Foto: Arnis Blumbergs, “LV” |
Saskaņā ar klasiskajām starptautiskajām tiesībām, kas bija
izteikti divpusējas, vienīgi valsts, kura tieši cietusi no starptautisko tiesību
pārkāpuma, bija tiesīga prasīt vainīgās valsts atbildību par šo pārkāpumu.1
Starptautiskās tiesības savā attīstībā tomēr nonāca pie jautājuma, vai bez tieši
cietušās valsts arī trešajām valstīm ir kādas tiesības uz vienpusēju rīcību
starptautiska pienākuma pārkāpuma gadījumā. Faktiski taču jebkurš starptautisko
tiesību pārkāpums izraisa divu veidu kaitējumus: kaitējumu cietušajai valstij, t.i.,
valstij pret kuru pārkāpums vērsts, un kaitējumu tiesiskajai kārtībai kā tādai.
Protams, vairumā gadījumu starptautiskajās tiesībās tiek pieciests kaitējums pašai
tiesību sistēmai un tiesība prasīt vainīgās valsts atbildību tiek piešķirta
vienīgi cietušajai valstij. Taču šim vispārīgajam principam ir izņēmumi.
Galvenais no tiem saskaņā ar Starptautiskās tiesas spriedumu Barcelona Traction
lietā2 ir pienākuma erga omnes (latīņu val. – kā pret
visiem) pārkāpuma gadījums. Pienākumi erga omnes jeb pienākumi pret visu
starptautisko kopienu ir daudzpusēji starptautisko paražu tiesību pienākumi, kuru
ievērošana ir visas starptautiskās kopienas interesēs. Pienākuma erga omnes
pārkāpums rada vispārēju prasības tiesību jebkurai starptautiskās kopienas valstij
pret pārkāpumu izdarījušo valsti.
Lai gan kopš Barcelona Traction lietas sprieduma pagājuši vairāk nekā
trīsdesmit gadi un Starptautisko tiesību komisijas 2001.gadā pieņemtajos Pantos par
valsts atbildību3 iestrādāta procesuālā kārtība prasības celšanai par
pienākumu erga omnes pārkāpumiem, valsts atbildība pret visu starptautisko
kopienu joprojām ir ļoti neskaidrs starptautisko tiesību institūts.
Nav skaidrs, vai valsts atbildības erga omnes institūts patiešām ir
darbotiesspējīgs, ņemot vērā, ka prasītājai valstij joprojām ir jāizpilda
prasības nacionalitātes kritērijs un ka saskaņā ar East Timor lietu4
atbildētājai valstij joprojām ir jāpiekrīt tiesas jurisdikcijai, lai tiesa varētu
izskatīt pienākuma erga omnes pārkāpuma lietu.
Rakstā tiks pierādīts, ka pašreizējā starptautisko tiesību attīstības stadijā
valsts atbildība pret visu starptautisko kopienu ir iluzors tiesību institūts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes