Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA ESEJA

24. Augusts 2020 / 10:55

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē VI. Sociālisma kritiķis
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Mg. iur.
Signe Skutele
 

Rodžers Skrutons savos darbos kā premisu identificēja vienu neapšaubāmu pamatpatiesību – cilvēku atkarību citam no cita, ko savā ideoloģijā ekspluatē arī sociālisms. Veids, kādā mūsu darbības ir savītas kopā, saistot katra likteni ar svešiniekiem, kurus mēs varbūt pat nekad neiepazīsim, ir tik sarežģīts process, ka nekad nevar tikt izārdīts. Drošība, labklājība, pārticība ir cilvēku savstarpējās sadarbības īstenošā panākts rezultāts. R. Skrutons nenoliedza, ka bez šādas sadarbības cilvēki kļūtu vientuļi, nabadzīgi, riebīgi, nežēlīgi un prasti [1]. Savukārt sociālisti šo ideju par visas sabiedrības locekļu savstarpējo attiecību nepieciešamību [2] pakārto savām interesēm.

Kā rakstīja R. Skrutons, no iepriekš minētā sociālisti izsecina, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi un šādai vienlīdzībai ir jāizpaužas arī attiecībā uz dažādām priekšrocībām, kuras var gūt sabiedrības locekļi, kā arī attieksmē pret cilvēkiem pilnīgi visās jomās, nevis tikai attiecībā pret likumu un tiesu. Šādas vienlīdzīgas attieksmes jautājums ir visnotaļ strīdīgs. R. Skrutons norādīja, ka “pret noziedzniekiem neizturas tāpat kā pret likumpaklausīgiem pilsoņiem; pret veciem, trausliem un kropliem cilvēkiem neizturas tāpat kā pret darbspējīgiem” [3]. Tajā pašā laikā sociālims, kā uzskatīja R. Skrutons, tā aizstāvjiem nozīmē tādu politisku programmu, kurā visiem pilsoņiem tiek nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas, neatkarīgi no citiem apstākļiem, tostarp, vai tās tiek vai netiek izmantotas, neatkarīgi no cilvēka darbaspējām, talantiem u.tml.[4]

R. Skrutons piekrita sociālistiem arī tajā, ka cilvēkiem ir jādara viss iespējamais, lai arī citiem izplatītu priekšrocības, ko sniedz dalība sabiedrībā. Tomēr svarīgi piebilst, ka šī palīdzība attiecas uz tiem, kuriem paša spēkiem nav iespējams konkrētās priekšrocības iegūt [5].

Patiesībā par sociāli atbildīgas sabiedrības jautājumu diskutēts jau seno ebreju kultūrā. Proti, “no sociālās puses Mozus tiesību tāpat kā citu Seno Austrumu tiesību sistēmu pamatā bija koncepts par tiesību aizsargājošo funkciju sabiedrībā, tāpēc tajās bija iestrādātas papildu garantijas nabadzīgo, atraitņu un bāreņu interešu aizsardzībai. Pat vēl vairāk, atšķirībā no citām Seno Austrumu tiesību sistēmām, Mozus tiesības paredzēja aizsardzību arī citām mazaizsargāto personu grupām: piemājotājiem, kalpiem un kalponēm, vergiem, atkārtoti atgādinot izraēļiem svētajos rakstos, ka viņi paši reiz ir bijuši paverdzināti Ēģiptē”[6]. Visi ierobežojumi un pienākumi bija kolektīva jeb visas sabiedrības interešu labā, tādējādi “Torā tika veidots visu Mozus ticīgo kā sociāli atbildīgas sabiedrības koncepts”[7].

Līdz ar to vēl senie ebreji iestājās par juridisko taisnīgumu, bagāto un nabadzīgo solidaritāti un Dieva tiesību sistēmu, kurā “pārtikušie bija atbildīgi par trūcīgajiem, proti, viņiem bija pienākums cienīt trūkumcietējus un dalīties savos labumos ar tiem”[8].

Tomēr šeit ir jāņem vērā viena būtiska atruna. Šis juridiskais taisnīgums attiecās uz tiem, kuri iekļāvās vienotā Dieva tiesību sistēmā. Savukārt tie, kuri bija pārkāpuši Dieva noteiktos ierobežojumus un aizliegumus, jeb, Frīdriha Hajeka[9] vārdiem sakot, tie, kas neievēroja zināmas morālas prakses [10], tika atbilstoši sodīti – “ja [..] negantība patiešām izdarīta Israēla vidū, tad tev būs izvest to vīru vai to sievu, kas šo grēku ir izdarījusi, savos vārdos, vīru vai sievu, un tie ir jānomētā ar akmeņiem, lai mirst” [11]. Piemēram, mātēm un tēviem tika noteikts, ka tādus dēlus ir jāved uz tiesu un jāsaka: “Šis ir mūsu spītīgais un nepaklausīgais dēls, viņš neklausa mūsu balsij, viņš ir rijējs un dzērājs.”[12] Bet pēc tam “visiem viņa pilsētas iemītniekiem tas ir jānomētā ar akmeņiem, ka viņš mirst. Tā tev jāiznīdē ļaunums no sava vdus, ka viss Israēls to dzird un bīstas” [13].

Patiesībā F. Hajeks iepriekš minēto domu izsaka mūsdienīgā valodā – “mēs varam palīdzēt vārgiem un vājajiem, zīdaiņiem un veciem cilvēkiem, bet izpildoties vienam nosacījumam: ja saprātīgi pieauguši cilvēki pakļaujas bezpersoniskai disciplīnai, kura arī dod mums tādu iespēju” [14].

Kā zināms, arī Latvijā šobrīd viena no aktuālākajām tēmām ir jautājums par sociālo taisnīgumu un sociāli atbildīgu valsti [15]. Turklāt tas notiek arī visaugstākajā politiskajā līmenī [16].

Tomēr R. Skrutons skeptiski uztvēra labklājības valsts ideju. Viņa ieskatos, šādai labklājības valstij ir konstatējami būtiski trūkumi. Pirmkārt, tiek veicināta jauna “apgādājamās šķiras” izveide. Proti, “cilvēki, kuri ir atkarīgi no labklājības maksājumiem, iespējams, vairākās paaudzēs, un kuri ir zaudējuši jebkādus stimulus dzīvot citādāk” [17]. R. Skrutons konstatēja, ka bieži vien pabalstu sistēma tiek veidota tā, ka jebkurš mēģinājums strādāt, lai no šiem pabalstiem izvairītos, noved drīzāk pie ģimenes ienākumu zaudēšanas, nevis iegūšanas [18], ko izraisa kvalifikācijas samazināšanās vai iemaņu zaudēšana iepriekšējās dīkstāves dēļ. Visbeidzot, dāsno pabalstu sistēma vienīgi vairo cilvēciski saprotamo slinkumu un motivācijas trūkumu. R. Skrutons norādīja, ka pat tiekot atalgoti ārlaulībā dzimuši bērni, izlikšanās par slimu un hipohondrija [19].

Otrkārt, defekts, kas ir raksturīgs labklājības sistēmām, kas līdz šim ir attīstījušās, ir to atvērtais budžets, proti, izmaksas no tā aizvien pieaug. Turklāt šāda sistēma arī sekmē dažādus blakus efektus. Piemēram, bezmaksas veselības aprūpe, kas pagarina populācijas dzīves ilgumu, galu galā, vēlāk tik un tā noved pie arvien pieaugošām veselības sistēmas izmaksām [20]. Šādā veidā, R. Skrutona ieskatos, šobrīd esošie cilvēki aizņemas naudu no nākotnes cilvēkiem, vienlaicīgi jau iepriekš “ieķīlājot” viņu vēl pat neeksistējošos aktīvus [21].

Savus uzskatus R. Skrutons bieži vien balstīja tajā pieredzē, ko viņš ieguva, saskaroties personīgi ar izteikti sociālistisku valsts pārvaldi [22]. Turklāt R. Skrutons saskatīja cēloņsakarību starp sociālistiskas valsts pārvaldi un tās represīvo būtību.

Piemēram, R. Skrutons uzskatīja, ka Krievijas Oktobra revolūcija [23] patiesībā nebija vērsta pret Aleksandra Kerenska [24] valdību. Būtībā tā tikusi mērķēta pret veiksmīgajiem, pret tiem, kas bija daudz ko paveikuši, lai izceltos viņu laikabiedru vidū. Pēc revolūcijas katrā jomā, katrā institūcijā tika identificēti, ekspropriēti, izsūtīti vai noslepkavoti labākie − augšgalā esošie. R. Skrutona ieskatos, Vladimirs Ļeņins [25] personīgi uzraudzīja, kā tiek eliminēti tie, kurus viņš uzskatīja par labākajiem, uzskatot, ka tieši tas esot veids, kā uzlabot pārējās cilvēku masas stāvokli. Tamlīdzīgi Josifa Staļina [26] ekonomiskās politikas mērķis bija kulaki [27]. Savukārt nacistiem tie bija ebreji, “kuru privilēģijas un īpašums nacistu acīs bija nopirkts par vācu strādnieku šķiras cenu” [28].

Diemžēl starpkaru periodā arī Latvijā bija konstatējamas mazāk represīvas, tomēr politiski ideoloģiski līdzīgas darbības. Kā, runājot par “latviskošanas politiku”, norādīja vēsturnieks Aivars Stranga: “t.s. latviskošana faktiski bija privātīpašuma – kuru [Kārlis] Ulmanis [29] nemīlēja un kura iespējām neticēja – aizvietošana ar valsts īpašumu, kuru pārvaldīja latviešu ierēdņi; sākotnēji valsts uzņēmumu veidošana bija domāta, lai samazinātu ebreju, vāciešu un ārzemju uzņēmēju īpatsvaru [..], taču galu galā tā vērsās un vērstos arī pret latviešu privātuzņēmējiem; veidojot “nacionālos uzņēmumus” pat nozarēs, kuras bija pilnīgi saimnieciski sekmīgas” [30]. Tādējādi jāsecina, ka šī politika bija “tendences uz diktatūru pamats”, kas iezīmējās kā “Latvijas izvēlētais saimniecības attīstības modelis, kuru raksturoja valsts iejaukšanās saimniecībā un īpašuma vairošana, privāta kapitāla sašaurināšana, vēlme uzburt latvisku kapitālu” [31].

Tādējādi šajā laika posmā nacionālos un nacionalizētos uzņēmumus sāka vadīt tikai režīmam lojālas un uzticīgas personas, tas pats attiecās uz t.s. Priekšrocību akcijām, kuras faktiski tika izdalītas varai tuviem cilvēkiem [32]. Savukārt “nelatviskie” uzņēmumi, kas, lai gan sniedza ievērojamus ienākumus un maksāja augstus nodokļus (kā, piemēram, šokolādes fabrika “Laima” vai alus darītava “Tanheizers”, kas pēc pārņemšanas pārsaukts par “Aldari”), tika pārņemti valsts kontrolē [33]. Līdz ar to jāpiekrīt, ka “politiskā nacionālisma mērķis ir [bijis vien] monopols uz birokrātiju un ierēdniecību” [34].

Līdz ar to A. Stranga pamatoti izdarīja secinājumu, ka K. Ulmaņa “saimniecisko modeli tomēr būtu jādefinē, izmantojot “sociālistisku” terminoloģiju – nacionāli – birokrātisks valsts sociālisms, kura prioritāte bija sadalīšana” [35], kas rezultātā “atviegloja Latvijas sov[j]etizāciju [36] 1940. gadā” [37].

Šādu “pretbužuāzisku sentimenta eksploziju” [38] R. Skrutons pamanīja arī pēckara Francijā, kas galu galā esot novedis pie “Sartra [39] “Žans Genets” [40] un Simonas de Bovuāras [41] “Otrs dzimums” [42], [kā arī] sekoja tai pašai loģikai un tika iestrādāts sešdesmit-astoņi [43] filozofijā”.

Būtībā R. Skrutonam būtu jāpiekrīt Gustava Lebona viedoklim, ka sociālisti maz interesējas par doktrīnām, jo “viss, par ko viņi sapņo, tas ir – varmācīgi radīt sabiedrību, kurā viņi būtu saimnieki” [46], jeb, Hosē i Gaseta [47] vārdiem izsakoties, viņi ir pārliecināti, “ka ir tiesīgi savām traktiera fantāzijām piešķirt virzību un likuma spēku” [48].

To, ka, R. Skrutona ieskatos, sociālisti ir ciniski manipulatori un demagogi lieliski parādīja notikumi, kas norisinājās pēc PSRS sabrukuma, kurus R. Skrutons aprakstīja savā rakstā “Nepareizs veids kā izturēties pret [Krievijas Federācijas] prezidentu [Vladimiru] Putinu [49]”.

“Atskatīsimies uz Padomju Savienības sabrukumu viltīgā [PSRS prezidenta Mihaila] Gorbačova [50] kunga laikā. Kāpēc padomju elite pēkšņi un bez īstas priekšnojautas atteicās no varas un klusi atkāpās no valdības? Atbilde ir vienkārša, jo viņu interesēs bija to darīt. Pateicoties [ASV] prezidenta [Ronalda] Reigana [51] stratēģijai un Ziemeļatlantijas aliansei, bija kļuvis skaidrs, ka nebūs iespējams ar spēku sagrābt vērtības, kas atrodas Padomju impērijas rietumos. Taču bija kļuvis skaidrs, ka spēks vairs nav vajadzīgs. Septiņdesmit gadu laikā Padomju Savienība bija izveidojusi spiegošanas un pagrīdes banku sistēmu, kas VDK elitei piešķīra vairāk vai mazāk pilnīgu pārvietošanās brīvību Eiropas kontinentā un drošu privātā finansējuma sistēmu. Jau 1989. gadā augsta ranga virsniekiem, kas pieņēma vadošos lēmumus, piederēja savs īpašums Rietumos un [viņi] bija pārskaitījuši savu daļu no Krievijas iedzīvotāju gadu desmitiem nozagtajiem labumiem uz viņu Šveices banku kontiem.

Pēc tam viņi uzskatīja, ka šo procesu var pabeigt bez papildu izmaksām. Privatizējot padomju ekonomiku sev un pieņemot demokrātiskas valdības masku, elite no komunisma atkāpās glitterati [52] pasaulē. Tagad viņi bija brīvi pasaules pilsoņi, kuri varēja ceļot, iegūt privātīpašumu, iegūt savus nozagtos miljardus un spēlēties ar savām privātajām futbola komandām. Cik stulbi viņi bija bijuši visus šos gadus, ejot līdzi komunistiskās paranojas mantojumam un ticot, ka viņu kā alfa-tēviņu loma bija atkarīga no draudēšanas, iebrukšanas, nomelnošanas un spīdzināšanas, kad visu to varēja panākt, būdams jauks!”[53]

Šajā rakstā R. Skrutons arī norādīja, ka “protams, tas bija nepiedienīgs skats, lai gan ne tik nepiedienīgs, lai vācu elite to atgrūstu. Gluži pretēji, uzaicinot Gerhardu Šrēderu [54] “Gazprom” valdē, Putins panāca vācu sociāldemokrātu iesaisti spēlē. Visā Eiropā VDK elite ir spējusi izmantot saņemto labvēlību un nopirkt savu ceļu sabiedrībā, kas jau ir sabojāta ar negodīgiem darījumiem. Un rezultāts, lai gan nenoliedzami ir pretīgs, nesalīdzina nelabvēlīgo situāciju ar iepriekšējo situāciju, kurā tā pati elite saglabāja varu, apspiežot krievu tautu, apcietinot Austrumeiropu un veidojot vardarbīgus konfliktus visā pasaulē” [55].

Tomēr R. Skrutons aizvien nonāca pie secinājuma, ka, par spīti visam, sociālisms aizvien tiek plaši atbalstīts. Piemēram, runājot par diskusiju pēc Berlīnes mūra krišanas, R. Skrutons norādīja: “Maniem kreisā spārna kolēģiem izrādījās taisnība. Es savā naivumā ticēju, ka sabiedrība varētu ieraudzīt sociālistu idejas kļūdainumu un atmest projektu, kas nenovēršami ved pie valsts iznīkšanas un pilsoniskas sabiedrības iziršanas. Es ticēju, ka sabiedrība izvēlēsies savu politisko vērtību priekšgalā nostādīt brīvību, nevis vienlīdzību. Taču tā nenotika. Kā bija atainojuši kolēģi: sociālisma ideja, reiz ieņēmusi savu vietu, palika neizkustināma. Protams, laika gaitā var mainīties tās vārds un metodes – pieskaņojoties laikmeta garam. Bet modernajā pasaulē allaž būs kāda sabiedrības daļa: tam nav noteikti jābūt vairākumam, bet gan – daļai, ar ko identificējas un uz kuras inertumu paļaujas intelektuāļi, – kas vienlīdzību liek pirmajā vietā un brīvību uzskata par nedrošu lielumu, kas aplaimo vien reto. Pagāja tikai daži gadi, un es atkal biju pacēlis savu pesimisma vairogu – vairs neticēju, ka cilvēki varētu papūlēties izglābt pilsonisku sabiedrību no valsts vai ka tie varētu uzlūkot likumu, institūcijas un nacionālo kultūru kā pamatu brīvai un plaukstošai sabiedriskajai iekārtai. Tas pats nenovīdības gars, kas darbināja Komunistisko partiju gan kā revolucionāru kustību, gan kā diktatorisku varu, bija atgriezies – tikai maigākās formās. Cilvēki balsoja par vienlīdzību, lai vieglāk varētu piekļūt varai un labumiem, ko tiem nebija pa spēkam sasniegt tikai ar godīgiem līdzekļiem.”[56]

