ŽURNĀLS Viedoklis

Regulējums

Civilprocesa likuma 195. panta pirmā daļa paredz: “Taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda prasījuma veidu un piedzenamo summu, atsevišķi uzrādot galveno parādu un procentus, laiku, par kādu procenti piespriesti, prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles noslēguma dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru, kā arī kredīt­iestādes nosaukumu un konta numuru, kurā veicama samaksa, ja tāds norādīts prasības pieteikumā.”

Neiedziļinoties tiesību normā un tās izpratnē, nav skaidri izprotams, kas tieši ir domāts ar prasītāja tiesībām saņemt procentus arī pēc sprieduma un kas tie ir par procentiem. Atbilstoši arī Civillikuma 4. pantam un Administratīvā procesa likuma 17. pantam, lai atklātu tiesību normas saturu, ir jāizmanto visas tiesību normas interpretācijas metodes – ne tikai gramatiskā, bet arī vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā metode.

Gramatiskā metode

No Civilprocesa likuma 195. panta pirmajā daļā ietvertās tiesību normas vārdiskās jēgas nepārprotami izriet, ka procentu regulējums attiecas tikai uz prasītāju. Atbilstoši vārdiskajam tvērumam un tiesību sistēmai attiecībā uz atbildētāju un trešo personu tas var būt attiecināms tikai gadījumā, ja tie de facto atbilst prasītāja statusam, piemēram, ir celta un apmierināta attiecīga pretprasība vai trešās personas patstāvīga prasība (Civilprocesa likuma 79. panta otrā daļa un 136. pants). Tiesību normas vārdiskā nozīme liecina, ka tā nav vērsta uz citiem lietas dalībniekiem.

Regulējums gramatiski attiecas tikai uz spriedumu par naudas summas piedziņu (“taisot spriedumu par naudas summas piedziņu”), proti, tas ir sašaurināts ne tikai uz mantiska rakstura prasībām, bet tikai uz naudas summas piedziņu. No normas teksta turklāt izriet, ka ar “piedzenamo summu” (“norāda [..] piedzenamo summu, atsevišķi uzrādot galveno parādu un procentus”) saprot tikai galveno parādu un procentus, proti, tā nav attiecināma uz tiesāšanās izdevumiem. Proti, šī tiesību norma no tās vārdiskās jēgas nav vērsta uz tiesāšanās izdevumu jautājumu risināšanu.

Vēsturiskā metode

Latvijas pirmskara laikā civilprocesā nebija līdzīga regulējuma. Savukārt Latvijas Civilprocesa kodeksa (spēkā līdz 1999. gada 1. martam) 201. pants paredzēja, ka “tiesa, taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, sprieduma rezolutīvajā daļā norāda prasījuma veidu un piedzenamās summas apmēru latos”. Proti, pastāvēja līdzīgs regulējums, tomēr paredzot tikai “piedzenamo summu”, bet neparedzot atsevišķu uzskaitījumu par galveno parādu un procentiem.

Civilprocesa likuma (stājās spēkā 1999. gada 1. martā) sākotnējā redakcija paredzēja, ka, “taisot spriedumu par naudas summas piedziņu, tiesa tā rezolutīvajā daļā norāda prasījuma veidu un piedzenamo summu, atsevišķi uzrādot galveno parādu un procentus, laiku, par kādu procenti piespriesti, kā arī prasītāja tiesības par laiku līdz sprieduma izpildei (izsoles dienai) saņemt procentus, minot arī to apmēru”.