Pirmdienas rītā (30.novembrī) ziņu portālos plaši tika atspoguļots mūsu ģenerālprokurora Ē.Kalnmeiera 2015.gada 26.novembrī Latvijas radio 4 raidījumā “Действующие лица” teiktais par sīkajām (EUR 400?!) zādzībām un tiesībsargājošo institūciju darbinieku rīcību saistībā ar kriminālprocesu uzsākšanu vai drīzāk jau neuzsākšanu.
Noteikti visiem iesaku noklausīties šo raidījumu,[1] bet, ja pavisam godīgi, mani "nedaudz" satrauc ģenerālprokurora izteikumi.
Ja ir likums, tad tas ir jāpilda. Ja mums Latvijā, atšķirībā no Igaunijas vai Lietuvas, ko minēja ģenerālprokurors, nav noteikts minimālais slieksnis zādzībām, tad nevar teikt, ka šādas zādzības neviens netaisās izmeklēt un nevajag arī traucēt policiju (rakstīt iesniegumus). Sanāk, ka policijas darbinieki tagad jebkurā zādzības gadījumā rakstīs atteikumu kriminālprocesa uzsākšanai un cietušai personai būs jāsniedz sūdzība prokuratūrā (laiks un līdzekļi), un tikai tad kriminālprocess tiks uzsākts.
Un te viens jautājums saistībā ar šo – kā tad būs (ir?!) ar amatpersonu bezdarbību vai pat ļaunprātīgu pilnvaru izmantošanu? Krimināllikuma 318. un 319.pants vēl nav atcelti. Tāpat arī Krimināllikuma 291.pants par apzināti nelikumīga lēmuma taisīšanu joprojām ir spēkā. Un tieši par šo Krimināllikuma normu iespējamo piemērošanu attiecībā uz izmeklēšanu veicošajām amatpersonām mēs varam runāt gadījumos, kad policija atsaka uzsākt kriminālprocesus. Ģenerālprokurora minētais, ka personai nozog velosipēdu, bet policija atbild: “Ko tu nāc, tāpat neatradīsim!” un atteikumā uzraksta, ka persona ir pati pazaudējusi velosipēdu, tieši vedina domāt par apzināti nelikumīgu lēmumu pieņemšanu. Tomēr tā vietā, lai secinātu, ka tas ir slikti, aizbildinoties ar policijas kapacitāti vai kvalificēta personāla trūkumu, un nepieļaujami, ģenerālprokurors tikai teic, ka šādu policijas lēmumu atcels, uzsāks kriminālprocesu un… Un te nekas neseko, diemžēl.
Ja ir notikusi zādzība, tad kriminālprocess uzsākams ir nekavējoties. Protams, ka tas var vēlāk tikt izbeigts, noskaidrojot notikuma apstākļus vai arī nespējot neko darīt lietas labā – iestājoties noilgumam. Uzsākot procesu un vismaz pratinot kaut vai cietušo, ir iespējams iegūt informāciju, kas varētu noderēt turpmākajā darbā, jo parasti tie paši zagļi neveic tikai vienu noziedzīgu nodarījumu, bet to dara sistemātiski. Analizējot iespējamās zādzību vietas, zādzību izdarīšanas apstākļus, var nonākt pie secinājumiem, kas tad palīdz policijas darbiniekiem notvert šo zagli. Un šī zagļa notveršanas mērķis nav tikai konkrētā cietušā tiesību aizskāruma novēršana, bet gan visas mūsu sabiedrības interešu apdraudējuma novēršana un vispārēja prevencija.
Var būt, ka var piekrist ģenerālprokuroram, ka katram ir jābūt arī pašam piesardzīgam (somu veram ciet, makus bikšu aizmugurējās kabatās neliekam, velosipēdus pieslēdzam vai atstājam drošās vietās, dzīvokļus un mašīnas aizslēdzam un aprīkojam ar signalizāciju utt.) un ka praktiskajā darbā varam runāt par prioritātēm (laika resursu pārdale par labu kādai slepkavībai vai dzimumnoziegumam), taču nevaram, kaut neapzināti, dot mājienus neievērot likumus, neuzsākot kriminālprocesus tajos gadījumos, kad tas ir jādara.
Pat puse no minētajiem EUR 400 var būt pensionāra dzīvības vērta, bet velosipēds ir vienīgais veids, kā laukos cilvēks tiek uz veikalu pēc maizes. Kas aizsargās šos cilvēkus, ja ne policija un prokuratūra?
Protams, šī intervija aktualizē arī jautājumus par minimālo mantisko zaudējumu slieksni zādzību (neaizmirstot gan par nemantisko kaitējumu – sabiedrības interešu pārkāpumu) un kriminālpārkāpumu izmeklēšanas vienkāršošanu, bet uzsvēršu – kamēr likumdevējs nav veicis izmaiņas, mums visiem ir jāstrādā un jāsadzīvo ar to, kas ir.
[1] Pieejams: http://lr4.lsm.lv/lv/raksts/deystvuyuschie-lica/genprokuror-prizval-zhiteley-ne-trevozhit-policiyu-po-pustjakam.a59656/
