Senāta loma Civillikuma 5.panta piemērošanā
Mag.iur. Agris Bitāns, LU Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektors, zv. advokāts, – “Jurista Vārdam”
 Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I. |
Nobeigums. Sākums “JV”
Nr.28, 27.07.2004.
Piemēram, civillietā par laulības atzīšanu par spēkā neesošu.30 Strīda fabula it kā vienkārša – vīrs iesniedzis prasību par laulības atzīšanu par spēkā neesošu, pamatojoties uz CL 64.p.1.d., jo, reģistrējot šo apstrīdēto laulību, viņš ir atradies citā laulībā, kas nebija šķirta citā valstī. Pirmās un otrās instances tiesas šo prasību apmierināja. Atbildētāja kā galveno apelācijas un kasācijas sūdzības momentu izvirza jautājumu par procesuālajiem pārkāpumiem sakarā ar atbildētājas uzaicināšanā uz tiesas sēdi. Taču gan atbildētāja un viņas advokāts, gan pirmās un otrās instances tiesa palaida garām ļoti būtisku momentu. Prasītājs devās jaunā laulībā, zinot, ka iepriekšējā laulība nav šķirta, tātad apzināti pārkāpa likumu. Līdz ar to ir acīmredzams, ka pats prasītājs radīja situāciju, kas deva pamatu laulības atzīšanai par spēkā neesošu, un vēlāk atsaucās uz to kā savas prasības pamatu.
Diemžēl Senāts nesaskatīja to, ka abas iepriekšējās tiesu instances bija pieļāvušas likuma pārkāpumu, kas noveda pie visas lietas nepareizas izspriešanas. Ar nolēmumu tika nodibināts nepareizs princips – vari pats pārkāpt likumu un pēc tam, atsaucoties uz savu pārkāpumu, atzīt laulību par spēkā neesošu. Tātad tiesa pieļauj ļaunprātīgi atrasties vairākās laulībās, un, ja jaunais laulātais “neapmierina”, vērsties tiesā ar lūgumu atzīt šo laulību par spēkā neesošu sakarā ar atrašanos citā laulībā. Absurds? Netaisnība? Bet tiesa to pieļāva!
Šajā lietā netika apsvērts jautājums par to, vai vīrs vispār drīkstēja celt prasību? Atbilstoši vispārzināmam juridiskam principam persona nevar atsaukties uz likuma pārkāpumu kā uz savas prasības apmierināšanas pamatu. Tas ir saprotams, jo tāda veida darbība nekādā gadījumā nevar tikt atzīta par tiesisku un taisnīgu.
Līdz ar to atbilstoši šim principam tiesai bija pareizi jāiztulko un jāpiemēro CL 65.p.1.d., kas nosaka, ka “… laulības neesamības prasību var celt kā ieinteresētās personas, tā arī prokurors”. Šajā gadījumā bija jākonstatē, ka vīrs drīkst tikt atzīts par “ieinteresēto personu”, kurai būtu tiesības celt prasību par šīs laulības atzīšanu par neesošu uz CL 64.p.1.d. minētā pamata, jo viņš pats ar savu likumpārkāpumu radīja šādu pamatu. Līdz ar to tiesvedība šajā lietā bija jāizbeidz atbilstoši CPL 223.p.2.app. sakarā ar to, ka prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesības.
Apzinoties Senātu kā revīzijas tipa trešās instances tiesu, mēs iegūstam skaidru priekšstatu par Senāta kompetences robežu un tām iespējām, ko tas dod. G.Beimuts Senāta pārejā uz revīzijas instanci savulaik saskatīja pozitīvu momentu – tas, viņaprāt, dotu iespēju labot to, kas pirmās divās instancēs nav pareizi izlemts31. Revīzijas sistēma, viņaprāt, nodrošinātu, ka spriedumi būtu “saturīgāki un gludāki”. Domāju, ka šāda problēma eksistē arī mūsu Senāta spriedumos. Jau minētajos piemēros redzams, ka Senāts nav devis skaidru atbildi, kāpēc apelācijas instances spriedums, neraugoties uz kasatora norādītajiem pamatiem, netiek atcelts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes