Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA ESEJA

11. Septembris 2020 / 15:15

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. VIII. “Trakā pasaule” uzbrūk ne tikai smēķētājiem
2 komentāri
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Mg. iur.
Signe Skutele
 

Pavisam nesen 2020. gada 20. maijā Latvijā stājās spēkā aizliegums tirgot mentola cigaretes [1] uzskatot, ka, ierobežojot pieejamo smaržu un garšvielu daudzveidību, tikšot mazināts cigarešu pievilcīgums jauniešu vidū [2]. Kā norādīts Eiropas Komisijas mājaslapā, tabakas patēriņš esot vislielākais novēršamais veselības apdraudējums un visbūtiskākais priekšlaicīgas nāves cēlonis Eiropas Savienībā un ik gadu tas izraisot gandrīz 700 000 cilvēku nāvi [3]. Savukārt no ES iedzīvotāju kopskaita smēķē 26%, bet starp 15–24 gadus veciem jauniešiem 29% [4]. Tāpat arī mājaslapā atrodama informācija, ka Eiropas Savienība un valstu valdības “ir īstenojušas vairākus smēķēšanas ierobežošanas pasākumus, pieņemot tiesību aktus, ieteikumus un – senāk – informācijas kampaņas” [5]. Ir publicētas arī tabulas un apkopojumi, kas parāda daudzos smēķēšanas ierobežojumus Eiropas Savienības valstīs [6].

Saskaņā ar SPKC pētījumu datiem [7] 2018. gadā ikdienā Latvijā smēķēja 25% iedzīvotāju vecuma grupā no 15 līdz 74. gadiem, no kuriem 38% ir vīrieši un 12% sievietes [8]. Līdz ar to dažādi ar smēķēšanu saistīti aizliegumi gana bieži tiek apspriesti gan sabiedrībā, gan mediju vidē [9].

Vienlaicīgi sastopamākie mīti par smēķēšanas cēloņiem ir izlaidība un nekulturālisms. Acīmredzot arī tādēļ, ceļš “ierindas solī” uz pilnīgu smēķēšanas aizliegumu pārskatāmā nākotnē ir šķietami pašsaprotams. Tomēr “zinātniski pētījumi” klusē par tiem cēloņiem, kas mudina cilvēkus, “kaut arī iluzori”, bet tomēr kaut uz dažām sekundēm vai minūtēm atslēgt savas smadzenes no “trakās pasaules”, kas uzmācas ar savu diktātu ik solī.

Varbūt pamatoti būtu jautāt: “Bet varbūt kaut kas nav kārtībā ar pašu pasauli?” Citiem vārdiem sakot, varbūt cilvēks vairs nevar un negrib pielāgoties pasaules uzstājīgajām jābūtības prasībām? Saprotams, ka šādus smeķēšanas cēloņus neviens nemaz negrasās nedz pētīt, nedz arī novērst. Vēl vairāk tādēļ, ka smēķēšanas cēloņi tiek pasniegti kā individuāla netikumība, “smēķētājiem var uzbrukt bez maksas, jo neviens nav gatavs viņus aizstāvēt” [10].

Rodžers Skrutons arī smēķēja. Taču viņš smēķēja cigārus un pārējie tabakas izstrādājumi viņu nesaistīja [11]. Vienlaicīgi viņš piebilda, ka izvairās no vietām, kur cilvēki smēķē, ja vien nav viens no viņiem, kā arī priecājas, ka tiek pieliktas pūles, lai nošķirtu smēķētājus un aizsargātu bērnus no “ieraduma, kuru diezgan pamatoti uzskata par netikumu un kas par tādu tiek uzskatīts kopš sers Valters Raleigs [12] [tabaku] pirmo reizi atveda no Amerikas” [13]. R. Skrutons arī skaidri pozicionēja: “Es esmu pret tabaku, lai gan ne tik daudz kā pret smagajām narkotikām, mobilajiem telefoniem un pornogrāfiju” [14].

Ir pilnīgi skaidrs, ka R. Skrutons nekad nav slavinājis smēķēšanas netikumu vai apšaubījis smēķēšanas kaitīgumu. Stāsts ir pilnīgi par ko citu. R. Skrutons vairākos rakstos pauda pietiekoši argumentētu kritiku par aizliegumiem saistībā ar smēķēšanu un tabakas izstrādājumiem [15]. Sev raksturīgi R. Skrutons to aplūkoja konservatīvisma naratīva kontekstā. Iespējams, būtu vēlreiz jāatgādina, ka konservatīvisms ir “nevis likt lietas atpkaļ, bet iekonservēt tās”, proti, tā ir stabilitāte un vienmērība, nevis “skatīšanās atpakaļ pagātnē un atkāpšanās” [16]. Tādēļ arī smēķēšana, kā R. Skrutons daļēji ironizēja, “pieder pie tiem vecajiem un nemainīgajiem [džentlmeņu] paradumiem, kā[di ir arī] saukt sievietes par “dāmām”, piedzerties piektdienas vakarā ar saviem biedriem, nešķirt [laulību], neskatoties ne uz ko, un radīt bērnus laulībā – tas atspoguļo sabiedrības vērtības, kas izveidotas no skaidra dzimumu lomu sadalījuma. Tas ir vecās kārtības simbols, kāds veidots Holivudas un Ealing Studios [17] pēckara gados, un tas ir ļoti nevainīgs, kad tiek nolikts blakus kokaīnam vai heroīnam” [18]. Aizsteidzoties raksta izklāstam pa priekšu, jāuzsver, ka atslēgas vārds iepriekš teiktajā ir “vecie džentlmeņu paradumi”.

Citiem vārdiem sakot, R. Skrutona uzskatos par šo jūtīgo tēmu priekšplānā izvirzās nevis “par” vai “pret” smēķēšanu, bet gan cilvēka brīvības kā svarīgākās vērtības jautājums. Tādējādi viņš pilnīgi pamatoti uzskatīja, ka smēķētājiem ir tiesības brīvi smēķēt, ja vien viņi saprot, labprātīgi atzīst un ir gatavi akceptēt risku, ko viņi uzņemas saistībā ar smēķēšanas kaitīgo ietekmi uz veselību [19]. Otrs aspekts, kas satrauca R. Skrutonu, bija veids, kā šīs brīvās izvēles tiesības tiek ierobežotas, vai drīzāk kā tiek uzspiesti ikdienas uzvedības paradumi vislabākajās “sociālās inženierijas” tradīcijās.

Līdzīgu viedokli kādā savā publikācijā pauda Dr. iur. Juris Rudevskis: “No vienas puses, autors abām rokām atbalsta smēķēšanas ierobežojumus sabiedriskās vietās un iestājas par nesmēķētāju (it īpaši bērnu) tiesībām neelpot tabakas dūmus. No otras puses, vai šāds aizliegums ir attaisnojams, ja smēķēšana norādītajās vietās nevienam objektīvi netraucē: piemēram, gadījumā, ja daudzdzīvokļu mājā visi pārējie dzīvokļi ir neapdzīvoti vai ja visi mājas iemītnieki ir kaislīgi smēķētāji? Kāds ir šāda likuma pamatmērķis: aizsargāt citu tiesības (kas ir pašsaprotami un nekādus iebildumus nerada) vai tomēr, līdzīgi valdonīgai bērnudārza auklei, aizsargāt pieaugušus rīcībspējīgus cilvēkus pašus no sevis?”[20]

Ja reiz ir pieminēta daudzdzīvokļu māja – kas aizsargās pieaugušu rīcībspējīgu smēķētāju no “lopiska” nesmēķētāja, kuram paradums ir labākajā gadījumā klusi klausīties iemīļoto mūziku caur SABvūferi [21], lai gan ar to ir pilnīgi pietiekami, lai skaņas vibrācijas tricinātu visu māju un tuvinātu kaimiņus ārprātam. Brīvas izvēles tiesības nozīmētu arī būt pasargātam no jebkāda trokšņa ietekmes nakts laikā, taču Latvijā netiek piedāvāts nekas cits kā vien “cietušajiem” pašiem iegādāties dārgu trokšņu mērījuma ierīci. Tamlīdzīgu trokšņu ietekme uz organismu vienu-divas reizes nedēļā ir pietiekama, lai radītu būtisku kaitējumu veselībai. Kā zināms, spīdzināšana ar troksni ir bijusi labi aprobēta metode, piemēram, Gvantanamo vai Abu Greibas cietumos [22].

Tādēādi arī šī raksta autori vēlas uzsvērt, ka publikācija nav iecerēta kā tabakas izstrādājumu propaganda vai šī netikuma apoloģija [23], bet gan R. Skrutona pārdomu algoritma tiesībfilozofisko aspektu, proti, saistībā ar starptautisku organizāciju un valsts pārmērīgo un selektīvo paternālismu [24] (vai varbūt tomēr maternālismu?), iejaucoties indivīda personiskajā dzīvē, izsekošana.

Kā jau minēts, R. Skrutonam nebija ne mazāko šaubu, ka tabaka, kas lietota pārmērīgā daudzumā, protams, var kaitēt cilvēka veselībai. Taču, vai tas pats neattiecas arī uz citām precēm – gaļu, ziepēm, alkoholu, automašīnām, datoriem, pornogrāfiju, narkotikām [25], kā arī kaut vai jau iepriekš minētajiem SUBvuferiem utt. Vēl jo vairāk viņš izvirzīja hipotēzi, ka, iespējams, tabakas radītie riski patiesībā varētu būt mazāk nopietni, salīdzinot ar tiem, kas saistīti ar marihuānu, automobiļiem, taukiem, alkoholu vai mazkustīgu dzīvesveidu [26]. Turklāt norādot, ka, viņaprāt, tabakas izstrādājumi ir praktiski vienīgais produkts tirgū, kas godīgi arī atzīst savu kaitīgumu [27]. R. Skrutons visnotaļ pamatoti aizrādīja, ka tiem produktiem, kas apdraud nevis patērētāja fizisko, bet gan garīgo un morālo veselību, vai nu vispār netiek pievērsta vai pietiekoši netiek pievērsta uzmanība [28], piemēram, tie paši SUBvuferi, kad pēc stundām garas spīdzināšanas naktī, prātu pārņem tikai viena vēlēsānās – fiziski izrēķināties ar egoistu par excellence [29]. Tādēļ R. Skrutons arī apgalvoja, ka, “ja tiktu pierādīts, ka tiem, kas smēķē, cigaretes rada draudus ne tikai ķermenim, bet arī garīgajai un morālajai veselībai, es atbalstītu stingrākus ierobežojumus to pārdošanai un izmantošanai” [30].

Kā vēl vienu argumentu R. Skrutons norādīja, ka, neraugoties uz to, ka smēķēšana ir jutekliskās baudas avots, tās sekas neizraisa noziegumu. Proti, “cilvēki neizdara noziegumus smēķēšanas ietekmē, kā to dara alkohola vai narkotiku ietekmē. Cilvēki, kas smēķē, ir gatavi sevi nomierināt, atkāpties no nemier[īgās] pasaules un novērtēt to. Viņu raksturi nav izkropļoti vai samaitāti viņu ieraduma dēļ. [..] Smēķētājs ir parasts, atbildīgs kopienas loceklis” [31].

1998. gadā R. Skrutons izdevumā “The Wall Street Journal” publicēja divus identiska satura rakstus – “Traka pasaule uzbrūk mums smēķētājiem” [32] un “Viss der – izņemot smēķēšanu” [33]. To būtība ir – smēķēšanas aizliegumi nevar būt aktuālāki par citām sabiedrībā samilzušām problēmām, citiem vārdiem sakot, šeit nedrīkst būt selektīvisms un nekonsekvence. Sak’, ja reiz vienlīdzība, tad itin visur.

