Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA ESEJA

17. Augusts 2020 / 10:37

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē V. Eiropas Savienības vieta globālajā ģeopolitikā
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Mg. iur.
Signe Skutele
 

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē I

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē II.  Īsa biogrāfija

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē III. Izvēle starp reformu un revolūciju

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē IV. Konservatīvisms-patriotisms, kārtība un brīvība

 

Iepriekš rakstu sērijā autori ir norādījuši uz Rodžera Skrutona kategorisko viedokli attiecībā uz Eiropas Savienības ideju [1]. Lai gan kopumā Eiropas Savienību kā starptautisku institūciju R. Skrutons atbalstīja, tomēr tās pārvaldes forma un iejaukšanās nacionālo valstu kompetencē R. Skrutonu padarīja aizvien skeptiskāku. Ņemot vērā to, ka R. Skrutons bija konservatīvais un izteikti patriotisks domātājs, vislielākos iebildumus viņam radīja tieši migrācijas jautājumi, robežu jautājumi, kā arī varas un atbildības sadalījums Eiropas institūcijās un to ietekme uz nacionālo valstu suverenitāti.

Jau 1923. gadā mūsdienās par vienu no Eiropas Savienības tēviem dēvētais Ričards Kudenhove-Kalergi [2] sarakstīja savu grāmatu “Pan-Europa”, kas latviešu valodā iznāca 1925. gadā ar nosaukumu “Veenotā Eiropa” [3]. Šajā grāmatā viņš apraksta vienotas Eiropas ideju. Līdzīgi kā R. Skrutons, viņš uzskatīja, ka Lielbritānijai šādā vienotā Eiropā nav vietas, jo tā vēsturiski un ģeogrāfiski tomēr būtu atdalāma, lai gan “Anglijas un Īrijas pievienošanās Pan-Eiropai pēc Britānijas pasaules valsts sabrukuma būtu iespējama” [4]. Tajā pašā laikā R. Kudenhove-Kalergi spilgti iezīmēja tieši tos jautājumus, ko par problemātiskiem vēlāk atzina R. Skrutons.

Kā secināja R. Skrutons, ideja par Eiropas integrāciju pašreizējā formā esot radusies Pirmā pasaules kara laikā, savukārt par politisku realitāti tā kļuva pēc Otrā pasaules kara. Viņaprāt, 1950. gadā bija saprātīgi un pat obligāti apvienot Eiropas nācijas, lai novērstu karus, kas “divreiz bija gandrīz iznīcinājuši kontinentu” [5]. Un, “tā kā konflikti veicina radikālismu, jaunā Eiropa tika uzskatīta par visaptverošu plānu – tādu, kas likvidētu Eiropas konflikta cēloņus un veicinātu sadarbību nevis sāncensību kontinentālās kārtības centrā” [6].

Par plāna “arhitektiem” R. Skrutons minēja kristīgos demokrātus, kuriem neesot bijis nekā kopīga, izņemot ticību Eiropas civilizācijai un neuzticēšanos nacionālai valstij. Viņaprāt, galvenie idejas virzītāji ir bijuši Žans Monē [7] jeb “starpvalstu birokrāts, kuru iedvesmoja vienotas Eiropas redzējums, kurā karš būtu pagātne” [8], Valters Halšteins [9] – “akadēmisks vācu tehnokrāts, kurš ticēja starptautiskajai jurisdikcijai kā nacionālo valstu likumu dabiskai pēctecei” [10]. Un viņiem pievienojās Altjero Spinelli [11] – “romantisks komunists” [12]. Šie cilvēki bija nevis atsevišķi entuziasti, bet gan daļa no plašas kustības starp pēckara politiskajām šķirām. Pēc R. Skrutona ieskatiem, šie ideju virzītāji par saviem pārstāvjiem izvēlējās populārus līderus, kā Konrādu Adenaueru [13], Robertu Šūmani [14] un Alčidi De Gasperu [15]. Un, uzskatot, ka lielāks projekts iegūs leģitimitāti, ja vispirms tiks saprasts un pieņemts ierobežotas formas projekts, viņi par savu sākotnējo mērķi ierosināja Šūmaņa plānu [16] jeb Eiropas Ogļu un tērauda kopienu [17].

R. Skrutons rakstīja, ka, lai gan nevēloties noliegt šo cilvēku sasniegumus, tomēr būtu jāatceras, ka, izstrādājot sākotnējo Eiropas sadarbības ideju, kontinentu sadalīja dzelzs priekškars, “kur puse Vācijas un visas slāvu valstis bija pakļautas padomju okupācijai, [savukārt] Portugālē un Spānijā [bija] fašistu režīms. Francija bija pastāvīgā juceklī, [tās] komunistiskajai partijai saņemot vairāk nekā trešdaļu vēlētāju atbalsta” [18]. Proti, “brīvās Eiropas paliekas bija kritiski atkarīgas no Atlantijas alianses, un okupācijas un sakāves zīmes bija redzamas visur (izņemot Lielbritāniju un Ibērijas pussalu)” [19]. Kā norādīja R. Skrutons, šajā periodā šķita, ka tikai “radikāli pasākumi varētu atjaunot kontinenta politisko un ekonomisko veselību un šiem pasākumiem bija jāaizstāj vecie antagonismi [20] ar jaunu sadarbības garu” [21]. Tajā pašā laikā R. Skrutons uzskatīja, ka Eiropas Savienībai ir labdabīga izcelsme un cēli nodomi, kurus nevar salīdzināt ar iepriekš minētajiem totalitārajiem un radikālajiem režīmiem.

Tieši šī pati diktatoriskā pieeja diemžēl esot iebūvēta arī Eiropas Savienībā, kurai tagad ir viens un vienīgais virziens uz priekšu, proti, “vairāk likumu, vairāk noteikumu, vairāk valdības, vairāk varas centra” [22]. Kā norādīja R. Skrutons – “tie ir smalki un mānīgi: draudi, kas saistīti ar pilsonisko atsvešināšanos, ekonomiskās konkurētspējas zaudēšanu un aizvien neatbildīgākās elites dominēšanu lēmumu pieņemšanā” [23].

