Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA ESEJA

8. Novembris 2021 / 11:27

“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. IV “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Dana Gorina
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

I. Vispārīgs ieskats "izmeklēšanas noslēpuma" problemātikā

II. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir

III “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir (turpinājums) 

Tiesības veido daļu no cilvēka radītās kultūras, akumulējot sabiedrības un indivīdu garīgā darba augļus un fiksējot tiem raksturīgās kopīgās vērtības, uzskatus un rīcības normas.[1] Vēsturiskā perspektīvā šī vērtību izpratne nemitīgi evolucionē, tādējādi rodot vietu atziņai, ka sociālās mijiedarbības rezultātā juridiskās kultūras elementi atspoguļojas juridiskajā terminoloģijā un tiesību doktrīnā, jo īpaši likumu komentāros, tiesu praksē un, galu galā, mācību grāmatās tiesību zinātnēs.[2]

Tomēr juridiskās kultūras, tostarp tiesību zinātņu un juridiskās izglītības apguves iespēju attīstība Latvijas teritorijā dažādu politisku un valstisku norišu rezultātā nebūt nav bijusi homogēna. Cēlonis šim apstāklim cita starpā meklējams tajā, ka Latvijas juridiskās izglītības aizmetņus veidoja dažādu tautību – vācu, krievu, ebreju, latviešu – juristi, kuru sadarbība ne vienmēr bija harmoniska.[3] Tas atspoguļojies arī studentiem apgūstamo mācību programmās, kuru saturs, gluži atklāti paužot mācībspēku konkurējošos viedokļus par nacionālo vai dažādu citu interešu nostiprināšanos tiesībās, veidoja topošo praktiķu un daždien arī nākamo tiesību zinātnieku izpratni par laikmetam atbilstošu juridisko domu.

Jau rakstu sērijas par “izmeklēšanas noslēpuma” problemātiku ievadā autori norādīja, ka nereti, uzsākot kriminālprocesa apguvi, “izmeklēšanas noslēpuma” esību studenti uztver kā pašsaprotamu procesa elementu.[4] Šādas izpratnes formulēšana pašsaprotami un nesaraujami saistīta ar lekcijās apgūto materiālu, studējošā patstāvīgi ieguldīto pūļu rezultātā uzzināto un, nenoliedzami, arī paša docētāja personību, pārliecību, pārstāvēto tiesību skolu un virkni citu ne mazāk būtisku elementu, tajā skaitā, atrašanos vai – gluži pretēji – neatrašanos varas pozīcijā konkrētajā viedokļa izpauduma brīdī. Proti, tieši atkarībā no šī aspekta par vienu un to pašu jautājumu vienam un tam pašam autoram mēdz būt pilnīgi pretēji uzskati.

Līdz ar to arī neizbrīna, ka pats galarezultāts – “izmeklēšanas noslēpuma” izpratne – šodien tādēļ drīzāk ir nevis zinātniski pamatota jēdzieniska deskripcija,[5] bet gan kaut kāda uz intuitīvu, nesistēmisku un pat eklektisku,[6] turklāt ne vienmēr identificējamos apstākļos iegūtu priekšstatu kopuma balstīta dogmatiska [7] aksioma,[8] kas tās pamatojumam pat neprasa jelkādus papildu pierādījumus.

Patlaban patiešām jau varētu uzskatīt, ka vārdkopai “izmeklēšanas noslēpums” veltāmā kritika kā tāda it kā zaudējusi arī jebkādu jēgu, jo šis priekšstats jau kā aksioma pamatota ar banālo patiesību vai pat realitāti, ka jebkurai varai visos laikos piemitusi vairāk vai mazāk absolūta diskrēcija,[9] tajā skaitā – arī kriminālprocesa organizācijas jautājumos. Tomēr tādā gadījumā, kā savulaik mēdza sacīt padomju laikos praktizējošie juristi, tik vai tā “taisnība [būs] tam, kam vairāk tiesību”. To pašu varētu arī sacīt šādiem vārdiem: “Runas vīriem ir spēks rokā, un, ko tie nospriež, tas paliek, vairāk nekā”.[10] Un šajos vārdos nenoliedzami rūgta patiesība nemaz pat īsti neslēpjas.

Citiem vārdiem, šodien, pasakot visas procesuālās durvis atdarošo paroli – “izmeklēšanas noslēpums” –, vienlaikus tiek pateikts – “man šajā kriminālprocesa stadijā ir absolūta (turklāt, objektīvi raugoties, bez reālas un efektīvas tiesas kontroles) vara lemt – kad, ko, ar ko un darīt”. Salīdzinājumam šeit pilnīgi vietā būtu arī atminēties padomju laika kinožanra klasiku – padomju izmeklētāja aroganti strupo atbildi uz jebkuru vaicājumu: “šeit jautājumus uzdodu es”.[11] Itin saprotams, ka tamlīdzīgi, taču citādi pilnīgi godīgi paziņojumi mūslaiku uz politisku korektumu (liekulīgā?) pretendējošā vidē būtu pārlieku šokējoši.

Varbūt arī tādēļ, lai, kā allaž, izvairītos no tamlīdzīgas, būtībā klajas rupjības, varas diskrēcijas pamatojumam pirmstiesas kriminālprocesā ticis piemeklēts atbilstoši pieklājīgs eifēmisms.[12] Un tam tad arī būtu jābūt it kā visus apmierinošam konsensam, jo skaidrs, ka apšaubīt aktuālās varas un tās nesēju eksistenciālos pamatus visos laikos ir bijusi vairāk vai mazāk tabuēta [13] tēma. Citiem vārdiem sakot, nedrīkst taču atklāti pateikt, ka karalis neizskatās gluži piedienīgi…

Tomēr tādā gadījumā vēl jo vairāk ir pamats pastrīdēties (ko autori arī bija vēlējušies darīt, vietām pat atļaujoties pasmaidīt) vismaz par šīs vārdkopas – “izmeklēšanas noslēpums” – izcelsmes it kā vēsturiskajām un jelkādām teorētiskajām saknēm.

Pat tad, ja “izmeklēšanas noslēpuma” mantras nežēlīgās ekspluatācijas fakts kā tāds krimināljustīcijā Latvijā drīzāk jau varētu tikt uzskatīts par vēsturisku anekdotisku kuriozu, tad tas, kas aiz šī eifēmisma slēpjas, smieklīgi gan vis nav.

Var, protams, pavīpsnāt par izdomas un īstas argumentācijas trūkumu gadījumos, kad bez pienācīgas atbildes tiek ignorētas individuālās elementārākās tiesības uz taisnīgu kriminālprocesa norisi, tomēr īstenībā, kā jau to droši vien noprata lasītājs, runa ir jau par ļoti nopietnām sistēmiskām problēmām.