R. Skrutons šajā sakarā rakstīja, ka “Kalifornijā, kur rasu konflikts [34], narkomānija, AIDS un vispārēja aprobežotība vājina sociālo struktūru, štata likumdevējs vēlas koncentrēt savu enerģiju uz smēķēšanas aizliegumu sabiedriskās vietās” [35]. Par tik pat dīvainu viņš uzskatīja faktu, ka tā brīža Eiropas Savienības Sociālo lietu komisārs Patriks Flinns [36], “kuram vajadzētu nopietni satraukties par narkotikām, pedofiliju un pusaudžu noziedzību, arī ir labprātīgi nolēmis, ka turpmākā virzība uz priekšu ir aizliegt tabakas reklāmu” [37].

R. Skrutons, raksturojot šo P. Flinna politiku, uzskatīja, ka “neievēlētais birokrāts nolēma ignorēt uzņēmumu, patērētāju un valdību saprātīgos uzskatus, lai turpinātu īstenot pasākumus, kuram nav cita pamatojuma kā vien neprātīgais aizspriedums, kurā tabakas smēķēšana ir [sa]redzama tādā pašā gaismā kā viktoriāņiem [38] – masturbācija” [39].

Taču īpaši negatīvi R. Skrutons attiecās pret starptautiskām organizācijām un to nesaprotami plašajām kompetencēm un pilnvarām noteikt ierobežojumus visā pasaulē. Būtībā viņam ierobežojumi pret tamlīdzīgu stabilu praksi saistījās ar gluži vienkāršu fakta konstatāciju, proti, de facto likumdošanas funkcijas ir piešķirtas transnacionālām institūcijām, kuras nav atbildīgas nacionālā elektorāta priekšā [40].

Saprotams, ka nacionālās valstis ne jau vienmēr ir sajūsmā par šīm visdažādāko institūciju “direktīvām”, ne reti savās konstitucionālajās tiesās pat apšaubot to atbilstību saviem pamatlikumiem. Tas nozīmē, ka rezistence [41] tam pastāvēja, pastāv un pastāvēs. Tomēr nebeidz pārsteigt tas, ka galu galā pēdējais vārds pēdējiem nepieder. Bet tā jau ir pilnībā cita tēma – kādēļ.

Un kā vienu no šādām organizācijām R. Skrutons minēja arī šobrīd vienu no visplašāk apspriestajām un arī kritizētajām, turklāt dažādos, tajā skaitā, koruptīvos, skandālos iepīto [42] Pasaules Veselības organizāciju, turpmāk – PVO. 2000. gadā R. Skrutons Londonas Ekonomiskajā institūtā pat publicēja pētījumu “Kurš, ko un kāpēc? Starptautiska pārvaldība, leģitimitāte un Pasaules Veselības organizācija” [43]. Šajā pētījumā R. Skrutons skaidroja, ka PVO bija izveidota 1948. gadā kā specializēta ANO aģentūra, lai īstenotu starptautisku sadarbību cīņā pret slimībām. Šī institūcija, viņaprāt, būtu jāciena par daudziem nozīmīgiem sasniegumiem, piemēram, “baku izskaušanu visā pasaulē, ko nebūtu bijis iespējams panākt bez saskaņotām starpvalstu iniciatīvām, kuras dalībvalstu valdības pieņēma kopīgam mērķim” [44]. Tajā pašā laikā tā ir kļuvusi politizēta un, lai gan tā pati apgalvo, ka savu politiku īsteno saskaņā ar dalībvalstu pieprasījumiem, R. Skrutons uzskatīja, ka tas īsti neatbilst patiesībai [45].

Pētījuma pirmajā daļā R. Skrutons aprakstīja PVO būtību, savukārt otrajā daļā pievērsās tieši tabakai, tostarp tabakas aizliegumu un ierobežojumu iniciatīvu rašanās un attīstības gaitai. Pirms paša pētījuma gan R. Skrutons izskaidroja fundamentus, kas, viņaprāt, būtu jāiegaumē, proti, – cilvēki mirst un tas ir dabiski. Tāpat jāņem vērā dažādie dzīves apstākļi un dzīves ilgumi dažādās valstīs, saslimšanas, sērgas un vecuma faktors, pārnēsājamas un nepārnēsājamas slimības utt. Un visbeidzot – kā uz veselību attiecināmi brīvprātīgas izvēles un piespiedu mehānismu aspekti [46].

Savukārt pētījuma priekšvārdā R. Skrutons uzdeva jautājumu, kāpēc būtu jāinteresējas par PVO un tās uzbrukumiem tabakas industrijai. Viņaprāt, tas ir svarīgi, pirmkārt, tāpēc, ka strīdam par tabaku ir milzīga sociāla, politiska un fiskāla nozīme, kura vēl nav skaidri pateikta un novērtēta. Jeb, kā ironiski piemetināja R. Skrutons – smēķētāji būtībā ir “fiskālie varoņi” [47]. Otrkārt, tāpēc ka PVO domātspējīgā sabiedrības daļā ir izraisījis apjukumu, ierosinot apjomīgus likumdošanas pasākumus bez demokrātiska mandāta [48]. Proti, R. Skrutons iebilda pret to tāpēc, ka tamlīdzīgi noteikumi tiek uzspiesti no nevēlētām organizācijām, kuras nav atbildīgas tiem, kurus tās cenšas kontrolēt [49]. Vēl jo vairāk R. Skrutons neredzēja, kā “transnacionālai birokrātijai būtu tiesības teikt mūsu valdībām, kā tām jātiek galā ar problēmām” [50]. Nerunājot jau par to, ka “transnacionālai birokrātijai” būtu tiesības kļūt par “bērnudārza aukli” pieaugušam, rīcībspējīgam un visnotaļ citā ziņā atbildīgam kopienas loceklim.

Tāpat arī R. Skrutons pārmeta PVO nepamatotu finansējuma izlietošanu, tostarp ļoti lielus administratīvos izdevumus. Kā norādīja R. Skrutons, tad no 1994. gada līdz 1995. gadam PVO no sava budžeta 75% tērēja administratīvajam aparātam. Savukārt, piemēram, attiecībā uz PVO organizētajām kampaņām R. Skrutons norādīja, ka finanšu līdzekļi tika iztērēti pret-smēķētāju akcijās, par drošības jostu izmantošanu automašīnās un tādām problēmām kā “psihosociālā veselība”, savukārt netika strādāts pie tik nopietniem jautājumiem, kā, piemēram, malārija [51].

R. Skrutons asi vērsās pret PVO lomu valstīm saistošu normatīvo aktu izstrādē un pieņemšanā, uzsverot valsts pilsoņu nozīmi un PVO birokrātiju: “Kopumā es neredzu, ka starpvalstu birokrātijai ir kādas tiesības pateikt mūsu valdībai, kā tai jārīkojas, risinot šo problēmu, [un] ne tikai tāpēc, ka tikai vēlēta valdība patiešām var redzēt lietas kopsakarā un zina, kuras intereses ir jālīdzsvaro, lai panāktu saprātīgu un sociāli pieņemamu likumdošanu” [52].

Visbeidzot, R. Skrutons savu pētījumu noslēdza, saistot šos jautājumus ar saviem konservatīvajiem uzskatiem, proti, ka mūsu laikā vairāk nekā jebkad agrāk ir nepieciešams nosargāt veco ideju par likumu kā individuālo brīvību sargātāju, nevis kā piespiedu atbilstības instrumentu. Visur tur, kur tiek uzspiests regulējums, šis regulējums ir nepareizs, jo tas ir juridiski nederīgs. Savukārt, lēmums par to, vai tas ir nepieciešams, jāpieņem mums, un jāpieņem ar mūsu ievēlēto likumdevēju starpniecību [53]. Tādējādi šādu nevēlētu institūciju veidoto “likumdošanu” R. Skrutons uzskatīja par draudu vispārējai brīvībai.

Saprotams, ka jebkurā gadījumā transnacionālajām organizācijām ir pietiekoši daudz sviru, lai arī bez rakstītām normām ietekmētu valdības, tādējādi jebkādus ierobežojumus uzdodot par nacionālo valdību leģitīmu lēmumu.

Līdz ar to jebkurā gadījumā atklāts paliek jautājums par valdību nekonsekvenci un voluntārismu [54], attiecinot to pašu jautājumu uz valdībām, proti, ar kādām tiesībām valdība aizliedz darīt to, kas nodara kaitējumu tikai pašam cilvēkam nevis kādam citam [55].

Tomēr nevar nepamanīt, ka aizvien pieaug kareivīgi aicinājumi būtībā pilnībā aizliegt smēķēšanu ar metodēm, kuras ir grūti savienot ar cieņu pret individuālo brīvību. Piemēram, “1) Nekavējoties uzsākt cīņu pret smēķēšanu!; 2) Nekavējoties palielināt akcīzes nodokli tabakas izstrādājumiem!; 3) Nekavējoties izņemt tabaku no pārtikas tirdzniecības vietām, lai atslogotu pārtikas veikalu darbu!; 4) Palielināt administratīvus sodus jebkuram, kas smēķē kāda cita tuvumā un klātbūtnē, tādējādi apdraudot cita cilvēka veselību un dzīvību!” [56].

Visnotaļ dīvaini šķiet arī citviet minētie dažādo aizliegumu pamatojumi. Proti, “loģika ir, protams, tāda, ka nevienā demokrātiskā valstī mēs nevaram iedomāties, ka kāda no valsts augstākajām amatpersonām smēķē. Es atgādināšu, ka [bijušais ASV prezidents] Baraks Obama [57] uzreiz atmeta šo ligu, kad viņš tika ievēlēts, pat nesagaidot to brīdi, kad viņš kļuva par prezidentu” [58].

Tik tiešām bijušā ASV prezidenta B. Obamas smēķēšanas netikums vairākkārt tika plaši diskutēts un arī aprakstīts presē [59]. Tomēr arī šeit vietā būtu pieminēt, ka viņš nebūt nebija vienīgais politiķis, kas bija aizrāvies ar smēķēšanu. Piemēram, zināms, ka kaislīgs smēķētājs bija R. Skrutona atbalstītais Apvienotās Karalistes premjerministrs Vinstons Čerčils [60], tāpat arī smēķējis vēl pavisam nesenais Apvienotās Karalistes premjerministrs Deivids Kamerūns [61]. Ar dažādiem tabakas izstrādājumiem bija aizrāvušies arī citi ASV prezidenti – Endrjū Džeksons [62], Ābrahams Linkolns [63], Franklins Rūzvelts [64], Džons Kenedijs [65], Ričards Niksons [66], Ronalds Reigans [67], Bils Klintons [68]. Tāpat arī Rietumvācijas kanclers Helmuts Šmids [69], Vācijas kanclers Gerhards Šrēders [70] un pat pašreizējā Dānijas karaliene Margrēte [71]. Nebūtu korekti teikt, ka šīs valstu augstākās amatpersonas ciestu ar “spriestspējas trūkumiem” [72]. Saprotams, ka, vadoties no minētās loģikas, proti, “nevienā demokrātiskā valstī mēs nevaram iedomāties, ka kāda no valsts augstākajām amatpersonām smēķē”, šeit tika atzīmēti tikai nepārprotami demokrātisku valstu vadītāji, nepieminot, piemēram, Josifu Staļinu [73], Leonīdu Brežņevu [74] vai Mao Dzedunu [75], kuri visi kā viens arī bija kaismīgi smēķētāji. Brīnums, ka vēl nav tikusi izvirzīta hipotēze, ka valsts augstākās amatpersonas – smēķētāji – ir autoritārisma vai totalitārisma cēlonis.

