Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA ESEJA

5. Novembris 2020 / 14:39

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. XIII. Nobeigums
2 komentāri
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Mg. iur.
Signe Skutele
 

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. I

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. II. Īsa biogrāfija

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. III. Izvēle starp reformu un revolūciju

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. IV. Konservatīvisms-patriotisms, kārtība un brīvība

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. V. Eiropas Savienības vieta globālajā ģeopolitikā

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. VI. Sociālisma kritiķis

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. VII. Egalitāte – ceļš uz nekurieni

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. VIII. “Trakā pasaule” uzbrūk ne tikai smēķētājiem

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. IX. “Domu policija” medī “raganas”

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. X. Vai “islamofobija” ir propagandas vārds?

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. XI. Kurš un kā kļūst par teroristu?

Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. XII. Integrēšanās kultūrā globālisma laikmetā

 

Šīs publikācijas autori noslēdz rakstu sēriju, kuru sākotnēji bija iecerējuši vienīgi kā ieskatu konservatīvismā Rodžera Skrutona izpratnē. Tomēr laika gaitā tie izvērtās par ļoti dažādu un vienlaicīgi gluži vai eksistenciāli svarīgu mūsdienu tā dēvētās Rietumu civilizācijas problēmu kritisku vērtējumu, cenšoties vienlaikus saglabāt maksimālu objektivitāti un intelektuālu godīgumu. Jāatzīst, ka viens no rakstu sērijas autoriem pirmo reizi iepazina R. Skrutona vārdu vairākus gadus atpakaļ, meklējot atbildes un skaidrojumus saistībā ar tobrīd atraucošiem notikumiem pasaulē – Arābu pavasari, kariem Irākā un Sīrijā, Krimas aneksiju un citviet Ukrainā notiekošo – Krievijas militāro agresiju, migrācijas krīzi Eiropā, teroristiskiem uzbrukumiem daudzviet pasaulē. Kad notika masveida seksuālas vardarbības akti pret sievietēm Ķelnē Jaungada naktī uz 2016. gada 1. janvāri, bet oficiālie masu mediji politkorekti turpināja runāt par toleranci un abstraktām vārdā nenosauktām Rietumu civilizācijas vērtībām, šķita, ka nu ir pienācis jau pēdējais laiks meklēt un atrast godīgas un patiesas atbildes. Vispirms – droši vien par to, kas tad patiesībā ir Rietumu civilizācijas vērtības.

Vēl pirms sabruka Padomju Savienība, pērnā gadsimta 80. gadu beigās, izcilais gruzīnu filozofs Merabs Mamardašvili [1] ļoti precīzi nodefinēja, ka “visdziļākā tradicionālās Eiropas vērtība – skaidra apziņa: viss, kas notiek pasaulē, ir atkarīgs no Tavas personīgās piepūles, – bet tas nozīmē, ka Tu nevari dzīvot pasaulē, kurā ir nezināmi tie avoti, no kuriem pie Tevis “atnāk” notikumi... [..] Velns spēlējas ar mums, kad mēs nedomājam precīzi! Domāšanas precizitāte ir tā cilvēciska tikumisks pienākums, kurš saistīts ar šo domāšanu” [2].

Rakstu sērijas autoru ieskatā šo skaidras un godīgas apziņas, kā arī tikpat skaidru un godīgu atbilžu vakuumu meistarīgi un drosmīgi prata piepildīt R. Skrutons, neraugoties uz to, ka šobrīd gan konservatīvie, gan liberāļi dzīvo pasaulē, kur vārda brīvība un viedokļa brīvība ir visaptveroši apdraudēta [3]. Nereti pielīdzinot mums apkārt notiekošo absurda teātrim, R. Skrutons nevis uzspieda savu viedokli, bet gan piedāvāja kritērijus, pēc kuriem, iespējams, varētu tikt aplūkoti jebkuri domājošu cilvēku satraucoši notikumi.

Kad 2015. gadā imigrantu viļņi, kuri galvenokārt sastāvēja no jauniem, spēcīgiem vīriešiem, pārpludināja Eiropu, bet nepārprotami sociālistiski orientētās Eiropas valstu valdības laipni viņus visus aicināja, savukārt oficiālie masu saziņas līdzekļi, galvenokārt apelējot pie vārdā nenosauktām un abstraktām it kā pašsaprotamām “Rietumu civilizācijas vērtībām” šādu politiku visnotaļ slavēja, tas nevarēja neizraisīt zināmu kognitīvu disonansi, jo tas gluži vienkārši šķita absurdi, neloģiski un galu galā netālredzīgi. Lai gan tika izteikti arī alternatīvi viedokļi, kritizējot migrācijas politiku [4], taču saprotams, ka tāds propagandas pārspēks, kāds valdīja tobrīd, arī noteica visu turpmāko notikumu attīstības gaitu.

2015. gadā LTV1 pārraidē “Aculiecinieks” [5], runājot par migrācijas problēmām, nepārprotami kreisi orientētais vācu prof. Markus Tidemans [6] (šo Rietumu universitāšu fenomenu aprakstīja gan R. Skrutons, gan Frīdrihs Augusts fon Hajeks [7])[8] visos konfliktos vainoja tieši Rietumu kultūras cilvēkus, kuri, viņa ieskatos, ne tikai bija ekspluatētāji, kuri var atļauties pirkt džinsus par mazāk nekā 20 eiro, bet arī agresori un ir atbildīgi par ekonomiskiem, politiskiem un klimatiskiem konfliktiem.

“Tā dēvētā Islāma valsts tika izveidota Irākas kara laikā, kad ASV iebruka valstī. Tas bija sākums un to visi zina. Tādēļ mēs nevaram teikt, ka tas ir konflikts, kurā mēs neesam vainīgi. Protams, ka arī esam. Tā kā tie ir cilvēki, kas bēg no konflikta, kuru mēs neradījām, taču neesam arī nevainīgi. Otrs globālais karš ir ekonomiskais. Gadu desmitiem mums bijusi ekonomiskā sistēmam, kurai bija divas vienkāršas sekas ‑ ziemeļi padarīti bagāti un dienvidi nabagi. Ja Tu ieej veikalos šeit, Berlīnē, Tu vari nopirkt džinsus par mazāk nekā 20 euro. Nedomā, ka Tu esi bez vainas. Protams, ka Tu esi. Katru dienu Tu esi ekspluatētājs. Un tagad cilvēki cenšas aizbēgt no Tavas agresijas, klauvējot pie Tavām durvīm. Tu esi par viņiem atbildīgs, jo nodarīji viņiem pāri. Trešais pasaules konflikts ir ekoloģisks. Un arī šeit atbildīgi ir ziemeļi. Tie nebija somālieši, kas pārvērta savu valsti tuksnesī. Tie bijām mēs. Tādēļ mēs esam atbildīgi arī par to. Tas viss bija jāpasaka, lai atbildētu uz jautājumu, vai būs lielākas grūtības. Jā, protams, ka būs. Būs grūtības, kad tūkstošiem jaunu vīriešu ieradīsies šeit. Daļa no viņiem ar traumatisku pieredzi par karu un vardarbību un tā tālāk. Protams, ka tam būs ietekme. Vai būs kulturālas nesaprašanās? Jā, būs. Taču mēs nevar ļaut viņiem nomirt badā. Tā kā mums jāpieņem šis izaicinājums. Tik vienkārši, skarbi, bet patiesi.” [9] Neapšaubāmi, tie ir skaisti un varbūt pat cēli vārdi. Bet vai tā tomēr nav demagoģija?

Viens no raksta autoriem, kurš ir dzimis un audzis padomju okupētajā Latvijā, viennozīmīgi nevar nedz justies kaut ko parādā “nabadzīgajiem dienvidiem”, piemēram, somāliešiem, nedz justies vainīgs par iespēju šobrīd pirkt džinsus par mazāk kā 20 eiro, pat ja tāda nepieciešamība rastos. Un R. Skrutons asi iestājās pret šādu “vainīgās” personas meklēšanas politiku, it īpaši, ja par “vainīgo” tiek uzskatīta tieši Rietumu kultūra, tās mantotās vērtības un brīvības.

Savukārt, mūsdienās, tostarp, pārprotot politkorektuma idejas mērķi, cenšoties aizsargāt to, ko patiesībā aizsargāt nav nepieciešams un kas savā būtība nemaz nav saistīts ar jelkādiem aizspriedumiem, situācija jau draud  pārvērsties par pilnīgu absurdu. Par piemēru var minēt kaut vai kreiso aktīvisti Selīnu Gerenu, pret kuru Manheimā imigranti bija veikuši seksuālu uzbrukumu, bet viņa savas ideoloģiskās pārliecības dēļ, nevēloties “sekmēt rasistisku aizspriedumu izplatīšanu”, izdomāja stāstiņu, acīmredzot, viņasprāt, atbilstošu politkorektuma doktrīnas vadlīnijām, noveļot vainu, protams, uz “vīriešiem, kuri runāja vāciski, kamēr patiesībā viņi runāja arābiski vai farsi” [10]. Šī gadījuma kontekstā galēji labējā politiķe Anne Marija Votersa [11] publicēja rakstu “Kreisums ir garīga slimība”, aprakstot arī vairākus citus līdzīgus gadījumus, piemēram, par norvēģu politiķi, kuru paša mājās izvaroja imigrants. Viņš savukārt jutās vainīgs, ka pāridarītājs tiks deportēts atpakaļ uz savu dzimto vietu [12]. A.M. Votersa kritizēja kreisi noskaņoto personu migrācijas politiku un nostāju “pret savu etniskumu” [13], visbeidzot izvirzot arī gluži loģisku jautājumu, vai šeit patiesībā nav runa par personības traucējumiem un dažādu smagu psiholoģisku kompleksu esamību, un beigu beigās uzdodot retorisku jautājumu, vai gadījumā – “kreisums nav garīga slimība”. Iespējams, tas ir pārāk skarbi, tomēr neuzdot jautājumu, vai tas tomēr nav destruktīvs pašaizsardzības instinkta deficīta sindroms ‒ kas ved Eiropu pretim totālai katastrofai, pašaizvietojoties ar imigrantiem [14], arī gluži nevar. Varbūt ir pamats piekrist prof. Harijam Tumanam [15], kurš pauda vēl skaudrāku viedokli, sakot, ka, ja mēs neko nedarīsim, “iespējams, mūs gaida [mūsu] civilizācijas gals” [16].

Šobrīd Franciju un pasauli ir šokējusi brutāla slepkavība ar izteiktiem teroristiskiem motīviem. Proti, 2020. gada 16. oktobrī Parīzes priekšpilsētas Konflānā-Sentonorīnā skolas vēstures un ģeogrāfijas skolotājam Samuela Patī (Samuel Paty, 1973–2020) pēcpusdienā laikā ap plkst. 17.00, kad viņš pēc novadītajām stundām ar kājām devies mājās, uzbruka un nogrieza galvu. Uzbrucējs bija Maskavā dzimis čečenu nacionalitātes astoņpadsmit gadus vecs vīrietis Abdullahs Anzorovs (Abdullakh Anzorov, 2002–2020), kuru aizturēšanas laikā nošāva policijas darbinieki. A. Anzorovs bija imigrants, kurš bērnībā Francijā bija ieradies bēgļu gaitās [17].

Slepkavības iemesls bija tas, ka skolotājs kādā savā stundā bija rādījis Muhameda [18] karikatūras, kuras 2015. gadā bija publicējis satīriskais franču žurnāls “Charlie Hebdo”, pret kuru pēc šo karikatūru publicēšanas tika vērsti teroristiski uzbrukumi [19]. Šādā veidā skolotājs mācīja par vārda, domu, reliģijas un preses brīvību. Kā norādīja vairāki ziņu avoti, pirms karikatūru rādīšanas viņš bija aicinājis musulmaņu skolēnus neskatīties šo daļu, ja tā viņus jelkādā veidā aizskar [20].

Francijas prezidents Emanuels Makrons [21] šo skolotāja slepkavību nodēvēja par “islāmistu teroristu uzbrukumu”, sakot, ka “vienu no mūsu pilsoņiem šodien nogalināja tāpēc, ka viņš saviem skolēniem mācīja par vārda brīvību, par brīvību ticēt un neticēt. Mūsu tautietim nežēlīgi uzbruka, viņš kļuva par upuri islāma teroristam. Tas nebija nejauši, ka terorists nogalināja skolotāju, jo viņš vēlējās nogalināt mūsu republiku un tās vērtības, nogalināt iespēju mūsu bērniem kļūt par brīviem pilsoņiem. Šī ir mūsu cīņa un tā ir eksistenciāla” [22]. Francijas apakšparlamenta spīkeris Rišārs Ferāns [23] to nosaucis par uzbrukumu vārda brīvībai un Republikas vērtībām [24], savukārt izglītības ministrs Žans Mišels Blankers [25] norādīja, ka tas ir uzbrukums visai Francijai [26].

Līdz ar to šobrīd Francijas augstākās amatpersonas būtībā arī jau runā par tiem pašiem jautājumiem, uz kuriem savos darbos norādīja R. Skrutons – valsts, kultūras, brīvības aizsardzību no uzbrukumiem.

Objektivitātes labad jānorāda, ka Čečenu apvienība Strasbūrā Francijas skolotāja noslepkavošanu nosodīja, norādot, ka “tāpat kā visiem Francijas iedzīvotājiem, arī mūsu kopiena šausminās par šo incidentu” [27]. Arī Francijas pilsētas Bordo mošejas imams [28] norādījis, ka “civilizācija nenogalina nevainīgu cilvēku, barbarisms gan” [29]. Savukārt islāma ticīgais aktīvists Salmans Simma publicēja vairākus ierakstus savos sociālajos tīklos, norādot, ka ir musulmaņu imigrants, bet nosoda šo gadījumu Francijā, uzskatot to par teroristisku darbību, kam nav nekādas saistības ar islāmu [30]. Tādējādi aizvien pierādās R. Skrutona teiktais, ka ir ļoti daudz islāma ticīgo, kas nosoda šādas zvērības un kas nekad nepagrieztos “pret saviem likumpaklausīgajiem kaimiņiem un iznīcinātu tos Allaha vārdā. Tomēr mēs nevaram vienkārši neņemt vērā pierādījumus, ka starp mums ir musulmaņi, kas interpretē savu reliģiju citādāk” [31].

Tādējādi jāatzīst, kā pamatoti minējis Dr. iur. Juris Rudevskis – “mūsdienās apdraudējums Eiropas civilizācijai nāk ne tik daudz no cilvēku grupām vai karapūļiem, cik no idejām un ideoloģijām” [32].

Tāpēc ir saprotams, ka R. Skrutonu kā konservatīvo domātāju īpaši interesēja Rietumu civilizācijas un tās gadu gadiem uzkrātā mantojuma aizsardzība. Tāpēc arī visiem R. Skrutona darbiem par galveno vadmotīvu varētu uzskatīt tieši patriotismu – mīlestība pret savu valsti, krasi nošķirot to no “patoloģiskas nacionālās lojalitātes formas” jeb ekstrēma nacionālisma [33]. Savukārt valsts mērķis, viņaprāt, bija vienīgi “aizsargāt pilsoņu sabiedrību no tās ārējiem ienaidniekiem un iekšējām nekārtībām” [34].

