Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA ESEJA

21. Oktobris 2019 / 12:29

Moderns tiesiskums Eiropas pilsonim
Profesore PhD
Ineta Ziemele
Satversmes tiesas priekšsēdētāja

Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles priekšlasījums Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 7. starptautiskajā zinātniskajā konferencē 2019. gada 18. oktobrī [1]

Tiesiskuma principa tvērums un izpratne, attīstoties sabiedrībai, nemitīgi pilnveidojas. Ja es salīdzinātu to, kā Eiropā tika saprasts tiesiskuma princips pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, ar to, kādu saturu mēs liekam šajā principā šodien, mums nāktos konstatēt, ka ir notikusi būtiska tiesiskuma principa evolūcija. Tiesu varas un tiesu lomas nozīme arī attiecīgi ir mainījusies. Eiropas kontinentā tiesiskuma principa evolūciju ir stimulējuši vairāki faktori – tostarp totalitāro režīmu gāšana un konstitucionālo tiesu nodibināšana. Citiem vārdiem, arī Monteskjē (Montesquieu) attīstītais varas dalīšanas princips, lai arī savu būtību turpina saglabāt, tomēr daudzās savās izpausmēs demokrātiskā sabiedrība to ir pilnveidojusi. Šodien es tiesiskuma principa attīstību apzīmēšu ar “moderno tiesiskumu”.

Savā uzrunā es pievērsīšos jautājumam: kādu ietekmi uz tiesiskuma principu un modernās tiesas izpratni ir atstājis Eiropas integrācijas process, Eiropas Savienības (turpmāk arī – ES) tiesību konsolidācija un Eiropas Savienības tiesību sistēmas pamatos gūlušie principi, proti, tādi principi kā Eiropas Savienības līgumu un līgumos balstīto tiesību normu tieša un nepastarpināta iedarbība (Van Gend en Loos) ne tikai uz dalībvalstu institūcijām, bet arī dalībvalstu pilsoņiem, kā arī Eiropas Savienības tiesību normu iedarbība, kuru nevar traucēt, atrunājoties ar nacionālajām tiesību normām (Costa v ENEL).

Iura novit curia

Moderno tiesiskumu definē tas, cik lielā mērā tiesiskuma īstenotājs – tiesnesis – spēj realizēt tam doto mandātu tādā apjomā, lai tas spētu nodrošināt tiesiskuma īstenošanas augstāko iespējamo līmeni.

Lai saprastu modernā tiesiskuma aprises, ir jānoskaidro, kādam jābūt modernam ikvienas ES dalībvalsts tiesnesim. Lai to darītu, ir nepieciešams pievērsties iura novit curia principam, kas nosaka, ka tiesa zina tiesības. Kā šo principu izprast mūsdienās? Kā, piemēram, šajā principā ietilpināt to, ka Latvijā tiesa var apturēt tiesvedību un vērsties Satversmes tiesā vai arī Eiropas Savienības Tiesā? Vai šādas modernās iespējas, kuras paredz Latvijas tiesiskā sistēma, būtu uzskatāmas par izņēmumu no iura novit curia principa vai arī tieši minētās procesuālās iespējas ir jaunais iura novit curia principa tvērums?

Kā zināms, atbilstoši no romiešu tiesībām mantotajam tiesību principam iura novit curia tiesnesis konstatē tiesības kā kaut ko jau iepriekš zināmu. Tā ir tiesas privilēģija vai priekšrocība atklāt tiesības konkrētā laikā un telpā. Nevar neuzdot jautājumu: kas ir tiesības? Atbilde uz to nemaz nav tik vienkārša. Es pārstāvu viedokli, ka tiesības nepārtraukti attīstās, jo cilvēku sabiedrība attīstās tādēļ, ka ikvienam cilvēkam piemīt dabiska vēlme pilnveidoties, kas citstarp tiek sekmēta cilvēku savstarpējā mijiedarbībā. Minētā attīstība rada nepieciešamību konstatēt, vai jaunā ideja, sasniegums, sociālo attiecību modelis, neprasa tiesisku definējumu. Šādu definējumu pamatā sniedz likumdevējs, bet to var sniegt arī tiesa.[2] Līdz ar to ir grūti uzturēt spēkā statisku iura novit curia principa izpratni. Proti, ka tiesības vienreiz ir definētas, nemainīgas un tiesnesis tās zina, jo tiesai ir visaptverošas zināšanas. Tiesību zinātnē jau ir norādīts, ka princips iura novit curia vairs nenozīmē, ka tiesa “zina” tiesības. Šis princips nozīmē to, ka tiesa dialogā “izlemj”, kas ir tiesības. Tādējādi tiek piedāvāts, ka minētais princips pareizāk skanētu šādi – iura iudicat curia.[3]

