Gan lasot, gan klausoties, ko saka Jānis Vanags un Zbigņevs Stankevičs, allaž mani pārņem prieks, ka luterāņu un katoļu saimes mūsu valstī ir kārtīgu Mātes Latvijas dēlu vadībā. Jāatceras, ka ģimene, laulība un ticība ir tie mērķi, pa kuriem bez mitas šaus un metīs kultūrmarksisma un liberālisma apoloģēti, tamdēļ jo īpaši svarīgi ir, lai šo mūsu tautas vērtību ierakumu aizsargus komandētu gudri un erudīti ģenerāļi.
Prieks bija jo īpaši liels, klausoties arhibīskapa Vanaga kunga (turpmāk saukšu – “Arhibīskaps”) 18.novembra rīta sprediķi un lasot arī viņa rakstu “Latvijas Avīzē” ar nosaukumu “Klikšķis, kas Latvijai vajadzīgs” (skat. www.la.lv/janis-vanags-klikskis-kas-latvijai-vajadzigs). Arhibīskaps tajos plaši interpretēja Satversmes preambulu un turklāt darīja to pilnīgi pareizi. Arhibīskaps ļoti precīzi pateica, ka Latvija tomēr tieši latviešiem ir kaut kas citādāks, īpašāks nekā cittautiešiem, kuriem aiz muguras ir arī vēl kāda cita zeme (ja tā var teikt – etniskā dzimtene). Latviešiem visā plašajā pasaulē nav nevienas pašas citas vietas, uz kurieni atkāpties. Tāpēc latviešiem ir tas “būt vai nebūt” jautājums, kuru dažkārt nepamatoti dēvē par pārmērību jeb radikālismu.
Vienīgi tas, ka Arhibīskaps salīdzina latviešu un promaskaviski orientēto cittautiešu pretimstāvēšanu uz it kā vienādi neadekvātām pozīcijām, nav īsti pareizi. Nedrīkst aizmirst, kas šeit, šajā zemē, 50 gadus bija apspiedēji un kas – apspiestie. Apspiesto un viņu pēcnācēju pozīcijas – pat, ja tās arī kādreiz nešķiet īsti korektas un adekvātas – nevar mērīt ar to pašu mērauklu kā joprojām spēkā uzturētās apvainojušos apspiedēju netaisnīgās pozīcijas. Ja runājam par to, ka daži liek vienlīdzības zīmi starp atsevišķu latviešu dažkārt tiešām neadekvātajiem izteikumiem un Latvijā rezidējošo Maskavas 5.kolonnas pārstāvju izteikumiem, tad der šāda analoģija – ja kāds kādu aplaupa un šis aplaupītais savu aplaupītāju nolamā, tad ir netaisnīgi teikt: “Laupītājam patiešām nevajag laupīt, bet arī aplaupītajam upurim nevajag lamāties! Abi ir slikti!” Lai arī lamāšanās pati par sevi nav laba, konkrētajā kontekstā ir jāsaredz un jāsaprot, kas ir cēlonis un kas – sekas. Tādējādi tas, ka “Nacionālā apvienība” dažkārt tiek salīdzināta ar “Saskaņu” (jo abas, lūk, “kacinot tautu”), tikai norāda, ka tie, kas tiešām tā domā, politiski un morāli nav pārāk gudri.
Man Egila Levita izlolotā Satversmes paplašinātas preambulas ideja bija gaidīta – kā dabisks un loģisks turpinājums viņa savulaik vadītās Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas atzinumam par Satversmes neaizskaramo kodolu. Preambulas tekstā viss itin kā zināms, tik pašsaprotams. Kā savulaik norādīju – ja šī manis par paplašināto dēvētā Satversmes preambula būtu pieņemta līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, valstsnācija un pati Latviešu Valsts savā attīstībā ap šo laiku būtu tikušas jau daudz tālāk (Alliks A. Paplašināta Satversmes preambula – jo ātrāk, jo labāk. Pieejams: www.nacionalaapvieniba.lv/aktualitate/paplasinata-satversmes-preambula-jo-atrak-jo-labak).
Satversmes preambulas apspriešana Saeimā un tās pieņemšanas process bija nepatīkami pārsteidzoši ilgs un mokošs process. Tas ilgums un mokas acīmredzot liecināja par pašu latviešu zemo pašapziņu, neizpratni un pat bailīgumu, gļēvumu. Es ļoti cītīgi sekoju līdzi visam, ko kurš runāja un rakstīja par preambulas jautājumu. Brīžam tā aina patiešām bēdīga izskatījās. Nereti nācās piekrist Andrim Grūtupam, kurš nedaudz citā kontekstā reiz teica: “Satversmes reforma ir nevis juridisks, bet gan nācijas izdzīvošanas jautājums”. Man joprojām kremt, ka mani tautieši – juristi un politiķi – nebija gana stingri savā pārliecībā un viņu dēļ Saeimas apstiprinātajā Satversmes preambulā izpaliek jēdziens “valstsnācija” un vairākas citas sākotnējā E.Levita projektā paredzētas lietas.
Lai vai kā, patīkami, ka preambula sāk dzīvot, ka tā mazpamazām sāk kļūt par pašsaprotamu Satversmes un – plašākā nozīmē – Latviešu Valsts izpratnes sastāvdaļu. Satversmes preambulu savā runā pieminēja arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece. Viņas runa, manuprāt, bija viena no labākajām, kas pēdējo gadu laikā izskanējusi no Saeimas tribīnes. Tas, ka arī Valsts prezidents Andris Bērziņš (kuru savā tiešumā un karstasinībā nereti esmu dēvējis par “Valsts prezidenta vietas aizpildītāju”) Satversmes preambulu pieminēja savā runā, liecina, ka laikam pat viņš kaut ko no tā visa sāk saprast.
Tā arī ir Satversmes preambulas dziļākā jēga – kļūt par pašsaprotamību, par kuru vairs nav jāstrīdas, bet kuras saturs ir jāizprot un jāpiemēro (turklāt – arvien plašāk un dziļāk).
Igaunijas mediju eksperts Rauls Rebane ir teicis: “Informatīvā telpa ir 21.gadsimta karalauks. Viena no informācijas kara svarīgākajām iezīmēm ir tā, ka Tu nezini, ka Tev uzbrūk, un tu nejūti, ka esi zaudējis. Tu vienkārši domā, ka tā ir dzīve.” Tādēļ aicinu savus tautiešus būt stipriem savās domās, pārliecībā, vārdos un darbos un aizpildīt Latvijas informatīvo telpu ar pozitīvām un konstruktīvām, Latviešu tautu un valsti augšāmceļošām un tālākattīstošām idejām un argumentiem. “Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai”, tādēļ neļausim tai darīt pāri ne ar militāriem, ne mūsdienīgiem ideoloģiskiem, informācijas un propagandas ieročiem! Vārdam – milzu spēks. Vārds – visa iesākumā. Tādēļ jādomā līdzi un apzināti jāizvēlas, ko un kā paši runājam par sevi, savu tautu un valsti.
Aicinu arī lietot ikdienā preambulā diemžēl neiekļauto vārdu – valstsnācija! Un justies tai piederīgiem, būt neatņemamai daļai no tās!
