I. Vispārīgs ieskats "izmeklēšanas noslēpuma" problemātikā
II. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir
III. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – ja tāda vispār ir (turpinājums)
IV. “Izmeklēšanas noslēpuma” vēsture – 19. gadsimta doktrīna
VI. “Izmeklēšanas noslēpums” – 19. gadsimta doktrīna un padomju kriminālprocess
VII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi
VIII. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – kriminālprocesa reforma
IX. Vārdkopas “izmeklēšanas noslēpums” jēdzieniskās nozīmes meklējumi – pēcreformas periods
X. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole
XI. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole (turpinājums)
XII. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole (nobeigums)
XIII. “Izmeklēšanas noslēpums” mūsdienās – kā starpdisciplināru nozaru strīdus priekšmets?
XIV. “Izmeklēšanas noslēpums” Eiropas Cilvēktiesību tiesas perspektīvā
Jau aplūkotās Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) atziņas nepārprotami apliecina, ka sevišķi bieži jautājums par pieeju lietas materiāliem pirmstiesas kriminālprocesā savu aktualitāti iegūst gadījumos, kad personai tiek piemērots apcietinājums. Tādējādi pienācīgas piekļuves nodrošināšana lietas materiāliem ir uzskatāma par vienu no tiesību uz taisnīgu tiesu pamatelementiem kriminālprocesā. Proti, tā ir procesuālās līdztiesības garantija gan apsūdzībai, gan aizstāvībai, nodrošinot līdzvērtīgas iespējas iepazīties ar paustajiem apgalvojumiem un procesuālā oponenta pierādījumiem, kā arī paust viedokli par tiem.[1] Turklāt šī prasība attiecināma arī uz pirmstiesas procesa norisi, bet – jo sevišķi – gadījumiem, kad personai tiek piemērots apcietinājums.[2]
ECT judikatūrā vairākkārt ticis atzīts, ka “[j]ebkurā kriminālprocesā var būt konkurējošas intereses, piemēram, valsts drošība vai nepieciešamība aizsargāt lieciniekus, kuriem draud represijas, vai saglabāt policijas metodes noziegumu izmeklēšanai slepenībā, kas ir jāsamēro ar apsūdzētā tiesībām. Dažos gadījumos var būt nepieciešams liegt aizstāvībai iegūt noteiktus pierādījumus, lai aizsargātu citas personas pamattiesības vai aizsargātu svarīgas sabiedrības intereses. Tomēr ir pieļaujami tikai tādi tiesības uz aizstāvību ierobežojoši pasākumi, kas ir noteikti nepieciešami”.[3] Vienlaikus gan uzsvērts, ka tāda “[..] kārtība, kad apsūdzība pati mēģina novērtēt neizpaustās informācijas nozīmi aizstāvības nodrošināšanai un izsvērt to ar sabiedrības interesēm paturēt informāciju noslēpumā[..]”,[4] nevar tikt uzskatīta par saskanīgu ar tiesībām uz taisnīgu tiesu, ko aizsargā Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas [5] (turpmāk – Cilvēktiesību konvencija) 6. pants.
Varētu uzskatīt, ka vēsturiski ECT praksē pirmo reizi jautājums par aizstāvības tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem tika skatīts jau 1989. gadā lietā Lamī pret Beļģiju.[6]
Šai gadījumā iesniedzējs bija sūdzējies par apstākli, ka izmeklēšanas tiesnesim un valsts apsūdzības uzturētājam (oriģ. – the Crown Counsel) bija nodrošināta iespēja sniegt argumentāciju par apcietinājuma piemērošanas nepieciešamību, esot pilnībā informētiem par lietas apstākļiem un izmeklēšanas materiāliem, savukārt aizstāvībai argumentāciju nācās balstīt vien uz apcietināšanas rīkojumā ietvertajiem virspusējiem apgalvojumiem par personas iespējamo nodarījumu.[7]
Turklāt arī pēc apcietinājuma piemērošanas pirmās 30 dienas pašam iesniedzējam tiesības iepazīties ar materiāliem netika nodrošinātas, taču tā aizstāvim 48 stundas pirms atkārtotas tiesas sēdes apcietinājuma piemērošanas vērtēšanai tās beidzot tika piešķirtas. Jāuzsver, ka tiesa pagarināja apcietinājuma periodu, pamatojoties uz lietas materiāliem, tostarp minot dažādu policijas ziņojumu numurus, lai gan pats apsūdzētais par dokumentu saturu nebija informēts.