Konstatējot, ka “izmeklēšanas noslēpums” būtībā ir drīzāk pielīdzināms savdabīgai nerakstītai paražu tiesību normai, kas nereti kalpo nekam citam kā kailas varas patvaļas [14] attaisnošanai, kad tas tai šķiet lietderīgi un nepieciešami, jāsecina, ka arī šīs publikācijas priekšmets gribot negribot iegūst jau nedaudz citu – daudz konkrētāku – paradigmu.[15] Proti, nevis tukšformulas “izmeklēšanas noslēpums” lietojums vietā un nevietā, kas varētu būt salīdzināms ar Pietuka Krustiņa [16] ākstīšanos, ir īstenā problēma, bet gan šī eifēmisma rupjākā (proti, skaļi nepateiktā) varianta klātesība pirmstiesas kriminālprocesā (lasīt: “pastāviet pie ratiem!”[17]) bez īsti reālas kontroles šajā stadijā jebkuras patvaļīgas valsts varas izpausmju ierobežošanai.

Taču tad rodas pilnīgi loģisks jautājums: varbūt tādā gadījumā tiesas kontrole (par prokurora uzraudzību šeit īsti nemaz nebūtu jēgpilni runāt, ievērojot zināmas reālijas Latvijas kriminālprocesā) būtu panaceja?[18] Tomēr izrādās, ka arī šeit viss nav tik vienkārši.

Ļoti trāpīgi par šo aspektu bija izteicies profesors Leonīds Golovko,[19] norādot, ka nepieciešamību pēc tiesas kontroles hipotētiski vienīgi var izskaidrot institucionāli, un tā nevar būt pamatota nedz ar tiesību aizsardzības efektivitāti, nedz ar krimināltiesisko represiju samazinājumu, kā to bieži mēģina izdarīt doktrīnā, uzstājot, ka tiesas kontrolei it kā piemītot kaut kāda gluži vai pārdabiski unikāla spēja, lai nodrošinātu cilvēktiesību efektīvas aizsardzības nodrošināšanu un izmeklēšanas gaitā aizskarto tiesību un brīvību atjaunošanu. Šeit vietā vaicāt – kurš var argumentēti pierādīt, ka tiesnesis a priori ir liberālāks un tiecas pēc cilvēktiesību aizsardzības vairāk nekā policijas darbinieks vai prokurors? Vienīgais arguments jau ir zināms – tiesnesis it kā esot neatkarīgs.

Tomēr “neatkarība” ne vienmēr vienlaikus nozīmē arī “liberālas uzvedības” garantiju cilvēktiesību aizsardzības garā. Pat vēl vairāk – dažos gadījumos “atkarīgo” prokuroru vai policijas darbinieku var daudz vieglāk piespiest uzvesties liberāli nekā “neatkarīgo” tiesnesi. Tādējādi institucionālās loģikas aizstāšana ar tiesībaizsargājošo loģiku vienīgi raisa nepamatotas ilūzijas, tostarp ne tikai postpadomju valstīs, kur bieži vien atsaucas uz slikto tiesību piemērošanas praksi un padomju “mantojumu”, bet arī zemēs ar jau nobriedušām modernā tipa kriminālprocesuālajām sistēmām. Piemēram, Vācijā, kur speciālo tiesnesi par tiesas kontroli izziņā (Ermittlungsrichter) dažkārt salīdzina ar “biļešu kontrolieri teātrī, kas laiž vai nelaiž skatītāju zālē, kur izrāda lugu, kuras saturs kontrolierim pat nav zināms”.[20] Rezultātā šāds tiesnesis ļoti reti ir reāls šķērslis, kas ierobežotu policijas un prokuratūras attiecīgās darbības.[21] L. Golovko teiktajam patiešām ir grūti nepiekrist.

Līdzīgi L. Golovko raksturoja situāciju arī Amerikas Savienotajās Valstīs, vienlaikus gan norādot, ka, lai arī tur apstākļi ir absolūti identiski, tomēr pastāv viena būtiska nianse, kas attiecas nevis uz attiecīgā institūta šķietamo tiesību aizsardzības efektivitāti, bet gan uz to, kā minēto institūtu institucionāli uztver paši amerikāņu juristi. Šeit L. Golovko atsaucās uz amerikāņu autoru, kurš, analizējot, kā ASV tiesas sankcionē policijas kratīšanu, bija atzinis, ka “lielajās pilsētās policijas darbinieki bieži vien cenšas atrast tiesnešu starpā saticīgu cilvēku, kas neņemsies piekasīties pie pierādījumu rakstura detaļām, kuras ir sniegusi policija, lai apstiprinātu pietiekošu pierādījumu esību. Nereti tiesneši izskata iesniegumus par ordera izsniegšanu, sēžot priekšsēdētāja vietā tiesas zālē, kamēr notiek lietas izskatīšana. Tādā veidā rodas jautājums, vai ordera izsniegšana ir nodrošinājums tam, ka tiks aizsargātas personas procesuālās tiesības? Daži tiesneši tiešām arī atsaka ordera izsniegšanā (ASV tas nav tipiski, bet mēdz gadīties), tomēr šāds noteikums, ka ir jāiesniedz lūgumi par ordera izsniegšanu, jau nodrošina šādu aizsardzību”[22] (tam gan būtu grūti piekrist, ievērojot arī viena no autoru praktisko pieredzi un novērojumus, cik viegli procesa virzītājiem sokas ar tiesību ierobežojošu lēmumu akceptēšanu pie izmeklēšanas tiesnešiem).

Tomēr paši amerikāņu procesuālisti, atšķirībā no vairākiem saviem kontinentālajiem kolēģiem, uzskata, ka vēršanās tiesā jau pats par sevi esot īpaši svarīgs fakts, un šādas vēršanās rezultātam it kā neesot lielas nozīmes. Taču vienlaicīgi ir pilnīgi skaidrs, ka šāda nostāja uzreiz novirza problēmu no tiesību aizsardzības plaknes tieši uz institucionālo plakni.[23] Tomēr, kā saprotams no minētā piemēra, arī tas var sniegt nepieciešamo efektu. Apliecinājums tam ir arī 19. gadsimta kriminālprocesa reformas kontinentālajā Eiropā, kuru viens no svarīgākajiem produktiem – institucionālas tiesas izmeklētājs – tā arī nekļuva par efektīvu individuālo tiesību sargu. Par to nedaudz sīkāk autori pakavēsies tālāk.

