Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA ESEJA

21. Jūlijs 2021 / 12:00

Replikas saturs krimināltiesvedībā III. Replikas institūta vēsturiskā ģenēze starpkaru periodā un Latvijas PSR laikā
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Maria Zvonareva
 

Kā jau iepriekšējā šīs rakstu sērijas publikācijā tika norādīts, starpkaru Latvijas tiesību sistēmas kriminālprocesa normatīvie akti faktiski bija identiski 1864. gada 20. nobembra Kriminālprocesa nolikumā ietvartajam regulējumam. Proti, 1926. gada Kriminālprocesa likumu [1] 750. pants (1939. gada Kriminālprocesa likuma [2] 750. pants) noteica: “Tiesas izmeklēšanu nobeidz ar debatēm par caurlūkoto un pārbaudīto pierādījumu būtību” [3]. Savukārt beigu debates veidojās no “prokurora vai privātapsūdzētāja apsūdzības runas”, “civilprasītāja paskaidrojumiem” un “aizstāvja aizstāvības runas vai paša tiesājamā paskaidrojumiem” (1926. gada Kriminālprocesa likumu 751. pants) [4].

“Prokurors apsūdzības runā aprāda apsūdzības svarīgākos apstākļus tādā veidā, kādā tie noskaidrojušies tiesas izmeklēšanā, un dod savu atzinumu par tiesājamā vainas raksturu un pakāpi, kā ari sodu, kāds tam pēc likuma uzliekams” (1926. gada Kriminālprocesa likumu 753. pants) [5]. Taču “prokuroram apsūdzības runā nav ne jāiztēlo lieta vienpusīgi, izceļot tikai tos lietas apstākļus, kuri pierāda tiesājamā vainu, ne jāpalielina lietā esošo vainas pierādījumu nozīme vai caurlūkojamā noziedzīgā nodarījuma svarīgums” (1926. gada Kriminālprocesa likumu 754. pants) [6]. Tomēr, ja “prokurors atrod, ka tiesājamā taisnošanās pelna ievērību, tad viņam, neaizstāvot ar tiesas izmeklējumu atspēkoto apsūdzības rakstu, jāizteic par to tiesai pēc sirdsapziņas” (1926. gada Kriminālprocesa likumu 755. pants) [7].

Savukārt “tiesājamā aizstāvis paskaidro aizstāvības runā visus tos apstākļus un aprādījumus, kuri atspēko vai pavājina pret tiesājamo personu celto apsūdzību” (1926. gada Kriminālprocesa likumu 758. pants) [8]. Taču “tiesājamā aizstāvim nav ne jārunā par priekšmetiem, kuri nemaz neattiecas uz lietu, ne jāaiztiek pienācīga cienība pret ticību, likumu un likumīgo varu, ne jālieto izteikumi, kas aizskar kādu personu” (1926. gada Kriminālprocesa likumu 759. pants) [9]. Tāpat arī “aizstāvoties tiesājamiem pašiem, viņiem jāievēro noteikumi, kuri paredzēti viņu aizstāvjiem” (1926. gada Kriminālprocesa likumu 760. pants) [10].

Tad “pēc tiesājamā vai viņa aizstāvja aizstāvības runas tiklab prokurors vai privātapsūdzētājs, kā ari civilprasītājs var celt savas ierunas, bet tiesība uz pēdējo vārdu katrā ziņā pieder tiesājamam vai viņa aizstāvim” (1926. gada Kriminālprocesa likumu 761. pants) [11]. Visbeidzot, “pēc aizstāvja beigu paskaidrojumiem tiesas priekšsēdētājs jautā pašam tiesājamam, vai viņš vēl nevar ko teikt sev par attaisnojumu, un, saņemot noliedzošu atbildi, pasludina pusu debates par izbeigtām”. (1926. gada Kriminālprocesa likumu 762. pants) [12].

Jautājumā par 1926. gada Kriminālprocesa likumos un 1939. gada Kriminālprocesa likumā paredzēto replikas institūtu Latvijas Kriminālā Kasācijas Senāta starpkaru perioda prakse klusē.

Tomēr no autoru rīcībā esošajiem starpkaru perioda Latvijas tiesas sēžu protokoliem nepārprotami konstatējams, ka tiesas debates nebija procesuāli nodalītas no replikas. Turklāt no neatkarīgās Latvijas starpkaru perioda tiesas gaitu fiksējumiem secināms, ka aizstāvība vienmēr bija tiesīga celt ierunas kā pēdējā pēc apsūdzības runas paušanas, tādā veidā oponējot visiem apsūdzības minētajiem apgalvojumiem.

Piemēram, Roberta Pēķa-Peiķa gadījumā “tiesiskā disputa” gaitā prokurors “uztureja apsūdzību apsūdzības raksta apmēros un lūdza aps[ūdzēto] Pēķi-Peiķi sodit ar tris gadiem pārmācības nama”, pret ko savukārt iebilda tiesājamā aizstāvis, tiesu prasot sodu mīkstināt. [13] Savukārt Johana Kārkliņa krimināllietā apsūdzētājs, beigu sacīkstē uzturot “apsūdzību apsūdzības raksta apmērā”, “lūdza apsūdzēto sodīt”, kam nepiekrita aizstāvis, uzskatot, ka apsūdzētais tomēr būtu attaisnojams. [14] Tādējādi tiesu debatēs diskutēja par piemērojamā soda apmēru [15], sodīšanas iespējamību kā tādu [16] vai soda uzlikšanas pamatu [17], reizēm pat atkārtoti paužot izvērstu attieksmes izklāstu pret inkriminējamo noziedzīgo nodarījumu.

Savukārt expressis verbis replikas institūts bija ietverts Krievijas PFSR 1922. gada 25. maija Kriminālprocesa kodeksa 311. pantā [18], Krievijas PFSR 1923. gada 15. februāra Kriminālprocesa kodeksa 307. pantā [19] un Latvijas PSR 1961. gada 6. janvāra Kriminālprocesa kodeksa 294. panta [20] piektajā daļā.

No minēto tiesību normu formulējuma konstatējams, ka replika bija uzskatāma par tiesas debašu neatņemamu sastāvdaļu. Kādreizējais Augstākās tiesas krimināllietu kolēģijas priekšsēdētājs Jānis Vilders (1930–2017) [21], komentējot Latvijas PSR 1961. gada 6. janvāra Kriminālprocesa kodeksa 294. pantu, kas regulēja replikas institūtu, skaidroja tiesas debašu nozīmi kriminālprocesā: “Tiesu debates ir iztiesāšanas posms, kurā procesa dalībnieki analizē un novērtē tiesas izmeklēšanā izskatītus pierādījumus un galīgā veidā formulē savu procesuālo viedokli lietā, izklāstot savus secinājumus, pamatojumus un priekšlikumus par to, kā jāizšķir izskatāmā krimināllieta” [22]. Savukārt “tiesu debašu uzdevums ir palīdzēt tiesai un klātesošajiem pareizi orientēties lietas faktiskajos un juridiskajos apstākļos, noskaidrot to būtību un nozīmi un izdarīt uz to pamata pareizus secinājumus” [23]. Tādējādi nepārprotami arī saskaņā ar padomju kriminālprocesa doktrīnu replika bija tiesas debašu organiska sastāvdaļa, šajā aspektā likumdevējam paliekot uzticīgam 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumā ietvertajām idejām.

Līdz ar to “tiesu debatēm ir liela nozīme tiesnešu iekšējās pārliecības veidošanā. Iekšējā pārliecība, protams, veidojas visā lietas iztiesāšanas laikā, bet tiesas debates palīdz to izkristalizēt galīgā veidā un tādējādi sekmē likumīgu, pamatotu un taisnīgu kriminālspriedumu” [24].

Kā redzams, šajā laika periodā tiesas debatēm vispār netiek piedēvēts “izrāžu” raksturs, kā to saprot šobrīd. Gluži pretēji – “ievērojot tiesu debašu svarīgo sabiedriski politisko un tiesisko nozīmi, komentējamā pantā ir ietverts noteikums, kas aizliedz ierobežot tiesu debašu ilgumu” [25].

Tomēr no minēto tiesību normu formulējuma konstatējams arī tas, ka procesuālā oponenta tiesības uz repliku (iebildumiem) pastāvēja neatkarīgi no tā, vai citi procesuālie oponenti to bija izmantojuši. Neraugoties uz to, profesors Mihails Strogovičs (Михаил Соломонович Строгович, 1894–1984) norādīja, ka “prokuroram nav vienmēr jāizlieto sava replikas tiesība” [26] – valsts apsūdzētājam saistībā ar ieņemamo amatu jābūt spējīgam sagatavot tiesas debašu runu tā, lai vēlāk nekas nebūtu piebilstams.

Pēdējais apgalvojums apstiprināms arī ar profesora Mihaila Čeļcova (Михаил Александрович Чельцов-Бебутов, 1890–1973) pausto viedokli: “Pušu debatēm, cieši piekļaujoties tiesas izmeklēšanai, rezumējot no apsūdzības un aizstāvības skatpunktiem, gan tiesā, gan arī publikā jāveicina pilnīgāku un precīzāku priekšstatu par visiem lietas materiāliem. Sakot apsūdzības runu, valsts apsūdzētājam jāpatur prātā šādi uzdevumi: pierādīt tiesai apsūdzības pamatotību, izveidot ap noziedznieku nosodīšanas morālu atmosfēru, mobilizēt pilsoņus uz cīņu ar noziedzību, iedvest nestabilu elementu apziņā likuma stingrākas ievērošanas nepieciešamību. Tādēļ ir skaidrs, cik augstas prasības ir izvirzāmas valsts apsūdzētāja runas saturam un formai.” [27]

Tādējādi arī Čeļcovs nonāca pie secinājuma, ka prokuroram būtu jāizmanto tiesības uz repliku vien izņēmuma gadījumos, “ja viņš uzskata, ka aizstāvis izkropļoja lietas sabiedriski-politisku nozīmi un ir nepieciešams izlabot tā kļūdu. Savukārt iebilst pret aizstāvības argumentiem pēc būtības parasti nav jēgas: replika vai nu atkārto jau iepriekš teikto un ar to pavājina apsūdzības runas spēcīgumu, vai arī – kļūst par personisku polemiku ar aizstāvi, kas nav valsts apsūdzētāja cienīgi” [28].

Tādējādi “prokuroram jāizsakās replikā tikai tādos gadījumos, kad, viņaprāt, aizstāvja runā ir faktu sagrozīšana vai principiāli nepareizi apgalvojumi” [29]. Vēl jo vairāk – “jāpatur prātā, ka uz prokurora repliku aizstāvis vienmēr var atbildēt replikā, taču prokurors uz aizstāvja repliku atbildēt nevar, tādēļ pušu debatēs pēdējais vienmēr runās aizstāvis”!

Tādēļ pārāk bargi nenosodīsim abus padomju kriminālprocesa zinātniekus par pārmērībām sociālistiskās ideoloģijas leksikas lietojumā! Viņiem vismaz nebija ne mazāko šaubu, ka aizstāvis replikā nav ierobežojams, ja pēdējais godprātīgi pilda savus procesuālos pienākumus.

Protams, “replikas nekādā gadījumā nav jāizlieto liekai vārdu cīņai un pārmērīgai polemikai, kurā var nogrimt lietas būtība” [30]. Arī profesors Arturs Liede (1905–1981) norādīja, ka replika ir iebildumi pret tiesu debatēs izteiktajiem konstatējumiem, vērtējumiem, raksturojumiem un juridiskajiem secinājumiem. Replikas tiesības domātas nevis tukšai polemikai, bet lietai svarīgu jautājumu iztirzāšanai, citu debašu dalībnieku pieļauto kļūdu, nepamatotu tēžu un argumentu noskaidrošanai utt. [31]

Un tādēļ šeit vietā būtu vismaz salīdzinoši retoriski pavaicāt, vai Augstākās tiesas lietā Nr. SKK- 98/2021 aizstāvja teiktais replikā, kura tika pārtraukta, patiešām bija vienīgi “lieka vārdu cīņa un pārmērīga polemika, kurā nogrima lieta būtība”, vai tomēr patiesa cenšanās, vēl pirms tiesa dodas uz apspriežu istabu, vērst tās uzmanību uz prokurora juridiski kļūdaino pozīciju?

Jebkurā gadījumā secināms, ka arī padomju tiesību sistēmā tomēr tika saglabāta 1864. gada 20. novembra Kriminālprocesa nolikumā ietvertā izpratne par replikas institūtu.

Bet, ja tā, tad atklāts paliek jautājums, cik pamatoti ir kontinuitātes doktrīnas ietvaros veikt radikālus grozījumus arī Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesā? Turklāt apšaubāms ir arī tas, vai patiešām ir veikta šī tiesību institūta analīze, veidojot zinātniski pamatotu izpratni par tā būtību?

 

[1] Kriminālprocesa likumi: Saeimas kodifikācijas nodaļas 1926. gada izdevums. Rīga: Saeimas kodifikācijas nodaļa, 1926.

[2] Kriminālprocesa likums: Tieslietu ministrijas Kodifikācijas departamenta 1939. gada izdevums. Rīga: Tieslietu ministrijas Kodifikācijas departaments, 1942, 2. iesp.

[3] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 750. pants: “Tiesas izmeklēšanu nobeidz ar debatēm par caurlūkoto un pārbaudīto pierādijumu būtību”.

[4] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 751. pants: “Beigu debates sastāv:

1) no prokurora vai privātapsūdzētāja apsūdzības runas;

2) no civilprasītāja paskaidrojumiem, un

3) no aizstāvja aizstāvības runas vai paša tiesājamā paskaidrojumiem».

[5] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 753. pants: “Prokurors apsūdzības runā aprāda apsūdzības svarīgākos apstākļus tādā veidā, kādā tie noskaidrojušies tiesas izmeklēšanā, un dod savu atzinumu par tiesājamā vainas raksturu un pakāpi, kā arī par sodu, kāds tam pēc likuma uzliekams.”

[6] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 754. pants: “Prokuroram apsūdzības runā nav ne jāiztēlo lieta vienpusīgi, izceļot tikai tos lietas apstākļus, kas pierāda tiesājamā vainu, ne jāpalielina lietā esošo vainas pierādijumu nozīme vai caurlūkojamā noziedzīgā nodarijuma svarīgums.”

[7] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 755. pants: “Ja prokurors ieskata, ka tiesājamā taisnošanās pelna ievērību, tad viņam, neaizstāvot ar tiesas izmeklējumu atspēkoto apsūdzības rakstu, tas jāizteic tiesai pēc sirdsapziņas.”

[8] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 758. pants: “Tiesājamā aizstāvis paskaidro aizstāvības runā visus tos apstākļus un aprādijumus, kuri atspēko vai pavājina pret tiesājamo celto apsūdzību.”

[9] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 759. pants: “Tiesājamā aizstāvim nav ne jārunā par priekšmetiem, kuri nemaz neattiecas uz lietu, ne jāaiztiek pienācīga cienība pret ticību, likumu un likumīgo varu, ne jālieto izteicieni, kas aizskar kādu personu.”

[10] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 760. Pants: “Tiesājamiem pašiem jāievēro aizstāvoties noteikumi, kuri paredzēti viņu aizstāvjiem.”

[11] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 761. pants: “Pēc tiesājamā vai viņa aizstāvja aizstāvības runas tiklab prokurors vai privātapsūdzētājs, kā arī civilprasītājs var celt savas ierunas, bet tiesība uz pēdējo vārdu katrā ziņā pieder tiesājamam vai viņa aizstāvim.”

[12] 1939. gada Kriminālprocesa likuma 762. pants: “Pēc aizstāvja beigu paskaidrojumiem tiesas priekšsēdētājs jautā pašam tiesājamam, vai viņš nevar vēl ko teikt sev par attaisnojumu, un, saņemot noliedzošu atbildi, noteic pusu debates par izbeigtām.”

[13] Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas lieta par Robertu Pēķi-Peiķi, apsūdzētu uz Sodu lik. 493. p. 2. pkt., 496. p. 1. d., 493. p. 1. pkt., 493. p. 1. pkt., 493. p. 1. pkt., 493. p. 2. pkt., 496. p. II. d. 1. pkt., 493. p. 2. pkt., 493. p. 1. pkt., 496. p. III. d. 1. pkt. un 496. p. II. d. 1. pkt. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13, lietas Nr. 833, 44. lpp.

[14] Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas lieta par Johanu Kārkliņu, apsūdzētu uz Sodu. lik. 47. , 501. p. 2. pkt. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13, lietas Nr. 840, 50. lpp.

[15] Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas lieta par Jūliju Burchardu, apsūdzētu uz Sodu. lik. 110. p. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13, lietas Nr. 5, 22. lpp.

[16] Rīgas apgabaltiesas 3. kriminālnodaļas lieta par Robertu-Jāni Antonu, apsūdzētu uz Sodu lik. 501. p. 2. pkt. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 13, lietas Nr. 851, 21. lpp.

[17] Rīgas apgabaltiesas 1. kriminalnodaļas lieta par Richardu Pulciņu, apsūdzētu uz Sodu lik. 445. p. I. d. 1. pkt. pamata. Latvijas PSR Centrālais Valsts arhīvs. Fonda Nr. 1536, Apr. Nr. 15, lietas Nr. 671, 48. lpp.

[18] Krievijas PFSR 1922. gada 25. maija Kriminālprocesa kodeksa 311. pants: “Beidzot debatēt, puses var vēlreiz apmainīties ar replikām. Pēdējās runas tiesība vienmēr pieder aizstāvim vai tiesājamajam, ja aizstāvja nav.” Гусев Л. Н. История законодательства СССР и РСФСР по уголовному процессу и организации суда и прокуратуры. Сборник документов: 1917–1954 гг. Москва: Государственное издательство юридической литературы, 1955, с. 212.

[19] Krievijas PFSR 1923. gada 15. februāra Kriminālprocesa kodeksa 307. pants: “Beidzot debatēt, puses var vēlreiz apmainīties ar replikām. Pēdējās runas tiesība vienmēr pieder aizstāvim vai tiesājamajam, ja aizstāvja nav.” Гусев Л. Н. История законодательства СССР и РСФСР по уголовному процессу и организации суда и прокуратуры. Сборник документов: 1917–1954 гг. Москва: Государственное издательство юридической литературы, 1955, с. 277.

[20] Latvijas PSR 1961. gada 6. janvāra Kriminālprocesa kodeksa “294. pants. Tiesu debašu saturs un kārtība

Pēc tiesas izmeklēšanas pabeigšanas tiesa pāriet pie tiesu debašu noklausīšanās. Tiesu debatēs ar runām uzstājas šādi lietas dalībnieki: valsts apsūdzētājs, sabiedriskais apsūdzētājs, cietušais, civilprasītājs, civilatbildētājs vai viņu pārstāvji, sabiedriskais aizstāvis, aizstāvis vai pats tiesājamais, ja aizstāvis nepiedalās tiesas sēdē.

Valsts apsūdzētāja un sabiedriskā apsūdzētāja uzstāšanās secību nosaka tiesa, ņemdama vērā apsūdzētāju viedokli. Tādā pašā kārtībā tiek noteikta sabiedriskā aizstāvja un aizstāvja uzstāšanās secība.

Tiesu debatēs procesa dalībniekiem nav tiesības sniegt jaunus pierādījumus, kas nav izskatīti tiesas izmeklēšanā. Ja nepieciešams sniegt jaunus pierādījumus, procesa dalībnieki var lūgt tiesu atsākt tiesas izmeklēšanu.

Tiesai nav tiesības ierobežot tiesu debašu ilgumu ar noteiktu laiku, bet tiesas sēdes priekšsēdētājs var apturēt tiesu debašu dalībniekus, ja viņi runā par apstākļiem, kam nav sakara ar lietu.

Pēc tiesu debašu pabeigšanas to dalībnieki var vēl katrs vienu reizi uzstāties ar repliku sakarā ar runu saturu. Tiesība uz pēdējo repliku vienmēr pieder aizstāvim, bet, ja aizstāvja nav, – tiesājamam”.

Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa komentāri. B. Azāna zin. red. Rīga: Avots, 1986, 438. lpp.

[21] Jānis Vilders. Pieejams: https://timenote.info/lv/Janis-Vilders-02.02.1930 [aplūkots 2021. gada 7. aprīlī].

[22[ Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa komentāri. B. Azāna zin. red. Rīga: Avots, 1986, 439. lpp.

[23] Turpat.

[24] Turpat.

[25] Turpat.

[26] Strogovičs M. S. Kriminalprocess: mācību grāmata juridiskām skolām. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1946, 258. lpp.

[27] Чельцов М. А. Советский уголовный процесс. Москва: ГосЮрИздат, 1951, с. 333. Savukārt aizstāvības uzdevums tiesas debatēs, Čeļcova ieskatā, būtiski atšķiras no apsūdzības uzdevuma šajā kriminālprocesa posmā. Proti, aizstāvim «nav tik pat neapšaubāmi jāpierāda tiesājamā nevainīgums».

Чельцов М. А. Советский уголовный процесс. Москва: ГосЮрИздат, 1951, с. 335.

[28] Turpat, с. 335.

[29] Строгович М. С. Курс советского уголовного процесса. Москва: Издательство Академии Наук СССР, 1958, с. 440.

[30] Strogovičs M. S. Kriminalprocess: mācību grāmata juridiskām skolām. Rīga: Latvijas valsts izdevniecība, 1946, 258.–259. lpp.

[31] Liede A. Latvijas PSRS Kriminālprocess: sevišķā daļa. Tiesvedības norise krimināllietās. Rīga: Zvaigzne, 1973, 182. lpp.

5
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. II. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
"Izmeklēšanas noslēpums" kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. I. Vispārīgs ieskats "izmeklēšanas noslēpuma" problemātikā
2 komentāri
Egons Rusanovs, Maria Zvonareva
Eseja
Vēsturisks ieskats par apsūdzētā uzklausīšanas brīdi tiesā. II. Padomju kriminālprocesuālā izpratne
Egons Rusanovs, Maria Zvonareva
Eseja
Vēsturisks ieskats par apsūdzētā uzklausīšanas brīdi tiesā. I. Latvijas kriminālprocesa doktrinālais pamats
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņas: mantisko jautājumu risināšana kriminālprocesā. V. Nobeigums. Vai īpašums arvien ir svēts un neaizskarams?
AUTORU KATALOGS