Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA ESEJA

4. Septembris 2020 / 09:56

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē VII. Egalitāte – ceļš uz nekurieni
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Mg. iur.
Signe Skutele
 

Jau iepriekš, novēršot jebkādus pārpratumus, autori akcentēja, ka Rodžers Skrutons atbalstīja savstarpēju sabiedrības sadarbību. Tomēr sociālistu idejās saistībā ar šīs sadarbības organizāciju viņš saskatīja nopietnas kļūdas. Un kā uz pirmo R. Skrutons norādīja, ka vairākums sociālistu savai vīzijai pievieno “sociālā taisnīguma” doktrīnu, saskaņā ar kuru tā ir nevis neveiksme vai nelaime, ja krietns un godīgs cilvēks savu dzīvi uzsāk ar kādiem trūkumiem, ko viņš pats nevar mainīt, bet gan netaisnība. Tieši netaisnība, sociālistu ieskatos, veido nepārvaramus šķēršļus, lai saņemtu kādas priekšrocības.

Vienā no intervijām R. Skrutonam tika uzdots jautājums, vai viņš redz kādas problēmas saistībā ar “sociālā taisnīguma” ideju. Viņš atbildēja, ka sociālais taisnīgums pavisam noteikti esot izmantots, lai attiecinātu vārdu “taisnīgums” uz aktivitātēm, kam patiesībā nemaz neesot nekāda sakara ar taisnīgumu, par piemēru minot “taisnīguma” izpratni 20. gs. 30. gados, kad ebreju īpašuma konfiscēšana nacistiskajā Vācijā tika uzskatīta par taisnīgu [2].

Tāpat arī R. Skrutons norādīja, ka taisnīgums ir dot katrai personai to, kas tai pienākas, uz ko tai ir tiesības un ko tā ir pelnījusi. Vēl jo vairāk taisnīgumu nevar noteikt vienkārši a priori [3]. Savukārt netaisnīgi ir ņemt naudu no viena un dot to citam tikai tāpēc, ka vienam šī nauda ir, bet otram nav [4].

Taču visvairāk R. Skrutonam neizpratni radīja tieši vienlīdzības manifestācijas izpratne. Kā viņš rakstīja savās grāmatās: “Man šķiet, ka patiesā sociālisma perversija nav meklējama ne topoloģiski [5] drūmajās ekonomikas teorijās, kuras fascinēja [Kārli] Marksu, [6] nedz sociālā taisnīguma teorijās, ko rosina tādi domātāji kā Džons Roulss [7]. Īstā perversija ir savdabīga maldība, kas redz dzīvi sabiedrībā kā tādu, kurā katrs panākums ir kāda cita neveiksme” [8]. Saskaņā ar šo maldīgumu sabiedrība tiek iztēlota kā savdabīga “nulles-summas spēle”, kurā uzvarētāju uzvaras uzreiz automātiski izraisa zaudētāju zaudējumus [9].

R. Skrutons uzskatīja, ka tādas maldības pamatā ir “plaši izplatītā pārliecība, ka vienlīdzība un taisnīgums ir viena un tā pati ideja – pārliecība, kas, šķiet, ir sociālistu pozīcija pēc noklusējuma, un [tā] kā tāda tiek ieprogrammēta [arī] politiskās filozofijas universitātes kursos” [10]. Viņš norādīja, ka reti kurš uzskatītu par netaisnību to, ka Džekam ir vairāk naudas nekā Džilam, taču, ja Džeks piederētu pie bagāto šķiras, savukārt Džils pie trūcīgo, tad tieši tāds “nulles-summas” domāšanas veids pārliecinātu cilvēkus, ka Džeka šķira ir kļuvusi bagāta uz Džila rēķina [11].

Savukārt šādi uzskati, R. Skrutona ieskatos, ir ne tikai stimuls marksistiskajām teorijām, bet arī viens no svarīgākajiem mūsdienu sociālo reformu motīviem, kuras īstenībā “efektīvi grauj patiesās taisnīguma prasības un to vietā liek [to] maldīgu aizstājēju” [12]. Ar nožēlu R. Skrutons secināja, ka noteikta veida mentalitātei neinteresēs tas, ka Džeks ir strādājis, lai iegūtu šo bagātību, kamēr Džils tikai gulēja un slinkoja. Tāpat kā nebūs svarīgi, ka Džekam, atšķirībā no Džila, ir talants un enerģija. Līdz ar to nebūs svarīgi, ka Džeks ir pelnījis to, kas viņam ir, kamēr Džils nē [13]. Izrādās, ka “vienīgais svarīgais jautājums ir šķira un no tās izrietošā sociālā nevienlīdzība” [14].

Līdz ar to savos darbos R. Skrutons pievērsās ne tikai vienlīdzības un nevienlīdzības, bet arī bagātības un nabadzības jēdzienu un to savstarpējās saistības aprakstīšanai. R. Skrutons savā rakstā “Nevienlīdzībai ir nozīme” [15] norādīja, ka konservatīvie uzskata nabadzību par problēmu, uz kuru atbilde ir bagātības veicināšana. Savukārt mūsdienu liberāļi uzskata, ka problēma ir nevienlīdzība, bet atbilde uz to ir bagātības konfiscēšana [16]. Attiecībā uz bagātības konfiscēšanas ideju R. Skrutons atgādināja, ka konservatīvie pamatoti iebilst, ka, konfiscējot bagātību, sociālistiskas un komunistiskas valsts pārvaldes sistēmas 20. gs. nevienu no nabadzības neizcēla, savukārt ļoti daudzus tajā iegrūda [17].

Autoru ieskatā, visnotaļ nepārprotamas līdzības ir saskatāmas arī gan šī brīža politiskajā retorikā Latvijā, gan arī noziedzīgi iegūtas mantas institūta instrumentalizācijā.

R. Skrutons konstatēja, ka, “meklējot nabadzības definīciju, esam nokļuvuši pie visai izkropļotām debatēm par to” [18]. Viņš secināja, ka Pīters Tovnsends [19] savā 1979. gadā publicētajā darbā “Nabadzība Lielbritānijā” [20] nabadzību nodēvēja par “relatīvu nenodrošinātību”, ar to domājot salīdzinošu nespēju izbaudīt apkārt esošās pārticības augļus. P. Tovnsends konstatēja, ka 15 miljoni britu, proti, ceturtā daļa no visiem britiem, it kā dzīvojot uz nabadzības robežas vai tuvu tai.

Kā norādīja R. Skrutons, līdzīgā garā pēdējā leiboristu [21] valdība definēja nabadzību kā tādas personas stāvokli, kas saņemot mazāk nekā 60 procentus no vidējā ienākumu līmeņa. Tajā pašā laikā R. Skrutons uzskatīja, ka tas ir neizbēgami, ka kāds pelnīs mazāk nekā 60 procentus no vidējā ienākumu līmeņa, jo ir jāņem vērā cilvēka talanti, pašatdeve, enerģija un citi apstākļi. Tādējādi R. Skrutons gluži dibināti konstatēja, ka nabadzība nekad netiks izskausta, neatkarīgi no tā, cik labklājīgi nabadzīgie būs [22] Taču iepriekš minētā relatīvā definīcija arī kalpo lielās sociālistu ilūzijas saglabāšanai, proti, ka “nabadzīgie ir nabadzīgi tāpēc, ka bagātie ir bagāti” [23]. Kas nozīmē jau to, ka pastāv uzskats, ka nabadzība tiek izārstēta tikai ar vienlīdzību un nekad ar bagātību [24].

