DOMNĪCA ESEJA

Lai gan esmu bijusi skeptiska par Satversmes preambulas projektu[1], tomēr tā kā daļa no Satversmes teksta ir jāciena, ievērojot konstitucionalitātes prezumpciju. Proti, Satversmes 85. pants pieprasa, lai katrs normatīvais akts tiktu ievērots un piemērots līdz brīdim, kad Satversmes tiesa noteiktas procedūras ietvaros ir izlēmusi to, vai attiecīgais akts atbilst augstāka juridiskā spēka normām. Konstitucionalitātes prezumpcija paredz, ka katrs normatīvais akts atbilst Satversmei, ja vien Satversmes tiesa nav konstatējusi tā neatbilstību Satversmei.

Respektējot konstitucionalitātes prezumpciju, man nākas pašierobežoties ar kritiskām piezīmēm par Satversmes preambulu. Tomēr dažas pārdomas par konstitucionālo tiesību jautājumiem raisīja Zvaigznes dienas notikumi.    

Zvaigznes diena ir 6. janvārī. 

Kristīgajā tradīcijā tiek uzskatīts, ka šajā dienā austrumu gudrie, sekojot zvaigznei, devās uz Bētlemi, lai sveiktu jaundzimušo jūdu ķēniņu Jēzu Kristu[2]. Tas tiek dēvēts arī par Epifāniju jeb Kristus Atspīdēšanas laiku, proti, tas ir laiks, kurš iemieso dievišķās pasaules atspīdēšanu, kaut kā līdz šim neredzama atklāšanos. Epifāniju laiks aicina uzdod jautājumus, apšaubot visus reiz par visām reizēm par pareiziem atzītos pieņēmumus. Epifānija ir īss atklāsmes mirklis, kurā piepeši atskārsti ko vairāk par pasauli, dzīvi un sevi[3]. 

Zvaigznes diena bija arī īsts atspīdēšanas laiks Latvijas konstitucionālajās tiesībās.

6. janvārī laikrakstā „Latvijas Avīzē” tika publicēts raksts „Saeimas “brāķis” – vai nelabvēļi to izmantos?”. Šajā rakstā partijas “Saskaņa” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja biedrs Valērijs Agešins apgalvoja, ka „preambula nav spēkā! Tā ir pieņemta, pārkāpjot likumu, tādēļ tai nav nekāda juridiska spēka.”[4] Saeimas deputāts V. Agešins norāda, ka 2014. gada 19. jūnijā, kad Saeima trešajā, galīgajā lasījumā skatīja grozījumus Satversmē, netika nobalsots par astoto priekšlikumu – pašu preambulas tekstu. Tieši uz šā balsojuma trūkumu atsaucas Saeimas deputāts V. Agešins, apgalvojot, ka bez tā preambula nav spēkā. Deputāts uzskata, ka no tribīnes ir nepārprotami pieprasījis balsojumu.

Visupirms jau amizanta ir tā situācija, kad valsts amatpersona Satversmes ievadu dēvē par preambulu. Jēdziens „Satversmes preambula” tika ievazāts Latvijas konstitucionālās tiesībās, šīs idejas apspriešanas gaitā[5]. Arī Saeimas deputāti, apspriežot Satversmes grozījumu tekstu, to konsekventi devēja par Satversmes preambulu[6]. Latvijā normatīvo aktu preambulas pastāvējušas kā izņēmums no juridiskās tehnikas kanona[7]. Jāatzīmē, ka Satversmes sapulce izstrādāja Satversmes ievada formulu ļoti vienkāršā un lietišķā stilā[8]. Līdz ar to pareizi šo Satversmes daļu būtu apzīmēt ar terminu „Satversmes ievads”. Es savās privātajās pārdomās lietoju apzīmējumu „Satversmes preambula” kā barbarismu, paužot savu kritisko attieksmi. Tomēr oficiālā saziņā nebūtu pieļaujams lietot kļūdainu terminoloģiju, jo tā noniecina Satversmes teksta nozīmīgumu. Jāatgādina, liela daļa valsts amatpersonu ir devušas svinīgu solījumu jeb zvērestu ievērot un aizsargāt Satversmi[9].

Saeimas deputāta V. Agešina paziņojumus sašķobīja ticību radītajiem mītiem par ilgo, pārdomāto, rūpīgi apspriesto un izstrādāto Satversmes grozījumu redakciju[10].

Var jau Saeimas deputāta V. Agešina paziņojumu ignorēt, uzskatot, ka šāds atklātības mirklis divus gadus pēc Satversmes grozījuma pieņemšanas noticis vienīgi tāpēc, ka šo informāciju var izmantot kā šantāžas līdzekli, lai izdarītu spiedienu uz Valsts prezidentu, lai tas neaicina valdību veidot tām pašām partijām, kas jau pieļāvušas šādu juridisko brāķi[11].

Aiz visa tā, kas šķiet muļķīgs, aplams vai pat neprātīgs, var ieraudzīt arī kādu nozīmīgu jautājumu. Proti, konstitucionālajās tiesībās tā ir fundamentāla diskusija par to, kas ir konstitūcijas teksts. Tieši procesuālie un saturiskie jautājumi ir paši nozīmīgākie, apspriežot konstitūcijas teksta grozījumus. Konstitūcijas grozījums par tās daļu kļūst vienīgi tad, ja tiek ievērota pieņemšanas procedūra un nav saturisku pretrunu ar pārējo konstitūcijas tekstu.     

Jāatgādina, ka Valsts prezidents Andris Bērziņš gandrīz uzreiz pēc Satversmes preambulas pieņemšanas – tajā pašā dienā – paziņoja, ka izsludinās šo Satversmes grozījumu[12]. Valsts prezidenta paziņojuma izdarīšanas laiks un veids liek šaubīties par to, vai noticis rūpīgs attiecīgo Satversmes grozījumu konstitucionalitātes izvērtējums. Iespējams, ka šīs fakts rada labvēlīgu fonu Saeimas deputāta V. Agešina apgalvojumam. 

Saeimas Juridiskā biroja vadītāja Dina Meistere gan mierina, ka situācija nav tik briesmīga, kā to iztēlo Saeimas deputāts V. Agešins: “Uzmanīgi pārlasot sēdes stenogrammu un noskatoties video ierakstu, pārliecinājos, ka balsojumu par astoto priekšlikumu neviens no zāles neprasīja. Turklāt to deputāts var izdarīt arī no vietas atbilstoši Saeimas kārtības ruļļa 69. panta 2. daļai. Ja balsojumu neviens neprasa, tiek prezumēts, ka Saeimas attieksme pret attiecīgo priekšlikumu sakrīt ar atbildīgās komisijas viedokli. Konkrētajā gadījumā Juridiskā komisija šo priekšlikumu bija atbal­stījusi un tāds ir arī Saeimas lēmums.”[13]

Aplūkojot 11. Saeimas 2014. gada 19. jūnija Saeimas sēdes stenogrammu, redzams, ka, beidzot savu debašu runu, Saeimas deputāts V. Agešins norāda: „Ņemot vērā to, ka Satversmes jaunās ievaddaļas projekts padziļinās sabiedrības sašķeltību, frakcijas „Saskaņas Centrs” vārdā aicinu balsot pret 8. – Juridiskās komisijas priekšlikumu. Paldies par uzmanību.”[14] Attiecīgās sēdes stenogramma apliecina, ka sēdes vadītāja pasakās deputātam un aicina nākamo Saeimas deputātu tribīnē. Tam seko vairāku deputātu apsvērumi un tad debates tiek slēgtas un sēdes vadītāja aicina balsot par likumprojekta “Grozījums Latvijas Republikas Satversmē” atbalstīšanu trešajā lasījumā.

Un te paveras iespēja interpretācijai – kādu rīcību Saeimas kārtības rullis paredz gadījumā, ja deputāts aicina balsot pret priekšlikumu? Turklāt aicina balsot pret tādu priekšlikumu, kurā ietverts viss grozījuma teksts.

Saeimas sēžu video šajā jautājumā nevar viest skaidrību, jo katrs, kurš kaut reizi ir vērojis Saeimas sēdes pārraidi, zinās, ka tajā var redzēt vienīgi Saeimas prezidiju un deputātu debates no tribīnes. Līdz ar to pēc būtības nav iespējams noskaidrot, vai vēl kāds deputāts no zāles aicināja balsot par priekšlikumu. Turklāt Saeimas sēžu pārraidēs bieži vien zālē notiekošo vispār nav iespējams dzirdēt.