Patiesībā viss ir gluži otrādi, jo realitātē viens no galvenajiem mūsdienu demokrātiju “morālajiem krusta kariem, kas konsekventi tiek atbalstīts no mūsdienu valdībām” [76], ir individuālo brīvību ierobežošana.

Katrā gadījumā R. Skrutons uzskatīja, ka mūsdienu “trakās pasaules” jeb “dzīves histērijas” piesātinātais uzbrukums tabakai kā “peramajam zēnam”, izliekoties neredzam citas visnotaļ samilzušas problēmas, īstenībā ir vēršanās pret vecās Rietumu kultūras piederīgajiem “mačo” ieradumiem (sak’, jo, galu galā, taču tieši “vīrietis ir visa ļaunuma sakne” [77]). Tādējādi saskaņā ar šādu loģiku šis kundziskais (ja gribat – šķiriski buržuāziskais) rituāls kā viena no “apspiešanas struktūras” izpausmēm būtu pakļaujams pilnīgai eliminācijai [78]. Tāds skaidrojums atbilda arī R. Skrutona vispārzināmās sociālisma kritikas naratīvam, kas īsumā jau bija aplūkots rakstu sērijā iepriekš, noteikti paturot prātā arī filozofa Herberta Markūzes (Herbert Marcuse, 1898–1979) doktrīnu, ka “patiesā revolucionārā šķira ir daudzveidīgās minoritātes”, ar to pēdējam domājot arī “apspiestās sievietes”.

No pirmā acu uzmetiena, protams, varētu šķist, ka R. Skrutons šajā no medicīniskā viedokļa it kā pašsaprotamajā tabakas izstrādājumu jautājumā bija savērpis kaut kādu pilnīgi smieklīgu “sazvērestības teoriju”, jo tajā nenoliedzami būtu saskatāmas visnotaļ vājas vietas. Vispirms jau nav nekāds noslēpums, ka arī daudzas sievietes mūsdienās pašas kaismīgi lieto tabakas izstrādājumus. Bet tad sanāktu, ka viņas pašas sazvērnieciski “globālā līmenī” būtu pamanījušās arī noorganizēt sev tādus vai citādus ierobežojumus šajā jomā, tādējādi vienīgi apgrūtinot savu dzīvi un neremdināmās brīvības alkas. Tomēr kontekstā ar vietām notiekošo absurda teātri tiešā un pārnestā nozīmē [79], kad sākotnēji vienīgi nožēlas un pat līdzjūtības vērti atsevišķi kuriozi jau pilnā nopietnībā piesaka savas tiesības uz reālu eksistenci un absolūto patiesību, R. Skrutona teiktais nemaz arī nešķiet tik primitīvs. Turklāt nedrīkstētu aizmirst, ka smēķēšana kā “kundzisks rituāls” jeb dzīves stila atribūts kopš 19. gadsimta beigām ne tikai neizslēdza, bet līdz ar sieviešu emancipāciju pat paģērēja, ka to piekopa arī gan ļoti smalkas, gan arī mazāk smalkas dāmas, ar to cenšoties apliecināt savu piederību augstākajām aprindām. Citiem vārdiem sakot, šim ieradumam kā aristokrātiskam atribūtam īsti nemaz dzimtes nav. Tamlīdzīgu zināma šķiriskā pārākuma vizuālo simbolu uzskaitījumu, protams, varētu turpināt, atrodot pietiekoši daudz piemēru arī mūsdienās. Tādējādi masu cilvēkam cīņā par pilnīgu vienlīdzību bija un vēl šodien būtu daudz, uz ko tiekties, ja vien arī planētas resursi to atļautu, lai pilnīgi visiem būtu garantētas tiesības simulēt kungus. Lai gan šeit uzreiz ir nepieciešama atruna, ka patiesa vēlme pašiem būt par kungiem, vienalga, vai “savā zemē” [80] vai pašam par sevi, drīzāk ir apsveicama kā konstruktīva izaugsmi veicinoša un attīstoša tieksme.

Tomēr, tabakas lietošanai kļūstot par masu kultūras sastāvdaļu, jeb – gluži ikdienišķu proletārisku nodarbi, agri vai vēlu bija sagaidāms vispārējs darba ētikas un produktivitātes kritums, nerunājot nemaz jau par zināmām estētiska rakstura problēmām videi un koplietošanas vietām un papildu slodzi valsts budžetam saistībā ar veselībai nodarīto kaitējumu.

Citiem vārdiem sakot, tas drīzāk ir visaptveroša darba spēka ražīguma spējas krišanās jautājums, kas it īpaši aktualizējas globālajos ekonomiskajos modeļos, kad starptautiskie aizdevēji, lai kas tie arī nebūtu, būtībā tirgus ekonomikas principus tā īsti atzīst starpvalstu konkurences līmenī, tādējādi pēdējās bezkaislīgi uzlūkojot vienīgi kā komerciālas vienības, kurām jābūt spējīgām atgriezt piešķirtos aizdevumus ar pielīgtajiem procentiem. Kā tas tiek izdarīts, acīmredzot jau ir pilnīgi indiferenti. Līdz ar to nacionālās valstis tiek predestinētas ne tikai pie pirmās iespējas paaugstināt nodokļus, žņaudzot savus ekonomiski aktīvos pavalstniekus (tajā skaitā, lokālos komersantus) jeb, vienkāršoti izsakoties, tos, no kuriem var kaut ko paņemt, bet arī tikt galā ar savām tā dēvētajām sociālajām problēmām, kas nenozīmē neko citu kā “sociālas valsts” (nosaukumam te nav nozīmes) ideoloģijas propagandu ar tradicionālo sociālistu “vienlīdzības” lozungu. Šāds “vertikālā kapitālisma” un “horizontālā sociālisma” krusts kā savdabīga neapstrīdama dogma sekulāras modernās Rietumu civilizācijas mandalas [81] izskatā gluži dabiski arī autorizē veidu, kā tiek nodrošinātas šādas sistēmas uzturēšanai nepieciešamās korekcijas, lietojot, ja nepieciešams, ekonomisko, emocionālo un arī fizisko vardarbību.

Atgriežoties pie darba spēka ražīguma jautājuma, tādēļ ir arī pilnīgi loģiski, ka agri vai vēlu bija jāseko visaptverošiem risinājumiem un attiecīgajām instrukcijām pa vertikāli, atklātam paliekot vienīgi jautājumam par tamlīdzīgu ierobežojumu un aizliegumu pamatojumu sabiedrībai.

Saprotams, ka vispārējās vienlīdzības lozunga kontekstā nemaz arī nebūtu iespējams veidot jelkādus izņēmumus, attiecinot tos uz tiem, kuriem, ievērojot specifiskas individuālās īpašības, kā arī nodarbošanās vai sociālā statusa īpatnības, tabakas izstrādājumu lietošana būtiski neietekmētu pašu individuālās dzīves kvalitāti un radošo intensitāti, vienlaicīgi neradot arī estētiska rakstura problēmas un jebkādas “ciešanas” nedz sev, nedz, galvenokārt, arī citiem. Tas arī acīmredzot ir R. Skrutona aprakstītais gadījums, kad viņš pilnīgi pamatoti uzdod jautājumu: kādā sakarā manā vietā to izlemj PVO vai labākajā gadījumā valdība?

Vienlaicīgi nekas cits kā vienīgi un tikai nesavtīgās “tēvišķās” vai “mātišķās” rūpes par pavalstnieku veselību un dzīvību šķiet arī gluži saprātīgs pat kā vienīgais pamatojums, jo tabakas lietošana kā “vislielākais novēršamais veselības apdraudējums” [82] patiešām ir visvieglāk saprotams un pieņemams.

Un tomēr tamlīdzīga vienlīdzība patiesībā ir nevienlīdzība, turklāt ar tendenci savā konsekvencē to vienīgi padziļināt.

Katrā ziņā šajā sakarā R. Skrutons paskarbi pajokoja, ka noteikti nekad netiktu pilnībā “aizliegt[s] smēķēt bāros indiāņu rezervātos. Jo tas nebūtu politiski korekti. Indiāņi ir etniska minoritāte, un tāpēc viņi ir pasargāti no vajātājiem, kas vajātu mūs pārējos” [83]. Autoriem gan nav informācijas, vai patiešām tas tā arī notika. Taču jādomā, ka arī R. Skrutonam bija pilnīgi indiferenti [84], vai indiāņi turpmāk savos bāros smēķēs vai nesmēķēs. Tomēr, vadoties pēc šādas loģikas, autoriem tikpat pusnopietni būtu jāsecina, ka tādā gadījumā tamlīdzīgi izņēmumi būtu jāattiecina, piemēram, arī uz personām ar īpašām vajadzībām vai “apspiestajām” minoritātēm, lai gan šobrīd nav nekādu indikāciju, ka kaut kas tamlīdzīgs būtu iecerēts tuvākajā nākotnē. Taču, kas zina, kas pretrunu plosītajai “trakajai pasaulei” prātā.

Līdz ar to visdrīzāk patiesā motivācija būtu meklējama tajos pasaules politikas kuluāros, kur lēmumi tiek pieņemti konceptuāli, pamatojoties uz sausu kalkulāciju, nevis “atbrīvojošas žēlastības” vārdā. Bet pēc tam šie lēmumi nelokāmi, ar dzelžainu gribu un par katru cenu arī īstenoti, bet jau ar, piemēram, PVO, citu transnacionālo organizāciju, kā arī ar visdažādāko nevalstisko (tajā skaitā uz “atbrīvošanos” orientētu) organizāciju starpniecību, kuras šo gribu ietērpj vairāk pēc saviem ieskatiem atbilstoši savai “misijas” izjūtai. Tādējādi, lai arī pēdējo motivācija, iespējams, varētu būt arī akls naids pret “mačo ieradumiem”, tomēr diez vai tamlīdzīgām struktūrām piemīt spēja kaut ko pašām reāli izlemt un tādējādi būtiski ietekmēt ļoti sarežģītu sociāli ekonomisko un pat politisko jautājumu kompleksu.

Tādēļ, pat tikai uzdodot retorisku jautājumu par mandātu diktēt savus noteikumus suverēnām valstīm, R. Skrutons faktiski vienlaicīgi arī liek saprast, ka nedz iepriekš minētā PVO, nedz citas tamlīdzīgas, ieskaitot arī nevalstiskās organizācijas, nespētu realizēt savus it kā šauros mērķus, ja visām tām nebūtu mērķtiecīgi sankcionētas rīcības brīvības Carte Blanche [85] un piešķirts attiecīgs finansējums. Tādējādi jautājums ir nevis par šo organizāciju publiski pašu piedāvātājiem oficiāli teorētiskajiem pamatojumiem un taktiskajiem risinājumiem, vai, gluži pretēji, tām piedēvētajām interpretācijām (piemēram, kā R. Skrutona gadījumā, – “vēršanās pret “mačo ieradumiem”), bet gan par globālu nozīmīgu lēmumu – būtībā anonīmu – pirmavotu identifikāciju un līdz ar to tamlīdzīga “anonīma ideāla despota” [86] mandātu attiecībā uz nacionālajām valstīm.