Līdzīgi aplamu domu gaitu saistībā ar nabadzību R. Skrutons saskatīja arī Tomasa Piketija [25] darbā “Kapitālisms divdesmit pirmajā gadsimtā” [26]. R. Skrutona ieskatos, T. Piketijs šajā grāmatā apraksta jau iepriekš minēto principu, proti, bagātie kļūst bagāti uz nabadzīgo rēķina. Papildus tam T. Piketijs norādīja, ka, ja šādu situāciju nerisinās, cilvēki nonākšot pie vardarbīgām revolūcijām [27]. Taču R. Skrutons izrādīja neizpratni par šādiem T. Piketija uzskatiem, uzdodot jautājumu – kāpēc nevienlīdzība ir tik slikta? Vēl jo vairāk, kā uzsvēra R. Skrutons, T. Piketijs nebija ņēmis vērā, ka tie cilvēki, kas šobrīd ir Forbes bagātāko cilvēku sarakstā, ir gandrīz pilnībā citi nekā tie, kas bija šajā sarakstā 1987. gadā [28]. Citiem vārdiem sakot, R. Skrutons uzskatīja, ka dati liecina, ka kapitāls uzkrājas nevis to cilvēku rokās, kam tas jau pieder, bet gan attīstās tieši tā, kā to prasa “sociālā mobilitāte un labklājības pieaugums”[29].

Līdzīgi R. Skrutons aprakstīja arī D. Roulsa viedokli, kurš uzskatīja, ka bagātība ir sabiedrības kopējais labums un šobrīd tā neatrodas patieso īpašnieku rokās, tādējādi tā ir jāpārdala saskaņā ar plānu, kurā tiek ņemtas vērā visu cilvēku sociālās nepieciešamības [30].

Šādas D. Roulsa idejas R. Skrutons, pētot sociālismu, pieminēja arī savā grāmatā “Kā būt konservatīvam” [31]. Proti, D. Roulss, rezumējot savu aprakstīto “atšķirības principu”, esot norādījis, ka “visas sociālās pamatpreces – brīvība un iespējas, ienākumi un bagātība, kā arī pašcieņas pamati – ir jāsadala vienlīdzīgi”. R.  Skrutons savukārt saistībā ar šo ideju aicināja uzdot jautājumu – kurš veiks šo “pamatpreču sadali”. Un, kā norādīja R. Skrutons, D. Roulss savos darbos atbildi uz šo jautājumu tā arī nesniedz [32]. Arī attiecībā uz T. Piketija teikto, R. Skrutons konstatēja, ka T. Piketijs nemaz nejautā – “kas notiks ar šo konfiscēto bagātību? Kurš to turēs savās rokās, kādam nolūkam un ar kādu efektu?” [33].

R. Skrutons nereti atsaucās uz Frīdriha Hajeka [34] paustajiem viedokļiem, bieži vien pilnībā pievienojoties viņam. Savukārt F. Hajeks nepārprotami norādīja, ka, ja pastāvošās ekonomiskās kārtības sociālistiskā interpretācija būtu pareiza, cilvēkiem būtu pienākums pakļaut ienākumu sadalīšanu noteiktiem morāliem principiem. Taču, lai tā darītu, būtu nepieciešams apveltīt kādu centrālās varas orgānu ar tiesībām pārvaldīt resursu izmantošanu, kas līdz ar to nozīmētu arī privātīpašuma uz ražošanas līdzekļiem iznīcināšanu. F. Hajeks uzskatīja, ka, ja resursu centrālizēta pārvaldīšana varētu veicināt kolektīvu produktu ražošanu vismaz tik daudz, kā tiek ražots šobrīd, būtu nepieciešams risināt būtisku problēmu – kā taisnīgi īstenot šo sadali? F. Hajeka ieskatā, nav zināms neviens cits veids, kā informēt indivīdus par to, kur katram no viņiem ir jāvirza savas pūles, lai viņa ieguldījums sabiedrībā būtu maksimāls, kā tikai ar tirgus konkurences palīdzību [35].

Citiem vārdiem sakot, vērtību un privilēģiju sadale jelkādā institūcijā, kura būtu uzurpējusi tiesības uz to, lai noteiktu, kas ir šie morālie principi, lai pēc tam pēc saviem ieskatiem realizētu minēto sadali, ir visaugstākā mērā netaisnīgi, jo paver ceļu subjektivitātei un patvaļai. Taču, runājot par morāles principiem kā sadales kritērijiem, papildus rodas jautājumi, kāda būs šī morāle un kas ir tās avoti?