Tajā pašā laikā R. Skrutons aprakstīja arī citus uzskatus: “Nav gan izgaisusi spēja arī kritiski vērtēt komunismu – to mantojuši Austrumeiropas jaunieši, ko vēl ietekmē viņu vecāku paaudzes baiļu un nabadzības pieredze. Šī iemesla dēļ viņi dažādām konservatīvām idejām ir atvērtāki nekā Rietumu vienaudži, kam, savukārt, ir vāji attīstīta izpratne par politikas nopietnību un neskaidrs priekšstats par to, kāda ir maksa, ja pie varas nāk fanātiķi un nihilisti. Viņi vismaz to ir mācījušies; daudzi mani kolēģi, piemēram, nav to pamanījuši. No [Maksa] Horkheimera [57] un [Teodora] Adorno [58] līdz [Mišela] Fuko [59], [Žilam] Delēzam [60] un Alēnam Badjū [61] redzams – fanātiķi un nihilisti turpina ieņemt vadošās pozīcijas universitāšu apritē. Tādējādi mūsu augstskolās turpina valdīt tie paši priekšstati par varu, īpašumu, hierarhiju un brīvību, kas valdīja pirms divdesmit gadiem, kad mani kolēģi sasauca ārkārtas tikšanos, lai noturētu [iepriekšējā] vietā oficiālās ilūzijas. Un tad, kad pirms desmit gadiem Karaliene [62] pēc Tonija Blēra [63] lūguma piešķīra [Ērikam] Hobsbaumam [64] Companion of Honour [65] ordeni, es biju spiests atzīt, ka šajā vēstures posmā, ciktāl tas ir pārskatāms, viņš, nevis es, ir bijis uzvarētāju pusē.”[66]

Līdzīgi rezignētu pozīciju R. Skrutons pauda arī 2019. gada intervijā, sakot, ka “galu galā es neesmu īsti pārsteigts, jo izglītības pagrimums nozīmē, ka cilvēki vairs nesaprot, kas [sociālisms] bija, viņi nav dabūjuši to vēsturisko stāstījumu, kas jums precīzi pateiks, kāpēc komunisms noved pie gulaga [67], kaut arī pierādījumi mums vēl ir saistībā ar Ķīnu un pārējo” [68]. R. Skrutona ieskatā, viņi nezina, ko nozīmē sociālisms, taču tajā pašā laikā “turpina ticēt, ka pašreizējā īpašuma sadale pasaulē ir netaisnīga un ka cilvēkiem, kuriem nav lietu, tās ir vajadzīgas, un ka cilvēkiem, kuriem ir pārāk daudz, tās ir nevajadzīgas, protams, ir dziļi cilvēciski, lai tā domātu. Bet tā ir tīrā fantāzija, domāt, ka sociālisms to labos. Tas nekad to nav darījis.”

Tādēļ visasāko kritiku R. Skrutons veltīja, viņaprāt, izteikti sociālistiskas ievirzes domātājiem un filozofiem. 1985. gadā R. Skrutons publicēja grāmatu “Jaunie Kreisie domātāji” (oriģ. – “Thinkers of the New Left”) [70]. Pārstrādātais izdevums ar daudz provokatīvāku nosaukumu “Muļķi, Krāpnieki un Kūdītāji. Jaunie Kreisie domātāji” (oriģ. – “Fools, Frauds and Firebrands. Thinkers of the New Left”) [71] tika izdots 2015. gadā. Atšķirībā no pirmizdevuma jaunajā pārstrādātajā verijā tika iekļauti tādi “jauni mērķi kā Ēriks Hobsbaums un Slavojs Žižeka [72]” [73].

Sākotnējais grāmatas nosaukums “New Left” jeb “Jaunie kreisie” saistīts ar 20. gs. 60. g. izveidojušos ideoloģisko kustību [74], par kuras vienu no iedvesmotājiem jeb tēviem uzskatāms Herberts Markūze[75]. Savukārt terminu “New Left” jeb “Jaunie kreisie” popularizēja Čarlzs Mills [76], uzrakstot “Vēstules Jaunajiem Kreisajiem” [77].

Saistībā ar H. Markūzi droši vien šeit vietā būtu izdarīt vienu plašāku paskaidrojošu atkāpi. Ļoti konspektīvi izsakoties, viņš nepiekrita Kārlim Marksam [78] vienā aspektā. Ja K. Markss par revolucionāro šķiru uzskatīja proletariātu, kas pilnīgi acīmredzami neatbilst patiesībai, tad H. Markūze uzskatīja, ka patiesā revolucionārā šķira ir daudzveidīgās minoritātes.

Jau 20.gs. 30. g. M. Horkheimers uzdeva retorisku jautājumu par to, kas varētu aizstāt strādnieku šķiru kā marksisma revolūcijas aģentu. Un 20. gs. 50. g. H. Markūze arī atbildēja uz šo jautājumu, apgalvojot, ka tā būšot koalīcija no studentiem, melnādainajiem, feministēm un homoseksuāļiem, kā arī citas “upuru grupas” mūsdienu politkorektuma izpratnē. Tas arī bija studentu nemieru kodols 20. gs. 60. g., ko galvenokārt izraisīja opozīcija Vjetnamas karam. Tā vienlaikus bija arī H. Markūzes vēsturiskā iespēja kļūt par “seksuālās revolūcijas” [79] guru, injicējot Frankfurtes skolas kultūrmarksismu “baby boomeru” paaudzei [80]. H. Markūze savā grāmatā “Erots un civilizācija” ekspluatēja Frankfurtes skolas veikto visnotaļ eklektisko K. Marksa un Zigmunda Freida mācību sakrustošanu, apgalvojot, ka, ja tiktu atbrīvots “ne-prokreatīvais Eross” caur “polimorfo perversitāti” (“liberate non-procreative eros” through “polymorphous perversity”), varētu tikt radīta “jauna paradīze”, kur būtu tikai spēles, nevis darbs. Tādējādi “Erots un civilizācija” kļuva par vienu no galvenajiem Jauno Kreiso tekstiem 20. gs. 60. g.

H. Markūze vienam no politkorektuma iecienītākajiem vārdiem – “tolerance” piešķīra jaunu – pilnīgi citu jēgu, definējot “atbrīvojošo iecietību” kā toleranci pret visām idejām un kustībām, kas nāk no kreisās puses, un neiecietību pret visām idejām un kustībām, kas nāk no labās puses. Jāatgādina, ka tieši minētie studentu nemieri pamudināja R. Skrutonu kļūt par konservatīvo [83].

Seksuālās revolūcijas idejas savā konsekvencē nozīmēja, ka buržuāziskā sabiedrība galu galā tiks sagrauta tikai tad, kad patoloģija tiks atzīta pat normu, bet norma par patoloģiju. Tādējādi jāsecina, ka H. Markūze cilvēces vēsturi traktēja no freidisma pozīcijām. Viņš postulēja, ka pastāvošā sabiedrības struktūra radot “lieku represiju”, uzspiežot darbu, kas nemaz neesot nepieciešams un obligāts sabiedrības pastāvēšanai, līdz ar to Rietumu sabiedrība nevajadzīgi apspiežot seksualitāti. (proti, visu to, ko F. Hajeks apzīmēja kā morālās prakses (moral practices)). Savuties ar “lieko darbu” H. Markūze saprata darbu, kas neesot eksistenciāli nepieciešams, bet esot enerģija, kuru esošā sociālā sistēma it kā atņemot indivīdam, lai tā uzturētu sevi. Tādējādi, viņaprāt, pastāvošajā sabiedriskajā iekārtā, esošajiem seksualitātes noliegumiem tāpat kā “liekajam darbam”, neesot nekāda “eksistenciāla pamata”, savukārt, Rietumu sociālā sistēma, kas esot orientēta tikai uz peļņu, līdz ar to uzturot sevi ar indivīdu ekspluatāciju. Viņa ieskatā, samazinot deficīta un pārpilnības ideju nozīmi [84], tiktu izbeigtas represijas un radīta jaunu sabiedrību.

H. Markūzes radikālā pastāvošās sabiedrības un tās vērtību kritika un viņa aicinājumi radīt nerepresīvu sabiedrību iesāka disputu pat ar citu neomarkstistiskās Frankfurtes skolas pārstāvi Ērihu Frommu [85], kurš atklāti un, autoru ieskatā, pilnīgi pamatoti apsūdzēja H. Markūzi nihilismā un bezatbildīgā hedonismā. Ē. Fromms uzskatīja, ka H. Markūze nemaz neapzinās ar kādiem spēkiem viņš spēlējas un kādas var būt viņa aicinājuma sekas.