Tomēr attiecīgajā izšķiroša nozīme ir Saeimas sēdes stenogrammas un Saeimas kārtības ruļļa interpretācijai.

Fakts, ka par priekšlikumu ir notikušas deputātu debates gan ar atbalstošiem, gan noraidošiem viedokļiem, nenozīmējot automātisku balsojuma nepieciešamību. Juridiskā biroja vadītāja gan atzina, ka no sēdes vadītāja puses būtu bijis korekti debašu noslēgumā pārjautāt, vai deputāti prasa balsojumu. Tādā gadījumā šādi pārpratumi būtu izslēgti[15].

Toreizējā Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa nevēlējās runāt par preambulas pieņemšanas procesu, atbildību noveļot uz pašreizējo Saeimas vadību: “Šis jautājums jākomentē Juridiskajam birojam un Saeimas priekšsēdētājai I. Mūrniecei! Neesmu iepazinusies ar “Saskaņas” apšaubījumu!” Savukārt tā laika Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne teicās vairs sīkumos neatminamies tās sēdes notikumus. “Atmosfēra sēžu zālē tobrīd bija ļoti saspringta. Šeit nepieciešams rūpīgi iepazīties ar stenogrammas tekstu. Pat tad, ja viss tiešām noticis tā, kā jūs aprakstījāt, tas nav liels procesuāls pārkāpums un nekādā veidā nevar apdraudēt pieņemto preambulu. Saskaņieši tikai meklē jebkādas “utis”, kur piesieties. Viņiem pēc būtības nepatīk Satversmes ievaddaļa, jo tajā gan skaidri runāts par padomju okupāciju, gan nostiprinātas latviešu valodas pozīcijas.”[16]

Pārliecinošus un juridiskus argumentus par to, ka Satversmes preambula pieņemta, ievērojot Satversmē un Saeimas kārtības rullī paredzēto procedūru, neviens no tā laika kaismīgākajiem idejas aizstāvjiem un realizētajiem nav varējis sniegt.

Laikraksta „Latvijas Avīze” publicētā raksta par Satversmes preambulas pieņemšanas prettiesiskumu autors apvaicājis arī vairākus juristus, kuri atzinuši, ka šis pārkāpums nevarēs kalpot par iemeslu preambulas anulēšanai[17]. Žēl, ka aptaujātie kolēģi nav dalījušies ar savu argumentāciju kādā juridiskā pārspriedumā, jo paustās tēzes ir tik interesantas, ka varētu raisīt diskusijas.

Nav šaubu, ka Saeimas tiesības pieņemt, grozīt, papildināt likumus un citus normatīvos aktus vai arī atzīt tos par spēku zaudējušiem ir īstenojamas, ievērojot Satversmē noteikto procedūru un Satversmē ietvertos principus.[18] Vienprātība pastāv arī attiecībā uz to, ka Saeimai ir tiesības, ievērojot Satversmē noteikto procedūru, darboties kā konstitucionālajam likumdevējam un izdarīt grozījumus Satversmē.

Ikvienam lēmumam, kas attiecas uz valsts un sabiedrības dzīvē nozīmīgu jautājumu, Satversme izvirza noteiktas procesuālas prasības, kas nodrošina lēmumu pieņemšanu atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts prasībām. Satversmē, kā arī Saeimas kārtības rullī reglamentēto procesuālo priekšnoteikumu un prasību ievērošana ir svarīgs nosacījums tam, lai likumdevējs būtu ievērojis rīcības brīvības robežas, proti, pieņemtie akti būtu tiesiski. Viens no būtiskākajiem jebkura akta spēkā esamības priekšnoteikumiem ir tā pieņemšanas kārtības ievērošana. Savukārt Satversmes tiesas uzdevums ir novērst prettiesisku aktu esamību tiesību sistēmā un tādējādi veicināt tiesību sistēmas sakārtošanu.[19]

Satversmes tiesa savā praksē attīstījusi „būtiska procesuāla pārkāpuma” doktrīnu. Tā paredz, ka „ne katrs parlamentārās procedūras pārkāpums ir pietiekams pamats, lai uzskatītu, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai parlamentārās procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotām šaubām, ka gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, Saeima pieņemtu atšķirīgu lēmumu”.[20] Saskaņā ar šo doktrīnu tiek atzīts procesuāls pārkāpums, tomēr pēc būtības tiek novērtēts pārkāpuma nozīmīgums un ietekme uz pieņemtā akta saturu.  Jānorāda, ka Satversmes tiesa „būtiska procesuāla pārkāpuma” doktrīnu lielākoties izmantojusi, novērtējot teritorijas plānojuma izstrādāšanas ietvaros pieļautos pārkāpumus.[21] Līdz ar to nevar droši apgalvot, ka šī doktrīna ir plaši piemērojama attiecībā uz visiem normatīvajiem aktiem.  

