Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA ESEJA

20. Jūlijs 2020 / 11:14

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē III. Izvēle starp reformu un revolūciju
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Mg. iur.
Signe Skutele
 

Fiziķis prof. Mārcis Auziņš kādā savā intervijā sacīja šādus vārdus: “Pēdējā laikā ar baudu lasu angļu intelektuāļa filozofa Rodžera Skrutona grāmatas. Viņš ir dīvains, dzīvo savā lauku īpašumā, medī lapsas un raksta par tēmām, kas ir svarīgas katram domājošam cilvēkam.” Viņam var pilnībā piekrist.

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē I

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē II.  Īsa biogrāfija

Fiziķis prof. Mārcis Auziņš kādā savā intervijā sacīja šādus vārdus: “Pēdējā laikā ar baudu lasu angļu intelektuāļa filozofa Rodžera Skrutona grāmatas. Viņš ir dīvains, dzīvo savā lauku īpašumā, medī lapsas un raksta par tēmām, kas ir svarīgas katram domājošam cilvēkam.” [1] Viņam var pilnībā piekrist. Tik tiešām R. Skrutons plaši apsprieda vairākas sabiedrībai svarīgas tēmas, publiski paužot savu nostāju un nebaidoties no apkārtējo viedokļiem. Marks Dolejs [2] pat norādīja, ka “kreisie” R. Skrutonu ķengāja, saucot par konservatīvu reakcionāru, kura uzskati neesot mazāk bīstami kā Britu Nacionālās Partijas [3] biedriem. [4] Taču visiem, kuri patiešām ir lasījuši R. Skrutona darbus, ir skaidrs, ka viņa redzējums ir ļoti tālu no ekstrēmi labējo uzskatiem.

Jau iepriekš rakstā “Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Īsa biogrāfija]” [5] tika minēts, ka R. Skrutons diskutēja par daudzveidīgām tēmām: filozofiju, estētiku, reliģiju, vīnu, totalitārismu, seksuālām attiecībām, dzīvnieku tiesībām u. tml. Fundamentālās un pat enciklopēdiskās R. Skrutona zināšanas visdažādākajos jautājumos apliecina kaut vai pavisam nesen latviešu valodā iztulkotais fragments no grāmatas “Kas ar ko dzerams” izdevumā “Rīgas Laiks”. [6] Šajā grāmatā R. Skrutons ne tikai demonstrē izcilas zināšanas par dažādu filozofu darbiem, bet arī ar ironijas piedevu analizē, kādi dzērieni būtu piemērotākie attiecīgo filozofu darbu lasīšanai. Pašam R. Skrutonam intelektuālie etaloni bija Ludvigs Vitgenšteins, [7] Edmunds Bērks, [8] Fjodors Dostojevskis, [9] Georgs Hēgelis, [10] Samjuels Kolridžs, [11] Džons Raskins, [12] T. S. Eliots, [13] Imanuels Kants. [ 14, 15] Īpaši augstu R. Skrutons vērtēja E. Bērku. Iespējams, tas bija tāpēc, ka arī E. Bērks bija pievērsies tieši konservatīvisma un estētikas jautājumiem. Bet kopumā, kā akcentēja jau iepriekš pieminētais M. Dolejs, vietām izaicinoši atšķirīgo R. Skrutona rakstīšanas stilu tik un tā vieno viena tēma – mīlestība pret mājām. [16]

Saistībā ar pievēršanos konservatīvismam vienā no savām grāmatām R. Skrutons norādīja, ka ir uzaudzis laikā, kad puse angļu tautas nacionālajās vēlēšanās balsoja par konservatīvajiem un gandrīz visi angļu intelektuāļi terminu “konservatīvs” uzskatīja par apspiešanas terminu. [17] Viņam esot teikts, ka būt par konservatīvo nozīmē “būt vecuma pusē pret jaunību, pagātnes [pusē] pret nākotni, autoritātes [pusē] pret inovācijām, “struktūru” [pusē] pret spontanitāti un dzīvi” [18]. Līdz ar to R. Skrutonam atlikusī izvēle esot bijusi starp reformu vai revolūciju jeb to, “vai mēs uzlabojam sabiedrību pamazām, soli pa solim, vai arī mēs to iznīcinām un sākam no jauna”. [19]

R. Skrutons savos darbos secināja, ka viņa “laikabiedri” deva priekšroku iznīcināšanai un sākšanai no jauna, taču viņš pats, piedzīvojot 1968. gada maija Studentu nemierus Parīzē, [20] kļuva par pārliecinātu konservatīvo pārstāvi, kritizējot revolūcijas “vecā iznīcināšanas” taktiku.