Protams, ka arī pirmā “baby boomeru” paaudze pat nenojauta, ko tas viss īsti nozīmē, un neviens arī negrasījās paskaidrot, ka patiesībā politkorektums un multikulturālisms ir marksisma forma. Savukārt efekts bija iznīcinošs: Rietumu studentu paaudzes, izglītotā elite absorbēja kultūrmarksismu kā savu ideoloģiju, kas savā konsekvencē nozīmēja tradicionālās kultūras un kristīgās ticības iznīcību. Radās paaudzes, kas, vadot jebkuru elitāro institūciju, uzturēja nemitīgu karu pret visām tradicionālajām institūcijām un nostādnēm. Turklāt šajā karā viņi bija lielā mērā jau uzvarējuši. Tieši šī apjausma modināja R. Skrutona sašutumu un pat dusmas.

Tāpēc nav arī nekāds pārsteigums, ka pēc grāmatas “Jaunie Kreisie” publicēšanas 1985. gadā, R. Skrutons izsauca pret sevi neiedomājamu naidu. Grāmata bija viens no galvenajiem iemesliem tam, kamdēļ R. Skrutons esot ieguvis “akadēmiski izstumtā statusu” [86]. Kā vienā no savām intervijām norādīja pats R. Skrutons, viņa sieva Sofija, ņemot vērā ažiotāžu, ko sacēla pirmais grāmatas izdevums, esot mēģinājusi atrunāt R. Skrutonu no pārstrādātās 2015. gada versijas publicēšanas [87].

Neraugoties uz atkārtota ostrakisma [88] risku, R. Skrutons tomēr nolēma grāmatu publicēt. Grāmata bijusi kā atbilde tam, ko viņš esot redzējis “aiz dzelzs priekškara, kas pamatā tika ignorēts vai attaisnots no [viņa kritizēto] domātāju puses” [89]. R. Skrutonu satrieca, piemēram, ka Ē. Hobsbaums bija attaisnojis gulagu[90].[91]

Intervijā 2015. gadā, atbildot uz jautājumu, vai šīs dusmas R. Skrutons jūt vēl joprojām, viņš atbildēja, ka “vēl joprojām ir indikācijas, ka jauni cilvēki mūsu universitātēs ir spiesti lasīt visu šo lietu, aizsērējot savu prātu ar [Ž.] Delēza un [Mišela] Fuko nonsensu, kad viņi tikpat labi varēja lasīt [Viljamu] Šekspīru [92]” [93].

R. Skrutons 1985. gada grāmatā apkopoja savu rakstu sēriju, kuri bija publicēti izdevumā “The Salisbury Review”. Kā pārstrādātajā izdevumā norādīja R. Skrutons, tad “iepriekšējā grāmata tika publicēta Margaretas Tečeres [94] terora valdīšanas laika augstākajā punktā, laikā, kad es joprojām pasniedzu universitātē, un britu kreisā spārna intelektuāļi [mani] pazina kā ievērojamu viņu uzskatu pretinieku” [95]. R. Skrutons norādīja, ka tādējādi “grāmata tika sagaidīta ar izsmieklu un sašutumu, kritiķi krita viens otram pāri, lai iegūtu iespēju uzspļaut līķim. Tās publicēšana bija sākums manas universitātes karjeras beigām, kritiķiem veidojot nopietnas šaubas par manu intelektuālo kompetenci, kā arī par manu personisko morāli. Šis pēkšņais statusa zaudējums noveda pie uzbrukumiem visiem maniem rakstiem, neatkarīgi no tā, vai tie skāra vai neskāra politiku” [96].

R. Skrutons norādīja, ka daudzi rakstnieki bija vērsušies pie grāmatas izdevēja Longman [97] ar aicinājumiem grāmatas izdošanu apturēt un pat draudiem pie izdevēja vairs neko nepublicēt.

Vienā no savām intervijām R. Skrutons pauda uzskatu, ka tikai strīdējies un nekad nebija pat iedomājies, ka grāmata sacels tādu ažiotāžu. Vēl jo vairāk R. Skrutons norādīja: “Patiesībā es no tā kļuvu ļoti depresīvs. Vienā brīdī es biju ļoti tuvu suicīdam, patiesībā, mana pirmā laulība bija beigusies, es principā biju [palicis] viens pats, un visas tās atsauksmes tikai turpināja nākt un nākt un teikt, [ka tas,] ko es esmu izdarījis, esot kauna traips intelektuālajai pasaulei.”[98]

Longmann pakļāvās spiedienam, pārstājot izdot R. Skrutona grāmatu, izņemot to no tirgošanas vietām, bet jau nodrukātās versijas atdodot pašam R. Skrutonam. Īpatnēji, ka toreizējā sociālistiskajā Čehoslovākijā jau pēc tam, kad grāmatas tika izņemtas Lielbritānijā, to kopijas tika aktīvi izplatītas pagrīdes samizdat [99] biedriem [100].

Savukārt, kad tika publicēts 2015. gada izdevums, pats R. Skrutons norādīja, ka ir pārstrādājis oriģinālos rakstus, izgriezis no tiem ārā tādus rakstniekus R.D. Laings [101] un Rūdolfs Bahro [102] un iekļāvis nozīmīgu jaunu materiālu, kas veltīts arvien ietekmīgāku notikumu attīstībai [103].

Grāmatas ievadā R. Skrutons rakstīja: “Es, protams, nelabprāt atgrieztos pie [iepriekš piedzīvotās] katastrofas. Pakāpeniski, tomēr, pēc 1989. gada, ir notikusi svārstīšanās kreisā spārna redzējumā. Tagad izplatīti ir akceptēt, ka ne viss, kas sociālisma vārdā ir pateikts, domāts vai darīts, ir bijis intelektuāli respektabls vai morāli pareizs. Iespējams es vairāk kā parasti biju modrs par šo iespēju sakarā ar savu iesaisti komunistiskās Eiropas pagrīdes sakaros, laikā, kamēr es rakstīju. Šī iesaiste bija novedusi mani aci pret aci ar destrukciju, un vairumam cilvēku, kurus satrauca sevis pakļaušana šai destrukcijai, bija acīmredzams, ka kreisās domāšanas veids bija tā galvenais iemesls. “Jaunie Kreisie domātāji” parādījās samizdat izdevumos poļu un čehu valodās, un bija pēc tam tulkoti ķīniešu, korejiešu un portugāļu valodās. Pakāpeniski, un it īpaši pēc 1989. gada, man kļuva vieglāk izteikt savu redzējumu, un es esmu atļāvis savam izdevējam Robinam Bairdam-Smitam [104] pārliecināt mani, ka jauna grāmata var atvieglot [palīdzēt] studentiem, kas ir spiesti košļāt [Ž.] Delēza gļotaino prozu, nopietni izturēties pret [S.] Žižeka neprātīgajiem buramvārdiem vai ticēt, ka [Jirgena] Habermasa [105] teorijā par komunikatīvām darbībām ir kaut kas vairāk, nekā viņa nespēja to nokomunicēt.”[106] R. Skrutons par S. Žižeka rakstības stilu izteicā viedokli, ka “pēkšņi parādījās garš, slīprakstā rakstīts teikums, kas nebija diži skaidrāks par citiem, it kā [S.] Žižeka būtu apstājies, lai izdarītu kādu slēdzienu un pēc tam pārgājis pie nākamās, pusveidotās koncepcijas” [107].

Pats R. Skrutons arī atzina, ka grāmatā kritika netiek izteikta saudzīgi, un grāmatu viņš raksturo kā provokāciju. Tajā pašā laikā R. Skrutons norādīja, ka centies grāmatā apkopot aprakstīto autoru gan, viņaprāt, labas, gan arī sliktas atziņas, jo viņš cerēja, ka “rezultāts var būt lasāms visiem cilvēkiem ar dažādiem politiskiem uzskatiem” [108].

2015. gadā izdotajā grāmatā ir deviņas nodaļas – “1) Kas ir Kreisie?; 2) Resentiments Lielbritānijā: Hobsbaums un Tompsons [109]; 3) Nicinājums Amerikā: Galbraits [110] un Dvorkins [111]; 4) Atbrīvošana Francijā: Sartrs un Fuko; 5) Garlaicība Vācijā: lejup līdz Habermasam; 6) Nonsenss Parīzē: Althussers [112], Lakāns [113] un Delēzs; 7) Kultūras kari visā pasaulē: Jaunie Kreisie no Gramši [114] līdz Saidam [115]; 8) Kraken Wakes [116]: Badju un Žižeka; 9) Kas ir Labējie?” [117].

Grāmatas sākumā R. Skrutons sniedza īsu vēsturisku aprakstu. Viņš norādīja, ka termins “Kreisie” tika aizgūts no Francijas 1789. gada Ģenerālštatiem [118], kad aristokrāti/muižnieki sēdēja karalim labajā pusē, bet “trešā[s] kārta[s pārstāvji]” kreisajā pusē. Kā konstatēja R. Skrutons: “Tas varēja būt arī otrādāk. Patiesi, tas visiem, izņemot karali, [arī] bija otrādāk [119]. Tomēr termini “kreisie” un “labējie” palika ar mums”, un šobrīd tiek piemēroti katrā politiskajā sistēmā [120].

