Nesen man bija iespēja noklausīties citu lektoru lekcijas par tiesiska darījuma slēgšanas obligātiem priekšnoteikumiem dažādās valstīs un arī pašai pastāstīt par Latvijas tiesisko regulējumu Brēmenes Universitātē. Ir zīmīgi, ka lektori nāca tieši no tām valstīm, par kuru regulējumu stāstīja. Kopumā tās bija septiņas valstis, neieskaitot Latviju. Kā arī trīs no pārstāvētajām valstīm – Francija, Itālija, Rumānija – piederēja pie t.s. romāņu tiesību grupas valstīm[1]. Šīs esejas mērķis ir īsi prezentēt vienas diskusijas par kauzu (causa) rezultātus, akcentējot nepieciešamību veikt salīdzinošo analīzi gan mikrolīmenī (salīdzinot dažādu valstu atsevišķas normas), gan makrolīmenī (salīdzinot dažādu valstu tiesiskās iekārtas sistēmu un struktūru vai tās atsevišķas nozares). Šāda pieeja var palīdzēt izvairīties no kļūdainiem secinājumiem par ārvalsts tiesību saturu, piemēram, izmantojot salīdzinošo metodi pētījumos[2].
1. Kauza un Latvijas Republikas Augstākā tiesas tiesu prakses apkopojums “Par Civillikuma 1415. panta piemērošanu”
Tiesu prakses apkopojumā par 1415. pantu, atsaucoties cita starpā uz mūsu vēsturiskajiem avotiem un dažādu valstu doktrīnu, tostarp Francijas doktrīnu, skaidrots, ka pastāv saistību tiesību pamats (causa efficiens), ar ko līdzās deliktam un likumam kā saistību tiesību rašanās pamatam saprot pašu tiesisko darījumu, un darījuma mērķis (causa finalis), ar ko saprot to iekšējo motīvu, kas personas pamudina nodibināt, pārgrozīt un izbeigt saistību tiesības, izlietojot vienu vai otru pamatu (objektīvo, ārējo kauzu).
Civillikuma 1415. pants arī attiecas uz subjektīvo darījuma mērķi, kas ir pilnīgi patstāvīgs darījuma tiesiskuma izvērtēšanas kritērijs. Izvērtējot šo aspektu, tiesām būtu jāveic darījuma dalībnieku subjektīvo vēlmju un mērķu noskaidrošana[3].
2. Kauza un romāņu tiesības
Mācība par kauzu (causa) kā darījuma obligāto priekšnoteikumu ir raksturīga romāņu tiesību grupas valstīm, piemēram, Francijai. Kauza ir sarežģīts tiesību institūts, un tās funkcija darījuma slēgšanas procesā ne visos gadījumos ir pietiekami skaidra[4]. Literatūrā teikts, ka Francijas tiesu prakse par kauzu ir nevienveidīga, kā arī atsevišķos gadījumos noteikumi par kauzu var pārklāties ar citiem tiesību noteikumiem, piemēram, noteikumiem par maldību vai viltu[5].
Kauza (cause finale) ir mērķis, kuru puses vēlas sasniegt ar savu darījumu. Šis mērķis var būt abstrakts vai konkrēts. Pirmajā gadījumā runa ir par darījuma slēgšanas objektīvo mērķi, piemēram, pirkuma līguma objektīvais pārdevēja mērķis ir iegūt pirkuma maksu, bet pircēja – lietu. Otrajā gadījumā tas ir darījuma slēgšanas subjektīvais mērķis, piemēram, pircējs vēlas uzdāvināt nopirkto lietu tuviniekam[6].
Kauza ierobežo principu “līgumi ir jāpilda” (pacta sunt servanda). Tikai tādi līgumi ir izpildāmi, kuriem ir kauza jeb pienācīgs iemesls, motīvs tikt saistītam ar līgumu. Kauza ir pamatojums, kāpēc tiesām jāvērtē pušu motīvu tiesiskums: pretizpildījuma vērtība, darījuma slēgšanas konteksts un pušu intereses[7].
Tiek minētas divas kauzas galvenās funkcijas: 1) nepieļaut noslēgt darījumus, kuru izpildījums ir objektīvi neiespējams; 2) aizliegt darījumus ar prettiesisku vai amorālu mērķi[8].
3. Darījuma slēgšanas mērķis un ģermāņu tiesības
Ģermāņu tiesību grupas valstīs, piemēram, Vācijā, pušu tiesiska darījuma mērķa izvērtēšana nav atsevišķs tiesību institūts kā, piemēram, Francijā, bet regulējuma par aizliegtu – pretlikumīgu vai amorālu – tiesisku darījumu daļa. Piemēram, Vācijas BGB 134. pants noteic, ka tiesisks darījums, kas ir pretrunā ar likuma aizliegumu, ir spēkā neesošs, ja vien no likuma neizriet pretējais. Attiecībā uz likuma apiešanas gadījumiem, kad pušu subjektīvais mērķis ir relevants, piemērojot BGB 134. pantu, literatūrā norādīts, ka principā likuma apiešanas darījumu kategorija nav nepieciešama, ja ņem vērā likuma aizlieguma mērķi un jēgu, vērtējot darījuma spēkā esamību. Citiem vārdiem sakot, BGB 134. pants jau aptver likuma apiešanas gadījumus[9].