Latvijā kā ES dalībvalstī tiesiskās attiecības darbojas un veidojas ne tikai Latvijas tiesību sistēmas ietvaros, bet arī ES tiesību sistēmas ietvaros un ietekmē, kā arī globālo procesu ietekmē. Proti, ir acīmredzami, ka mēs neesam atrauti un izolēti no procesiem Eiropā un pasaulē. Satversme šo moderno realitāti ir atzinusi tās 68. pantā, kā arī Satversmes ievadā. Attiecībā uz Eiropas Savienības tiesību sistēmu Satversmes 68. panta otrā daļa nosaka: “Slēdzot starptautiskus līgumus, Latvija nolūkā stiprināt demokrātiju var deleģēt starptautiskām institūcijām daļu no valsts institūciju kompetences. Starptautiskus līgumus, kuros starptautiskām institūcijām tiek deleģēta daļa no valsts institūciju kompetences, Saeima var apstiprināt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākums.”

Eiropas Savienības tiesības Latvijā

Latvijas tiesību sistēmā atbilstoši 68. panta pirmajai un otrajai daļai Eiropas Savienības līgumi kļūst par tiesību avotu, jo starptautisks līgums ir likumdošanas rezultāts tāpat kā likumi atbilstoši Satversmes 64. pantam. Šie līgumi nosaka tiesības un pienākumus Latvijas teritorijā tāpat kā ikviens Latvijas likums. Sekundārie Eiropas Savienības tiesību akti netiek minēti Satversmē tiešā veidā. Tomēr tiesību zinātne pārstāv viedokli, ka ar Pievienošanās līgumu Latvija ir pieņēmusi un tajā darbojas visas uz pievienošanās brīdi spēkā esošās Eiropas Savienības tiesību normas.[4] Pats par sevi saprotams, ka tie grozījumi līgumos un pieņemtās tiesību normas, kas tika veikti pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai, arī iegūst juridisku spēku Latvijā atbilstoši līgumu akcepta procedūrām.

Gribētos norādīt, ka ES tiesības kā tiesību avots dalībvalstī ir aplūkojams no divām pusēm. No ES puses šīs tiesības raksturo augstākais spēks, kas ir ES tiesību pamatprincips. Patiesi, tiesības, kas izriet no līguma – neatkarīga tiesību avota – tām piemītošo īpašo un oriģinālo iezīmju dēļ nevar atcelt ar valsts tiesību aktu noteikumiem, lai kā tie būtu formulēti, jo pretējā gadījumā tiktu apšaubīts pats ES juridiskais pamats.[5]

