Domāju, ka katram advokātam ir lietas, kuru iznākums viņiem ir īpaši svarīgs. Man tādas šķiet lietas, kuras skar bērnu intereses, tajā skaitā uzturlīdzekļu piedziņas lietas, jo bērni ir spiesti paļauties, ka viņu tiesības pienācīgi aizsargās un pārstāvēs pieaugušie. Iedvesmu šim necilajam rakstu darbam deva kāds šonedēļ saņemts Augstākās tiesas spriedums civillietā, kurā cita starpā tika lemts arī par uzturlīdzekļu piedziņu.
Gan starptautiskā, gan Latvijas tiesību kopumā atrodami vairāki normatīvie akti ar skaļiem nosaukumiem, kuros ir iekļautas lieliskas deklarācijas par bērnu tiesību aizsardzības īpašo nozīmīgumu utt. Savukārt, no otras puses, ir realitāte, kura bieži vien ir gana skaudra. Jādomā, ka tieslietu sistēmas sūtība būtu ikdienas realitātes tuvināšana deklarācijās paustajiem mērķiem.
Civilprocesa likums nosaka, ka, izspriežot lietu, tiesa novērtē pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības un vadās no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.
Dzīvē gūtie novērojumi katram cilvēkam, protams, atšķiras, tomēr ir atsevišķi fakti, par kuru esamību nebūtu jāšaubās – Saule lec austrumos, Zeme griežas ap savu asi, bet bērni, piemēram, aug un grib ēst utt.
Kādā lietā tiesnese, vērtējot uzturlīdzekļu pozīcijas, izteica no savas pieredzes izrietošu secinājumu, ka bērnam ziemas drēbes nebūtu jāpērk katru gadu, pat ne katru otro gadu, jo arī pati tiesnese nepērkot katru rudeni sev jaunu mēteli. Indīgo piezīmi par to, ka tiesnese atšķirībā no bērniem neaug (vismaz ne vertikāli), tiesa laimīgā kārtā ignorēja.
Citā lietā ar astmu slimojoša bērna māte uzturlīdzekļu aprēķinā bija iekļāvusi „sāls istabas apmeklējumu”. Prasības pieteikumam bija pievienots gan ārsta atzinums, ka šādas procedūras ir vitāli nepieciešamas, gan arī attiecīgās terapijas sniedzēja apliecinājums par izmaksu apmēru. Ar iebildumus nepieļaujošu secinājumu, ka visiem bērniem veselības aprūpe Latvijā ir bezmaksas, tiesnese šo uzturlīdzekļu pozīciju bezkaislīgi svītroja. Bērna māte nevēlējās pārsūdzēt spriedumu, jo uztvēra šo un vēl pāris citas tiesneses piezīmes kā personiski aizskarošas. Bērns saņēma nepieciešamo terapiju, jo māte papildus pamatdarbam uzņēmās vakaros veikt vēl arī apkopējas darbu. Toties atbildētāja ņirdzīgais uzvarētāja smīns no manas atmiņas nav izgaisis joprojām.
Ir tiesneši, kuri pieprasa rūpīgi dokumentēt un pierādīt katru uzturlīdzekļu pozīciju, savukārt citi tiesneši prasītāju iesniegtos čekus un citus pierādījumus neanalizē un uzturlīdzekļu pozīcijas vērtē pēc tā, vai tās ir atbilstošas un nav pārmērīgas. Nesen kādā lietā tiesnesis pauda nostāju, ka „tiesas nav jāpārvērš par makulatūras glabātuvi”, tādēļ nekādus čekus tiesai vispār nevajagot un uzturlīdzekļu apmēru pārsteidzošā veidā izvērtēja, par pamatu ņemot tikai atbildētāja algas lielumu.