F. Hajeks norādīja, ka sociālistu prasības netiek atvasinātas no tradicionālās paplašinātās sadarbības (ekonomiskās) kārtības modeļā kā tā morālais rezultāts. Sociālisti drīzāk cenšas ar šīm tradīcijām izrēķināties, aizstājot tās ar racionāli konstruētu morāles sistēmu, kuras pievilcīgums slēpjas tajā, ka solītie rezultāti atbilst cilvēka instinktīvajām vēlmēm [36] jeb Hosē i Gaseta [37] minētajām “traktiera fantāzijām”, lai arī pat tās tiktu dēvētas par “gudru sapņošanu” [38]. Kā norādīja F. Hajeks, strīds starp tirgus kārtību un sociālismu, ir strīds par izdzīvošanu – ne vairāk, ne mazāk. Sekošana sociālistiskai morālei novestu pie mūsdienu cilvēces lielākās daļas iznīcināšanas un atlikušās pamatmasas nonākšanas trūkumā [39].

Lai labāk izklāstītu savu viedokli, R. Skrutons pievērsās arī “dažām cilvēka eksistences pamatiezīmēm, kuras mums šķiet visnotaļ sarežģītas” [40]. Viena no šādām iezīmēm ir skaudība un resentiments jeb aizvainojums [41]. “Protams, cilvēki viens otru apskauž, un viena no visriebīgākajām sajūtām ir tad, kad otram iet labāk, kā mums” [42]. R. Skrutons gan norādīja, ka šāds resentiments vienmēr pastāvēs, īpaši, ņemot vērā, ka mēs konkurējam par to, ko vēlamies iegūt – par darbu, par mīļotajiem cilvēkiem, sociālo stāvokli vai statusu [43].

Otra iezīme ir virzība uz vienprātību. Proti, R. Skrutona ieskatos, mūsdienās mēs zinām, ka, ja “atkārtosim to, ko runā pārējie, neatkarīgi no tā, vai mēs līdz galam esam par to pārliecināti, mēs esam drošībā, mēs nebūsim pakļauti uzbrukumiem. Un ir nepieciešama drosme, lai izdalītos no masas un pateiktu to, k[as] parasti [netiks] atbalst[īts]” [44].

Savukārt, ja sabiedrība atrodas grūtā stāvoklī, cilvēki viens ar otru strīdās, nevar izlemt kādu sasāpējušu problēmu vai arī tiem kaut kas draud, tad ir nepieciešams atrast “vainīgo” cilvēku. Nav svarīgi pat, ka viņš nav vainīgs – galvenais, ka viņu ir izvēlējušies par vainīgo un tiek apvienoti spēki pret viņu. Kā norādīja R. Skrutons, šādos brīžos cilvēki jūtas tā, it kā būtu atraduši problēmas cēloni un tagad it gatavi cīnīties ar to [45].

Tas viss, R. Skrutona ieskatos, norāda uz to, ka sabiedrības kopumam ir grūti piedot cilvēkam tikpat ļoti, kā indivīdam ir grūti piedot cilvēkam. Proti, “ir grūti piedot cilvēkam par to, ka viņš ir labāks par tevi, ir grūti piedot cilvēkam par to, ka viņš ar savu viedokli [spēj] uzstāt[ies] pret citiem, [ir] grūti piedot cilvēkam arī to, ka viņš [gluži] vienkārši ir ķeceris” [46].

R. Skrutons uzskatīja, ka cilvēkiem nepatīk hierarhija un privilēģijas, kā rezultātā viņiem veidojas dabiska tieksme uzskatīt, ka persona nav pelnījusi sev kādas privilēģijas. Proti, kad kāds pretendē uz augstu pozīciju, uzreiz rodas jautājumi − “kas viņš tāds ir?”, “ko viņš no sevis iedomājas?”, “ar kādām tiesībām viņš pretendē uz virskundzību pār mani?” [47].

Un diemžēl par mūsdienu sabiedrības resentimenta objektiem R. Skrutons atzina tieši bagātību, privilēģijas, kultūras līmeni un intelektu. Šādu resentimentu gan ir vienkārši izskaidrot – ir ārkārtīgi grūti priecāties par tiem labumiem, kas nepieder pašam. Priecāties par to, ka kādam paveicies, ir ļoti reta parādība, un tā sevī iekļauj arī piedošanu. Ņemot vērā, ka pastāv šis resentiments, kā arī spēja piedot ir sastopama ļoti reti, R. Skrutona ieskatos, ir konstatējama tiekšanās “nolikt pie vietas” spēcīgākos, spējīgākos, ietekmīgākos.

Tas gan, R. Skrutona ieskatā, nepastāvot visās jomās un teritorijās. Piemēram, sportā vēl aizvien tiek atbalstīti un atzīti tieši talantīgi cilvēki, tāpat kā sāncensība netiek uzskatīta par kaut ko sliktu. Taču diemžēl šobrīd sabiedrība vairs neuzskata, ka sāncensība ir nozīmīga daļa arī citās dzīves jomās [48].

Tāpat arī R. Skrutons konstatēja, ka ASV attieksme pret šiem jautājumiem ir citāda. Proti, ASV cilvēki netic, ka bagātie ir bagāti tāpēc, ka nabadzīgie ir nabadzīgi, šie cilvēki arī negrib konfiscēt bagātību, bet gan grib paši sev radīt to [49].

Līdz ar to, R. Skrutona ieskatos, pastāv liela iespējamība nokļūt “vairākuma tirānijas” varā, par ko rakstīja jau Akvīnas Toms [50] un Džons Stjuarts Mills [51].[52] R. Skrutons norādīja, ka vācu psihologs Maks Vēbers [53] ir paudis viedokli, ka katrā cilvēciskā sabiedrībā pastāv parādnieku vēlme apvienoties un atņemt kreditoriem viņu tiesības. Un šis prinicips ļoti labi strādā politikā, kad vairākums nobalso par to, lai atņemtu veiksmīgajiem daļu viņu īpašuma, tāpēc, ka tie uzskata, ka bagātība pieder kā kopējais labums un tā ir jāsadala godīgi. Šo godīgo sadali tad varētu veikt tieši valsts, līdz ar to varētu, piemēram, uzlikt vēl lielākus nodokļus bagātajiem un saņemto naudu sadalīt starp pārējiem [54].

Taču R. Skrutons norādīja, ka šādām darbībām ir arī savas sekas. “Bija viens mēģinājums sagrābt un sadalīt veiksmīgo cilvēku īpašumus. Taču dzīve to sodīja, jo šo īpašumu drīz vien vairs nebija. Tas ir tieši tas, ko mēs redzējām Eiropas komunistiskajās valstīs. Jebkura uzņēmuma peļņas konfiskācija noved pie tā, ka peļņa pazūd pavisam, kas, galu galā, kļūst par neko, nav ko pārdalīt un sabiedrība [tāpat] kļūst nabadzīgāka. Bet tomēr vairākums pieprasa aizvien vairāk, liekot valdībai aizņemties jau no nākamajām paaudzēm” [55].

Līdz ar to R. Skrutons iestājās par nepieciešamību aizstāvēt mazākumu un aizstāvēt mazākuma tiesības uz apvienošanos. Papildus tam, kā jau konservatīvais ideju paudējs, R. Skrutons norādīja, ka 20. gs. mācības parādīja, ka ir jāveido konstitūcijas, kas ietver arī “vecās idejas”, kas liegtu vairākumam nodibināt tirāniju pār mazākumu, kuri vēlas pilnveidoties [56].

R. Skrutons apgalvoja, ka “patiesības kodols sociālismā, kas saka, ka mēs baudām sabiedrības augļus tikai tad, ja esam gatavi dalīties ar tiem, [ir jānošķir] no aizvainojuma, kas to ietver” [57]. Viņaprāt, līdzīgi kā nacionālismam, arī sociālismam patiesības kodols ir pārvērties par ķecerību, aizstājot patiesību ar kļūdu. Citiem vārdiem sakot, rodas kārdinājums, ko visspēcīgāk izjūt kreisā spārna intelektuāļi, aizstāt nepilnīgo indivīdu ar tīru abstrakciju, pārrakstīt cilvēku pasauli tā, it kā tā būtu veidota no spēkiem, kustībām, šķirām un idejām, kurām būtu jāatrodas tādā pozīcijā, no kuras ir izslēgta jebkāda nepatīkama realitāte [58].

Tādējādi R. Skrutons nonāca pie secinājuma – “kā aicinājums labot esošo kārtību sociālismam vajadzētu patikt mums visiem. Bet kā mēģinājums revidēt cilvēka dabu un ieraut mūs tūkstošgades meklējumos, tā ir bīstama fantāzija [jeb] mēģinājums apjaust debesis, kas neizbēgami novedīs pie elles” [59].

Galu galā “to mēs varam skaidri redzēt tagad, kad Rietumu pasaule iznirst no Aukstā kara un komunistiskā murga. Tomēr joprojām pastāv “totalitārais vilinājums”, kā to sauca Žans Fransuā Revels [60], – kārdinājums pārveidot sabiedrību tā, lai vienlīdzība tiktu uzspiesta no augšas, no laipnas sociālistiskas valsts, kuras labos nodomus nekad nevar apšaubīt, jo neviens nezina, kā tas būs – tos sasniegt” [61].

Visbeidzot, R. Skrutons norādīja, ka “mēs dziļi sirdī visi sev atzīstam, īpaši, ja mums ir bērni, ka mēs gribam iespējas ne tikai sev, bet arī viņiem. Un tādā veidā mums ir vajadzīga kultūra, kurā panākumi un neveiksmes tiek vērtētas dažādi. Īstie egalitāristi – cilvēki, kas tic vienlīdzībai visā – lielākoties ir bez bērniem vai arī kā mūsu politiķi – slepus nodrošina privilēģijas saviem bērniem, uzspiežot viduvējību citiem” [62].

 

[1] Egalitāte [fr. égalitarism < égalite vienlīdzība] – utopiska nostādne, ka visiem sabiedrības locekļiem vajadzētu būt vienlīdzīgiem. Sk.: Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2005, 194. lpp.

[2] An interview with Roger Scruton. No 22.20 līdz 23.30 minūtei. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=FrYAy7DbtUE [aplūkots 2020. gada 30. jūlijā].

[3] Ibid. No 15.00 līdz 16.30 minūtei.

[4] Ibid.

[5] Topoloģija [gr. topos vieta, apvidus + logos mācība] – matemātikas nozare, kuras pamatā ir nepārtrauktības ideja; tā pētī ģeometrisko figūru vispārīgās, nemainīgās īpašības. Sk.: Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2005, 865. lpp.

[6] Kārlis Markss (Karl Heinrich Marx, 1818−1883) – ebreju izcelsmes vācu filozofs, sociālisma pamatlicējs.

[7] Džons Roulss (John Bordley Rawl, 1921–2002) – amerikāņu rakstnieks, filozofs.

[8] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 46.

[9] Ibid.

[10] Ibid, p. 48.

[11] Ibid.

[12] Ibid.

[13] Ibid.

[14] Ibid.

[15] Scruton R. Inequality Matters. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/10/30/inequality-matters/#67426ae71dec [aplūkots 2020. gada 1. augustā].

[16] Ibid.

[17] Ibid.

[18] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 44.

[19] Pīters Tovnsends (Peter Brereton Townsend, 1928–2009) – britu sociologs, profesors, rakstnieks, pētīja nabadzību.

[20] Townsend P. Poverty in the United Kingdom. A survey of household resources and standards of living. [B.v.]: University of California Press, 1979.

[21] Leiboristi – Lielbritānijas centriski kreisas politiskās Leiboristu jeb Darba partijas (oriģ. – Labour Party) pārstāvji.

[22] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, pp. 44–45.

[23] Ibid.

[24] Ibid.

[25] Tomass Piketijs (Thomass Piketty, 1971) – franču ekonomists, fokusējas uz labklājību un ienākumu nevienlīdzību.