Tādējādi R. Skrutona secinājums, ka “atbrīvošanās no apspiešanas [kustības] [ir] veltītas Rietumu kultūras graušanai” [87], patiesībā pilnīgi loģiski iekļaujas tēzē, ka jebkādus tamlīdzīgus dzelžainas gribas īstenotus pasākumus globālā līmenī pa vertikāli uz leju spēj īstenot tieši patriarhāli un hierarhiski organizēti (oligarhiski un izteikti “kapitālistiski”) veidojumi. Jeb (ja jau tiek izmantots “trakās pasaules” jēdziens, tad gribot negribot vēršoties pie pieredzējuša speciālista šajā jomā, un tādēļ izsakoties psihoterapeita Viestura Rudzīša vārdiem) –”cilvēku pasaulē [pastāvošas] tādas superlielās vīrišķās hierarhijas, kas nosaka visu” [88]. Un tām savukārt acīmredzot, piemēram, dažādu “konfesiju” un dažādu nosaukumu “sociālisti” (pretēji visu šo pašu kustību pārmērīgi augstajam pašnovērtējumam), patiesībā ir nekas cits kā vienreizējās lietošanas instrumenti, jo “globalizētajai pasaulei traucē [tieši] sabiedrības strukturētība, tai traucē ģimene un nācija, baznīca un ticība, cilvēku pašorganizētība, patriotisms un mīlestība pret savu zemi. Proti, gadsimtos iekodētais konservatīvisms” [89]. Citiem vārdiem sakot, tām traucē un nav vēlami nedz “kungi” savā zemē, nedz tie, kas par tādiem vēl tikai vēlas kļūt, kaut arī sākotnēji naivi tiecoties pēc to simboliem jeb atribūtiem. Tas izraisa arī zināmas pārdomas par ļoti hipotētisku (pat no zinātniskās fantastikas aploka skatu punkta) situāciju, kad, piemēram, Latvijā tiktu atklātas grandiozas fosilo izejvielu vai dārgmetālu krātuves. Vai ar to būtu gana pašpietiekamībai? Diez vai, jo rāpšanās pašpietiekamu “kungu kārtā” labākajā gadījumā izraisītu “ekonomisku vardarbību”, kas nozīmētu to, ka zināmu sankciju rezultātā pilnīgi iespējams jauniegūtie dārgumi varētu būt vienīgi “iesālāmi”.

Atmetot, iespējams, jau pārāk diskreditēto “cigāru smēķējošā džentlmeņa” kā pārticības un pašpietiekamības simbolu, tomēr tik un tā šodien paliek pietiekoši daudz objektu “kungu” statusa, turklāt bez jebkādas dzimuma diskriminācijas, apliecināšanai, sākot no ceļojumiem uz pasaules skaistākajām vietām un beidzot, lai gluži vienkārši tuvinātu kļūt bagāts. Turklāt pēdējā motivācijai īsti nav nozīmes, kaut vai tā arī būtu Viļa Plūdoņa (1874–1940) attēlotā atraitnes dēla motivācija – izmācīties, lai kļūtu bagāts (kas būtībā nozīmē to pašu, ko – kļūt par “kungu”), lai pēc tam pateicībā goda vietā sēdinātu savu veco māti. Visbeidzot šis apsveicamais dzinulis – kļūt par “kungu” lieliski tiek atainots Jāņa Streiča (1936) brīnišķīgajā kinolentē “Rūdolfa mantojums” (2010) viņa sāncensībā ar tā brīža “kungu” de iure – vācu baronu, kuru moka melna greizsirdība un skaudība pret enerģisko un talantīgo latviešu saimnieku. Šāds attiecību savstarpējais stāvoklis, iespējams, varētu pelnīt vispārinājumu arī uz iepriekš aplūkoto.

Lai kā tur arī nebūtu, par tamlīdzīgu it kā “smēķētāju aizstāvēšanu” R. Skrutons saņēma gluži vienkārši iznīcinošu kritiku. Pēc minētajiem R. Skrutona rakstiem kā pēc burvja mājiena, protams, tika pausts arī publiski nosodošs sašutums. Piemēram, drīz vien dienas gaismu ieraudzīja atbildes raksts komentāru veidā ar ironisku nosaukumu “Ko šis filozofs smēķē?” [90].

Baiba Rudevska pamatoti tamlīdzīgu nekonstruktīvu, no konteksta izrautu un turklāt klaji ideoloģiski motivētu kampaņu, tātad emocionālo vardarbību, kā absolūto ļaunumu stigmatizējot [91] to, kurš uzdrīkstējies iebilst “vispārpieņemtajam, pareizajam viedoklim”, savā intervijā trāpīgi bija nodēvējusi par “cēlā virsraksta taktiku”, proti, tad, kad kāds uzdrošinājies nepiekrist kaut kam absurdam un nepieņemamam, bet kam manipulatori jau iepriekš paši piešķīruši kaut kādu cēlu virsrakstu, viņš tiek “dēmonizēts kā tumsoņa un nelietis” [92].

Skaidrs, ka arī ar to viss nebeidzās. 2002. gadā “pēkšņi” tika “atklāta” R. Skrutona sadarbība ar vienu no lielākajām tabakas kompānijām “Japan Tobacco International”, kura esot sponsorējusi viņa darbību [93] (lūk, viņš taču piedevām vēl ir pērkams!), tādējādi turpinot angļu filozofa pilnīgas diskreditācijas kampaņu.

Šis sadarbības fakts kļuva zināma pēc tam, kad “The Guardian” visnotaļ neizskaidrojamā un dīvainā veidā bija ieguvis un publicējis R. Skrutona sievas Sofijas sūtīto e-pastu “Japan Tobacco International” [94]. Šajā e-pastā viņa lūdza papildu finansējumu, palielinot ikmēneša samaksu no 4500 sterliņa mārciņām uz 5500 sterliņa mārciņām. E-pastā bija norādīts, ka apmaiņā pret to, katru otro mēnesi tiktu nodrošināti raksti tādos prestižos laikrakstos kā “The Wall Street Journal”, “The Times”, “The Telegraph”, “The Spectator”, “The Financial Times”, “The Economist”, “The Independent” vai “New Statesman”. Ievērojot to, ka e-pastā bija minēts, ka R. Skrutons esot gatavs arī “izglītot [citus] un strādāt pie Pasaules Veselības Organizācijas” [95], tika izdarīts vispārināts secinājums, ka arī iepriekš pieminētais pētījums esot bijis apmaksāts.

Pats R. Skrutons, vēlāk izsakoties par šo jautājumu, “The Guardian” norādīja, ka “šāda korespondences nozagšana un publiskošana ir amorāla” [96]. Taču nevienu no toreizējiem un vēlākiem sašutuma paudējiem neinteresēja, kā R. Skrutona privātā sarakste varēja nonākt masu mediju rīcībā.

Turklāt R. Skrutons pilnīgi pamatoti aizrādīja, ka šāda viņa sadarbība nekad neesot bijusi noslēpums, ņemot vērā R. Skrutona aktivitātes, tostarp dažādu “Japan Tobacco International” konferenču rīkošanu un apmeklēšanu [97]. Patiesībā zināmas paralēles šeit ir velkamas arī saistībā ar tamlīdzīgu “atmaskojošu” materiālu publicēšanu citviet pasaulē, tai skaitā, Latvijā, kad publiskās pēršanas objekts tiek ceremoniāli degradēts un viņa privātuma aizskārums ne tikai netiek nosodīts, bet pat kaismīgi aizstāvēts, jo tas esot taču esot bijis visas sabiedrības interesēs.

Diez vai tur ir kas nosodāms, ja publikāciju autors var pārdot izdevējam vai kādam pasūtītājam, atbilstoši kādam specifiskam kopīgam interešu segmentam, strukturētā, loģiskā un izvērstā tekstā noformētu savas pārliecības vai uzskatu izklāstu un pamatojumu. Domājams, ka R. Skrutonam nevarētu pārmest intelektuālu nepietiekamību un negodīgumu vienlaicīgi, kā arī publicēšanos vienīgi peļņas dēļ. To pietiekoši pārliecinoši pierādīja visa viņa dzīve, piemēram, kaut vai iepriekš rakstu sērijā aprakstītā proaktīvā komunistiskās Austrumeiropas disidentu atbalstīšanas epizode pērnā gadsimta astoņdesmitajos gados. Jebkurā gadījumā pēc smēķētāju rakstu epopejas R. Skrutons zaudēja vairākus savus radošās sadarbības partnerus, tostarp respektablos izdevumus – “Financial Times” un “The Wall Street Journal” [98].

Jāšaubās arī, ka “Japan Tobacco International” vēlējās, lai R. Skrutons par katru cenu publiski pateiktu, ka “Rietumu pasaule ir traka”, t.i., būtībā pateikt to, ko saprātīgi cilvēki vismaz reizi savā dzīvē tāpat klusībā ir nodomājuši jebkādu iemeslu dēļ. Piemēram, tāpēc, ka “gandrīz visur Eiropā un Amerikā nav sakārtota ģimene[s loma], vardarbīga noziedzība ir neciešamā līmenī, un liels skaits jauniešu dzīvo bezdievīgā stulbumā, viņu smadzenes ir aptraipījušas narkotikas, sekss un popkultūra, viņu izglītības sasniegumi pagrimst. TV ekrānos ieplūst pornogrāfija un vardarbība, tikums un uzticība tiek izsmieta un nicināta, un tikai daži cilvēki domā par rītdienu. [Tajā pašā laikā] Krievijas mafija ir ieķērusies pasaules ekonomikā, Āzijas tīģeri izmirst, un Sadams Huseins [99] ir masu iznīcināšanas ieroču krājējs [100], kuru moka neprātīgas alkas pēc atriebības pret mums visiem”[101].

Kāds tad ir risinājums? Droši vien tradicionālā konservatīvisma stilā – “atstājot lietas tādas, kādas tās ir, bez vajadzības neiejaucoties privātumā”, ļaujot pašam indivīdam izlemt, kas traucē viņa dzīvei, un tajā pašā laikā respektējot tos, kuriem viņš traucē. Tādējādi uz smēķēšanas netikuma pašregulācijas principiem, kur valdībām bez īpaša iemesla nebūtu jāiejaucas, varētu arī attiecināt R. Skrutona ar krietnu ironijas un sarkasma piedevu izteikto viedokli par alkohola lietošanu, kas, protams, arī nenozīmēja aicinājumu kļūt par grādīgās dziras lietotāju:

“Man šķiet, ka pienācis laiks [..] postulēt dažus vienkāršus principus. Pirmais: jādzer tas, kas tīk, un tik daudz, cik tīk. Tas var saīsināt mūžu, bet tā būs maza cena pret labumu, ko tas nesīs visiem apkārtējiem. Otrs princips: ar savu dzeršanu nedrīkst nodarīt pāri citiem: dzeriet, cik jums tīk, bet lieciet malā pudeli, pirms jautrību nomainījis drūmums. Dzērieni ar depresīvu iedarbību – piemēram, ūdens – būtu patērējami mazās devās, tikai ārstnieciskos nolūkos. Trešais princips: dzeršana nedrīkst nodarīt paliekamu kaitējumu zemeslodei. Pasteidzinot jūsu nāvi, dzēriens nenodara nekādu reālu kaitējumu videi: galu galā, jūs esat biosabrūkošs, un tas varētu būt labākais, kas par jums sakāms. [..] Vēl viens pēdējais novērojums: mūsu ceļmalās esmu uzgājis alus skārdenes, ūdens pudeles, viskija blašķes un gāzēto dzērienu iepakojumus, bet ne reizi tur neesmu manījis mētājamies [laba un dārga] vīna pudeli. Tāpēc, gluži tāpat kā lopiska rakstura vainu mums būtu [jā]meklē lopiskā dzirā” [102].

Tādējādi, ja patiesībā tas būtu jautājums vienīgi par individuālā patērētāja “lopiskumu”, tad vienlaicīgi patiešām būtu atbalstāmi jebkādi administratīva rakstura centieni, lai nepieļautu parku, sabiedriskā transporta pieturvietu, publisko un sabiedrisko telpu utt. piegružošanu ar izsmēķiem vai, respektējot nesmēķētāju brīvu izvēli – neieelpot tabakas izstrādājumu dūmus –, nepieļaut tamlīdzīgu nepatīkamu apgrūtinājumu no smēķētāju puses. Turklāt vairāk vai mazāk sekmīgi šī problēma pasaulē arī tiek risināta.

