ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Sandis Cakuls, LU Juridiskās fakultātes students, — “Latvijas Vēstnesim”

Civillikums (CL) valdījumu definē kā “tiesībām atbilstošu faktisku varu” (CL 875.p.). Savukārt lietu valdījums definēts kā “īpašuma tiesībām atbilstoša faktiska vara pār lietu, kas pastāv, kad ķermeniska lieta faktiski atrodas kādas personas pilnīgā varā un kad turklāt šī persona izrāda gribu rīkoties ar lietu līdzīgi īpašniekam”.

Lai arī valdījuma dažādo teoriju apskats nav šī referāta mērķis, tomēr valdījuma iegūšanu nevar aplūkot atrauti no tām, jo tās nosaka valdījuma sastāvu jeb elementus, kuriem jābūt, lai konkrēto tiesisko stāvokli varētu saukt par valdījumu. Pirmais jāatzīmē tas, ka valdījuma jēdzienā Civillikumā ietilpst gan valdījums kā fakts (faktiskas varas institūts, kas pastāv paralēli īpašumam kā tiesiskas varas institūtam), gan valdījums kā tiesības (īpašuma tiesību sastāvdaļa).

Kā valdīšanas jēdziens, tā arī mūsu Civillikuma [CL un Vietējo likumu kopojuma (VLK)] noteikumi par valdīšanu un tā zaudēšanu, par vietniecību valdīšanā un valdīšanas aizsardzību ir pārņemti no pandektu tiesībām.1 Pandektu tiesību apgaismojumā romiešu valdījums (possessio) nav tiesība, bet fakts, kuram gan bez faktiskās varas pār lietu (corpus) vēl ir nepieciešams subjektīvais moments – griba valdīt (animus) ja animus trūkst, tad ir runa vienīgi par turēšanu (detentio).2 Ar gribu valdīt vieni saprot tikai gribu paturēt lietu sev (animus possidendi), turpretī otri – gribu paturēt lietu līdzīgi īpašniekam (animus domini).3

Tātad mūsu CL valdījumam izvirza divus obligātos elementus:

1) faktisko varu pār lietu,

2) gribu rīkoties ar lietu līdzīgi īpašniekam (976.p.1.d.).

Varas elements (corpus) tiks apskatīts vēlāk, jo tas ir kopīgs CL regulētā valdījuma pamatā esošajai Saviņjī subjektīvajai gribas teorijai un Vācijas BGB un Šveices ZGB pamatā esošajai objektīvajai teorijai.

Pirms pievērsties gribas elementa apskatam, neliela atkāpe attiecībā uz CL un VLK regulētā valdījuma specifiku. Pirmskara tiesību literatūrā par valdījumu tiek uzsvērts, ka īsts valdījums ir tikai īpašnieka valdījums:

1) vienīgi īpašumtiesīgs valdījums (Eigentumsbesitz) ir uzskatāms par īstu lietas valdījumu, visos pārējos gadījumos valdījums tiek izpildīts tikai alieno nomine, tātad tikai kā detencija;4

2) arī Erdmans VLK valdīšanu tieši nosauc par “Eigentumbesitz”;5

3) valdīšana pie mums ir tikai īpašuma valdīšana (Eigentumbesitz), t.i., patiesā, šķietamā [kad ir noslēgts atsavināšanas darījums, bet īpašuma tiesības uz lietu ieguvējam nav pārgājušas – S.C.] un fiktīvā [piemēram, zagļa valdījums – S.C.] īpašnieka valdīšana, turklāt kā īpašnieks uzskatāms arī īpašumtiesīgs lietotājs (Nutzungseigent?mer – VLK 947.p.);6

4) tikai īpašniekam pieder īstens lietas valdījums.7

No iepriekšminētā secināms, ka VLK veidotāji un komentētāji ir spēcīgi ietekmējušies no Saviņjī īpašumvaldīšanas ar animus domini. Saviņjī valdījumu raksturo kā fizisku stāvokli, kas atbilst īpašumam kā tiesiskam stāvoklim, tādēļ animus possidendi ir nolūks izmantot īpašumu. “Vienīgi tas ir valdītājs, kurš ar lietu, kuru viņš tur, apietas kā ar īpašumu, tā ka animus possidendi izskaidrojams kā animus domini. Pārliecība, ka tiešām esi īpašnieks, nepieder pie valdīšanas jēdziena. Arī laupītājam vai zaglim tāpat piekrīt valdīšanas jēdziens kā īpašniekam pašam. Turpretī nomniekam nav valdīšanas, tāpēc ka viņš neapietas ar lietu kā ar savu paša lietu.”8 Līdzīgas atsauces uz īpašumvaldīšanu atrodamas arī BGB, kurā regulētais valdījums gan balstās uz objektīvo valdījuma teoriju. BGB valdīšana tiek iedalīta valdīšanā ar nodomu paturēt lietu sev (Eigenbesitz) un valdīšanā ar nodomu valdīt priekš kāda cita (Fremdbesitz).9 BGB 872.pantā kā sevišķs valdīšanas veids tiek nostādīta pašvaldīšana (Eigenbesitz), bet tā nav nekas cits kā Saviņjī vecā īpašumvaldīšana, kuras praktiskā nozīme ir visai apšaubāma.10 Tā ir tikai teorētiska konstrukcija. Un jāpiekrīt Cvingmana uzskatam, ka valdīšana nav tikai īpašuma izlietošana, kā to apgalvo Saviņjī, un ka īpašumvaldīšanas jēdziena paturēšana var tikai ienest neskaidrības.11

N.Vīnzarājs secina, ka gan Saviņjī, gan Jērings (Iherings) netiek vaļā no īpašuma valdīšanas.