ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Foto: no personiskā arhīva

Sadarbība attīstības jomā ir termins, kas līdz šim Latvijā ir maz lietots un tāpēc – nepazīstams. Tulkošanas un terminoloģijas centrs 17.02.2003. vēstulē Nr.1–4.1/59 raksta: “LZA Terminoloģijas komisijas Juridiskās terminoloģijas apakškomisija kā latvisko atbilsmi angļu terminam “development cooperation” ir apstiprinājusi “sadarbība attīstības jomā”. Šādi termins lietots arī Tulkošanas un terminoloģijas centra veiktajos Eiropas Savienības tiesību aktu tulkojumos.” Tiešām, angliskajam terminam attīstītajās pasaules valstīs ir bagātīgs saturs. Meklējot interneta resursos informāciju par sadarbību attīstības jomā, vai katras valsts Ārlietu ministrijas mājaslapā ir tieša norāde uz šo tēmu. Ir pienākusi kārta arī Latvijai aktivizēt savu darbību šajā jomā.

1. Kas ir sadarbība attīstības jomā

Sadarbība attīstības jomā ir valstu sadarbība, lai palīdzētu tādai valstij, kas atrodas pārejas periodā, virzienā uz demokrātisku valsti. Mērķis ir nodrošināt palīdzības saņēmējas valsts stabilu ekonomisko un sociālo attīstību, vienmērīgu un pakāpenisku jaunattīstības valsts integrāciju pasaules ekonomikā; nabadzības apkarošana jaunattīstības valstīs, demokrātijas un tiesiskuma attīstība un konsolidācija. To varētu saukt arī par palīdzības sniegšanu, tomēr pieņemts uzskatīt, ka šī procesa laikā nenotiek vienpusēja palīdzības pieņemšana, bet gan abu valstu aktīva rīcība attīstības jomā. Sadarbībā attīstības jomā neietilpst tieša militārā palīdzība.
Ne visas valstis, kurām sniedz palīdzību, ir tādas partneres, lai varētu uzskatīt, ka notiek sadarbība attīstības jomā. Arī palīdzības saņēmējai valstij jāievēro palīdzības saņemšanas noteikumi, turklāt šo valstu politikai jābūt virzītai uz demokrātiskiem mērķiem. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija¹ (turpmāk – OECD) visas palīdzības saņēmējas valstis iedala divās kategorijās:
1) jaunattīstības valstis un teritorijas (oficiālā sadarbība attīstības jomā);
2) valstis un teritorijas pārejas periodā (oficiālā palīdzība).
Pirmajā kategorijā valstis sīkāk iedala, ņemot vērā to iekšzemes kopprodukta līmeni:
1.1. Vismazāk attīstītās valstis, piemēram, Afganistāna, Haiti un Sudāna;
1.2. Pārējās zemu ienākumu valstis, piemēram, Armēnija, Ķīna, Pakistāna;
1.3. Zemākās vidēju ienākumu valstis un teritorijas, piemēram, Kolumbija, Turkmenistāna, Uzbekistāna;
1.4. Augstākās vidēju ienākumu valstis un teritorijas, piemēram, Horvātija, Meksika, Urugvaja;
1.5. Augstu ienākumu valstis – Aruba, Makao, Jaunkaledonija.
Otrajā kategorijā valstis sīkāk iedala šādi:
2.1. Viduseiropas un Austrumeiropas valstis un neatkarību atguvušās bijušās Padomju Savienības valstis – Baltkrievija, Krievija, Ukraina;
2.