Tomēr – kas šobrīd konstatējams šobrīd Latvijā? No iepriekš minētajiem piemēriem jāsecina, ka Latvijā vienlaikus ir iedarbinātas pat abas, proti, institucionālā un tiesību aizsardzības, risinājumu plaknes. Un abas – diemžēl – visnotaļ deklaratīvi. Tad kāds, galu galā, varētu būt pienācīgs risinājums? Un, ja jau šeit tiek apspriests it kā ļoti šaurs jautājums par “izmeklēšanas noslēpuma” ļaunprātīgu izmantošanu, vai šo problēmu maz ir iespējams pakļaut tiesas kontrolei neatkarīgi no tā, vai tas notiek tiesību aizsardzības vai institucionālajā plaknē.

Tādējādi šeit, gribot negribot, prātā nekas labāks arī nenāk kā vienīgi tas pats vecā labā grāfa fon Mellīna piemērs,[24] kas uzskatāmi parāda vienīgo reālo varas mehānisma patvaļu ierobežojošo algoritmu, kas var tikt iedarbināts vienīgi un tikai individuālā cilvēka personiskajā kultūrā.

Profesors Pauls Mincs [25] to pašu aprakstīja šādi: “Galu galā, ir tikai viens šķērslis, kas tam pretojas, proti, gudra varas pašierobežošanās.”[26]

Savukārt, ja gudram likumdevējam tamlīdzīga cilvēciskā materiāla komplektācijas reāla iespējamība ne bez pamata šķistu kā problēma, tad attiecīgās korekcijas būtu izdarāmas jau tieši šo visdažādāko procedūru plaknē, turklāt balstoties uz vairākām aksiomām, kas izsaka tiesiskas valsts kriminālprocesa būtību. Iespējams, visiedarbīgākais pamudinājums ievērot šīs aksiomas būtu lieliem burtiem rakstīts plakāts uz attiecīgo apakškomisiju un komisiju sienām: neviens nav pasargāts no cietuma un ubaga tarbas…[27] Jo vienīgi abstrahēta individuāla pašprojekcija nepatīkamās tiesiskās situācijās arī var radīt nepieciešamās refleksijas fonu, lai izvērtētu gan reālo situāciju kriminālprocesā, gan arī pastāvošo tiesiskās aizsardzības līdzekļu efektivitāti.

Minēto aksiomu saturam autori daļēji jau bija pievērsušies publikācijas sākumā.[28] Iespējams, šim jautājumam tomēr vēlreiz būtu veltāma papildu uzmanība.

Autoru ieskatā, mūsu likumdevējam, izsakoties L. Golovko vārdiem, vajadzētu parādīties nopietnākai interesei tieši par policijas un reizē arī prokuratūras darbības fundamentālu pretstatīšanu tiesas darbībai, kas arī ir patiesā kriminālprocesuālās abstrakcijas virsotne, un ar kuras palīdzību arī var izskaidrot jebkuru kriminālprocesuālo sistēmu ar visām tai raksturīgajām niansēm.

Proti, ir konstatējami vismaz trīs noteikumi, kurus jāuzskata par kriminālprocesuālās teorijas pamatelementiem un kuri izskaidro jebkuru kriminālprocesuālās sistēmas uzbūves institucionālo loģiku, neatkarīgi no tās piederības anglosakšu tradīcijai, kontinentālai tradīcijai vai pat postpadomju tradīcijai.[29] Minētos trīs noteikumus arī var dēvēt par kriminālprocesuālajām aksiomām, un arī mūsdienās tiesību zinātnē šie noteikumi (vismaz pirmie divi no tiem) ir atzīti a priori.

Pirmkārt, visās attīstītajās (civilizētajās) kriminālprocesuālajās sistēmās policijas darbība ir uzskatīta par procesuāli nepilnvērtīgu, kas nozīmē, ka policijas darbību neuzskata par kriminālprocesa pilnvērtīgu daļu, savukārt tikai tiesas darbība ir vērtējama kā kriminālprocesuālā darbība. Citiem vārdiem, kriminālprocesuālā un tiesas darbība pēc būtības ir sinonīmi,[30] bet kriminālprocesuālā darbība un policijas darbība ir teju antonīmi. Pat padomju tiesības, kas dziļi deformēja policijas un tiesas darbības samēru,[31] šādu loģiku atbalstīja, atdalot kriminālprocesuālo darbību (kriminālprocesuālo tiesvedību) no milicijas darbības (padomju terminoloģijā to apzīmēja kā operatīvo un izmeklēšanas darbību) un atsakoties atzīt pēdējās kriminālprocesuālo raksturu.

Otrkārt, neraugoties uz visu procesuālo nepilnvērtīgumu, policijas darbība ir absolūti nepieciešama kriminālprocesa uzdevumu realizēšanai, neatkarīgi no jēdziena “kriminālprocess” nacionālajām uztveršanas īpatnībām. Pat raugoties no kriminālprocesuālā pūrisma [32] puses un liekot vienādības zīmi starp kriminālprocesu un tiesas darbību, neizbēgams ir secinājums, ka kriminālprocesam pa priekšu iet posms, kura gaitā ir nepieciešams nodibināt noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas faktu un noskaidrot izdarītāju, kam ir pienākums stāties tiesas priekšā. Šis posms, kas vācu doktrīnā tiek dēvēts kā izziņa, atbilst tam, ko Francijā dēvē par policijas lietvedību. Citiem vārdiem, policijas darbība ir nepilnvērtīga un ne gluži kriminālprocesuāla, taču bez tās kriminālprocesā nevar iztikt.[33] Abas aksiomas arī skaidri iezīmē šīs plaisas institucionālo dramatismu starp tiesiskumu un policijas darbības nepieciešamību kriminālprocesā.

Treškārt, kaut tiesas un policijas darbības norobežošana ir fundamentāli nepieciešama kriminālprocesa norisei, pati par sevi šāda norobežošana nav acīm redzama konkrētajā plaknē, proti, tehniskajā līmenī. Proti, faktiski šāda norobežošana ir sarežģītas un bieži vien neviennozīmīgas vēsturiskās evolūcijas rezultāts. Šajā ziņā universālā kriminālprocesuālā aksioma ir nevis minētās norobežošanas tehniskais veids, bet gan konceptuāla nepieciešamība un vienlaikus – objektīva sarežģītība –, kas ir saistīta ar tās adekvātu institucionālo realizāciju. Protams, var sacīt, ka kaut kāda nacionālā kriminālprocesuālā sistēma ir sasniegusi labākus rezultātus mazliet ātrāk nekā cita, tomēr jebkurā gadījumā runa bija par īpaši sarežģītām vēsturiskām pūlēm.[34]

Atminoties Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa īpatnības, jāatzīst, kā arī patlaban pēc būtības tiek risināti precīzi tie paši jautājumi, kurus pēc 1789. gada Lielās Franču revolūcijas risināja 19. gadsimta sākuma kriminālprocesuālisti. Šie centieni gan drīzāk izvērtās nesekmīgi, tomēr tas tādēļ, ka viņu spēkos ar tīriem nolūkiem jeb cēliem mērķiem vien, līdzīgi kā šodien, nebija atcelt minēto varas diskrēciju daudzos teorētiski un praktiski svarīgos jautājumos bez pēdējās pašas laipnas un labprātīgas piekrišanas no tās atteikties par labu individuālajām tiesībām un brīvībām. Citiem vārdiem sakot, šeit, kā allaž, “var vērot individuālprincipa un valsts principa neatlaidīgo cīņu”.[35]

Iespējams, šeit vietā būtu īsi un vienkāršoti atgādināt arī 19. gadsimta sākuma (un vai tikai?) kontinentālās Eiropas kriminālprocesam raksturīgo problēmu, uz kuru reaģējot, veidojās tā doktrīna un attīstījās attiecīgie kriminālprocesa modeļi.

