Šis raksts ir par jēgpilnību – vārds iespējams nav valodnieciski korekts, bet pauž autora domu – par tiesību normu jēgu, par to izdošanu, grozījumu izstrādāšanu, raugoties uz to no skatpunkta, ka ar tiesību normām (to grozījumiem) ir gribēts kaut ko sasniegt, kaut ko uzlabot, sakārtot. Ikdienā, saskaroties ar dažādu tiesību normu grozījumiem vai jaunu tiesību normu pieņemšanu, rodas iespaids, ka īsti neko ar to nav gribēts sasniegt, vai nav skaidri saprotams, kāds ir bijis tā mērķis. Grozījumi un jaunās tiesību normas nav piepildītas ar to, lai šo normu piemērošana nestu jēgu, nav piesūcinātas ar jēgpilnību. Tie ir vērsti uz seku risināšanu ne pēc būtības/jēgas. Brīžiem pat liekas, ka pieeja ir formāla un birokrātiska, nevis tāda, lai patiesi būtu jēgpilna – lai tiesību normas būtu viegli atrast, uztver, izprast, piemērot un ievērot, lai tiesību normas darbotos pašas par sevi, kā arī lai tās būtu izpildāmas un administratīvie sodi būtu galējais solis.
Autors savu domu rakstā izklāstīs caur dažām savstarpēji nesaistītām, bet sabiedrībā aktuālām jomām. Lai gan, šādi izklāstot domu, tā nav atspoguļojama pilnībā, autors cer, ka idejas pamatdoma būs uztverama.
Ņemot vērā, ka viena no sabiedrībā aktuālām tēmām ir dzīvnieku labturība un aizsardzība, 2024. gada 1. jūlijā stājās spēkā jauni Ministru kabineta (MK) noteikumi Nr. 411 “Mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumi”, ar kuriem spēku zaudēja MK noteikumi Nr. 266 “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai”. Rakstā netiks veikta iedziļināšanās abu minēto noteikumu pilnvērtīgā salīdzināšanā. Pēc iepazīšanās ar jaunajiem MK noteikumiem, to analīzes, kā arī pēc sazināšanās ar dažādām iestādēm, autors secināja, ka jaunie MK noteikumi vērsti uz dzīvnieku labturību un aizsardzību, kā jau tas parādās nosaukumā, bet ne uz dzīvnieka radīto kaitējumu, diskomfortu sabiedrībai, ja vien tas pakārtoti nav saistīts ar dzīvnieka labturības prasību neievērošanu. Noteikumos noteiktas dažādas prasības attiecībā uz dažādu sugu turēšanu, to labturību, nosakot, piemēram, ka “dzīvnieku kopj atbilstoši tā fizioloģijai un etoloģijai tā, lai tam neradītu sāpes, ciešanas vai savainojumus”;[1] “dzīvniekam nodrošina fizisku aktivitāti un brīvas kustības atbilstoši tā etoloģijai un fizioloģijai, piemēram, staigāšanu, skriešanu, spēlēšanos, apgriešanos, stāvēšanu, stāvēšanu uz pakaļkājām, astes luncināšanu, apgulšanos pilnībā izstieptā ķermeņa stāvoklī”[2] “par trim mēnešiem vecākam sunim, ko tur telpās, voljērā vai citā ierobežotā teritorijā, ne retāk kā divas reizes diennaktī nodrošina vismaz 30 minūšu ilgu pastaigu vai skriešanu un citu fizisko aktivitāti atbilstoši tā fizioloģijai”[3] u.tml. Vienlaikus norma attiecībā uz sabiedrībai radīto kaitējumu, diskomfortu, kā tas bija noteikts MK noteikumos Nr. 266, ka mājas (istabas) dzīvnieka īpašniekam vai turētājam ir pienākums nodrošināt, lai dzīvnieks netraucētu iedzīvotājus, nav pārņemta jaunajos MK noteikumos Nr. 411. Par šo uzsāktas diskusijas gan dažādu iestāžu starpā, gan sabiedrībā. Jaunie MK noteikumi nav vērsti uz sabiedrības drošības un komforta nodrošināšanu, ja tas pakārtoti nav saistīts ar dzīvnieka labturības prasību neievērošanu. Sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšanas uzdevums primāri gulstas uz Valsts un pašvaldības policiju, bet dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumu kontroles uzdevums – uz Pārtikas un veterināro dienestu.