Savā grāmatā “Kā būt konservatīvam” R. Skrutons norādīja, ka 1968. gada maijs viņam ļāva saprast savas vērtības Eiropā – paražas, institūcijas un kultūru. [21] Intervijā, kurā R. Skrutons stāstīja par pievēršanos konservatīvismam, viņš atcerējās, ka tas, kas viņu visvairāk izbrīnījis studentos, kuri piedalījās protestos uz ielām, bija tieši viņu dusmu sentimentalitāte. Viņaprāt, tur nebija nekā objektīva. Viņi bija vienīgi izlutināti vidusklases “baby boomer[i]”, [22] kuriem nekad nav bijušas patiesas grūtības. Viņi bļāva, dedzināja mašīnas, kuras piederēja parastiem “proletāriešiem”, un pat neizlikās, ka aizstāvas pret kādām izdomātām, nomācošām “buržuāzijas struktūrām”. Galu galā, R. Skrutona ieskatos, visa viņu lieta bija vienīgi pilnīga fikcija, kas tika bāzēta Kārļa Marksa [23] idejās. [24]

Līdz ar to R. Skrutons uzskatīja, ka šādas, viņaprāt, revolucionāras sociālisma politikas alternatīva ir konservatīvisms. Uzsākot paust atbalstu konservatīvisma idejām, R. Skrutons izpelnījās nežēlīgu kritiku. “Konservatīvisms, viņi man teica, ir ienaidnieks ne tikai intelektuāļiem, bet arī visiem, kas strādā, lai nodrošinātu taisnīgu sociālo produktu, un ikvienam, [kas] “cīnās par mieru” pret amerikāņu imperiālismu.” [25]

Vienlaikus, R. Skrutona izpratnē, būt konservatīvam nebija nekas neparasts, taču konservatīvam intelektuālim gan. Pēc lielas daļas sava mūža pavadīšanas gan Lielbritānijā, gan ASV, viņš secināja, ka abās valstīs aptuveni 70% akadēmiķu paši sevi identificē kā “kreisos”. Savukārt viņiem apkārt esošā kultūra aizvien vairāk noskaņojas naidīgi pret tradicionālajām vērtībām vai jebkurām pretenzijām, kas tiek izvirzītas attiecībā uz Rietumu civilizācijas augstajiem sasniegumiem. [26]

R. Skrutona ieskatos, konservatīvisms kā tāds ir radies Apgaismības laikmetā kā “nepieciešams pretstats liberālā individuālima pārmērībām” [27]. Viņš nonāca pie secinājuma, ka konservatīvisms pēc savas būtības nevar būt pārnacionāls veidojums. Gluži pretēji, tas izriet no lokāliem jautājumiem un kaislībām, kas plaukst konkrētā vietā un laikā. Visi strīdi par likumiem, brīvībām, tiesiskumu ir adresēti kā pastāvošai, tā arī vēsturiskai sabiedrībai. Tādējādi konservatīvās politikas sakne ir izlīgums kā galvenais cilvēka motīvs, kas saista viņu ar savu dzīvesvietu, paražām, vēsturi un citiem cilvēkiem. Tāpēc politikas valoda tiek izrunāta pirmās personas daudzskaitlī, un politiķu pienākums savā darbībā ir saglabāt šo ideju. Pretējā gadījumā likumi kļūst par “svešā uzspiešanu, nevis “mūsu”, bet “viņu”, tāpat kā likumi, kurus uzspiež iekarotāji” [28]. Līdz ar to konservatīvie nav reakcionāri, jo viņi pielāgojas pārmaiņām nepārtrauktības vārdā, lai saglabātu to, kas “mēs esam un kas mums ir”, [29] jeb, kā uzskatīja E. Bērks, “mums ir jāreformē, lai saglabātu”. [30]

 Taču tajā pašā laikā R. Skrutons pievērsa uzmanību tam, ka mūsdienās valdībām reti ir vairākuma balsojums. Tādējādi vairums no mums dzīvo pakļauti valdībai, kurai paši nepiekrītam. Tātad mēs esam spiesti akceptēt, ka mūs pārvalda likumi un lēmumi, ko pieņem politiķi, ar kuriem mēs neesam vienisprātis un kuriem mēs, iespējams, pat nepatīkam. R. Skrutons bija neizpratnē par to, kā tas ir iespējams. Politikā, tāpat kā sabiedrībā, taču ir nepieciešama kopēju vērtību un kopējas atbildības saglabāšana. [31] Proti, “mēs” – sabiedrība, kuru vieno paražas, vieta, vēsture un cilvēki, – esam tie, kuriem jāņem vērā pagātnes pieredze – veiksmes un kļūdas – un kopīgi bez ietekmes “no ārpuses” jāuzlabo apkārtējā vide.

Arī lasot dažādu juridisko literatūru un judikatūru “pirms Eiropas tiesu izraisītā piesārņojuma un pirms Tonija Blēra [32] nevilšus ieviestajām konstitucionālajām izmaiņām”, R. Skrutons nonāca pie secinājuma, ka angļu tiesību sistēmā tiek izmantotas garantijas, ko “tiesa piedāvāja visiem, kas ieradās viņu priekšā tīrām rokām”. [33] Līdz ar to “angļu tiesībās ir spēkā statūti un precedenti, kas ir spēkā kopš 13. gs., un “progresīvi[e] cilvēki” to uzskat[a] par absurdu. Man [savukārt] tas bija pierādījums tam, ka Anglijas likumi ir angļu tautas īpašums, nevis viņu valdnieku ierocis. Šī doma nav tāda, kādu jūs atradīsiet [Ē.] Hobsbauma [34] vēstures grāmatās”. [35]

Pētot citas politiskās ideoloģijas, R. Skrutons izdalīja to, ka liberāļi tic indivīdu un kopienu tiesībām definēt savu identitāti neatkarīgi no pastāvošām normām un paražām un neuzskata brīvību par kopīgu kultūru, kas balstās uz iepriekš noteiktiem normatīviem. Savukārt kreisie, R. Skrutona ieskatā, par vadmotīvu un iedvesmas avotu uzskata negatīvismu, vēl jo vairāk - ir pat izstrādāta valoda, kuru var ļaunprātīgi izmantot pret tiem, kuri turas pie esošās sociālās kārtības, pārmantotajām hierarhijām, vecajām un vārdos neizteiktām vienošanām. [36]

Šādas valodas izmantošanu R. Skrutons apraksta vairākos savos darbos, norādot, ka “patiešām, politikas valodas pārveidošanās ir kreiso principiāls mantojums”. [37] R. Skrutons šādu valodu apzīmēja ar terminu “Newspeak” [38] [burtiskā tulkojumā – jaunā runa. Turpmāk izmantots termins “Newspeak”]. Kā atzīmēja pats R. Skrutons, par jēdziena “Newspeak” ieviešanu ir jāpasakās “Džordža Orvela [39] [izveidotajam] stindzinošajam fiktīvas totalitārās valsts portretam”, [40] ar to domājot D. Orvela romānu “1984”. Tajā pašā laikā R. Skrutons paskaidroja, ka kreiso “sagūstītā valoda ir daudz vecāka, sākot [jau] ar Franču revolūciju un tās saukļiem” [41].

