ŽURNĀLS

JURISTA VĀRDS Nr.4 (72)

Tiesu izpildītājs — šobrīd un nākotnē

Maija Sauļūna,

Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos, — “Latvijas Vēstnesim”

— Pašlaik sabiedrībā ir visai dažāda, pat negatīva attieksme pret tiesas izpildītāju: viņš, lūk, esot tas ļaundaris, kas cilvēkam apraksta vai pēdējo mantu, izliek no mājokļa, ja ilgāk nav maksāta īre vai komunālie pakalpojumi. Lai gan tiesu izpildītājs rīkojas, ievērojot tiesas spriedumu, ko pasludina valsts vārdā. Kāda ir reālā situācija, un kam uzticēts šis nepateicīgais amats?

— Mūsu valstī pašlaik ir 175 tiesu izpildītāji, tas ir kopā ar šo kantoru vecākajiem. Viņus izvēlas Tieslietu ministrijas Tiesu izpildītāju departaments un apstiprina tieslietu ministrs. Saskaņā ar 1992.gada decembra likuma “Par tiesu varu” 109. un 110.pantu par tiesu izpildītāju var būt LR pilsonis, kurš sasniedzis 21 gada vecumu un kuram ir vismaz vidējā izglītība. Jāatgādina: tiesu izpildītājs, pildot tiesu spriedumus un lēmumus, ievēro likumus un tieslietu ministra apstiprināto instrukciju. Tiesu izpildītāju skaitā ar augstāko juridisko izglītību ir ne vairāk kā desmit cilvēku, pārējie — dažādu profesiju pārstāvji — ir ar augstāko, taču vairākums — ar vidējo izglītību. Parasti jaunais tiesu izpildītājs mācās no vecākajiem kolēģiem, tāpēc viņa izaugsme daudzējādā ziņā atkarīga no tā, kā jaunatnācēju ievada darbā, kā seko viņa rīcībai. Šajā ziņā palīdz Tiesnešu mācību centrs, kas rīko kursus arī tiesu izpildītājiem. Taču, manuprāt, viens no galvenajiem iemesliem tiesu izpildītāja zemajam prestižam ir vienādi garantētās algas — vidēji 60—70 latu. Par tādu atalgojumu nav cerību atrast kvalificētus speciālistus. Turklāt būtiski, ka tiesu izpildītāju darbs ir saistīts ar emocionālu, psiholoģisku spriedzi. Nereti viņu lamā, pat rīda prom ar suņiem, jo neviens nevēlas ar labu atdot savu mantu, īpašumu, pat ja ir parādnieks. Īpaši sarežģīti veikt šo amatu ir lauku rajonos strādājošajiem, jo tur tiesu izpildītāji lielākoties ir vietējie iedzīvotāji, nereti pazīstami gan piedzinējam, gan parādniekam.

— Varbūt nedaudz pastāstiet par tiesu izpildītāju veikumu materiālā, skaitliskā izteiksmē?

— 1996. gadā tiesu izpildītāju kantoros pabeigtas 91119 izpildu lietas, piespiedu kārtā iekasēts vairāk nekā 73 miljoni latu. Atlikumā uz 1997.gada janvāri tiesu izpildītāju kantoru lietvedībā ir 26383 lietas par vairāk nekā 62 miljoniem latu piedziņu un citu izpilddarbu veikšanu. Protams, minētie apstākļi, kā jau teicu, neveicina augstas kvalifikācijas kadru piesaistīšanu šajā darbā un rada priekšnoteikumus nekvalitatīvai tiesas nolēmumu izpildei. Demokrātiskā valstī nav pieļaujama tāda situācija, ka tiesas nolēmumi ir bezspēcīgi, netiek reāli izpildīti. Bieži vien, piemēram, parādu dzēšanai, tiesu izpildītājam būtu jāapraksta parādnieka manta, bet tai ir tik niecīga vērtība, ka nav jēgas to darīt. Agrāk komisijas veikalos bija iespējams šo to pārdot, tagad tādu izredžu tikpat kā nav. Turklāt parādnieks pēc tiesas sprieduma vai nolēmuma izmanto viņam dotās tiesības pārsūdzēt lietu augstākstāvošajās tiesas instancēs. Kamēr spriedums stājas likumīgā spēkā, bieži vairs nav mantas, ko aprakstīt. Tā ir vai nu atdāvināta, pārdota, vai citā ceļā pazudusi. Protams, tas neattiecas uz nekustamo īpašumu vai, teiksim,automašīnu, kam uzlikts arests.

— Vai vienmēr tiesu izpildītāji rīkojas godīgi, likuma ietvaros? Nesen masu saziņas līdzekļos, arī pērnruden Tiesnešu biedrības pilnsapulcē izskanēja pārmetumi kādam Latgales priekšpilsētas tiesnesim, kurš nepamatoti bija pieņēmis lēmumu par vairākiem tūkstošiem latu, piešķirot tos diviem tiesu izpildītājiem par it kā padarīto darbu, atgūstot parādu no kādas firmas. Kā šī lieta beigusies, un vai ir gadījumi, kad pie kriminālatbildības tiek saukts tiesu izpildītājs?

— Jā, tādi nepatīkami fakti ir. Diemžēl ne visi tiesu izpildītāji iztur pārbaudi ar naudu. Pirms kāda laika tāds gadījums bija ar Latgales priekšpilsētas, nu jau bijušo tiesas izpildītāju Umbraško, ko sauca pie kriminālatbildības par naudas piesavināšanos. Ir arī citi līdzīgi gadījumi.

Ministrija diezgan bieži saņem sūdzības par tiesas izpildītāju darbu, nelaipno, pat rupjo izturēšanos. Katrā gadījumā noskaidrojam, kāpēc tā noticis, kas konkrēti vainīgs, un atbilstoši reaģējam. Ar kadru noturību šajā amatā nevaram lepoties. Protams, ir arī godprātīgi, pieredzējuši tiesu izpildītāji, kuri prasmīgi māca un audzina jaunos kolēģus. Kaut vai viens piemērs — tā ir Rīgas pilsētas Centra rajona vecākā tiesu izpildītāja Leone Andžāne. Un tomēr — kopumā ņemot — sarūgtinājuma ir vairāk. Tāpēc izeju no samilzušajām problēmām ministrija saskata jaunas koncepcijas izstrādāšanā, mainot tiesu izpildītāju juridisko statusu.

— Cik zināms, Tieslietu ministrija jau izstrādājusi šādu koncepciju, piedāvā savu variantu. Kas ir tās pamatā?

— Tās pamatā ir variants, ko ministrija izstrādājusi, iepazīstoties ar Beniluksa valstīs un Francijā pastāvošo tiesu izpildītāju — kā brīvās profesijas pārstāvju institūcijas — pieredzi.