ŽURNĀLS

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Kopš 1963.gada, kad lietā Van Gend1 Tiesa (turpmāk arī — Tiesa) pirmo reizi formulēja tiešās iedarbības jēdzienu, Tiesas prakse ir būtiski mainījusies, paplašinot tiešās iedarbības pastāvēšanas robežas. Pirmkārt, Van Gend lietā norādot, ka Eiropas Kopienu tiesību normas var būt tieši piemērojamas, Tiesa savu nostāju pamatoja ar to, ka normām ar tiešo iedarbību jāatbilst vairākiem šauri definētiem kritērijiem.2 Proti, Van Gend lietā par tieši iedarbīgu tika atzīta norma, kas bija skaidrs beznosacījuma aizliegums, turklāt norma saturēja nevis pozitīvu, bet gan negatīvu pienākumu, un tāpēc, kā atzina Tiesa, bija īpaši piemērota, lai būtu tieši iedarbīga. Taču Van Gend sekojošās lietas rāda, ka laika gaitā šie kritēriji ir izplūduši vai vismaz tiek skaidroti mazāk stingri. Piemēram, saskaņā ar spriedumu lietā Defrenne3 tiesību norma var tikt atzīta par pietiekami skaidru arī gadījumā, ja tā atsaucas uz tiesību principu. Ievērojot atšķirīgos uzskatus, kas var pastāvēt par attiecīgā principa saturu, šāda tiešās iedarbības robežu paplašināšana ir pretrunā ar vienu no argumentiem, kas parasti tiek izmantots tiešās iedarbības pamatošanai, proti, nepieciešamību nodrošināt vienveidīgu Eiropas Kopienu tiesību normu piemērošanu visās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Turklāt, lai gan Van Gend skāra vienīgi Eiropas Kopienu līguma tiešo iedarbību, laika gaitā Tiesas prakse ir skaidrojusi, ka tiešā iedarbība piemīt arī citiem Kopienas tiesību instrumentiem.4 Proti, tiešā iedarbība piemīt arī regulām, lēmumiem un Kopienas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem. Tomēr vissarežģītāk risināmais ir izrādījies jautājums par to, vai tiešā iedarbība var būt direktīvām un kādas būtu direktīvu tiešās iedarbības īpašības.

Šī raksta mērķis ir analizēt tiešās iedarbības aspektus, kas saistīti ar direktīvām. Šajā nolūkā raksta pirmā daļa apraksta argumentus “par” un “pret” tiešās iedarbības piešķiršanai direktīvām, ieskicējot arī problēmas, kas saistītas ar vertikālās un horizontālās tiešās iedarbības nošķiršanu. Tālāk tiek analizēti dažādi paņēmieni, ko Tiesa izmantojusi, lai apietu pašas lēmumu, ka direktīvām nevar būt horizontālā tiešā iedarbība.

Galvenā uzmanība vērsta uz metodi, kas praksē vertikālās un horizontālās tiešās iedarbības nošķiršanu padara gandrīz neiespējamu, proti, gadījuma rakstura horizontālo tiešo iedarbību. Autores mērķis nav analizēt atšķirīgu direktīvu iedarbības veidu detalizētus kritērijus. Tā vietā raksta mērķis ir ieskicēt, kā šie dažādie direktīvu iedarbības veidi fragmentizē Eiropas Kopienu tiesības un tādējādi apdraud deklarēto mērķi, tas ir, centienus nodrošināt vienveidīgu Eiropas Kopienu tiesību normu ieviešanu visās Eiropas Savienības dalībvalstīs.