Ievērojot jau izveidojušās realitātes, R. Skrutons uzskatīja, ka pašreiz mēs “dzīvojam amorfā un multikulturālā post-modernās pilsētas apkārtējā vidē [, kurā] ir jāatver savas sirdis un prāts citām kultūrām, neesot salaulātam ne ar vienu” [35]. Taču par vājo posmu viņš uzskatīja tieši nespēju integrēt imigrantus valstī, kurā viņiem būtu jāpieņem pastāvošā kārtība un jārespektē tā. Vēsturnieks Deivids Zorijs [36] būtībā pareizi secināja, ka “cilvēki adaptējas dominējošajai kultūrai un pieņem to kā izdzīvošanas veidu” [37]. Raksta autoru ieskatā tas ir dabiski, taču R. Skrutons skaudri norādīja uz to, ka Rietumu sabiedrība, tā vietā, lai šādu adaptāciju veicinātu, pārveido savu kultūru, par katru cenu cenšoties adaptēties jaunpienācēju paradumiem, jeb, R. Skrutona vārdiem sakot, noniecinot nacionālās un politiskās vērtības [38].

Neraugoties uz šādu secinājumu loģiskumu un saprātīgumu, R. Skrutons konstatēja, ka vislielākais absurds ir tas, ka tieši minētās prakses kritiķus uzskata par “apdraudējumu sabiedrībai” [39] un “Dieva ienaidniekiem” [40], vēršoties pret pēdējiem ar jebkādiem “kreisajai domāšanai” pieejamiem instrumentiem.

Savukārt šādas prakses kritiķus sociālisti neuzskata par cilvēkiem ar citādākiem intelektuāliem uzskatiem, bet gan, ka “viņ[i] ir drauds, [ka viņi ir] sabiedrības un Dieva ienaidnieks” [41], un tādējādi apkarot nepieciešams tieši viņus. Un tas arī veiksmīgi tiek īstenots...

Neraugoties uz acīmredzamo spēku samēru nevienlīdzību mūsdienu pasaulē, R. Skrutons atgādināja, ka “vairākuma viedoklis [tomēr] var būt nepareizs; vairākuma vēlmes var būt negodīgas; vairākuma spēks var būt [pat] bīstams. [Taču ir] kāds, kas ir daudz svarīgāks par vairākumu, proti, cilvēks, kas nepiekrīt [vairākumam]. Mums ir jāaizsargā šis cilvēks. Viņš ir tas, kurš var pacelt jautājumu, kuru neviens pūlis [nemaz] negrib dzirdēt, [un tas] ir jautājums par to, vai tas[, kas notiek] ir pareizi. [Tādēļ, k]amēr opozīcija nav aizsargāta, nav durvju, caur kurām saprāts varētu ienākt valdības lietās. Bet kā opozīcija ir aizsargāta? Kas padara par iespējamu cilvēkiem vienoties par nebūšanu vienisprātis” [42]. Šie vārdi vairāk nekā aktuāli izskan tieši šodien. Arī Latvijā.

Taču, britu filozofa ieskatā, saruna starp lielu cilvēku grupu prasa pieklājīgu disciplīnu, noteikumus un tradīcijas [43]. Viņš uzskatīja, ka “jebkurš izteikums, jebkura diskusija taču pēc savas dabas mums šķiet virzīta uz patiesību. Kā lai pie mums nonāk zināšanas, ja mēs esam vienaldzīgi pret to, cik patiess ir tas, ko mēs lasām? Bet tas ir pārāk vienkārši. Ir debatētāji, kurus neinteresē oponenta vārdu patiesums; viņus interesē diagnosticēt oponentu, atklāt, “no kurienes viņš nāk”, un atmaskot, kādas emocionālās, morālās un politiskās attieksmes slēpjas aiz tiem vai citiem oponenta vārdiem. Ieradums kaut ko “meklēt aiz” oponenta vārdiem nāk no Kārļa Marksa [44] ideoloģijas teorijas, kas māca, ka buržuāziskā sabiedrībā cilvēki piesavinās jēdzienus, domāšanas ieradumus un pasaules izpratnes veidu to sociālekonomiskās funkcijas -, nevis patiesuma dēļ.”[45]

Tādējādi R. Skrutons bija konsekvents un vārdu izvēlē nesaudzīgs sociālistu un sociālisma kritiķis. Jāatgādina, ka nepiekrītot savam tēvam, kurš pauda klaji sociālistiskus uzskatus [46], un nesamierinoties ar tā brīža izpratni par konservatīvismu kā apspiešanas un stagnācijas simbolu [47], R. Skrutons pēc tam, kad bija piedzīvojis 1968. gada nemierus Francijā [48], kļuva par Edmunda Bērka [49] tipa konservatīvo domātāju. Viņš nostājās pret revolūcijas idejām, kuras, viņaprāt, aicināja iznīcināt visu, tostarp, labo, – mantoto vēsturi, paražas, tradīcijas. Tā vietā viņš atbalstīja reformāciju, kuras laikā soli pa solim tiek veikti uzlabojumi esošajā sistēmā, saglabājot “senču mantojumu”, kas definē gan personu, gan arī kopīgo tautas identitāti [50]. Arī J. Rudevskis kādā savā intervijā pauda līdzīgu viedokli, sakot, ka “viens no sadursmes punktiem [mūsdienās] ir attieksme pret tradīciju. Neierobežotās vīzijas piekritēji saka, ka tradīcija nav būtiska. Taču, noliedzot tradīciju, tiek noraidīts ļoti vērtīgs garīgs kapitāls, pieredze, kuru iekrājuši senči – gan kļūdas, gan panākumi, no kā var mācīties.” [51] R. Skrutona uzskatus tostarp bija ietekmējusi arī ilgstoša kontaktu uzturēšana un viesošanās Čehoslovākijā, Polijā un Ungārijā, kur tajā laikā pastāvēja komunistiskie režīmi, kā arī R. Skrutona aktīva dalība šo valstu samizdat [52] kustības atbalstīšanā [53].

R. Skrutons būtiskus trūkumus saskatīja pašā sociālisma piedāvātajā lietu kārtībā – it kā labklājības valstī, kura patiesībā veido “atkarīgo kultūru” un kura ar laiku pati neizbēgami kļūst par represīvu aparātu. Taču visvairāk R. Skrutons iebilda pret sociālistu “sociālā taisnīguma” un “vienlīdzības” izpratni, kura, R. Skrutona ieskatos, itin nemaz nav taisnīga, jo uzspiež vienlīdzīgi attiekties pret visiem cilvēkiem, neņemot vērā būtiskas atšķirības, piemēram, šo cilvēku spējas, talantus, attieksmi pret nozīmīgām lietām [54]. R. Skrutons gan uzskatīja, ka, protams, jādara viss iespējamais, lai cilvēkiem, kuri neatkarīgi no viņu pūlēm atrodas netaisnīgā pozīcijā, tiktu nodrošinātas tādas pašas iespējas kā citiem. Līdzīgi, kā rakstījis F. Hajeks, uz kuru savos darbos nereti atsaucās pats R. Skrutons, – “mēs varam palīdzēt vārgiem un vājajiem, zīdaiņiem un veciem cilvēkiem, bet izpildoties vienam nosacījumam: ja saprātīgi pieauguši cilvēki pakļaujas bezpersoniskai disciplīnai, kura arī dod mums tādu iespēju” [55].

Tādējādi R. Skrutons uzskatīja, ka sociālistu kļūdainā izpratne balstās tajā, ka “katra panākums ir kāda cita neveiksme” [56], savukārt finansiāli “bagātie ir bagāti tāpēc, ka nabadzīgie ir nabadzīgi”[57]. Viņaprāt, šāds domu pavediens nav pareizs un “netaisnīgi ir ņemt naudu no viena un dot to citam tikai tāpēc, ka vienam šī nauda ir, bet otram nav”[58].