Tāpat arī R. Skrutons uzdod jautājumu “Kāpēc tad izmantot vārdu “Kreisie”, lai aprakstītu autorus, kas aplūkoti šajā grāmatā? Kāpēc izmantot vienu terminu, lai aptvertu [tādus] anarhistus kā Fuko, [tādus] marksistiskus dogmatistus kā Althusseru, [tādu] pārspīlētu nihilstu kā Žižeku un [tādus] amerikāņu stila liberāļus kā Dvorkinu un Rortiju [121]?”

R. Skrutons norādīja, ka tam ir divi iemesli. Pirmkārt, paši domātāji, ko viņš apraksta šajā darbā, ir sevi identificējuši ar šo terminu. Savukārt, otrkārt, ar jēdzienu “Kreisie” tiek ilustrēts patstāvīgs skats uz pasauli, uz to, kas ir “bijis Rietumu civilizācijas pastāvīgs elements kopš Apgaismības [122], ko veicināja komplicētas sociālas un politiskas teorijas” [123].

R. Skrutons uzskatīja, ka kreisie domātāji un rakstnieki visai drīz pēc Padomju Savienības sabrukuma atgriezās equilibrium [124], pārliecinot pasauli, ka patiesībā nekad komunistu propaganda viņus nebija pārņēmusi. Taču realitātē, viņaprāt, kreisie domātāji un rakstnieki turpināja “uzbrukumus Rietumu civilizācijai un tās “neo-liberālai” ekonomikai kā galvenajam humānisma apdraudējumam globalizētajā pasaulē” [125].

R. Skrutons pauda viedokli, ka arī šiem rakstniekiem bija svarīgas divas tēmas – “atbrīvošana” un “sociālais taisnīgums”. [126] Atbrīvošana, ko atbalstījuši kreisā spārna kustības dalībnieki, R. Skrutona ieskatos, nenozīmēja vienkārši brīvību no politiskās apspriešanas vai tiesības uz netraucētu uzņēmējdarbību. Viņaprāt, tas nozīmē emancipāciju [127] (atbrīvošanu) no “struktūrām”, proti, no institūcijām, paražām un konvencijām, kas izveidoja it kā vien buržuāzisko kārtību un ieviesa normu un vērtību kopējo sistēmu Rietumu sabiedrības sirdī. Vēl jo vairāk R. Skrutons bija pārliecināts, ka liela daļa šo autoru literatūras veltīta tādu institūciju kā ģimene, skola, likums dekonstruēšanai [128].

Arī F. Hajeks bija norādījis līdzīgi, proti, ka par galveno ļaunuma avotu tika uzskatīti tie institūti, kuri padarīja par iespējamu noformēt cilvēciskās sadarbības kārtību [129]. Proti, tādu cilvēciskās sadarbības kārtību, kuras labumus pilnā mērā bauda paši sociālisti. Vēl jo vairāk, F. Hajeka ieskatos, sociālisms daudzus pieradināja pie tā, ka viņi var pieteikt savas pretenzijas neatkarīgi no viņu lomas un darbības minētās civilizācijas radītās sistēmas uzturēšanai. Šie ļaudis, kuri izsaka pretenzijas sakarā ar savu atsvešinātību no tā, par ko viņi, acīmredzot, nav ieguvuši pareizu priekšstatu, tomēr vēlas pārtikt no tā procesa augļiem, kuru viņi nekādā veidā neatbalsta – lūk, tie ir īstenie Ruso [130] aicinājuma par atgriešanos pie dabas sekotāji [131]. F. Hajeks šeit saskatīja pēctecību, proti, bērni atdarina savus tēvus – tipiskus intelektuāļus, kuri sprediķo psiholoģijas un socioloģijas katedrās, – taču šie sprediķi ir Ruso un Marksa, Freida un Kensa [132] mācību bālas kopijas, kuras ir izfiltrētas caur to prātiem, kuru vēlmes sniedzas plašāk nekā saprašana [133].

Saucot lietas savos vārdos un nebaidoties būt politnekorekts, R. Skrutons nepārprotami pauda ļoti kontraversālu viedokli par intelektuāļu vidē iecienītām autoritātēm, kuru atziņas demitgadēm nekritiski bija atzītas par neapstrīdamām dogmām. Varbūt tieši tādēļ R. Skrutona drosmīgi kritiskie un vietām pat šokējoši vērtējamie secinājumi ir gluži vietā, atdzīvinot arī tiesību filozofisko diskursu pēc noguruma, kas pārņem, viņa vārdiem sakot, iekaļot kilometriem garas “gļotainas prozas”.

Viens no šīs rakstu sērijas autoriem atceras, kā vairāk kā pirms trīsdesmit gadiem noklausījās filozofa Andra Rubeņa [134] lekciju ciklu sengrieķu filozofijā. Jau pirmo lekciju A. Rubenis iesāka ar vārdiem – “senajiem grieķiem grēks bija kļūda”, proti, intelektuāla kļūda. Šīs rakstu sērijas kontekstā tas pieļauj uzdot jautājumu – vai vienlaikus ar savām intelektuālām kļūdām “kreisie domātāji” nav izdarījuši arī nelabojamu grēku visas šobrīd sairstošās Rietumu civilizācijas kontekstā? Bet, ja tā, un ja Rietumu civilizāciju uzlūkotu kā slimu ķermeni, tad varbūt arī pārāk kategoriski nav tie, kuri uzskata, ka “kreisums ir slimība” [135]?

 

[1] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 42.

[2] Sociālisms [fr. socialisme < lat. socialis sabiedrisks, biedrisks] – 1. politiska un ekonomiska mācība, kuras pamatā ir nostādne, ka jāizveido tāda iekārta, kur galvenie ražošanas līdzekļi būtu sabiedriskā īpašumā, visa sabiedrība kontrolētu produktu sadali un maiņu un notiktu virzība uz pilnīgu sociālo vienlīdzību; centieni šādu iekārtu radīt; 2. sabiedriska iekārta, kas veidota saskaņā ar šo teoriju; 3. marksismā-ļeņinismā – komunistiskas iekārtas pirmā fāze. Skat. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2005, 783. lpp.

[3] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 41.

[4] Ibid.

[5] Ibid, p. 42.

[6] Osipova S. Eiropas tiesību vēsture. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 243. lpp.

[7] Turpat, 257. lpp.

[8] Turpat, 238. lpp.

[8] Frīdrihs Augusts fon Hajeks (Friedrich August von Hayek, 1899–-1992) – austriešu/britu ekonomists, politikas filozofs, ieguvis doktora grādu tieslietās un politikā, 1974. gadā ieguva Nobela prēmiju ekonomikā.

[9] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, c. 16.

[10] Osipova S. Eiropas tiesību vēsture. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2017, 245. lpp.

[11] Turpat, 247. lpp.

[12] Turpat.

[13] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 260.

[14] Sk. Rudevskis J. Par veco derību, sociāli atbildīgu valsti, demogrāfiju un žēlsirdību. Jurista Vārds, 2013. gada 25. jūnijs, Nr. 25 (776). Kovaļevska A. Sociāli atbildīgas valsts princips. Jurista Vārds, 2008. gada 26. augusts, Nr. 32 (537); Litvins G. Sociāli atbildīga valsts un sabiedrība. Jurista Vārds, 2012. gada 23. oktobris, Nr. 43 (742).

[16] Sal. Levits: Latvijā pastāvošā nevienlīdzība “nav nekāds negadījums”. Pieejams: https://www.la.lv/valsts-prezidents-latvija-nevienlidziba-nav-negadijums Levits sola izdarīt spiedienu uz politiķiem, lai mazinātu sociālo nevienlīdzību. Pieejams: https://www.tvnet.lv/6697894/levits-sola-izdarit-spiedienu-uz-politikiem-lai-mazinatu-socialo-nevienlidzibuZiemele: Nevienlīdzības mazināšanai ir jābūt absolūtai valsts prioritātei. Pieejams: https://nra.lv/latvija/269240-ziemele-nevienlidzibas-mazinasanai-ir-jabut-absolutai-valsts-prioritatei.htmDombrovskis: Latvijā ir viens no augstākajiem ienākumu nevienlīdzības līmeņiem ES. Pieejams: https://skaties.lv/zinas/latvija/dombrovskis-latvija-ir-viens-no-augstakajiem-ienakumu-nevienlidzibas-limeniem-es/Juris Jansons skaidro, kādēļ Latvijā nav mazinājusies sociālā nevienlīdzība. Pieejams: https://xtv.lv/rigatv24/video/lwY7P11QG9E-kapec_latvija_nemazinas_sociala_nevienlidziba Latvija – labklājības valsts, bet ne visiem. Saruna ar Ramonu Petraviču. Pieejams: https://www.la.lv/latvija-labklajibas-valsts-bet-ne-visiem

[17] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 42.

[18] Ibid, p. 43.