Tēlaini izsakoties profesora P. Minca vārdiem, šīs doktrīnas avots ir “ar nemirstīgo Monteskjē [36] vārdu [..] saistīt[ā] mācība par varas trīsdalību”[37].[38] Tādējādi, vienkāršoti sakot, 19. gadsimta Eiropas kriminālprocesuālistu izaicinājums būtībā bija Monteskjē mācības vismaz vizuāla implementācija attiecīgo valstu kriminālprocesuālajā kārtībā, kas, kā redzams, sasaucas ar iepriekš minētajām trim aksiomām.

Kā jau minēts, attiecīgās reformas tika uzsāktas pēc Lielās franču revolūcijas, kas likvidēja ne tikai absolūto monarhiju, bet arī franču “veco” inkvizīcijas (izmeklēšanas) kriminālprocesu. Līdz ar to arī radās jautājums: ko tad tagad īsti darīt tālāk? Sākotnēji tika mēģināts pilnībā pārnest angļu procesuālās sacīkstes konstrukcijas franču augsnē. Taču 18. gadsimta pēdējās desmitgades laikā šie mēģinājumi piedzīvoja neveiksmi. Skaidrs, ka arī despotu Napoleonu [39] varēja apmierināt vienīgi autoritāras valsts kriminālprocesa modelis ar visām no tā izrietošajām sekām. Taču tikpat skaidrs, ka viņa patmīlībai bija nepieciešams arī “moderna un progresīva” valdnieka tēls, kas seko jaunākajai filozofiskās domas modei.

Tādējādi arī gluži dabiski, ka 1808. gada Napoleona Kriminālprocesa kodeksa [40] galvenā ideja bija kriminālvajāšanas funkcijas norobežošana no izmeklēšanas funkcijas,[41] uzskatot, ka tas nodrošināšot tiesnešu neatkarību, jo šādas norobežošanas gadījumā tiesneši vairs nebūšot saistīti ar piedalīšanos apsūdzības darbībā. Papildus tam vēsturē pirmā kriminālprocesa kodeksa mūsdienu izpratnē sastādītāji risināja sarežģītu dilemmu – kā savienot Lielās Franču revolūcijas rezultātu, lai ko par to domāja pats Napoleons, ar Francijas inkvizīcijas procesa daudzu gadsimtu laikā nostiprinātajām tradīcijām, kuras bija iemiesotas 1670. gada Luija XIV Lielajā Kriminālajā ordonansē.[42] Rezultātā pieņemtais lēmums gan īpaši pārsteigt nevar – tas bija izteikti policejiskas valsts kriminālprocess –, taču tas dažādu politisku iemeslu dēļ izraisīja ietekmi uz visu turpmāko kriminālprocesa attīstību Eiropā, kam fonā bija “karš un iekarošana, izlaupīšana un apspiešana, impērija un jauna kārtība”.[43] Vai tiešām 21. gadsimtā kāds pilnā nopietnībā vēlētos idealizēt tamlīdzīgu kriminālprocesu?

Jebkurā gadījumā Napoleona kodeksa sastādītāji novilka striktu institucionālo robežu starp iepriekšējo izmeklēšanu un lietas iztiesāšanu, kura šodien ir acīmredzama, taču toreiz tā nevienam nebija vēl īsti saprotama. Tādā veidā arī radās slavenā jauktā sistēma (systéme mixte),[44] atbilstoši kuras būtībai kopējā tiesas procesa ietvaros iepriekšējā izmeklēšana tika pakļauta inkvizīcijas (izmeklēšanas) principam, bet iztiesāšana – akuzācijas (sacīkstes) principam, tādējādi it kā atrodot saprātīgu kompromisu starp abiem kriminālprocesa modeļiem.

Rezultātā atbilstoši 1808. gada Napoleona Kriminālprocesa kodeksam,[45] iepriekšējā lietvedība, kas sastāvēja no izziņas un iepriekšējās izmeklēšanas, bija inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesa turpinājums pēc 1670. gada Ordonanses parauga, saglabājot nesacīkstes (bez pusēm) rakstveida procesu un slepenību. Tajā pašā laikā iztiesāšanas stadijā atspoguļojās “revolucionārā likumdevēja” centība pāriet no inkvizīcijas (izmeklēšanas) uz akuzācijas (sacīkstes) procesu. Šeit parādījās līdztiesīgas puses (apsūdzība un aizstāvība), kā arī tika nostiprināti procesa atklātuma un mutiskuma principi, savukārt pierādījumu novērtēšana tika veikta pēc tiesneša “iekšējās pārliecības”, atbilstoši pierādījumu brīvās novērtēšanas teorijai.

Ievērojot politisko modi, minētais “jauktais” kriminālprocess arī tika ļoti strauji implementēts visās valstīs, kurās pirms tam piemēroja klasiskā inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesa formu – 1808. gada franču Kriminālprocesa kodekss ietekmēja gandrīz visas kontinentālās valstis, kas nekavējoties aizstāja savas inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesuālas sistēmas ar jauktajām. Šāda procesu nomaiņa ilga visu 19. gadsimtu. Piemēram, Vācijā galīgā “transformācija” notika 1877. gadā, kad tika pieņemts Vācijas kriminālprocesa kodekss, bet Krievijā – 1864. gadā līdz ar Kriminālprocesa nolikuma (Уставъ уголовнаго судопроизводства) [46] spēkā stāšanos. Tādējādi faktiski pilnībā viss kontinentālais process kļuva par tā dēvēto jaukto kriminālprocesu.