Demokrātiskā un tiesiskā valstī procesam, kurā tiek pieņemts normatīvais akts, vajadzētu sabiedrībā viest pārliecību, ka pieņemtais akts ir tiesisks.[22] Nekādas šaubas par akta pieņemšanas procedūru nedrīkst pastāvēt attiecībās uz konstitūciju, kas iemieso sevī sabiedrisko līgumu. Līdz ar to būtu apšaubāma tēze, ka „būtiska procesuāla pārkāpuma” doktrīnu var attiecināt uz izvērtējumu par konstitūcijas grozījumu pieņemšanas tiesiskumu.   

Eiropas Padomes komisija “Demokrātija caur tiesībām” (Venēcijas komisija), apkopojot materiālus par konstitūcijas grozījumu izstrādāšanu Eiropā, uzsvērusi briesmas, ko var izraisīt pareizās konstitucionālās kārtības neievērošana, izdarot grozījumus konstitūcijā. Venēcijas komisija arī norādījusi, ka konstitucionālās tiesas pārbaudi pār konstitūcijas grozījumiem nedrīkst jaukt ar tiesiskuma izvērtējumu attiecībā uz parastas likumdošanas ceļā pieņemtiem aktiem, jo tās ir divas dažādas lietas gan piemērojamo principu, gan praktisku apsvērumu dēļ. Proti, gandrīz visās Eiropas valstīs kārtība, kādā izdarāmi grozījumi konstitūcijā, ir daudz stingrāka nekā attiecībā uz grozījumu izdarīšanu citos normatīvajos aktos. Stingras prasības attiecībā uz konstitūcijas grozījumiem parasti ir garantija pret ļaunprātīgu varas izmantošanu, un tādējādi ir rūpīgi jāvērtē tas, vai kārtība konstitūcijas grozījumu izdarīšanai ir ievērota. Tomēr Venēcijas komisija atzīst, ka konstitūcijas grozījumu izvērtēšana konstitucionālajās tiesās ir problemātiska, jo šādam izvērtējumam jābalstās uz skaidru doktrīnu, un pat tad šādam izvērtējuma jābūt piesardzīgam, respektējot konstitucionālā likumdevēja gribu[23].

Konstitucionālajās tiesībās pastāv uzskats, ka konstitucionālās tiesas nav tiesīgas saturiski vērtēt konstitūcijas grozījumus, to kompetencē ir vienīgi kontrole par pienešanas procedūras tiesiskumu.

Tas, vai ir pieļauta procesuāla kļūda vienā no grandiozākajiem balsojumiem kopš neatkarības atjaunošanas, būs jānoskaidro tiesību piemērotājam, jo tiesību normas pieņemšanas kārtības ievērošana ir tiesību normas spēkā esamības priekšnoteikums[24]. Pēc Saeimas deputāta V. Agešina paziņojuma piemērot Satversmes preambulu, nepārliecinoties par tās pieņemšanas procedūras ievērošanu, ir problemātiski. Proti, nedrīkst pastāvēt nekādas šaubas par Satversmes normu spēkā esamību. 

Kad tiesību piemērotājs ar pārliecinošiem juridiskiem argumentiem, kas balstīti izkoptā un niansētā metodoloģijā, dod savu atzinumu par piemērojamā akta pieņemšanas kārtības tiesiskumu, tad visas šaubas var tikt izkliedētas.

Prātā jāpatur tas, ka jurists var izpostīt kāda cilvēka dzīvi, tomēr konstitucionālo tiesību speciālisti spēj sagraut valstiskumu. Tāpēc par konstitucionāliem jautājumiem jādomā plašākā mērogā un nesteidzoties[25].

* Visas šajā emuārā ietvertās atziņas ir balstītas uz autores personiskajiem uzskatiem un pārliecību un nav saistošas nevienai institūcijai vai organizācijai, kurā viņa darbojas.

**Septiņas nedēļas bez. Rīgas Lutera draudzes vēstījums gavēņa laikam. Pieejams: http://luteradraudze.lv/aktualitates/septinas-nedelas-bez-nosodisanas/.

[1] Manas pārdomas par Satversmes preambulu pieejamas: http://www.juristavards.lv/eseja/264686-mes-visi-mirsim-visi/

[2]Mateja evaņģēlijs 2:1-12. Pieejams: http://www.bibelesbiedriba.lv/latviesu-bibele/matejaevangelijs/Matejaevangelija02.htm

[3] Sk. Epifānijas jeb Kristus Atspīdēšanas laiks. Pieejams: http://www.luteranudraudze.lv/2010/01/epifanijas-jeb-kristus-atspidesanas.html. Arī Epifāniju laiks? Pieejms: http://www.diena.lv/arhivs/epifanijas-laiks-10602755

[4] „Saeimas “brāķis” – vai nelabvēļi to izmantos?”. Latvijas Avīze. 06.01.2016. Pieejams: http://www.la.lv/saeimas-brakis-vai-nelabveli-to-izmantos/

[5] Sk. Jurista Vārds, 2013. gada 24. septembris, Nr. 39

[6] Latvijas Republikas 11.Saeimas pavasara sesijas devītā sēde 2014. gada 19. jūnijā. Latvijas Vēstnesis. 02.07.2014., Nr.127

[7] Sk., piemēram, Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija deklarācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”

[8] Vispārējās debates par Satversmes I daļu. IV sesijas 1.sēde 1921. gada 20. martā, Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920 – 1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra,8.-9. lpp.
Vispārējās debates par Satversmes I daļu. IV sesijas 1. sēde 1921. gada 20. martā, Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammu izvilkums (1920–1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 8.- 9. lpp.

[9] Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Vēstnesis, 1993. gada 1. jūlijs, Nr. 43, 18. un 40. pants

[10] Latvijas Republikas 11.Saeimas pavasara sesijas septītā sēde 2014. gada 5. jūnijā. Latvijas Vēstnesis. 13.06.2014., Nr.115

[11]  „Saeimas “brāķis” – vai nelabvēļi to izmantos?”. Latvijas Avīze. 06.01.2016. Pieejams: http://www.la.lv/saeimas-brakis-vai-nelabveli-to-izmantos/

[12] Prezidents izsludinās Satversmes preambulu. Ziņu aģentūra „LETA”. 2014. gada 19. jūnijs 

[13] „Saeimas “brāķis” – vai nelabvēļi to izmantos?”. Latvijas Avīze. 06.01.2016. Pieejams: http://www.la.lv/saeimas-brakis-vai-nelabveli-to-izmantos/

[14] Latvijas Republikas 11.Saeimas pavasara sesijas septītā sēde 2014.gada 5.jūnijā. Latvijas Vēstnesis. 13.06.2014., Nr.115

[15] „Saeimas “brāķis” – vai nelabvēļi to izmantos?”. Latvijas Avīze. 06.01.2016. Pieejams: http://www.la.lv/saeimas-brakis-vai-nelabveli-to-izmantos/

[16] Turpat

[17] „Saeimas “brāķis” – vai nelabvēļi to izmantos?”. Latvijas Avīze. 06.01.2016. Pieejams: http://www.la.lv/saeimas-brakis-vai-nelabveli-to-izmantos/

[18] Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedums lietā Nr. 2009-11-01

[19] Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra spriedums lietā Nr. 2011-11-01

[20] Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija spriedums lietā Nr. 03-04 (98)

[21] Piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa spriedums lietā Nr. 2006-38-03 un Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra spriedums lietā Nr. 2007-11-03

[22] Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra spriedums lietā Nr. 2009-08-01

[23]  Report on Constitutional Amendment adopted by the Venice Commission at its 81st Plenary Session (Venice, 11-12 December 2009). 189., 234. un 235. apsvērums. Pieejams: http://www.venice.coe.int/webforms/documents/?pdf=CDL-AD(2010)001-e

[24] Sk. piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03- 0306

[25] Amoliņa D. Konstitūcija ir mūsu Bībele. Intervija ar Tomu Birmontieni. Jurista Vārds, 07.07.2015., Nr. 26 (878), 8.-11.lpp.