ŽURNĀLS

Par licencēšanas atteikumu. Eiropas un nacionālo tiesību krustcelēs

Dipl.iur. Anna Parfjonova, Eiropas Parlamenta Pētniecības ģenerāldirekcijas* stažiere, Robēra Šūmana stipendiāte, – “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums.

Sākums “JV” Nr. 19, 20.05.2003.

Lietas par rezerves daļām ir krasā kontrastā ar pieeju un slēdzieniem turpmākajā Magill lietā. Varētu iebilst, ka, noraidot hipotēzi par to, dizaina tiesību sistēmu varētu ļaunprātīgi izmantot, lai iegūtu likumīgu monopolu tirgū, Tiesa droši vien nespēja rast līdzsvaru starp nepieciešamību sargāt ekskluzīvās dizaina tiesības, no vienas puses, un nepieciešamību sargāt efektīvu konkurējošu tirgus struktūru kopējā tirgū, no otras puses. Salīdzinot šīs divas lietas, nedrīkst tomēr pamest novārtā vienu svarīgu atšķirību: fakti par Volvo sakarā ar mēģinājumiem iekļūt ar intelektuālā īpašuma tiesībām aizsargātajā primārajā tirgū, t.i., tirgū, ko veido automašīnu ražotāja pārdodamo automašīnu virsbūves komponenti un tiem piemērotas kopijas, kā tiesa konstatējusi tiesvedības gaitā. Tādējādi šī lieta nevar tikt piedāvāta kā vadlīnija jautājumā par to, kā intelektuālā īpašuma tiesību turētāja dominējošais stāvoklis vienā tirgū ietekmē tā uzvedību radniecīgā vai lejupējā tirgū; un šī ir tieši tā problēma, kas izšķirama Magill lietā.

2. RTE pret Komisiju

Lietas fakti bija šādi. Trīs TV raidīšanas sabiedrības Īrijā atteicās licencēt viņu raidīšanas programmās ietverto informāciju publicēšanai jaunā visaptverošā iknedēļas TV programmā. Katrai sabiedrībai bija faktisks monopols attiecībā uz šo informāciju kā tās vienīgajam avotam. Turklāt tām bija autortiesības uz TV programmām, un uz to pamata raidīšanas sabiedrības uzskatīja, ka ir tiesīgas rezervēt tiesības publicēt iknedēļas TV programmas savos vienīgā kanāla nedēļas programmu izdevumos. Par spīti zināmu koncesiju piešķiršanai laikrakstiem publicēt informāciju par turpmākajiem raidījumiem, revidentiem nedēļu iepriekš nebija pieejama visaptveroša informācija par nedēļas programmām. Kad sabiedrība Magill TV guides Ltd. sāka publicēt visu radio un TV raidījumu visaptverošu programmu, minētās trīs sabiedrības ierosināja lietu par tiesību pārkāpumu, apgalvojot, ka notiek aizsargātu literāru darbu nelicencēta reproducēšana.

Komisijas un pirmās instances tiesas konstatējumi lietā kopumā tika atspoguļoti Tiesas lēmumā.

Jautājumā par ļaunprātīgu izmantošanu19 Tiesa uzsvēra: nav pareizi pieņemt, ka visas autortiesību realizācijas formas, kuras ir likumīgas saskaņā ar nacionālo likumdošanu, var aplūkot saskaņā ar EK līguma 82.pantu (lēmuma pieņemšanas laikā 86.pants). Tā atzina ekskluzīvas reprodukcijas tiesības kā daļu no autora tiesībām un piekrita, ka pat dominējošā stāvoklī esošas firmas atteikums piešķirt licenci pats par sevi nav uzskatāms par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu20. Tas jāaplūko arī kā lēmuma atbalsts Volvo lietā. Tomēr Tiesa norādīja, ka izņēmuma apstākļos šādu ekskluzīvu tiesību realizācija var tikt pielīdzināta tiesību turētāja ļaunprātībai.21 Izņēmuma apstākļu īpašības Tiesa piešķīra trijiem faktiem. Pirmais fakts bija tas, ka nebija iknedēļas programmas faktiska vai potenciāla aizstājēja, kas piedāvātu potenciālā patērētāju pieprasījuma visaptverošu uzskaitījumu.