[19] Hipohondrija [hypochondria; gr. hypochondrion paribe] – med. nomāktība, pārspīlētas vai nepamatotas bažas par savu veselību. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2005, 306. lpp.

[20] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 43.

[21] Ibid.

[22] Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Īsa biogrāfija]. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-isa-biografija/ [aplūkots 2020. gada 30. jūlijā].

[23] Oktobra revolūcija – 1917. gadā īstenotā Krievijas revolūcija, kuras laikā tika gāzta mēreni sociālistiskā Pagaidu valdība un pie varas nonāca boļševiku kontrolētā Tautas komisāru padome un V. Ļeņins.

[24] Aleksandrs Kerenskis (Александр Фёдорович Ке́ренский, 1881–1970) – krievu politiķis, jurists, Krievijas Republikas pastāvēšnas laikā 1917. gadā bija Krievijas Pagaidu valdības premjerministrs līdz 1917. gadā īstenotajai Oktobra Revolūcijai.

[25] Vladimirs Ļeņins (Владuмир Ильuч Лeнин; īstajā vārdā Vladimirs Uļjanovs (Владuмир Ульянов) 1870−1924) – krievu revolucionārs, boļševiku partijas līderis, pirmais PSRS vadītājs.

[26]Josifs Staļins (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, 1878–1953) – gruzīnu izcelsmes padomju politiķis, PSKP CK ģenerālsekretārs no 1922. gada līdz 1953. gadam, diktators.

[27] Kulaki [kr. Кулак] – vēst. bagāts zemnieks, kam pieder liela saimniecība un kas izmanto algoto darbaspēku. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2005, 440. lpp.

[28] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 48.

[29] Kārlis Ulmanis (Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis, 1877–1942) – politiķis, Latvijas valstsvīrs, autoritārā režīma Latvijā īstenotājs.

[30] Stranga A. Ebreji un diktatūras Baltijā. (1926.−1940. gads). Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Latvijas Universitātes Jūdaikas Studiju Centrs, 2000, 176. lpp.

[31] Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija valsts apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā. Rīga: Poligrāfists, 1998, 95. lpp

[32] Stranga A. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma saimnieciskā politika. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2017, 20. lpp.

[33] Turpat, 28. lpp.

[34] Turpat.

[35] Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums: demokrātijas likten̦i Latvijā. Rīga: Preses nams, 1994, 128. lpp.

[36] Prof. A. Stranga lieto jēdzienu “sovetizācija”. Autori vadījās pēc Latvijas vēstures enciklopēdijā atrodamā lietojuma – “sovjetizācija”. Sk. Elektroniskā Latvijas vēstures enciklopēdija. Pieejams: https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?q=sovjetizācija&s=0&g=1&r=2 [aplūkots 2020. gada 1. augustā].

[37] Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums: demokrātijas likten̦i Latvijā. Rīga: Preses nams, 1994, 135. lpp.

[38] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 48.

[39] Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Charles Aymard Sartre, 1905−1980) – franču filozofs, rakstnieks un dramaturgs, politiski kreisā eksistenciālisma pārstāvis.

[40] Ž.P. Sartra grāmata par rakstnieku Žanu Genetu (Jean Genet, 1910–1986). Sk. Sartre J.P. Saint Genet: Actor and Martyr. Minnesota: University of Minnesota, 2012.

[41] Simona de Bovuāra (Simone Lucie Ernestine Marie Bertrand Beauvoir, 1908–1986) – franču rakstniece, politiska aktīviste.

[42] Simonas de Bovuāras grāmata, kurā viņa vēsturiski apkopo un apraksta attieksmi pret sievieti. Sk. De Beauvoir S. The Second Sex. [B.v.]: Vintage, 2011.

[43] Oriģ. – soixante-huitards – persona, kas piedalījās vai atbalstīja plašos protestus Francijā 1968. gada maijā. Sk. Soixante-huitards. Pieejams: https://www.yourdictionary.com/soixante-huitard [aplūkots 2020. gada 30. jūlijā].

[44] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 48.

[45] Gustavs Lebons (Gustave Le Bon, 1841–1931) – franču psihologs, sociologs, antropologs, vēsturnieks.

[46] Лебон Г. Психология социализма. Санкт-Петербург: Макет, 1995, с. 85.

[47 Hosē Ortega i Gasets (José Ortega y Gasset, 1883–1955) – spāņu filozofs, kritiķis.

[48] Ортега-и-Гассет Х. Восстание масс. Москва: Издательство АСТ, 2019, с. 21.

[49] Vladimirs Putins (Влади́мир Влади́мирович Пу́тин, 1952) – pašreizējais Krievijas Federācijas prezidents, kura pirmais prezidentūras termiņš sākās 1999. gadā un noslēdzās 2008. gadā, savukārt otrais termiņš sākās 2012. gadā.

[50] Mihails Gorbačovs (Михаил Сергеевич Горбачёв, 1931) – padomju un Krievijas politiķis, no 1990. gada līdz 1991. gadam bija PSRS prezidents.

[51] Ronalds Reigans (Ronald Wilson Reagan, 1911−2004) – četrdesmitais ASV prezidents no 1981. gada līdz 1989. gadam.

[52] Oriģ. – glitterati (acīmredzot cēlies no vārda “glitter” – mirdzums, spīdums) – termins apzīmē bagātus, slavenus cilvēkus, kuru aktivitātes piesaista sabiedrības uzmanību un par kuriem raksta avīzēs un žurnālos. Sk. Cambridge Dictionary. Pieejams: https://dictionary.cambridge.org/dictionary/english/glitterati [aplūkots 2020. gada 29. aprīlī].

[53] Scruton R. The Wrong Way to Treat President Putin. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/03/22/the-wrong-way-to-treat-president-putin/ [aplūkots 2020. gada 30. aprīlī].

[54] Gerhards Šrēders (Gerhard Fritz Kurt Schroder, 1944) – vācu politiķis, no 1998. gadam līdz 2005. gadam bija Vācijas kanclers.

[55] Scruton R. The Wrong Way to Treat President Putin. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/03/22/the-wrong-way-to-treat-president-putin/ [aplūkots 2020. gada 30. aprīlī].

[56] Skrutons R. Mūris, kas nekritīs. No angļu val. tulkojusi I. Balode. Pieejams: https://satori.lv/article/muris-kas-nekritis [aplūkots 2020. gada 23. aprīlī].

[57] Maks Horkheimers (Max Horkheimer, 1895−1973) – vācu filozofs un sociologs, Frankfurtes skolas pārstāvis.

[58] Teodors Ludvigs Vīzengunds (Theodor Ludwig Wiesengund, 1903−1969) pazīstams kā Teodors Adorno (Theodor Adorno) – vācu filozofs, teorētiķis, muzikologs un kritiķis.

[59] Pauls Mišels Fuko (Paul Michael Foucault, 1926−1984) plašāk pazīstams kā Mihaels Fuko (Michael Foucault) – franču filozofs, vēsturnieks, sociālisma teorētiķis un literatūras kritiķis.

[60] Žils Delēzs (Gilles Deleuze, 1925−1995) – franču filozofs, darbojies filozofijā, literatūrā, kino un tēlotājmākslā.

[61] Alēns Badju (Alain Badiou, 1937) – franču filozofs.

[62] Domāta karaliene Elizabete II (Queen Elizabeth II, 1926) – pašreizējā Lielbritānijas un britu aizjūras domīniju karaliene.

[63] Tonijs Blērs (Anthony Charles Linton “Tony” Blair, 1953) – Lielbritānijas premjerministrs no 1997. gada līdz 2007. gadam.

[64] Ēriks Hobsbaums (Eric Hobsbawm, 1917−2012) – ebreju/britu vēsturnieks, marksists, pētīja industriālo kapitālismu, sociālismu un nacionālismu.

[65] Goda ordenis (oriģ. – Companion of Honor) – īpašs apbalvojums, kas tiek piešķirts tiem, kas ilgstoši devuši lielu ieguldījumu mākslā, zinātnē, medicīnā vai pārvaldībā. Tajā ir 65 biedri, par kuriem var kļūt arī tie, kas nav Lielbritānijas pilsoņi. Šo ordeni izveidoja 1917. gadā karalis Džordžs V (George V, 1865−1936). Tiek uzskatīts arī par Nopelnu ordeņa otra klasi. Tikai daži cilvēki ir ieguvuši gan Nopelnu ordeni, gan Goda ordeni, piemēram, Sers Vinstons Čerčils. Sk. Companion of Honor. Pieejams: https://www.royal.uk/companion-honour [aplūkots 2020. gada 7. maijā].

[66] Skrutons R. Mūris, kas nekritīs. No angļu val. tulkojusi I. Balode. Pieejams: https://satori.lv/article/muris-kas-nekritis [aplūkots 2020. gada 23. aprīlī].

