ŽURNĀLS

Latvijas cilvēktiesību joma

2001. gada 3.ceturksnis

Valsts cilvēktiesību biroja pārskatā

Latvijas problēmu apskats:

Subsidēto darba vietu izveidošana invalīdiem — kas traucē mītam kļūt par realitāti

Valsts cilvēktiesību biroja pieteikumi Latvijas Republikas Satversmes tiesai

Valsts cilvēktiesību birojs par likumprojektiem

un Ministru kabineta noteikumu projektiem

VCB viedoklis par likumu normām, kas strādājošam pensionāram liedz iespēju

vienlaikus ar darba algu saņemt arī vecuma pensiju

Diskusijas, darba grupas, informatīvās dienas VCB

Apaļā galda diskusija “Invalīdu medicīniskā un sociālā aizsardzība”

Valsts cilvēktiesību biroja izbraukumi

VCB izbraukumi uz brīvības atņemšanas vietām

VCB izbraukums uz Liepāju

VCB darbinieku tikšanās ar Ogres rajona pašvaldību

Statistika:

Sūdzību daļas 2001.gada 3.ceturkšņa darba pārskats

Latvijas problēmu apskats

Subsidēto darba vietu izveidošana invalīdiem — kas traucē mītam kļūt par realitāti

Valsts cilvēktiesību birojs ir saņēmis sūdzību no Madonas invalīdu atbalsta centra, kurā rakstīts par to, ka šī organizācija, piedaloties projektā “Subsidēto darba vietu izveidošana invalīdiem”, ir saskārusies ar problēmu, kas saistīta ar 1996.gada 22. oktobra MK noteikumu Nr.407 “Noteikumi par bezdarbnieka statusu” 6.p.2.apakšpunktu un 7.p.1.apakšpunktu.

6. Darba meklētājs var iegūt bezdarbnieka statusu, ja viņš:

6.2. ir darbspējīgs. Persona, kurai ir noteikta invaliditāte, atzīstama par darbspējīgu, izņemot gadījumus, kad veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas atzinumā ir norādīts “darbnespējīgs” vai ir noteikts simtprocentīgs darbspēju zaudējums.

7.1. Ja darba meklētājs ir invalīds, viņš uzrāda invaliditāti apliecinošu dokumentu, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas atzinumu un attiecīgās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras filiāles izdotu izziņu par piešķirtās invaliditātes pensijas apmēru.

Madonas invalīdu atbalsta centrs uzskatīja, ka šie noteikumi ierobežo invalīdu tiesības strādāt savu iespēju robežās, un lūdza Valsts cilvēktiesību biroju novērtēt radušos situāciju.

Satversmes 106.pants nosaka, ka “Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai”, savukārt 91.pants: “ Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.” Satversmes 116.pants paredz, ka šīs tiesības var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

ANO Invalīdu tiesību deklarācijas 3.pants nosaka: “Invalīdiem ir neatņemamas tiesības uz respektu pret viņu cilvēcisko cieņu. Invalīdiem, lai kāda būtu viņu defekta un nespējas izcelsme, raksturs un smaguma pakāpe, ir tādas pašas pamattiesības kā viņu tāda paša vecuma līdzpilsoņiem, kas vispirmām kārtām nozīmē tiesības baudīt pieklājīgu dzīvi, kas būtu, cik vien iespējams normāla un pilnvērtīga.” Savukārt 7.pants nosaka: “Invalīdiem ir tiesības uz ekonomisko un sociālo nodrošinātību un pieklājīgu dzīves līmeni. Viņiem ir tiesības pēc savām spējām iegūt un saglabāt darbu vai nodoties lietderīgai, produktīvai un atalgotai darbībai un iestāties arodbiedrībās.”

LR 1992.gada 29. septembra likuma “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību” 13. pants nosaka, ka palīdzība invalīdiem nodarbinātības jautājumos ietver iespēju:

1) atrast piemērotu darbu vai nodarbošanos;

2) papildināt zināšanas iepriekš apgūtajā profesijā;

3) apgūt piemērotu profesiju.

Šīs palīdzības sniegšanu nodrošina Nodarbinātības valsts dienests, un ar šo palīdzību saistītos izdevumus sedz no valsts speciālā sociālās apdrošināšanas budžeta līdzekļiem.

Likums darba devējam aizliedz bez darbinieka piekrišanas grozīt vai lauzt darba līgumu vai atteikties pieņemt darbā personu ar atbilstošu kvalifikāciju, ja tā ir atzīta par invalīdu.

Likuma 10.pants paredz: “Invaliditātes ekspertīzes uzdevums ir individualizēti noteikt fizisko vai psihisko spēju ierobežojuma pakāpi un izvērtēt invalīda iespējas integrēties sabiedrībā.

Invaliditātes ekspertīzi veic vispārējā un speciāla profila veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Pamatojoties uz ārstu ekspertu atzinumu, pašvaldības sociālās palīdzības dienests sadarbībā ar ārstējošo ārstu un citām institūcijām izstrādā un maina invalīda sociālās rehabilitācijas programmu, kura ir jāievēro invalīdam, ārstniecības iestādei, darba devējam, Nodarbinātības valsts dienestam, izglītības iestādei un citām sociālo pakalpojumu sniedzējām institūcijām.”

MK 1996.gada 16. jūlija noteikumu Nr. 263 “Invaliditātes ekspertīzes kārtība Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijā” 11.pants nosaka: “Ārstu komisija sniedz personai ieteikumus par tās veselības stāvoklim atbilstošas pārkvalificēšanās nepieciešamību vai citas profesijas apgūšanu.”

Visbeidzot LR Labklājības ministrijas 1995.gada 7. novembra rīkojuma Nr.313 “Par invaliditātes noteikšanu Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijā” 4.punkts paredz: “Personai invaliditāti nosaka, ņemot vērā fizisko vai psihisko spēju ierobežojuma pakāpi, kas apgrūtina viņas sociālo integrāciju.