Cits piemērs ir Šveice (ģermāņu tiesību grupas valsts), kur, piemēram, koruptīvs darījums jeb darījums, kas noslēgts kukuļdošanas vai kukuļņemšanas rezultātā, ir spēkā neesošs, jo ir pretrunā ar likumu un/vai labiem tikumiem[10]. Savukārt Itālijā (romāņu tiesību grupas valsts) šāds darījums būs spēkā neesošs, tāpēc ka kauza ir pretlikumīga[11].
Kā redzams, romāņu un ģermāņu tiesību grupas valstīs var tikt vērtēts darījuma dalībnieku subjektīvais mērķis. Rezultāts, ka darījums ir spēkā neesošs, var arī būt līdzīgs šajās valstīs. Vienlaikus tiesiskais pamatojums, sistēmiskie un vēsturiskie apsvērumi ir atšķirīgi. Galvenā atšķirība ir tajā, ka ģermāņu tiesību grupas valstīs kauza jeb subjektīvais motīvs, iemesls, kāpēc slēdz darījumu, nav obligātais tiesiska darījuma slēgšanas priekšnoteikums. No citas puses, kā jau tika minēts, ģermāņu tiesību grupas valstīs subjektīvais motīvs var tikt ņemts vērā aizliegtu darījumu gadījumos, taču šis motīvs nav kauza romāņu tiesību izpratnē.
4. Kauza Civillikumā
Latvijā dalībnieku mērķiem vai kauzai juridiski nav tādas nozīmes, kādu kauzai piešķir romāņu tiesību grupas valstīs.
Saskaņā ar Civillikuma 1587. pantu tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto. Civillikumā kauza nav minēta kā viens no elementiem, no kura būtu atkarīgs līguma saistošais spēks vai izpildījums.
Viena no kauzas funkcijām romāņu tiesību grupas valstīs ir nepieļaut noslēgt darījumus, kuru izpildījums ir objektīvi neiespējams. Civillikuma 1414. un 1543. pants vispārīgi regulē ar darījuma priekšmeta neiespējamību saistītos jautājumus. Kauzas institūts šajā gadījumā nav nepieciešams.
Civillikuma 1449. pants noteic, ka maldība par darījumu iemeslu ir nesvarīga un neiznīcina darījuma spēku[12]. Turpretim Francijā līdzīgos apstākļos tiesa atzina darījumu par spēkā neesošu subjektīvās kauzas neesamības dēļ[13].
Piemērojot Civillikuma 1415. pantu, var būt svarīgi, ievērojot faktiskos apstākļus, noteikt darījuma dalībnieku patieso mērķi, lai izvērtētu darījuma atbilstību likumam un labiem tikumiem. Šis subjektīvais mērķis nav kauza romāņu tiesību izpratnē. Tehniski, iespējams, jēdzienu “kauza” var lietot šādos gadījumos, lai apzīmētu vienas vai visu iesaistīto personu subjektīvo motīvu, kas ir prettiesisks vai amorāls. No otras puses, atsevišķos gadījumos pastāv risks nepareizi izprast Civillikuma regulējuma mērķus un jēgu, ja lieto minēto jēdzienu Latvijas civiltiesību sistēmā.
[1] Koch H., Magnus U. Winkler von Mohrenfels P. IPR und Rechtsvergleichung. 3. Aufl. München: Verlag C.H. Beck, 2004, S. 364-368.
[2] Ibid., S. 313-317.
[3] Latvijas Republikas Augstākā tiesa. Tiesu prakses apkopojums “Par Civillikuma 1415. panta piemērošanu”, 30., 33., 36. lpp. Pieejams: http://at.gov.lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/civiltiesibas/ [aplūkots 18.02.2017.].
[4] Smits J.M. Contract Law: A Comparative Introduction Cheltenham Northampton: Edward Elgar Publishing, 2014, p. 78.
[5] Ibid., p. 88.
[6] Ibid., p. 87; līdzīgi: Latvijas Republikas Augstākā tiesa. Tiesu prakses apkopojums “Par Civillikuma 1415. panta piemērošanu”, 10.-14. lpp. Pieejams: http://at.gov.lv/lv/judikatura/tiesu-prakses-apkopojumi/civiltiesibas/ [aplūkots 18.02.2017.].
[7] Smits J.M. Contract Law: A Comparative Introduction Cheltenham Northampton: Edward Elgar Publishing, 2014, p. 78
[8] Ibid., p. 87-89.
[9] Däubler W. BGB kompakt. Allgemeiner Teil – Schuldrecht – Sachenrecht. 3. Auflage. München: Beck-Rechtsberater, 2008, S. 460.
[10] Bonell M.J., Meyer O. The Impact of Corruption on International Commercial Contracts. Cham Heidelberg New York Dordrecht London: Springer, 2015, p. 360.
[11] Ibid., p. 194
[12] Kolomijceva J. Civiltiesību un krimināltiesību mijiedarbība. Pieejams: http://www.juristavards.lv/doc/268472-civiltiesibu-un-kriminaltiesibu-mijiedarbiba/ [aplūkots 18.02.2017.].
[13] Smits J. M. Contract Law: A Comparative Introduction Cheltenham Northampton: Edward Elgar Publishing, 2014, p. 88.
