Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA ESEJA

23. Aprīlis 2014 / 09:55

Par Kriminālprocesa likuma 59.nodaļas procesu par noziedzīgi iegūtu mantu un dažām ar to saistītajām problēmām
Jūlija Kolomijceva
Latvijas Universitātes doktorante, zvērināta advokāte

Šī eseja ir diskusijas par sevišķo noziedzīgi iegūtas mantas procesu turpinājums. Domu apmaiņas ierosmei skat. arī Aleksandra Berezina rakstu „Process par noziedzīgi iegūtu mantu: sevišķs process vai atsevišķs jautājums” žurnāla „Jurista Vārds” 2014.gada 15.aprīļa numurā.

Rīcības ar  noziedzīgi iegūtu mantu veidu īss raksturojums

Runājot par noziedzīgi iegūtu mantu un ņemot vērā Kriminālprocesa likuma (KPL) regulējumu, jānošķir trīs (un nevis divi) rīcības ar mantu veidi, pamatojoties uz šo rīcības veidu priekšmetiem, mērķiem un sekām. Proti, mantas, kuru kriminālprocesā atdod privātpersonai (KPL 357.panta pirmā daļa), civiltiesiskā apgrozība ir atļauta, šāda manta pieder kādai privātpersonai, respektīvi, ir civiltiesiskā īpašuma objekts. Mantas atdošanas privātpersonai mērķis ir aizsargāt šīs privātpersonas intereses, bet sabiedrības interešu aizsardzība, piemēram, noziedzīgu nodarījumu prevencija, ir sekundārais mērķis. Diskutējamais jautājums ir saistīts arī ar to, ko tieši nozīmē mantas atdošana pēc piederības: valdījuma atjaunošanu vai īpašuma tiesību atzīšanu.

Starp mantas atdošanu valsts institūcijai un privātpersonai gandrīz nav līdzību. Mantas, kura jāatdod valsts institūcijai (KPL 357.panta otrā daļa), civiltiesiskā apgrozība ir pilnīgi vai daļēji aizliegta. Turklāt personai, kura ir ieguvusi šādu mantu noziedzīga nodarījuma rezultātā, nevar būt īpašuma vai cita veida tiesību uz mantu. Atšķirībā no mantas atdošanas privātpersonai vai konfiskācijas, mantas atdošana valsts institūcijai neaizskar, neierobežo vai neizbeidz nevienas privātpersonas tiesības uz īpašumu. Rīcības ar šādu mantu primārais mērķis ir sabiedrības interešu aizsardzība, vispirms sabiedrības drošība, tikumība un noziedzīgu nodarījumu prevencija.

Visbeidzot, konfiscējamās mantas jēdzienam jāaptver ne tikai lietas Civillikuma (CL) 841.panta nozīmē, bet arī cita veida mantiski labumi (sal. KPL 358.panta ceturtās daļas 5.punkts), kas nav lietas, jo tādā veidā var efektīvāk sasniegt speciālās jeb īpašās konfiskācijas mērķus.

Problemātisks aspekts ir tas, ka KPL 358.panta otrā, trešā daļa un ceturtās daļas 5.punkts paredz, ka konfiscē vai vērš piedziņu uz citu tiesiski iegūtu mantu konfiscējamās mantas vērtībā, bet neparedz, kā nosakāma šī vērtība. Šķiet, šī apstākļa dēļ praksē parasti konfiscē lietas kā noziedzīgi iegūtu mantu, nevis personai piederošo mantu, tostarp (bet ne tikai) naudu, konfiscējamās mantas vērtībā.

Ja konfiscējamā noziedzīgi iegūtā manta ir lietas CL izpratnē, to civiltiesiskā apgrozība ir atļauta un konfiskācijas brīdī tās pieder kādai privātpersonai: noziedzīgā nodarījumā iesaistītajai vai trešajai personai. Konfiskācijas priekšnoteikums vienmēr ir īpašuma tiesību esamība,[1] bet rezultāts – īpašuma tiesību (atsevišķos gadījumos arī cita veida mantisku tiesību) izbeigšana bez atlīdzības un piespiedu kārtā valstij par labu.

Ja nevienam nebūtu tiesības uz konfiscējamo mantu, to varētu vienkārši izņemt no personas valdījuma un atdot valsts institūcijai. Konfiskācijas mērķi ir iepriekšējā stāvokļa atjaunošana, prevencija, lai noziedzīgu nodarījumu veikšana neatmaksātos (crime doesn´t pay), kā arī atsevišķos gadījumos cietušā iepriekšējā stāvokļa atjaunošana, ja konfiscētos līdzekļus novirza cietušā kompensācijai.

Noziedzīgs nodarījums un noziedzīgi iegūta manta

Ja nav noticis noziedzīgs nodarījums, nav noziedzīgi iegūtas mantas. Ja pirmstiesas kriminālprocesā rosina lemt jautājumus par noziedzīgi iegūtu mantu (KPL 356.panta otrā daļa), papildus KPL 356.panta otrajā daļā un KPL 626.pantā minētajiem apstākļiem jākonstatē noziedzīga nodarījuma notikums.

Tā, piemēram, vēsturiskajā literatūrā ir skaidrots: ja „pierādīts, ka nozieguma fakts nemaz nav noticis vai arī ja tiesājamais nodarījums atzīts par nenoziedzīgu”, nav pamatoti rīkoties ar kriminālprocesā izņemtajām lietām; taču konkrētais jautājums bija jārisina, ja „apsūdzētais attaisnots vai kad lieta vainīgā neatrašanas vai nāves dēļ vai arī pierādījumu trūkumu dēļ izbeigta, bet ar to nepieciešamo nosacījumu, ka nozieguma esamībai jābūt konstatētai no tiesas puses. Tas pats noteikums attiecas uz gadījumu, kad izmeklēšana apturēta apsūdzētā neatrašanas dēļ” (Bukovskis, Jakobi).

Šīs atziņas ir piemērojamas arī mūsdienās, t.i., jābūt pārliecībai, kura balstās uz lietā esošajiem pierādījumiem, ka, objektīvi skatoties, ir noticis noziedzīgs nodarījums, kaut gan varbūt nav zināms, kas konkrēti ir izdarījis šo nodarījumu, vai arī ir zināms, bet nevar pierādīt subjektīvo pusi, lai izvairītos no situācijām, ka pirmstiesas procesā manta kādam atdota vai konfiscēta, bet vēlāk tiesa vai prokurors, lemjot jautājumu par personas vainu, secina, ka noziedzīgs nodarījums nemaz nav noticis.

Turklāt jānorāda, ka, risinot noziedzīgi iegūtu mantas jautājumus par mantas atdošanu vai konfiskāciju pirmstiesas procesā, runa nav par noziedzīgu nodarījumu, kā to saprot Krimināllikums, tāpēc būtu ieteicams teorijā izstrādāt vadlīnijas par to, kas un kādā mērā jāpierāda, pievēršot uzmanību apstāklim, ka šādos gadījumos nedrīkst lemt jautājumus par personas vainu. Ja jautājumus par personas vainu var lemt, tie jālemj kopā ar mantiskajiem jautājumiem.

Noziedzīgi iegūtu mantas jautājumu izlemšana nošķirti no personas vainas, tostarp KPL 59.nodaļas procesā, būtu attaisnojama pārsvarā tādos gadījumos, kad pamatkriminālprocess pret personu tiek pabeigts uz nereabilitējoša pamata, bet vienlaikus pastāv nepieciešamība risināt mantiskos jautājumus. Šobrīd tāda iespēja KPL nav paredzēta, bet attiecīgais jautājums ir apskatīts prof. Meikališas un prof. Stradas-Rozenbergas 2010.gada pētījumā.

Rīcība ar noziedzīgi iegūtu mantu pirmstiesas kriminālprocesā

Saskaņā ar vienu uzskatu KPL 59.nodaļas procesa ietvaros mantu var tikai konfiscēt, kas acīmredzot ir saistīts ar KPL 356.panta otrās daļas redakciju. Proti, pirmstiesas procesā procesa virzītājs cietušajam var atdot mantu ar savu lēmumu bez tiesas (KPL 356.panta otrās daļas 2.punkts), bet KPL 59.nodaļas procesā tiesa var lemt par rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu (KPL 356.panta otrās daļas 1.punkts).

Mēģinājums norobežot KPL 356.panta otrās daļas 1. un 2.punkta piemērošanas jomu tādā veidā, ka 2.punkts ir piemērojams mantas atdošanas, bet 1.punkts – konfiskācijas gadījumos, ir visai loģisks un saprotams, tomēr risinājumam es negribētu piekrist tālāk minēto apsvērumu dēļ.

Tātad KPL 356.panta otrā daļa un 59.nodaļa neparedz, ka pirmstiesas procesā var tikai konfiscēt mantu, tieši pretēji – KPL 627. un 630.pantā ir runāts par rīcību ar mantu, kas var būt atdošana vai konfiskācija, nevis par vienu rīcības ar mantu veidu – konfiskāciju. Turklāt KPL 59.nodaļas procesa ietvaros būtu piemērojamas visas KPL 27.nodaļas tiesību normas, ja vien, izvērtējot to mērķi un jēgu, nenonāk pie pretēja secinājuma. Kaut gan praktiski KPL 59.nodaļa tiek izmantota, lai konfiscētu mantu, ir daži gadījumi, kad tiesas lēmušas par mantas atdošanu KPL 59.nodaļas procesā, un šāda pieeja šķiet pamatota.

Ja tomēr pieturas pie viedokļa, ka KPL sevišķajā procesā mantu var tikai konfiscēt un nevar piemērot KPL 27.nodaļas pantus, tostarp arī KPL 359.pantu (ja cietušais ir pieprasījis kaitējuma kompensāciju un konkrētajā kriminālprocesā ir iegūti šā likuma 358.panta ceturtajā daļā minētie līdzekļi, tos vispirms izmanto pieprasītās kompensācijas nodrošināšanai un samaksai.) var rasties divi blakus efekti:

  1. vainīgajam vispār vairs nav mantas, tāpēc cietušajam pamatprocesā piespriesto kaitējuma kompensāciju nevar faktiski piedzīt valsts rīcības dēļ, līdz ar to valsts „iedzīvojusies” uz cietušā rēķina; vai
  2. vainīgajam divas reizes par vienu un to pašu atņem mantu: vienu reizi, konfiscējot pirmstiesas procesā, un otru reizi, piedzenot kompensāciju cietušajam.

Rezumējot minēto, procesa virzītājs var lūgt tiesu KPL 59.nodaļas procesā konfiscēt vai atdot cietušajam mantu. Iemesli, kāpēc var lūgt tiesai atdot mantu, var būt dažādi, piemēram, izmeklētājam ir šaubas par to, ka cietušais, novēršot saprātīgas šaubas, ir pierādījis savas tiesības uz mantu, tāpēc viņš lūdz tiesu izvērtēt un izlemt attiecīgo jautājumu.

[1] Erdmann C. System des Privatrechts der Ostseeprovinzen Liv-, Est- und Curland. 1.Band. Allgemeiner Teil. Familienrecht. Riga: N.Kymmel, 1889, S.168

9
0
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Normunds Šlitke, Indra Kaniņa-Šlitke
Eseja
Kam pieder un kam tiks maksātnespējīgās AS “PNB Banka” kontos iesaldētie pašvaldības kapitālsabiedrības “Rīgas namu pārvaldnieks” 6 miljoni eiro?
AS “PNB Banka” 12.09.2019. ir pasludināta par maksātnespējīgu,[1] un tai ir iecelts administrators, kurš 19. septembrī ir publicējis uzaicinājumu[2] kreditoru prasījumus un citu personu prasības, kā arī citas ...
2 komentāri
Edijs Ceipe
Eseja
Finanšu un ekonomiskie noziegumi

Runa Tiesu administrācijas un Prokuratūras organizētā diskusijā “Vienveidīga tiesību normu piemērošana sodu noteikšanā” 2019. gada 29. novembrī.

Ineta Ziemele
Eseja
Moderns tiesiskums Eiropas pilsonim

Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles priekšlasījums Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 7. starptautiskajā zinātniskajā konferencē 2019. gada 18. oktobrī [1]

Aigars Strupišs
Eseja
Tiesību palīgavoti Senāta lietā SPC-5/2019

Civillietu departamenta priekšsēdētāja Aigara Strupiša atbilde uz laikrakstā “Latvijas Avīze” pausto viedokli.

2 komentāri
Indra Kaniņa-Šlitke
Eseja
Laba likumdošanas prakse un tās neievērošanas tiesiskās sekas
Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta spriedums lietā Nr. 2018-11-01 nu jau atkārtoti (pēc 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 izteiktajiem secinājumiem) likumdevējam dod skaidru vēstījumu,[1] ka likumdošanas ...
1 komentāri
AUTORU KATALOGS