Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA ESEJA

28. Aprīlis 2021 / 13:36

Par dzīvojamo telpu īres likumu. Vai valdība izpildīs savus solījumus?
9 komentāri
Tamāra Čigrina
SIA “JURLAT” valdes locekle  

Šī gada 1. maijā stāsies spēkā jauns Dzīvojamo telpu īres likums. Likumu izstrādāja Ekonomikas ministrijas ierēdņi.

Kāpēc denacionalizēto namu īrnieki iebilst pret jauno likuma redakciju?

6. aprīlī Valsts prezidents izsludināja Dzīvojamo telpu īres likumu, neraugoties uz denacionalizēto namu īrnieku lūgumiem prasīt likuma otrreizēju caurlūkošanu. Valsts prezidenta paziņojumā uzsvērts, ka Latvijas likumdevējs nekad nav radījis tiesisko paļāvību denacionalizēto namu īrniekiem, ka viņu tiesiskais stāvoklis netiks pārskatīts.

Kļūdains ir priekšstats, ka denacionalizēto namu īrnieki uzskatīja, ka viņi mūžīgi varēs dzīvot tajā pašā dzīvoklī, maksājot mazāku īres maksu nekā citas personas attiecīgajos namos par tādas pašas kvalitātes dzīvojamo telpu. Neviens no denacionalizēto namu īrniekiem nevēlas palikt mūžīgi dzīvot denacionalizētajā māja un uzturēt īres attiecības ar tā sauktajiem mantiniekiem vai denacionalizēto māju pārpircējiem.

1991. gada 30. oktobrī pieņemts likums “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā”.

Kādu rītu Latvijas iedzīvotāji (denacionalizēto namu īrnieki) pamodās un uzzināja, ka viņu ģimenes dzīve ir atkarīga no jaunā mājas īpašnieka.

Denacionalizēto māju īres līgumi tika noslēgti ar valsti, kas lauza šo līgumu, atkāpjoties no tā kā puse. Valsts savas tiesības un pienākumus bez saskaņošanas ar īrniekiem un viņu piekrišanu nodeva trešajai personai. Pēc būtības Latvijas Republikas valdība atjaunoja dzimtbūšanas institūciju Latvijā. Saistībā ar restitūciju radās piespiedu īres attiecības. Ir lielā atšķirība, vai cilvēks labprātīgi slēdz īres līgumu, vai tas ir piespiedu īres attiecības.

1991. gada 30. oktobrī Augstākā padome pieņēma lēmumu “Par namīpašumu denacionalizāciju Latvijas Republikā” spēkā stāšanās kārtību, ar kuru uzdeva valdībai izstrādāt likumprojektu par kompensācijām denacionalizēto namu īrniekiem.

2004. gada 20. decembrī Saeima pieņēma likuma “Par dzīvojamo telpu īri” Pārejas noteikumu 14. pantu, kurā noteikts, ka Ministru kabinets līdz 2005. gada 1. martam izstrādā un līdz 2005. gada 1. jūlijam ievieš valsts un pašvaldību atbalsta programmu un kompensāciju mehānismu īrniekiem, kuri īrē dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā.

Kompensācijas programma tā arī nav izstrādāta. Likums “Par pašvaldības palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” neatrisināja un neatrisinās denacionalizēto namu īrnieku situāciju. Uz šā likuma pamata izstrādātie pašvaldības noteikumi paredz vienreizēju dzīvojamās telpas atbrīvošanas pabalstu piešķiršanu tikai maznodrošinātajām personām un pie nosacījuma, ka viņiem nepieder šķūnis vai dārza būdiņa.

Denacionalizēto namu īrnieki pamatoti uzskatīja, ka nav tiesiski jauno īres likumu attiecināt uz denacionalizēto māju īrniekiem, kamēr nav izpildīti likumi un normatīvie akti par kompensāciju izmaksām īrniekiem, kuri īrē dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā un kuri šo mājokli lietojuši līdz īpašuma tiesību atjaunošanai bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Denacionalizēto namu īrnieki ir īpaša kategorija, un ar jauno likumu ieviešanu nevar pieļaut viņu situācijas pasliktināšanu.

1995. gada 25. jūlijā stājās spēkā likums “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju”. Valsts uzdāvināja īrniekiem tiesības privatizēt savu mājokli, t.i., iegūt dzīvojamās telpas savā īpašumā. Iespēja privatizēt dzīvokli bija dota visiem, izņemot denacionalizēto namu īrniekus. Dzīvokļus privatizēja arī daudzi denacionalizēto namu īpašnieki. Valsts neprasīja īrniekam, vai viņam pieder mājas, zeme, vasarnīca vai kāds cits īpašums. Nevienu neinteresēja ne viņu algas, ne ienākumi. Privatizācijas process notika bez jebkādiem ierobežojumiem.

2004. gada 30. jūlijā Valsts cilvēktiesību birojs izteica savu viedokli par denacionalizēto namu īrnieku situāciju. Birojs uzskatīja, ka denacionalizēto namu īrnieki bija nostādīti nevienlīdzīgākā situācijā privatizācijas brīdī, jo nevarēja iegūt īpašumā dzīvokļus, kuros dzīvoja, atšķirībā no valsts un pašvaldību māju īrniekiem. Valstij jāparāda laba griba, sniedzot atbalstu šiem īrniekiem, kas nonākuši sociāli bezcerīgā situācijā, nevis noveļot atbildības nastu uz īrniekiem, namīpašniekiem un pašvaldību. Situācijas iespējamiem risinājumiem jābūt vērstiem ne tikai uz īpašnieku un īrnieku interešu sabalansēšanu, bet arī uz denacionalizācijas un privatizācijas rezultātā radušās nevienlīdzīgās situācijas novēršanu. Šo viedokli, adresētu Ministru prezidentam, Saeimai un Latvijas Pašvaldību savienībai, parakstīja Valsts cilvēktiesību biroja direktors Olafs Brūvers.

Satversmes tiesa 2006. gada 8. marta spriedumā lietā Nr. 2005-16-01 atzina, ka likumdevējam, izvēloties zemes reformas līdzekļus, bija jāpanāk iespējami taisnīgs līdzsvars starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm. Kaut arī īslaicīga iejaukšanās īres tiesiskajās attiecībās var būt attaisnojama, ilgā laika posmā atbildība par sociāla satricinājuma riska jāuzņemas valstij. Pirmsreformas īrniekiem bija tiesības paļauties uz to, ka valsts rūpēsies par viņu tiesību aizsardzību.

Likumdevējs atkāpās no Civillikuma 3. un 1587. pantā nostiprinātā principa, ka neskartas paliek jau iegūtās tiesības. Tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto. Tā kā spēkā ir 1991. gada 30. oktobra Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums, valstij, laužot īres līgumus, ir jāatlīdzina zaudējumi Civillikuma 1587. panta kārtībā.

Likumdevējs neņēma vērā arī Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2013-17-01, ar kuru tika atzīts, ka jaunajam īpašniekam ir saistoši iepriekšēja īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi.

Visus šos ilgos gadus denacionalizēto namu īrnieki uzticējās valstij un cerēja, ka valsts izpildīs savus solījumus, ka izstrādās valsts un pašvaldību atbalsta programmu un kompensāciju mehānismu īrniekiem, kuri īrē dzīvojamās telpas denacionalizētā vai likumīgajam īpašniekam atdotā dzīvojamā mājā. Denacionalizēto namu īrnieki ticēja, ka pastāv valsts varas godīguma prezumpcija.

Satversmes preambulā ierakstīts, ka Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsarga cilvēka pamattiesības. Satversme uzliek valstij pienākumu ievērot tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības principus. Diemžēl visi šie principi attiecībā uz Denacionalizēto namu īrniekiem ir pārkāpti.

Ekonomikas ministrijas ierēdņi ir izstrādājuši šo likumu lielo māju īpašnieku un banku interesēs. Likums dod viņiem iespēju ātri atbrīvoties no nevēlamiem īrniekiem.

Maxime in jure aequitas spectanda est. Tiesībās vislielākā uzmanība jāpievērš taisnīgumam – vēsta romiešu tiesības.

Vai var jauno Dzīvojamo telpu īres likumu uzskatīt par taisnīgu?

14
komentāri (9)
9 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Angelīna
1. Maijs 2021 / 17:43
0
ATBILDĒT
Ja valsts institūcijas pieņema likumu vai normatīvu aktu un apsolīja to izpildīt, bet vēlāk atteicās no solītā, tad jaunā paaudze sapratīs, ka valstij nevar uzticēties. Ja maldināja jaunākās paaudzes vecākus, tad jaunajai paaudzei vairs nebūs uzticības valstij.
:( > Angelīna
20. Maijs 2021 / 19:56
0
ATBILDĒT
Diemžēl šai neuzticībai jau ir tagadnes forma, kur tā novedīs nākotnē?
Angelīna
1. Maijs 2021 / 15:14
4
ATBILDĒT
Angelīna -Toms Dreika

Ne visiem skapīšos bija 70000-100000 EUR. Jūs daudz dzīvokļu nopirkāt pēc privatizācijas? Daudzie denacionalizēto namu īrnieki ir pārdzīvojušie īstu elli. Denacionalizētajās mājās atslēdza elektrību,udensvadu, apkuri.Jaunie īpašnieki uzlauza īrnieku dzīvokļu durvis. Bija arī gadījumi kad īpašnieki pasūtīja īrnieku slepkavības. Daudziem viņu dzīve tika sagrauta. Vai tad valstij nevajadzētu atbildēt un atrisināt denacionalizēto māju īrnieku jautājumu?
Toms Dreika > Angelīna
1. Maijs 2021 / 15:44
2
ATBILDĒT
Nav tāda mistiskā valsts, kas var atbildēt ne uz viena rēķina - tā ir sabiedrība, tie ir pārējie cilvēki. Resursi vieniem nozīmē atteikties no resursiem citiem.
Manā ieskatā resursi būtu jāvirza mājokļa iegūšanas atbalsta programmām, kas ir priekš visiem, kuriem nav sava mājokļa. Nevis jaunajai paaudzei jāsaka, ka jādzīvo, kā sanāk, jo mēs tagad maksāsim kompensācijas vienai īpašajai grupai.
Toms Dreika
30. Aprīlis 2021 / 02:39
7
ATBILDĒT
Hmm, privatizācijā sertifikātus saņēma visi un privatizēt varēja ne tikai mājokli, kurā dzīvoja. Denacionalizētās mājās personas varēja iesaistīties privatizācijas procesā uz citiem objektiem, varēja pārdot sertifikātus (atkarībā no brīža par lielāku vai mazāku naudu), katrs izdarīja, ko vēlējās. Šie īrnieki ir dabūjuši 30 gadus dzīvot priviliģētā situācijā, kas arī pēc vecās Eiropas standartiem ir ievērojams laiks, lai atrisinātu mājokļa jautājumu. Bet vajag vēl kompensāciju uz sabiedrības rēķina, jo bezmaksas nauda taču ir salda.

Un kā ar cilvēkiem, kas piedzima un uzauga pēc tam? Mūsdienu jaunietim īres atlaides neviens nedod, sertifikātus tas neredzēja un nevarēja nedz gudri, nedz mazāk gudri tos izmantot. Viņam jādomā pašam, kur dzīvot, un vēl jāmaksā nodokļi, lai tiem, kas gaida saldo bezmaksas kompensāciju, nodrošinātu papildus bonusu. Kāpēc? Šis nav par valdību, šis ir jautājums par šo jaunieti, uz kura nodokļu naudu šie cilvēki piesakās.

Tiesiskā paļāvība un iegūto tiesību aizsardzība šeit ir demagoģija, jo šie principi neparedz mūžīgi neko nekad nemainīt. Mēs tad nebūtu nekad tikuši līdz verdzības atcelšanai, jo vergturu un viņu mantinieku tiesības uz vergiem un vergu bērniem kā mantu būtu mūžīgi mūžos aizsargājamas.

Denacionalizēto namu īrniekiem ir bijuši 30 gadi ar privilēģijām, lai risinātu mājokļa jautājumu. Jā, ir jāpalīdz maznodrošinātajiem, jo esam sociāla valsts un tas sociālās palīdzības jautājums.
Ja gribam stiept taisnīguma jēdzienu, tad lūdzu, visiem pēc privatizācijas dzimušajiem nodrošināt privatizācijas sertifikātus un iespēju lekt iekšā šajā procesā (tātad arī objektus, kurus privatizēt), jo redz taisnīgums un privatizācija pienākas visiem!
Zane B. > Toms Dreika
5. Maijs 2021 / 23:29
4
ATBILDĒT
Nez par kâdām privilēğijām tiek runāts.
Seskis > Toms Dreika
30. Aprīlis 2021 / 08:56
7
ATBILDĒT
Tieši tā arī ir. Ja lūkojas uz dalīto īpašumu, arī dzīvojamās mājas dzīvokļu īrnieki apzinājās, ka māja ir uz svešas zemes, un tomēr privatizēja dzīvokļus, lai gan saprata, ka privilēģija dzīvot uz svešas zemes neturpināsies mūžīgi. Tāpēc ir tikai taisnīgi, ja zemes īpašnieks var brīvi noteikt nomas maksas apmēru dzīvokļa īpašniekam. 30 gadi bija pietiekošs laiks, lai daudzdzīvokļu māju dzīvokļu īpašnieki atrisinātu savas problēmas un privatizētu citus objektus, kur nav dalītā īpašuma.
Deniss
28. Aprīlis 2021 / 18:52
5
ATBILDĒT
Es uzskatu, ka kamēr atbilstoši RD noteikumiem Nr. 153 “Par reģistrācijas un palīdzības sniegšanas kārtību dzīvokļa jautājumu risināšanā” netiks veikta dzīvokļa atbrīvošanas pabalsta izmaksa pirmsreformas īrniekiem, jauno Īres likumu nevajadzēja pieņemt Vai, pieņemot jauno likumu, “denacionalizētus” īrnieku neiekļaut jaunā likumā, ka likuma subjektus.
Natālija
28. Aprīlis 2021 / 18:20
1
ATBILDĒT
Biedrība LMĪA cer, ka valdība izpildīs visus solījumus, kuri tika doti likumprojekta apspriešanas gaitā - izmaksāt visiem denacionalizēto namu īrnuiekiem līdzvētīgo kompensāciju par dzīvokļa atbrīvošanu
jaunākās esejas
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. II. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
"Izmeklēšanas noslēpums" kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. I. Vispārīgs ieskats "izmeklēšanas noslēpuma" problemātikā
2 komentāri
Egons Rusanovs, Maria Zvonareva
Eseja
Vēsturisks ieskats par apsūdzētā uzklausīšanas brīdi tiesā. II. Padomju kriminālprocesuālā izpratne
Egons Rusanovs, Maria Zvonareva
Eseja
Vēsturisks ieskats par apsūdzētā uzklausīšanas brīdi tiesā. I. Latvijas kriminālprocesa doktrinālais pamats
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas: mantisko jautājumu risināšana kriminālprocesā. V. Nobeigums. Vai īpašums arvien ir svēts un neaizskarams?
AUTORU KATALOGS