[26] “Kapitālisms divdesmit pirmajā gadsimtā” (oriģ. – “Capital in the Twenty-First Century”) – T. Piketija 2013. gadā publicēta grāmata par labklājību, bagātību, ienākumu nevienlīdzību Eiropā un ASV kopš 18. gs.

[27] Scruton R. Inequality Matters. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/10/30/inequality-matters/#67426ae71dec [aplūkots 2020. gada 1. augustā].

[28] Ibid.

[29] Ibid.

[30] Скратон Р. В защиту элитизма. Pieejams: https://core.ac.uk/reader/295705142 [aplūkos 2020. gada 1. augustā].

[31] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014.

[32] Ibid., p. 45.

[33]Scruton R. Inequality Matters. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/10/30/inequality-matters/#67426ae71dec [aplūkots 2020. gada 1. augustā].

[34] Frīdrihs Augusts fon Hajeks (Friedrich August von Hayek, 1899–1992) – austriešu/britu ekonomists, politikas filozofs, ieguvis doktora grādu tieslietās un politikā, 1974. gadā ieguva Nobela prēmiju ekonomikā.

[35] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 16.

[36] Ibid, c. 17.

[37] Hosē Ortega i Gasets (José Ortega y Gasset, 1883–1955) – spāņu filozofs, kritiķis.

[38] Valsts prezidenta Egila Levita uzruna Vecgada vakarā. Pieejams: https://www.president.lv/lv/jaunumi/zinas/valsts-prezidenta-egila-levita-uzruna-vecgada-vakara-26082#gsc.tab=0 [aplūkots 2020. gada 3. augustā].

[39] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, c. 18.

[40] Скратон Р. В защиту элитизма. Pieejams: https://core.ac.uk/reader/295705142 [aplūkos 2020. gada 1. augustā].

[41] Ibid.

[42] Ibid.

[43] Ibid.

[44] Ibid.

[45] Ibid.

[46] Ibid.

[47] Ibid.

[48] Ibid.

[49] Scruton R. Inequality Matters. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/10/30/inequality-matters/#67426ae71dec [aplūkots 2020. gada 1. augustā].

[50] Akvīnas Toms (Sanctus Thomas Aquinas, 1225–1274) – Dominikāņu ordeņa mūks, ievērojams filozofs, teologs.

[51] Džons Stjuarts Mills (John Stuart Mill, 1806–1873) – britu filozofs, politiskais ekonomists, ierēdnis.

[52] Скратон Р. В защиту элитизма. Pieejams: https://core.ac.uk/reader/295705142 [aplūkos 2020. gada 1. augustā].

[53] Maks Vēbers (Maximilian Carl Emil Weber, 1964–1920) – vācu sociologs, politiskais ekonomists.

[54] Скратон Р. В защиту элитизма. Pieejams: https://core.ac.uk/reader/295705142 [aplūkos 2020. gada 1. augustā].

[55] Ibid.

[56] Ibid.

[57] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 52.

[58] Ibid.

[59] Ibid.

[60] Žans Fransuā Revels (Jean-François Revel, 1924–2006) – franču žurnālists, filozofs.

[61] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 52.

[62] Скратон Р. В защиту элитизма. Pieejams: https://core.ac.uk/reader/295705142 [aplūkos 2020. gada 1. augustā].

17
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. XI. Kurš un kā kļūst par teroristu?
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. X. Vai “islamofobija” ir propagandas vārds?
Aldis Alliks
Eseja
Mazs bij’ tēva novadiņis, bet diženi turējās…
Līdz šim Satversmes tiesā ar pieteikumiem ir vērsušās 13[1] pašreizējo Latvijas novadu pašvaldības, apstrīdot Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu (turpmāk – ATR likums). Katru Satversmes ...
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. IX. “Domu policija” medī “raganas”
Normunds Šlitke, Aigars Brečs
Eseja
Zināt savas tiesības. Ievads
Tiesības zināt savas tiesības nosaka valsts pienākumu uz likumu, tostarp to grozījumu, un citu tiesību normu formu un saturu, kā arī tiesību aktu un to piemērošanas prakses pieejamību, lai katrs, nepieciešamības gadījumā ...
AUTORU KATALOGS