ŽURNĀLS Redaktora sleja

14. janvārī Eiropas Savienības Tiesas (EST) ģenerāladvokāts Emiliu (Emiliou) sniedza secinājumus lietā Dānijas Karaliste pret Eiropas Parlamentu un Eiropas Savienības Padomi, ar kuriem viņš ieteica EST atcelt Adekvātas minimālās algas direktīvu.¹ Eurostat dati rāda, ka 2025. gada janvārī minimālā mēneša alga dalībvalstīs joprojām ievērojami atšķiras – no nedaudz virs 500 eiro Bulgārijā līdz vairāk par 2500 eiro Luksemburgā.² Latvija šajā statistikā ierindojas trešajā vietā no beigām.

Kopīgi Eiropas Savienības (ES) noteikumi par minimālo algu bija viens no fon der Leienas (von der Leyen) pirmās prezidentūras mērķiem, kā viņa paziņoja Eiropas Parlamenta plenārsēdē 2019. gada vasarā: “Cieņa darbavietā ir svēta. Savu pilnvaru pirmo 100 dienu laikā es ierosināšu juridisku instrumentu, lai nodrošinātu, ka katram darba ņēmējam Savienībā ir taisnīga minimālā alga.” Turpinājumā Eiropas Komisija (EK) izstrādāja priekšlikumu direktīvai par adekvātu minimālo algu,³ norādot, ka ES trūkst skaidru kritēriju minimālo algu noteikšanā un atjaunināšanā.

Ne visi bija apmierināti – EK, uzklausot sociālos partnerus, darba devēju organizācijas principiāli neiebilda, tomēr drīzāk deva priekšroku juridiski nesaistošiem kritērijiem. Ziemeļvalstis norādīja uz īpašo darba attiecību sistēmu, kā arī tajās nav aizmirsti EST spriedumi lietās Laval un Viking. Prasības cēlēja Dānija bija īpaši strikta, tā norādīja, ka principiāli iebilst pret jebkāda saistoša regulējuma ieviešanu ES attiecībā uz minimālo algu. Savukārt Austrumeiropas valstis turpina uzstāt uz zemām minimālajām algām, lai saglabātu konkurētspēju.

Juridiskais šķērslis minimālās algas direktīvai ir Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 153. panta 5. punktā ietvertais izņēmums, atbilstoši kuram ES nav kompetences noteikt “darba samaksu”. Kā tika norādīts doktrīnā – ES likumdevējs ar šo direktīvu “balansē uz virves”.⁴ Apstrīdētās direktīvas ievadā ir noteikts, ka direktīvas mērķis nav “nedz saskaņot minimālo algu līmeni, nedz izveidot vienotu mehānismu minimālo algu noteikšanai”. Ar to izrādījās par maz.

Savā analīzē ģenerāladvokāts norādīja, ka ES ne tikai pastāv iekšējais tirgus, bet ES darbība tomēr ir vērsta arī uz stabilu Eiropas attīstību, kas balstās uz “sociālu tirgus ekonomiku”. Šajā ziņā tika piesaukta arī lieta Aget Iraklis, kurā EST, balstoties uz argumentiem par uzņēmēju tiesībām veikt uzņēmējdarbību un vairot savu īpašumu, būtībā atzina par nesaderīgu ar Grieķijas regulējumu, kas aizsargāja darbiniekus no kolektīvajām atlaišanām. Secinājumos tika atgādināts, ka ES jau pastāv vairākas direktīvas, kas ir izdotas uz iepriekš minētā LESD 153. panta pamata, piemēram, direktīvas par pagaidu darba aģentūrām, darba laiku un par pārredzamiem un paredzamiem darba apstākļiem – tomēr apstrīdētās direktīvas gadījumā viss esot citādi. Proti, līgumā noteiktais izņēmums no kompetences attiecībā uz darba algu ir interpretējams šauri. Tas savukārt nozīmē, ka var pieņemt ES regulējuma netiešu, neizbēgamu u.tml. ietekmi uz darba algu, kā tas ir iepriekš minētajos piemēros. Turpretī, ģenerāladvokāta ieskatā, nekas nevarot attaisnot tiešu ES iejaukšanos algas līmeņa noteikšanā, bet Adekvātas minimālās algas direktīva ir šāda tieša iejaukšanās un tādēļ ir atceļama kā spēkā neesoša no pieņemšanas brīža.

Kas notiks turpmāk? Protams, ģenerāladvokāta secinājumi formāli nesaista tiesu. Tomēr, kā liecina jau iepriekš minētās lietas Viking, Laval vai nesenāk Aget Iraklis – Kiršbergas tiesu pils nav Piektā internacionāle – pavisam iespējams, ka EST sekos kautrīgai sociālās Eiropas izpratnei. Tas liek uzdot jautājumus par to, kādi būs ES pasākumi, lai panāktu augstu dzīves līmeni visā Eiropā laikā, kad dažādu nokrāsu nacionālisti un populisti vēlētāju ausīs runā arvien uzstājīgāk.