Un tomēr šeit vietā ir visnotaļ svarīgs jautājums tā paša “izmeklēšanas noslēpuma” jeb, korekti izsakoties saskaņā ar 19. gadsimta kriminālprocesa doktrīnas terminoloģiju, “iepriekšējās izmeklēšanas slepenības” kontekstā, kas gan, kā jau to, cerams, noprata lasītāji, nav gluži viens un tas pats, kā to šodien cenšas iestāstīt publikācijā aprakstīto mantru daudzinošie guru.[47] Šis jautājums ir šāds – vai gadījumā arī pats jauktais kriminālprocess, ievērojot kaut vai visas 19. gadsimta kontinentālās Eiropas iekšpolitiskās un ārpolitiskās ķibeles jeb katrā gadījumā vismaz realitātes, nav vienīgi skaists un romantizēts mīts, kas pārtapis sastingušā, žņaudzējčūskai pielīdzināmā dogmā, kas, stīvi blenžot, paralizē domātprieku daudzām juristu paaudzēm? Uz šo jautājumu pietiekami kompetentu atbildi sniedz autoritatīvi tiesību zinātnieki. Proti, raksturojot kriminālprocesa jaukto modeli, tiek izcelti divi aspekti.

Pirmkārt, iepriekšējās izmeklēšanas inkvizitoriālais raksturs nenoliedza apsūdzētā tiesības uz aizstāvību. Šādu tiesību kvintesence ir aizstāvja piedalīšanās pat procesa sākotnējos posmos – izziņas un iepriekšējās izmeklēšanas gaitā. Francijā iepriekšējā izmeklēšanā pirmo reizi aizstāvis tika pielaists 1897. gadā, bet izziņā – ievērojami vēlāk – 1993. gadā. Tādējādi šeit ir konstatējama kontinentālā inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesa iepriekšējās izmeklēšanas evolūcija, kas, neraugoties uz varbūtēju pieņēmumu, tomēr nepiešķir procesam sacīkstes dabu. Proti, joprojām nav pušu, kā arī procesuālās funkcijas nav norobežotas. Aizstāvja piedalīšanās procesā arī neatbrīvo policiju, prokuroru un izmeklētāju no pienākuma veikt kriminālprocesu vispusīgi un objektīvi ar mērķi noskaidrot materiālo patiesību.

Otrkārt, iztiesāšanas akuzatoriālais raksturs nepārveido kontinentālo tiesnesi par “pasīvu arbitru”. Kā iepriekš – tiesnesis ir aktīvs un tiesīgs pēc savas iniciatīvas veikt tiesas izmeklēšanas darbības, patstāvīgi pratināt lieciniekus utt. Citiem vārdiem, šeit tiesneša darbības ir vērstas ne tik daudz uz strīda izšķiršanu, kā uz materiālās patiesības noskaidrošanu. Šajā ziņā kontinentālais kriminālprocess, salīdzinot ar anglosakšu procesu, tomēr saglabāja savu specifiku. Turklāt tāds secinājums izdarāms, ne tikai raugoties no vispārējas struktūras skatupunkta, bet arī no iztiesāšanas sacīkstes izpratnes perspektīvas, kas ir vēl viens papildu arguments, lai apsvērtu jautājumu, ka jauktā kriminālprocesa ideja patiesībā ir mīts, bet, ja tā, tad līdz ar to no šādas maldinošas terminoloģijas ir nepieciešams atteikties.[48]

Tādējādi, vēlreiz pievēršoties Monteskjē mācībai, jājautā, cik reāli varas dalīšanas princips darbojas krimināltiesvedībā, jo vēl tajā pašā 19. gadsimtā jau tika retoriski uzdots jautājums, “vai tiešām ir iespējams runāt par triju neatkarīgu varu līdzāspastāvēšanu, un neviens nevarēja atspēkot uzskatu, ka šai mācībai savā galīgajā konsekvencē vajadzētu nonākt loģiskās nesaskaņās. Jo, ja šīs trīs varas patiešām būtu pilnīgi savstarpēji neatkarīgas, tad tām secīgi vajadzētu arī varēt citai pret citu darboties [, tādējādi īstenībā] bezķermeniskajā valsts organismā leģislatīvās, judiciārās un administratīvās funkcijas to patstāvīgai realizācijai ir iedalītas noteiktām institūcijām[, kas] viss ir vērsts uz kopīgu mērķi – vispārēju organisma labklājību. Taču tieši šajā atziņā slēpjas iedīglis visnotaļ smagas sekas izraisošiem maldiem. Vajag tikai vispārības vārdā izvirzīt kādu īpašu mērķi, un dažādo valstisko funkciju harmoniskā sadarbība pagrims – kā tas diemžēl mēdz notikt, iesaistot vienu funkciju kādas citas darbā”.[49]

Un tieši šie apsvērumi, turpinot mūsdienu Latvijas kriminālprocesā sastopamā “izmeklēšanas noslēpuma” aizmetņu meklējumus, bija pamudinājums papildus pievērsties jautājumam, vai arī starpkaru periodā studentiem – nākamajiem kriminālprocesuālistiem – bija pamats uzskatīt, ka “izmeklēšanas noslēpums” ir kāds pirmstiesas kriminālprocesa stadijai raksturīgs “princips”, “elements”, “kategorija” vai pat “institūts”.

Šī iemesla dēļ, lai, tā sakot, “nošautu divus zaķus ar vienu šāvienu”, publikācijas turpmākajā daļā autori ir iecerējuši lasītājiem piedāvāt nelielu vēsturisku ekskursu par starpkaru periodam raksturīgo kriminālprocesa izpratni, tostarp balstoties uz 1940. gadā – jāpiebilst, vēl pirms pilnīgas Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšanas – Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē docētā kriminālprocesa kursa lekciju materiālu,[50] ko lasīja Dr. iur. Dr. phil. Lotārs Šulcs.[51] Izzināt starpkaru perioda juridiskajā izglītībā nostiprinātās kriminālprocesa tiesību pamatnostādnes bija tikai viens no šīs publikācijas uzdevumiem; līdzās tam L. Šulca lekciju materiāls ir arī iespēja paraudzīties uz to, kā šajā periodā tika izprasta kriminālprocesa vēsture. Vietā atgādināt, ka jaunizveidotā Latvijas valsts neveidoja kardināli jaunu tiesību sistēmu, tā vietā izvēloties to attīstīt, ievērojot iepriekš spēkā esošās tiesības un tās atbilstoši pārveidojot nacionālas valsts interesēm.[52] Citiem vārdiem sakot, kriminālprocesa vēsture Latvijas tiesību sistēmā nav nodalāma no tiesību satura izpratnes, to sākot izzināt vēl studiju laikā, un tiesību normu praktiskās piemērošanas īpatnībām turpmākajā profesionālajā darbībā.

