Neuzticēšanās nebūt nav vienīgais mūsu lēmumu virzītājspēks. Es gan ticu, ka šis spēks ir būtisks. Mēs varam apzināties vai nemaz nesaprast (autopilots), ka mūsu rīcību un izvēles virza uzticēšanās un neuzticēšanās mikslis, bet šis mikslis ir klātesošs.
Esmu par apzinātiem lēmumiem. Tik ļoti, ka atkārtošu to vēlreiz. Esmu par apzinātiem lēmumiem. Tādēļ tapa šis raksts. Kā neliels špikeris lēmumu pieņemšanai un pareizas rīcības izvēlei. Tas gan nebūs par to, kurš lēmums ir pareizs.
Atzīšos, ka ar pandēmiju un ārkārtējo situāciju saistīto trauksmi risinu, arī pastiprināti lasot ziņas un to komentārus, iegrimstot sociālo tīklu atziņu un batāliju dzīlēs.
Soctīklotāju tipiskos uzskatus nu ir labi (vai varbūt slikti un bezgaumīgi, tomēr kolorīti) apkopojis cehs.lv,[1] bet es pielikšu savus piecus centus par uzticēšanos, jo tieši šo fenomenu es redzu kā caurviju tēmu daudzās pēdējā laika diskusijās un individuālajos viedokļos.
Uzticēšanās ir, vienkāršoti sakot, prāta un jūtu darbības mikslis. Mēs mēdzam uzticēties vai neuzticēties līdzcilvēkiem, dažkārt arī sev. Un arī mūsu attiecības ar organizācijām, uzņēmumiem, institūcijām, valsti un visu pasauli caurvij uzticēšanās vai neuzticēšanās.
Uzticēšanās ir dažādi definēta un pētīta. Man tuvākais modelis par uzticēšanās pamatkomponentēm izvirza kompetenci, labvēlību un godīgumu.[2]
Tātad viens no pamatiem, kādēļ uzticamies vai neuzticamies cilvēkam vai organizācijai, ir mūsu priekšstats par uzticēšanās saņēmēja kompetenci. Ko tas pasaka par attieksmi pret ārkārtējo situāciju, obligāto pašizolāciju un citiem piesardzības pasākumiem. Dažāds viedokļu spektrs no “vai ta’ man tagad badā jāmirst?!” līdz “robežas vajadzēja slēgt jau sen”. Apkopojot – “valdība, ārsti, atbildīgie dienesti – jūsu rīcība un lēmumi apliecina jūsu nekompetenci”. (Es zinu, ka pārspīlēju). Arī, protams, “es zinu labāk”. Vienīgās zāles pret šādu nostāju, kuras es zinu, ir: vismaz dažkārt apšaubīt savu viedokli. Varbūt man šoreiz nav gluži taisnība? Varbūt ārstu un valdības lēmumu pamatā ir lielāks informācijas daudzums un plašums, nekā ir manā rīcībā?
Nupat tomēr atcerējos vēl vienu līdzekli: atpazīt sevī melnbalto domāšanu un atteikties no tās. Šis paņēmiens ir derīgs ļoti daudzās situācijās, arī šobrīd. Tā ir neliela samierināšanās. Jā, iespējams, viņi dara ne visu pareizi, ne visu korekti. Daži no lēmumiem varbūt ir stipri pelēcīgi, bet daži tomēr varbūt teju balti. Galu galā, kur šajā situācijā sākas un kur beidzas mana kompetence, lai es varētu nekļūdīgi izvēlēties pareizo rīcību?
Otra uzticēšanās sastāvdaļa ir priekšstats par uzticēšanās devēja labvēlību pret mums. Vai tiešām valdība darbojas sabiedrības interesēs? Vai drošības pasākumi ir noteikti manā labā? Kurš tad galu galā maksās manu hipotēku un atvedīs man uz mājām griķus? Un vispār, jau sen skaidrs, ka vīruss ir speciāli radīts populācijas samazināšanai / ekonomikas sagraušanai / [ierakstīt vēlamo atbildi].