Piemēram, Honkongā izsmēķa nomešana uz ielas vainīgajiem var izmaksāt 1500 Honkongas dolārus jeb 193,54 ASV dolārus (1 Honkongas dolārs ir 0,13 ASV dolāri) un zināmos gadījumos pat 5000 Hongkongas dolārus jeb 645,13 ASV dolārus [103]. Pirms nemieriem ik pa dažiem metriem bija izvietotas atkritumu tvertnes, un pilsēta, kurā ikdienā ir milzīga cilvēku koncentrācija, bija tīra. Runā, ka šie drastiskie noteikumi bija saistīti ar tūristu pieplūdumu no kontinentālas Ķīnas, kur izsmēķu izmešanas kultūra ir visnotaļ katastrofāla. Taču neilgi pēc nemieriem, kad atkritumu konteineri no ielām tika demontēti, jo demonstranti tos nolauza un pielietoja pret drošības spēkiem [104], pilsēta bija kļuvusi acīmredzami piesārņotāka, lai gan joprojām bija spēkā drakoniskie naudas sodi.

Taču, kā jau tika noskaidrots, acīmredzot problēma nemaz nav vienīgi smēķēšanas estētisko blakusefektu novēršana, savukārt pilnīgi pamatotos medicīniska rakstura apsvērumus kā vienīgos nopietni diskreditē virkne ar ierobežošanas un aizlieguma ieviešanas procedūrām saistītās neskaidrības. Taču jebkuras turpmākās spekulācijas par tām, visticamāk varētu izraisīt arī pārmetumus par kaut kādu “sazvērestības teoriju” konstruēšanu. Un tas noteikti neietilptu šīs publikācijas autoru plānos.

Tomēr visa teiktā sakarā būtisks ir arī cits aspekts, proti, uz šo brīdi pietiekoši veiksmīgi aprobētā tabakas tieši kā patēriņa preces izstrādājumu pakāpeniskās ierobežošanas līdz pat pilnīgam aizliegumam acīmredzami manipulatīvo tehniku ir iespējams izmantot attiecībā uz daudziem citiem cilvēku patēriņa ieradumiem (piemēram, jau daļēji minētā atpūtas ceļošana “uz pasaules skaistākajām vietām”, kas, protams, vienmēr saistīsies ar fosilās enerģijas izmantošanu, atsevišķu pārtikas produktu patēriņš utt.). Turklāt tam pēdējā laikā jau ir pietiekoši daudz nepārprotamu indikāciju. Piemēram, ko patiesībā nozīmē: “Jauns ekonomikas modelis, kas celtu godā pietiekamību kā vērtību nevis nežēlīgu dzīšanos pēc pārtēriņa. Tas nozīmē jaunu uzvedību patēriņā, citu attieksmi sociālā laukā, jaunus ikdienas paradumus gan katram no mums personīgi, gan valstīm un citiem globālajiem spēlētājiem. To pieprasa solidaritāte ar veselo saprātu, ar mūsu veselību, ar paaudzēm, kas nāks pēc mums, un ar visu dzīvo dabu [autoru izcēlums]” [105].

Kāds žurnālists vien dažas dienas pēc šīs uzrunas pamanīja zināmas dīvainības: “Visā Rīgā tika izvietoti un joprojām redzami daudzi plakāti pret gaļas un piena lietošanu cilvēku uzturā. Mazliet mazāk jaudīga kampaņa vērsta pret kažokādu izmantošanu cilvēku apģērbā. Kopumā šādas aktivitātes izmaksā dārgāk, nekā caurmērā varēs atļauties partijas Rīgas domes pārvēlēšanas kampaņā. Tātad – lopkopības aizliegšanas kampaņai tiek tērēta iespaidīgi liela nauda un tiešā veidā par naudu pat nenopērkami resursi, kādi ir Valsts prezidenta vārdi dažas minūtes pirms gadu mijas. [..] Gaļas un piena ražotāji un tieši tāpat arī lietotāji būs spiesti pieņemt Valsts prezidenta Egila Levita noteikto “jaunu uzvedību patēriņā”, kas ar jaudīgas reklāmas kampaņas palīdzību jau tiek skaidrota kā atteikšanās no lopkopības ražošanā un no gaļas un piena patēriņā” [106].

Taču pēc divarpus mēnešiem jau bija jāpiedzīvo zviedru skolnieces Grētas Tūnbergas karsti lolotā sapņa, ka reiz pārstāšot lidot lidmašīnas, daļēja īstenošanās vismaz Latvijā. Jāatgādina, ka, lai arī pēc mācību gada bastošanas un prēmijas saņemšanas [107], meitene nu atkal sēdusies skolas solā [108], viņa joprojām pieprasa nekavējoties apturēt fosilās enerģijas lietošanu. Jebkurā gadījumā ne katram laimējas kļūt par apmaksātu uz absolūto patiesību pretendējošo mūsdienu Iļjiču [109], par kuru sarakstītās grāmatas aizpilda veikalu plauktus un kuram, stāvot kājās, ekstāzē aplaudē parlamenti un citas starptautiskās platformas. Tomēr slima bērna [110], kurš naidā pārvērstu seju nolasa no lapas iepriekš sagatavotu tekstu, kura saturu, iespējams, pats ne līdz galam izprot, izmantošana pilnīgi konkrētu globālu interešu īstenošanai [111], lai kādi arī nebūtu patiesie mērķi, īstenībā ir visnotaļ ciniski.

Līdzīgi jāšaubās, ka iepriekš minētie aicinājumi “par jauna patēriņa modeli” bija nejaušība, personiskā iniciatīva, kas, galu galā, piedzīvoja tik neveiksmīgu apstākļu sakritību pēc dažiem mēnešiem.

To apliecina arī tas, ka vēl ilgi pirms tam sabiedrība tika gatavota būtiskām pārmaiņām, protams, izmantojot nevienlīdzības tēmas “cēlo virsrakstu”: “nevienlīdzība Latvijā ir radusies ilgstošas politikas rezultātā, tas nav nekāds negadījums”, proti, “nevienlīdzība ir radusies tādas ilgstošas ekonomiskas un politiskas nostājas dēļ, kas ir vērsta uz brīvu kapitāla attīstību [autoru izcēlums]. Viņš minēja, ka Eiropas Savienībā deviņdesmitajos gados un pēc sociālisma sabrukuma šāda nostāja pastāvēja, tomēr starplaikā radās apziņa, ka ir jābūt līdzsvarotākiem. Tādēļ šis ideoloģiskais virziens ir vairāk jāmaina uz sociālu tirgus saimniecību, sprieda prezidents” [112]. Kas šeit tika domāts ar “sociālu tirgus saimniecību” gan netika skaidrots.

Lai kā tur arī nebūtu, piedāvātais globālais risinājums acīmredzot līdzīgi kā tabakas izstrādājumu ierobežošanā, būtu visnotaļ varmācīga patēriņa tātad pieprasījuma “ieradumu” nomaiņa.

Tieši tas arī satrauca R. Skrutonu viņa aprakstītajā “smēķēšanas” kāzusā.

Patiesībā vēl pirms vairāk kā 200 gadiem Tomass Roberts Maltuss (Thomas Robert Malthus, 1766–1834) savā 1798. gadā sarakstītajā esejā par populācijas principu (oriģ. − Essay on the Principle of Population) noformulēja to, ko, iespējams, pārāk vienkāršoti varētu izteikt arī šādi, proti, ja iedzīvotāju skaits pieaug ģeometriskā progresijā, tad dzīves uzturēšanas resursi – vienīgi aritmētiskā progresijā. Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ka šobrīd patiešām acīmredzot arī ir pēdējais laiks pasaules līmenī kaut ko darīt lietas labā, un tādēļ līdz ar to ar dzelžainu gribu arī tiek īstenoti izšķiroši un droši vien neatgriezeniski lēmumi, kuri būtiski turpmāk ietekmēs visus pasaules iedzīvotājus.

Līdz ar to intriga paliek tikai vienā jautājumā. Kā turpmāk, proti, pēc kādiem principiem notiks “kungu gala labumu” sadale? Jo skaidrs, ka lidmašīnas lidos, kūrorti strādās un tie, kuri ļoti gribēs, varēs iegādāties arī tabakas izstrādājumus.

Kā viens no risinājumiem, protams, ir vidējā ekonomiski aktīvā slāņa iedzīvotāju skaita samazināšanās (cipariem te nav nozīmes – vai no “zelta miljarda” līdz “zelta trīs simts tūkstoš miljoniem” vai citādā proporcijā) sakarā ar to, ka pēdējie gluži vienkārši turpmāk ar īpašu noregulējumu faktiski būs piespiesti dzīvot pieticīgāk, ievērojot, ka daudz maz normāli dzīves apstākļi būtu jānodrošina šobrīd pārējiem dažādu iemeslu dēļ atpaliekošajiem, turklāt tā, lai planēta vēl kādu laiku varētu izturēt aizvien pieaugošo prasību slodzi, ko palielina arī demogrāfiskais pieaugums atsevišķos pasaules reģionos. Autoriem nav atbildes uz šo jautājumu. Tomēr izskatās, ka tas netiks darīts atbilstoši ekonomista Frīdriha Hajeka (1899–1992) aizstāvētajam iepriekš minētajam principam, ka, “[i]zņemot produktu sadali ar tirgus konkurences palīdzību, mēs nezinām nekādu citu veidu [kā] informēt indivīdus par to, kur katram no viņiem jāvirza savas pūles, lai viņa ieguldījums kopīgā produkta radīšanā būtu maksimāls” [113].

Šeit prātā nāk cita veca anekdote par tēvu-alkoholiķi, kuru padzen no darba un kurš ģimenei pavēsta, ka naudas vairāk nebūšot. Bērns vaicā: “Tēti, vai tu tagad mazāk dzersi?” “Nē, jūs tagad mazāk ēdīsiet!”, atbild tēvs. Citiem vārdiem sakot, pilnīgi skaidrs, ka vārdos skaļi nosodītā nevienlīdzības plaisa vienīgi palielināsies starp jau tā principiāli atšķirīgo “anonīmi despotisko” struktūru, ieskaitot ar to vasaļattiecībās esošo svītu un pārējiem.

Jāņa Griķa (Grīziņa) (1900–1941) simpātisko “Vārnu ielas republikas” varoņu piedzīvojumi ceļojumā no Rīgas uz Majoriem, vēloties izbaudīt “kungu dzīves” rituālus [114], lieliski parāda šo principiālo atšķirību.

Varbūt tādēļ kāda nu jau izbijuša politiķa (tagad pēc “bezkompromisa tiesiskuma” apoloģētu klasifikatora – nacionālā oligarha) savlaicīgais aicinājums kādreiz sen atpakaļ Jaungada uzrunā tautai, cerībā, ka tā tomēr nav “ņergas, bet darītāji”, iesakot no rītiem tīrīt zobus un mācīties angļu valodu [115] (varētu lasīt arī šādi: ievērot personisko higiēnu, no rītiem vingrot, stiprinot imunitāti un nodarboties ar pašizaugsmi), kam sekoja sašutuma vētra, ko patiesībā īsi varētu izteikt arī šādi: “nemāciet mūs dzīvot, labāk palīdziet materiāli!” [116], bija gluži vietā? Vēl vienīgi izbrīna, kādēļ tāda nepatika bija un ir tikai pret saviem “oligarhiem”? Tomēr – taču “savējie”?

