Pārstāvot klientus reģionos, man ir radusies pārliecība, ka ārpus Rīgas nepieļaujami bieži policija un tiesas ir tik saistītas savā starpā pat tīri sadzīviskā līmenī, ka nereti uz objektīvu tiesu grūti cerēt. Īpaši izteikti tas ir pilsētās, kur tiesa un policija atrodas vienā ēkā.
Par laimi, ikdienas darbā jāsaskaras ar profesionālu un objektīvu tiesnešu darbu. Piemēram, tikko saņēmām Latgales apgabaltiesas 2013. gada 27. decembra spriedumu lietā Nr. 112025613 saistībā ar radara „Iskra” veikto transportlīdzekļa braukšanas ātruma mērījumu. No vienas puses, tiesa lietu izskatījusi vispusīgi, pilnīgi un objektīvi saskaņā ar LAPK 237. pantu. No otras puses, „Jurista Vārda” publikācijas "Vainīguma prezumpcija braukšanas ātruma režīma ievērošanas lietās" (Jurista Vārds, 8.11.2011., Nr. 45 (692)) kontekstā šis spriedums ir šedevrs un paraugs gan šīs kategorijas lietās, gan citās administratīvā pārkāpuma procesa lietās.
Taču, par nelaimi, jāsaskaras arī ar pilnīgu pretpolu. Tā, piemēram, kāda Vidzemes novada rajona tiesas tiesnese tiesas sēdēs uzvedas kā policijas advokāte, sakot priekšā policistiem, kā jāatbild uz jautājumiem, lai novērstu visus trūkumus un pretrunas. Šī tiesnese vienmēr lemj par labu policijai pat tad, kad tas ir uzkrītoši nepamatoti, aizmirstot par tiesneša sūtību un likuma burtu, par objektivitāti pat nav vērts runāt. Pēc tam apgabaltiesa šos brīnumus atceļ. Piemēram, ar Vidzemes apgabaltiesas 2011. gada 13. decembra spriedumu lietā Nr. 111014511 tika konstatēts, ka policists K.R. manipulējis ar pierādījumiem. Savukārt ar Vidzemes apgabaltiesas 2012. gada 20. jūlija spriedumu lietā Nr. 111004712 tika konstatēts, ka tās pašas pilsētas policists A.S. manipulējis ar pierādījumiem. Tikko iepriekš minētā tiesnese sodīja kādu vadītāju par bēgšanu no policijas (lieta Nr. 111016913), balstoties uz tā paša policista K.R. liecībām, lai gan viņš šoreiz jau 1. instancē tika pieķerts melošanā – ziņojumā rakstīja, ka automašīnu stādinājis, ieslēdzot operatīvā transportlīdzekļa bākugunis, bet tiesā paskaidroja, ka tas darīts, izmantojot zizli.
Secinājums ir viens: ārpus Rīgas nepieļaujami bieži policija un tiesas ir tik saistītas savā starpā pat tīri sadzīviskā līmenī, ka nereti uz objektīvu tiesu grūti cerēt, jo katrā tiesā ir vismaz viens tiesnesis, kurš precīzi atdarina iepriekš minēto kolēģi. Īpaši izteikts tas ir pilsētās, kur tiesa un policija atrodas vienā ēkā, un dažreiz pat ir sajūta, ka nevar atšķirt, kur beidzas policija un kur sākas tiesa un otrādi, piemēram, Ogrē, Bauskā, Preiļos (te var novērot, kā pirms tiesas sēdes policijas pārstāvis tiesneša kabinetā iedzer kafiju un jautri patērzē).
Vienīgais risinājums ir ļaut pie administratīvās atbildības saucamajai personai izvēlēties pārkāpumu izskatīt citā pilsētā. Šobrīd pārkāpumus, par kuriem piemēro administratīvo arestu, izskata tiesā pēc pārkāpuma izdarīšanas vietas, bet pārējos gadījumos tiesā pēc deklarētās vietas. Līdz ar to otrajā gadījumā cilvēki cerībā uz taisnīgu tiesu bieži deklarējas Rīgā. Vai tas ir optimāls risinājums?