[67] Krievu val. – ГУЛАГ − Главное управление исправительно-трудовых лагерей и колоний, tulk. – Labošanas darbu nometņu un koloniju galvenā pārvalde

[68] The Roger Scruton interview: the full transcript. Pieejams: https://www.newstatesman.com/politics/uk/2019/04/roger-scruton-interview-full-transcript [aplūkots 2020. gada 27. aprīlī].

[69] Ibid.

[70] Scruton R. Thinkers of the New Left. London: Longman, 1985.

[71] Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015.

[72] Slavojs Žižeka (Slavoj Žižeka, 1949) – slovēņu filozofs, sociālists. Pētījis kontinentālo filozofiju, politisko teoriju, kultūras studijas, psihoanalīzi, maksismu, hēgelismu, teoloģiju.

[73] Adams T. Roger Scruton: “Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn”. Pieejams: https://www.theguardian.com/culture/2015/oct/04/roger-scruton-my-father-looked-like-jeremy-corbyn-fools-frauds-firebrands-interview [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī].

[74] Kā politiska kustība tā pastāvēja galvenokārt 1960. un 1970. gados. Pamatā tās sastāvā bija “Rietumu pasaules aktīvisti”, kuri aģitēja par dažādām sociālām problēmām, kā pilsoniskās un politiskās tiesības, feminisms, geju tiesības, aborta tiesības, dzimumu lomas, narkotikas, politikas reformas. Daži uzskatīja “Jaunos kreisos” kā opozicionāru reakciju pret agrākajiem marksistiem vispārējā sociālā taisnīguma virzienā, kas bija balstīta uz dialektisko materiālismu un vērsta uz sociālo šķiru vienlīdzību, savukārt citi, kas lietoja šo terminu, uzskatīja, ka kustība ir tradicionālo kreiso spēku turpinājums un atdzīvināšana. Sk. Davis M. New Left. Pieejams: https://www.britannica.com/topic/New-Left [aplūkots 2020. gada 6. maijā].

[75] Herberts Markūze (Herbert Marcuse, 1898–1979) – ebreju izcelsmes vācu-amerikāņu filozofs, sociologs, marksists- revizionists. Savos darbos kritizja kapitālismu, modernās tehnoloģijas, vēsturisko materiālismu, izklaides kultūru. Tā dēvētās Frankfurtes skolas pārstāvis.

[76] Čarlzs Mills (Charles Wright Mills, 1916–1962) – amerikāļu sociologs, Kolumbijas Universitātes socioloģijas profesors. Šo terminu ASV popularizēja uzrakstot “Vēstules Jaunajiem Kreisajiem”.

[77] Mills C. W. Letter to the New Left. Pieejams: https://www.marxists.org/subject/humanism/mills-c-wright/letter-new-left.htm [aplūkots 2020. gada 6. maijā].

[78] Kārlis Markss (Karl Heinrich Marx, 1818−1883) – ebreju izcelsmes vācu filozofs, sociālisma pamatlicējs.

[79] Seksuālā revolūcija – sociāla kustība laika posmā no 20. gs. 60. gadiem līdz 20. gs. 80. gadiem. Tai raksturīga seksuālo vērtību maiņa. Revolūcijas laikā plaši tika izplatītas diskusijas par tradicionālo normu maiņa, homoseksualitāti, ārpuslaulību dzimumattiecībām u.tml. Terminu “Seksuālā revolūcija” piedāvāja austriešu mediķis, psihoanalītiķis Vilhelms Raihs (Wilhelm Srijan Reich, 1897-1957). 1936. gadā viņš arī publicēja grāmatu ar nosaukumu “Seksuālā revolūcija”. Sk. Reich W. The Sexual Revolution. [B.v.]: Farrar, Straus and Giroux, 1986. Biography of Wilhelm Reich. Pieejams: https://wilhelmreichmuseum.org/about/biography-of-wilhelm-reich/ [aplūkots 2020. gada 14. augustā]. Smith T. The Sexual Revolution. Pieejams: https://www.jstor.org/stable/2749376?seq=1 [aplūkots 2020. gada 14. augustā].

[80] Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Izvēle starp reformu un revolūciju]. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-izvele-starp-reformu-un-revoluciju/ [aplūkots 2020. gada 14. augustā].

[81] Sk. Mercuse H. Eros and Civilization: A Philosophical Inquiry into Freud. [B.v.]: Vintage Books, 1955.

[82] Zigmunds Freids (Sigmund Freud, 18561939) – austriešu neirologs un psihiatrs, psihoanalīzes pamatlicējs. Viņš viens no pirmajiem pievērsa uzmanību tā sauktajām kļūdainajām darbībām. Viņa ieskatā kļūdas valodā – gan verbālajā, gan rakstītajā – nav nejaušas. Tās ir zemapziņas vēstījums, kad vēlmes, kuras parasti tiek nomāktas, brīžos, kad apziņas kontrole hipnozes, transa vai ekstremālas situācijas gadījumā kļuvusi vājāka, izlaužas uz āru. Sk. Pārteikšanās pēc Freida. Šīs kļūmes nav nejaušas un daudz vēsta par mūsu psihi. Pieejams: http://xfaili.lv/2017/11/26/parteiksanas-pec-freida-sis-klumes-nav-nejausas-un-daudz-vesta-par-musu-psihi/ [aplūkots 2019. gada 17. aprīlī].

[83] Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Izvēle starp reformu un revolūciju]. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-izvele-starp-reformu-un-revoluciju/ [aplūkots 2020. gada 14. augustā].

[84] Sal. Valsts prezidents Levits izsaka jaungada vēlējumu līdzcilvēkiem. Pieejams: https://www.la.lv/valsts-prezidents-levits-izsaka-jaungada-velejumu-lidzcilvekiem [aplūkots 2020. gada 14. augustā].

[85] Ērihs Fromms (Erich Fromm, 1900–1980) – ebreju izcelsmes vācu-amerikāņu psihoanalītiķis, filozofs un sociālpsihologs. 

[86] Adams T. Roger Scruton: “Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn”. Pieejams: https://www.theguardian.com/culture/2015/oct/04/roger-scruton-my-father-looked-like-jeremy-corbyn-fools-frauds-firebrands-interview [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī].

[87] Adams T. Roger Scruton: “Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn”. Pieejams: https://www.theguardian.com/culture/2015/oct/04/roger-scruton-my-father-looked-like-jeremy-corbyn-fools-frauds-firebrands-interview [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī].

[88] Ostrakisms [gr. ostrakismos < ostrakon lauska] – Senajās Atēnās un citās Grieķijas pilsētās – nevēlamu pilsoņu izraidīšana saskaņā ar tautas sapulces lēmumu (6.-5. gs. p.m.ē.); katrs tautas sapulces loceklis uz lauskas uzrakstīja personas vārdu, kura, pēc viņa domām, bija tautai bīstama. Tam, pre kuru aizklātā balsošanā tika nodots visvairāk balsu, Atēnas bija jāatstāj uz laiku līdz 10 g., bet pilsoņa tiesības un īpašumu viņš nezaudēja. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 577.–578. lpp.

[89] Adams T. Roger Scruton: “Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn”. Pieejams: https://www.theguardian.com/culture/2015/oct/04/roger-scruton-my-father-looked-like-jeremy-corbyn-fools-frauds-firebrands-interview [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī].

[90] Krievu val. – ГУЛАГ – Главное управление исправительно-трудовых лагерей и колоний, tulk. – Labošanas darbu nometņu un koloniju galvenā pārvalde.

[91] Adams T. Roger Scruton: “Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn”. Pieejams: https://www.theguardian.com/culture/2015/oct/04/roger-scruton-my-father-looked-like-jeremy-corbyn-fools-frauds-firebrands-interview [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī].

[92] Viljams Šekspīrs (William Shakespeare, 1564–1616) – angļu dramaturgs, dzejnieks.

[93] Adams T. Roger Scruton: “Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn”. Pieejams: https://www.theguardian.com/culture/2015/oct/04/roger-scruton-my-father-looked-like-jeremy-corbyn-fools-frauds-firebrands-interview [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī].

[94] Margareta Tečere (Margaret Hilda Thatcer, 1925–2013) – britu politiķe, Lielbritānijas premjerministre no 1979. gada līdz 1990. gadam.

[95] Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, VI.

[96] Ibid.

[97] Longman, zināms arī kā Pearson Longman – izdevniecība, kas izveidota 1724. gadā Londonā. Šobrīd lielu ievērību ir ieguvušas tās izdotās vārdnīcas “Longman dictionary”.

[98] Adams T. Roger Scruton: “Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn”. Pieejams: https://www.theguardian.com/culture/2015/oct/04/roger-scruton-my-father-looked-like-jeremy-corbyn-fools-frauds-firebrands-interview [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī].

[99] Samizdat – disidentu aktivitātes forma Austrumeiropas blokā, kurā individuāli tika reproducēta cenzētas vai pagrīdes publikācijas. Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Īsa biogrāfija] Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-isa-biografija/ [aplūkots 2020. gada 9. augustā].