Lai gan, runājot par Latvijas starpkaru kriminālprocesa doktrīnu, vispusīgs Eiropas kriminālprocesa vēstures pārskats atbilstoši Eiropas kriminālprocesa kultūras diskursam [53] 19. gadsimta beigās rodams profesora Paula Minca [54] darbā “Ekstraordinārā krimināljustīcija: tiesību vēstures studijas”[55] (oriģ. – “Extraordinäre Strafjustiz: rechtsgeschichtlichen Studien”), šī darba fragmenti, lai gan bez atsaucēm, vairāk vai mazāk tikuši atspoguļoti arī L. Šulca lekcijās. Tas ļauj pamatoti uzskatīt, ka starpkaru perioda juridiskajā izglītībā vēl bija rodamas ievērojamāko 18. un 19. gadsimta krimināltiesvedības kritiķu un kriminālprocesa reformu ideju autoru atziņas.[56] Tomēr, apzinoties vēsturisko notikumu saturu, kas 1940. gadā visai spēji pārrāva Latvijas tiesību sistēmas virzību kontinentālās Eiropas, tostarp kriminālprocesa tiesību tradīciju virzienā, šie autori un viņu darbi strauji un piespiedu kārtā tika pakļauti aizmirstībai. Un tas arī nepalika bez sekām, kuras vērojamas mūsdienu Latvijas postpadomju kriminālprocesā. Tieši tādēļ gluži bez ievērības šai publikācijā nebūtu atstājama arī padomju periodam raksturīgā izpratne par kriminālprocesu un iepriekšējās (mūsdienu izpratnē – pirmstiesas) izmeklēšanas virzību.

Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, autori vēlētos izdarīt secinājumu, ka tikai, ja tā to, protams, varētu dēvēt, visjaunākajā Latvijas kriminālprocesa vēsturē, “izmeklēšanas noslēpums” ir ieguvis tādu veidolu, kādā tas sastopams kriminālprocesā šodien. Citiem vārdiem – lai gan Krievijas impērijas tiesu iekārtas reformas iezīmes, kā norādīts literatūrā, esot manāmas pat vēl mūsdienu Latvijas tiesu varas sistēmā,[57] turklāt nepiemirstot arī par padomju represīvā režīma izdomas bagātību savu taktisko un stratēģisko “interešu” apmierināšanai, tomēr nebūtu nekāda pamata apgalvot, ka tā “izmeklēšanas noslēpuma” izpratne, ko kriminālprocesā ik uz soļa sastopam šodien, būtu atrodama 19. un 20. gadsimta sākuma kriminālprocesa doktrīnā, tajā skaitā, Latvijas starpkaru perioda kriminālprocesa mācībā un arī padomju laika kriminālprocesā.

[1] Skat. plašāk: Osipova S. Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 56. lpp.; sal. Latviešu literārās valodas vārdnīca. 4. sējums. Rīga: Zinātne, 1980, 476. lpp.

[2] Sal. Osipova S. Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 56. lpp.

[3] Skat. plašāk: Osipova S. Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 263. lpp.

[4] Sal. Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. I. Vispārīgs ieskats “izmeklēšanas noslēpuma” problemātikā. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279651-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-i-visparigs-ieskats-iz/ [aplūkots 2021. gada 28. oktobrī].

[5] Deskripcija [latīņu val. descriptio apraksts] – aprakstīšana. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 161. lpp.

[6] Eklektika (grieķu val. eklektikos – tāds, kas izvēlas, atlasa) – neprincipiāla, mehāniska dažādu uzskatu, teoriju, idejisko virzienu savienošana; viengabalainības trūkums. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 198. lpp.

[7] Dogma [grieķu val. dogma uzskats] – nekritiska pieņemta un par nemainīgu atzīta tēze. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 182. lpp.

[8] Aksioma [grieķu val. axiōma] bez pierādījuma pieņemta pamattēze, kas ir pamatā citu tēžu pierādīšanai. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 33. lpp.

[9] Diskrēcija [latīņu val. discretio] – brīvība vai pilnvaras lemt pēc saviem ieskatiem. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 176. lpp.

[10] Kaudzīte R., Kaudzīte M. Mērnieku laiki. 5. izdevums. Rīga: Liesma, 1980, 98.–99. lpp.
Kāda slātaviešu runas vīra ierastā atbilde, spriežot par lemšanai nodotajiem jautājumiem. Zobojoties par šo izteikumu un dažbrīd svārstīgajiem runas vīru vārdiem, viens no grāmatas tēliem – Kaspars Gaitiņš – retoriski pārvaicāja: “Bet vai nezināt, ka runas vīriem ir spēks rokā un, ko tie nospriež, tas paliek?”. [autoru piez.]

[11] Krievu val. – “Здесь вопросы задаю я”. Folklorizēts padomju kinofilmās dzirdams izteikums izmeklēšanas norisi atainojošās epizodēs.

[12] Eifēmisms – [grieķu val. euphēmismos labskanīgs] – vārds vai teiciens, ko lieto kāda rupja vārda, arī intīma vai tabuēta nosaukuma vietā. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 196. lpp.

[13] Tabu [polinēziešu val. tabu, tapu] – 1. aizliegumu sistēma, kas saistīta ar priekšstatiem par pārdabiskiem spēkiem; 2. vārds, vārdu savienojums, ko reliģisku, estētisku, ētisku vai citu iemeslu dēļ nedrīkst lietot. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 833. lpp.

[14] Sal. Rusanovs E. Patvaļas aizliegums kriminālprocesā. Grāmatā: Kriminālprocesa likumam – 10. Pagātnes mācības un nākotnes izaicinājumi. Ā. Meikališas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2015, 170.-187. lpp.

[15] Paradigma – grieķu val. paradeigma] – konceptuāla pamatsistēma, problēmas izvirzīšanas, formulēšanas un risināšanas modelis, kas dominē noteiktā vēsturiskā periodā. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2005, 588. lpp.

[16] Pietuka Krustiņš – patriotiski slavinošu runu meistars un Slātavas pagasta skolmeistars brāļu Kaudzīšu romānā “Mērnieku laiki” (1879). Satīrisks tēls, kura rīcību raksturo tukša lielība un augstprātība par savām spējām, uzspēlēts patriotisms. Tiek uzskatīts, ka satīra Pietuka Krustiņa tēlā ir pirmā mākslinieciski augstvērtīgā kritika par cildeno tautisko centienu vulgarizēšanu, frāžainu skandināšanu nevietā.
Pietuka Krustiņš – gan aicināts, gan neaicināts – piedalās dažādos godos un uzstājas ar runām, kurās biežāk gan dzirdams lērums svešvārdu vai izteikumu ar patosa pieskaņu. Kā zināms, brāļu Kaudzīšu romāna “Mērnieku laiki” tēlos rodamas iezīmes no reāliem personāžiem Piebalgas novadā. Tā, piemēram, Pietuka Krustiņa galvenais prototips bija Kagaiņu, vēlāk Vecpiebalgas draudzes skolas skolotājs Jēkabs Veismanis. Viņš visā apkārtnē bija pazīstams ar savām runām kāzās, kristībās, bērēs un svinīgos apsveikumos, mīlēja dziedāt (bija pirmo sešu Dziesmu svētku dalībnieks) un deklamēt paša sacerētus dzejoļus. Veismanis bija klibs, daudz dzēra, bērēs uzturējās 2–3 dienas.
Skat. plašāk: Sal. Čakars O., Grigulis A., Losberga M. Latviešu literatūras vēsture. No pirmsākumiem līdz XIX gadsimta 80. gadiem. Rīga: Zvaigzne, 1990, 386.–387. lpp.; Zeiferts T. Latviešu rakstniecības vēsture. Otrā daļa. Rīga: A. Gulbja apgādībā, 1930, 269.–275. lpp.; Klaustiņš R. “Mērnieku laiki” kā sadzīves romāns. Estētisks un kultūrvēsturisks apcerējums. Otrs pārstrādāts izdevums. Rīga: Rīgas Latviešu Biedrības Derīgu Grāmatu Nodaļa, 1926, 95.–98. lpp.