Iepriekš minētajā lietā, kurā šonedēļ Augstākā tiesa pasludināja spriedumu, prasītāja vēlējās gan šķirt laulību, gan arī piedzīt uzturlīdzekļus aptuveni 125 eiro apmērā katram no diviem bērniem. Sākotnējam prasības pieteikumam tika pievienoti bērnu uzturēšanas izdevumus apliecinoši pierādījumi. Lieta ilga vairākus gadus, tādēļ daļa no sākotnēji norādītajiem izdevumiem, piemēram, bērnu autiņbikses, kļuva nevajadzīgas, tomēr, kā to pamatoti konstatēja rajona tiesa un apgabaltiesa, to vietā radās citi, vismaz tikpat lieli, izdevumi.
Savukārt atbildētājs bez īpašas uzturlīdzekļu atsevišķu pozīciju analīzes bija norādījis, ka dažās pozīcijās izdevumi esot „klaji fiktīvi”. Kas tieši ir „klaji fiktīvs”, ko iespējams iegādāt lētāk vai kas vispār nebūtu bērniem nepieciešams, atbildētājs neminēja, ne sniedzot paskaidrojumus tiesas sēdēs, ne apelācijas un kasācijas sūdzībās, uzturlīdzekļu apmērs netika motivēti apstrīdēts, netika pierādīts, ka pieprasītā summa nav samērīga ar atbildētāja mantas stāvokli vai spējām gūt atbilstošus ienākumus.
Lietā tika iegūti pierādījumi, ka atbildētājam pieder vairāki nekustamie īpašumi, tostarp vairāki dzīvokļi Rīgā, atbildētājs ir darbspējīgs, strādā un saņem algu, kuras apmērs nepārprotami ļauj samaksāt prasītājas prasīto summu savu bērnu uzturam. Pat neskatoties uz to, ka atbildētāja ienākumi bija lielāki par prasītājas algu, prasītāja vēlējās piedzīt no atbildētāja tikai pusi no bērnu uzturēšanas izdevumiem.
Abu zemāko instanču tiesas uzturlīdzekļu prasību apmierināja, tādēļ vēl jo pārsteidzošāks likās Augstākās tiesas secinājums, ka zemāko instanču tiesas nav noskaidrojušas, kādi ir bērnu uzturēšanai nepieciešamie patiesie izdevumi (izcēlums – mans).
Ministru kabineta noteikumos paredzēts, ka valsts noteiktais minimālais uzturlīdzekļu apmērs ir vai nu 80 eiro, vai 96 eiro. Vai tiešām dzīvē gūtie novērojumi Augstākās tiesas tiesnešiem ļāva secināt, ka šie 29 eiro (otra bērna gadījumā – 45 eiro), kas pārsniedza valsts noteikto minimumu, ir tik liela naudas summa, kas ļauj prasītājai uzturlīdzekļos iekļaut klaji fiktīvas nepatiesu izdevumu summas un tādējādi iedzīvoties uz atbildētāja rēķina? Ja vien nav šaubu par atbildētāja spēju maksāt uzturlīdzekļus, vai tiesai vispār ir jācenšas vērtēt to, vai 70 eiro mēnesī bērna pārtikai ir pamatota jeb pārmērīga summa? Vai sacīkstes un dispozitivitātes principi nenosaka, ka pierādīšanas nasta gulstas uz abām pusēm un, ja atbildētājs izsaka apgalvojumus par „klaji fiktīviem” uzturlīdzekļu izdevumiem, vai šādus apgalvojumus nav vismaz jācenšas pierādīt?
Šie ir tikai daži no piemēriem, kas ļauj secināt, ka tiesu prakse bieži vien nav vienveidīga, atšķiras gan likumu interpretācija, gan tiesas uzskati, piemēram, par pierādījumu pietiekamību. Saprotams, ka nav iespējams visas lietas izlemt pēc viena šablona, tomēr uzturlīdzekļu lietās tieši bērnu interešu nodrošināšanai būtu jābūt prioritārai. Uzturlīdzekļu lietas nebūt nav tikai civiltiesisks strīds starp prasītāju un atbildētāju, bet gan drīzāk par kāda bērna, kura bērnību jau tā nepārprotami ir ietekmējusi vecāku šķiršanās, tiesībām vismaz dzīves gaitas uzsākt līdzvērtīgās pozīcijās ar vienaudžiem.
