DOMNĪCA ESEJA

Katras tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatā ir neatkarīga un taisnīga tiesa. Viens no efektīvākajiem līdzekļiem tiesas spriedumu objektivitātes paaugstināšanai ir kvalificētu juristu – procesa dalībnieku pārstāvju līdzdalība tiesās. Par šādiem pārstāvjiem parasti ir zvērināti advokāti. Advokātu uzdevums ir ne vien aizstāvēt vai pārstāvēt fizisko personu vai juridisko personu intereses tiesās, bet arī palīdzēt tiesai noskaidrot lietas patiesos apstākļus, kalpot taisnīgai tiesai un tiesiskai iekārtai. Uzsākot savu advokāta profesionālo darbību, advokāti dod zvērestu Augstākās tiesas priekšsēdētājam, kurā zvēr kalpot valstij un likumam, godprātīgi un profesionāli aizstāvēt klientu intereses tiesās un citās tiesību sargājošās institūcijās. Glabāt profesionālo noslēpumu. Tikai pēc zvēresta nodošanas, advokāts iegūst zvērināta advokāta titulu. Ar to brīdi mums jāsāk saprast savas profesijas nozīmīgums un atbildība valsts, likuma un klienta priekšā.

Advokāti mēs esam 24 stundas diennaktī, un tāda nu ir mūsu sūtība un misija. Mūsu darbs nav viegls, jo to izjutis ikviens, kurš kaut reizi ir pabijis izolatorā un izjutis to, kā aiz tevis aizcērtas cietuma durvis un nākas tikties vaigu vaigā ar aizstāvamo krāpnieku, laupītāju, slepkavu, izvarotāju un, kaut arī mēs zinām, ka katrā laikā mēs pa tām pašām durvīm varam iziet ārā, tomēr nereti māc šaubas, kurā sliekšņa pusē mēs stāvam? Kāpēc tā? Tāpēc, ka gribot negribot mēs paņemam līdzi sevī daļu no apsūdzības nastas.

Tie advokāti, kuri ilgstoši strādājuši šajā profesijā man piekritīs, ka vislielākā atbildība advokātam iestājas tad, kad viņam jāaizstāv nevainīgs cilvēks. Tad tālu paliek uzticība sistēmai, patiesība par advokātu varenību vārdu divkaujās paliek tikai filmās. Atliek tikai ilgs, rūpīgs melnais ikdienas darbs ar lietu, ar radiniekiem, kuriem advokāts ir pēdējā saikne ar viņiem tuvo cilvēku. Advokātu darbības lauku var salīdzināt ar vecu, sarūsējušu agregātu, kas iesūc sevī cilvēkus, dvēseles un naudu. Mūsu uzdevums ir sabiedrības un līdzcilvēku labā mēģināt šo agregātu nospodrināt un uzlikt uz pareizajām dzīves sliedēm. Palīdzēt tiesai saprast, ka nav šajā pasaulē cilvēka, par kuru nevarētu neko labu pateikt, kurš nebūtu neko labu izdarījis. Vienmēr sāpīgi ir klausīties apgalvojumus, ka advokāti tiek identificēti ar mūsu aizstāvamajiem, pārstāvamajiem. Turklāt to dara juristi, žurnālisti, kuriem allaž jāatgādina, ka mēs nekādā gadījumā neaizstāvam slepkavību, bet gan dzīvu, mūsu sabiedrības locekli – cilvēku, kurš nereti jau ir saņēmis lielāko sodu, viņam ir atņemta dārgākā cilvēka vērtība – brīvība.

Visās lietās mūsu pirmais bauslis ir: Primum Non nocere – tikai nekaitēt klientam, kurš ir tev uzticējies. Klienta uzticību nedrīkst ļaunprātīgi izmantot, tā ir ļoti trausla un ne ar kādu naudu to neatgūt. Un tomēr es teikšu, lai ar kādām grūtībām, nosodījumiem, pat pazemojumiem mums nenāktos saskarties, nav labākas jurista profesijas par advokāta profesiju. Tie juristi, kuri iestājas advokatūrā, lai vairāk pelnītu, stipri kļūdās. Advokātam lielākais gandarījums nav saņemtais honorārs, bet gan sasniegtais rezultāts “cīņā par Taisnību”. Tad, ja klients pasaka: “Jūs esat sirdsapziņas advokāts!”, tad, ja tiesnesis pēc procesa pasaka: “Paldies, advokāt, par darbu!” Es ticu, ka pienāks laiks un mēs atkal atgriezīsimies pie laika, kad tiesneši advokātus uzskatīs par kolēģiem, nevis par potenciāliem ienaidniekiem, ar kuriem vairs nedrīkst sasveicināties.