No dalībvalsts puses, ES tiesību pārākums principā tiek atzīts ar piebildi, ka abas sistēmas ir autonomas un nošķirtas un vienlaikus koordinētas. Spēkā paliek arī Satversmes kodola negrozāmības princips. Tādējādi vēsturiski turpinām būt tiesību sistēmu pārākuma mērošanās attiecībās. Šajās attiecībās ikviens Eiropas tiesnesis ir centrālais spēlētājs. Latvijā šie divi skatījumi uz Eiropas Savienības tiesību darbību ir visprecīzāk uztverti Administratīvā procesa likuma 15. panta ceturtajā daļā, kura apstiprina, ka dalībvalsts tiesas procesā nevar atrunāties ar savas tiesību sistēmas normu juridiskā spēka hierarhiju, lai nepildītu no ES līgumiem tai izrietošās saistības, bet vienlaikus tas neliedz tiesai vērtēt valsts konstitucionālajai sistēmai būtiskos principus.  Ja valsts tiesnesis uzskata, ka ES norma aizskar pamattiesības, varas dalīšanu vai ka tā ir pieņemta ultra vires, nekas nedz ES, nedz dalībvalsts tiesību sistēmā tam neliedz šādu defektīvu ES normu nepiemērot pēc vēršanās Eiropas Savienības Tiesā ar prejudiciālo jautājumu.[6]

Eiropas Savienības tiesības Satversmes tiesā

Izlemjot lietas ar ES tiesību elementu, Satversmes tiesa pārliecinās, vai ir iespējams piemērot Satversmi un it īpaši tajā noteiktās pamattiesības tā, lai ar tām aptvertu ES tiesībās noteiktās tiesību garantijas. Citiem vārdiem, ES tiesības var kalpot kā netieša atsauces norma, lai konstatētu, kāds ir pamattiesību piemērošanas apjoms.

Šī pieeja ļauj nekavējoties pārņemt ES noteiktās tiesības nacionālajā tiesību sistēmā, negaidot kamēr likumdevējs novērsīs problēmu, ja tāda ir konstatējama. Piemēram, lietā par augstāka nekustamā īpašuma nodokļa noteikšanu Eiropas Savienības pilsoņiem, kas nav Latvijas pilsoņi, Satversmes tiesa interpretēja Satversmē ietverto vienlīdzīgo tiesību principu tādējādi, ka ar to Satversmes 91. pantā ir ietverta arī Līgumā par Eiropas Savienības darbību garantētā aizsardzība pret diskrimināciju pilsonības dēļ.[7] Līdzīgi lietā par pievienotās vērtības nodokļa pārmaksas atmaksu Satversmē ietvertā tiesību uz īpašumu aizsardzība tika piemērota tādējādi, ka tā aptver arī ES tiesībās paredzēto nodokļu neitralitātes principu.[8] Tātad pati Satversme ļauj aizsargāt pamattiesības veidā, kas ietver arī ES tiesībās sniegtās garantijas.

Tas, protams, negroza t.s. Lisabonas līguma lietā izteikto atziņu, ka ES tiesības nevar aizskart Satversmē noteiktos tautas suverenitātes un demokrātiskas republikas pamatprincipus.[9] Vienlaikus jāmin, ka Satversmes tiesa vēl pirms Latvijas pievienošanās ES atzina, ka ES tiesību normas ir savietojamas tikai ar tādu nacionālo tiesību sistēmu, kura atbilst demokrātiskas un tiesiskas valsts prasībām.[10]

Ievērojot, ka Satversmes tiesas nolēmumi nav pārsūdzami, ja konstitucionālā strīda iznākums ir atkarīgs no ES tiesību interpretācijas vai piemērošanas, šaubu gadījumā atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. panta trešajai daļai tai “ir jāgriežas [ES] Tiesā” (LESD 267. panta trešā daļa). Jāievēro, ka līdz pat pirmā Satversmes tiesas prejudiciālā jautājuma uzdošanai 2017. gadā “Satversmes tiesas likums un Satversmes tiesas reglaments neparedz[ēja] regulējumu gadījumam, kad nepieciešams pieņemt lēmumu par jautājuma uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai. Tāpēc Satversmes tiesa noteica šāda lēmuma pieņemšanas kārtību”.[11]

Vienlaikus ir saprotams, ka tuvu ne katrā situācijā, kur Satversmes tiesa piemēro ES tiesību normas, tā vēršas pēc padoma Eiropas Savienības Tiesā; tas nav jādara, ja lietas iznākums ir skaidrs – jo es atgādinu: iura novit curia – tiesnesis zina tiesības.

Latvijas tiesas ir samērā aktīvas prejudiciālo jautājumu iesniegšanā. Tomēr Satversmes tiesas ieskatā, tās varētu izmantot aktīvāk iespēju iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā saistībā ar Satversmes un ES tiesību attiecībām. To rāda lieta par bērna tiesībām uz kompensāciju pēc ceļu satiksmes negadījuma, kurā gāja bojā abi bērna vecāki. Augstākā tiesa vispirms uzdeva jautājumu Eiropas Savienības Tiesai,[12] un pēc tam iesniedza pieteikumu Satversmes tiesā.[13]

Valsts tiesa kā Eiropas Savienības tiesa

Kolēģi! Jebkura dalībvalsts tiesa vienlaikus ES tiesa. To izskaidro ES tiesību sistēmas uzbūve. Savstarpējās uzticēšanās princips ir pamats, kas satur kopā dalībvalstu tiesas. Tas tostarp nozīmē citu dalībvalstu tiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi tā, it kā tie nemaz nenāktu no svešas jurisdikcijas. Latvijas tiesnešiem līdz ar to ir jāapzinās, ka ar saviem nolēmumiem tie rada arī pirmo un vispārējo iespaidu par Latvijas tiesu sistēmu – un attiecīgi uzticēšanos vai neuzticēšanos tai. Neaizmirsīsim, ka šī ir unikāla situācija visā pasaulē, kur parasti ar suverēno prerogatīvu apveltītā tiesas spriešanas funkcija vairs neapstājas pie vienas valsts robežām.

Latvijas tiesas nonāca tiešā saskarsmē ar šo principu t.s. Avotiņa lietā[14]. Nenoliedzami, ka savstarpējās uzticēšanās princips vairumā gadījumu nodrošina ātru un efektīvu tiesas spriešanu, tomēr ir gadījumi, kuri var radīt zināmas bažas.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2016. gada 23. maija sprieduma 114. punktā reaģēja uz šo ES tiesību principu un norādīja, ka līdz izņēmuma gadījumu līmenim ierobežojot tās valsts rīcības brīvību, kurā tiek lūgts pārskatīt, vai izcelsmes valsts spriedumā ir ievērotas pamattiesības, praktiski sākas pretrunas ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk – Konvencija) noteikto prasību, saskaņā ar kuru uzrunātās valsts tiesai jābūt vismaz tiesībām veikt kontroli, kas ir samērīga ar iespējamā pamattiesību pārkāpuma smagumu izcelsmes valstī, lai nodrošinātu, ka šo tiesību aizsardzībā nav izteiktu trūkumu.

Kā lemt Latvijas tiesai, saskaroties ar šādu dilemmu? Pirmkārt, tai tā ir jāapzinās. Otrkārt, cik vien iespējams, izvairoties no konfliktiem, ir jāpielīdzina valsts, ES un Konvencijas standarti. Viens no iespējamiem risinājums būtu tāds, ka Latvijas sabiedriskā kārtība prasa ievērot cilvēktiesības vismaz Konvencijas līmenī. Vienlaikus jāpatur prātā, ka Satversmē var būt paredzēts augstāks cilvēktiesību aizsardzības līmenis. Es teiktu, ka mehāniska ES tiesību piemērošana nenoved pie taisnīga iznākuma un tā neveicina tiesiskumu Eiropā. Nedrīkst aizmirst, ka visa centrā atrodas ES pilsonis un Eiropas integrācija, kā tā izskatīsies nākotnē. Tiesai šajā ziņā ir ārkārtīgi svarīga loma, lai norādītu, ka pilsoņu tiesības, kā tas izriet no Eiropas tiesību normām plašā izpratnē, tiek ievērotas. Modernā tiesa ne tikai sniedz ieguldījumu uzticēšanās veidošanā mūsdienu demokrātiskajām struktūrām vienas valsts iekšienē, bet arī vairo uzticēšanos Eiropas Savienībai caur tiesībām.

Tiesiskuma kvalitāte dalībvalstī ir Eiropas Savienības jautājums

Jaunākā Eiropas Savienības Tiesas judikatūra ir nostiprinājusi juridisko pamatu lemt par dalībvalstu tiesu sistēmu neatkarību. Dalībvalstu tiesas ietilpst ES tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmā tajās jomās, uz kurām attiecas ES tiesības[15]. Lai tiesa spētu nodrošināt šādu aizsardzību, tai ir jābūt neatkarīgai.[16]

Modernais tiesiskums ES tiesiskajā telpā, kurā ieiet Latvijas tiesiskā telpa, būtu jāskata ne tikai no tiesu varas neatkarības skatupunkta, bet arī tiesu varas efektivitātes skatupunkta, proti, spējas efektīvi īstenot pilsoņa tiesības, kas veidojas nacionālo, ES tiesību un starptautisko tiesību dialogā. Ir pamats tēzei, ka moderna tiesa ir neatkarīga, ja tā savā kvalitatīvajā aspektā spēj aptvert Eiropas un globālās tiesību attīstības dimensijas.

Līdz ar to šodienas diskusija par modernu tiesnesi un moderno Eiropas tiesiskumu ir ne tikai ideja, bet tas ir pienākums ar konkrētu saturu. Proti, mums, kā ES dalībvalstij un konkrēti tiesas personā ir jānodrošina saviem pilsoņiem tādas tiesības un to aizsardzība, kādas tās noteic visi manis pieminētie tiesību avoti. Latvijas tiesas kvalitāte ir ES tiesas kvalitāte, ar kuru mēs atbildam ne tikai likuma priekšā, bet arī valsts atbild ES priekšā.

Tādējādi principa “tiesnesis zina tiesības” tvērumā šodien ietilpst nacionālo, ES tiesību un starptautisko tiesību smalka piemērošana, atrodot pareizo līdzsvaru, lai nodrošinātu ikviena ES pilsoņa pilnveidošanās iespējas demokrātiskā tiesiskā ietvarā.

Visbeidzot gribētos arī uzsvērt to, ka ikviena Latvijā dzīvojoša persona ir svarīgs instruments modernā tiesiskuma stiprināšanā Latvijā kā ES dalībvalstī un kopējā ES tiesiskajā telpā, jo no Līguma par Eiropas Savienības darbību izriet pienākums nodrošināt vienveidīgu, efektīvu un līdzvērtīgu ES tiesību ievērošanu visā ES. Ikvienā valstī ir jābūt procedūrai, kā cilvēks var prasīt zaudējuma atlīdzību par ES tiesību pārkāpumiem. Patlaban Satversmes tiesa ir pateikusi, ka tiesības uz zaudējumu atlīdzību citstarp arī saistībā ar ES tiesību neievērošanu, balstoties uz 92. pantu, ir vērtējamas tiesā vispārējā kārtībā. Tomēr prakse rāda, ka nav daudz šādu prasījumu un ka Latvijas iedzīvotājs varētu nebūt aktīvs savu no ES tiesībām izrietošo tiesību prasītājs. Vai šāda situācija atbilst modernajam tiesiskumam un vai šeit nebūtu kas darāms arī likumdošanas jomā, ir vēl viens no daudzajiem aktuālajiem izpētes jautājumiem, kur nacionālai un vienlaikus eiropeiskai tiesību zinātnei būtu, ko teikt.

 

[1] Pateicība Satversmes tiesas priekšsēdētājas padomniekam I. Kalniņam un Satversmes tiesas Juridiskajam departamentam par runas pamatos gūlušo izpētes materiālu un diskusijām.

[2] Arndt A. Das rechtliche Gehör. Neue Juristische Wochenschrift, 1959, H.1, S. 6–7.

[3] Brüggemann J. Die richterliche Begründungspflicht. Verfassungsrechtliche Mindestanforderungen an die Begründung gerichtlicher Entscheidungen. Berlin: Duncker & Humblot, 1971, S. 161.

[4] Skat.: Levits E. Eiropas Savienības tiesības un Satversme. Grām.: Blūzma A., Deksnis E. B., Jarinovska K., Jundze I., Jundzis T., Levits E. Eiropas tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Juridiskā koledža, 2007, 582. lpp.

[5] Līgums par Eiropas Savienības darbību, 17. Deklarācija par Savienības tiesību aktu augstāku spēku, OV C 115, 2008, 344. lpp.

[6] Skat., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 8. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-293/12 un C-594/12 “Digital Rights Ireland Ltd”.

[7] Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija spriedums lietā Nr. 2017-28-0306.

[8] Satversmes tiesas 2018. gada 11. aprīļa spriedums lietā Nr. 2017-12-01.

[9] Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa spriedums lietā Nr. 2008-35-01.

[10] Satversmes tiesas 2003. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2002-18-01 13. punkts.

[11] Pārskats par Satversmes tiesas darbu 2017. Rīga: Satversmes tiesa, 2018, 27. lpp.

[12] Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 24. oktobra spriedums lietā C-277/12 “Vitālijs Drozdovs pret Baltikums AAS”.

[13] Sk. Satversmes tiesas 2014. gada 29. decembra spriedumu lietā Nr. 2014-06-03.

[14] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 23. maija spriedums lietā “Avotiņš pret Latviju”, pieteikuma Nr. 17502/07.

[15] “the fields covered by Union law” – jālasa plaši, tas aptver ne tikai konkrētu Līguma pantu, direktīvu vai regulu, bet visu jomu kopumā. Sk.: Eiropas Savienības tiesas Ģenerāladvokāta 2019. gada 27. jūnija secinājumi apvienotajās lietās pret Poliju C‑585/18, C‑624/18 and C‑625/18, A.K. (C‑585/18) v Krajowa Rada Sądownictwa and CP (C‑624/18) DO (C‑625/18)V Sąd Najwyższy (C‑624/18 and C‑625/18), 87.punktu.

[16] Eiropas Savienības Tiesas 2019. gada 24. jūnija sprieduma lietā C-619/18 “Eiropas Komisija pret Poliju” 55., 57. punkts.

9
0
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Ineta Ziemele
Eseja
Moderns tiesiskums Eiropas pilsonim

Satversmes tiesas priekšsēdētājas Inetas Ziemeles priekšlasījums Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes 7. starptautiskajā zinātniskajā konferencē 2019. gada 18. oktobrī [1]

Aigars Strupišs
Eseja
Tiesību palīgavoti Senāta lietā SPC-5/2019

Civillietu departamenta priekšsēdētāja Aigara Strupiša atbilde uz laikrakstā “Latvijas Avīze” pausto viedokli.

2 komentāri
Indra Kaniņa-Šlitke
Eseja
Laba likumdošanas prakse un tās neievērošanas tiesiskās sekas
Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta spriedums lietā Nr. 2018-11-01 nu jau atkārtoti (pēc 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 izteiktajiem secinājumiem) likumdevējam dod skaidru vēstījumu,[1] ka likumdošanas ...
1 komentāri
Jānis Kubilis
Eseja
Likumiskie procenti ir ierocis cīņā ar saistību nepildītājiem
Domājams, ka teju katrs komersants ir vienā vai citā veidā saskāries ar situāciju, kurā tikusi bojāta automašīna, iznomātās telpas vai citā veidā nodarīti zaudējumi. Var tikai apsveikt tos, kuri nav. Varbūt arī risks ir bijis ...
2 komentāri
Katrīne Pļaviņa
Eseja
50 miljoni – Google pirmais Datu regulas sods Francijā. Kas jāzina Baltijas uzņēmumiem?
Sarkanā pilnmēness dienā Francijas personas datu aizsardzības iestāde (CNIL) sodīja Google Francijas sabiedrību ar 50 miljonu eiro sodu un pilna sodošā lēmuma teksta publicēšanu divus gadus. Šis ir pirmais lielais sods ...
AUTORU KATALOGS