Tomēr R. Skrutons konstatēja, ka “nenoliedzami [..] esam guvuši daudz: materiālo labklājību, ilgmūžību, veselību un drošību no ārējiem draudiem” [24]. Šos ieguvumus ir veicinājušas tieši tās starptautiskās institūcijas, kas tika izveidotas pēc Otrā pasaules kara, piemēram, ANO miera uzturēšanas centieni. Kaut gan R. Skrutons norādīja, ka ANO ir daudz kritizējamu lietu, tomēr, viņaprāt, šī organizācija ir devusi ieguldījumu daudzu konfliktu atrisināšanā, kas “citādi būtu nonākuši ārpus kontroles” [25]. Tāpat arī R. Skrutons minēja NATO, kura esamībai “esam parāda par Padomju Savienības sabrukumu” [26]. Un, lai gan R. Skrutons norāda, ka Eiropas Savienība un Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir radušās “Eiropas karu laikā utopisku internacionālistu spiediena rezultātā” [27], visbeidzot, viņš atzīst, ka Eiropas institūcijām ir bijusi līdzvērtīga loma. Šīs institūcijas ir strādājušas, nodrošinot stabilas saites ar apkārtējo pasauli, veicinot valstu, kuras agrāk bijušas pakļautas fašistiskai vai komunistiskai diktatūrai, demokratizāciju un samierinot Franciju un Vāciju, papildus stabilizējot abas valstis kā iekšēji, tā arī ārēji [28].

Tajā pašā laikā R. Skrutons uzskatīja, ka apstākļi ir mainījušies. Vēl jo vairāk instrumenti, ar kuriem tika risinātas problēmas pirms piecdesmit gadiem, ne vienmēr ir piemēroti mūsdienu jautājumu risināšanā [29]. Kā galvenās Eiropas problēmas R. Skrutons minēja nacionālo pašapziņu vājināšanu, robežu likvidēšanu, migrāciju un varas un atbildības sadali.

Kā norādīja R. Skrutons, suverēnas valstis ir juridiskas personas un tām, protams, vajadzētu savstarpēji sadarboties. Šo suverenitāti R. Skrutons uztvēra kā spēju pašām izlemt jautājumus un uzņemties atbildību [30]. Proti, R. Skrutons uzskatīja, ka “mums ir jābūt atkarīgiem no nacionālajām valstīm” [31], jo, “aizstājot valstu atbildību ar attālu birokrātiju, pašreizējās krīzes apstākļos, Eiropas Savienības mehānisms ir atstājis mūs atbruņotus un apjukušus” [32].

Kā pauda R. Skrutons – valsts suverenitāte ir demokrātijas priekšnoteikums, savukārt nacionālā suverenitāte nozīmē tiesības noteikt, kurš dzīvo valsts robežās, kurš kontrolē īpašumus, kam ir tiesības uz pilsonības priekšrocībām. Viņš norādīja, ka arī līgumiem starp šādām suverēnām valstīm nav jāizraisa autonomijas zaudēšana, tāpat kā līgumi starp personām neizraisa brīvības zaudēšanu [33].

R. Skrutons secināja, ka Eiropas integrācija tika iecerēta “viendimensionālā izteiksmē kā arvien pieaugošas vienotības process saskaņā ar centralizētu vadības struktūru” [34]. R. Skrutons iebilda pret centralizētu vadības struktūru, jo “katram centrālās varas pieaugumam bija jāsakrīt ar valsts varas samazināšanos” [35]. Vēl jo vairāk, R. Skrutons uzskatīja, ka Eiropas Savienība pastāvīgi palielina pilnvaras un “sagrābj” privilēģijas bez “jebkādiem mēģinājumiem atskaitīties par to izmantošanu [, kas] grauj visu uzticību politiskajiem procesiem” [36].

Tāpat arī R. Skrutons norādīja uz Eiropas politiķu atbildības trūkumu. Kā piemēru viņš minēja Ketrīnu Eštoni [37], kura nekad savā dzīvē nav piedalījusies vēlēšanās, taču ar Leiboristu partijas atbalstu un kreiso nevalstisko organizāciju palīdzību ir kļuvusi par komisāri ārējo attiecību jautājumos [38].

R. Skrutons asi kritizēja Eiropas Savienības iejaukšanos dažādu nacionāla mēroga jautājumu risināšanā. Tostarp, ar nožēlu R. Skrutons konstatēja, ka, izmantojot Eiropas Savienības likumdošanas sistēmu, valstis, kuru ekonomiku ir kropļojuši dažādi likumi, var eksportēt šos likumus un “uzspiest” tās konkurentiem. Līdzīgi valstis var lobēt noteikumus, kas dod priekšrocības vietējiem salīdzinājumā ar ārvalstu konkurentiem. Līdz ar to, R. Skrutona ieskatā, vairs nav skaidrs, vai tirdzniecību starp Eiropas nacionālajām valstīm esošais režīms veicina vai tieši pretēji – kavē. Tomēr skaidrība, viņaprāt, ir par vienu jautājumu – Eiropas ekonomisko dzīvi aizvien vairāk kontrolē “no centra”. Un, kā uzskatīja R. Skrutons, šis process kaitē visām Eiropas tautām un to patiesajām interesēm, padarot Eiropu kopumā mazāk konkurētspējīgu ar plašo pasauli [39]. Tāpat arī viņš uzskatīja, ka Eiropas civilizācija ir atkarīga no valstu robežu saglabāšanas [40].

Tādējādi R. Skrutons konstatēja, ka plaši tiek diskutēts par “vienotas Eiropas ideju”, kas, viņaprāt, grauj nacionālo valstu apziņu. Piemēram, R. Kudenhove-Kalergi savā grāmatā “Veenotā Eiropa” norādīja, ka reiz no Eiropas visi baidījās, bet tagad tai jūt līdzi, jo “pēc viņas valdnieciskā stāvokļa tā tagad piespiesta atkāpties un aizsargāties: militāri apdraudēta no krievu iebrukuma, saimnieciski apdraudēta no amerikāņu konkurences; parādos ieslīgusi, saskaldīta, nemierā rūgstoša, novājināta; nacionālu un sociālu cīņu saplosīta; stipri iedragāta sava iedzīvotāju spēka ziņā un rūpniecībā; nebeidzamā saimniecības un valūtas haosā” [41]. Kā atrisinājumu R. Kudenhove-Kalergi minēja tieši vienotas Eiropas jeb Pan-Eiropas izveidi. Savukārt R. Skrutons tieši šajā aspektā R. Kudenhovem-Kalergi nepiekristu.

R. Skrutons norādīja, ka mēģinājumi pievērsties un vairot Eiropas tautu lojalitāti un identitāti ir bijuši neveiksmīgi un to izpausmes absurds ir “tikai atgādinājis Eiropas tautai, ka Briselē pieņemtie likumi ir likumi, ko izstrādājuši citi, kas atrodas ārpus uzticības” [42].

Vēl jo vairāk, “nemitīgi pretojoties Eiropas tautu dziļi iesakņojušai daudzveidībai, projekts “aizvien ciešāka savienība” ir ne tikai atsvešinājis Eiropas iedzīvotājus, bet ir arī parādījis savu nespēju izmantot mūsu tautas patiesos resursus un radošo potenciālu un atdzīvināt Eiropas civilizācijas ideju” [43].

Tādējādi jautājums, kas ikvienam ienāk prātā, R. Skrutona ieskatos, bija − kā var labot tik milzīgu kļūdu? Viņaprāt, sliktākā kļūda politikā bija Vladimira Ļeņina [44] pieļautā kļūda, proti, sagraut institūcijas un procedūras, ar kuru palīdzību var atpazīt kļūdas. Un R. Skrutons konstatē, ka kaut kas līdzīgs notiek ar Eiropas Savienību, kuras elite, “saskaroties ar pieaugošajām problēmām, ko rada tautas neapmierinātība, masveida migrācija, satrauktā vienotā valūta un perifērisko ekonomiku sabrukums, reaģē ar vienu saucienu: vairāk Eiropas. Citiem vārdiem sakot: nevis atpakaļ pie tā, ko mēs zinām, bet uz priekšu tukšumā. Pārsteidzoši ir tas, ka mūsu ievēlētie pārstāvji to ir atstājuši uz vienpadsmito stundu, lai pateiktu to, ko viņiem vajadzēja pateikt pirms 30 gadiem, ka ir [vajadzīgs] nevis vairāk Eiropas, bet mazāk” [45].

Šos problēmaspektus aprakstot, R. Skrutons pauda viedokli, ka “nav nekāds pārsteigums, ka Šveices iedzīvotāji, ievērojot šo visu, atsakās pievienoties Eiropas Saivenībai” [46].

Visbeidzot, R. Skrutons norādīja, ka ir ļoti nozīmīga politiskā kārtība, kurai varu piešķir brīvība, taču, “kā šo kārtību panākt, lai atjaunotu Eiropas Savienības atbildību, elastīgumu un konkurences priekšrocības, ir jautājums, ko nevar viegli atrisināt” [47].

Tikpat kritiski R. Skrutons izsacījās arī par Eiropas Savienības ārpolitiku un tās vietu globālajā ģeopolitikā. Proti, R. Skrutons sev ierastā manierē pauda viedokli ne tikai par tādām starptautiskām organizācijām kā Eiropas Savienība, ANO un NATO, bet arī par dažādiem mūsdienu ģeopolitikas problēmjautājumiem. Vēl jo vairāk R. Skrutons nebaidījās izteikt kritiku arī par dažādu valstu politiskajiem līderiem.

Piemēram, pēc Krimas okupēšanas 2014. gadā R. Skrutons izdevumā “Forbes” uzrakstīja rakstu ar nosaukumu “Nepareizs veids, kā izturēties pret [Krievijas Federācijas] prezidentu [Vladimiru] Putinu [48]” [49]. Šajā rakstā viņš norādīja, ka “ar sev raksturīgo aklumu par savu reālo situāciju Eiropas Savienība ir reaģējusi uz Krimas sagrābšanu, piemērojot “sankcijas” Krievijas hierarhijai. Mafijas priekšnieki, kas pietuvināti un ir atkarīgi no prezidenta Putina, vairs nedrīkst ceļot uz savām villām Toskānā vai izmantot savus ekstensīvos Eiropas banku kontus. Dziļi nelaimīgās mīļākās luksusa viesnīcās mēnešiem ilgi paliks neapraudzītas, ja vien viņas [pašas] neaicinās kādu eirokrātu no apakšstāva restorāna. Muižas Meifērā paliks aizslēgtas līdz saplaisās apmetums, un futbola komandas un sacīkšu zirgi veltīgi lūkosies pēc atbalstītāja. Tas, ka tas kaut nedaudz ietekmēs Krievijas ekspansionistu ārpolitiku, ir zaglīga naivuma ilūzija. Vēl svarīgāka tomēr ir ļoti liela vēstures nezināšana, ko atklāj šis pasākums.”[50]

Savukārt attiecībā uz sabiedrības un politiķu reakciju saistībā ar Krievijas agresiju un noteiktajām sankcijām R. Skrutons pauda neizpratni: “Kāda būs ierosināto sankciju ietekme? Ņemiet vērā, ka viņi mērķē uz indivīdiem, nevis Krievijas valsti” [51]. Viņaprāt, sankcijas bija skaidri izstrādātas tikai tam, lai atkal “ieslodzītu Krievijas oligarhus valstī, kuru viņi reiz iznīcināja un no kuras pirms ceturtdaļgadsimta viņi ar atvieglojuma nopūtu izbēga. Tā būtu dzīvotspējīga stratēģija, ja Eiropas Savienībai būtu militāri līdzekļi, lai ierobežotu oligarhus aiz Krievijas robežas. Tāda bija [ASV] prezidenta [Ronalda] Reigana [52] stratēģija, kuru [Baraks] Obama [53] pameta, kad nolēma neturpināt darbu ar raķešu aizsardzības sistēmu, kas bija domāta Austrumeiropai un kurai nekad nav bijis ne Francijas, ne Vācijas vairākuma atbalsta” [54]. Līdz ar to R. Skrutons izdara secinājumus, ka “tā nu mēs atgriežamies tur, kur sākām: spēcīga zvērnīca ar ņurdošiem alfa-tēviņiem, kuri ierobežoti aiz restēm, kas padosies, kad tās pirmoreiz tiks sakratītas. Un tas ir tikai laika jautājums, pirms sāksies šī kratīšana. Miers starp Krieviju un Rietumiem tika nodrošināts [tad,] kad to prasīja Krievijas oligarhu pašu ieinteresētība. Taču vairs nav tik skaidrs, ka miers ir viņu interesēs: un pieņemt, ka viņi ievēros kāda cita intereses, nozīmē izrādīt apbrīnojamu nezināšanu pret viņu neseno vēsturi.”[55]

Tādējādi V. Putinu pats R. Skrutons saistīja ar oligarhiem un VDK, kuru ietekme vēl joprojām Krievijas Federācijā un pasaulē ir ievērojama. Savukārt Krievijas Federācijas politisko sistēmu R. Skrutons vienkārši dēvēja par viltus demokrātiju.

R. Skrutons arī citos savos rakstos ir asi kritizēja sankcijas un ES līderu politiku attiecībā pret citu valstu, galvenokārt Krievijas agresiju. Piemēram, 2014. gadā R. Skrutons publicēja rakstu “Maigās varas kultūra” [56]. Tajā R. Skrutons norādīja, ka Eiropas Savienības līderi, jo īpaši Vācijas politiķi ir pauduši apņemšanos ievērot maigās varas [57] doktrīnu. R. Skrutons rakstā pauda viedokli, ka šie politiķi “apgalvo, ka katrs konflikts tiek uzskatīts par konfrontāciju, [..] mēs, eiropieši, ticam sarunām, kompromisiem un pretinieka cilvēcībai” [58]. R. Skrutona ieskatos, šie – maigās varas – politiķi uzskata, ka strīdi ir jārisina “saudzīgi”, bez draudiem, bez militāriem konfliktiem, bet ar “klusās diplomātijas palīdzību”, ko labākajā gadījumā pavada sankcijas [59]. Vēl jo vairāk R. Skrutons norādīja, ka šāda pozīcija tiek saglabāta pat tad, ja viena no strīdā iesaistītajām pusēm ir bijusi “pilnīgi despotiska vai totalitāristiska vara, kas valda ar spēku, bet ne ar likumu” [60].

Savukārt, kad V. Putins “sagrābj vispirms daļu no Gruzijas, pēc tam daļu no Ukrainas”, viss, ko par šādu V. Putina darbību, R. Skrutona ieskatā, var pateikt Eiropas līderi ir – “nerātni” [61]. Vēl jo vairāk “apkaunojošo noziegumu, kas saistīts ar civilās aviācijas lidmašīnas notriekšanu”, ko V. Putins ignorē, arī vācieši ignorē un turpina “veikt īpašus pasākumus ar krieviem, lai viņiem tiktu piegādāta enerģija, kas viņiem vienmēr būs nepieciešama” [62]. Līdz ar to R. Skrutons uzskatīja, ka “īstās briesmas, kas tagad draud Austrumeiropai, prasa stingru preventīvu sistēmu. Bet maigā vara nevienu neattur. Eiropas elites mīkstais spēks pārliecināja prezidentu Obamu piekrist Putina prasībai neinstalēt pretraķešu aizsardzības sistēmu Čehijas zemēs un Polijā. Tā pati maigā vara ir novedusi pie straujas armijas un gaisa spēku pagrimšanas visā Eiropā un NATO pazemināšanas tikai līdz diplomātiskai struktūrai” [63].

Mēģinot kaut ko darīt, lai palīdzētu Ukrainai, ES ieviesa sankciju sistēmu, kas, R. Skrutona ieskatā, V. Putinam nenozīmēja absolūti neko, un tikai mudināja Krieviju būt gan ekonomiski, gan politiski autarkiskākai [64]. [65] Tajā pašā laikā, “kas attiecas uz ļoti reālajām briesmām, ar kurām tagad saskaras Baltijas valstis, vai kāds Briselē tās ir pat pamanījis? Poļi, tas tiesa, ir kļuvuši mazliet nervozāki. Bet maigā vara viņiem saka, ka nacionālisms ir patiesais karu cēlonis, ka viņiem jāpārtrauc nostādīt valsts mīlestību virs “Eiropas ideāliem” un ka viss Eiropas Savienības mērķis ir atbrīvoties no robežām, nevis tās aizstāvēt” [66].

R. Skrutons gan norāda, ka, viņaprāt, nav šaubu, ka sankcijas ir nodarījušas kaitējumu to valstu, kurām šīs sankcijas tiek piemērotas, iedzīvotājiem. Tomēr R. Skrutons uzskata, ka sankcijas veicināja Sadama Huseina [67] Irākā vai Kimu ģimenes [68] Ziemeļkorejā varu, tajā pašā laikā šo valstu iedzīvotājus novedot pie trūkuma [69].

Militārus jautājumus un robežu aizsargāšanu R. Skrutons aprakstīja arī rakstā “Vai Eiropa joprojām ir aizsargājama no iebrukuma” [70]. Šajā rakstā R. Skrutons kritizē Eiropas un Amerikas politiku, norādot uz trūkumiem aizsardzības jautājumos un savstarpējā sadarbībā.

Rakstu R. Skrutons iesāka ar skaidri saprotamu ziņu: “Notikumi Ukrainā un [Krievijas Federācijas] prezidenta Putina ekspansionistiskā politika, protams, rada jautājumus par Eiropas aizsardzību. Lai kādi būtu Krievijas mērķi, nav šaubu, ka ļoti bruņota valsts ar sarūkošām ekonomiskām vērtībām, lai cik tas būtu teorētiski, apdraud pārtikušo kaimiņu, kuram ir tikai vāji aizsardzības līdzekļi. Aukstā kara laikā, kad [ASV] prezidents Reigans nopietni ņēma vērā Ziemeļatlantijas aliansi (NATO), tika pieliktas pūles, lai pretotos Padomju Savienības militārajai varai, un lai atstātu iespaidu uz padomju vadītājiem, ka jebkurš Rietumos no tiem atrodošos valstu aneksijas mēģinājums novedīs pie viņu [Padomju Savienības] impērijas sagraušanas. Stratēģija darbojās, un beigu beigās VDK kļuva skaidrs, ka būs vieglāk atteikties no cīņas, pārvest aktīvus uz Šveici, nopirkt māju Londonā un mājās [Padomju Savienībā/Krievijā] radīt viltus demokrātiju.”[71]

Ņemot vērā, ka R. Skrutons ilgu laiku bija dzīvojis ASV, viņš pārzināja arī tās politiku, tādējādi viņš nebaidījās asi vērtēt arī ASV prezidentus. Piemēram, uz jautājumu, ko viņš domā par Donalda Trampa [72] prezidentūru, viņš atbildēja: “Ak Dievs! Viņš nav piepildījis kreiso cerības, ka būs pilnīgs maniaks, kas vadīs Amerikas sabrukumu. Viņu ir vajājušas mazas apsēstības, kā Meksikas mūris, samērā mierīgā un provokatīvā veidā” [73]. Kā norādīja R. Skrutons, tad D. Tramps ir mēģinājis veikt pārdrošus gājienus ārpolitikā, piemēram, panākt izlīgumu ar Ziemeļkoreju, kuru R. Skrutons definēja kā “pilnīgi paranoisku valsti” [74], kā arī tādu, kas ir radījusi vislielāko apdraudējumu saviem tuvākajiem kaimiņiem [75].

Tajā pašā laikā R. Skrutons nebija pārliecināts, vai D. Trampa politika pēc savas būtības atšķiras no iepriekšējā prezidenta B. Obamas [76]. Kā uzskatīja R. Skrutons, tad iekšpolitikā D. Tramps lietas atstājis nemainīgas, un “pamatā tas ir tas, kas ir Amerika, jo lielas politiskas izmaiņas notiek ar Augstākās tiesas, nevis prezidentūras starpniecību” [77]. Pēc šāda vērtējuma R. Skrutonam tika jautāts, vai tādēļ viņš uzskata D. Trampu par konservatīvo ideju paudēju. R. Skrutons atbildēja noliedzoši, sakot: “Tāpat kā visi citi, arī es viņu redzu kā vulgāru, pusizglītotu lempi. Bet nav nekāda iemesla, kāpēc politikā nebūtu jāpārstāv vulgāri, pusizglītoti lempji. Un te ir iespēja vienam no viņiem pateikt, ka mēs neesam tik slikti, kā jūs visi domājat.” [78]

Savā rakstā “Ko Tramps nesaprot par konservatīvismu” R. Skrutons norādīja, ka tāpat kā daudzi citi, tostarp konservatīvie un liberāļi, arī viņš neesot paredzējis D. Trampa politisko karjeru un nebija iedomājies, ka “šāds cilvēks varētu ieņemt augstāko valsts amatu partijas vārdā, kas īpaši vēršas pie konservatīviem vēlētājiem” [79].

R. Skrutons uzskatīja, ka labākajā gadījumā D. Trampam ir tikai izkropļots redzējums, jo “viņš ir kultūras pagrimuma produkts, kas ātri nodod mūsu māksliniecisko un filozofisko mantojumu aizmirstībai. Un, iespējams, galvenais iemesls šaubām par Trumpa kunga konservatīvo pārliecību, ir tas, ka viņš, sociālo mediju radīts, ir zaudējis sajūtu, ka ir [arī] civilizācija, kas stāv virs viņa ideāliem un neinteresantu spriedumu [veidā rakstītiem] tvītiem” [80].

R. Skrutons pauda viedokli arī par politiķiem, kas nebija no Lielbritānijas vai ASV, kurās viņš pavadīja lielu daļu savas dzīves. Piemēram, kādā intervijā R. Skrutons skaidroja savas attiecības ar Viktoru Orbānu [81], sakot, ka “man ir sarežģītas attiecības ar Orbānu, jo es palīdzēju viņam izveidot viņa brīvo universitāti Budapeštā 1987. gadā pirms komunisma sabrukuma, kad viņš bija jauns cilvēks, un viņš kopā ar kolēģiem veica fantastisku darbu, kad viņi sāka Fidesz [82]. Es viņiem tolaik teicu, ka nevajag padarīt to [par] jauniešu partij[u], jo tu nebūsi jauns uz visiem laikiem, tev vajadzētu to padarīt par konstitucionāli konservatīvu vecās skolas partiju, tad tev ir īsta tradīcija, uz kā balstīties, un tā viņi arī darīja” [83].

Intervijā R. Skrutons arī norādīja, ka, lai gan, viņaprāt, vara ir sakāpusi V. Orbānam galvā, viņam ir “milzīga harisma, un viņš ir pieņēmis dažus lēmumus, kurus ungāru tauta ir ļoti iecienījusi, jo ungāri bija ārkārtīgi satraukti par pēkšņu milzīgu musulmaņu cilšu iebrukumu no Tuvajiem Austrumiem” [84].

Tajā pašā laikā R. Skrutons norādīja, ka V. Orbāna viedokļi ES tiek uzskatīti par radikāliem un nepieņemamiem, līdz ar to viņš tiek nostādīts par muļķi, tāpēc pret viņu tiek pavērsta “propagandas mašīna” [85]. Galu galā R. Skrutons norādīja: “Es nesaku, ka kopumā piekrītu viņa politikai. Es domāju, ka viņš ir pārāk tuvu Krievijai. Bet arī viņu apzināti izolē Eiropas Savienība, kas, manuprāt, nav prātīgi. Tā ir tā pati problēma, kas ir mums [Lielbritānijai] ar Eiropas Savienību: kā jūs organizēsiet sarunas par ko citu, nevis [par] to, kas tiek diktēts jums?”[86]

Savos rakstos R. Skrutons asi vērsās pret “brīvu ES robežu politiku”. Piemēram, norādot, ka tiesības strādāt un apmesties jebkurā Eiropas Savienības daļā ir novedušas pie masveida migrācijas no bijušajām komunistiskajām valstīm uz Rietumiem. R. Skrutona ieskatos, cilvēki, kas migrē, ir prasmīgākie, uzņēmīgākie, izglītotākie jeb “īsāk sakot, elite, no kuras vistiešāk atkarīga kādas valsts izšķiršanās un identitāte [87]. Kā norādīja R. Skrutons – “ļoti drīz tādas valstis kā Latvija, Lietuva, Polija un Rumānija, kuras visas tiešā veidā apdraud kareivīgā Krievija, būs bez apņēmīgas un patstāvīgas līderu šķiras. Bez šaubām, ja tanki sāks ripot, protestēs šo valstu emigrējušie iedzīvotāji. Bet vai viņi atgriezīsies mājās, lai cīnītos pret bezjēdzīgu karu, aiz sevis atstājot savu jauniegūto drošību un labklājību? Šaubos” [88].

R. Skrutons aprakstīja arī pēc Padomju Savienības sabrukuma izveidotās jaunās demokrātiskās valstis. Kā norādīja R. Skrutons, 1989. gadā vērojot jauno demokrātiju nepastāvīgo raksturu, viņš skaidri redzējis, ka vēlēšanas ir nesvarīga demokrātijas sastāvdaļa [89]. Viņaprāt, Austrumeiropā pēc komunisma sabrukuma valdīja likums, ka “piedzīvojumu meklētāju grupa izveido politisku partiju, lai uzvarētu vēlēšanās, pamatojoties uz grandioziem solījumiem, un pēc tam pēc iespējas vairāk privatizētu paši sev, pirms šīs partijas tiek iznīcinātas nākamajās vēlēšanās” [90]. R. Skrutons bija arī izbrīnīts, kad Eiropas Savienība izlēma tomēr “paplašināt savu darbību šajās jaunajās demokrātijās. Briseles birokrātijas uz tirgus balstītā tiesiskā kārtība palīdzēja aizpildīt komunisma radīto juridisko vakuumu, un tas tika sirsnīgi pieņemts. Tomēr Romas līguma [91] nepamatotu noteikumu par pārvietošanās brīvību dēļ tas izraisīja profesionālo grupu masveida emigrācijas un izglītoto jauniešu zaudēšanu valstīm, kurām tie ir izmisīgi vajadzīgi” [92].

R. Skrutons norādīja, ka nesenās vēstures mācība ir tāda, ka mērķtiecīga kārtība sabrūk, ja mērķis izgaist, kamēr bezmērķīgi pasākumi paliek spēkā. To, viņaprāt, varēja skaidri redzēt “komunistiskajā Eiropā” [93]. R. Skrutons uzskatīja, ka visās valstīs, kas bija “padomju kontrolē, partija bija ārpus likuma, tā nebija juridiska persona un tā nebija atbildīga ne pret pilsoņiem, ne pret saviem biedriem” [94]. Šādu sistēmu “veidoja valdošais mērķis, proti, radīt jaunu sabiedrību pēc sociālisma principiem, atceļot visu, kas stāvēja ceļā. Visa politika tika attaisnota attiecībā uz nākamo sociālistisko kārtību, uz kuru sabiedrība devās nepielūdzami, uz partiju, kas veda no frontes uz slepenpoliciju. Nevarēja pastāvēt neviena institūcija, kas nebija pakļauta partijas kontrolei, ar vienu izņēmumu – Polijas katoļu baznīcai, kas bija spējusi vienoties par īpašiem noteikumiem. [..] Labdarības organizācijas bija nelikumīgas, un nebija nekādu iespēju, ka privātpersonas varētu turēt īpašumu, lai to varētu izmantot saviem mērķiem. Sabiedrība tika pilnībā instrumentalizēta, lai sasniegtu galveno mērķi – “sociālisma veidošanu”. [..] Slepenpolicijas uzdevums bija kontrolēt un, ja iespējams, novērst brīvu biedrošanos, lai sabiedrību pilnībā veidotu aizdomas un bailes” [95].

Taču vēl asāks R. Skrutons bija saistībā ar migrēšanu no reģioniem, kas atrodas ārpus ES ietvariem. Viņš uzskatīja, ka masveida imigrācija no Āfrikas, Āzijas un Tuvajiem Austrumiem ir radījusi potenciāli nelojālas un katrā ziņā pretnacionālas minoritātes Francijas, Vācijas, Nīderlandes, Skandināvijas valstu un Lielbritānijas sirdīs [96]. Viņaprāt, tieši šādas migrācijas rezultātā “kristīgā ticība ir atkāpusies no sabiedriskās dzīves, atstājot vakuumu, kurā nihilisms, materiālisms un kareivīgais islāms ir ieplūduši bez pretestības. Iedzīvotāji kļūst arvien vecāki un vājāki − izņemot Lielbritāniju, kas tik daudziem Eiropas migrantiem ir izvēles galamērķis, un kur[ā migrācijas] rezultātā tagad ir [izveidojušies] konflikt[i]. Saskaroties ar šīm kaitēm, kas definē jauno Eiropas krīzi tikpat noteikti, kā totalitārisma pieaugums definēja veco [krīzi], ekskluzīvais uzsvars uz “integrāciju” labākajā gadījumā ir pārgalvība, sliktākajā gadījumā liktenīga kļūda” [97].

Papildus tam R. Skrutons veltīja nosodošus vārdus arī 1951. gada Ženēvas konvencijai [98] par bēgļiem un patvēruma meklētājiem. Viņš norādīja, ka konvencija tika ratificēta 1951. gadā, kad Eiropā bija maz bēgļu un patvēruma meklētāju, taču kopš tā laika ir radikāli mainījušies apstākļi un šobrīd konvencija ļauj diktatoriem atbrīvoties no saviem pretiniekiem, nenopelnot sliktu slavu, tos nogalinot [99]. Vēl jo vairāk R. Skrutons norādīja, ka “daudzi no tiem, kas lūdz patvērumu, nes islāmistu neprātu [tajās] valstīs, no kurām viņi ir aizbēguši” [100]. Savukārt citi, R. Skrutona ieskatos, izmanto pilsonības priekšrocības, pat iesūdz valdības par cilvēktiesību neievērošanu, vienlaikus neatzīstot nekādu pienākumu pret valsti [101].

Raksta autori secina, ka lielākoties R. Skrutonam var piekrist, jo aizvien nepastāv konsekventas, caurskatāmas un ne reti pat loģiskas politikas viņa norādītajos problēmjautājumos. Iespējams, ka šāda politika arī nemaz nevar būt, un tas nevar neizraisīt visnotaļ pesimistiskas prognozes par nākotni.

 

[1] Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Konservatīvisms-patriotisms, kārtība un brīvība]. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-konservativisms-patriotisms-kartiba-un-briviba-2/ [aplūkots 2020. gada 14. jūlijā].

[2] Ričards Nikolauss Kudenhoves-Kalergi (Richard Nikolaus Eijiro, Count of Coudenhove-Kalergi, 1894-1972) – austriešu-japāņu politiķis, filozofs, rakstnieks. Tiek uzskatīts par Eiropas Savienības tēvu. Izveidojis sabiedrisku organizāciju “Pan-Eiropa”, kuras pirmajā kongresā 1926. gadā Vīnē ievēlēts par tās prezidentu. 1950. gadā bija pirmais cilvēks, kas ieguvis Kārļa Lielā balvu, saņēmis arī daudzus citus apbalvojumus, tostarp 1972. gadā Konrāda Adenauera balvu. 1978. gada viņa vārdā izveidots Kudenhova-Kalergi fonds. Fonda mērķis bija veicināt vienotas Eiropas idejas attīstības. 2008. gadā šis fonds tika pārveidots par Eiropas Kudenhova-Kalergi Sabiedrības fondu – neatkarīgu, bezpeļņas organizāciju, kas finansējumu saņem no sponsoriem un ziedojumiem. Reizi divos gados tiek pasniegta fonda Eiropas balva, kuru saņem vairāki sabiedriski darbinieki un politiķi par nopelniem vienotas Eiropas telpas veicināšanā. Piemēram, 2014. gadā to saņēmis Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers (Jean-Claude Juncker, 1954), 2010. gadā Vācijas Federatīvās Republikas kanclere Angela Merkele (Angela Dorothea Merkel, 1954), 2006. gadā Latvijas Republikas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga (1937), 1992. gadā Amerikas Savienoto Valstu 40. prezidents Ronalds Reigans u.c. 2020. gadā šo balvu saņēma Rumānijas prezidents Klauss Iohanniss (Klaus Werner Iohannis, 1959). Sk.: European Society Coudenhove Kalergi. Pieejams: http://www.coudenhove-kalergi-society.eu/ [aplūkots 2020. gada 11. aprīlī]; Paneuropa. Pieejams: http://www.international-paneuropean-union.eu/ [aplūkots 2020. gada 11. aprīlī]; The 100 Books. Pieejams: https://www.europarl.europa.eu/100books/en/detail/18/paneuropa-1922-1966?info=en [aplūkots 2020. gada 11. aprīlī]; Count Richard Coudenhove-Kalergi and the Council of Europe. Pieejams: https://www.coe.int/en/web/documents-records-archives-information/count-richard-n.-coudenhove-kalergi-and-the-council-of-europe [aplūkots 2020. gada 11. aprīlī]; Куденхове-Калерги Р.Н. Пан-Европа. Москва:Вита Планетаре, 2006. Куденхове-Калерги Р.Н. Аристократия. Лейпциг: Новий дух, 1922.

[3] Kudenhove-Kalergi R.N. Veenotā Eiropa. Rīga: Latveesu Jaunatnes Saveeniba, 1925.

[4] Kudenhove-Kalergi R. N. Veenotā Eiropa. Rīga: Latveesu Jaunatnes Saveeniba, 1925, 35.–38. lpp.

[5] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 106.

[6] Ibid, P. 106.

[7] Žans Monē (Jean Omer Marie Gabriel Monnet, 1888–1979) – franču diplomāts, finansists, politiķis.

[8] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 107.

[9] Valters Halšteins (Walter Hallstein, 1901–1982) – vācu jurists, politiķis.

[10] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 107.

[11] Altjero Spinelli (Altiero Spinelli, 1907–1986) – itāļu politiķis.

[12] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 107.

[13] Konrāds Adenauers (Konrad Hermann Joseph Adenauer, 1876–1967) – vācu politiķis, Vācijas Federatīvās Republikas izveidotājs un pirmais tās kanclers.

[14] Roberts Šūmanis (Robert Schuman, 1886–1963) – franču politiķis, Francijas premjerministrs.

[15] Alčide De Gaspers (Alcide De Gasperi, 1881–1954) – itāļu politiķis.

[16] Šūmaņa plāns jeb Šūmaņa deklarācija – Francijas ārlietu ministra R. Šūmaņa 1950. gada 9. maijā prezentētā deklarācija, saskaņā ar kuru tika ierosināts izveidot Eiropas Ogļu un tērauda kopienu. Šīs kopienas dibinātājvalstis bija Francija, Rietumvācija, Itālija, Nīderlande, Beļģija un Luksemburga. Tā bija pirmā no starptautiskām Eiropas insitūcijām, kura vēlāk kļuva par tagadējo Eiropas Savienību. Sk.: Šūmaņa deklarācija 1950. gada 9. maijā. Pieejama: https://europa.eu/european-union/about-eu/symbols/europe-day/schuman-declaration_lv [aplūkots 2020. gada 14. jūlijā].

[17] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 107.

[18] Ibid.

[19] Ibid.

[20] Antagonisms [fr. antagonisme < gr. antagōnismos, sk. anti  + gr. agōn cīņa] – viena no pretrunu formām, kam raksturīga nesamierināma pretēju tendenču, pretēju spēku cīņa. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 58. lpp.

[21] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 107.

[22] Ibid, p. 110.

[23] Ibid.

[24] Ibid, p. 107.

[25] Ibid, p. 106.

[26] Ibid, pp. 107–108.

[27] Ibid, p. 106.

[28] Ibid, p. 108.

[29] Ibid.

[30] Ibid, p. 106.

[31] Ibid, p. 108.

[32] Ibid.

[33] Ibid, p. 111.

[34] Ibid, p. 107.

[35] Ibid.

[36] Ibid.

[37] Ketrīna Eštone (Catherine Margaret Ashton, Baroness Ashton of Upholland, 1956) – britu politiķe, Eiropas komisijas viceprezidente no 2010. gada līdz 2014. gadam.

[38] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 14.

[39] Ibid, p. 111.

[40] Ibid.

[41] Kudenhove-Kalergi R.N. Veenotā Eiropa. Rīga: Latveesu Jaunatnes Saveeniba, 1925, 16. lpp.

[42] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 109.

[43] Ibid, p. 108.

[44] Vladimirs Ļeņins (Владuмир Ильuч Лeнин; īstajā vārdā Vladimirs Uļjanovs, Владuмир Ульянов, 1870−1924) − Krievijas revolucionārs, boļševiku partijas līderis, pirmais PSRS vadītājs.

[45] Ibid, p. 112.

[46] Ibid, p. 110.

[47] Ibid.

[48] Vladimirs Putins (Влади́мир Влади́мирович Пу́тин, 1952) – pašreizējais Krievijas Federācijas prezidents, kura pirmais prezidentūras termiņš sākās 1999. gadā un noslēdzās 2008. gadā, savukārt otrais termiņš sākās 2012. gadā.

[49] Scruton R. The Wrong Way to Treat President Putin. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/03/22/the-wrong-way-to-treat-president-putin/ [aplūkots 2020. gada 30. aprīlī].

[50] Ibid.

[51] Ibid.

[52] Ronalds Reigans (Ronald Wilson Reagan, 1911−2004) – četrdesmitais ASV prezidents no 1981. gada līdz 1989. gadam.

[53] Baraks Obama (Barack Hussein Obama, 1961) – četrdesmit ceturtais ASV prezidents no 2009. gada līdz 2017. gadam.

[54] Scruton R. The Wrong Way to Treat President Putin. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/03/22/the-wrong-way-to-treat-president-putin/ [aplūkots 2020. gada 30. aprīlī].

[55] Ibid.

[54] Scruton R. The Culture of Soft Power.Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/08/18/the-culture-of-soft-power/#5832d5f55efc [aplūkots 2020. gada 14. jūlijā].

[57] Maigā vara (angļu val. − soft power) - varas veids, kurā pārmaiņas varas objekta rīcībā/uzvedībā notiek varas subjekta kulturālās (ekonomiskās, harismātiskās, arī personiskās u.tml.) pievilcības, pausto vērtību vai ārpolitikas darbību dēļ. Šādas varas gadījumā varas objekts maina savu rīcību/uzvedību kooptācijas ceļā, nejūtoties piespiests darīt to, ko no tā grib panākt. Sk. LZA Terminoloģijas komisijas lēmums Nr. 86 “Par angļu valodas terminu soft power un hard power atveidi latviešu valodā”. Latvijas Vēstnesis, 2010. gada 19. janvāris, Nr. 9.

[58] Scruton R. The Culture of Soft Power. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/08/18/the-culture-of-soft-power/#5832d5f55efc [aplūkots 2020. gda 14. jūlijā].

[59] Ibid.

[60] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 114.

[61] Scruton R. The Culture of Soft Power. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/08/18/the-culture-of-soft-power/#5832d5f55efc [aplūkots 2020. gda 14. jūlijā].

[62] Ibid.

[63] Ibid.

[64] Autarķija [gr. autarkeia iztikšana ar pašu līdzekļiem] – 1. ek. kādas valsts ekonomiska norobežošanās, tādas nacionālās saimniecības veidošana, kas varētu iztikt bez importa; 2. valsts, kurā ir šāda saimniecība. Sk.: Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 85. lpp.

[65] Scruton R. The Culture of Soft Power. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/08/18/the-culture-of-soft-power/#5832d5f55efc [aplūkots 2020. gda 14. jūlijā].

[66] Ibid.

[67] Sadams Huseins (Ṣaddām Ḥusayn ʿAbd al-Maǧīd al-Tikrītī; 1937–2006) – Irākas politiķis, prezidents un diktators.

[68] Domāti Kims Irsens (Kim Il-Song, 1912-1994), Kims Čenirs (Kim Jeong-Il, 1941–2011) un Kims Čonins (Kim Jeong-Eu, 1984) – Ziemeļkorejas līderi un diktatori no vienas dzimtas.

[69] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 114.

[70] Scruton R. Is Europe Still Defensible From Invasion. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/05/04/is-europe-defensible/ [aplūkots 2020. gada 30. aprīlī].

[71] Ibid.

[72] Donalds Tramps (Donald John Trump, 1946) – četrdesmit piektais ASV prezidents kopš 2017. gada.

[73] The Roger Scruton interview: the full transcript. Pieejams: https://www.newstatesman.com/politics/uk/2019/04/roger-scruton-interview-full-transcript [aplūkots 2020. gada 27. aprīlī].

[74] Ibid.

[75] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 114.

[76] Baraks Obama (Barack Hussein Obama, 1961) – četrdesmit ceturtais ASV prezidents no 2009. gada līdz 2017. gadam.

[77] The Roger Scruton interview: the full transcript. Pieejams: https://www.newstatesman.com/politics/uk/2019/04/roger-scruton-interview-full-transcript [aplūkots 2020. gada 27. aprīlī].

[78] Ibid.

[79] Scruton R. What Trump Doesn’t Get About Conservatism. Pieejams: https://www.nytimes.com/2018/07/04/opinion/what-trump-doesnt-get-about-conservatism.html [aplūkots 2020. gada 8. jūlijā]

[80] Ibid.

[81] Viktors Orbāns (Viktor Orban, 1963) – labējais politiķis, no 1998. gada līdz 2002. gadam bija Ungārijas premjerministrs, 2010. gadā tika atkārtoti ievēlēts par Ungārijas premjerministru. Šajā amatā atrodas arī šobrīd.

[82] Fidesz – 1988. gadā dibināta Ungārijas politiskā partija, kas sevi pozicionē kā nacionāli konservatīvu labējo partiju.

[83] The Roger Scruton interview: the full transcript. Pieejams: https://www.newstatesman.com/politics/uk/2019/04/roger-scruton-interview-full-transcript [aplūkots 2020. gada 27. aprīlī].

[84] Ibid.

[85] Ibid.

[86] Ibid.

[87] Scruton R. Is Europe Still Defensible From Invasion. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/05/04/is-europe-defensible/ [aplūkots 2020. gada 30. aprīlī].

[88] Ibid.

[89] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 14.

[90] Ibid.

[91] Romas līgums – Eiropas Ekonomiskās kopienas dibināšanas līgums, kas parakstīts 1957. gada 25. martā Romā, stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī. Sk.: Romas līgums (EEK). Pieejams: https://www.europarl.europa.eu/about-parliament/lv/in-the-past/the-parliament-and-the-treaties/treaty-of-rome [aplūkots 2020. gada 14. jūlijā].

[92] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 14.

[93] Ibid., p. 26.

[94] Ibid.

[95] Ibid.

[96] Ibid, p. 108.

[97] Ibid.

[98] 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā pieņemtā Konvencija par bēgļa statusu. Sk.: Par 1951.gada 28.jūlija Konvenciju par bēgļa statusu un tās 1967.gada 31.janvāra Protokolu par bēgļa statusu. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/44222-par-1951gada-28julija-konvenciju-par-begla-statusu-un-tas-1967gada-31janvara-protokolu-par-begla-statusu [aplūkots 2020. gada 14. jūlijā].

[99] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 116.

[100] Ibid.

[101] Ibid.

 

9
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. XI. Kurš un kā kļūst par teroristu?
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. X. Vai “islamofobija” ir propagandas vārds?
Aldis Alliks
Eseja
Mazs bij’ tēva novadiņis, bet diženi turējās…
Līdz šim Satversmes tiesā ar pieteikumiem ir vērsušās 13[1] pašreizējo Latvijas novadu pašvaldības, apstrīdot Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu (turpmāk – ATR likums). Katru Satversmes ...
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. IX. “Domu policija” medī “raganas”
Normunds Šlitke, Aigars Brečs
Eseja
Zināt savas tiesības. Ievads
Tiesības zināt savas tiesības nosaka valsts pienākumu uz likumu, tostarp to grozījumu, un citu tiesību normu formu un saturu, kā arī tiesību aktu un to piemērošanas prakses pieejamību, lai katrs, nepieciešamības gadījumā ...
AUTORU KATALOGS