[100] Adams T. Roger Scruton: “Funnily enough, my father looked very like Jeremy Corbyn”. Pieejams: https://www.theguardian.com/culture/2015/oct/04/roger-scruton-my-father-looked-like-jeremy-corbyn-fools-frauds-firebrands-interview [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī].

[101] Ronalds Laings (Ronald David Laing, 1927–1989) – skotu psihiatrs, kurš pārsvarā rakstījis grāmatas un pētījis mentālās saslimšanas, psihozes, eksistenciālo filozofiju. Politiski uzskatāms par vienu no “New Left” jeb “Jauno kreiso” pārstāvjiem.

[102] Rūdolfs Bahro (Rudolf Bahro, 1935–1997) – bija disidents no Austrumvācijas, kurš kopš savas nāves ir atzīts kā filozofs, politiska figūra un rakstnieks. 1990. gadā izskanēja apsūdzības par R. Bahro tiekšanos uz “eko-diktatūru”. Bija Rietumvācijas Zaļās partijas pārstāvis.

[103] Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, VI.

[104] Robins Bairds-Smits (Robin Baird-Smith, precīzāki dati nav zināmi) – direktors, izdevējs 1986. gadā izveidotajai izdevējiestādei “Bloombsbury”, kas publicējusi ļoti daudz un dažādu autoru darbus, starp kuriem ir arī Nobela prēmijas, Pulicera balvas un citu prēmiju un balvu laureāti. Sk. About Us. Pieejams: https://www.bloomsbury.com/uk/company/about-us [aplūkots 2020. gada 6. maijā].

[105] Jirgens Habermass (Jurgen Habermas, 1929) – vācu sociologs un filozofs. Kritizējis Martina Heidegena (Martin Heidegger, 1889–1976) filozofiju. Pētījis daudzus aspektus, tostarp demokrātiju, progresīvo kapitālismu u.c. 1981. gadā sarakstīja darbu “Teorija par komunikatīvām darbībām” (Oriģ. – Theory of communicative action).

[106] Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, VII.

[107] Scruton R. The Clown Prince of the Revolution. Pieejams: https://www.city-journal.org/html/clown-prince-revolution-14632.html [aplūkots 2020. gada 11. augustā]

[108] Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, VII.

[109] Edvards P. Tomsons (Edward Palmer Thompson, 1924–1993) – britu vēsturnieks, rakstnieks, sociālists un miera aktīvists. 1950. gados Lilebritānijā bija viens no “Jauno Kreiso” līderiem.

[110] Džons Kenets Galbraits (John Kenneth Galbraith, 1908–2006) – kanādiešu/amerikāņu ekonomists un ierēdnis, skeptiski uztvēra konkurenci, aicināja mazāk tērēt patēriņa precēm un atbalstīt valdības programmas.

[111] Ronalds Dvorkins (Ronald Myles Dworkin, 1931–2013) – amerikāņu filozofs, jurists, tiesību filozofijas veidotājs.

[112] Luiss Althussers (Louis Pierre Althusser, 1918–1990) – franču marksisma filozofs, ilggadējs Francijas Komunistiskās partijas biedrs, tiek uzskatīts par struktuālo marksistu.

[113] Žaks Lakāns (Jacques Lacan, 1901–1981) – franču psihoanalītiķis un psihiatrs. Tiek dēvēts par “kontraversālāko psihoanalītiķi kopš Freida”. Viņa darbi vērsti uz zemapziņu, ego, identifikāciju un valodas kā subjektīvās uztveres pētījumiem.

[114] Antonio Gramši (Antonio Francesco Gramsci, 1891–1937) – itāļu rakstnieks, politiķis, politikas teorētiķis un valodnieks. Itālijas komunistiskās partijas viens no dibinātājiem un arī vadītājiem. Benito Musolini (Benito Amilkare Andrea Mussolini, 1883–1945) fašistiskā režīma laikā apcietināts. Viens no marksistu domātājiem.

[115] Edvards Saids (Edward Wadie Said, 1935–2004) – palestīniešu/amerikāņu literāts, profesors. Rakstījis par atšķirībām starp Rietumu un Austrumu pasauli un kultūru.

[116] Iespējams domāts, kā Kraken pamošanās. “Kraken” – leģendārs gigantisks jūrasbriesmonis, kasdomājams mitinās pie Norvēģijas krastiem. Sk. Online dictionary. Pieejams: https://dictionary.reverso.net/english-definition/the+kraken+wakes [aplūkots 2020. gada 5. aprīlī]. Tāpat arī iespējams domāta “The Kraken Wakes” – apokaliptiska zinātniskās fantastikas novele, ko sarakstījis Džons Vindhams (John Wyndham Parkes Lucas Beymon Harris, 1903−1969), kurā tiek aprakstīts citplanētiešu uzbrukums. Viens no galvenajiem vadmotīviem stāstā ir tas, ka cilvēkiem nav skaidras idejas par to, kā viņu oponents izskatās. Sk. The Kraken Wakes. Pieejams: http://www.wyndhamweb.com/Kraken.htm [aplūkots 2020. gada 5. aprīlī].

[117] Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, VII.

[118] Oriģ. – French Estates General of 1789 – Ģenerālštatu – kārtu pārstāvniecības sapulce Francijas karalistē. Pie pirmās kārtas tika pieskaitīti garīdznieki, pie otrās kārtas tika pieskaitīti aristokrāti/muižnieki, savukārt pie trešās kārtas vienkāršā tauta, zemnieki, strādnieki. Pirmā un otrā kārta bija priviliģētāka. 1789. gada 5. maijā pirmo reizi kopš 1614. gada tika sasaukta ģenerālštatu sapulce, savukārt jau 1789. gada 17. jūnijā trešās kārtas pārstāvji pasludināja Nacionālās Sapulces izveidi un likvidēja ģenerālštatu sapulci. Tas ir uzskatāms par Lielās Franču revolūcijas (1789–1799) sākumu.

[119] Karalis sēdēja ar seju pret personu, tātad no personas skatu punkta tieši aristokrāti/muižnieki bija kreisajā pusē, bet trešā kārta labajā.

[120] Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, p. 1.

[121] Ričards Rortijs (Richard McKay Rorty, 1931–2007) – amerikāņu filozofs.

[122] Apgaismība – filozofiskas domas attīstības posms, kas radās 18. gs. un ievērojami ietekmēja tā laika izglītotās aprindas. Radās cilvēku dabisko tiesību (t.i., dzīvība, brīvība, īpašums) teorija, kas sludināja pilsoņu līdztiesību varas priekšā un to, ka valsts vara (likumdošana, tiesu vara, izpildvara) ir dalīta. Par apgaismības laikmetu tiek uzskatīts laika posms no 1715. gada līdz 1789. gadam.

[123] Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, p. 1.

[124] Tulk. no latīņu val. – līdzsvara stāvoklī.

[125] Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, p. 2.

[126] Ibid.

[127] Emancipācija [lat. emancipatio] – atbrīvošana vai atbrīvošanās no atkarības, pakļautības, aizspriedumiem, vispār no visa, kas novecojis, konservatīvs. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c., Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 201. lpp.

[128] Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015, pp. 2–3.

[129] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 260.

[130] Žans Žaks Ruso (Jean Jacques Rousseau, 1712–1778) – apgaismības laikmeta franču filozofs.

[131] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 259. –260.

[132] Džons Keinss (John Maynard Keynes, 1883–1946) – britu ekonomists, viens no mūsdienu makroekonomikas dibinātājiem.

[133] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 260.

[134] Andris Rubenis (1951-2017) – latviešu filozofs un rakstnieks, filozofijas zinātņu doktors, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors.

[135] Britu konservatīvā politiķe Anna Marija Votersa (Anne Marie Waters, 1977) bija uzrakstījusi rakstu “Kreisums ir psihiska slimība”. Šobrīd raksts vairs mājaslapā nav pieejams, tomēr šis raksts analizēts žurnālā “Rīgas Laiks”. Sk. Vanags M. Idejas vārdā. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/idejas-varda-18291 [aplūkots 2020. gada 3. aprīlī].

6
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. XI. Kurš un kā kļūst par teroristu?
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. X. Vai “islamofobija” ir propagandas vārds?
Aldis Alliks
Eseja
Mazs bij’ tēva novadiņis, bet diženi turējās…
Līdz šim Satversmes tiesā ar pieteikumiem ir vērsušās 13[1] pašreizējo Latvijas novadu pašvaldības, apstrīdot Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu (turpmāk – ATR likums). Katru Satversmes ...
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. IX. “Domu policija” medī “raganas”
Normunds Šlitke, Aigars Brečs
Eseja
Zināt savas tiesības. Ievads
Tiesības zināt savas tiesības nosaka valsts pienākumu uz likumu, tostarp to grozījumu, un citu tiesību normu formu un saturu, kā arī tiesību aktu un to piemērošanas prakses pieejamību, lai katrs, nepieciešamības gadījumā ...
AUTORU KATALOGS