Jo cerēt kļūt par “kungiem savā zemē” pilnā nopietnībā nav iespējams, orientējoties starptautiskiem aizdevumiem un subsīdijām, nemitīgām izklaidēm – neskaitāmiem velomaratoniem un citiem svētkiem svētku galā. Bet, ja tas labprātīgi netiek saprasts, tad nav arī jābrīnās, ka turpmākās “morālās prakses” tiks uzspiestas.

Jebkurā gadījumā nevis patēriņa regulēšana, bet gan ikkatra individuāli smags darbs arī ir atslēgas vārds gan vispārējai labklājībai, gan personiskajai laimei, gan arī, iespējams, Rietumu civilizācijas renesansei [117].

Taču no R. Skrutona rakstu konteksta konstatējams vēl cits secinājums, proti, nereflektētā nīstā smēķētāja vajāšana agri vai vēlu var atspēlēties arī nesmēķētajam ar tiem pašiem aprobētiem un vēl asākiem vajāšanas instrumentiem. Un šeit savukārt der vienmēr atcerēties skotu vēsturnieka un filozofa Deivida Hjūma (David Hume, 1711–1776) savulaik teikto, ka brīvība, lai kā tā arī izpaustos, parasti tiek zaudēta pakāpeniski.

P.S. Ievērojot viena no autora specifisko zinātnisko interesi, šeit neliela vēsturiska uzziņa. Valsts darbinieku aptaujā Prof. Pauls Mincs (1868–1941) uz 41. jautājumu “attiecības pret alkoholu: A) vai vēlas, lai aizliegtu lietot alkoholu? B) vai pats ir absoluts atturībnieks?” norādīja “nav”. Savukārt 42. jautājumā “Vai smēķē? Vai vēlētos, lai smēķēšanu noliegtu kopējās darba telpās?” atbildēja “ja; nav” [118]. Prātīgs cilvēks bija. Un pilnīgi droši – viss bija kārtībā ar spriestspēju.

 

[1] Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa direktīvu Nr. 2014/40/ES par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas un saistīto izstrādājumu ražošanu, noformēšanu un pārdošanu ar ko atceļ Direktīvu 2001/37/EK. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:32014L0040&from=lv [aplūkots 2020. gada 18. augustā]. Latvijā smēķēšanas regulējums un aizliegumi ir ietverti “Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likumā”. Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2016. gada 12. maijs, Nr. 91.

[2] Sk.: Kārkluvalka E. Mentola cigarešu aizliegums varētu mazināt jauniešu interesi par smēķēšanu. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/veseliba/mentola-cigaresu-aizliegums-varetu-mazinat-jauniesu-interesi-par-smekesanu.a360615/ [aplūkots 2020. gada 18. augustā].

[3] Sk.: Tabaka. Pieejams: https://ec.europa.eu/health/tobacco/overview_lv [aplūkots 2020. gada 18. augustā].

[4] Ibid.

[5] Ibid.

[6] Sk.: Overview of smoke-free legislation. Pieejams: https://ec.europa.eu/health/sites/health/files/tobacco/docs/smoke-free_legislation_table_en.pdf [aplūkots 2020. gada 19. augustā].

[7] Sk.: Smēķēšanas izplatība un sekas Latvijā 2018. gadā. Tematiskais ziņojums. Pieejams: https://www.spkc.gov.lv/lv/zinojumi/tematiskais-zinojums-smekesanas-izplatiba-un-sekas-latvija-2018.gada-7.-izdevums.pdf [aplūkots 2020. gada 18. augustā].

[8] Sk.: Smēķēšana. Pieejams: https://www.spkc.gov.lv/lv/smekesana [aplūkots 2020. gada 18. augustā].

[9] Sk., piemēram: Smēķēšanas aizliegums. Pieejams: https://www.lsm.lv/temas/smekjesanasaizliegums/ [aplūkots 2020. gada 18. augustā].

[10] Scruton R. A Mad World Is Assaulting Us Smokers. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB88619813994295000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī]; Scruton R. Anything Goes – Except Smoking. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB886955257717182000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[11] Scruton R. WHO, WHAT and WHY? Transnational Government, Legitimacy and the World Health Organisation. London: Institute of Economic Affairs, 2000, pp. 12–13.

[12]Valters Raleigs (Sir Walter Raleigh, 1552/1554−1618) – angļu ceļotājs, pētnieks, rakstnieks, sabiedriski un politiski aktīva persona. Tiek uzskatīts par vienu no tabakas popularizētājiem Anglijā.

[13] Scruton R. WHO, WHAT and WHY? Transnational Government, Legitimacy and the World Health Organisation. London: Institute of Economic Affairs, 2000, pp. 12–13.

[14] Ibid.

[15] Sk.: Scruton R. A Mad World Is Assaulting Us Smokers. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB88619813994295000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī]; Scruton R. Anything Goes – Except Smoking. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB886955257717182000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī]; Scruton R. A snort of derision at society. Pieejams: https://www.industrydocuments.ucsf.edu/tobacco/docs/#id=rzch0068 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[16] Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Ievads]. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne/ [aplūkots 2020. gada 22. augustā].

[17] Ealing Studios – 1902. gadā izveidota TV seriālu un filmu producēšanas kompānija.

[18] Scruton R. What Is Acceptable Risk. Pieejams: https://www.city-journal.org/html/what-acceptable-risk-12043.html [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[19] Scruton R. A snort of derision at society. Pieejams:

https://www.industrydocuments.ucsf.edu/tobacco/docs/#id=rzch0068 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[20] Rudevskis J. Par Veco Derību, sociāli atbildīgu valsti, demogrāfiju un žēlsirdību. Jurista Vārds, 2013. gada 25. jūnijs, Nr. 25 (776), 12. lpp.

[21] SABvuferis – tehniska ierīce – skaļrunis, kas paredzēta, lai reproducētu zemas skaņas frekvences, kas pazīstamas kā basi.

[22] Sk.: Rosenberg C. What the C.I.A.’s Torture Program Looked Like to the Tortured. Pieejams: https://www.nytimes.com/2019/12/04/us/politics/cia-torture-drawings.html [aplūkots 2020. gada 26. augustā]; Miles T. U.N. expert says torture persists at Guantanamo Bay, U.S. denies. Pieejams: https://www.reuters.com/article/us-usa-guantanamo-torture/u-n-expert-says -torture-persists-at-guantanamo-bay-u-s-denies-idUSKBN1E71QO [aplūkots 2020 gada 26. augustā]; Hersh S. M. Torture at Abu Ghraib. Pieejams: https://www.newyorker.com/magazine/2004/05/10/torture-at-abu-ghraib [aplūkots 2020. gada 26. augustā].

[23] Apoloģija [gr. apologia] – neobjektīva aizstāvēšana, pārmērīga slavināšana. Sk.: Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 22. lpp.

[24] Paternālisms [fr. paternalisme < lat. paternalis tēvišķīgs] – tāda aizbildniecība, sociālā politika vai darba attiecības, kur, it kā rūpējoties par darbiniekiem, ierobežo viņu iniciatīvu, atbildību, tiesības, utt. Sk.: Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 600. lpp.

[25] Scruton R. A Mad World Is Assaulting Us Smokers. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB88619813994295000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī]; Scruton R. Anything Goes – Except Smoking. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB886955257717182000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[26] Scruton R. What Is Acceptable Risk. Pieejams: https://www.city-journal.org/html/what-acceptable-risk-12043.html [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[27] Ibid.

[28] Scruton R. WHO, WHAT and WHY? Transnational Government, Legitimacy and the World Health Organisation. London: Institute of Economic Affairs, 2000, p. 7.

[29] Par excellence − nesalīdzināms, vislabākais, tipiskākais. Sk. Letonika. Latīņu-latviešu vārdnīca. Pieejams: https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=10011062&q=Par%20excellence&cid=151451&&g=2 [aplūkots 2020. gada 25. augustā].

[30] Scruton R. WHO, WHAT and WHY? Transnational Government, Legitimacy and the World Health Organisation. London: Institute of Economic Affairs, 2000, p. 13.

[31] Ibid.

[32] Scruton R. A Mad World Is Assaulting Us Smokers. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB88619813994295000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[33] Scruton R. Anything Goes – Except Smoking. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB886955257717182000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[34] Sal. Šobrīd ASV protestu kustību “Black Lives Matters”, turklāt saistībā ar grautiņiem un veikalu izlaupīšanu. Sk., piemēram: Davenport C., Scruggs G. Protests explode across the country; police declare riots in Seatle, Portland. Pieejams: https://www.washingtonpost.com/nation/2020/07/25/seattle-police-declare-riot-renewed-black-lives-matter-protests/ [aplūkots 2020. gada 24. augustā]; Buchanan L., Bui Q., Patel J. K. Black Lives Matter May Be the Largest Movement in U.S. History. Pieejams: https://www.nytimes.com/interactive/2020/07/03/us/george-floyd-protests-crowd-size.html [aplūkots 2020. gada 24. augustā].

[35] Scruton R. Anything Goes – Except Smoking. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB886955257717182000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[36] Patriks Flinss (Padraig Flynn, 1939) – īru politiķis, Eiropas Savienības Sociālo lietu komisārs no 1993. gada līdz 1999. gadam.

[37] Scruton R. A Mad World Is Assaulting Us Smokers. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB88619813994295000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī]. Scruton R. Anything Goes – Except Smoking. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB886955257717182000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[38] Domāts – Viktoriāņi, Viktoriāņu ēra vai Viktoriāņu laikmets – periods Lielbritānijas vēsturē, aptuveni no 1820. gada līdz 1914. gadam, kas aptuveni atbilst Karalienes Viktorijas (Queen Victoria, 1819–1901) valdīšanas periodam no 1837. gadam līdz 1901. gadam un ko raksturo šķiru sabiedrība, balstiesību palielināšana, augoša valsts ekonomika, Lielbritānijas statuss kā visspēcīgākā pasaules impērija un augsti morālie standarti un politiskās reformas. Sk.: Steinbach S. Victorian era. Pieejams: https://www.britannica.com/event/Victorian-era [aplūkots 2020. gada 7. maijs].

[39] Scruton R. A Mad World Is Assaulting Us Smokers. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB88619813994295000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī]; Scruton R. Anything Goes – Except Smoking. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB886955257717182000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[40] Scruton R. WHO, WHAT and WHY? Transnational Government, Legitimacy and the World Health Organisation. London: Institute of Economic Affairs, 2000.

[41] Rezistence [fr. résistance < lat. resistentia pretošanās] – 1. spēja pretoties; 2. fiz. Pretdarbība, kuru sastop elektriskā strāda vadītājā; pretestība; 3. biol. organisma izturība pret nevēlamu vides, vielu, mikroorganismu iedarbību. Sk.: Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 719. lpp.

[42] Sk., piemēram: Coronavirus: US to halt funding to WHO, says Trump. Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-us-canada-52289056?xtor=AL-72-%5Bpartner%5D-%5Bgnl.newsletters%5D-%5Bheadline%5D-%5Bnews%5D-%5Bbizdev%5D-%5Bisapi%5D&xtor=ES-213-[BBC%20News%20Newsletter]-2020April14-[top+news+stories [aplūkots 2020. gada 15. aprīlī]. Tramps paziņo par finansējuma apturēšanu PVO. Pieejams: https://www.delfi.lv/news/arzemes/tramps-pazino-par-finansejuma-apturesanu-pvo.d?id=52056531 [aplūkots 2020. gada 15. aprīlī]; Engdaht F. W. European Parliament to Investigate WHO and “Pandemic” Scandal. Pieejams: https://healthcare-in-europe.com/en/news/european-parliament-to-investigate-who-pandemic-scandal.html [aplūkots 2020. gada 24. augustā]; Macrae F. The “false” pandemic: Drug firms cashen in on scare over swine flu, claims Euro health chief. Pieejams: https://www.dailymail.co.uk/news/article-1242147/The-false-pandemic-Drug-firms-cashed-scare-swine-flu-claims-Euro-health-chief.html [aplūkots 2020. gada 24. augustā].

[43] Scruton R. WHO, WHAT and WHY? Transnational Government, Legitimacy and the World Health Organisation. London: Institute of Economic Affairs, 2000.

[44] Scruton R. WHO, WHAT and WHY? Transnational Government, Legitimacy and the World Health Organisation. London: Institute of Economic Affairs, 2000, 16. lpp.

[45] Ibid.

[46] Ibid, pp. 16–17.

[47] Scruton R. A snort of derision at society. Pieejams: https://www.industrydocuments.ucsf.edu/tobacco/docs/#id=rzch0068 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[48] Scruton R. WHO, WHAT and WHY? Transnational Government, Legitimacy and the World Health Organisation. London: Institute of Economic Affairs, 2000, p. 7.

[49] Ibid.

[50] Ibid.

[51] Scruton R. WHO, WHAT and WHY? Transnational Government, Legitimacy and the World Health Organisation. London: Institute of Economic Affairs, 2000, pp. 20–21.

[52] Ibid, p. 14.

[53] Ibid, p. 7.

[54] Voluntārisms [vācu Voluntarismus < lat. voluntas griba] – 1. patvaļa; 2. nerēķināšanās ar objektīviem likumiem un reālajiem apstākļiem; 3. filozofisko uzskatu sistēma, kas esamības pamatu saskata gribā. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 918.-919. lpp.

[55] Scruton R. A Mad World Is Assaulting Us Smokers. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB88619813994295000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī]; Scruton R. Anything Goes – Except Smoking. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB886955257717182000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[56] Apinis P. Smēķēšana, koronavīruss, nāve un Finanšu ministrija. Pieejams: https://www.delfi.lv/news/versijas/peteris-apinis-smekesana-koronaviruss-nave-un-finansu-ministrija.d?id=52026099 [aplūkots 2020. gada 19. augustā].

[57] Baraks Obama (Barack Hussein Obama, 1961) – četrdesmit tceturtais ASV prezidents no 2009. gada līdz 2017. gadam.

[58] Sk.: Klūga M. Ārstu biedrība rosina aizliegt darba vietā smēķēt skolotājiem, mediķiem, policistiem un augstākajām amatpersonām. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/arstu-biedriba-rosina-aizliegt-darba-vieta-smeket-skolotajiem-medikiem-policistiem-un-augstakajam-amatpersonam.a280663/ [aplūkots 2020. gada 18. augustā].

[59] Sk., piemēram: Rhodan M. Why It Matters if Obama Smokes (and Why It Doesn’t). Pieejams: https://time.com/3916342/barack-obama-smoking/ [aplūkots 2020. gada 19. augustā]; Let President Obama have a cigarette already. Pieejams: https://www.washingtonpost.com/gdpr-consent/?next_url=https%3a%2f%2fwww.washingtonpost.com%2fnews%2fthe-fix%2fwp%2f2015%2f06%2f09%2flet-president-obama-have-a-cigarette-already%2f [aplūkots 2020 gada 19. augustā].

[60] Vinstons Čerčils (Sir Winston Leonard Spencer-Churchill, 1874–1965) − Apvienotās Karalistes premjerministrs no 1940. gada līdz 1945. gadam un no 1951. gada līdz 1955. gadam.

[61] Deivids Kamerūns (David William Donald Cameron, 1966) − Apvienotās Karalistes premjerministrs no 2010. gada līdz 2016. gadam.

[62] Endrjū Džeksons (Andrew Jackson, 1767–1845) – ASV septītais prezidents no 1829. gada līdz 1837. gadam.

[63] Ābrahams Linkolns (Abraham Lincoln, 1809–1865) – ASV sešpadsmitais prezidents no 1861. gada līdz 1865. gadam.

[64] Franklins Rūzvelts (Franklin Delano Roosevelt, 1882–1945) – ASV trīsdesmit otrais prezidents no 1933. gada līdz 1945. gadam

[65] Džons Kenedijs (John Fitzgerald Kennedy, 1917–1963) – ASV trīsdesmit piektais prezidents no 1961. gada līdz 1963. gadam.

[66] Ričards Niksons (Richard Milhous Nixon, 1913–1994) – ASV trīsdesmit septītais prezidents no 1969. gada līdz 1974. gadam.

[67] Ronalds Reigans (Ronald Wilson Reagan, 1911–2004) – ASV četrtdesmitais prezidents no 1981. gada līdz 1989. gadam.

[68] Bils Klintons (William Jefferson “Bill” Clinton, 1946) – ASV četrdesmit otrais prezidents no 1993. gada līdz 2001. gadam.

[69] Helmuts Šmids (Helmut Heinrich Waldemar Schmidt, 1918–2015) – Rietumvācijas kanclers no 1974. gada līdz 1982. gadam.

[70] Gerhards Šrēders (Gerhard Fritz Kurt Schroder, 1944) – Vācijas kanclers no 1998. gada līdz 2005. gadam.

[71] Dānijas karaliene Margrēte (Queen Margrethe II of Danmark, Margrethe Alexandrine Torhilder Ingrid, 1940) – pašreizējā Dānijas Karalistes karaliene.

[72] Apinis P. Smēķēšana, koronavīruss, nāve un Finanšu ministrija. Pieejams: https://www.delfi.lv/news/versijas/peteris-apinis-smekesana-koronaviruss-nave-un-finansu-ministrija.d?id=52026099 [aplūkots 2020. gada 19. augustā].

[73] Josifs Staļins (īstajā vārdā Josifs Džugašvili, Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, 1878–1953) –PSKP CK ģenerālsekretārs no 1922. gada līdz 1952. gadam, PSRS diktators.

[74] Leonīds Brežņevs (Леонид Ильич Брежнев, 1906–1982) – PSKP CK ģenerālsekretārs no 1964. gada līdz 1982. gadam.

[75] Mao Dzeduns (Máo Zédōng, 1893–1976) – Ķīnas Komunistiskās partijas vadītājs no 1943. gada līdz 1976. gadam, Ķīnas Tautas Republikas izveidotājs un priekšsēdētājs.

[76] Scruton R. A Mad World Is Assaulting Us Smokers. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB88619813994295000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī]; Scruton R. Anything Goes – Except Smoking. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB886955257717182000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[77] Sal.: Veidemane E. Lielā intervija. Baiba Rudevska: Neomarksisti vīrieti ir padarījuši par visa ļaunuma sakni. Pieejams: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/323009-baiba-rudevska-neomarksisti-virieti-padarijusi-par-visa-launuma-sakni?utm_campaign=nralvLinks&utm_content=redirect&utm_medium=site&utm_source=nra.lv [aplūkots 2020. gada 27. augustā].

[78] Eliminācija [fr. élimination < eliminare izdzīt] – izslēgšana, izstumšana, atmešana, izskaušana. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 200. lpp.

[79] Kulagina D. Rīgas laiks: Parlamentārās vagīnas. Pieejams: https://www.delfi.lv/news/versijas/darja-kulagina-rigas-laiks-parlamentaras-vaginas.d?id=42255808 [aplūkots 2020 gada 1. septembris]; В Швеции мужикам запрещают писать стоя. Pieejams: https://fishki.net/1436013-v-shvecii-muzhikam-zaprewajut-pisat-stoja.html [aplūkots 2020. gada 1. septembris]; Сметанкина С. Мужчин посадят на горшок. Pieejams: https://www.gazeta.ru/social/2012/06/18/kz_4630337.shtml [aplūkots 2020. gada 1. septembris]; В Евросоюзе суд пока разрешил мужчинам мочиться стоя. Pieejams: https://www.zrpress.ru/society/v-mire_29.01.2015_70757_v-evrosojuze-sud-poka-razreshil-muzhchinam-mochitsja-stoja.html?printr [aplūkots 2020. gada 1. septembris].

[80] Sal. “Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, / Mēs gribam te paši sev likumus lemt. / Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, – / Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet jemt!” Plūdons V. Latvju himna. Pieejams: http://periodika.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html?lang=fr#panel:pa|issue:/p_001_latv1939n19|article:DIVL53|query:M%C4%93s%20gribam%20b%C5%ABt%20kungi%20m%C5%ABsu%20dzimtaj%C4%81%20zem%C4%93%20M%C4%93s%20gribam%20te%20pa%C5%A1i%20sev%20likumus%20lemt%20T%C4%81%20zeme%20ir%20m%C5%ABsu%20t%C4%81s%20pils%C4%93tas|issueType:P [aplūkots 2020. gada 1. septembrī].

[81] Mandala, mandara [sanskr. aplis] – stingri kanoniska rakstura tēlaina diagramma, kas simbolizē hinduisma, budisma un lamaisma kosmogonisko priekšstatus par Visuma dzīvi. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 200. lpp.

[82] Sk.: Tabaka. Pieejams: Tabaka [aplūkots 2020. gada 18. augustā].

[83] Scruton R. A Mad World Is Assaulting Us Smokers. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB88619813994295000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī]. Scruton R. Anything Goes – Except Smoking. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB886955257717182000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[84] Indiferents [lat. indifferens (indiferentis) vienaldzīgs] – tāds, kas neizrāda interesi, neizsaka savu viedokli; vienaldzīgs. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 303. lpp.

[85] Carte Blanche – neierobežotas pilnvaras. Sk.: Letonika. Pieejams: https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=10011062&q=Carte%20Blanche&cid=152570&g=2 [aplūkots 2020. gada 1. septembrī].

[86] Жильен Ф. Трактат об эффективности. Москва – Санкт-Петербург: Московский философский фонд. Университетская книга, с. 123.

[87] Scruton R. A Mad World Is Assaulting Us Smokers. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB88619813994295000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī]; Scruton R. Anything Goes – Except Smoking. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB886955257717182000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[88] Veidemane E. Viesturs Rudzītis: Ar mums grib izrēķināties pa vienam. Pieejams: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/313814-viesturs-rudzitis-ar-mums-grib-izrekinaties-pa-vienam [aplūkots 2020. gada 25. augustā].

[89] Ibid.

[90] What’s This Philosopher Smoking. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB887846077653840500 [aplūkots 2020. gada 19. augustā].

[91] Stigma [gr. stigma (stigmatos) dūriens, rēta, zīme] – iededzināta zīme (senāk – noziedznieka vai verga ādā); kauna, negoda zīme. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 747. lpp.

[92] Veidemane E. Baiba Rudevska: Neomarksisti vīrieti ir padarījuši par visa ļaunuma sakni. Pieejams: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/323009-baiba-rudevska-neomarksisti-virieti-padarijusi-par-visa-launuma-sakni?utm_campaign=nralvLinks&utm_content=redirect&utm_medium=site&utm_source=nra.lv [aplūkots 2020. gada 27. augustā].

[93] Roger Scruton: Conservative thinker dies at 75. Pieejams: https://www.bbc.com/news/uk-51084248 [aplūkots 2020. gada 23. aprīlī].

[94] Maguire K., Borger J. Scruton in media plot to push the sale of cigarettes. Pieejams: https://www.theguardian.com/media/2002/jan/24/advertising.tobaccoadvertising [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[95] Ibid.

[96] Ibid.

[97] Ibid.