Pats R. Skrutons gan atzina, ka sākotnēji bija maldīgi uzskatījis, ka sabiedrība pati sapratīs sociālistu ideju kļūdainumu. “Es cerēju, ka sabiedrība izvēlēsies savu politisko vērtību priekšgalā nostādīt brīvību, nevis vienlīdzību” [59]. Tomēr viņš secināja, ka mūsdienu pasaulē vienmēr būs kāda daļa sabiedrības, kas vienlīdzību liks pirms brīvības, kura  tiek uzskatīta “par nedrošu lielumu, kas aplaimo vien reto”. R. Skrutons ar nožēlu arī konstatēja, ka “cilvēki balsoja par vienlīdzību, lai vieglāk varētu piekļūt varai un labumiem, ko tiem nebija pa spēkam sasniegt tikai ar godīgiem līdzekļiem” [60]. Līdz ar to cilvēki arī “turpina ticēt, ka pašreizējā īpašuma sadale pasaulē ir netaisnīga un ka cilvēkiem, kuriem nav lietu, tās ir vajadzīgas, un ka cilvēkiem, kuriem ir pārāk daudz, tās ir nevajadzīgas, [kas, protams, ir] dziļi cilvēcisk[i], tā domāt. Bet tā ir tīrā fantāzija, domāt, ka sociālisms to labos. Tas nekad to nav darījis.”[61]

Meklējot risinājumus, R. Skrutons padziļināti pievērsās konservatīvisma ideju ģenēzes izpētei, apgalvojot, ka mūsdienu konservatīvisms ir “apgaismības [62] produkts” [63]. Vēl vairāk – viņš mūsdienu konservatīvismu uzskatīja arī par sengrieķu filozofijas “mantinieku”, kā piemēru minot Aristoteļa [64] idejas, kas, viņaprāt, bijušas daļēji konservatīvas [65]. Konservatīvisma pamatā, saskaņā ar R. Skrutona uzskatiem, aizvien ir bijusi tradīciju aizstāvēšana, uzskatot, ka labas lietas ir vieglāk iznīcināt, nekā radīt [66]. Tādējādi “kopš pirmsākumiem apgaismības laikmetā konservatīvisms ir iesaistījies glābšanas darbā. Jaunās sociālās kustības, jauni rūpnieciskās ražošanas veidi, jauni politiskie centieni draudēja iznīcināt vai destabilizēt paražas, iestādes un dzīves formas, no kurām cilvēki bija atkarīgi vienā vai otrā veidā. Un radās jautājums, kā šīs lietas varētu aizsargāt un vai kāds politiķis varētu [kaut ko] darīt, lai tām sniegtu atbalstu. Būtībā konservatīvais ir tas, kurš atbild: jā, tās var aizsargāt, bet nē, politiķim nav jāpieņem tas kā mērķis. Viss, ko politika var darīt, ir paplašināt telpu, kurā pilsoniskā sabiedrība var uzplaukt. Vērtības mums parādās daudzos veidos, un visur, kur vien tās parādās, tās nes līdzi autoritāti, mieru un dalības sajūtu. Bet tas nenāk caur kādu politisko programmu” [67].

Ar nožēlu R. Skrutons norādīja, ka britu konservatīvisms kopš Otrā pasaules kara pastāv vien kā fragmentārs spēks uz intelektuālās izdzīvošanas robežas, tam ir maza vai nekāda saikne ar politiku un tam praktiski nav atbalsta universitātēs [68]. Toties R. Skrutons bija konstatējis, ka universitāšu studentiem nākas lasīt “Jauno Kreiso” domātāju, kā Slavoja Žižeka [69], Mišela Fuko [70] vai Žila Delēza [71], sarakstīto, viņa vārdiem sakot, “gļotaino prozu” jeb “nonsensu”, tādā veidā aizvien universitātes studentu vidū izplatot tieši sociālistiskas idejas. Viņš norādīja, ka turklāt “marksistiskā ideoloģijas teorija ir ārkārtīgi strīdīga, jo īpaši tādēļ, ka tā saistīta ar [tādām] sociālekonomiskām hipotēzēm, kas nu jau ir zaudējušas ticamību. Taču tās turpina dzīvot Mišela Fuko un citu intelektuāļu darbos” [72]. Par šo tēmu 1985. gadā R. Skrutons publicēja grāmatu ar nosaukumu “Jaunie Kreisie domātāji” (oriģ. – “Thinkers of the New Left”)[73], vēlāk izdodot arī pārstrādāto versiju ar daudz provokatīvāku nosaukumu “Muļķi, Krāpnieki un Kūdītāji. Jaunie Kreisie domātāji” (oriģ. – “Fools, Frauds and Firebrands. Thinkers of the New Left”)[74]. Jāatzīst, ka tieši ar šo pārstrādāto grāmatas versiju patiesībā arī sākās šīs rakstu sērijas autoru interese gan par paša R. Skrutona personību, gan arī par viņa paustajiem uzskatiem.

Savukārt, mūsdienu konservatīvie, R. Skrutona ieskatos, salīdzinot ar citiem laika periodiem, ir sākuši pētīt arī jaunus virzienus, tādējādi sev atklājot pavisam jaunu apvāršņus. Saprotams, ka šiem ideoloģijas pārstāvjiem tiek “izgudrota “neo-konservatīvisma” etiķete”, kas šobrīd jau ir piesprausta daudziem domātājiem [75]. Taču līdz ar to tiek atzīts, ka tagad konservatīvisms vairs nav saistīts tikai ar tirgus ekonomiku un brīvo tirdzniecību, bet gan ar daudz plašāku, proti, “globālo darba kārtību” [76]. Un šo konservatīvo jauno ideju kārtību, saskaņā ar R. Skrutona viedokli, raksturoja trīs domātāji. Proti, ASV tas bija Semjuels Hantingtons [77], Francijā tas bija Pjērs Manents [78], bet Lielbritānijā – viņš pats, proti, R. Skrutons, kurš uzskatīja, ka, lai gan šie domātāji nāk no “dažādām telpām”, viņu pārliecība un paustie viedokļi sakrīt [79].

Raksturojot savu attieksmi pret valsti, britu filozofs norādīja, ka valsts lomai ir jābūt mazākai, kā to pieprasa sociālisti, bet lielākai, kā to atļauj klasiskie liberāļi [80]. Patiesībā R. Skrutons atšķirību starp liberāļiem un konservatīviem aprakstīja, kā vien dažādu viedokļu esamību par to, kas ir primārais – brīvība vai kārtība. Viņaprāt, liberāļi uzskata, ka politiskā kārtība ir izveidota no individuālās brīvības, savukārt konservatīvie uzskata, ka individuālā brīvība ir izveidota no politiskās kārtības [81].

Lai arī, tāpat kā raksta autoriem, šajā jautājumā liberāļu un konservatīvo viedokļi atšķiras, R. Skrutons tomēr uzskatīja, ka abi ideoloģiskie spēki spēj un viņiem arī vajag sadarboties, ņemot vērā to, ka tie abi bija apvienojušies cīņā pret sociālismu, kuru, kā jau minēts, viņš asi kritizēja.

Tādējādi R. Skrutons skaidri saskatīja, ka abiem – gan konservatīviem, gan liberāļiem – patiesībā ir kopīgs mērķis – “brīvu indivīdu sabiedrība”, kura dzīvo “saskaņā ar valdību, ko viņi paši izvēlējušies” [82]. Līdz ar to R. Skrutons iestājās arī pret starpnacionālām institūcijām un organizācijām un, viņa ieskatos, to nesaprotami plašajām kompetencēm un pilnvarām. “Kopumā es neredzu, ka starpvalstu birokrātijai ir kādas tiesības pateikt mūsu valdībai, kā tai jārīkojas, risinot šo problēmu, [un] ne tikai tāpēc, ka tikai vēlēta valdība patiešām var redzēt lietas kopsakarā un zina, kuras intereses ir jālīdzsvaro, lai panāktu saprātīgu un sociāli pieņemamu likumdošanu” [83]. Proti, viņš uzsvēra demokrātiska mandāta nozīmi jeb to, ka “valdniekam ir jāatbild pavalstnieku priekšā, un [šobrīd] atbildība visos līmeņos vairs netiek uzlikta, bet gan prezumēta” [84].

R. Skrutons gan starpnacionālo institūciju kontekstā, gan saistībā ar sociālistisku valsts pārvaldi uzsvērti aizstāvēja ideju, ka “likums pastāv tāpēc, lai panāktu taisnīgumu starp individuālām pusēm [cilvēkiem], nevis uzliek vienotu komandu režīmu” [85]. Tomēr, viņaprāt, šobrīd pastāv starptautiska sistēma, kurā tiek atbalstīts vienkāršs princips – “vairāk likumu, vairāk noteikumu, vairāk valdības, vairāk varas centru” [86]. Taču, R. Skrutona ieskatos, “tie ir smalki un mānīgi: draudi, kas saistīti ar pilsonisko atsvešināšanos, ekonomiskās konkurētspējas zaudēšanu un aizvien neatbildīgākās elites dominēšanu lēmumu pieņemšanā” [87].

R. Skrutons bieži vien pat pārgalvīgi drosmīgi izteica ļoti skarbus un kontraversāli novērtētus viedokļus, kā dēļ vairākkārt cieta viņa karjera. Viņš tika dēvēts par islamofobu, par antisemītu, par homofobu, par ksenofobu, par radikāli, par sazvērestības teoriju atbalstītāju u. tml. [88]. Taču šos kritiski izteiktos viedokļus par viņu R. Skrutons komentēja ar ironiju, piemēram, Oksfordas kluba diskusijā, norādot, ka BBC ziņu kanāls nereti aicina konservatīvos, lai “pienācīgi pazemo[tu]. Kā viens no tādiem konservatīvajiem, kas parādās BBC, es varu apgalvot, ka pazemošana ir īstenota” [89]. Tomēr tas neiebiedēja R. Skrutonu, un viņš bez kompromisiem turpināja paust savus uzskatus par visdažādākajiem sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Šo iekšējo nepieciešamību R. Skrutons pamatoja, atsaucoties uz Aristoteli, kurš draudzību esot iedalījis trīs grupās – pēc lietderīguma, baudas un vērtīguma. R. Skrutons attiecināja šo iedalījumu uz dialogu, sakot, ka “ir lietderīgas sarunas, kuras pamatā ir kopīgs uzdevums, ir baudāmas sarunas, kas vedina mūs uz relaksāciju un ir vērtīgas sarunas, kas veicina tuvināšanos starp cilvēkiem, kuri viens otru atbalsta un ciena” [90].

Saprotams, ka R. Skrutons ir uztverams ļoti dažādi. Vieni viņu uzskatīs par dižāko konservatīvo domātāju, kuru vada patiesa mīlestība pret valsti un savu tautu, citi sauks viņu par vecmodīgu un viņa idejas ‑ par neatbilstošām mūsdienu sabiedrības attīstības tendencēm, savukārt vēl citiem viņš būs vien pustraks “...fobs”, kura radikālās domas nekad nedrīkstētu piepildīties. Lai arī kādu apzīmējumu R. Skrutonam kāds nepievienotu, jāatzīst, ka nevar neabrīnot viņa drosmi un apņēmību, kā arī neparasto un nereti pat amizanto vārdu izvēli, lai aprakstītu ne tikai politiskās un kultūras sistēmas, bet arī sabiedrībā pastāvošo kārtību un vērtības, tostarp, taisnīgumu, vienlīdzību un citus, tajā skaitā, arī jurisprudencē fundamentālus principus.

Šīs rakstu sērijas sākumā, publicējot ievadrakstu jeb moderni sakot “tīzeri”, viens no rakstu autoriem norādīja, ka “šajos dīvainajos laikos cilvēki ir apjukuši un bieži vien neuzdrošinās skaļi pateikt to, ko patiesībā domā. Baidoties no “patiesības ministrijas” darboņu visuredzošās acs un didaktiski pamācošā toņa, kā arī dažādu “ismu” stigmatizācijas, cilvēkiem sāk pietrūkt skaidru orientieru, jo “labā” un “ļaunā” jēdzieni ir sajaukušies, savukārt pielāgošanās jaunajām realitātēm nereti kļūst gluži vienkārši neizturama” [91].

Kā jau minēts, R. Skrutons nebaidījās droši paust savu viedokli, vēl jo vairāk, Frīdrihs Nīče [92] bija rakstījis, ka “man filozofs ir nozīmīgs tiktāl, ciktāl viņš var sniegt piemēru [atbilstoši savai filozofijai]” [93]. Un Sers Rodžers Skrutons tik tiešām šo piemēru rādīja. Galu galā, viņaprāt, “oriģinalitāte prasa mācīšanos, smagu darbu, amata prasmes izkopšanu, bet tās cena bieži vien ir ciešanas un vientulība” [94].

Pabeidzot šo rakstu sēriju, var arī vienīgi vēlreiz izteikt apbrīnu par R. Skrutona daudzpusīgumu. Ārpus šīs rakstu sērijas ietvariem palika ļoti daudzas un interesantas izcilā filozofa R. Skrutona aplūkotās tēmas – klimats [95], reliģija [96], medības [97], arhitektūra [98] un daudz kas cits. Protams, viņš pats vairāk pievērsās tieši estētikai un politikas filozofijai, taču neapšaubāmi ikviens lasītājs starp viņa darbiem varētu atrast tieši sev saistošu tēmu [99]. Citiem vārdiem sakot, lasīt R. Skrutonu – tas noteikti būtu ieteicams ikvienam.

Bet it īpaši tādēļ, ka R. Skrutona darbu galvenais vadmotīvs bija tieši mīlestības pret savu valsti un brīvību ideja.

Tādēļ noslēgumā negribētos īsti piekrist viedoklim, ka mūsdienu politikā ir vienīgi izvēle starp “liberālismu” (lai gan R. Skrutons atsaucē norādītajā kontekstā šādi izprastu “liberālismu” dēvēja par klaju neomarksismu) un “neliberālismu” [100]. Tomēr gribētos ticēt, ka pastāv arī citas alternatīvas. Un viena no tām – konservatīvisms Sera Rodžera Skrutona izpratnē.

 

[1] Merabs Mamardašvili (მერაბ მამარდაშვილი, 1930–1990) – gruzīnu, padomju filozofs, vienīgais eksistenciālisma pārstāvis Padomju Savienībā.

[2] Mamardašvili M. Domātprieks. Rīga: Spektrs, 1994, 24.–25. lpp.

[3] Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St Martin’s Press, 2017, p. 100.

[4] Sk., piemēram, Avotiņš V. Latvija nav baraka bēgļu nometnē. Pieejams: https://nra.lv/viedokli/viktors-avotins/150724-latvija-nav-baraka-beglu-nometne.htm [aplūkots 2020. gada 21. oktobrī]; Gordon F. Franks Gordons: Mūsdienu migrantiem vajag pārtiku un viedtālruni. Pieejams: https://www.la.lv/globala-mobilitate-divi-aspekti-migranti [aplūkots 2020. gada 21. oktobrī].

[5] Aculiecinieks. Vācija – “imigrācijas valsts”. Pieejams: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/12.09.2015-aculiecinieks.-vacija-imigracijas-valsts.id55946/ [aplūkots 2020. gada 15. oktobrī].

[6] Markus Tidemans (Markus Tiedemann, 1970) – vācu filozofs, rakstnieks.

[7] Frīdrihs Augusts fon Hajeks (Friedrich August von Hayek, 1899–1992) – austriešu/britu ekonomists, politikas filozofs, ieguvis doktora grādu tieslietās un politikā, 1974. gadā ieguva Nobela prēmiju ekonomikā.

[8] Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Sociālisma kritiķis. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-socialisma-kritikis/ [aplūkots 2020. gada 22. oktobrī]; Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Īsa biogrāfija. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-isa-biografija/ [aplūkots 2020. gada 22. oktobrī]; Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. [Vai kreisums ir slimība?] Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-vai-kreisums-ir-slimiba/ [aplūkots 2020. gada22. oktobrī]; Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992.

[9] Aculiecinieks. Vācija – “imigrācijas valsts”. No 10.41 līdz 12.45 minūtei. Pieejams: https://ltv.lsm.lv/lv/raksts/12.09.2015-aculiecinieks.-vacija-imigracijas-valsts.id55946/ [aplūkots 2020. gada 15. oktobrī].

[10] Sk. Vanags M. Idejas vārdā. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/idejas-varda-18291 [aplūkots 2020. gada 17. oktobrī]; Hall A. Left-wing German politician who was raped by migrants admits she LIED to police about her attackers' nationality because she did not want to encourage racism. Pieejams: https://www.dailymail.co.uk/news/article-3675154/Left-wing-German-politician-raped-migrants-admits-LIED-police-attackers-nationality-did-not-want-encourage-racism.html [aplūkots 2020. gada 17. oktobrī]; German politician admits lying about ethnicity of sex attackers to avoid fuelling racism. Pieejams: https://www.telegraph.co.uk/women/politics/german-politician-admits-lying-about-ethnicity-of-sex-attackers/ [aplūkots 2020. gada 17. oktobrī].

[11] Anna Marija Votersa (Anne Marie Waters, 1977) – galēji labējā politiķe Lielbritānijā, kura pauž radikālus, bieži vien antiislāmistiskus uzskatus.

[12] Malm S. Male Norwegian politician raped by asylum seeker says he feels GUILTY that his attacker will now be deported because the man might suffer back in Somalia. Pieejams: https://www.dailymail.co.uk/news/article-3528236/Male-Norwegian-politician-raped-asylum-seeker-says-feels-GUILTY-attacker-deported-man-suffer-Somalia.html [aplūkots 2020. gada 22. oktobrī].

[13] Autora personiskā arhīva materiāls. Raksta autoriem šobrīd vairs nav pieejama tiešsaistes piekļuve šim rakstam, uz kuru atsauce atrodama arī M. Vanaga publicētajā rakstā “Idejas vārdā”. Sk. Vanags M. Idejas vārdā. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/idejas-varda-18291 [aplūkots 2020. gada 17. oktobrī];

[14] Sal. Avotiņš V. Latvija nav baraka bēgļu nometnē, Neatkarīgā, Nr. 178 (7068), 2015. gada18.–20. septembris.

[15] Harijs Tumans (1967) – latviešu vēsturnieks, antīkās pasaules pētnieks.

[16] Veidemane E. Harijs Tumans: Iespējams, mūs gaida civilizācijas gals. Pieejams: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/324648-tumans-iespejams-mus-gaida-civilizacijas-gals [aplūkots 2020. gada 17. oktobrī].

[17] Sk. Ķezberis U., Amoliņš G. Francijā skolotājam galvu nogriezis 18 gadus vecs čečenu izcelsmes imigrants. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/francija-skolotajam-galvu-nogriezis-18-gadus-vecs-cecenu-izcelsmes-imigrants.a378326/ [aplūkots 2020. gada 20. oktobrī]; Amoliņš G. Francijā notiek terorisma izmeklēšana par galvans nogriešanu Parīzes piepilsētā. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/francija-notiek-terorisma-izmeklesana-par-galvas-nogriesanu-parizes-piepilseta.a378307/ [aplūkots 2020. gada 20. oktobrī]; Williamson L. Samuel Paty: Beheading of teacher deepens divisions over France’s secular identity. Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-europe-54602171 [aplūkots 2020. gada 20. oktobrī]; Nossiter A. Man Beheads Teacher on the Street in France and Is Killed by Police. Pieejams: https://www.nytimes.com/2020/10/16/world/europe/france-decapitate-beheading.html [aplūkots 2020. gada 20. oktobrī]; McEvoy J. French Authorities Arrest 11 After History Teacher Beheading. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/jemimamcevoy/2020/10/18/french-authorities-arrest-11-after-history-teacher-beheading/#706d2b6b1dc7 [aplūkots 2020. gada 20. oktobrī]; Schechner S., Meichty S. Demonstrations Pay Homage to French Teacher Beheaded After Lesson on Charlie Hebdo. Pieejams: https://www.wsj.com/articles/french-officials-identify-chechen-man-as-suspect-in-teacher-beheading-11602938009 [aplūkots 2020. gada 20. oktobrī].

[18] Muhameds (Muhammad, ~570–632) – arābu pravietis un islāma dibinātājs.

[19] Jackson P. Paris attacks: “I am not Charlie”. Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-europe-30790412 [aplūkots 2020. gada 20. oktobrī]; Uzbrukums “Charlie Hebdo”. Pieejams: https://www.lsm.lv/temas/uzbrukums-charlie-hebdo/ [aplūkots 2020. gada 20. oktobrī]. Dienu pirms tiesas sēdes par teroristiskiem uzbrukumiem izdevums “Charle Hebdo” atkārtoti publicēja karikatūras. Sk. Charlie Hebdo: Magazine republishes controversial Mohammed cartoons. Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-europe-53985407 [aplūkots 2020. gada 20. oktobrī].

[20] Sk. France teacher attack: Suspect “asked pupils to point Samuel Paty out”. Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-europe-54581827 [aplūkots 2020. gad 20. oktobrī].

[21] Emanuels Makrons (Emmanuel Jean-Michel Frédéric Macron, 1977) – kopš 1977. gada Francijas Republikas prezidents.

[22] Ķezberis U., Amoliņš G. Francijā skolotājam galvu nogriezis 18 gadus vecs čečenu izcelsmes imigrants. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/francija-skolotajam-galvu-nogriezis-18-gadus-vecs-cecenu-izcelsmes-imigrants.a378326/ [aplūkots 2020. gada 20. oktobrī].

[23] Rišārs Ferāns (Richard Ferrand, 1962) – franču politiķis, Francijas Nacionālās asamblejas deputāts un kopš 2018. gada spīkeris.

[24] Sk. Francijas apakšparlamenta spīkera R. Ferāna personīgo kontu mikroblogošanas vietnē “Twitter”. Pieejams: https://twitter.com/RichardFerrand/status/1317163039251189760 [aplūkots 2020. gada 20. oktobris].

[25] Žans Mišels Blankers (Jean-Michel Blanquer, 1964) – franču politiķis, jurists, izglītības ministrs kopš 2017. gada.

[26] Sk. Izglītības ministra Ž. M. Blankera personīgo kontu mikroblogošanas vietnē “Twitter”. Pieejams: https://twitter.com/jmblanquer [aplūkots 2020. gada 20. oktobrī].

[27] France teacher attack: Suspect “asked pupils to point Samuel Paty out”. Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-europe-54581827 [aplūkots 2020. gad 20. oktobrī].

[28] Imams [arābu imām priekšā esošais; vadonis] – 1. musulmaņu garīgais vadonis, arī augstākais valdnieks, kam ir laicīgā un garīgā vara; 2. garīdznieks, kas mošejā vada kopējo lūgšanu; galvenais mulla. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersona, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 322. lpp.

[29] France teacher attack: Suspect “asked pupils to point Samuel Paty out”. Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-europe-54581827 [aplūkots 2020. gad 20. oktobrī].

[30] Sk. Salmana Simma personīgo kontu mikroblogošanas vietnē “Twitter”. Pieejams: https://twitter.com/SalmanSima/status/1317867251933077505 [aplūkots 2020. gada 20. oktobrī].

[31] Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Vai “islamofobija” ir propagandas vārds? Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-vai-islamofobija-ir-propagandas-vards/ [aplūkots 2020. gada 20. oktobrī].

[32] Vikmanis Ģ. Idejas, ka apdraud Eiropu. Saruna ar Francijā strādājošo latviešu juristu. Pieejams: https://www.la.lv/idejas-kas-apdraud-eiropu [aplūkots 2020. gada 17. oktobrī].

[33] Dooley M. The Roger Scruton reader. London: Continuum International Publishing Group, 2009. Sk. arī Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. IV. Konservatīvisms-patriotisms; kārtība un brīvība. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-konservativisms-patriotisms-kartiba-un-briviba-2/ [aplūkots 2020. gada 14. oktobrī].

[34] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 135.

[35] Ibid, p. 86.

[36] Deivids Zorijs (Davide Zori) – asociētais profesors Beiloras Universitātē ASV, vēsturnieks, arheologs.

[37] Sk. Blakemore E. Scientists raid DNA to explore Vikings’ genetic roots. Pieejams: https://www.nationalgeographic.com/history/2020/09/scientists-raid-viking-dna-explore-genetic-roots/ [aplūkots 2020. gada 17. oktobrī].

[38] Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Integrēšanās kultūra globālisma laikmetā. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-integresanas-kultura-globalisma-1-laikmeta/ [aplūkots 2020. gada 17. oktobrī].

[39] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 170.

[40] Ibid.

[41] Ibid.

[42] Ibid, p. 33.

[43] Ibid, p. 126.

[44] Kārlis Markss (Karl Heinrich Marx, 1818–1883) – ebreju izcelsmes vācu filozofs, sociālisma pamatlicējs.

[45] Skrūtons R. Blefa kultūra. Rīgas Laiks. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/blefa-kultura-324 [aplūkots 2020. gada 15. oktobrī].

[46] Sk. Rusanvos E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Īsa biogrāfija. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-isa-biografija/ [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī].

[47] Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Izvēle starp reformu un revolūciju]. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-izvele-starp-reformu-un-revoluciju/ [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī].

[48] Masu protesti Parīzē 1968. gadā, kuri sākušies kā izglītības reformas, tostarp, par diskriminācijas ierobežošanu, finansējuma un valsts kontroles nodalīšanu, stingro ierobežojumu atcelšanu, Nanterres studentu pilsētā Parīzes Universitātē. Protestam pievienojās skolotāji, pasniedzēji, skolēni, vēlāk arī strādnieki, veidojot masu protestus pret vairāki jautājumiem un nemierus. Tiek uzskatīts, ka galvenie organizatori ir bijuši sociālisti. Sk. Wolin R. Events of May 1968. Pieejams: https://www.britannica.com/event/events-of-May-1968 [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī]; Canter A., Lane G. Protests in Paris, May – 1968 – photographs then and now. Pieejams: https://www.theguardian.com/artanddesign/2018/may/02/protests-in-paris-may-1968-photographs-then-and-now [aplūkots 2020. gada 22. aprīlī]. Sk. arī Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē [Izvēle starp reformu un revolūciju]. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-izvele-starp-reformu-un-revoluciju/ [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī].

[49] Edmunds Bērks (Edmund Burke, 1729–1797) – angļu/īru valstsvīrs, rakstnieks, filozofs.

[50] Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Izvēle starp reformu un revolūciju. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-izvele-starp-reformu-un-revoluciju/ [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī].

[51] Vikmanis Ģ. Idejas, ka apdraud Eiropu. Saruna ar Francijā strādājošo latviešu juristu. Pieejams: https://www.la.lv/idejas-kas-apdraud-eiropu [aplūkots 2020. gada 17. oktobrī].

[52] Samizdat – disidentu aktivitātes forma Austrumeiropas blokā, kurā individuāli tika reproducēta cenzētas vai pagrīdes publikācijas.

[53] Sk. Rusanvos E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Īsa biogrāfija. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-isa-biografija/ [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī].

[54] Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Sociālisma kritiķis. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-socialisma-kritikis/ [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī]; Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Egalitāte – ceļš uz nekurieni. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-egalitate-1-cels-uz-nekurieni/ [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī].

[55] Хайек Ф. Пагубная самонадеянность. Ошибки социализма. Москва: Новости, 1992, с. 260. lpp.

[56] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 46. lpp. Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Egalitāte – ceļš uz nekurieni. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-egalitate-1-cels-uz-nekurieni/ [aplūkots 2020. gada 14. oktobrī].

[57] Scruton R. Inequality Matters. Pieejams: https://www.forbes.com/sites/rogerscruton/2014/10/30/inequality-matters/#67426ae71dec [aplūkots 2020. gada 1. augustā]. Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Egalitāte – ceļš uz nekurieni. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-egalitate-1-cels-uz-nekurieni/ [aplūkots 2020. gada 14. oktobrī].

[58] An interview with Roger Scruton. No 15.00 līdz 16.30 minūtei. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=FrYAy7DbtUE [aplūkots 2020. gada 30. jūlijā]; Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Egalitāte – ceļš uz nekurieni. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-egalitate-1-cels-uz-nekurieni/ [aplūkots 2020. gada 14. oktobrī].

[59] Skrutons R. Mūris, kas nekritīs. No angļu val. tulkojusi I. Balode. Pieejams: https://satori.lv/article/muris-kas-nekritis [aplūkots 2020. gada 23. aprīlī]. Sk. arī Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Sociālisma kritiķis. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-socialisma-kritikis/ [aplūkots 2020. gada 15. oktobrī].

[60] Turpat.

[61] The Roger Scruton interview: the full transcript. Pieejams: https://www.newstatesman.com/politics/uk/2019/04/roger-scruton-interview-full-transcript [aplūkots 2020. gada 27. aprīlī].

[62] Apgaismība – ideoloģija, filozofija, kultūra, Eiropas intelektuāļu kustība feodālisma sabrukuma un kapitālistiskās sabiedrības dibināšanās posmā, Eiropas literatūras, mākslas un kultūras tendences aptverošs jēdziens (17.–18. gadsimtā). Apgaismībai raksturīga utopiska ticība cilvēces progresam, zinātņu visspēcībai, cilvēka prātam un iedzimtai brīvības tieksmei, sociālās attīstības un cilvēku atbrīvošanās iespējai ar prāta un zinātnes palīdzību. Jēdzienu apgaismība pirmie lietoja Voltērs (Voltaire, īstajā vārdā Fransuā Marī Aruē, François Marie Arouet, 1694–1778) un Johans Gotfrīds fon Herders (Johann Gottfried von Herder, 1744–1803). Sk. Apgaismība. Pieejams: https://www.letonika.lv/groups/default.aspx?r=1&q=apgaism%C4%ABba&id=931803&g=1 [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī].

[63] Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St Martin’s Press, 2017, p. 10.

[64] Aristotelis (Ἀριστοτέλης (Aristotelēs), 384. g.p.m.ē. – 322. g.p.m.ē) − Sengrieķu zinātnieks un filozofs.

[65] Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St Martin’s Press, 2017, p. 10.

[66] Ibid, p. 87.

[67] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 135.

[68] Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St Martin’s Press, 2017, p. 87.

[69] Slavojs Žižeka (Slavoj Žižeka, 1949) – slovēņu filozofs, sociālists. Pētījis kontinentālo filozofiju, politisko teoriju, kultūras studijas, psihoanalīzi, maksismu, hēgelismu, teoloģiju.

[70] Pauls Mišels Fuko (Paul Michael Foucault, 1926−1984) plašāk pazīstams kā Mišels Fuko (Michael Foucault) – franču filozofs, vēsturnieks, sociālisma teorētiķis un literatūras kritiķis, galvenokārt pievērsies psihiatrijas, medicīnas, izglītības sistēmas un cietumu sistēmas kritikai.

[71] Žils Delēzs (Gilles Deleuze, 1925–1995) – franču filozofs, kopš 1960. gadiem darbojies filozofijā, literatūrā, kino un tēlotājmākslā. Populārākais darbs tapis kopā ar psihoanalītiķi Fēliksu Gvatari (Pjērs Fēliks Gvatari, Pierre-Felix Guattari, 1930–1992) – “Kapitālisms un šizofrēnija” (oriģ. franču val. – Capitalisme et Schizophrenie).

[72] Skrūtons R. Blefa kultūra. Rīgas Laiks. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/blefa-kultura-324 [aplūkots 2020. gada 15. oktobrī].

[73] Scruton R. Thinkers of the New Left. London: Longman, 1985.

[74] Scruton R. Fools, Frauds and Firebrand. Thinkers of the New Left. London: Bloomsbury Continuum, 2015.

[75] Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St Martin’s Press, 2017, p. 101.

[76] Ibid.

[77] Semjuels Hantingtons (Samuel Phillips Huntington, 1927–2008) – amerikāņu politologs, pabeidzis prestižās Jēlas un Hārvardas universitāte, plaši pazīstams kā civilizāciju sadrusmes koncepcijas izstrādātājs un aizstāvis, daudz rakstījis par civilizācijām, kultūrām, multikulturālismu.

[78] Pjērs Manents (Pierre Manent, 1949) – franču politologs un akadēmiķis, eiroskeptiķis.

[79] Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St Martin’s Press, 2017, p. 101.

[80] Ibid.

[81] Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St Martin’s Press, 2017, p. 101. Sk. arī Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Konservatīvisms-patriotisms, kārtība un brīvība. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-konservativisms-patriotisms-kartiba-un-briviba-2/ [aplūkots 2020. gada 16. oktobrī].

[82] Scruton R. Conservatism. An Invitation to the Great Tradition. New York: St Martin’s Press, 2017, p. 100.

[83] Scruton R. WHO, WHAT and WHY? Transnational Government, Legitimacy and the World Health Organisation. London: Institute of Economic Affairs, 2000, p. 14. Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Traka pasaule uzbrūk ne tikai smēķētājiem. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-traka-pasaule-uzbruk-ne-tikai-smeketajiem/ [aplūkots 2020. gada 14. oktobrī].

[84] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 79.

[85] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 33.

[86] Ibid, p. 110.

[87] Ibid.

[88] Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Konstraversālo izteicienu instrumentalizācija. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-kontraversalo-izteicienu-instrumentalizacija/ [aplūkots 2020. gada 17. oktobrī].

[89] Sir Roger Scruton. Full Address and Q&A. Oxford Union. No 00.17.00 līdz 00.17.20 minūtei. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=KUbfMQ91Mps [aplūkots 2020. gada 23. aprīlī].

[90] Scruton R. How to be a conservative. London: Bloomsbury Publishing Plc, 2014, p. 130.

[91] Rusanovs E. “Tīzeris” rakstu sērijai par Rodžeru Skrutonu Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/tizeris-rakstu-serijai-par-rodzeru-skrutonu/ [aplūkots 2020. gada 17. oktobrī].

[92] Frīdrihs Nīče (Friedrich Wilhelm Nietzsche, 1844−1900) – vācu filozofs, filologs un psihologs.

[93] Ницше Ф. Шопенгауэр как воспитатель. В: Ницше Ф. Странник и его тень. Москва: Азбука, 1994, с. 18.

[94] Skrūtons R. Blefa kultūra. Rīgas Laiks. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/blefa-kultura-324 [aplūkots 2020. gada 15. oktobrī].

[95] Sk., piemēram, Scruton R. How to think seriously about the planet. The case for an enviromental conservatism. Oxford: Oxford University Press, 2012.

[96] Sk., piemēram, Scruton R. Our Church: A Personal History of the Church of England. [B.v.]: Atlantic Books, 2012.

[97] Sk., piemēram, Scruton R. On Hunting. London: Yellow Jersey Press, 1998.

[98] Sk., piemēram, Scruton R. The aesthetics of architecture. London: Methuen&Co LTD London, 1979.

[99] Sk. Rusanovs E., Skutele S. Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. Īsa biogrāfija. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/konservativisms-rodzera-skrutona-izpratne-isa-biografija/ [aplūkots 2020. gada 15. oktobrī].

[100] “Īsi sakot, mūsu reģiona politika virzās pa diezgan šauru koridoru. “Liberālisms” pie mums nozīmē valsts impotenci, politiķu autoritātes trūkumu, locīšanos visos pasaules vējos un nepārtrauktu izdabāšanu sabiedriskajai domai. Turpretī “neliberālisms” nozīmē jaunā formā atdzemdinātu komunistisko režīmu ar visu tā aprobežoto nomenklatūras kundzību – vienīgā atšķirība, ka marksisma ļeņinisma vietu te ieņem etnisks nacionālisms ar ksenofobisku piegaršu. Sakiet, ko gribat, bet izvēle nav viegla.”. Ījābs I. Šaurs koridors. Pieejams: http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2014&month=9&article=3 [aplūkots 2020. gada 27. oktobrī].

5
komentāri (2)
2 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Armands
10. Novembris 2020 / 14:50
1
ATBILDĒT
Lai arī Jūsu eseju sērija komentāros neraisīja kaismīgas diskusijas, tomēr ar dziļu cieņu pateicos par vispusīgo un pamatīgo analīzi par daudziem mūsdienu sabiedrībā būtiskiem jautājumiem.
Morāle > Armands
11. Novembris 2020 / 11:48
1
ATBILDĒT
Skrutona nostalģija pēc "vecajiem labajiem laikiem" nav neprasta, bet tik un tā mūsdienu sociālekonomiskajā kontekstā satraucoša. Vienlīdzība ir slikta, jo kaut kādas sabiedrības kategorijas vairs a priori nav pārākas un pašreizējā sabiedrība ir "degradējusies"??? Šīs ilgas un nostalģija balansē uz naža asmens, robežojoties ar konstitcuionālas demokrātijas apdraudējumu autoritārisma veidā.
jaunākās esejas
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Post Scriptum rakstu sērijai par Seru Rodžera Skrutonu. Vai Latvijā patiešām ir kāda konservatīva politiskā partija?
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. XIII. Nobeigums
2 komentāri
Anete Garoza
Eseja
Jaunā realitāte – juridiskās tehnoloģijas
Vai varam atgriezties pasaulē pirms pandēmijas? Lielākā daļa nozares profesionāļu Eiropā ir vienisprātis, ka tas nav iespējams. Juridiskajiem birojiem būs jāpielāgojas jaunajiem noteikumiem. Izmaiņas mūsu domās un rīcībā ir ...
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. XII. Integrēšanās kultūrā globālisma laikmetā
Egons Rusanovs, Signe Skutele
Eseja
Konservatīvisms Rodžera Skrutona izpratnē. XI. Kurš un kā kļūst par teroristu?
AUTORU KATALOGS