ŽURNĀLS

2. Oktobris 2001 /Nr.29 (222)

Par kriminālprocesa dalībnieku aizsardzību

Par kriminālprocesa dalībnieku aizsardzību

Sandra Kazaka, Latvijas Policijas akadēmijas lektore, doktorante, — “Latvijas Vēstnesim”

KAZAKA.JPG (29868 bytes)Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Kriminālprocess atrodas nepārtrauktā attīstībā. Protams, ir vairāki kriminālprocesuāli institūti, kas pastāv vairākus gadsimtus, tomēr tas nenozīmē, ka tie laika gaitā nav mainījušies. Tie ir mainījušies dažādu sociālo, politisko, ekonomisko un citu apstākļu ietekmē.

Savukārt citi kriminālprocesuāli institūti šajā laikā ir izzuduši, daži nākuši klāt no jauna.

Attīstības process ir ilgs un sarežģīts. Tas norisinās arī šobrīd, kad tiek gatavots jauns Kriminālprocesa likums, lai tas atbilstu Latvijas starptautiskajām saistībām, dažādām ekspertu rekomendācijām, kā arī lai tas atrisinātu valsts prioritātes, tas ir, ātrāk un lētāk veikt kriminālo tiesvedību par mazāk bīstamiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tad vairāk līdzekļu būtu organizēto noziedzīgo organizāciju un ekonomisko noziedzīgo nodarījumu atklāšanai.

Viens no jautājumiem, kas jārisina kriminālprocesā, ir kriminālprocesa dalībnieku aizsardzība pret noziedznieku apdraudējumiem. Šī ir pietiekami aktuāla problēma, no kuras risinājuma ir atkarīga tiesvedības efektivitāte kopumā, kā arī palielinās iespējamība saukt pie atbildības personas, kas izdarījušas smagus un sevišķi smagus noziegumus. Tāpēc, domājams, būtu interesanti un lietderīgi to nedaudz aplūkot no vēsturiskā viedokļa.

Cietušo, liecinieku un citu personu, kas sadarbojas ar krimināltiesvedību, drošības nodrošināšanas nepieciešamību nosaka mūsdienu kriminālprocesuālās tiesvedības reālijas. Tomēr to personu drošības garantēšana, kuras sniedz liecības krimināllietās, ir bijusi aktuāla jau sen.

Vēsture liecina, ka gadījumi, kad noziedznieks, cenšoties izvairīties no soda par izdarīto ļaundarību, draud ar izrēķināšanos vai pat izrēķinās ar nodarījuma aculieciniekiem vai cietušajiem, kā arī amatpersonām, kuras viņu atmasko vai tiesā, bijuši jau senajā Romā un viduslaikos. Taču jau tolaik meklēti un veikti pasākumi, lai novērstu izrēķināšanās iespējas un pasargātu šīs personas no atriebības. Vispirms jau no iespējamās atriebības centās pasargāt — kā mēs teiktu šodien — procesa virzītājus, proti, tiesnešus un bendi kā soda izpildītāju. Lietojot mūsdienu terminoloģiju, viņiem nereti tika nodrošināta anonimitāte. Daudzi redzējuši senās gravīras, kurās tiesneši un/vai bende redzami ar necaurspīdīgu kapuci uz galvas vai masku uz sejas. Tomēr ir zināmi gadījumi, kad kapuce vai maska bijusi arī svarīgam lieciniekam, no kura liecības bija atkarīgs tiesājamā liktenis.

Vēsturnieku darbos var atrast norādes uz to, ka dažos gadījumos, kad pēc liecības vai noziedznieka izdošanas valsts varai atsevišķai personai draudēja reālas izrēķināšanās briesmas, tā tika pārvietota uz dzīvi citā apvidū vai pat citā valstī, visbiežāk — aizjūras kolonijā. Tomēr ziņas, ka šie pasākumi veidotu noteiktu sistēmu un būtu reglamentēti normatīvos aktos, iegūt nav izdevies. Tas arī nav bijis nepieciešams, jo šādu personu apdraudējumi varēja būt reti, tādēļ tos varēja risināt individuālā ceļā1.

komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Anhelita Kamenska
Par piespiedu darbu kā veidu notiesātā integrācijai sabiedrībā
Kristīne Strada-Rozenberga
Par grozījumiem Kriminālprocesa kodeksā
Vineta Reitere
Par piespiedu darbu kā ieslodzījuma alternatīvu
Rita Belousova
Lai diskusijas par jauno kriminālprocesu un tiesu varas neatkarību būtu korektas un radošas
Lai normatīvie akti būtu ērti un plaši pieejami
AUTORU KATALOGS