[98] Maguire K., Borger J. Scruton in media plot to push the sale of cigarettes. Pieejams: https://www.theguardian.com/media/2002/jan/24/advertising.tobaccoadvertising [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[99] Sadams Huseins (Sadam Husein Abd-al-Maģīd-al-Tikrīti, 1937−2006) – dēvēts par Irākas diktatoru; Irākas prezidents no 1979. gada līdz 2003. gadam, kā arī ieņēmis vairākus citus politiski nozīmīgus amatus. Tiecās kļūt par arābu pasaules austrumu daļas līderi un Persijas līča saimnieku, īstenoja vairākas reformas. Tika gāzts ASV iebrukuma laikā 2003. gadā un 2006. gadā viņam piespriests nāvessods, kuru izpildīja tā paša gada 30. decembrī.

[100] Jānorāda gan, ka īsti masu iznīcināšanas līdzekļi Irākā netika atrasti. Vēl aizvien notiek diskusijas par to, kādi ieroči tika atrasti Irākā un kāda loma tajā visā ir bijusi S. Huseinam. Taču laikā, kad R. Skrutons rakstīja savu publikāciju, viņš to nevarēja zināt. Sk.: Zoroya G. Whatever happened to Iraq’s weapons of mass destruction? Ask USA TODAY. Pieejams: https://eu.usatoday.com/story/opinion/2019/02/14/iraq-war-weapons-of-mass-destruction-saddam-hussein-ask-usa-today/2871170002/ [aplūkots 2020. gada 24. augustā]; Kessler G. The Iraq War and WMDs: An intelligence failure or White House spin? Pieejams: https://www.washingtonpost.com/politics/2019/03/22/iraq-war-wmds-an-intelligence-failure-or-white-house-spin/ [aplūkots 2020. gada 24. augustā]; Maddox J. D. The Day I Realized I Would Never Find Weapons of Mass Destruction in Iraq. Pieejams: https://www.nytimes.com/2020/01/29/magazine/iraq-weapons-mass-destruction.html?auth=login-email&login=email [aplūkots 2020. gada 24. augustā]; Chivers C. J. The Secret Casualities of Iraq’s Abondoned Chemical Weapons. Pieejams: https://www.nytimes.com/interactive/2014/10/14/world/middleeast/us-casualties-of-iraq-chemical-weapons.html [aplūkots 2020. gada 24. augustā].

[101] Scruton R. A Mad World Is Assaulting Us Smokers. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB88619813994295000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī]; Scruton R. Anything Goes – Except Smoking. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/SB886955257717182000 [aplūkots 2020. gada 28. aprīlī].

[102] Skrutons R. Kas ar ko dzerams. Rīgas Laiks. Maijs, 2020. gads, 54.–55. lpp

[103] Smoking (Public Health) Ordinance. Pieejams: https://www.elegislation.gov.hk/hk/cap371 [aplūkots 2020. gada 25. augustā]; Tobacco control policy in Hong Kong. Pieejams: https://www.hkmj.org/abstracts/v22n2/96.htm [aplūkots 2020. gada 25. augustā].

[104] Sk.: Fernandes M. Barricades, human chains, and battling tear gas: We followed Hong Kong activists through the city’s. Pieejams: https://www.insider.com/photos-inside-hong-kong-protests-police-clash-tear-gas-2019-10 [aplūkots 2020. gada 25. augusts]; Buckley C., Forsythe M. Hong Kong Police Remove Barriers and Protesters’ Encampments. Pieejams: https://www.nytimes.com/2014/10/14/world/asia/hundreds-try-to-tear-down-barricades-of-sit-in-in-downtown-hong-kong.html [aplūkots 2020. gada 25. augusts].

[105] Valsts prezidents Levits izsaka jaungada vēlējumu līdzcilvēkiem. Pieejams: https://www.la.lv/valsts-prezidents-levits-izsaka-jaungada-velejumu-lidzcilvekiem [aplūkots 2020. gada 1. aprīlī]. Jāatgādina, ka tieši 2019. gada 31. decembrī Ķīnā tika identificēts pirmais saslimušais ar šobrīd noteikti pilnīgi visiem zināmo nelāgo kaiti.

[106] Kluinis A. NRA pēta, kas un kāpēc gatavo aizliegumu lopkopībai un gaļas ēšanai Latvijā. Pieejams: https://nra.lv/ekonomika/latvija/304622-nra-peta-kas-un-kapec-gatavo-aizliegumu-lopkopibai-un-galas-esanai-latvija.htm [aplūkots 2020. gada 3. aprīlī].

[107] Grētai Tūnbergai piešķirta vienu miljonu eiro liela balva. Pieejams: https://www.apollo.lv/7021896/gretai-tunbergai-pieskirta-vienu-miljonu-eiro-liela-balva [aplūkots 2020. gada 27. jūlijā]; Grētai Tūnbergai piešķirta vienu miljonu eiro liela balva. Pieejams: https://www.delfi.lv/news/arzemes/gretai-tunbergai-pieskirta-vienu-miljonu-eiro-liela-balva.d?id=52318711 [aplūkots 2020. gada 27. jūlijā]; Greta Thunberg to donate one-million-euro humanitarian prize. Pieejams: https://www.bbc.com/news/science-environment-53477604 [aplūkots 2020. gada 27. jūlijā].

[108] “Ir tik lieliska sajūta beidzot atkal būt atpakaļ skolā!”

Grēta Tūnberga pēc gada pārtraukuma atgriežas skolā. Pieejams: https://www.la.lv/ir-tik-lieliska-sajuta-beidzot-atkal-but-atpakal-skola-greta-tunberga-pec-gada-partraukuma-atgriezas-skola [aplūkots 2020. gada 1. septembrī]; Dumpiniece Grēta Tūnberga pārtrauc gadu ilgušo skolas bastošanu. Pieejams: https://www.delfi.lv/izklaide/dzivesstils/stils/dumpiniece-greta-tunberga-partrauc-gadu-ilguso-skolas-bastosanu.d?id=52405007 [aplūkots 2020. gada 1. septembrī].

[109] Кашин и жириновщина: виртуальная война Трампа, некрасивый троллинг Эстонии, Грета становится Ильичем. Pieejams: https://tvrain.ru/teleshow/kashin_guru/kashin_i_zhirinovschina-500764/ [aplūkots 2020. gada 2. aprīlī]. Opozicionārais publicists O. Kašins G. Tūnbergu salīdzina ar boļševiku apvērsuma līderi 1917. gadā Ļeņinu, kura paustās dogmas savulaik bija neapstrīdamas. O. Kašins tādēļ salīdzina rietumvalstu rīcību ar padomju propagandu, kas viņam, nākot no valsts, kas 70 gadus piedzīvoja kreiso radikālismu, šķiet, mazākais, savādi.

[110] “Grētu veselības problēmas piemeklējušas jau agrā bērnībā, un noteiktās diagnozes ir skarbas. Viņai konstatēts selektīvais mutisms (trauksmes spektra traucējumi bērnam un nespēja runāt dažādās sabiedriskās situācijās), obsesīvi kompulsīvie traucējumi, kā arī Aspergera sindroms. Pēdējā no diagnozēm ir viens no autisma paveidiem, ar kuru pacientam nākas sadzīvot visu mūžu. Šī kaite ietekmē to, kā cilvēks sazinās un saprotas ar apkārtējiem, kā uztver pasauli un informāciju.” Citāts no “Meitene, kura satricināja 2019. gadu. Grētas Tūnbergas tēvs atklāj, kā meita uzveikusi depresiju.” Pieejams: https://www.mammamuntetiem.lv/articles/46026/meitene-kura-satricinaja-2019-gadu-gretas-tunbergas-tevs-atklaj-ka-meita-uzveikusi-depresiju/?accept_cookies=1 [aplūkots 2020. gada 1. aprīlī].

[111] Евстафьев Д. Новий капитализм с лицом Греты Тунберг. Pieejams: https://zvezdaweekly.ru/news/t/20191120132-Rgv0i.html [aplūkots 2020. gada 2. aprīlī].

[112] Levits: Latvijā pastāvošā nevienlīdzība “nav nekāds negadījums”. Pieejams: https://www.la.lv/valsts-prezidents-latvija-nevienlidziba-nav-negadijums.Sk. arī: https://www.tvnet.lv/6730064/levits-latvija-pastavosa-nevienlidziba-nav-nekads-negadijums [aplūkots 2020. gada 2. aprīlī].

[113] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 15–16.

[114] Grīziņš J. Vārnu ielas republika. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1947, 48.–50. lpp.

[115] Ņergas vai darītāji – 20 gadi kopš Latvijas ideoloģijas augstākā lidojuma. Pieejams: https://www.delfi.lv/news/national/politics/nergas-vai-daritaji-20-gadi-kops-latvijas-ideologijas-augstaka-lidojuma.d?id=48355231&fbclid=IwAR2039TS5TPp1JZEKP528xg-JueD4MvFca6d_s5oxppGjIjl4isNGyEkFAE [aplūkots 2020. gada 2. aprīlī].

[116] Iļja Ilfs (Илья́ Арно́льдович Ильф, īstajā vārdā – Иехи́ел−Лейб Арьевич Фа́йнзильберг, 1897−1937) un Jevgēnijs Petrovs (Евгений Петрович Катаев, 1902−1942) sarakstīja satīriskos romānus − 1928. gadā “12 krēsli” (oriģ. − Двенадцать стульев) un 1931. gadā “Zelta teļš” (oriģ. − Золотой телёнок). Sakāmvārds “Nemāciet man dzīvot, labāk palīdziet materiāli” (oriģ. − Не учите меня жить, лучше помогите материально!) ir pieminēts 12 krēslos. Ильф И., Петров Е. Двенадцать стульев. Москва: Эксмо, 2010.

[117] Rusanovs E. Kriminālprocess politikā ir vecs kā pasaule. Dienas bizness. Intervija. 2017. gada 21. marts Nr. 57(5376), 6.−7. lpp.

[118] Latvijas Universitātes arhīvs. Profesora Paula Minca personāl-akts. Fonda nr. 7427, Apr. nr. 13, Lietas nr. 1162, 24. lpp.

10
komentāri (2)
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Max Headroom
15. Septembris 2020 / 16:55
3
ATBILDĒT
👎
Max A Bent
14. Septembris 2020 / 15:58
1
ATBILDĒT
Vai jums ir nepieciešams steidzams aizdevums, lai dzēstu parādus, vai jums ir nepieciešams kapitāla aizdevums, lai uzlabotu jūsu biznesu? Vai bankas un citas finanšu aģentūras ir noraidījušas jūs? Vai jums nepieciešama aizdevuma apvienošana vai hipotēka? Nemeklējiet vairāk, jo mēs esam šeit, lai visas jūsu finansiālās problēmas padarītu par pagātni. Sazinieties ar mums pa e-pastu:

oceanfmortgages@gmail.com
oceanfmortgages@gmail.com

Tas ir Ocean Finance Hipotēkas. Mēs piedāvājam aizdevumus interesentiem ar saprātīgu procentu likmi 2%. Diapazons svārstās no 5 000,00 eiro līdz maksimāli 100 000 000,00 eiro.
jaunākās esejas
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. XI. Kurš un kā kļūst par teroristu?
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. X. Vai “islamofobija” ir propagandas vārds?
Aldis Alliks
Eseja
Mazs bij’ tēva novadiņis, bet diženi turējās…
Līdz šim Satversmes tiesā ar pieteikumiem ir vērsušās 13[1] pašreizējo Latvijas novadu pašvaldības, apstrīdot Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu (turpmāk – ATR likums). Katru Satversmes ...
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. IX. “Domu policija” medī “raganas”
Normunds Šlitke, Aigars Brečs
Eseja
Zināt savas tiesības. Ievads
Tiesības zināt savas tiesības nosaka valsts pienākumu uz likumu, tostarp to grozījumu, un citu tiesību normu formu un saturu, kā arī tiesību aktu un to piemērošanas prakses pieejamību, lai katrs, nepieciešamības gadījumā ...
AUTORU KATALOGS