[17] Stāvēt pie ratiem – nejaukties citu darīšanās. Frazeoloģisms, ko izmanto, neiecietīgi noraidot kāda līdzdalību, apsaucot, liekot klusēt vai nejaukties citu darīšanās. Sal. Laua A, Ezeriņa A., Veinberga S. Latviešu frazeoloģijas vārdnīca. Rīga: Avots, 2000, 1002. lpp.

[18] Panaceja – universāls līdzeklis pret visām kaitēm, brīnumlīdzeklis. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2019, 583. lpp.

[19] Leonīds Golovko (Леонид Витальевич Головко, 1967) – tiesību zinātņu doktors, profesors, M. Lomonosova Maskavas Valsts universitāte Juridiskās fakultātes Kriminālprocesa, tieslietu un prokuroru uzraudzības nodaļas vadītājs.

[20] Satzger H. Rolle des Richter im Ermittlungsverfahren in Deutschland und Frakreich; Jung H., Leblois-Happe J., witz C. (Hrsg). 200 Jahre Code d’instruction criminelle – Le bicentenaire du Code d’instruction criminelle. Baden-Baden: 2010. S. 93.

[21] Головко Л. Постсоветская теория судебного контроля в досудебных стадиях уголовного процесса: попытка концептуального переосмысления. Журнал: Государствро и правда, 2013, № 9, с. 22.

[22] Берман, У. Правовая система США. Вып. 3. Под редакцией В. А. Власихина. Москва: 2006. c. 478.

[23] Головко Л. Постсоветская теория судебного контроля в досудебных стадиях уголовного процесса: попытка концептуального переосмысления. Журнал: Государствро и правда, 2013, № 9, с. 22.

[24] Ludwig Johann August von Mellin (1754–1835). Skat. plašāk: Rusanovs E., Skutele S., Zvonareva M. Eseja par “pazudušo dēlu” Frīdrihu Lūdi jeb kā 18. gadsimta beigās Vidzemē noritēja kriminālprocess. Inkvizitors, kurš sarunājās ar savu sirdsapziņu. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/278102-iii-inkvizitors-kurs-sarunajas-ar-savu-sirdsapzinu/ [aplūkots 2021. gada 5. novembrī].

[25] Profesors Pauls Mincs (1868-1941) – Latvijas ebreju izcelsmes jurists, krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību teorētiķis un pasniedzējs, zvērināts advokāts, sabiedriskais darbinieks. Sk. arī Rusanovs E. Profesora Paula Minca mūžs – stāsts, kam bija jābūt laimīgām beigām. Jurista Vārds, 2020. gada 1. septembris, Nr. 35 (1145), 10.-23. lpp.; Rusanovs E. Versija par profesora Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021.

[26] Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 19. lpp.

[27] Krievu val. – “От тюрьмы да от сумы не зарекайся”. Krievu tautas paruna.

[28] Skat. Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. I. Vispārīgs ieskats “izmeklēšanas noslēpuma” problemātikā. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279651-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-i-visparigs-ieskats-iz/ [aplūkots 2021. gada 4. novembrī].

[29] Skat. plašāk: Головко В. Л. остсоветская теория судебного контроля в досудебных стадиях уголовного процесса: попытка концептуального переосмысления. Государство и Право, 2013, № 9, c. 23.

[30] Raksturīgi, ka franču tiesību zinātnē jēdziens “kriminālprocess” (procés pénal) šaurākā nozīmē attiecināms tikai uz tiesas procesu.

[31] Sal. Головко, Л. Реформа полиции в контексте модергизации предварительного производства в российском уголовном процессе; Уголовная юстиция: связь времен. Санкт-Петербург: 2010. Москва: 2012. c. 24 – 31.

[32] Pūrisms [latīņu val. purus tīrs] – pārmērīga tieksme attīrīt valodu no citu valodu elementiem, aizguvumiem, svešvārdiem, kā arī no no vārdiem un teicieniem ar vulgāru nokrāsu, no sarunvalodas un dialektu elementiem. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2019, 671. lpp.

[33] Saistībā ar šo aspektu vara, lai pamatotu un attaisnotu šo aksiomātiski nesavienojamo funkciju sapludināšanu (lasīt: kriminālprocesā legalizējot izziņas rezultātus), nereti (tajā skaitā starpkaru periodā un arī šobrīd Latvijā) ir demagoģiski dažādi izmantojusi terminu un vārdu spēles. Tie ir vēsturiski fakti, kas nav noliedzami, taču tam autori pievērsīs uzmanību nedaudz tālāk, šobrīd neiedziļinoties šajās terminoloģiskajās viltībās.

[34] Головко Л. Постсоветская теория судебного контроля в досудебных стадиях уголовного процесса: попытка концептуального переосмысления. Журнал: Государствро и правда, 2013, № 9, с. 23.

[35] Kriminālprocess (pēc lekcijām, lasītām Latvijas Universitātē 1931. g.): 1.–18. lekcija. Rīga: Herolds, 1932, 21. lpp.
Katalogos izdevums norādīts bez autora, tomēr, salīdzinot lekcijas ar prof. P. Minca “Ekstrordināro krimināljustīciju”, var pamatoti secināt, ka tās ir paša profesora P. Minca lekcijas.

[36] Šarls Luijs de Sekondā, barons Delabrēds de Monteskjē (Charles-Louis de Secondat, baron de La Brède et de Montesquieu, 1689–1755) – franču domātājs, apgaismotājs, filozofs, dabisko tiesību skolas pārstāvis.

[37] Varas dalīšana ir viens no mūsdienu demokrātijas pamatprincipiem. Saskaņā ar šo teoriju, sadalot valsts varu starp likumdevējvaru, izpildvaru un tiesu varu un nodrošinot katrai no šīm varām iespēju darboties neatkarīgi, tiekot nodrošināta politiskā brīvība.

[38] Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 15. lpp.

[39] Napoleons Bonaparts (Napoléon Bonaparte, 1769–1821) – pirmais Francijas Republikas konsuls (1799–1804), Francijas imperators (1804–1814; 03.–06.1815.), Itālijas karalis (1805), Reinas savienības protektors (1806), karavadonis. 1796. gada 2. martā iecelts par Francijas armijas virspavēlnieku Itālijā, kam sekoja virkne uzvaru un Napoleona popularitātes pieaugums Francijā un atpazīstamība visā Eiropā. 1799. gadā izdarīja valsts apvērsumu, kļūstot par Francijas Republikas konsulu. Skat. arī: Čerpinska A. Napoleons I. Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/1672-Napoleons-I [aplūkots 2021. gada 8. novembrī].

[40] 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodekss (Code d’instruction criminelle), kura raksturīgākās īpatnības ir šādas: vienas personas rokās sakoncentrējās gan tiesības sastādīt tiesas lēmumus par jautājumiem, kas prasa tiesas atļaujas saņemšanu izmeklēšanas gaitā, gan arī pienākums vākt pierādījumus; apsūdzētajam nebija tiesību uz aizstāvību, un no viņa slēpa izmeklēšanā saņemtos datus; īpaši izteiktā apsūdzības orgānu loma un policijas plašs tiesību loks. Turpmākie likumi un pat 1958. gada Kriminālprocesa kodekss nesekmēja nekādu būtisku jaunievedumu radīšanu.

[41] Смирнов А. Модели уголовного процесса. Санкт-Петербург: Наука, 2000, с. 168.

[42] Ordonanse – Ordonnance criminelle de 1670 (Code de procédure pénale)  – ir ievērojama ar to, ka tā ieviesa jaunu inkvizīcijas/izmeklēšanas procesa elementu, secīgi nodalot izmeklēšanas funkciju no tiesas funkcijas. Tas nozīmēja, ka tiesas izmeklētāji vairs nedominēja sprieduma taisīšanā, bet pats process ieguva zināmas papildu garantijas pret apsūdzošu ievirzi. Dažas inkvizīcijas procesa pazīmes joprojām tika saglabātas, piemēram, spīdzināšana. Tādā veidā 1670. gada Ordonanse ieņēma pārejas posma lomu starp arhaisko inkvizīcijas (izmeklēšanas) (klasiskais inkvizīcijas process) un moderno inkvizīcijas (izmeklēšanas) procesu. Kriminālprocesā parādījās vēl viena jauna figūra – tiesas izmeklētājs, kurš franču kriminālprocesā līdz prokurora un apelācijas instances institūtiem nostiprinājās līdz pat mūsdienām. Tāpat arī Lielā kriminālprocesa ordonanse likvidēja akuzācijas (sacīkstes) procesa paliekas, kas vēl saglabājās 15.–16. gadsimta procesā.

[43] Vācu val. – “Krieg und Eroberung, Ausbeutung und Unterdrückung, Imperium und Neuordnung”. Sal. Nipperdey T. Deutsche Geschichte: 1800–1866. Bürgerwelt und starker Staat. 5., durchges. Aufl. München: Verlag C. H. Beck, 1991, S. 11.

[44] Tulkens F., Van de Kerchove M. Introduction au droit pénal. Bruxelles: Story-Scientia, 1993, p. 372.

[45] Napoleona (Napoléon Bonaparte, 1769–1821) 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodekss (Code d’instruction criminelle), kura raksturīgākās īpatnības ir šādas: vienas personas rokās sakoncentrējās gan tiesības sastādīt tiesas lēmumus par jautājumiem, kas prasa tiesas atļaujas saņemšanu izmeklēšanas gaitā, gan arī pienākums vākt pierādījumus; apsūdzētajam nebija tiesību uz aizstāvību, un no viņa slēpa izmeklēšanā saņemtos datus; īpaši izteiktā apsūdzības orgānu loma un policijas plašs tiesību loks. Turpmākie likumi un pat 1958. gada Kriminālprocesa kodekss nesekmēja nekādu būtisku jaunievedumu radīšanu.

[46] Высочайше утвержденный Уставъ уголовнаго судопроизводства. № 41476, 20. 11. 1864. Въ: Полное собранiе законовъ Россiйской имперiи. Собранiе второе. Томъ XXXIX. Отдѣленiе второе. 1864. № 41319–41641. Санктпетербургъ: Типографiя II Отдѣленiя Собственной Его Императорскаго Величества Канцелярiи, 1867, c. 215–306.

[47] Guru [hindi valodā gurū skolotājs]. 1. Indijā – garīgais audzinātājs vai sektas vadītājs. 2. Ietekmīgs skolotājs; slavens lietpratējs. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2019, 279. lpp.

[48] Арутюнян А., Головко Л., Брусницын Л. Курс уголовного процесса. Москва: Статут, 2017, с. 139.

[49] Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 15.–17. lpp.

[50] Šulcs L. Kriminalprocess: [lekcijas]. [Rīga: b.i.]: 1940.

[51] Dr. iur. Dr. phil. Lotārs Šulcs (1904–1994) – LU Tautsaimniecības un juridiskās fakultātes privātdocents. Skat. plašāk: Rusanovs E. Arturs Liede un Lotārs Šulcs: vienaudži, personības, juristi Latvijai liktenīgajos gados (1940–1945). Pieejams: https://www.rusanovs.lv/wp-content/uploads/2018/06/Lotars_Sulcs_Arturs_Liede_vienaudzi_personibas_juristi_WW.pdf [aplūkots 2021. gada 28. oktobrī].

[52] Sal. Osipova S. Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 66. lpp.

[53] Diskurss [lat. discursus saruna] 1. diskursīvs izklāsts, t. i., domu gaitas atspoguļojums izteikumu ķēdē; 2. izteikumu ķēde; 3. filol. valoda kā notikums vai valodas lietošana; valodas lietojums, runa. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: “Izdevniecība Avots”, 2005, 167. lpp.

[54] Profesors Pauls Mincs (1868-1941) – Latvijas ebreju izcelsmes jurists, krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību teorētiķis un pasniedzējs, zvērināts advokāts, sabiedriskais darbinieks. Sk. arī Rusanovs E. Profesora Paula Minca mūžs – stāsts, kam bija jābūt laimīgām beigām. Jurista Vārds, 2020. gada 1. septembris, Nr. 35 (1145), 10.-23. lpp.; Rusanovs E. Versija par profesora Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021.

[55] Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021.

[56] Sal. Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 23. lpp.; Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. III “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir (turpinājums). Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279853-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-iiiizmeklesanas-noslep/ [aplūkots 2021. gada 1. novembrī].

[57] Sal. Osipova S. Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 79. lpp.

11
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess
Kristaps Mikoss
Eseja
Personu izlikšana no dzīvojamās telpas, izmantojot saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas procedūru
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. IV “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna
AUTORU KATALOGS