Par dzīvnieku labturības prasību pārkāpumiem atbildība noteikta Dzīvnieku aizsardzības likumā. Šajā likumā noteiktas arī kompetentās iestādes, kuras veic un izskata administratīvos pārkāpumus attiecībā uz dzīvnieku labturības prasību neievērošanu:
• “.. līdz lietas izskatīšanai veic pašvaldības policija vai pašvaldības administratīvā inspekcija, bet administratīvā pārkāpuma lietu izskata pašvaldības administratīvā komisija vai apakškomisija”;[4]
• “.. Pārtikas un veterinārais dienests”;[5]
• “.. līdz administratīvā pārkāpuma lietas izskatīšanai veic arī Valsts policija, bet administratīvā pārkāpuma lietu izskata Pārtikas un veterinārais dienests”.[6]
Paturot prātā iepriekš minēto, rodas jautājums par jēgpilnību – vai un cik liela jēga ir noteikt uzraugošās iestādes par dzīvnieku turēšanas un labturības noteikumu ievērošanu, kurām nav speciālās zināšanas par attiecīgo dzīvnieku vajadzībām pēc to genotipa, fenotipa, etoloģijas, fizioloģijas? Kur ir noteikumu jēga tajā, ka nespeciālisti risinās šos jautājumus? Vai ar to tiks sasniegts mērķis – dzīvnieka labturības prasību ievērošana, vai tikai formāli statistikai uzsākti administratīvā pārkāpuma procesi?
Savā profesionālajā darbībā autors cenšas uzturēt kontaktus un sadarboties ar dažādām iestādēm, lai kompetentāk tiktu izvērtēts konkrētais gadījums un attiecīgi arī pie tā strādāts, ņemot vērā, kuras iestādes darbinieku zināšanas un kompetence vairāk pielietojamas konkrētā gadījuma izskatīšanā. Šāda sadarbība ir noderīga un nepieciešama, lai gadījums tiktu izskatīts kvalitatīvi, tai pašā laikā nenotiktu tā sauktā “futbolešana”, jo problēmsituācijas var risināt dažādas iestādes – jebkura no iepriekš minētajām iestādēm, kura saņēmusi informāciju.
Savukārt attiecībā uz kūlas veidošanās pieļaušanu un kūlas dedzināšanu Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas pēc administratīvās atbildības reformas vairs nav spēkā, bija noteikta atbildība “par zemes apsaimniekošanas pasākumu neizpildīšanu un zāles nepļaušanu, lai novērstu kūlas veidošanos”,[7] kā arī par “kūlas dedzināšanu”.[8] Pašvaldības policija varēja konstatēt un veikt administratīvā pārkāpuma procesu par šiem pārkāpumiem. Raksta sagatavošanas brīža tiesiskajā regulējumā ir noteikts, ka “atbildīgā persona veic pasākumus, lai teritorijā nenotiktu kūlas vai zāles degšana”,[9] kas ir daļa no vispārīgajām ugunsdrošības prasībām teritorijā. Savukārt atbildība par noteikto ugunsdrošības prasību neievērošanu un kūlas dedzināšanu noteikta Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likumā,[10] kur kompetence veikt administratīvā pārkāpuma procesu par ugunsdrošības noteikumu neievērošanu ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, bet par kūlas dedzināšanu arī Valsts un pašvaldības policijai līdz lietas izskatīšanai. Pēc autora domām, kūlas dedzināšana būtu smagāks pārkāpums, ko arī apstiprina noteiktā sankcija. Tādēļ rodas jautājums: kādēļ kompetence kūlas veidošanās pieļaušanas jomā nevarētu būt pašvaldības policijai, ņemot vērā, ka pašvaldības policija atbilstoši pašvaldību saistošajiem noteikumiem uzrauga un kontrolē teritoriju kopšanu un uzturēšanu? Saistošie noteikumi savukārt nevar dublēt jau spēkā esošās tiesību normas, līdz ar to tajos nevar iekļaut normas par kūlas veidošanās nepieļaušanu.
No iepriekš apskatītajām tēmām izriet, ka par specifisku noteikumu ievērošanu, kur nepieciešamas specifiskas zināšanas, uzraudzības kompetence ir uzlikta arī iestādēm (to darbiniekiem), kurām nav specifisku zināšanu, bet tajā jomā, kuru veic attiecīgā iestāde, kompetence nav noteikta. Lai gan tas nav noticis vienlaicīgi, minētais, autora ieskatā, ir neloģiski.
Tāpat autors uzskata, ka interesanta situācija rodas ar koku ciršanu ārpus meža. MK noteikumi nosaka, kādos gadījumos, pie kādiem apstākļiem un kādās teritorijās ārpus meža var cirst kokus, bet par šo noteikumu neievērošanu atbildība ir noteikta Meža likumā, kurā ietvertais regulējums ir vērsts uz darbībām mežā. Ja kādam ar šo jomu nav saskarsmes, tad saikni starp minētajiem MK noteikumiem un Meža likumu nav viegli atrast vai izsecināt, jo starp tiem nav loģiskās pakārtotības. Tās būtu atsevišķi – savstarpēji nesaistīti – regulējamas situācijas.
Varētu salīdzināt – MK noteikumi Nr. 279 “Ceļu satiksmes noteikumi”, par kuru neievērošanu atbildība paredzēta Ceļu satiksmes likumā. Konkrētu nozari jāregulē ar atbilstošām loģiskā kārtībā pakārtotām tiesību normām. Jebkuram, arī ne tiesību zinātņu speciālistam, tiesību normām jābūt loģiski atrodamām un atbilstoši nepieciešamībai izsecināmām. Atbildība par ceļu satiksmes noteikumu neievērošanu nav noteikta kādas citas jomas likumā. Vai arī likumam būtu jābūt precizētam, nosakot, ka tas attiecas gan uz darbībām mežā, gan uz koku ciršanu ārpus meža, to nosakot gan likuma nosaukumā, gan likuma mērķī un objektā. Tiesību normām būtu jābūt ar jēgu, nevis, kā šķiet, atbildību par koku ciršanu ārpus meža nebija īsti kur “ielikt” – tad to “uz fikso” “ielika” Meža likumā.
Jēgpilnības jautājumu varētu skatīt arī vēl caur vairākām citām tiesību normām, piemēram, atkritumu apsaimniekošanas jomā, decentralizētās kanalizācijas sistēmas jomā un vēl citās, bet šajā rakstā tas netiks darīts.
Jo vairāk autors saskaras ar šīm un citām jomām, jo vairāk liekas, ka zūd jēgpilnība, jo šķiet, ka tiesību normas tiek izstrādātas atrauti no to piemērošanas. Mehānisma zobrati strādā katrs pats par sevi. Likumdevēja pārstāvji izdod tiesību normas, jo no viņiem to prasa, neiedziļinoties reālajā situācijā, neizprotot, kas un kā tās praktiski piemēros, kā arī kā tās reāli darbosies. Savukārt tiesību normu piemērotājs tās piemēro formāli – pēc idejas, ka tiesību piemērotājam ir noteikts, ka tas jādara, un tas to dara – bet kā vajag un kā ir domāts, to tiesību piemērotājs nezina, kā saprot, tā dara. Līdz ar to katrā iestādē rodas sava interpretācija par normatīvā regulējuma ideju un mērķi. Katrā iestādē tiek izstrādātas savas veidlapas, tiek izstrādāta sava pieeja un taktika. Gala rezultātā nav vienotas pieejas tiesību normu piemērošanā, līdz ar to arī nav jēgpilnības.
Autors 2024. gadā piedalījās saistošo noteikumu par teritorijas kopšanu un ēku uzturēšanu izstrādē. Pievēršoties minētajam jautājumam, tika ieteikts izveidot darba grupu, kurā šo jautājumu risinātu vairākas ar šo situāciju saistītas, bet ar dažādu pieredzi un dažādiem šīs situācijas darba uzdevumiem apveltītas personas. Lai vispusīgāk izprastu situāciju un iegūtu papildu informāciju tieši jautājumā par teritoriju kopšanu (zāles pļaušanu), tika apmeklēts seminārs par pļavām, kurā autors vēlējās iegūt informāciju par pilsētas pļavu veidošanu. Tāpat tika analizēti autora darba pienākumu veikšanas laikā saņemtie problēmjautājumi, tiesībsarga atzinumi, kā arī vēl cita informācija. Lai plašāk izprastu situāciju un veidotu vienotāku pieeju situācijas risināšanai, tika apskatīti un analizēti vairāku novadu saistošie noteikumi. Šāds darbs tika ieguldīts, lai saistošajos noteikumos iekļautās normas būtu ar jēgu – lai iedzīvotājiem varētu skaidrot, kādēļ ir pieņemta konkrēta tiesību norma, kura jāievēro un ar kuru ir uzlikts kāds pienākums.
Autors uzskata, ka teritorijas kopšanas jautājumu vispārīgi vajadzētu regulēt valstiskā līmenī, lai nodrošinātu vienotu pieeju.
Pēc autora domām, tiesību normām būtu jābūt tādām, lai gan tiesību piemērotājiem, gan sabiedrības daļai, uz kuru konkrētā tiesību norma attiecas, tās būtu skaidri saprotamas un izpildāmas. Tiesību normām un visai sistēmai kopumā būtu jābūt izstrādātai un sakārtotai tā, lai cilvēkus motivētu ievērot tiesību normas, lai būtu reālas un izpildāmas iespējas ievērot normatīvo regulējumu, nevis tikai noteikti aizliegumi un sodi par to pārkāpšanu. Autora ieskatā, visticamāk, utopiski domājot, vajadzētu būt tā, ka tiesību normu piemērotājs, pamatojoties uz izdotajām tiesību normām un atbilstoši sakārtotai konkrētai sistēmai, veic likumaudzināšanu (veic cilvēku audzināšanu, skaidrojot tiesību normu, izdarīto pārkāpumu, norādot, kādas būtu korektas situācijas risināšanas iespējas), sodīšanu veicot vien galējas nepieciešamības gadījumā, kad likumaudzināšana nebūtu rezultējusies. Pēc autora domām, šādā gadījumā arī sabiedrības līdzdalība būtu aktīvāka un arī uzticība gan tiesībsargājošām iestādēm, gan tiesību sistēmai būtu lielāka, ja sabiedrība redzētu, ka tiesību normas ir jēgpilni vērstas uz mērķa sasniegšanu, nevis tikai uz sodīšanu. Vienīgi šāda pieeja, visticamāk, nebūtu iespējama pie šī brīža iestāžu kapacitātes.
Tāpat autors uzskata, ka, izstrādājot tiesību normu grozījumus, būtu jānoskaidro personu, kuras strādās ar šīm tiesību normām, viedoklis, piemēram, dažādos novados, dažādās teritorijās (pilsētas un lauku teritorijās), kurām var būt izkristalizējušās dažādas problēmas vai rasti risinājumi. Katrs varētu dalīties ar savu pieredzi, problēmsituāciju risināšanas pieeju, kādam, iespējams, būtu kāda tiesu prakses atziņa, ko pievienot. Visi kopā varētu rast vienotu pieeju par normatīvā regulējuma kontrolējošo jomu. Mehānisma zobratiem jādarbojas vienoti, lai mehānisms jeb sistēma darbotos un darbotos ar jēgu.
Darbs pie tiesību un to grozījumu izstrādes ir sarežģīts, laikietilpīgs, jo ir nepieciešams uztvert, meklēt un analizēt dažādu informāciju, izprast regulējamās tiesību normas problēmjautājumus, kā arī vairākkārt darba grupās diskutēt par izdodamo tiesību normu. Šādās darba grupās jāpiedalās dažādiem speciālistiem, kuri ir saistīti ar tiesību normas regulējošā jautājuma izpildi, uzraudzību, saistītās sfēras sakārtošanu. Tiesību normai jābūt skaidrai, uztveramai un izpildāmai. Nevajadzētu būt tā, ka gaidām, kad radīsies kāds tiesu precedents, un no tā attiecīgi vadāmies turpmākajā normas piemērošanā, jo darbam ar tiesību normu piemērošanu būtu jābūt skaidram jau no pašas tiesību normas.
Autors uzskata, ka sadzīviska rakstura situāciju regulēšana ir pārāk sadrumstalota, sarežģīta un sapiņķerēta – piemēram, lai atbilstoši prasībām uzturētu savu īpašumu un veiktu kādas darbības tajā, ir jāpārzina vairākas tiesību normas (likumi, MK noteikumi, saistošie noteikumi, kas dažādās pašvaldībās var būt atšķirīgi). Tā kā šīs sadzīviska rakstura situācijas skar plašu sabiedrības loku, varētu pat teikt – ikvienu, šo jomu regulēšanai būtu jābūt ērtākai – gan atrast, gan uztvert un izprast, gan izpildīt.
[1] Ministru kabineta 2024. gada 1. jūlija noteikumi Nr. 411 “Mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumi”, 5. punkts.
[2] Turpat, 8. punkts.
[3] Turpat, 15. punkts.
[4] Dzīvnieku aizsardzības likums, 60. panta pirmā daļa.
[5] Turpat, 60. panta trešā daļa.
[6]Turpat, 60. panta sestā daļa.
[7] Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss, 51. pants (zaudējis spēku).
[8] Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss, 179. pants (zaudējis spēku).
[9] Ministru kabineta 2016. gada 19. aprīļa noteikumi Nr. 238 “Ugunsdrošības noteikumi”, 28. punkts.
[10] Ugunsdrošības un ugunsdzēsības likums, 55. pants.