ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Demokrātiskas tiesiskas valsts esību un iedzīvotāju uzticēšanos kā valstij, tā tās tiesiskajai sistēmai lielā mērā sekmē tiesību normu piemērotāju darbs.¹ Tiesību normu piemērotājs (ierēdnis, tiesnesis, valsts vai pašvaldības darbinieks u.c.) iedzīvotājam ir tuvākais starpnieks starp viņa individuālo problēmu un tiesisko sistēmu, kas paredz šīs problēmas risinājumu. Tiesību normas bez to piemērošanas paliek uz papīra, proti, ir deklaratīvas, neefektīvas un sociālo realitāti neietekmējošas. Tieši tiesību normu piemērošana, ko veic tiesību normu piemērotājs, pārvērš tiesību normas tiesiskajā realitātē. "Starp tiesību normu un realitāti atrodas jurists – tiesību normas piemērotājs, tiesību iedzīvinātājs. Vienīgi normas piemērotāja apzinātas, mērķtiecīgas un likumīgas darbības rezultātā tiesību norma kļūst par realitāti."²

Tiesību normu piemērošana demokrātiskā tiesiskā valstī ir svarīgākā tiesību iedarbības forma, kas ļauj nodrošināt katras individuālas lietas taisnīgu risinājumu un arī, identificējot sistēmiskas nepilnības, rast vajadzīgo risinājumu vispārējā taisnīguma nodrošināšanai.³ Demokrātiskā tiesiskā valstī, kurā ietekmīgākā ir dabisko tiesību izpratne, tieši tiesību normu piemērotājs kā pēdējais ir konstitucionāli atbildīgs par taisnīguma nodrošināšanu kā individuālajā gadījumā, tā arī vispārēji – visos līdzīgos gadījumos un sabiedrībā kopumā.⁴ Likumdevējs vienmēr varēs attaisnoties, ka rakstītā likuma nepilnības varēja risināt, pareizi piemērojot tiesību normas. Savukārt tiesību normu piemērotājs nedrīkst aizbildināties ar likuma nepilnībām vai nespēju piemērot tiesību normas, jo viņa konstitucionāls uzdevums ir ne vien taisnīgi izlemt konkrēto lietu, bet arī nodrošināt likumdevēja pieņemto likumu atbilstību demokrātiskas tiesiskas valsts vispārējiem tiesību principiem.⁵

Juridisko metožu mācības saturs un nepieciešamība

Tiesību normu piemērošana ir tiesību normu piemērotāja īstenota konkrētas lietas izlemšana atbilstoši tiesību normām, lai katrā lietā sasniegtu un nodrošinātu visus tiesiskās sistēmas mērķus, jo īpaši taisnīgumu. Tiesību normu piemērošana ir pietiekami sarežģīts process (sociālajā realitātē parasti vairāk ir sarežģīto, ne vienkāršo lietu, vismaz lietā iesaistīto personu skatījumā), kura ietvaros tiesību normu piemērotājam secīgi jānoskaidro viss nepieciešamais, lai pieņemtu pareizu un pamatotu lēmumu.⁶

Satversmes tiesa vairākkārt ir atgādinājusi, ka tiesību normu piemērotāja uzdevums ir atrast pareizu, taisnīgu un Satversmei atbilstošu konkrētās lietas risinājumu. Nodrošinot Satversmes normām atbilstošāko, taisnīgāko un lietderīgāko rezultātu, tiesību normu piemērotājam ir piešķirtas tiesības noteikt piemērojamo tiesību normu. Lai ar piemērojamo tiesību normu sasniegtu taisnīgāko un lietderīgāko mērķi, tiesību normu piemērošanā jāizmanto dažādas juridiskās metodes. Proti, Satversmei atbilstoša tiesību normu piemērošana ietver piemērojamās tiesību normas atrašanu un atbilstošu iztulkošanas metožu izmantošanu, intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību doktrīnas izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu.⁷ Katrā no tiesību normu piemērošanas procesa stadijām ir jāpielieto noteiktas juridiskās metodes. Tas nozīmē, ka katras lietas atrisināšanai tiesību normu piemērotājs strādā ar ļoti plašu juridisko metožu kopumu.

Demokrātiskā tiesiskā valstī tiesību normu piemērošana nav tiesību normu piemērotāja patvaļas, subjektīvisma vai profesionālās pieredzes (vai tās trūkuma) izpausme, bet ar vispārējiem tiesību principiem strikti regulēts veicamo darbību kopums, kas ļauj ne vien pieņemt lēmumu, bet arī pēc tam veikt tā pareizības pārbaudi.