Kā atjaunot sevī priekšstatu par līdzcilvēku labvēlību pret mums? Man nav gatavas receptes. Un ir skaidrs, ka tauta, kas pēdējā gadsimtā ir piedzīvojusi prātam neaptveramu traumu gūzmu, nesāks vienā dienā laimē diet pārliecībā par to, ka visa apkārtne ir viens vienīgs labestības iemiesojums.
Tomēr sava viedokļa apšaubīšana var noderēt arī šobrīd, lai gan tā, protams, var arī sašūpot trauslo pamatu zem kājām. Ja nu ir tomēr kaut mazliet citādāk, nekā es iedomājos? Ja nu mans skaidrojums nav vienīgais pareizais? Ja nu manā rīcībā nav pietiekami daudz informācijas, lai izdarītu pietiekami plašus secinājumus. Galu galā: ja es atļaušu sev šoreiz paļauties uz līdzcilvēku labvēlību, kas ar mani var notikt? Vai kaut kas biedējošs? Vai es zaudēšu kontroli pār situāciju? Vai labāk ir dzīvot drūmā pārliecībā vai tā, ka apkārtējie lielākoties ir krāpnieki, meļi un pašlabuma meklētēji, vai tomēr paciest nenoteiktību, paļaujoties uz to, ka vismaz daži cilvēki, jā, arī ar varu apveltītie, spēj darboties sabiedrības un arī manās labākajās interesēs? Galu galā varbūt kādreiz arī es spēju rūpēties par citiem labvēlīgi, altruistiski, pašaizliedzīgi?
Godīgums. “Skaidrs, ka viņi visu nestāsta.” “Šis vīruss vispār ir izdomāts, jo (personīgi nepazīstu nevienu saslimušo / tā jau tāda viegla gripa vien ir, u.tml.).”
Neviens mūs nevar pret mūsu gribu un pārliecību pārliecināt, ka ir godīgs un atklāts. (Es arī nesteigšos jūs pārliecināt par to, ka viņi visi ir godīgi.)
Sava viedokļa apšaubīšana, protams, var palīdzēt arī šoreiz. Neliela apzinātības prakse, neliela uzmanība pret saviem viedokļiem, domām, pārliecībām un automātiskajām reakcijām.
Kāpēc ir svarīgi apjaust savu un sabiedrības kopējo savstarpējo uzticēšanos? Pēc manas pārliecības, tieši savstarpējā uzticēšanās palīdz mums darīt darbu kopā, meklēt (un atrast!) problēmam risinājumus, kas ir ātri, efektīvi un noturīgi.
Pamanot sevī neuzticēšanos, ir vērts to “izvētīt”, “salikt pa plautiņiem”, pieņemt apzinātāku un saprātīgāku lēmumu. Izventilēt savu neuzticēšanos līdzīgi tam, kā ārsti šobrīd iesaka izventilēt plaušas. Ja es neuzticos līdzcilvēku – valdības, ārstu, zinātnieku, atbildīgo dienestu – lēmumiem un ieteikumiem un šoreiz darīšu pa savam, kas virza manu lēmumu, kura no manām pārliecībām šoreiz ir vadībā? Priekšstats par nekompetenci? Pārliecība, ka zinu labāk? Līdzcilvēku nelabvēlīgums vai negodīgs, vai tas būtu īsts vai iedomāts?
Galu galā vai esmu gatavs gan apdomāt savus lēmumus, gan sajust, kas šobrīd, tieši šobrīd ar mani notiek?
[1] Skat.: https://www.delfi.lv/news/versijas/cehslv-kartupelu-talka-marta-jeb-ka-viruss-izgaismo-dazadu-skirnu-lohus.d?id=51978639 [aplūkots 19.03.2020.].
[2] Skat., piem.: Mayer R.C., Davis J.H., Schoorman F. An integrative model of organizational trust. The Academy of Management Review, 1995, Vol. 20, No. 3, pp. 709–734.