ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Sakarā ar Gunta Lauska "Latvijas Vēstnesī" 2000.gada 14.novembrī publicēto rakstu "Meža izciršana — vai tikai noziegums pret dabu"

G.Lauskis savā rakstā apstrīd vairākās manās publikācijās izteikto un Latvijas tiesu praksē aprobēto viedokli, ka koku neatļautas ciršanas izdarītājs, ja viņš prettiesiski paņēmis paša nocirstos kokus, atbild tikai par koku neatļautu ciršanu un nav pamata viņa darbību kvalificēšanai arī kā zādzību (Aktualitāte — mežu krimināltiesiskā aizsardzība. — "LV", 09.09.1997.; Par dažiem ierosinājumiem revidēt jauno Krimināllikumu. — "LV", 17.11.1999.; Latvijas kriminālās likumdošanas pēctecība nodarījumos pret dabas vidi. — "LV", 26.09.2000. u.c.).

Šā raksta sākumā autors sola iedziļināties lietas būtībā un, saskatot manu argumentāciju par nepietiekamu, dziļāk analizēt un pamatot pretējo viedokli — par šo nodarījumu kopību.

Jāatzīmē, ka jautājumā par mežu kā dabas objektu, tā nozīmīgumu un meža tiesiskā statusa novērtējumu nav ko iebilst. G.Lauskis atzīst, ka koks, kamēr tas nav atdalīts no dabas vides, nevar būt par zādzības priekšmetu, jo tā nav kustama manta. To esmu vairākkārt centies pamatot arī iepriekš norādītajās manās publikācijās.

Problēmas pamatrisinājumu neietekmē viņa apsvērumi par koku vērtības noteikšanu. Nav tomēr noliedzams, ka koku vērtības ekonomiskie kritēriji ir atšķirīgi un atkarīgi no tā, vai koks atrodas dabas vides apstākļos, vai tas jau atdalīts no dabas vides, patērējot cilvēka darbu un materiālos resursus.

Par meža un koku valdījuma saturu, kamēr G.Lauskis vadās no Civillikuma normām, arī nav ko iebilst. Taču viņš izdara kļūdainu secinājumu, ka klāt neesošais īpašnieks savas valdījuma tiesības nezaudē arī pēc tam, kad kāda cita persona kokus neatļauti nocirtusi un tātad tai radušās iespējas ar tiem rīkoties pēc saviem ieskatiem.

Raksta autors norāda uz apstākli, ka koku neatļauta ciršana apdraud ne tikai ekoloģiskās intereses, bet arī īpašumu, kas, pēc viņa ieskata, dod pamatu koku neatļautu ciršanu kvalificēt arī kā zādzību, ja koku cirtējs šos kokus ir paņēmis. Sava viedokļa pamatošanai G.Lauskis vēl norāda uz diviem Igaunijas Republikas Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta nolēmumiem, kuros esot izteikts viedoklis par nodarījumu kopību.

Tie ir G.Lauska argumenti dziļākai problēmas izpētei un sava viedokļa pamatošanai.

Sākšu ar norādi uz atšķirīgo Igaunijas Republikas tiesu praksi. Abi minētie piemēri nemaz tik pārliecinoši nav jautājumā par koku nelikumīgas ciršanas kvalifikāciju kā kopību ar zādzību. Kā redzams no rakstā norādītā pirmā piemēra izklāsta, pirmās instances tiesa nodarījumu kvalificējusi kā koku nelikumīgu ciršanu (Ig. KK 155.pants) un kā koku zādzības mēģinājumu (Ig. KK 15.panta 2.daļa un 139.pants). Krimināllietu departaments no pirmās instances tiesas sprieduma izslēdzis kvalifikāciju par zādzības mēģinājumu, kaut gan pēc izklāsta satura mēģinājums izvest nocirstos kokus ir bijis.