Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA ESEJA

23. Novembris 2021 / 19:39

“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Dana Gorina
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

I. Vispārīgs ieskats "izmeklēšanas noslēpuma" problemātikā

II. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir

III. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir (turpinājums) 

IV. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna

V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess

Vēsturiskās norises mūslaiku cilvēka apziņā atspoguļojas kā izpratne par vērtībām, kuru nesēji līdztekus reliģijai un citiem faktoriem ir ideoloģija.[1] Diemžēl jāsecina, ka radikālās ideoloģiskās pārmaiņas, ko nesa iepriekšējais gadsimts, arvien turpina gūt atbalstu arī mūsdienu dažādu “reformatoru” vārdos un darbos. Tādējādi jākonstatē, ka ideoloģijas ir instruments vēsturisko akcentu maiņai. Citiem vārdiem, pagātne kā statisks fakts nemainās, bet mainās subjektīvās zināšanas par to.[2] Arī padomju kriminālprocesa attīstību būtiski ietekmēja ideoloģija, un to nedrīkst ignorēt, aplūkojot jebkurus tā laika tiesību institūtus.

Iespējams, taisnība ir franču zinātniekam Gustavam Lebonam,[3] kurš savā grāmatā “Sociālisma psiholoģija” (oriģ. – Psychologie du socialisme, 1898) izvirzīja tēzi, ka 19. gadsimts radīja jaunu uz vēstures skatuves uzkāpušo politiķu sociotipu [4] – būtībā “neveiksminieki, nesaprastie, advokāti bez prakses, rakstnieki bez lasītājiem, aptiekāri un ārsti bez pacientiem, pieticīgi apmaksāti pasniedzēji, dažādu diplomu īpašnieki, kuri nav atraduši nodarbošanos, kalpotāji, kurus saimnieki atzinuši par nederīgiem, utt. – tāda ir īsto sociālisma sekotāju būtība. Patiesībā viņi maz interesējas par doktrīnām. Viss, par ko viņi sapņo, tas ir – varmācīgi radīt sabiedrību, kurā viņi būtu saimnieki”.[5] Šo personāžu patoloģiskais eksistenciālais pašpamatojums ļoti ilustratīvi ir arī atainots krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska hrestomātiskajā romānā “Velni”,[6] kas beigu beigās rezultējas svētā pārliecībā, ka viņi “ir tiesīgi savām traktiera fantāzijām piešķirt virzību un likuma spēku”.[7] Citiem vārdiem sakot, masu priekšstati par sarežģītām parādībām un procesiem pakāpeniski sāka iegūt tiesības uz to leģitimāciju.[8]

Tas attiecināms arī uz boļševiku [9] izpratni par tiesu. 1917. gada 25. oktobra (pēc vecā kalendāra) apvērsums Krievijā [10] un tam sekojošās reformas, pēdējiem maz interesējoties par doktrīnām, bet pārāk daudz par varmācīgu tādas sabiedrības radīšanu, kurā viņi būtu saimnieki, ne tikai ideoloģiski, bet arī principiāli sašķēla 19. gadsimta klasisko kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnas izpratni, atgriežoties skaidri saredzamās “inkvizīcijas procesa” aprisēs ar saplūdušām valsts varas apsūdzības un tiesas funkcijām.

“No jebkura konsekventa marksista skatupunkta uz tiesu kā kaut ko tādu, kas kalpo “lielā personas brīvības un pašnoteikšanās principa” mērķa nodrošināšanai, šis viedoklis ne tikai cieš no savas “nepārprotamās galējības”, bet ir arī meli, nepārprotama pretruna ar to, ko mēs zinām par valsts un tiesas šķirisko raksturu kā vienu no apspiešanas ieročiem šķiru cīņā. Kad tiesu cenšas iztēloties par kaut kādu “trešo spēku”, pie kā valsts apelē, lai “konkrētajā gadījumā konstatētu valsts tiesību esību uz sodīšanu” utt., tad, gribot negribot, ir jāatceras biedra Ļeņina vārdi Eiropas un Amerikas strādniekiem. “Šie filistru [11] truluma un mietpilsoniskās gļēvulības varoņi,” – raksta viņš par Rietumu sociāldemokrātiem – meņševikiem [12] – “nesaprot pat to, ka tiesa ir valsts varas orgāns, bet cīņa un pilsoņu karš Vācijā notiek tieši par to, kā rokās šī vara būs”.”[13]

Salīdzinājumam droši vien jāatgādina pati klasika, pret ko šī šķiriski motivētā dusmu lēkmes raisītā tirāde bija vērsta. Piemēram, profesors Pauls Mincs savulaik to bija nodefinējis šādi: “Nereti saka /ikdienas dzīvē/, ka tiesa soda. Var apgalvot, ka šis viedoklis ir nepareizs. Tiesa nesoda, un TIESAI NAV JĀSODA. Sodīt nav tiesas funkcija. [..] Tiesas funkcija ir apsūdzētā tiesību sargāšana. [..] Tiesa atrodas starp šiem diviem pretnostatītajiem spēkiem, jeb, pareizāk sakot, tā atrodas virs tiem. Tiesa neiejaucas pušu strīdā. Tā bezkaislīgi taisa savu spriedumu. Uz šādu lietas nostādni mēs pastāvīgi un lēnām virzāmies, taču pilnībā tas joprojām nav [panākts].”[14]

Tādējādi paradigmas novirze šeit bija acīmredzama. Saskaņā ar 19. gadsimta kriminālprocesa doktrīnu tiesa nevarēja būt valsts varas instruments. Protams, ka tā bija vienīgi teorētiska jābūtība. Un, protams, ka valsts vara vienmēr pamanījās tiesu izmantot savām interesēm. Par to liecina daudzi jo daudzi vēstures piemēri. Tomēr tik brutāla un atklāta tiesas pasludināšanas par uzvarējušās šķiras valsts varas orgānu “teorētiska” pamatošana jau bija kas principiāli jauns.[15]

Taču šeit lasītājam vienlaikus vajadzētu arī pašam sev godīgi atbildēt, vai mēs paši šodien vēl piekrītam profesoram P. Mincam? Vai šodien mums pašiem ir tādējādi izprasta neatkarīga tiesa? Un, ja abas vai vismaz viena no atbildēm ir noraidoša, tad, vai šāds priekšstats nav nekas cits kā vairāk vai mazāk maskētā formā izpaudumu guvis dziļi apziņā iesakņojies padomju kriminālprocesa vai vismaz marksistiskās ideoloģijas arhetips,[16] kas šobrīd ne tikai reizēm izpaužas tiesību piemērotāju izpratnē par būtiskiem kriminālprocesa jautājumiem, bet arī atsevišķās pēdējā laika Kriminālprocesa likuma grozījumu iniciatīvās?[17]

Taču – kā gan tas attiecas uz lasītājiem piedāvāto “izmeklēšanas noslēpuma” tēmu?

Tikai tiktāl, ciktāl, turpinot iepriekš jau aizsākto tēmu, “pirmie padomju KPFSR KPK [Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Kriminālprocesa kodeksi] 1922.–1923. gados faktiski ar dažiem vienkāršojumiem un atkāpēm atveidoja sākotnējās izmeklēšanas modeli, kas mums pazīstams no 1864. gada Kriminālprocesa [nolikuma], kas, vispirms, tika izteikts, saglabājot tiesas izmeklētāja figūru [..]. Tomēr vēlāk (1928.-29. gados) izmeklēšanas aparāts tika pilnībā nodots prokuratūrai [..]. Tādā veidā iepriekšējā izmeklēšana padomju kriminālprocesā atgriezās no jaukta modeļa uz tīri izmeklēšanas (inkvizīcijas) modeli, kas bija solis atpakaļ ne tikai salīdzinājumā ar 1864. gada Kriminālprocesa [nolikumu], bet pat ar Francijas 1808. gada Kriminālizmeklēšanas kodeksu.”[18] Vienlaikus profesors Aleksandrs Smirnovs (Александр Смирнов) norādīja, ka pat Napoleons nebija atļāvies šādu ekstravaganci − sākumā tieši pakļaut tiesas institūciju (izmeklēšanas tiesnesi) prokuratūrai, bet pēc tam atteikties no iepriekšējās izmeklēšanas tradicionālajā izpratnē, proti, no iepriekšējās izmeklēšanas kā tiesas darbības.[19] Šis process iesākās jau ar 1922. gada Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (turpmāk – KPFSR) Kriminālprocesa kodeksu [20] un tika pabeigts ar KPFSR Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas un Tautas komisāru padomes 1928. gada 3. septembra lēmumu un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (turpmāk – PSRS) Centrālās izpildkomitejas 1929. gada 30. janvāra lēmumu.[21]

Tādējādi šo norišu rezultātā policijas un reizē arī prokuratūras darbības fundamentāla pretstatīšana tiesas darbībai, kas, kā jau iepriekš bija norādīts, arī ir patiesā kriminālprocesuālās abstrakcijas virsotne un vienlaicīgi – konceptuāla nepieciešamība, padomju kriminālprocesā nemaz nenotika un nevarēja notikt.[22] Gluži pretēji, neraugoties uz deklaratīvu un formālu nošķirtību padomju kriminālprocesa teorijā un likumu normās, periodiski te pieaugošās, te atkal mazinošās šķiru cīņas ar iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem apstākļos, de facto notika valsts varas policejisko (patiesībā – milicejisko) un apsūdzības funkciju saplūšana ar tiesas funkcijām.

Savukārt jautājums par vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” satura izpratni kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnas ietvaros (un tas šajā gadījumā attiecās arī uz padomju kriminālprocesu pērnā gadsimta 20.–30. gados un pat vēl vēlāk – līdz pat PSRS sabrukumam 1991. gadā), kā jau iepriekš tika noskaidrots, pirmām kārtām ir saistāma ar “aizstāvja pielaišanas iepriekšējā izmeklēšanā” jautājumu kriminālprocesa slepenības un atklātības principu izpratnes savstarpējā korelācijā.

Jādomā, ka pēdējais jautājums pietiekami detalizēti jau tika iztirzāts iepriekšējā publikācijas sadaļā.[23] Un šeit nekas principiāli jauns nav arī pasakāms.

Vienīgi jānorāda, ka padomju perioda kriminālprocesam veltītajos zinātniskajos darbos atrodama krietni vien atšķirīgāka izpratne par šo procesuālo principu būtību un saturu nekā tas bija starpkaru periodā Latvijā.[24]

Būtiskākā iezīme un atšķirība (“izmeklēšanas noslēpuma” sakņu meklējumu kontekstā) ir tā, ka slepenības princips, kas tomēr vairāk vai mazāk vēl bija aktualizēts Latvijas starpkaru perioda kriminālprocesa doktrīnā,[25] padomju procesā acīmredzami ideoloģisku iemeslu dēļ (jo tamlīdzīga vēsturiski apkaunojoša parādība komunistiskās nākotnes cēlēju sabiedrībā nemaz nevarēja eksistēt) vairs vispār netika attiecināts uz padomju kriminālprocesu. Tieši pretēji – deklaratīvi tika izcelts un visnotaļ slavēts atklātuma princips, kurš “[..] pieder pie tiem tiesvedības principiem, kuru nozīme visās kriminālprocesa stadijās nav vienāda”.[26] Jāatzīst, ka šis formulējums gan ir ļoti līdzīgs starpkaru perioda Latvijā lietotajam.

Kā savulaik atklātuma principa ierobežošanas mērķi skaidroja, piemēram, profesors Artūrs Liede,[27] tad “pirmstiesas izmeklēšanā, kā arī krimināllietas ierosināšanas stadijā atklātuma principa izpausme ir ierobežota, lai sekmētu nozieguma atklāšanu un visu lietas apstākļu noskaidrošanu. Pilnīgs atklātums to varētu kavēt. Tāpēc jebkāda pirmstiesas izmeklēšanas datu izpaušana, nodošana atklātībai var notikt tikai ar izmeklētāja vai prokurora atļauju un tādā apjomā, kādā viņš to atzīst par iespējamu (KPK [Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Kriminālprocesa kodeksa] 130. p. 1. d.)”.[28] Tas pilnībā arī nostiprināja formāli neatkarīgā izmeklētāja pilnīgu diskrecionāro [29] varu izlemt jautājumu par izpaužamās informācijas apjomu. Tomēr saskaņā ar padomju kriminālprocesuālajā doktrīnā pausto, “likums piedod iepriekšējās izmeklēšanas datu izpaušanas aizliegumam fakultatīvu raksturu, jo ne katrā lietā šāds aizliegums ir nepieciešams”.[30]

Jāuzsver, ka Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (turpmāk – LPSR) Kriminālprocesa kodeksa [31] 130. panta mērķis bija pietiekami konkretizēts – “aizliegums izpaust iepriekšējās izmeklēšanas datus nedod iespēju ieinteresētām personām [..] kavēt ātru un vispusīgu lietas izmeklēšanu. Tā, piemēram, nozieguma izdarītājs var noslēpties, iznīcināt lietiskos pierādījumus, piekukuļot aculiecinieku, cietušo utt.; liecinieks var brīdināt personu, kura izdarījusi noziegumu, bet par kuru vēl nezina izmeklētājs [..]. Tā kā iepriekšējās izmeklēšanas stadijā tiek pārbaudītas dažādas nozieguma izdarīšanas versijas, dažādu personu iespējamā līdzdalība un lai sakarā ar to nerastos nepareiza sabiedriskā doma, baumas, lai pasargātu nevainīgu cilvēku un viņa godu, nepieciešams slēpt izmeklēšanas datus”.[32]

Tādējādi jāsecina, ka tamlīdzīgs pamatojums būtībā ir ļoti tuvs arī Latvijas starpkaru perioda izpratnei.

Taču bez tā visa tomēr jāsecina, ka, ja arī vārdkopa “izmeklēšanas noslēpums” padomju kriminālprocesā jau bija pazīstama (un to viens no raksta autoriem var patiešām arī apliecināt), tā pastāvēja attiecīgās nozares profesionāļu žargonā [33] (slengā [34]), un tai normatīvi vai juridiskajā literatūrā netika piešķirta juridiska jēdziena, institūta vai kategorijas nozīme.

Līdzīgi kā starpkaru perioda kriminālprocesā Latvijā, arī padomju kriminālprocesā aizstāvības funkcionālos robus iepriekšējā izmeklēšanā bija jāaizpilda objektīvās izmeklēšanas principam. Citiem vārdiem, objektīvās izmeklēšanas princips arī padomju kriminālprocesā netiesas (milicijas, prokuratūras) izmeklētājam (atšķirībā no Latvijas starpkaru perioda izmeklēšanas tiesneša (tātad – tiesas izmeklētāja)) uzlika par pienākumu pildīt arī šīs kvaziaizstāvības funkcijas, jo profesionāls aizstāvis tika pielaists tikai pēc iepriekšējās izmeklēšanas pabeigšanas, padarot par bezjēdzīgu arī jelkādu pat hipotētiski iespējamo diskusiju par “izmeklēšanas noslēpumu” attiecībā pret aizstāvi. Skaidrs, ka šāds uzliktais pienākums izmeklēt lietu objektīvi arī padomju kriminālprocesa praksē nevarēja īstenoties, jo procesuālo funkciju apvienošana vienā iestādē vai amatpersonā nav savienojama ar loģikas un psiholoģijas likumiem.[35]

Šajā vietā arī teorētiskā argumentācija padomju procesuālistiem bija ļoti līdzīga tai, kāda bija starpkaru periodā Latvijā: “Apsūdzētā tiesību uz aizstāvi neesamība izziņas un iepriekšējās izmeklēšanas stadijā [..] skaidrojama ar to, ka apsūdzētā aizstāvības funkcija gūlās uz izmeklēšanas iestādēm un prokuroru. Saskaņā ar 1923. gada KPFSR Kriminālprocesa kodeksa [36] 111. pantu “[..] iepriekšējās izmeklēšanas laikā izmeklētājam ir pienākums noskaidrot un izmeklēt apstākļus, kas ir apsūdzoši, gan arī apsūdzēto attaisnojoši, kā arī visus apstākļus, kas gan pastiprina, gan mīkstina viņa atbildības pakāpi un raksturu”. Saskaņā ar 1922. gada Prokuratūras uzraudzības noteikumiem [37] Kriminālprocesa kodekss uzlika prokuroram pienākumu uzraudzīt izziņu un pirmstiesas izmeklēšanu, kas arī garantēja veiktās izmeklēšanas objektivitāti un daļēji kompensēja aizstāvja neesamību. [..] Tādējādi apsūdzētā tiesību uz aizstāvību ierobežojums iepriekšējās izmeklēšanas stadijā tika kompensēts ar pastiprinātu prokurora kontroli pār izmeklēšanas norisi”.[38]

Tomēr jābūtība, ka “izmeklēšanas vispusība un objektivitāte nozīmē visu ticamo nozieguma izdarīšanas versiju izpētīšanu bez jebkāda subjektīva iepriekš pieņemta viedokļa, nepieļaujot nedz apsūdzošu, nedz attaisnojošu izmeklēšanas ievirzi pret atsevišķām personām”,[39] acīmredzot lielākoties palika vien deklaratīvu ideālu līmenī.

Objektīvi gan jāatzīst, ka sākotnēji – 1917. gadā – acīmredzot, revolucionārajā eiforijā bija paredzēts, ka padomju kriminālprocesā iepriekšējās izmeklēšanas stadijā tiks pielaists aizstāvis.[40] Savukārt jau 1918. gadā tika noteikts, ka “aizstāvības piedalīšanās iepriekšējās izmeklēšanas stadijā var tikt ierobežota ar izmeklēšanas komisijas rīkojumu, ja to prasa patiesības atklāšanas intereses, turklāt lēmumi šajos jautājumos ir pārsūdzami [..] tiesā”[41] [autoru izcēlumi].

1922. gada KPFSR Kriminālprocesa kodeksa 117. pants noteica, ka “apsūdzētais un cietušais var piedalīties apskatē, nopratināšanā un citās izmeklēšanas darbībās un uzdot jautājumus lieciniekiem un ekspertiem. Izmeklētājam ir tiesības liegt viņiem izmantot iepriekš minētās tiesības, ja viņš atzīst, ka viņu klātbūtne un līdzdalība izmeklēšanas darbību veikšanā var kavēt patiesības noskaidrošanu vai tādas informācijas glabāšanu noslēpumā, kuras priekšlaicīga izpaušana var traucēt iepriekšējās izmeklēšanas gaitu” [autoru izcēlums]. Autoriem šeit jāvērš uzmanību jau uz šī izceltā formulējuma saturisko (un acīmredzot arī ideoloģisko) tuvību ar mūsdienu lasītājam tik labi pazīstamo vārdu salikumu “izmeklēšanas noslēpums”. Tomēr gluži mūsdienīgie jēdzieni – “patiesības noskaidrošanas kavēšana” vai, it īpaši, “izmeklēšanas noslēpuma saglabāšana” šajā drīzāk par vēsturisku kuriozu uzskatāmajā likuma normā visticamāk tika ielasīta [42] jau daudz vēlākos – mūsdienu krievu kriminālprocesuālistu darbos, kas, no zinātniskā viedokļa raugoties, protams, īsti korekti gan nav.    

Turpmākā notikumu attīstība Padomju Savienībā liecina, ka tā laika “reformatori” vairākkārtīgi centās arī pilnībā atbrīvoties no aizstāvja vai vismaz būtiski ierobežot viņa funkcijas kriminālprocesā. Piemēram, 1927. gadā izstrādātais projekts paredzēja aizstāvību kriminālprocesā pielaist tikai “1) ja tiesājamajam ir garīga un fiziska invaliditāte, kas viņam liedz šajā procesā īstenot savas tiesības; 2) kad strādnieku profesionālās organizācijas un zemnieku sabiedriskās organizācijas pretendē uz pielaidi aizstāvībai, un 3) kad lietā piedalās prokuratūra”.[43] Tomēr šāds Kriminālprocesa kodeksa projekts, ietverot ideju par aizstāvības ierobežošanu, kopumā gan netika atbalstīts, norādot, ka “aizstāvība ir jāreorganizē, nevis jālikvidē”.[44]

Viedoklis par labu reorganizācijai, nevis likvidācijai, tika pamatots ar to, ka jautājuma būtība vispār neesot tajā, ka aizstāvība nav vispār nepieciešama, jo tas jau pamatā neesot pareizi, bet gan apstāklī, ka esot nepieciešama laba, patiesa padomju aizstāvība, kura tik tiešām būtu aizstāvība strādājošām, mazizglītotām masām, kuri paši nevarot tikt skaidrībā ar procesa sarežģītību.[45] Vienīgais pareizais secinājums esot tāds, ka būtu nepieciešams neatlaidīgi strādāt pie aizstāvības organizācijas uzlabošanas, bet pavisam ne tāds, ka aizstāvību vajag “[..] izmest miskastē vai bez vajadzības pārlieku ierobežot pašu aizstāvības ideju”.[46]

Savukārt 1929. gada Kriminālprocesa kodeksa projektā tika piedāvāts piešķirt tiesai tiesības lemt par aizstāvja pielaišanu procesā, taču arī šāda ideja neguva atbalstu.[47] Atbildi uz jautājumu, kādēļ “reformatori” tik izmisīgi centās atbrīvoties no advokāta figūras kriminālprocesā, acīmredzot jāmeklē tieši ideoloģiskās nostādnēs: “Tiesneši, prokurori un tieslietu amatpersonas kopumā bija piesardzīgi pret aizstāvjiem. Bieži vien aizstāvji bija bijušie zvērināti advokāti, kuri bija daudz izglītotāki nekā vairums tiesnešu 20. gadu sākumā un varēja būtiski ietekmēt procesa gaitu. Turklāt aizstāvju darbība varēja būt pretrunā ar padomju kriminālprocesa mērķiem. Ne visi varēja atļauties noalgot aizstāvi, un tāpēc izrādījās, ka bieži vien aizstāvības institūts strādāja proletariāta “šķiras ienaidniekiem” – privātuzņēmējiem un citiem turīgiem indivīdiem. Aizstāvis, kurš labi orientējas procesuālās likumdošanas smalkumos, varēja novest pie procesa aizkavēšanās, kā arī tādu spriedumu pasludināšanas, kuros netika ņemti vērā proletariāta diktatūras apstākļi”[48] [autoru izcēlumi].

Izskanēja arī aicinājumi vadīties pēc principa – “jo bīstamāks noziegums, jo lielākiem ierobežojumiem [jāpakļauj] aizstāvības institūcija”.[49]

Kā redzams, tamlīdzīga retorika tīri labi varētu gūt savus atbalstītājus pat mūsdienu Latvijā (varbūt zināmā mērā jau ir guvusi, ievērojot pēdējā laika pietiekami uzskatāmi vērojamos aizstāvību ierobežojošos grozījumus Kriminālprocesa likumā?).

Rezultātā arī ideja, ka izmeklētājs pilnā nopietnībā spēj sevī apvienot gan apsūdzētāju, gan aizstāvi absurda nešķita tieši ideoloģisku apsvērumu dēļ, jo tika uzskatīts, ka “[..] starp apsūdzēto strādnieku, no vienas puses, padomju prokuroru un tiesnesi, no otras puses, ir daudz vairāk saskarsmes punktu, sapratnes, daudz mazāka distance nekā starp apsūdzēto strādnieku un buržuāzisko advokātu”.[50]

Tāpat ļoti uzskatāms piemērs centieniem deformēt kriminālprocesa jābūtību bija tiesai piešķirtās tiesības atteikt aizstāvim piedalīties procesā. Proti, “būtiskāka ietekme bija guberņas tiesas priekšsēdētājam tiesas procesa gaitā: viņam bija tiesības jebkurā laikā pārtraukt liecinieka nopratināšanu, ja viņš atzīst, ka ar nopratināto liecinieku liecībām pilnībā ir iegūts apstiprinājums par apstākļiem, par kuriem liecinieks tika izsaukts (394. p.). Tāpat attiecībā pret aizstāvi: tautas tiesas priekšsēdētājam ir tiesības atteikt aizstāvim piedalīties procesā, ja viņš neatbilst KPK [Kriminālprocesa kodeksa] 53. p. prasībām, kamēr guberņas tiesas priekšsēdētājam ir tiesības bez iemesla atteikt aizstāvim piedalīties lietā. [..] Tāda nostāja tika uzskatīta par proletariāta diktatūras apstākļos absolūti nepieciešamu pasākumu [tādējādi] nodrošinot efektīvu cīņu pret noziegumiem un sociāli bīstamiem elementiem. Turklāt 1927. g. KPK [Kriminālprocesa kodeksa] projekts piedāvāja vēl vairāk ierobežot apsūdzētā tiesības guberņas tiesā, piemēram, atceļot procesuālos rakstus,[51] taču šis noteikums palika neizpildīts. [..] tiesai nebija pienākuma spriedumā norādīt pamatojumu, kādēļ apsūdzētais atzīts par vainīgu”.[52]

Tādējādi, kā redzams, arī šeit pašmāju “reformatoriem” vēl ir kurp tiekties savos nepārprotamajos centienos…

Lai kā tur arī nebūtu, skaidrs ir tas, ka padomju kriminālprocess, sekojot ideoloģiskajam diktātam, pakāpeniski pārtapa par instrumentu, kas prot steidzīgi reaģēt uz jebkurām aktuālākajām kriminālpolitikas prasībām,[53] ignorējot jelkādas vēstures mācības, doktrīnas, aksiomātiskus pamatprincipus. Taču jājautā, vai tamlīdzīgs intereses trūkums par doktrīnām, kriminālprocesa tradīciju atspoguļojumu atzītu kriminālprocesa speciālistu darbos vai elementāru kriminālprocesuālo pamatprincipu ignorēšana nav sastopama arī šobrīd? Galu galā – šīs tendences, kas pēdējā laikā tik uzskatāmi un pat nekautrīgi redzamas postpadomju Latvijas kriminālprocesā, kā sēnēm pēc lietus parādoties aizvien diskutablākām novitātēm, agri vai vēlu vēlreiz tikai pierādīs to, ko zināmos vēstures periodos būtībā eksperimentāli uz dzīviem cilvēkiem pierādīja padomju kriminālprocess, proti, ka atteikšanās no doktrināliem pamatiem noved pie tiesību relatīvisma un pie bīstama novatorisma, kas agri vai vēlu rezultēsies patvaļā.[54]

Iespējams tieši tādēļ specifisku padomju kriminālprocesa arhetipu identifikācija nav gluži velta nodarbe, palīdzot šī brīža aktualitātes uzlūkot pilnīgi citām acīm. Un lai arī “mēs esam iepriekšējo paaudžu rezultāts, [tātad] mēs esam arī viņu noviržu, kaislību un kļūdu, pat noziegumu rezultāts”,[55] tomēr var arī sacīt, ka nav arī tā, ka mums nav zināmi orientieri, pēc kuriem vadīties nestabilitātes un apjukuma brīžos. Kriminālprocesā tie ir klasiķu darbi, kuru pilnīga ignorance acīmredzot būtu pielīdzināma savdabīgam, šim laikmetam atbilstošam Index Librorum Prohibitorum.[56]

Var, protams, sacīt, ka tiesu debatēs advokāti vien veltīgi dzesē muti un kavē dārgo tiesas un prokuroru laiku vai – vēl ļaunāk – iznieko tinti (mūsdienās gan laikam precīzāk būtu sacīt – velti patērē elektroenerģiju, izmantojot savus datorus), rakstīdami slejas, kuru saturs, šķiet, tomēr vismaz tuvākā un arī tālākā nākotnē tiesību pētniekiem nedos pamatu apgalvot, ka tamlīdzīga patlaban kriminālprocesā vērojamā “radikālā tiesību transformācija, ko var nosaukt arī par revolucionāru”,[57] tikusi atstāta bez ievērības.

Noslēdzot sadaļu par 19. gadsimta doktrīnas un padomju kriminālprocesa savstarpējām attiecībām, neviļus rodas atziņa, ka arī Latvijas kriminālprocesu šodien ir skārušas tieši radikālas ideoloģiskās pārmaiņas, kuru nesto seku nopietnība tomēr nedrīkst palikt bez pienācīgas un, kas galvenais, bez argumentētas kritikas. Tieši tāpēc atsevišķu pašpasludinātu “teorētiķu” slejas, kas, abstrahējoties gan no prakses reālijām, gan doktrināriem pamatiem, vairākos atvērumos bez jebkādām atsaucēm uz jelkādiem avotiem darītas zināmas plašākam juristu lokam, autoriem radīja ierosmi, iespējams, nedaudz novirzīties no tēmas, piedāvājot dažas pārdomas – atsevišķus viedokļus –, vienlaikus retoriski vaicājot – quo vadis, Latvijas kriminālproces?[58]

Kā redzams, laikposms pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas kriminālprocesa veidotājiem tomēr bija sagādājis grūti izpildāmu uzdevumu – pārvarēt teorijā un praksē iesakņojušos padomju okupācijas perioda (1940–1941, 1944–1991) kriminālprocesa arhetipus kā svešas kriminālprocesuālās ideoloģijas elementus.[59] Iztrūkstot viengabalainam, zinātniski izsvērtam un pamatotam Latvijas kriminālprocesa konceptam, par ko savulaik viens no autoriem jau tika rakstījis plašāk,[60] arvien biežāk un pat bez kādiem aplinkiem izpratne par tiesas lomu kriminālprocesā tiek neglābjami sagrozīta, piešķirot arvien plašāku brīvību pirmstiesas izmeklēšanas orgāniem un hipertrofējot prokurora lomu kā pirmstiesas, tā tiesas procesa laikā. Vēstures gaitā tamlīdzīgu politiski-praktiski motivētu kriminālprocesa modeļu jau bijis ne mazums, tomēr atsevišķu mūslaiku “reformatoru” nepārprotamā vēlme vietā un nevietā mainīt kriminālprocesuālos akcentus ne tikai neveicina Latvijas virzību Eiropas kriminālprocesa doktrīnai raksturīgo vērtību virzienā, bet gan īsteno gluži pretējo – ejot pa labi iemīto 1917. gada notikumu un tam sekojošo reformu taciņu, tiek turpināta ideoloģiska un principiāla atkāpšanās no labākajām kontinentālās Eiropas kriminālprocesa idejām.

[1] Sal. Osipova S. Nācija, valoda, tiesiska valsts: ceļā uz rītdienu. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2020, 24. lpp.

[2] Turpat.

[3] Skat plašāk: Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 74. lpp. Gustavs Lebons (Le Bon Gustave, 1841–1931) – franču psihologs, sociologs, antropologs, vēsturnieks.

[4] Sociotips – indivīda psihes īpašību iedzimts kopums, kas nosaka, kā indivīds gūst enerģiju, uztver informāciju, pieņem lēmumus un strukturē savu dzīvi. Zinātni, kas pēta indivīdu sociotipus, dēvē par socioniku. Sal. Socio.. – [angļu, fr. socio.. < lat. societas kopība, apvienība < socius biedrs, pavadonis] – salikteņu daļa – 1) ar sabiedrību, sociālajām parādībām saistīts; 2) ar socioloģiju saistīts. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2019, 784. lpp. Tips [gr. typos nospiedums, forma, paraugs] – 1. veids, paraugs, kam piemīt kādiem objektiem raksturīgas īpašības; paraugs, modelis. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2019, 859. lpp. Skat. arī: Zālīte L. Socionikas informācijas lietošanas iespējas Latvijas izglītības procesa vadībā. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2011, 17.–18. lpp.; Marijuán P. C., Montero-Marín J., Navarro J., García-Campayo J., Del Moral R. The “sociotype” construct: Gauging the structure and dynamics of human sociality. PLoS One, December 2017, 12 (12).

[5] Sal. Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 74. lpp. Ar atsauci uz: Лебон Г. Психология социализма. Санкт-Петербург: Макет, 1995, с. 85.

[6] Fjodors Dostojevskis (Фёдор Михайлович Достоевский, 1821–1881) – krievu rakstnieks, žurnālists un tulkotājs. Romāns “Velni” tapis 1872. gadā, tajā atspoguļojot laikmetam raksturīgo revolucionāro izpratni un vēlmi pārveidot pasauli. Tas jo sevišķi spilgti rodams Pjotra Stepanoviča Verhovenska tēlā, kura reālais prototips bija Sergejs Genādjevičs Ņečajevs (Серге́й Генна́диевич Неча́ев, 1847–1882) – krievu revolucionārs un tā dēvētās Krievijas nihilistu kustības pārstāvis.

[7] Sal. Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 74. lpp. Ar atsauci uz: Ортега-и-Гассет Х. Восстание масс. Москва: Издательство АСТ, 2019, с. 21.

[8] Sal. Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 73. lpp.

[9] Boļševiki (krievu val. большевики < больше – vairāk) – 1) sākotnēji – Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas ortodoksālo marksistu frakcija, kurai partijas 2. kongresā (1903. gadā) bija balsu vairākums un kura 1913. gadā pārtapa par atsevišķu partiju; 2) līdz 1925. gadam Krievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas, bet līdz 1952. gadam – Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas biedri; komunisti. Sk. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. Sast. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2005, 119. lpp.

[10] Oktobra apvērsums – 1917. gadā īstenotā Krievijas revolūcija, kuras laikā tika gāzta mēreni sociālistiskā Pagaidu valdība un pie varas nonāca boļševiku kontrolētā Tautas komisāru padome un V. Ļeņins.

[11] Filistrs – pašapmierināts un aprobežots cilvēks ar šauriem, mietpilsoniskiem uzskatiem un liekulīgu rīcību. Sal. Latviešu literārās valodas vārdnīca. 2. sējums. Rīga: Zinātne, 1973, 528. lpp.

[12] Menševiki – no krievu valodas меншевики; angļu Mensheviks, vācu Menschewiki, franču mencheviks, arī – mazinieki – ir vēsturiski izveidojies novirziens sociāldemokrātiskajā kustībā Krievijas Impērijas teritorijā. Apzīmējums “mazinieki” radās pēc tam, kad Vladimirs Ļeņins (Владuмир Ильuч Лeнин, 1870–1924) un viņa atbalstītāji (vēlāk dēvēti par “lieliniekiem”) ieguva lielāku balsu skaitu Briseles kongresā (1903) un spēja panākt sev vēlamu lēmumu pieņemšanu. Sal. Šiliņš J. “Mazinieki”. Nacionālā enciklopēdija. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/88550-mazinieki [aplūkots 2021. gada 22. novembrī].

[13] Лаговиер Н. Пределы обязательного допущения защиты в советском уголовном процессе. (По поводу ст. 15 проекта УПК). Еженедельник советской юстиции. № 10, 1928, с. 293.

[14] Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 164.–165. lpp. Citēts pēc: Уголовный процесс: по лекціям проф. Минца. Рига: [b. i.], 1922/23.

[15] Sal. Mincs P. Ekstraordinārā krimināljustīcija. Grāmatā: Rusanovs E. Versija par Paula Minca dzīvi un viņa ekstraordināro krimināljustīciju. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 23.–25. lpp., 167. lpp., 171. lpp.

[16] Arhetips [gr. archetypon < archē sākums + typos forma, pirmveids, paraugs] Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u.c. Rīga: Avots, 2005, 68. lpp. Šeit domāti kā slēpti un stabili mehānismi jeb faktori, kas ne tikai ietverti pozitivizētajos normatīvajos aktos, bet arī būtiski ietekmē šo normu piemērotāju psiholoģiju.

[17] Sal. Rusanovs E. Rietumeiropas vēsturiskās kriminālprocesa doktrīnas evolūcijas nekonsekvences un problēmas Latvijā. Grāmatā: Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājumā “Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva”. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 393. lpp.

[18] Смирнов A. Российский уголовный процесс: от заката до рассвета. Pieejams: https://pravo163.ru/rossijskij-ugolovnyj-process-ot-zakata-rassveta/ [aplūkots 2021. gada 21. oktobrī].

[19] Смирнов А. Модели уголовного процесса. Санкт-Петербург: Наука, 2000, c. 193–194.

[20] Уголовно-процессуальный кодекс РСФСР. История законодательства СССР и РСФСР по уголовному процессу и организации суда и прокуратуры 1917–1954 г. Сборник документов. Под ред. C.A. Голунского. Сост. Л.Н. Гусев. Москва: Госюриздат, 1955, с. 188.

[21] Собрание узаконений и распоряжений рабочего и крестьянского правительства РСФСР. РСФСР, 1928, 117, с. 733; Собрание законов и распоряжений рабочекрестьянского правительства Союза Советских Социалистических Республик, 1929, 3, с. 106.

[22] Sal. Головко Л. Постсоветская теория судебного контроля в досудебных стадиях уголовного процесса: попытка концептуального переосмысления. Журнал: Государствро и правда, 2013, № 9, с. 22. Skat. plašāk arī Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. IV “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/279915-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-iv-izmeklesanas-noslep/ [aplūkots 2021. gada 22. novembrī].

[23] Sal. Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280002-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-v-izmeklesanas-noslepu/ [aplūkots 2021. gada 22. novembrī].

[24] Skat. plašāk: Šulcs L. Kriminalprocess: [lekcijas]. Rīga: [b.i.]: 1940.

[25] Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280002-izmeklesanas-noslepums-ka-latvijas-postpadomju-perioda-kriminalprocesa-mantra-v-izmeklesanas-noslepu/ [aplūkots 2021. gada 15. novembrī].

[26] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess (vispārīgā daļa) un tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1970, 92. lpp.

[27] Prof. Arturs Liede (1905–1981) – Latvijas Valsts Universitātes Juridiskās fakultātes profesors. Skat. plašāk: Rusanovs E. Arturs Liede un Lotārs Šulcs: vienaudži, personības, juristi Latvijai liktenīgajos gados (1940–1945). Pieejams: https://www.rusanovs.lv/wp-content/uploads/2018/06/Lotars_Sulcs_Arturs_Liede_vienaudzi_personibas_juristi_WW.pdf [aplūkots 2021. gada 28. oktobrī].

[28] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess (vispārīgā daļa) un tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1970, 93. lpp.

[29] Diskrecionārs – tāds, kam ļauts rīkoties pēc saviem ieskatiem; diskrecionārā vara – amatpersonas vai institūcijas tiesības rīkoties pēc saviem ieskatiem. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2015, 176. lpp.

[30] Autoru kolektīvs. Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa komentāri. Izdevniecība “Avots”, 1986. 201. lpp.

[31] Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Kriminālprocesa kodekss. LPSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, Nr. 6, 09.02.1961.

[32] Autoru kolektīvs. Latvijas PSR Kriminālprocesa kodeksa komentāri. Izdevniecība “Avots”, 1986, 200.–201. lpp.

[33] Žargons – atsevišķas sociālas vai profesionālas grupas pārstāvju lietotā neliterārā leksika. Sal. Bušs O., Ernstsone V. Latviešu valodas slenga vārdnīca. Rīga: Norden AB, 2006, 6. lpp.

[34] Slengs – neformālās situācijās lietojama neliterāra leksika, kā arī frazeoloģiski izteicieni, kuri neatbilst literārās valodas kodificētajai normai un kuru raksturo samērā zems sociālais prestižs un zināma odiozuma pakāpe valodas lietotāju vairākuma vērtējumā. Sal. Bušs O., Ernstsone V. Latviešu valodas slenga vārdnīca. Rīga: Norden AB, 2006, 6. lpp.

[35] Поплавская Н. Н. Состязательность в уголовном процессе России: закон и реальность. Российская юстиция. 2008, № 6, СПС “Консультант+”. Iepazīties ar raksta saturu var šeit: https://wiselawyer.ru/poleznoe/31523-sostyazatelnost-ugolovnom-processe-rossii-zakon-realnost [aplūkots 2021. gada 21. oktobrī].

[36] Уголовно-процессуальный кодекс РСФСР. Постановление ВЦИК от 15 февраля 1923 г. История законодательства СССР и РСФСР по уголовному процессу и организации суда и прокуратуры 1917–1954 г. Сборник документов. Под ред. C.A. Голунского. Сост. Л.Н. Гусев. Москва: Госюриздат, 1955, с. 261.

[37] Положение о прокурорском надзоре. СУ РСФСР. 1922 г. № 36. c. 424. История законодательства СССР и РСФСР по уголовному процессу и организации суда и прокуратуры 1917–1954 г. Сборник документов. Под ред. C.A. Голунского. Сост. Л.Н. Гусев. Москва: Госюриздат, 1955, с. 230.

[38] Куприянова О.И. В поисках принципов советского уголовного процесса в 20-е годы. Pieejams: https://cyberleninka.ru/article/n/v-poiskah-printsipov-sovetskogo-ugolovnogo-protsessa-v-20-e-gg [aplūkots 2021. gada 10. oktobrī]

[39] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess (vispārīgā daļa) un tiesu pierādījumi. Rīga: Zvaigzne, 1970, 95. lpp.

[40] 1917. gada 24. novembra Tautas komisāru padomes dekrēts “Par tiesu” [Nr. 1]: О Суде. Декрет [Nr. 1] СНК РСФСР, опубликованный в “Газете Временного Рабочего и Крестьянского Правительства” 24 ноября 1917 г. История законодательства СССР и РСФСР по уголовному процессу и организации суда и прокуратуры 1917–1954 г. Сборник документов. Под ред. C.A. Голунского. Сост. Л.Н. Гусев. Москва: Госюриздат, 1955, с. 31.

[41] 1918. gada 7. marta Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas dekrēts “Par tiesu” [Nr. 2]: О Суде. Декрет [Nr. 2] ВЦИК, опубликованный 7 марта 1918 г. История законодательства СССР и РСФСР по уголовному процессу и организации суда и прокуратуры 1917–1954 г. Сборник документов. Под ред. C.A. Голунского. Сост. Л.Н. Гусев. Москва: Госюриздат, 1955, с. 40.

[42] Токунов А. Право подозреваемого, обвиняемого и подсудимого нa защиту в Советском уголовном процессе по УПК РСФСР 1922 и 1923 гг. Pieejams: https://cyberleninka.ru/article/n/pravo-podozrevaemogo-obvinyaemogo-i-podsudimogo-na-zaschitu-v-sovetskom-ugolovnom-protsesse-po-upk-rsfsr-1922-i-1923-gg/viewer [aplūkots 2021. gada 11. novembrī]

[43] Крыленко Н. К проекту нового УПК. Еженедельник советской юстиции. 1927. № 47, с. 1458.

[44] Пленум Верховного суда о реформе УПК. Еженедельник советской юстиции. 1928. № 8, c. 241.

[45] Skatīt plašāk: Лаговиер Н. Пределы обязательного допущения защиты в советском уголовном процессе. (По поводу ст. 15 проекта УПК). Еженедельник советской юстиции. 1928. № 10, c. 295.

[46] Лаговиер Н. Пределы обязательного допущения защиты в советском уголовном процессе. (По поводу ст. 15 проекта УПК). Еженедельник советской юстиции. 1928. № 10, c. 295.

[47] Куприянова О.И. В поисках принципов советского уголовного процесса в 20-е годы. Pieejams: https://cyberleninka.ru/article/n/v-poiskah-printsipov-sovetskogo-ugolovnogo-protsessa-v-20-e-gg [aplūkots 2021. gada 10. oktobrī].

[48] Куприянова О.И., atsaucoties uz: Лаговиер Н. Пределы обязательного допущения защиты в советском уголовном процессе. (По поводу ст. 15 проекта УПК). Еженедельник советской юстиции. 1928. № 10, c. 293;
Куприянова О.И. В поисках принципов советского уголовного процесса в 20-е годы. Pieejams: https://cyberleninka.ru/article/n/v-poiskah-printsipov-sovetskogo-ugolovnogo-protsessa-v-20-e-gg [aplūkots 2021. gada 10. oktobrī]

[49] Куприянова О.И. В поисках принципов советского уголовного процесса в 20-е годы. Pieejams: https://cyberleninka.ru/article/n/v-poiskah-printsipov-sovetskogo-ugolovnogo-protsessa-v-20-e-gg [aplūkots 2021. gada 10. oktobrī]

[50] Ibid.

[51] Куприянова О.И., atsaucoties uz: Крыленко Н.В. К проекту нового УПК. Еженедельник советской юстиции. 1927. № 147 c. 1457.

[52] Куприянова О.И. В поисках принципов советского уголовного процесса в 20-е годы. Pieejams: https://cyberleninka.ru/article/n/v-poiskah-printsipov-sovetskogo-ugolovnogo-protsessa-v-20-e-gg [aplūkots 2021. gada 10. oktobrī].

[53] Смирнов А. Модели уголовного процесса. Санкт-Петербург: Наука, 2000, с. 134–135.

[54] Rusanovs E., Skutele S. Herberta Pakera divu kriminālprocesa modeļu doktrīna. Rīga: Rusanovs & Partneri, 2021, 17. lpp.

[55] Nietzsche F. On the advantage and disadvantage of history for life. Indianapolis, Cambridge: Hackett Publishing Company, Inc., 1980, p. 22.

[56] Salīdzinājumam: Index Librorum Prohibitorum – aizliegto grāmatu reģistrs, ko Romas katoļu baznīca aizliedza lasīt, cenšoties pasargāt kristiešus no ķecerības un maldiem. Par reģistrā iekļauto grāmatu tirgošanas, lasīšanas vai interpretācijas pārkāpumu draudēja izslēgšana no baznīcas.

[57] Sal. Balodis R., Kārkliņa A. Valsts tiesību attīstība Latvijā: otrais neatkarības posms. Latvijas Universitātes Žurnāls “Juridiskā Zinātne”, 2010, Nr. 1, 30. lpp.

[58] Lai autoriem piedod profesore Dr. iur. Ārija Meikališa un profesore Dr. iur. Kristīne Strada–Rozenberga par šī izteikuma aizņemšanos un pārfrāzēšanu. Acīmredzot, laiku pa laikam šādu jautājumu tomēr ir vērts uzdot.

[59] Sal. Rusanovs E. Rietumeiropas vēsturiskās kriminālprocesa doktrīnas evolūcijas nekonsekvences un problēmas Latvijā. Grāmatā: Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājumā “Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība: dažādu tiesību nozaru perspektīva”. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2019, 393. lpp.

[60] Skat. arī Rusanovs E. Latvijas kriminālprocesa doktrīnas avotu meklējumos. Jurista Vārds, 2015, Nr. 01, 29.–30., 33. lpp.

8
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VIII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – kriminālprocesa reforma
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess
Kristaps Mikoss
Eseja
Personu izlikšana no dzīvojamās telpas, izmantojot saistību bezstrīdus piespiedu izpildīšanas procedūru
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
“Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. V. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna un Latvijas starpkaru perioda kriminālprocess
AUTORU KATALOGS