“Newspeak” R. Skrutons aprakstīja skarbi: ““Newspeak” sastopams ikreiz, kad valodas, kas ir paredzēta, lai aprakstītu realitāti, primārais mērķis tiek aizstāts ar konkurējošu mērķi – iegūt varu pār to.” [42] Kā norādīja R. Skrutons, “Newspeak” tiek izmantots, lai runātu par spēku, šķirām un vēstures gaitu. ““Newspeak” uzskata, ka Lielo Vīru [43] rīcība ir pieņemams diskusiju temats tikai tāpēc, ka Lielie Vīri, kā Napoleons [44], Ļeņins [45] un Hitlers [46], ir abstraktu spēku, piemēram, imperiālisma, revolucionārā sociālisma un fašisma, izpausme”. [47]

Tādējādi R. Skurtons atzina, ka šobrīd mēs dzīvojam saskaņā ar šo aizskarošo valodu, kura “palīdz” apsūdzēt konservatīvos rasismā, ksenofobijā, homofobijā, seksismā un citos dažādos “ismos” vai fobijās, lai noraidītu ikvienu “mūsu kultūras” kapitāla aspektu. Tas esot novedis pie tā, ka konservatīvajiem ir grūti runāt saskaņoti vai pat tikvien kā atvilkt elpu, bēgot no šāda trokšņa. [48]

Par spīti tam R. Skrutons norādīja: “Konservatīvajiem mūsu likumīgā sabiedrība radās tāpēc, ka mēs zinājām, kas mēs esam, un definējām savu identitāti nevis pēc reliģijas, cilts vai rases, bet gan pēc mūsu valsts, suverēnās teritorijas, kurā mēs esam izveidojuši brīvu dzīves formu, kas mums ir kopīga.” [49]

Savukārt, vērtējot mūsdienu konservatīvisma izpausmes, R. Skrutons rakstīja, ka “konservatīvā reakcija uz apgaismības liberālo individuālismu bija uzstāt uz cilvēka individuālo un piesātināto raksturu. Pašreizējos apstākļos tas nozīmē uzstājību, ka valdības ievēl konkrēti cilvēki noteiktā vietā un tām ir jāatbilst cilvēku vajadzībām, ieskaitot vissvarīgākās no viņu vajadzībām, kas ir vajadzība uzticēties kaimiņiem”. [50] Tāpēc R. Skrutons nonāca pie atziņas, ka šobrīd debatēs konservatīvie uzsver dzimtenes aizsardzību, valsts robežu saglabāšanu un nācijas vienotību un integritāti. Šīs vērtības aizstāvot, veidojas ideoloģiska spriedze, jo “ticība brīvai ekonomikai un brīvai tirdzniecībai nenovēršami saduras ar vietējiem piederīgajiem un kopienas aizsardzību”. [51] Kad R. Skrutons pirmo reizi apzinājās savas politiskās nostādnes, konservatīvisms bija definējis sevi kā konfrontāciju starp brīvību un totalitārismu, taču šobrīd konservatīvajiem nav skaidras vīzijas par viņu uzskatu avotiem un mērķi, uz kura sasniegšanu jātiecas.

Līdz ar to R. Skrutons vispusīgi aplūkoja konservatīvisma idejas, tostarp šī brīža ideju attīstību, to vēsturisko izveidi, kā arī filozofisko domātāju idejas, kuras vēl aizvien, viņaprāt, ir tikpat pamatotas un atbilstošas, kā tad, kad tās pirmo reizi sāka veidoties septiņpadsmitajā gadsimtā. [52]

Proti, pēc R. Skrutona ieskatiem, šobrīd mēs dzīvojam pēckara konservatīvās kustības laikā, un tādi problēmjautājumi, kas gadiem ilgi netika apspriesti, nu ir parādījušies darba kārtības augšgalā, savukārt demogrāfiskās un stratēģiskās pārmaiņas no jauna ir pārveidojušas pasaules karti. “Internets un sociālie mediji iztraucējuši politisko procesu, apejot oficiālos filtrus, lai uzreiz dotos tieši uz mērķi, kas ir viena klikšķa attālumā viedtālrunī. Šādos apstākļos mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ja cilvēki, kas iepriekš nebija iedomājušies par augstiem amatiem, pēkšņi parādās vadībā. Tāpat arī mums nevajadzētu būt pārsteigtiem, ja varas dalīšana ir kļuvusi par varas antagonismu, [53] kurā notiek sacenšanās par augstākām politiskās ietekmes vietām”. [54]

Diemžēl ne liberāļi, ne konservatīvie šādai situācijai nebija gatavi. Šī jaunā situācija liberāļiem ir devusi jaunu sparu, ar kuru plašsaziņas līdzekļi un universitātes apvienojas pret ““populismu”, kas ir likvidējis politiskā procesa kontroli un līdzsvaru”, bet konservatīvajiem savukārt ir “īstais laiks nopietni raudzīties uz pagātni un izpētīt to, ko konservatīvie filozofi un domātāji ir teikuši vienmēr”. [55]

Diemžēl R. Skrutons bieži tika pārprasts un novērtēts kontraversāli. Viņš pats rakstīja, ka “parastajiem konservatīvajiem – un daudzi, iespējams, lielākā daļa cilvēku, ietilpst šajā kategorijā – pastāvīgi tiek teikts, ka viņu idejas un uzskati ir reakcionāri, aizspriedumaini, seksistiski vai rasistiski. Vienkārši esot tiem, kas ir, viņi pārkāpj jaunās iekļaušanās un nediskriminācijas normas”. [56] Lai gan šie “parastie konservatīvie” tikai cenšas dzīvot, audzinot ģimenes, apvienojoties kādās kopienās, piekopjot savu ticību un pastāvīgu un jau iesakņojušos kultūru, viņi “tiek nicināti un izsmieti [no sistēmas] sargu [puses]”. [57]

Par spīti neiedomājamam pret R. Skrutonu vērstam spiedienam un nereti destruktīvai kritikai viņš ietiepīgi turpināja turēties pie saviem uzskatiem. Tajā pašā laikā R. Skrutons ievēroja, ka intelektuālajās aprindās konservatīvie “pārvietojas klusi un neuzkrītoši” un vien slepus saskatās. [58] Līdz ar to viņš konstatēja, ka pastāv milzīgs spiediens, un, baidoties tikt atstumti, cilvēki izvēlas slēpt to, kas viņi ir un ko viņi patiesībā domā. [59] Taču R. Skrutons nevēlējās nedz slēpt savus uzskatus, nedz arī baidījās tikt atstumts. “Es pretojos šim spiedienam, un tā rezultātā mana dzīve ir daudz interesantāka nekā es jebkad būtu domājis”. [60]

[1] Olšteina I. Vai pasauli var izzināt tikai racionāli? Pieejams: https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/zinas/Vai_pasauli_var_izzinat_tikai_racionali.pdf [aplūkots 2020. gada 23. aprīlī].

[2] Marks Dolejs (Mark Dooley, 1970) – īru filozofs, rakstnieks, žurnālists.

[3] Britu Nacionālā Partija (British National Party) – 1982. gadā izveidota galēji labēja partija Lielbritānijā. Sk. Dirnhuber J. What is the BNP, how is the British National Party linked to Stephen Lawrence and has membership declined? Pieejams: What is the BNP, how is the British National Party linked to Stephen Lawrence and has membership declined? [aplūkots 2020. gada 1. jūlijā]. British National Party. Pieejams: British National Party [aplūkots 2020. gada 1. jūlijā].

[4] Dooley M. The Roger Scruton reader. London: Continuum International Publishing Group, 2009, ix

[5] Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Īsa biogrāfija. Pieejams:  https://juristavards.lv/eseja/276891-konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-ii-sa-biografija/

[6] Skrutons R. Kas ar ko dzerams. Rīgas Laiks, Maijs, 2020. gads, 54.-66. lpp.

[7] Ludvigs Vitgenšteins (Ludwig Josef Johann Wittgenstein, 1889–1951) – austriešu/britu filozofs, lingvists.

[8] Edmunds Bērks (Edmund Burke, 1729–1797) – angļu/īru valsts vīrs, rakstnieks, filozofs.

[9] Fjodors Dostojevskis (Фёдор Михайлович Достоевский, 1821–1881) – krievu prozaiķis, tulkotājs, rakstnieks.

[10] Georgs Hēgelis (Georg Wilhelm Friedrich Hegel, 1770–1831) – vācu filozofs, akadēmiķis.

[11] Samjuels Kolridžs (Samuel Taylor Coleridge, 1772–1834) – angļu dzejnieks, kritiķis, filozofs.

[12] Džons Raskins (John Ruskin, 1819–1900) – angļu mākslas kritiķis, rakstnieks.

[13] Tomass Stērns Eliots (Thomas Stearns Eliot, 1888–1965) – amerikāņu/angļu dzejnieks, dramaturgs, kritiķis.

[14] Imanuels Kants (Immanuel Kant, 1724–1804) – vācu filozofs.

[15] The Roger Scruton interview: the full transcript. Pieejams: The Roger Scruton interview: the full transcript. [aplūkots 2020. gada 27. aprīlī]. Dooley M. The Roger Scruton reader. London: Continuum International Publishing Group, 2009.

[16] Dooley M. The Roger Scruton reader. London: Continuum International Publishing Group, 2009, ix

[17] Ibid, p. 3.

[18] Ibid.

[19] Ibid.

[20] Masu protesti Parīzē 1968. gadā, kuri sākušies kā izglītības reformas, tostarp par diskriminācijas ierobežošanu, finansējuma un valsts kontroles nodalīšanu, stingro ierobežojumu atcelšanu, Nanterres studentu pilsētā Parīzes Universitātē. Protestam pievienojās skolotāji, pasniedzēji, skolēni, vēlāk arī strādnieki, veidojot masu protestus pret vairāki jautājumiem un nemierus. Tiek uzskatīts, ka galvenie organizatori ir bijuši sociālisti. Sk. Wolin R. Events of May 1968. Pieejams: Events of May 1968. [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī]; Canter A., Lane G. Protests in Paris, May – 1968 – photographs then and now. Pieejams: Protests in Paris, May – 1968 – photographs then and now. [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī].

[21] Sk. Sir Roger Scruton: How to Be a Conservative. Intervija, no 00:03:20 līdz 00:03:27 minūtei. Pieejams: Sir Roger Scruton: How to Be a Conservative [aplūkots 2020. gada 23. aprīlī].

[22] Baby boomer – pēckara jeb dzimstības uzplaukuma paaudze. Terminu parasti attiecina uz ASV un Eiropas paaudzēm – personām, kas dzimušas no 1946. līdz 1964. gadam, līdz ar to uzauguši sociālo pārmaiņu ietekmē. Pētniekiem reizēm atšķiras viedoklis par laika periodu (variējot no 1940. līdz 1960./1970. gadam). Jēdziens pirmo reizi parādījies 1970. gados. Sk. Oxford English Dictionary. Pieejams: Oxford English Dictionary [aplūkots 2020. gada 23. aprīlī]; Baby boom. Pieejams: Baby boom [aplūkots 2020. gada 23. aprīlī].

[23] Kārlis Markss (Karl Heinrich Marx, 1818–1883) – ebreju izcelsmes vācu filozofs, sociālisma pamatlicējs.

[24] Sk. Sir Roger Scruton: How to Be a Conservative. Intervija, no 00:02:55 līdz 00:04:37 minūtei. Pieejams: Sir Roger Scruton: How to Be a Conservative [aplūkots 2020. gada 23. aprīlī].

[25] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 5.

[26] Ibid, p. 1.

[27] Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: Horsell’s Morsels Ltd, 2017, p. 3.

[28] Ibid, p. 4.

[29] Ibid.

[30] Sk, piemēram, Catlin G. R. Core Conservatism: Edmund Burke’s Landmark Definition. [B.v.]: WestBow, 2020.

[31] Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: Horsell’s Morsels Ltd, 2017, p. 5.

[32] Tonijs Blērs (Anthony Charles Linton “Tony” Blair, 1953) – Lielbritānijas premjerministrs no 1997. līdz 2007. gadam.

[33] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 5.-6.

[34] Ēriks Hobsbaums (Eric Hobsbawm, 1917–2012) – ebreju/britu vēsturnieks, marksists, pētīja industriālo kapitālismu, sociālismu un nacionālismu.

[35] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 5.-6.

[36] Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: Horsell’s Morsels Ltd, 2017, p. 6.

[37] Scruton R. Fools, Frauds and Firebrands. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, p. 8.

[38] Newspeak – propagandistu valoda, kuru raksturo eifēmismi un ierastu nozīmju neievērošana. Termins tika izmantos Džordža Orvela darbā “1984”. D. Orvels “Newspeak” iekļauj noteiktu vārdu izslēgšanu vai noteiktas nozīmes izslēgšanu no tā. Tāpat arī viena vārda aizstāšanu ar citu (piemēram, vārda “slikts” vietā izmantot “nelabs”). Sk. Newspeak. Pieejams: Newspeak [aplūkots 2020. gada 2. jūlijā].

[39] Džordžs Orvels (George Orwell, īstajā vārdā Ēriks Arturs Blērs (Eric Arthur Blair), 1903–1950) – angļu rakstnieks, žurnālists un kritiķis. Ievērojamākie sarakstītie darbi bija anti-utopiskais romāns “1984” un politiskā alegorija “Dzīvnieku ferma”.

[40] Scruton R. Fools, Frauds and Firebrands. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, p. 8.

[41] Ibid.

[42] Ibid, p. 9.

[43] Oriģ. – Great Men – 19.gs. ideja, saskaņā ar kuru vēsturi var pamatā izskaidrot ar lielu vīru ietekmi vai varonību, varonības kults. Šādu interpretāciju ieviesa skotu filozofs Tomass Kārlails (Thomas Carlyle, 1795–1881).

[44] Napoleons Bonaparts (Napoleone di Buonaparte, 1769–1821) – Napoleons I – franču imperators, bija Francijas militārais un politiskais līderis.

[45] Vladimirs Ļeņins (Владимир Ильич Ленин, 1870–1924) – īstajā vārdā Vladimirs Uļjanovs – Krievijas revolucionārs, boļševiku partijas līderis, pirmais PSRS vadītājs un ļeņinisma ideoloģijas dibinātājs.

[46] Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler, 1889–1945) – bija NSDAP līderis, no 1933. līdz 1945. gadam bija Vācijas kanclers, valdības galva, valts galva, dikatotrs, Vācijas fīrers.

[47] Scruton R. Fools, Frauds and Firebrands. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, p. 8.-10.

[48] Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: Horsell’s Morsels Ltd, 2017, p. 6.

[49] Ibid, p. 7.

[50] Ibid.

[51] Ibid.

[52] Ibid, p. 3.

[53] Antagonisms – [fr. antagonisme < gr. Antagōnismos; sk. anti.+ gr. agōn cīņa] – vienan no pretrunu formām, kam raksturīga nesamierināma pretēju tendenču, pretēju spēku cīņa. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 58. lpp.

[54] Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: Horsell’s Morsels Ltd, 2017, p. 3.

[55] Ibid.

[56] Ibid.                              

[57] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 1.

[58] Ibid.

[59] Ibid.

[60] Ibid.

 

 

 

 

 

 

 

4
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē IV. Konservatīvisms-patriotisms, kārtība un brīvība
Rodžers Skrutons būtisku savas intelektuālās dzīves daļu bija veltījis tam, lai definētu un aizstāvētu konservatīvismu kā “sociālo filozofiju un politisko programmu”.Viņš uzskatīja, ka būt par konservatīvo ...
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē III. Izvēle starp reformu un revolūciju
Fiziķis prof. Mārcis Auziņš kādā savā intervijā sacīja šādus vārdus: “Pēdējā laikā ar baudu lasu angļu intelektuāļa filozofa Rodžera Skrutona grāmatas. Viņš ir dīvains, dzīvo savā lauku ...
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē II Īsa biogrāfija
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē I

Manipulācijas ar nosaukumiem un tomēr − sociālisma nemainīgā būtība

2 komentāri
Egons Rusanovs
Eseja
“...a, kad jūs labāk atcerējāties notikušo uzreiz pēc notikuma vai tagad?”

Kāda it kā nevainīga, tomēr intelektuāli gluži vai tracinoša un simptomātiska jautājuma analīze ar provizorisku diagnozi Latvijas postpadomju kriminālprocesam: lēni ritošā (neatgriezeniskā?) deģenerācija(?)

3 komentāri
AUTORU KATALOGS