Konstitucionālo tiesību novadā 15.februāris ir svētku diena, jo šajā dienā 1922.gadā tika pieņemta Latvijas Republikas Satversme (Satversme).
Tieši Satversmes pieņemšanas diena būtu uzskatāma par konstitūcijas dienu Latvijā, jo balsojums par Satversmes teksta redakciju noslēdza debates par Latvijas valsts iekārtas darbības principiem. Satversmes I daļas trešais lasījums un teksta pieņemšana kopumā 1922.gada 15.februārī[1] simboliski atspoguļo pasaules radīšanas mītu – iesākumā bija vārds.[2]
Faktiski šo dienu varētu uzskatīt arī par Satversmes dzimšanas dienu.
Pēc manām domām, valsts un konstitūcijas “dzimšanas dienas” koncepts ir primitīva vulgarizācija, jo vienīgi cilvēki piedzimst. Valstis proklamē, un konstitūcijas izstrādā. Tomēr piekrītu, ka atsevišķos gadījumos Satversmes “dzimšanas dienas” koncepts varētu būt derīgs, proti, šāda pieeja ļauj bērniem saprotamā veidā izskaidrot šā notikuma nozīmi.
Satversme saista pagādāti ar tagadni un nākotni, jo tā ir liecība par valstiskuma dibinātāju sapņiem un nākamo paaudžu meklējumiem.[3] Un tieši šī tēze mani vedina uz pārdomām par to, kā apzināt Satversmes tēvu atstāto mantojumu un kā tās atziņas, kas ielocītas mūsdienās darinātā pūrā, nodot tālāk.
Cik daudz šodien ir zināms par Satversmes sapulces darbu? Ko mēs zinām par cilvēkiem, kas izstrādāja Satversmes tekstu? Atbildes uz šiem jautājumiem ir Latvijas konstitucionālo tiesību sakņu meklējumi.
Latvijas konstitucionālajās tiesībās būtiska ir šīs vēsturiskās saiknes apzināšanās kontinuitātes doktrīnas ietvaros. Proti, atjaunotā Latvijas Republika sevi identificē ar pirmskara Latviju. Savu nostādni Latvijas valsts konstitucionālās institūcijas pamato ar to, ka pēc 1940.gada notikumiem Latvija kā starptautisko tiesību subjekts nebija zaudējusi šo savu statusu. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija turpina savu valstiskumu (integratio ad integrum).[4]
Satversmes pēc būtības ir Latvijas silva rerum. Ar jēdzienu silva rerum (lietu mežs – latīņu val.) apzīmēja mājas hroniku jeb speciālu grāmatu, kurā aprakstīta vairāku paaudžu vēsture. No 16. līdz 18.gadsimtam daudzas Polijas dižciltīgās dzimtas šādā veidā glabāja vēstures liecības par saviem senčiem un nodeva vēstījumus nākamajām paaudzēm.[5]
Šādu līdzību es iezīmēju, lasot Kristinas Sabaļauskaites romānu “Silva rerum”. Tas vēsta par Žemaitijas bajāru Norvaišu ģimenes gaitām no 17.gadsimta otrās puses līdz 18.gadsimta vidum. Stāstot par vienas dzimtas ļaužu pieredzēto, autore atklāj ne tikai Lietuvas Dižkunigaitijas sadzīvi un politikas samezglojumus, bet zīmē arī daudz plašāku ainu, kurā redzams baroka laikmeta cilvēks un tā sarežģītās attiecības ar sevi pašu, pasauli, dzīvi un nāvi.[6]
Izlasot visas trīs romāna “Silva rerum” daļas, es meklēju analogus vēstījumus par Latvijas valstiskumu cauri laikiem. Vismaz literatūras jomā lietuviešu labo praksi esam aizguvuši godam.[7] Tomēr lietuviešus varam apskaust par viņu spēju pienācīgi izturēties pret savu konstitūciju.
Lietuvas Republikā 25.oktobris tiek atzīmēts kā Konstitūcijas diena, kurā tiek rīkots speciāls pasākums. Šajā pasākumā piedalās valsts augstākās amatpersonas, un to organizē Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa.[8]
Es biju sajūsmā par muzeja “Signataru namai” apmeklējumu Viļņā. Tas ir muzejs, kura ekspozīcija apspoguļo Lietuvas Republikas proklamēšanas vēsturi.[9] Vienlaikus šis muzejs iekārots ēkā, kurā Neatkarības deklarācija tika parakstīta.[10] Muzeja ekspozīcijā aplūkojamas dažādas lietas, kas piederējušas Neatkarības deklarācijas autoriem un Lietuvas diplomātiem. Lietuvas parlamentārisma vēsture saistošā veidā atspoguļota arī vēsturiskajā Republikas prezidenta rezidencē Kauņā.[11]
Lietuvieši arī interaktīvā veidā bija iepazīstinājuši iedzīvotājus ar tēviem dibinātājiem, proti, divdesmit Viļņas sabiedriskos autobusus rotāja Neatkarības deklarācijas parakstītāju attēli, lai Viļņas iedzīvotājiem šie attēli atgādinātu tos cilvēkus, kuriem ir jābūt pateicīgiem par brīvību.[12]
Šie piemēri aicina domāt par to, kā mēs savu valstiskuma pieredzes stāstu godinām. Nav jākopē citu valstu pieredze, tomēr Satversmes pieņemšanas dienā man gribētos, lai svētku sajuta ir visaptverošā. Jautājums par mūsu Satversmes stāstu ir nozīmīgs arī Latvijas Republikas simtgades sāgā.
Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste, slēdzot Satversmes sapulci, norādīja: “Man ir atkal jāatkārto tas, ko jau esmu reiz teicis, ka par mūsu darba labumu mēs paši nevaram spriest, lai tauta spriež par viņu un tālākās paaudzes Latvijas valsts vēsturē.”[13]
Satversme vienmēr ir līdzās Latvijas valstiskumam, vēstot un liecinot par dažādu laikmetu Latvijas patriotu un valstsvīru centieniem, panākumiem un arī kļūdām.[14] Latvijas konstitucionālo tiesību vēsture ir ārkārtīgi aizraujoša, jo tas ir arī stāsts par cilvēku likteņiem un valstiesībnieku gaitām.
Šodien, godinot Lietuvas valsts atjaunošanas 98.gadskārtu, ir vērts lietuviešu pieredzi apsvērt un meklēt veidu, kā stāstīt mūsu stāstu par pirmsākumu.
* Visas šajā emuārā ietvertās atziņas ir balstītas uz autores personiskajiem uzskatiem un pārliecību un nav saistošas nevienai institūcijai vai organizācijai, kurā viņa darbojas.
[1] Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Latvijas Republikas Satversmes projekta apspriešana un apstiprināšana. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, Priekšvārds, 867.lpp.
[2] Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. (Jāņa ev. 1:1)
[3] Pleps J. Par Latvijas Republikas Satversmi: vēsture un mūsdienas. Grām.: Latvijas Republikas Satversme, Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 47.lpp.
[4] Satversmes tiesas 2007.gada 29.novembra spriedums lietā Nr.2007-10-0102, 33.2.punkts.
[5] Sk. interneta enciklopēdijas “Wikipedia” šķirkli “Silva rerum”. Pieejams: https://en.wikipedia.org/wiki/Silva_rerum.
[6] Apraksts par Kristinas Sabaļauskaites romāniem “Silva rerum”. Pieejams: http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/81086-silva_rerum.html.
[7] 2011.gadā, rakstnieces Gundegas Repšes iedvesmotas, divpadsmit latviešu rakstnieces kopīgi radīja stāstu krājumu “Mēs. XX gadsimts” – literāru versiju par 20.gs. Latviju. Šis stāstu krājums deva impulsu jau daudz plašākam projektam – Latvijas 20.gs. vēstures romānu sērijai “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Ar Osvaldu Zebri sarunājās Dace Sparāne-Freimane. Materiālu sagatavojusi izdevniecība “Dienas Grāmata”. Sk. http://www.dgramata.lv/lasitava/intervijas/osvalds-zebris-gailu-kalna-ena-serijas-mes-latvija-xx-gadsimts-pirmais-romans/.
[8] Lietuvas konstitucionālās tiesas mājaslapa. Sk.: http://www.lrkt.lt/en/activity/news/other-news/503.
[9] 1918.gada 16.februārī Lietuvas padome parakstīja Neatkarības deklarāciju, kurā pasludināja, ka Lietuva atjauno neatkarīgu, uz demokrātiskiem pamatiem balstītu valsti ar galvaspilsētu Viļņā un norobežojas no visām valstiskajām saitēm, kādas tai jebkad bijušas ar citām tautām.
[10] Plašāka informācija par muzeju pieejama: http://www.muziejai.lt/vilnius/signataru_namai.en.htm.
[11] Plašāka informācija par muzeju pieejama: http://www.muziejai.lt/kaunas/prezidentura.en.htm.
[12] Plašāku informāciju par šo izglītības projektu pieejama: http://lietuvosdiena.lrytas.lt/aktualijos/nauji-autobusai-su-signataru-portretais-bet-be-kondicionieriu.htm.
[13] Latvijas Satversmes Sapulce, Valdības Vēstnesis, 04.11.1922., Nr.249.
[14] Pleps J. Par Latvijas Republikas Satversmi: vēsture un mūsdienas. Grām.: Latvijas Republikas Satversme, Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 47.lpp.