Lai atjaunotu advokātu un kopumā advokatūras nevainojamo reputāciju, kas tika zināmā mērā sabojāta ar tā saukto “Ķēķa skandālu”, mums būs profesionāli godīgi jāstrādā visiem bez izņēmuma. Mēs to varam! Pirmās Latvijas laika zvērināts advokāts Jūlijs Šmits pirms 100. gadiem ir teicis: “Advokatūra, izpildīdama noteiktas tiesu organizācijas funkcijas un būdama par tiesu iekārtas nepieciešamu sastāvdaļu, līdz ar to izpilda svarīgu uzdevumu. To nevajag aizmirst, kad novērtē advokatūras lomu valstī, kad spriež par advokatūras reorganizāciju un kad sabiedrībā pārrunā advokātu tikumus un netikumus.” Līdz šim mūsu cienījamai, 100 gadus vecajai, sirmajai advokatūrai ir izdevies saglabāt savu neatkarību, savu statusu tiesu sistēmā, neskatoties uz 50 okupācijas gadiem un demokrātiskas un tiesiskas valsts atjaunošanas grūtībām Eiropas Savienības dalībvalstu saimē.

Advokatūra veselīgi var attīstīties tikai tad, ja, no vienas puses, tā ir pilnīgi neatkarīga korporācija, bet, no otras puses, notiek advokātu stingra iekšēja uzraudzība, tiek strikti ievērotas Advokatūras likuma normas, advokātu profesionālās ētikas normas un advokatūras tradīcijas.

Ar katru dienu advokātu profesionālie pienākumi paliek arvien sarežģītāki, atbildīgāki, riskantāki, bet advokātu imunitāte visai bieži netiek respektēta. Nevaram noliegt, ka gadās arī kļūdas mūsu darbā – gan lielākas, gan mazākas.

Mūsu profesija ir visnotaļ demokrātiska, bet demokrātijas jēdziens pārvēršas par tukšu frāzi un demokrātija par fikciju, ja to nebalsta ētiskums, ja to nepavada ētiska domāšana un tiesiska rīcība. Viens no ievērojamākiem filozofiem Imanuels Kants (1724–1804) ir teicis, ka viens no demokrātijas principiem ir māka cienīt otru personu. Visam ir cena, cilvēka vērtības mērs ir cieņa, kā arī atziņa, ka spēja sekot paša pieņemtajiem likumiem ir apbrīnojama morālā vērtība.

Iestājoties Eiropas Savienībā, advokatūras uzdevumi un iespējas ir mainījušās uz lielāku demokrātijas un tiesiskuma pusi.

Balstoties uz pārliecību, ka tiesu varas neatkarība no likumdošanas varas un izpildvaras ir un paliek pirmais tiesiskuma stūrakmens, un analizējot Eiropas Cilvēktiesību un brīvību aizsardzības konvencijas un to institūciju rekomendācijas, jāatzīst, ka korektas un likumīgas tiesas nodrošināšanas būtisks priekšnoteikums ir brīvi praktizējoša neatkarīga advokātu profesija. Tad Temīdas svari būs līdzsvarā un konvencijas 6. pantā ietvertās garantijas “tiesības uz taisnīgu tiesu”, tajā skaitā tiesības uz juridisko palīdzību, tiks izpildītas. Protams, līdz pilnībai vēl tāls ceļš ejams un vēl jāpārvar valsts ekonomiskās grūtības, lai valsts apmaksa par juridisko palīdzību advokātiem būtu adekvāta ieguldītajām zināšanām un darbam.

2006. gada 25. novembrī CCBE (Council of the Bars and Law Societis of the European Union) savā plenārsēdē pieņēma Eiropas advokātu profesijas pamatprincipu hartu, kura ir saistoša arī mums. Pamatprincipos ir pausti kopīgie pamati, kas ietverti visos Eiropas advokātu profesionālo ētiku reglamentējušos nacionālajos un starptautiskajos noteikumos. Mēs ticam, ka mūsu valsts likumdevēji, valdība un tiesneši kopā ar advokatūru centīsies atbalstīt hartā noteiktos principus, jo uzskatām, ka cieņa pret advokāta profesionālo amatpienākumu ir būtisks nosacījums likuma varas un demokrātijas pastāvēšanai sabiedrībā. Īsumā šie ir tie 10 principi:

• advokāta neatkarība un advokāta brīvība darboties klienta labā;
• advokāta tiesības un pienākums ievērot konfidencialitāti klienta lietās un cienīt profesionālo noslēpumu;
• izvairīšanās no interešu konfliktiem dažādu klientu vai klientu un advokātu starpā;
• cieņa pret advokāta profesiju, advokāta personiskais godīgums un laba reputācija;
• advokāta uzticamība klientam;
• godīga izturēšanās pret klientu saistībā ar advokāta darba atlīdzību;
• advokāta profesionālā kompetence;
• cieņa pret advokāta profesijas kolēģiem;
• cieņa pret likuma varu un taisnīgas tiesas spriešanu;
•  advokātu profesijas pašregulācija.

Pamatā visi šie principi jau no 1993. gada ir ietverti mūsu Advokatūras likumā un Ētikas kodeksā.

Man gribētos šodien izcelt vienu pamatprincipu, un tas ir – cieņa pret advokāta profesiju, advokāta personiskais godīgums un laba reputācija.

Par to, ka mūsu profesija ir ne tikai veca, bet arī cienījama, liecina vēstures fakti un arī mūsdienas.

Par savu cilvēka cieņu un godu, kā arī par profesionālo cieņu un godu jārūpējas visu mūžu. Gribu pieminēt vēsturiskus faktus, kuri liecina par cieņu pret mūsu profesiju un cilvēkiem, kuri pildīja zvērināta advokāta darbu, ticēja saviem ideāliem un veltīja savas zināšanas un spēkus mūsu valsts stiprināšanā pirmās Latvijas valsts pastāvēšanas laikā no 1918. gada 18. novembra. Tie bija cilvēki, kuri no drupām uzcēla pilnīgi jaunu Latvijas Republiku. Viņu garīgais spēks slēpās ticībā, cerībā un mīlestībā pret savu tautu un valsti.

Tie bija pirmie trīs jaundibinātās Latvijas Republikas prezidenti:

• Jānis Čakste (1922–1927),
• Gustavs Zemgals (1927–1930),
• Alberts Kviesis (1930–1936).

1921. gada 19.–21. martā pēc tiesu palātas locekļa H. Lazdiņa aicinājuma uz kopsapulci sanāca 62 jaundibinātās Latvijas valsts zvērināti advokāti un nodibināja šodienas advokatūru. Ievēlēja padomi 9 cilvēku sastāvā ar pirmo priekšsēdētāju zvērinātu advokātu, vēlāko Valsts prezidentu – Gustavu Zemgalu.

Mēs nedrīkstam nodot šo mūsu kolēģu ideālus un mērķus.

Par cieņu pret advokātu profesiju un advokatūras neaizstājamo vietu tiesu sistēmā liecina kāds spilgts vēsturisks brīdis 1938. gada 9. decembrī, atklājot Tiesu pils ēku Brīvības bulvārī 36, tajā plašas telpas ierādīja Zvērinātu advokātu padomes un advokātu vajadzībām. Telpu, kurā novietot amata tērpus – talārus. Tiesu pils atklāšanā piedalījās Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, visi valdības locekļi, Latvijas Universitātes profesori, citi amatvīri no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, kā arī Advokātu padomes priekšsēdētājs Aurēlijs Zēbergs. Kad viņam deva vārdu viņš teica: “Kopā ar Tieslietu ministriju un mūsu augstākām tiesu iestādēm staltajā Tiesu pilī plašas telpas ierādītas arī Latvijas Zvērinātu advokātu padomei. Ar to ir simboliski pateikts, ka advokatūra ir neatņemama tiesu iekārtas sastāvdaļa un ka zem viena jumta mājos vienotā garā, vienprātībā un savstarpējā uzticībā valsts vara, tiesa un advokatūra. Advokatūra apzinās, ka debesu laipnais smaids pievēršas tiem, kas stāv par kārtību un likumību un līdz ar to apzinās savu pienākumu plašumu un dziļumu – gādāt par to, lai mūsu Tiesu pils augstā estētika tiktu harmoniski līdzsvarota ar tikpat augstu ētiku advokātu darbā. Šinī nolūkā šajā svinīgajā vietā advokatūra apliecina savu vēlēšanos un nesatricināmo gribu kopā ar tiesu nenogurstoši kalpot taisnībai, apzinoties, ka kalpošana taisnībai ir arī kalpošana valstij! Latvija būs taisnības valsts, kur nebūs apspiesto un netaisnības!”

Šodien sāpīgi ir apzināties un piedzīvot šo ideālu nodošanu. Vienaldzība, birokrātisms, komercializēšanās un tiesiskais nihilisms ir pārņēmis visas valsts pārvaldes jomas, arī tiesību sargājošās institūcijas.

Zvērināti advokāti kā brīvās profesijas pārstāvji un personas, kas tieši nenodarbojas ar izpildvaras funkciju pildīšanu, ikdienā tieši saskaras ar milzīgām birokrātiskām problēmām, likumu milzīgo gūzmu un to pretrunīgumu un dažādo interpretāciju. Ja likumi ir sarežģīti un mainīgi, jo vieglāk tos apiet un nepildīt, jo grūtāk pieņemt taisnīgus spriedumus. Pārāk daudz likumu nogalina tiesības!

Veidojot pirmās Latvijas Augstāko tiesu, zvērināti advokāti K. Ozoliņš, A. Sīmanis, Ā. Pētersons un I. Graudiņš tika iecelti par senatoriem, bet A. Sumbergs, J. Jakstiņš un K. Gaigals iecelti palātā par Augstākās tiesas tiesnešiem. Daudzi bija Saeimas deputāti.

Arī šodien daudzi zvērināti advokāti ieņem tiesnešu, deputātu amatus. Ar milzīgu pateicību nupat pavadījām pēdējā gaitā izcilu kolēģi Kalvi Torgānu, kurš no 1993. gada līdz šim laikam bija zvērināts advokāts, bet vairākus gadus bija arī Augstākās tiesas senators un neaizstājams mācību spēks Latvijas Universitātē. Viņš atstājis lielu savu darbu klāstu civiltiesībās un saistību tiesībās nākamajai juristu paaudzei. Vienmēr, kad piedalījos Augstākās tiesas Senāta sēdēs, kuru sastāvā bija Kalvis Torgāns, es zināju, ka spriedums būs taisnīgs!

Viens stāsts ir leģendārs par Rūšu ģimenes advokātiem.

Roberts Rūsis 1999. gadā atgriezās Latvijā un kļuva par tiesnešu izglītošanas iniciatoru un sponsoru. Viņš ir viens no Latvijas Universitātes mecenātiem. 2005. gadā Roberts Rūsis sava tēva un brāļa – zvērinātu advokātu – piemiņai nodibināja Armīna Rūša stipendijas fondu.

Katra 719 zvērinātu advokātu biogrāfija ir īsts likteņstāsts, tāds pats kā tūkstošiem citu stāstu par juristiem, kuri tika represēti tikai tāpēc, ka viņi bija tiesneši, senatori, juristi. Arī mūsu kolēģija nebija pasargāta no nepamatotām represijām Padomju Savienības okupācijas režīma laikā, gan “nepareizās tautības dēļ”, gan “nepareizo politisko uzskatu” dēļ, gan vienkārši tāpat bez motivācijas izslēdzot “nepareizi domājošos” no advokātu kolēģijas.

Par šo laiku mūsu advokatūras vēsture jāveido mums pašiem. Nomainās paaudzes, un mūsu skolotāji aiziet mūžībā. Tie patroni, kuri mūs pat speciāli neaudzināja, bet ar savu dzīves uztveri, ar godprātīgo attieksmi pret advokāta profesionālo darbību, ar milzīgo cieņu pret profesiju, pret kolēģiem šodien droši vien vēlētos mums palīdzēt tikt pāri tieksmei uz komercializēšanos, tieksmei uz negodīgu konkurenci, tieksmei uz neētisku personisko reklāmu. Viņi mums atgādinātu to, ko teicis prezidents Kārlis Ulmanis, 1938. gada janvārī atklājot 1937. gada Civillikumu: “Viens likums, viena taisnība visiem, strīdīgās lietās brīvību, svarīgās lietās vienprātību, visās lietās saderību!”

Es domāju, ka citu valstu advokatūru vēstures, arī Latvijas valsts advokatūras vēsture, dod mums tiesības apgalvot, ka advokāts ir vairāk nekā vienkāršs pilsonis. Viņš ir taisnīguma uzraugs, tiesu varai piederīga persona, sava klienta advokāts un senas, godājamas un izglītotas profesijas pārstāvis. Advokāta pienākums ir veicināt valsts līdzdalību un kalpot taisnīgai tiesai, uzturēt savu un tiesas autoritāti, būt uzticīgam savam klientam, būt objektīvam un uzmanīgam pret kolēģiem un patiesam pret sevi pašu.

Tādu es saskatu advokāta lomu demokrātiskā un tiesiskā valstī.

Lai Dievs svētī Latviju un Latvijas advokatūru!