ŽURNĀLS

JURISTA VĀRDS Nr.2(70)

Skaidrojumi. Komentāri. Viedokļi

Par Latvijas Republikas Krimināllikuma tapšanu

Mag.iur. Agra Reigase, Latvijas Universitātes lektore, — “Latvijas Vēstnesim”

Jau pirms neatkarības atgūšanas 1990.gada maijā aktuāls bija jautājums par kriminālās likumdošanas attīstības perspektīvām Latvijā. Šajā sakarā sabiedrībā radās vairāki varianti par iespējamiem kriminālās likumdošanas tālākās attīstības ceļiem.

Viens no tiem paredzēja 1961. gadā pieņemtā Latvijas PSR Kriminālkodeksa tālāku pilnveidošanu. Tas nozīmētu pakāpenisku izmaiņu izdarīšanu kodeksā, lai vēlāk uz šī pamata veidotu jaunu Latvijas Republikas Kriminālkodeksu. 90.gadu sākumā izteiktā doma, ka šāds kodekss varētu darboties pārejas periodā, un pieļāvums, ka to pārņemtu arī Saeima pēc tās atjaunošanas, ir apstiprinājies. To noteikuši un veicinājuši gan objektīvi, gan subjektīvi faktori. Taču šis fakts nebūt nenozīmē, ka Latvijas Republikas kriminālā likumdošana attīstās uz padomju likumu bāzes.

Viens no minētā varianta aizstāvju argumentiem par labu savai versijai bija mēģinājums atsaukties uz Krievijas likumu piemērošanas praksi Latvijas pastāvēšanas sākumposmā, kad Latvijas Republika radās, atdaloties no Krievijas impērijas, kurā tā bija starptautiski atzīta sastāvdaļa. Turpretī Latvijas PSR bija PSRS nelikumīgas okupācijas rezultāts. Valsts atjaunošanas process nevar būt identisks valsts veidošanas procesam. Mēģinājums pat idejas līmenī reanimēt padomju likumdošanu ir kategoriski noraidāms, un šodien to arī faktiski ir izdarījusi Latvijas valsts.

Otrā varianta piekritēji ieteica pēc Saeimas darbības atjaunošanas apturēt visus pārejas periodā spēkā esošo krimināllikumu darbību un atjaunot pirmsokupācijas laika krimināllikumus. Tādējādi tiktu atjaunota Latvijas 1933. gada Sodu likuma piemērošana līdz laikam, kad Saeima pieņemtu jaunu Kriminālkodeksu. Šis variants sabiedrībā guva zināmu atbalstu. Minētā varianta atbalstītāji visbiežāk, aizstāvot savu viedokli, kā pozitīvu piemēru minēja Latvijas 1937.gada Civillikuma darbības atjaunošanu mūsdienās. Šāds kriminālās likumdošanas attīstības ceļš nav pieņemams: 1) to nosaka jaunie apstākļi, kuros tagad atrodas Latvijas Republika, un tie nav identiski situācijai Latvijā 30.gados; 2) Latvijā izaugusi jauna juristu paaudze, kura nepārzina Sodu likumu (pagājuši vairāk nekā 60 gadi, kopš pieņemts šis likums, no tiem vairāk nekā 50 gadu tas netiek piemērots); 3) Sodu likums ir novecojies gan valodas ziņā, gan terminoloģijā; 4) kā liecina 1937. gada Civillikuma ieviešanas prakse, šī likumdošanas varianta izvēle saistīta ar ievērojamām grūtībām ne tikai terminoloģijas un institūtu skaidrojumā, bet rada nepieciešamību arī likumdošanas ceļā būtiski pārstrādāt un pieņemt no jauna veselas novecojušā likuma daļas.

Dažkārt, pamatojot nepieciešamību atjaunot 1933.gada Sodu likumu, tiek uzsvērts, ka tādā veidā kriminālas likumdošanas tālākas attīstības bāze būtu nacionālā likumdošana. Protams, tas būtu vislabākais variants. Taču tas ir grūti realizējams vai pat nerealizējams priekšlikums. Kā zināms, izstrādājot 1933.gada Sodu likumu, netika restaurēti baltu cilšu ieraduma tiesību elementi. Vietējo tautu tiesību elementus, kas laika gaitā zaudējuši savas dabiskās attīstības iespējas, vairs nevarēja izmantot modernajās tiesībās. Arī tautas tiesiskā apziņa, domāšana, veidojoties dažādu tiesību skolu ietekmē un laikam ritot, bija mainījusies.

Ņemot vērā mūsdienu sabiedrības pastiprināto interesi par Latvijas 1933.gada Sodu likumu, atgādināšu, ka to pieņēma Ministru kabinets 1933.gada 24.aprīlī Satversmes 81.panta kārtībā, nosakot spēkā stāšanos ar 1933.gada 1.augustu. Sodu likuma izstrādāšana ilga gandrīz 13 gadus, un spēkā tas bija līdz 1940.gada 26.novembrim, kad okupācijas vara Latvijas teritorijā ieviesa KPFSR 1926.gada Kriminālkodeksu.

Sodu likums tika izstrādāts uz 1903.gada Krievijas Sodu likuma bāzes, ņemot vērā likumdošanas praksi Vācijā, Itālijā un citās valstīs, kā arī jaunākos sasniegumus krimināltiesību doktrīnā. Pēc Latvijas juristu atzinuma Sodu likums bija humānāks par krievu 1903.gada kodeksu.

Pēc Rietumeiropas valstu kodeksu parauga Sodu likums saglabāja klasiskā virziena idejas krimināltiesībās — principu nullum crimen sine lege , atteicās no krimināllikuma piemērošanas pēc analoģijas, paredzēja personai labvēlīgāka likuma atpakaļejošu spēku, nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu, noteica apstākļus, kas izslēdza kriminālatbildību utt. Īstenojot krimināltiesību socioloģiskās skolas ieteikumus, Sodu likumā bija paredzēti tā sauktie sabiedrības aizsardzības līdzekļi: drošības ieslodzījums un darba nams, ko noteica pēc soda izciešanas un samērā plaši piemēroja tiesas.

Likumā noteiktie sodi bija samērā bargi: spaidu darbi bija paredzēti uz visu mūžu vai uz laiku no 4 līdz 15 gadiem, pārmācības nams — uz laiku no 1 līdz 4 gadiem, kā arī cietums, arests un naudas sods. Sodu likums represiju pastiprināšanas nolūkā “sevišķi svarīgos gadījumos” atļāva ar spaidu darbiem notiesātos turēt važās uz laiku no 3 mēnešiem līdz 3 gadiem.

Nāves sodu Sodu likums neparedzēja. Par tā aizliegšanu sprieda jau Latvijas Satversmes izstrādāšanas laikā. Satversmes projektā bija iekļauts princips “Latvijā nāves sods nepastāv”, taču Saeima šo Satversmes projekta daļu neakceptēja. Nāves soda neiekļaušana Sodu likumā nenozīmēja atteikšanos no šī soda veida piemērošanas Latvijā, jo nāves soda piemērošanas iespējas paredzēja kara un ārkārtējie likumi. 1934.gada beigās valstī noteiktā ārkārtējā stāvokļa apstākļos piesprieda trīs nāves sodus, bet tos vēlak atcēla.