ŽURNĀLS

Mag.iur. Andrejs Judins, LPA Krimināltiesību katedras docents, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums.

Sākums “JV” 25.11.2003., Nr. 42

LKK 29.pants paredz, ka persona netiek saukta pie kriminālatbildības, ja tā nodarījusi kaitējumu citai personai, lai viņu aizturētu. Kriminālatbildība var būt izslēgta tikai tādos gadījumos, kad objektīvi nav bijis iespējams aizturēt personu ar citiem līdzekļiem.

LKK 30.pantā ir definēts apstāklis, kas izslēdz kriminālatbildību un kuram nav analoga Latvijas Krimināllikumā. Atbilstoši tam atbildība neiestājas, ja kaitējuma nodarītājs ir pildījis profesionālo pienākumu un nav pārsniedzis savas pilnvaras.

Latvijā un Lietuvā kopumā ir līdzīga galējās nepieciešamības kā apstākļa izpratne, kas izslēdz kriminālatbildību. Interesanta ir LKK 31.panta 2.daļas atruna, ka persona, kura pati radījusi bīstamo situāciju, var rīkoties galējās nepieciešamības stāvoklī tikai gadījumos, ja bīstama situācija tikusi radīta aiz neuzmanības. Respektīvi, atbildība par kaitējuma nodarīšanu, lai novērstu briesmas, kuras pati persona pirms tam tīši izraisījusi, nevar tikt izslēgta ar galējo nepieciešamību. Kaut gan no abstraktās teorijas viedokļa šī pieeja var būt loģiska, jāatzīst, ka tās praktisko nozīmi var apšaubīt.

Likumdevējs arī nostiprinājis kodeksā vēl padomju laikā pausto juristu viedokli par galējās nepieciešamības neesamību, ja personas profesionālais darbs ir saistīts ar risku. LKK 31.panta 3.daļa paredz, ka persona nevar attaisnot pienākuma neizpildīšanu ar galējo nepieciešamību, ja tai pēc profesijas, ieņemamā amata vai citu iemeslu dēļ bijis jārīkojas ekstremālajos apstākļos. Kaut gan ir saprotama šīs normas motivācija, kategoriska galējās nepieciešamības nepieļaušana šajos gadījumos diez vai ir pamatota.