Jānis Pleps un Edgars Pastars, LU Juridiskās fakultātes studenti, — “Latvijas Vēstnesim”
 |
 |
| Foto: Arnis Blumbergs, "LV" |
Nobeigums. Sākums “LV” 12.03.2002., Nr. 39
Tātad šeit pirmskara likumdevējiem būtu jāpārmet zināma nekonsekvence — likums, uz kuru atsauci satur Satversme, nemaz netika izstrādāts. Turklāt nav izprotams, kāpēc šim likumam būtu jāregulē tikai izņēmumi no apžēlošanas vispārējās kārtības.
K.Dišlers raksta, ka “konkrēti izņēmumi iz Valsts prezidenta apžēlošanas tiesības mūsu konstitūcijā netiek pievesti, bet tomēr paredzēts, ka tādi izņēmumi var būt noteikti atsevišķā likumā”.38 Tomēr šis K.Dišlera viedoklis nav īsti korekts. Likumdevējs nevis varbūt vēlējies noteikt apžēlošanas tiesības izņēmumus, bet tos tieši ir gribējis regulēt speciālā likumā. Iespējama šādu izņēmumu noteikšana kaut kad nākotnē, atbilstoši tā brīža vajadzībām, ļautu padarīt apžēlošanas institūtu par politiskās cīņas līdzekli, piem., Saeima ar šāda likuma pieņemšanu neļautu apžēlot kādu konkrētu personu.
Vai bez speciāla likuma, uz kuru Satversmes 45.p. satur norādi, varēja iedarbināt šā institūta darbību, balstoties tikai uz vienu vispārīgu pantu? Likumdevējs pat noteikti nepagarināja vecā likuma par apžēlošanu darbību.
Līdzīga situācija izveidojās arī ar Satversmes 85.p., kurš noteica: Latvijā pastāv zvērināto tiesas, kuras darbojas uz īpaša likuma pamata. “Ja konstitūcija nosaka, ka zvērināto tiesas Latvijā var pastāvēt tikai uz atsevišķa likuma pamata, tad skaidrs, ka tik ilgi, kamēr mums tāda likuma nav, šo noteikumu par zvērināto tiesām nevar izpildīt un tas nav pildāms.”39
Likums par izņēmumiem no vispārējās kārtības, iespējams, ir vēl svarīgāks par likumu par kārtību, kādā Satversmē nostiprinātā tiesība realizējama. Tomēr tā laika apstākļi pieprasīja apžēlošanas institūta realizāciju dzīvē, “jo mēs dzīvojam ārkārtīgi nenormālos apstākļos, kur daudzkārt likuma burts prasa zināma likuma pārkāpšanas dēļ notiesāšanu, bet, ievērojot tos apstākļus, kādos noziegums izdarīts, būtu vēlama apžēlošana”.40 Jāatzīst, ka apžēlošanas tiesības realizācijas mehānisms izveidojās praksē, balstoties arī uz LSS 1920.gada 14. septembra Likuma par apžēlošanu piemērošanas kārtību.
Lai izprastu apžēlošanas kārtību, nepieciešams aplūkot praksi, kura radās, kad Valsts prezidenta, ministru un Saeimas deputātu krēslos atradās cilvēki, kuri šo Satversmi bija rakstījuši un kuri vislabāk zināja, kā tā ir interpretējama un piemērojama dzīvē.
Prof. Mincs uzskata, ka apžēlošana:
• var notikt tikai pēc notiesājoša sprieduma nākšanas likumīgā spēkā,
• lai uz notiesātā vai uz pašas tiesas ierosinājuma iesniegtu apžēlošanas lūgumu, jābūt izietām visām tiesas instancēm (Latvijā nepieciešama tikai sprieduma stāšanās likumīgā spēkā, resp., netiek prasīts iziet visas 3 tiesu instances, lai varētu iesniegt apžēlošanas lūgumu),
• apžēlošanai ir individuāls raksturs,
• apžēlošana izpaužas pilnīgā atbrīvošanā no soda, soda mīkstināšanā, mainot vienu soda veidu ar citu, un soda kriminālo seku novēršanā.41
Apžēlošanas akts kā formāls dokuments.
Pirmskara prakse
“1926.g. 29.martā tika pieņemts Valsts prezidenta lēmums. Tajā bija rakstīts, ka īpašā apspriedē 29.03.26. skatīts Andrieva Kārļa d. Niedras apžēlošanas lūgums [..]. Apžēlošanas lēmumu bija parakstījuši — Valsts prezidents J. Čakste un tieslietu ministrs Ansis Petrevics42.”43
Arī līdz Niedras apžēlošanas aktam visi apžēlošanas akti bija kontrasignēti: “Mūsu praksē no paša sākuma apžēlošanas lietās ir tāda kārtība, ka no tieslietu ministra tiek prasīts, vai viņš apžēlošanai piekrīt vai ne, un arī tanī komisijā, kur iet runa par apžēlošanu, ministrs kā ģenerālprokurors ir klāt. Ja ministrs celtu iebildumus un sacītu, ka viņš neparakstīs līdz apžēlošanas aktu, tad Valsts prezidents tādu aktu nemaz netaisītu. Šeit konsekvences ir skaidras: vai nu aiziet tieslietu ministrs un nāk tāds, kas paraksta, vai arī Valsts prezidenta akts netiek izpildīts, nevar stāties spēkā.” 44
Neviens no runātājiem šajā Saeimas ārkārtas sesijā, kur tika apspriesta A.Niedras apžēlošana, neapšauba kontrasignācijas nepieciešamību uz apžēlošanas akta. “Debatēs, kurās piedalījās deviņu dažādu politisku uzskatu deputāti, noskaidrojās, ka par Niedras apžēlošanu bija atbildīgs ne tikai Valsts prezidents, bet vienādā mērā arī tieslietu ministrs, kas bija līdzparakstījis (tolaik teica — kontrasignējis) piedošanas aktu.”45
Bremons apžēlošanas aktu uzskatīja par administratīvu aktu, citi autori (Mišo, Oriu, Lekortoiss, Pellegrīno) tajā saskatīja politisku, valdīšanas aktu, bet L.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes