Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA ESEJA

28. Decembris 2018 / 15:04

Sacīkstes princips civilprocesā pretstatā patērētāja kā vājākas puses aizsardzībai: tiesas iniciatīva prasības noilguma vērtēšanā un šādas ierunas celšanas termiņi
5 komentāri
Mg.iur
Indra Kaniņa-Šlitke
Zvērināta advokāte ZAB “Amicus Curiae”

Augstākās tiesas mājaslapas sadaļā “Judikatūra un judikatūras jaunumi” 19.12.2018. publicēts Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2018. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. C15233015, SKC-292/2018, (ECLI: LV:AT:2018:1206.C15233015.1.S) jautājumā par tiesas kompetenci pēc savas ierosmes vērtēt, vai pret patērētāju vērstajai prasībai ir iestājies noilgums. Tas pats Senatoru sastāvs tai pat dienā ir taisījis spriedumu arī lietā Nr. C37124214, SKC-264/2018, (ECL1:LV:AT:2018:1206.C37124214.1.S), kurā atbildētājs šādu ierunu, atsaucoties uz patērētāja tiesību aizsardzību, ir cēlis vien apelācijas sūdzībā.

Senāta 2018. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. SKC-292/2018 (C15233015) ir publicēts ar judikatūras tēzi, t.i., kā senatoru piedāvātā judikatūra, par ko liecina arī Augstākās tiesas mājaslapā nolēmumam pievienotais apzīmējums “J”, kas nozīmē, ka to par pareizu ir atzinuši arī vairāki citi vai pat visi Civillietu departamenta senatori, kvalificējot to kā judikatūras nolēmumu Senāta ieskatā.

Attiecībā uz noilguma ierunu vai tās neesamību Senāts ir konsekvents, uzturot savu jau 2017. gada 6. jūlija spriedumā lietā Nr. C20114115 (SKC-327/2017) izteikto atziņu, ka tiesai noilguma tecējums ir jāņem vērā vien tad, ja uz to ierunas veidā atsaucas atbildētājs. Proti, ja parādnieks neizmanto savas tiesības atsaukties uz noilguma termiņa notecējumu, tiesai nav pamata to ņemt vērā pēc savas iniciatīvas.[1] Taču spriedumā lietā Nr. SKC-292/2018 Latvijas Republikas Senāts ir padziļināti pievērsies jautājumam par patērētāja kā vājāka lietas dalībnieka aizsardzībai un tiesas tiesībām ex officio noskaidrot objektīvo patiesību.

Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits atgādina, ka, spriežot tiesu un veidojot judikatūru, tiesnesis ir neatkarīgs, bet nav brīvs. Tiesnesis ir saistīts ar tiesībām, ar juridisko metodi un ar judikatūru. Arī (izņēmuma kārtā) judikatūras veidošanas gaitā radot jaunas tiesības, tiesnesis ir saistīts ar “apkārt” esošajām tiesībām, kuras viņš, atšķirībā no likumdevēja, nevar grozīt. Tādējādi tiesneša brīvība arī (samērā retajā) tiesību jaunrades gadījumā ir mazāka kā likumdevēja brīvība. Visnepatīkamākais pārmetums tiesnesim ir tas, ka viņš ir pārkāpis juridiskās metodoloģijas ietvarus, jo tieši tā ir pamatkritērijs, lai vērtētu, vai spriedums ir juridiski pareizs vai nepareizs.[2]

Autore uzskata, ka senatori Normunds Salenieks, Ināra Garda, Ļubova Kušnire ar šo Senāta spriedumu ir veikuši nozīmīgu ieguldījumu tiesību attīstībā un Civilprocesa vienveidīgā izpratnē, jo pēdējo gadu laikā sacīkstes princips bieži vien tiek pakārtots objektīvās patiesības noskaidrošanas principam (likuma “Par tiesu varu” 17. panta pirmā daļa nostādīta zināmā pretstatā 25. panta pirmajai daļai). Spriedums pirmšķietami ir metodoloģiski pareizs, atbilst likumam un judikatūrai, tostarp nav pamatots ar tiesas ieskatu un ir visai tāls no protekcionisma un populisma.

Senāts šajā spriedumā atgādina, ka “dispozitivitātes princips nodrošina lietas dalībnieku personīgas iniciatīvas tiesību, kā arī tiesības brīvi izvēlēties procesuālos līdzekļus savu interešu aizstāvībai. Tiesa nav ieinteresēta kādas konkrētas puses interešu aizsardzībā. “Personīgās iniciatīvas tiesību un tiesību brīvi rīkoties ar dažādiem aizstāvēšanās līdzekļiem procesā mēdz saukt par dispozitivitāti vai prāvnieku personīgo autonomiju [..]. Kas grib izlietot savas tiesības, tam par to pašam jārūpējas [..]. Dispozitivitātes princips guļ civilprocesa pamatā.”[3] Savukārt sacīkstes princips nodrošina pušu tiesību realizāciju sacīkstes formā. Sacīkste notiek, pusēm dodot paskaidrojumus, iesniedzot pierādījumus, tiesai adresētus pieteikumus, piedaloties liecinieku un ekspertu nopratināšanā, citu pierādījumu pārbaudē un novērtēšanā, piedaloties tiesu debatēs un veicot citas procesuālas darbības Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā (Civilprocesa likuma 10. pants). Citiem vārdiem, tiesai, izskatot lietu, jānoskaidro lietas apstākļi, kuri ietilpst pierādīšanas priekšmetā – prasības pamata fakti un atbildētāja iebildumu pamata fakti (meklējamie fakti), ievērojot, ka meklējamos faktus norāda puses.[4]

Latvijas Republikas Senāts spriedumu lietā Nr. SKC-292/2018 ir publicējis ar šādu judikatūras tēzi: “Tiesa var izņēmuma kārtā piemērot vienai pusei īpaši labvēlīgus procesuālos noteikumus tikai tad, ja tas ir tieši paredzēts tiesību normās. Tāpēc, ievērojot, ka nav tiesību normas, kas paredzētu tiesas kompetenci pēc savas ierosmes vērtēt, vai pret patērētāju vērstajai prasībai nav iestājies noilgums, tiesas rīcībā nav ex officio vērtēšanai vajadzīgā juridiskā pamatojuma, lai apsvērtu iespējas ierobežot sacīkstes principu par labu vienai no pusēm – patērētājam.” Šī tēze izriet no tiesas sprieduma pamatojuma ar judikatūras atziņām, kas izteiktas Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 21. aprīļa sprieduma lietā “Radlinger un Radlingerová”, Nr. C-377/14, ECLI:EU:C:2016:283, 52. punktā.

1999. gadā savā rakstā “Sacīkstes princips civilprocesā” R. Keiša un prof. K. Torgāns uzsvēra: “Civilprocesā, kas veidots pēc sacīkstes principa, tiesai ierādīta pasīva loma, un tiesas priekšā it kā norisinās prāvnieku sacīkste, kurā katra puse grib pārliecināt tiesu par savu taisnību. Sacīkstes principu raksturo šādas pazīmes:

– tiesa drīkst iztiesāt lietu tikai pēc ieinteresēto personu lūguma (judex ne procedat ex officio),

– spriedums nedrīkst pārsniegt prāvnieku prasījumus (ne eat judex ultra petita partium), t.i., tajā nevar piespriest vairāk nekā prāvnieks lūdzis,

– tiesa nedrīkst pati meklēt vai apsvērt spriedumā faktus un pierādījumus, uz kuriem nav atsaukušies prāvnieki (quod non est in actis non est in mundo).”[5]

Laiks rādīs, vai senatoru Normunda Salenieka, Ināras Gardas un Ļubovas Kušnires 2018. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. SKC-292/2018 kļūs par nozīmīgu tiesību palīgavotu un vai tas ir uzskatāms par zīmi, ka Latvijas Republikas Senāta Civillietu departaments atgriežas pie sacīkstes principa un likuma atrunas principa prioritātes civilprocesā, atkāpjoties no uzstādījuma, ka tiesai visos gadījumos ir jācenšas noskaidrot lietas patiesos faktiskos apstākļus, kam galarezultātā jānoved pie patiesības, un prasītājam neskatoties uz Civilprocesa likuma 96. panta piekto daļu, tomēr ir pienākums pierādīt arī faktus, ko otra puse vispār nav pat apstrīdējusi.[6]

Autores ieskatā, Civilprocesa likums un tajā nostiprinātais sacīkstes princips ir kvalitatīvs tiesiskais instruments tādu vispārēju civiltiesisku strīdu risināšanai, kas skar tikai pašus prāvniekus un viņu personīgās tiesības. Un otrādi – tas bieži vien ir nepilnīgs strīdos, kas tieši skar lietā nepieaicināmo trešo personu tiesības un intereses, piemēram, kopīpašuma uz nekustamo īpašumu izbeigšanas strīdos, strīdos, kurā pusi reprezentē tās tiesību pārvaldnieks (parasti strīdos ar lielu vai nenosakāmu jeb mainīgu kopību: e.g., darbu autorus, to izpildītājus, vai arī daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašniekus).

Tiesā kā jau visās publiskajās tiesībās darbojas princips “atļauts ir tikai tas, kas ir noteikts ar tiesību normu”, secīgi tiesa un tiesneši, sagatavojot iztiesāšanai lietu un to iztiesājot, nedrīkst pārsniegt savas tiesības jeb paplašināt savas tiesību normās norādītajās procesuālās pilnvaras. Arī konstatējot iespējamas Civilprocesa likuma nepilnības jeb tā atklātos vai aizklātos robus, tiesai būtu jāatturas no analoģijas piemērošanas, jo publiskajās tiesībās pretēji privātajām tiesībām prioritāte būtu dodama slēdzienam par pretējo, secīgi publiskajās tiesībās atļaujošām normām nevajadzētu tikt piemērotām pēc analoģijas.[7]

Autore vērš uzmanību, ka Civilprocesa likuma 167. pants reglamentē jautājumu uzdošanas kārtību pēc paskaidrojumu sniegšanas. Šī panta otrā daļa nosaka, ka tiesnesis var uzdot jautājumu lietas dalībniekam, ja viņš izsakās neskaidri vai nenoteikti, kā arī tad, ja no paskaidrojumiem nav redzams, ka lietas dalībnieks atzītu vai noliegtu apstākļus, uz kuriem pamatoti pretējās puses prasījumi vai iebildumi. Secīgi, ja lieta netiek skatīta sevišķā tiesāšanas kārtībā (kas parasti skar citu personu tiesības un intereses) vai ar atsevišķu kategoriju lietu izskatīšanai likumā tieši noteiktajam īpatnībām, tiesai un tiesnešiem nav pamata ultra vires pārkāpt sacīkstes principu un likuma “Par tiesu varu” 17. pantu pirmo daļu pretstatīt 25. panta pirmajai daļai, uzdodot lietas dalībniekiem jautājumus, kas neiekļaujas Civilprocesa likuma 167. panta otrās daļas tvērumā. Tiesību normās tieši neparedzētu jautājumu uzdošana jau pati par sevi dod prāvniekiem netiešus procesuālās līdztiesības un sacīkstes principu pārkāpjošus padomus. Tāpat šādas nepelnītas priekšrocības pusēm dod pretēji tiesību normas jēgai piemērota Civilprocesa likuma 93. panta ceturtā daļa, tiesai paziņojot, ka nav iesniegti pierādījumi par apstākļiem, kurus puses nemaz nav norādījušas kā meklējamos faktus, vai arī nav apstrīdējušas. Tas vienlaikus arī atņem otrajai pusei Civilprocesa likuma 96. panta piektajā daļā piešķirtās tiesības nesniegt pierādījumu par faktiem, kurus Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā nav apstrīdējusi otra puse.

Tā, piemēram, tiesneša lēmums par prasības atstāšanu bez virzības pierādījumu pievienošanai par noilguma pārtraukumu, tiesas sagatavošanas sēdē vai tiesas sēdē lietu skatot pēc būtības, tiesas uzdotais jautājums par noilgumu vai arī Civilprocesa likuma 93. panta ceturtās daļas kārtībā sniegtais tiesas paziņojums par to, ka nav iesniegti pierādījumi par noilguma pārtraukumu, ir neatgriezenisks sacīkstes principa pārkāpums, kas pēcāk vairs nav novēršams. Vēl sliktāka situācija izveidojas tad, ja vienlaikus ar šo paziņojumu tiesa, neuzklausot lietas dalībnieku viedokli un pat nesaņemot attiecīgā lietas dalībnieka atbilstošu lūgumu, nosaka termiņu šādu nenoteiktu pierādījumu iesniegšanai, kā dēļ pēc savas iniciatīvas atliek lietas izskatīšanu, tā pārkāpjot arī Civilprocesa likuma 210. panta pirmās daļas 4. punkta pirmā punkta nosacījumus.

Tiesiska valsts Rietumu civilizācijas izpratnē ir valsts, kurā tiesa de facto ir neatkarīga savu lēmumu pieņemšanā, kurā tai ir piešķirta atbilstoša vara pārbaudīt likumdevēja un izpildvaras pieņemtos tiesību aktus un rīcību, un kura ir augsti profesionāla, lai šo savu lomu un uzdevumu pildītu. Latvijas Republikas tauta, pirms gandrīz 100 gadiem veidojot savu tiesisko valsti, sekoja vācu Rechsstaat modelim,[8] atbilstoši kuram vispirms tiek izveidota likumīga, neatkarīga un augsti profesionāla tiesa, uzreiz pēc kā sabiedrības locekļiem tiek noteiktas aizvien plašākas pamattiesības, kuras šajā tiesā aizstāvēt. Šim modelim ir būtiska nozīme tiesas misijas un atbildības, kā arī nerakstīto tiesību apjoma noteikšanā, jo sevišķi Augstākās tiesas nolēmumu prejudicialitātē, nosakot tiesas precedenta vai judikatūras nozīmīgumu vai obligātumu.

Šī modeļa trūkums un risks demokrātijai kā pretstats tiesiskai valstij ir tā dēvētā “tiesnešu valsts”. “Tiesnešu valsts” nav realitātē pastāvošs valsts modelis, kurā anonīmi, tautas tieši neleģitimēti tiesneši “ražo” jaunas tiesību normas, nepiemērojot leģitīmā likumdevēja izdotās normas, bet gan viens no tiesiskas valsts riskiem, kas ir jāņem vērā gan likumdevējam, gan pašai tiesai. Tā ir tiesiskas valsts “ēnas puse” vai “otra seja”, kura noteiktos apstākļos var atklāties tiesiskā valstī.[9]

Tolaik Disciplinārtiesas priekšsēdētājs, šobrīd Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs Aigars Strupišs Augstākās tiesas plēnumā ir norādījis, ka tiesneša profesionālās darbības specifikas dēļ robeža starp tīšu likuma pārkāpumu un drosmīgu likuma iztulkojumu, kuram var būt liela ietekme uz tiesību sistēmas attīstību, var būt ļoti izplūdusi.[10] Secīgi tiesnesi nevar saukt pie disciplināratbildības par nepareizu likuma piemērošanu, taču par tīšu likuma pārkāpumu tiesnesis ir jāsoda.

Satversmes tiesas tiesnese Santa Osipova atgādina, ka vispārējo tiesu spriedumus, kas pieņemti contra legem, vērtē ne tikai tiesneši: tiesnesis ir tautas kalps, kas tās vārdā spriež tiesu, lai īstenotu taisnīgumu. Kamēr tiesneši taisa spriedumus sabiedrības un konkrēta cilvēka tiesību interesēs, savos spriedumos izmantojot tiesību sistēmā pastāvošas vērtības un principus, nevis veic zinātniskus eksperimentus vai pierāda savu taisnību ar spriedumiem, tikmēr mēs runājam par tiesisku valsti, kurā tiek nodrošināta konstitucionalitāte un pamattiesības. Vienlaikus “tiesnešu valsts” risku pārvaldīšanu Satversmes tiesas tiesnese Osipovas aicina risināt caur tiesas nolēmumu publisku apspriešanu jeb konstruktīvu kritiku, norādot, ka ikvienas tiesas veiktas tiesību jaunrades leģitimitātes pamatā ir juristu sabiedrībā valdoša viedokļa konsenss, ko veido tiesnešu tiesību spēka atzīšana caur to pieņemšanu no juristu sabiedrības puses un sabiedrības kopumā vai pat no tā, ka neviens neprotestē pret tiesnešu tiesību noteikumu. Tādā gadījumā tiek prezumēts, ka šis noteikums atbilst kopējo interešu konsensam.[11]

Autores ieskatā, 2017. un 2018. gads ir iezīmējies ar “tiesnešu valsts” veidošanās riska būtisku kāpumu un valsts tiesiskuma krīzes aizmetņu veidošanos. Tā, piemēram, likuma piemērošanā ir konstatējamas principiālas atšķirības atkarībā no tā, kurš tiesu apgabals izskata konkrēto lietu.[12] Pat Augstākās tiesas judikatūras nolēmumu sadaļā ievietoto nolēmumu pamatojumos sniegtās tiesas atziņas bieži vien ir metodoloģiski kļūdainas un tādējādi judikatūrai nederīgas, tai pašā laikā nododot zemāku instanču tiesu tiesnešiem aplamu ziņu par izveidojušos judikatūru, piemēram, Civilprocesa likuma 5. panta sestās daļas izpratnē (tā, piemēram, spriedums lietā Nr. SKC-5/2018, kurā izteiktās atziņas zemākas instances tiesās tiek nepamatoti kvalificētas kā judikatūra, pretstatā pirmšķietami tiesiskām, tiesu praksei un judikatūrai, kā arī juridiskajai metodoloģijai atbilstošajām, kā arī pirmšķietami pareizajām vairāku senatoru atsevišķajām domām tā sakarā, kas parasti pat netiek ņemtas vērā).

Iepriekšminētā sakarā Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2018. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. C15233015, SKC-292/2018, kā arī šā sprieduma atzīšana no citu departamenta tienešu puses, iekļaujot to Senāta judikatūras arhīvā kā judikatūras nolēmumu, autores ieskatā, ir atzīstams arī par soli (atpakaļ no tiesiskuma kraujas malas) tiesiskas valsts virzienā.

Tai pašā laikā nevar atstāt bez ievērības faktu, ka tai pašā dienā tas pats tiesas sastāvs (Normunds Salenieks, Ināra Garda un Ļubova Kušnire) ir taisījis spriedumu līdzīgā lietā,[13] kurā atbildētājs noilguma ierunu ir cēlis vien savā apelācijas sūdzībā, turklāt vismaz kasācijas sūdzībā formulējot to (cik noprotams no sprieduma atreferējuma) šādi: “Civillietu tiesas kolēģija spriedumā konstatējot, ka atbildētājs pirmās instances tiesā nav norādījis uz noilguma iestāšanos, atzinusi, ka noilgums tiesai jāņem vērā tikai tad, ja uz to ierunas veidā atsaucas atbildētājs. Atbildētājs šādu apsvērumu uzskata par nepamatotu, jo jautājums par noilguma iestāšanos tiesām būtu jāpārbauda ex officio, jo tas ir cieši saistīts ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 20. pantā patērētājam noteiktajām tiesībām būt informētam par līgumsaistību izbeigšanu vai grozīšanu (sk. Augstākās tiesas 2013. gada 12. marta spriedumu lietā Nr. SKC-108/2013 (C39122208) un Augstākās tiesas 2015. gada 20. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-19/2015 (C28280410)).”

Jaunu ierunu celšana jeb jaunu meklējamo faktu norādīšana apelācijas sūdzībā ir pretrunā ar apelācijas tiesvedības jēgu un būtību un šādas rīcības akceptēšana var novest pie Satversmes 92. panta pārkāpuma, jo prasītājam vairs nav tiesību prasību attiecīgi grozīt, arī jaunu pierādījumu pieņemšana vai liecinieku pieaicināšana būs atkarīga vien no apelācijas instances referējošā tiesneša vai tiesas lēmuma, jo sevišķi vienkāršotas procedūras lietās, kas tiek skatītas rakstveida procesā un nolēmumi kurās nav pārsūdzami. Argumentum a contrario – ko gan darīt prasītājam, ja atbildētājs apelācijas sūdzībā ceļ ierunu un sūdzībai pievieno dokumentu, par ko bija apzināti noklusējis, ar kuru savu atbildību ir nodevis citai personai jau pirms prasības celšanas (piem., jau pirms prasības celšanas ir bijis atsaukts mājas pārvaldnieka pilnvarojums slēgt zemes nomas līgumu, pašvaldība ir noslēgusi deleģējuma līgumu ar kapitālsabiedrību, sal., SKC-174/2010[14])? Civilprocesa likums neparedz neīstās puses aizstāšanu[15] Arī attiecīgi prasības grozījumi apelācijas instancē vairs nav iespējami.[16]

Autores ieskatā, jaunas ierunas un jaunus meklējamos faktus lietās, kas skar tikai pašus prāvniekus un viņu personīgās tiesības, proti, lietās, kas netiek skatītas sevišķās tiesāšanās kārtībā vai ar atsevišķu kategoriju lietu izskatīšanai likumā tieši noteiktajam īpatnībām, var pieteikt un norādīt tikai līdz brīdim, kamēr prasītājam ir tiesības prasību grozīt, proti, iekams nav uzsākta lietas izskatīšana pēc būtības (Civilprocesa likuma 74. panta trešās daļas 3. punkts). Turklāt, ja tas tiek darīts īsi pirms tiesas sēdes vai jau tiesas sēdē, ir izvērtējams jaunās ierunas cēlāja godprātība (šā panta sestā daļa) un tiesai ir pamats apsvērt procesuālās sankcijas, kas noteikta Civilprocesa likuma 73.1panta pirmajā daļā piemērošanu – ja lietas dalībnieks negodprātīgi izmanto savas tiesības vai negodprātīgi pilda savus pienākumus, tajā skaitā sniedz tiesai apzināti nepatiesas ziņas par faktiem un lietas apstākļiem vai apzināti ar darbību vai bezdarbību novilcina lietas vai jautājuma izskatīšanu, tiesnesis izsaka lietas dalībniekam brīdinājumu vai uzliek naudas sodu līdz 800 eiro.

Iepriekšminētā ieskata dēļ autore 06.12.2018. spriedumu lietā Nr. C37124214, SKC-264/2018 uzskata par nepārliecinošu un diskutablu, paužot cerību un viedokli, ka tas par judikatūru nekļūs jeb tajā neiekļausies. Par to liek domāt un netieši liecina arī fakts, ka šis spriedums nav iekļauts Augstākās tiesas judikatūras nolēmumu datubāzē. Vienlaikus autore, ievērojot iepriekš aprakstīto, seko Satversmes tiesas tiesneses Sanitas Osipovas padomam[17] protestēt jeb nepiekrist spriedumā iztiktajai Senāta atziņai, ka “nav nozīmes apstāklim, ka pirmās instances tiesā atbildētājs nebija norādījis uz noilguma iestāšanos. Ja apelācijas sūdzībā atbildētājs uz to norādījis, tad apelācijas instances tiesai šis arguments jāvērtē, pārbaudot arī jautājumus par noilguma pārtraukšanu.”

Atbildētāja ierunas ir cieši saistītas ar prasības pamatu un priekšmetu, kur jebkura jauna ieruna var nozīmēt ne vien to, ka prasītājam tās dēļ ir jāiesniedz jauni pierādījumi, bet arī objektīvu nepieciešamību grozīt prasības pamatu vai priekšmetu, kas pat pirmās instances tiesā ne vienmēr ir iespējams, savukārt apelācijas instancē tas ir iespējams vien izņēmuma gadījumos. Secīgi, pilnībā pievienojoties judikatūras atziņai, ka meklējamos faktus norāda puses, nevar piekrist ieskatam, ka apelācijas instancei ir jānoskaidro atbildētāja iebildumu pamata fakti, par kuriem ir noklusēts ne tikai līdz lietas izskatīšanas uzsākšanai pēc būtības, bet pat līdz tās izskatīšanas pabeigšanai pirmajā instancē.

Jāpiebilst, ka vispāratzītā tiesību teorētiķa Dr. iur. Vladimira Bukovska grāmatas “Civīlprocesa mācības grāmata” tapšanas laikā Civilprocesa nolikuma 666. pants noteica, ka “noraidījumi ceļami ne vēlāk kā pirmā atbildes rakstā, ja tas iesniegts, vai pirmā tiesas sēdē”, kurai analoģiska norma Civilprocesa likuma nav ietverta.[18] Tas gan nenozīmē, ka šī pašsaprotamā prasība, kas gan vairāk attiecās uz formālām ierunām (piem., nav ievērota piekritība, prasība atteicas uz citu atbildētāju, prasītājam nav prasības tiesību, šo vai ar šos lietu saistīto strīdu skata cita tiesa) nekā uz iebildumiem (tostarp prasības noilguma: Civilprocesa nolikuma 680. un 808. pants[19]), no procesuālā likuma sistēmas ir zudusi. Tāpat vēsturiskajam ieskatam vērā ņemams Civilprocesa nolikuma 432. pants: “Ne vēlāk kā pirmā mutiskā sacīkstē pēc lietas būtības prāvniekiem jāuzdod visi apstākļi, uz kuriem dibināti viņu prasījumi un ierunas, un jāiesniedz visi viņu rīcībā esošie pierādījumi vai jāatsaucas uz tiem pierādījumiem, kurus viņi tūliņ nevar iesniegt.” Jāatzīst, ka arī starpkaru Civilprocesa nolikums pieļāva jaunu pierādījumu iesniegšanu un jaunu apstākļu uzdošanu ne tikai pēc tā 432. pantā noteiktā termiņa (433. pants), bet formāli neliedza šīs tiesības pat apelācijas instancē (889. pants). Vienlaikus ir jāņem vērā, ka Civilprocesa nolikumā atbildētāja ierunas pēc to procesuālās nozīmes bija iedalītas noraidījumos, iebildumos un apstākļos, kur noilguma ieruna bija pieskaitīta iebildumiem (680. pants).

[1] Sk. Lēbers A. Par prekluzīviem termiņiem. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1924, Nr. 1 un Nr. 4; Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 745. lpp.; Kalniņš E. Privāttiesību teorija un prakse. Raksti privāttiesībās. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2005, 301. lpp.; Grīvnieks E. Civiltiesiskais noilgums. Jurista Vārds. 13.09.2016., Nr. 37 (940); Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015. gada 30. novembra sprieduma lietā Nr. SKC-2482/2015 (C03020713) 8. punkts, 2016. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. SKC-245/2016 (C28300413) 9. punkts.

[2] Levits E. Judikatūra – pamati, problēma, piemērošana. Augstākās Tiesas Biļetens, 2010, Nr. 1, 32.–35. lpp.

[3] Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 233.–234. lpp.

[4] Sk. Augstākās tiesas 2012. gada 21. marta spriedumu lietā Nr. SKC-98/2012 (C37045210).

[5] Keiša R., Torgāns K. Sacīkstes princips civilprocesā. LU zinātniskie raksti, 621. sējums. Saistību izpildes juridiskais nodrošinājums. Rīga, 1999, 54. lpp.

[6] Sal. ar Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2016. gada 21. jūnija spriedumu lietā Nr. C37063012 (SKC-163/2016)

[7] Sk.: Neimanis J. Slēdziens par pretējo. Jurista Vārds, 19.07.2005., Nr. 26, un Satversmes tiesas tiesneses Kristīnes Krūmas atsevišķās domas lietā Nr. 2008-03-03.

[8] Osipova S. Tiesiska valsts vai “tiesnešu valsts”. Jurista Vārds, 05.07.2016., Nr. 27 (930), 12.–15. lpp.

[9] Turpat.

[10] Disciplinārtiesas priekšsēdētājs: nedrīkst tiesnesim iedzīt bailes drosmīgi interpretēt likumu. Jurista Vārds, 02.03.2016.

[11] Osipova S. Tiesiska valsts vai “tiesnešu valsts”. Jurista Vārds, 05.07.2016., Nr. 27 (930), 12.–15. lpp.

[12] Vārna D. Vienveidīga tiesu prakse kā daļa no tiesībām uz taisnīgu tiesu. Jurista Vārds, 18.12.2018., Nr. 51/52 (1057/1058), 6.–11. lpp.

[13] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2018. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. C37124214, SKC-264/2018, (ECL1:LV:AT:2018:1206.C37124214.1.S).

[14] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2010 gada 15. septembra spriedums lietā Nr. SKC-174/2010, vērtēts Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2011-01-01, un Augstākās tiesas Civillietu departamenta spriedumā Nr. SKC-252/2016, atkāpjoties no atsevišķām tajā izteiktajām tēzēm.

[15] Sk.: Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1.–28. nodaļa). Otrais papildinātais izdevums. Sagatavojis autoru kolektīvs prof. K. Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 281. lpp.

[16] Civilprocesa likuma 74. panta trešās daļas 3. punkts.

[17] Osipova S. Tiesiska valsts vai “tiesnešu valsts”. Jurista Vārds, 05.07.2016., Nr. 27 (930), 12.–15. lpp.

[18] Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Riga: Autora izdevums, 1933; Dr. iur. E.Kalniņa piezīmes tās fragmenta pārpublikācijai. Jurista Vārds, Nr.17 (768).

[19] Civīlprocesa nolikums, 1932. gada izdevums ar pārgrozījumiem un papildinājumiem zv. adv. K. Dzelzīša redakcijā. Dzīve un Kultūra, R., 1936.

90
2
komentāri (5)
5 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Toms Dreika
2. Janvāris 2019 / 17:30
0
ATBILDĒT
Interesanta tematika. Tikai žēl, ka viss šis ir rakstīts vienu noteiktu strīdu problemātikas kontekstā un mazliet velk virzienā, ka civilprocess ir vairāk jautājums par to, kurš kuru apspēlēs, nevis par to, vai viena persona ir aizskārusi otras personas tiesības un vai par to tai ir civiltiesiskā atbildība.

Protams, civilprocesā ir sacīkste un autonomija, bet ir arī citi principi, piemēram, vienlīdzības. Tiesai tomēr ir jābūt kaut kādā mērā pārliecinātai, ka tās spriedums ir pareizs.

Var modelēt dažādas interesantas situācijas. Piemēram, arī autores birojs pats ir veicinājis to, ka šobrīd vienas tiesiskas attiecības ietvaros, strīdi tiek skatīti atsevišķās tiesvedībās starp tās subjektiem. Dalītajā īpašumā viena māja ar 100 dzīvokļiem ir 100 tiesvedības. Ir tāds Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017. gada 8. augusta lēmums lietā Nr. C30636016, kur tieši vienlīdzības princips ir bijis pamata apsvērums, lai atceltu spēkā stājušos tiesas spriedumu. Minētais lēmums ir autores biroja slavēts, kā labs un pareizs. Doma, kas šeit uzsverama un uzsvērta lēmumā - ja runa ir par vienu tiesisku attiecību, vienlīdzība prasa, ka noregulējums visos gadījumos (visās tiesvedībās) būs vienāds.

Pieņemot, ka iestājas autores vēlamais stāvoklis konkrētajā jautājumā, var modelēt situāciju, ka ir noildzis prasījums (pieņemsim, pagājuši 10 gadi, bez noilguma pārtraukumiem) un tiek celtas šīs 100 prasības vienas tiesiskas attiecības ietvaros. Visās tiesvedībās, kurās atbildētājs celtu ierunu par noilguma iestāšanos, prasība tiktu noraidīta. Visās, kurās šāda ieruna netiktu celta, prasība tiktu apmierināta. Kā tad būtu ar to vienlīdzību šajā situācijā? Un ja vadās no minētajā Kurzemes apgabaltiesas lēmumā minētā, ka tiesai ir jāpārliecinās par citu tiesvedību rezultātu, vai tas būtu normāli, ka tiesai būtu jāapmierina prasība, zinot, ka tā nav pamatota? Vai nepazūd mazliet jebkāda jēgpilna sistēma šajā visā?
Šādas principu kolīzijas ir pētīšanas vērtas, bet atbildes tajās atrast nav vienkārši, jo tam ir jāvelk visa sistēma kopā.

Tā ir arī doma, ko vēlos pateikt par konkrēto strīdu grupu. Dalītā īpašuma tiesisko attiecību īstenošanas problemātiku risināt nav iespējams, attīstot tikai atsevišķus jautājumus (kas reizēm ir pretrunīgi), jo pats institūts ir unikāls nestandarta gadījums, par ko vispirms ir jāgūst pilnvērtīgs sistēmisks redzējums. Tā kā šie jautājumi ir autores biroja specifika, tajā darbojas cilvēki ar vislielāko pieredzi šajā tematā un tādējādi būtu spējīgi ļoti labi attīstīt domu par šo, bet jāsāk ir no apakšas. Tad varbūt mēs arī lēnām virzītos virzienā, kur tiesu prakse šajā jomā stabilizētos.
Indra Kaniņa - Šlitke > Toms Dreika
3. Janvāris 2019 / 12:14
1
ATBILDĒT
Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017. gada 8. augusta lēmums lietā Nr. C30636016 ir ne tikai autores biroja, bet arī Toma Dreikas darba kolēģes Daces Vārnas vairākkārt atzīmēts kā laba un pareiza tiesu prakse (skat. Jurista Vārds, 18.12.2018).

Autores birojs nav veicinājis vairākas tiesvedības par vienu māju, tieši otrādi, esam sūdzējušies tiesībsargam par likuma normām, kuras dzīvokļu īpašniekiem ļauj izvairīties no zemes nomas maksas samaksas, nomainot apsaimniekotāju vai atņemot tam tiesības slēgt zemes nomas līgumu, vai arī apsaimniekotāju vienkārši nefinansējot, skat. tieībsarga 26.08.2010 atzinumu Nr. 6-6/236 un uz tā pamata mainītās tiesību normas, kuras gan faktiski netiek piemērotas attiecīgajam mērķim, kā arī Senāta spriedumu lietā SKC-226/2016.

Atgādinu, ka tikai no 2014. gada 1. oktobra ir kļuvis tiesiski iespējams, bet no 2015. gada 1. oktobra zemes īpašniekam ir uzlikts par pienākumu celt prasību pret dzīvokļa īpašnieku, ieviešot tā saucamos tiešos norēķinus - tieši atsevišķu blēdīgu apsaimniekotāju, kuri piesavinās mājas uzkrājumus un iemaksas pakalpojumus sniedzējiem, dēļ.

Mēs bieži citējam Bukovski, taču nedrīkst aizmirst, ka arī pats 1932. gada Civilprocesa nolikuma 808. pants skanēja sekojoši "Tiesa nevar taisīt spriedumus par tādiem priekšmetiem, par kuriem nav celts prasījums, nedz piespriest vairāk par to, ko prāvnieki prasījuši, nedz arī ierosināt jautājumu par noilgumu, ja prāvnieki uz to nav atsaukušies."
Savukārt 457. tika izteikts sekojoši: "Tiesa nekādā ziņā nesavāc pati pierādījumus vai ziņas, bet pamato spriedumus vienīgi uz prāvnieku sniegtiem pierādījumiem."

Secīgi tas nav vienlīdzības principa pārkāpums, ja tiesa nevērtē meklējamos faktus, kurus puses nav norādījušas, piemēram, ja trīs personas vienā bankā aizņemas naudu, ir pilnīgi normāli taisīt dažādus spriedumus, atkarībā no šo personu ierunām (noilgums, viltots paraksts, parāds atgriezts, paskaidrojumi nav sniegti, prasība tiek atzīta).
Vienlīdzības princips nenozīmē, ka spriedumiem jābūt vienādiem ne pēc formas, ne satura, ja apstākļi atšķiras, tostarp, ja nav celtas ierunas, nav sniegti pierādījumi. Un otrādi - nebūtu pieļaujami atšķirīgi spriedumi, ja pielīgi nekas neatšķiras.
Toms Dreika > Indra Kaniņa - Šlitke
8. Janvāris 2019 / 17:52
0
ATBILDĒT
Vai, es neapgalvoju, ka Kurzemes apgabaltiesas nolēmums bija slikts, bet vērsu uzmanību uz to, kā šie atsevišķie jautājumi saslēdzas kopā citās modelētās situācijās. Tādēļ arī tik svarīga ir sistēmiska pieejam tam visam kopumā.

Attiecībā uz dažādiem apstākļiem man gribētos nošķirt tādus, kas paši par sevi maina materiāli tiesisko situāciju un tādus, kas ir tīri procesuāli. Protams, arī procesuālas darbības daudz ko ietekmē, var liegt identificēt faktus, vai, piemēram, termiņi (it īpaši prekluzīvie) liegt īstenot tiesības vai izbeigt tās. Tomēr, piemēram, izpildījums izbeidz saistību, līdz ar to materiāltiesiski vairs nepastāv prasījums par tās izpildi. Savukārt ierunas necelšana neko nemaina materiāli tiesiskajā stāvoklī. Procesuālās tiesības ir radītas, lai nodrošināto materiālo tiesību īstenošanu un man gribētos apgalvot, ka civilprocesam vismaz vajadzētu censties neapmierināt neesošus prasījumus. Un šeit ir arī tā problēma ar galēju pieeju, ka civilprocesā būtu jāvadās tikai pēc tā, ko atnes puses, jo ar informāciju var ļoti manipulēt, arī tikai daļu noklusējot. Tādēļ dažādajiem principiem būtu jābūt zināmā līdzsvarā, lai nebūtu tā, ka tiesnesim pašam nav skaidrs, ko viņš ir apmierinājis, bet viņš ir bijis spiests to darīt procesuālo likumu dēļ. Es vispār teiktu, ka personai, rīkojoties labā ticībā, ejot prasīt apmierināt prasījumu par 15 gadus vecu saistību jau pašā sākumā nav nekādu problēmu šo aspektu ņemt vērā un norādīt uz noilguma pārtraukumiem. Problēma būtu atrisināta.

Ja runājam par tiešajiem maksājumiem, tad tos veikt neliedza Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likums arī 2010. gadā. Ar grozījumiem, to, acīmredzot, mēģināja veicināt, kaut arī neveiksmīgi. Bet, protams, dzīvojamo māju pārvaldīšanas nozarē ir virkne nerisinātu jautājumu, kā arī pats pamata modelis īsti neiet kopā. Līdz ar to, ja šīs nozares problemātiku saliek kopā ar dalītā īpašuma problēmām, dzīve kļūst pavisam skarba visiem.

Tomēr jebkurā gadījumā, kamēr regulējums paredz, ka par nomas maksu pusēm ir jāvienojas un bieži neko nesaka par nomas priekšmetu, par šo attiecību ietvaru strīdus gadījumā būtu jābūt tiesvedībai (pēc Civillikuma 2123. panta), kurā ir iesaistīti visi saistības kopdalībnieki (visi ēkas īpašnieki), jo viens nevar patvaļīgi pieņemt lēmumu, kas būs saistošs visiem, kā arī tiesību aizskārumu rada visi kopā un tiesiskā attiecība ir viena. Saistību izpilde tālāk jau ir cits jautājums, kura ir risināma attiecībā pret katru saistības kopdalībnieku. Problēma tā, ka civilprocess šobrīd nav piemērots strīdu izskatīšanai starp milzīgu skaitu personu vienā pusē, savukārt pārvaldīšanas modelis ir ap to uzbūvēts, ka viņi darbojas paši un labākais ko var dabūt pretī ir to pilnvarotā persona. Bet tā jau ir cita diskusija citai reizei.
Arta Snipe > Toms Dreika
9. Janvāris 2019 / 09:47
0
ATBILDĒT
Jāpiekrīt vai katram vārdam pēdējās divās komentār rindkopās! Varbūt atskaitot par tiešajiem norēķiniem kopš 2010. gada - kā jau Jūs pats pamatoti norādat, tie nebija iespējami, ja nebija noteikta (panākta vienošanās) par nomājamā zemes gabala platību. Savukārt attiecībā uz tiesvedībām ar dzīvokļu īpašnieku kopību, lauzu galvu un nespēju "izlauzt" pat sev pareizāko pieeju un risinājumu - kopā ar disertācijas vadītāju par to esam sprieduši un diskutējuši daudz. Jau 2011. gadā (http://at.gov.lv/files/uploads/files/dokumenti/at_biletens3_web.pdf) kolēģi norādīja, ka prasības pret kopību ir neveiksmīgs risinājums, tomēr neko labāku pagaidām neesam izdomājuši. (Cerams, tikai pagaidām! )
Indra Kaniņa - Šlitke > Toms Dreika
3. Janvāris 2019 / 11:55
0
ATBILDĒT
Kurzemes apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2017. gada 8. augusta lēmums lietā Nr. C30636016 ir ne tikai autores biroja, bet arī Toma Dreikas darba kolēģes Daces Vārnas vairākkārt atzīmēts kā laba un pareiza tiesu prakse (skat. Jurista Vārds, 18.12.2018).

Autores birojs nav veicinājis vairākas tiesvedības par vienu māju, tieši otrādi, esam sūdzējušies tiesībsargam par likuma normām, kuras dzīvokļu īpašniekiem ļauj izvairīties no zemes nomas maksas samaksas, nomainot apsaimniekotāju vai atņemot tam tiesības slēgt zemes nomas līgumu, vai arī apsaimniekotāju vienkārši nefinansējot, skat. tieībsarga 26.08.2010 atzinumu Nr. 6-6/236 un uz tā pamata mainītās tiesību normas, kuras gan faktiski netiek piemērotas attiecīgajam mērķim, kā arī Senāta spriedumu lietā SKC-226/2016.

Atgādinu, ka tikai no 2014. gada 1. oktobra ir kļuvis tiesiski iespējams, bet no 2015. gada 1. oktobra zemes īpašniekam ir uzlikts par pienākumu celt prasību pret dzīvokļa īpašnieku, ieviešot tā saucamos tiešos norēķinus - tieši atsevišķu blēdīgu apsaimniekotāju, kuri piesavinās mājas uzkrājumus un iemaksas pakalpojumus sniedzējiem, dēļ.

Mēs bieži citējam Bukovski, taču nedrīkst aizmirst, ka arī pats 1932. gada Civilprocesa nolikuma 808. pants skanēja sekojoši "Tiesa nevar taisīt spriedumus par tādiem priekšmetiem, par kuriem nav celts prasījums, nedz piespriest vairāk par to, ko prāvnieki prasījuši, nedz arī ierosināt jautājumu par noilgumu, ja prāvnieki uz to nav atsaukušies."
Savukārt 457. tika izteikts sekojoši: "Tiesa nekādā ziņā nesavāc pati pierādījumus vai ziņas, bet pamato spriedumus vienīgi uz prāvnieku sniegtiem pierādījumiem."

Secīgi tas nav vienlīdzības principa pārkāpums, ja tiesa nevērtē meklējamos faktus, kurus puses nav norādījušas, piemēram, ja trīs personas vienā bankā aizņemas naudu, ir pilnīgi normāli taisīt dažādus spriedumus, atkarībā no šo personu ierunām (noilgums, viltots paraksts, parāds atgriezts, paskaidrojumi nav sniegti, prasība tiek atzīta).
Vienlīdzības princips nenozīmē, ka spriedumiem jābūt vienādiem ne pēc formas, ne satura, ja apstākļi atšķiras, tostarp, ja nav celtas ierunas, nav sniegti pierādījumi. Un otrādi - nebūtu pieļaujami atšķirīgi spriedumi, ja pielīgi nekas neatšķiras.
jaunākās esejas
Indra Kaniņa-Šlitke
Eseja
Laba likumdošanas prakse un tās neievērošanas tiesiskās sekas
Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta spriedums lietā Nr. 2018-11-01 nu jau atkārtoti (pēc 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 izteiktajiem secinājumiem) likumdevējam dod skaidru vēstījumu,[1] ka likumdošanas ...
1 komentāri
Jānis Kubilis
Eseja
Likumiskie procenti ir ierocis cīņā ar saistību nepildītājiem
Domājams, ka teju katrs komersants ir vienā vai citā veidā saskāries ar situāciju, kurā tikusi bojāta automašīna, iznomātās telpas vai citā veidā nodarīti zaudējumi. Var tikai apsveikt tos, kuri nav. Varbūt arī risks ir bijis ...
2 komentāri
Katrīne Pļaviņa
Eseja
50 miljoni – Google pirmais Datu regulas sods Francijā. Kas jāzina Baltijas uzņēmumiem?
Sarkanā pilnmēness dienā Francijas personas datu aizsardzības iestāde (CNIL) sodīja Google Francijas sabiedrību ar 50 miljonu eiro sodu un pilna sodošā lēmuma teksta publicēšanu divus gadus. Šis ir pirmais lielais sods ...
Indra Kaniņa-Šlitke
Eseja
Sacīkstes princips civilprocesā pretstatā patērētāja kā vājākas puses aizsardzībai: tiesas iniciatīva prasības noilguma vērtēšanā un šādas ierunas celšanas termiņi
Augstākās tiesas mājaslapas sadaļā “Judikatūra un judikatūras jaunumi” 19.12.2018. publicēts Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2018. gada 6. decembra spriedums lietā Nr. C15233015, SKC-292/2018, (ECLI: ...
5 komentāri
Sanita Osipova
Eseja
Latvijas valsts ideja: kāpēc mums būt lepniem?

Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieces Sanitas Osipovas priekšlasījums konferencē “Celtspēja”.

AUTORU KATALOGS