Skaidrojot to, kāpēc apsūdzētajam tika liegta pieeja materiāliem, Beļģijas valdība norādīja, ka lietas materiāli tika regulāri papildināti ar jauniem pierādījumiem no tobrīd aktīvās izmeklēšanas norises, tāpēc izmeklēšanas tiesnesis nevarēja materiālus sadalīt, lai apmierinātu pieteikuma iesniedzēja lūgumu.[8] Līdzīgi valdība pauda viedokli, ka “[..] noteicošā prasība pēc sacīkstes procesa neattiecās uz visu lietā esošo materiālu pieejamību [..]”.[9]
Turklāt, Beļģijas valdības ieskatā, tāds ECT apgalvojums, ka “[..] pušu līdztiesības princips tiek piemērots arī apcietinājuma piemērošanas pieteikumu izskatīšanā [..]”,[10] būtu līdzvērtīgs valsts regulējuma sistēmas nosodīšanai. Proti, jautājuma būtība taču skarot to, ka pats aizskāruma iemesls – izmeklēšanas process – faktiski bijis “[..] inkvizitoriāls un slepens”.[11] Tādējādi, ja ECT uzturētu šādu viedokli, Beļģija tiktu nostatīta dilemmas priekšā: “[..] saglabāt patlaban noteikto gaidīšanas laiku līdz tiesas sēdei chambre du conseil, kas nozīmētu praksē neiespējamu visu lietas materiālu kopēšanu, vai arī pagarināt šo gaidīšanas laiku līdz visu lietas materiālu reģistrēšanai [..]”.[12]
Vērtējot šo jautājumu, ECT tolaik uzsvēra, ka “[p]ieeja šiem materiāliem pieteicējam bija būtiska konkrētajā procesa stadijā [..]”.[13] Tādējādi, lai gan valsts apsūdzībai bija iespēja iepazīties ar visiem materiāliem, pašam iesniedzējam šāda iespēja, lai efektīvi iebilstu pret turpmāku apcietinājuma piemērošanu, tika liegta, attiecīgi pārkāpjot sacīkstes principa būtību šādā procesā.[14] Minētais apstiprina, ka jau vairāk nekā trīs desmitgades ECT praksē rodama nepārprotama prasība izmeklēšanas materiālos esošos dokumentus darīt zināmus personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ievērojot to, ka attiecīgai iespējai piemīt izšķiroša nozīme attiecīgajā procesa posmā. Diemžēl Latvijā šī nostādne tiek klaji ignorēta
Piemērojot apcietinājumu, kam, kā vairākkārt atzinusi ECT, piemīt “[..] ievērojama ietekme uz attiecīgās personas pamattiesībām”,[15] būtiski ir pēc iespējas lielākā mērā ievērot arī tiesību uz taisnīgu tiesu prasības. Tas nozīmē, ka procesā jāīsteno sacīkstes princips [16] un vienmēr jānodrošina pušu, prokurora un aizturētās personas procesuālā līdztiesība.[17] Tomēr tā netiek nodrošināta, ja advokātam tiek liegta piekļuve izmeklēšanas laikā iegūtajiem materiāliem, kam piemīt nozīme, lai efektīvi apstrīdētu viņa klienta aizturēšanas vai apcietināšanas likumību.[18]
Vienlaikus aizturēšanas vai apcietināšanas likumības un pamatotības jēdziens neaprobežojas vienīgi ar valsts tiesību aktos noteikto procesuālo prasību ievērošanu, bet arī attiecas uz aizdomu pamatotību, aizturēšanas nepieciešamības leģitimitāti un eventuāli piemērojamā apcietinājuma nepieciešamībai pausto argumentāciju.[19]
Tādējādi, piemēram, lietā Piruzjans pret Armēniju,[20] kurā ECT atgādināja jau citviet tās judikatūrā rodamos argumentus par sacīkstes principa nodrošināšanu, skatot jautājumu par apcietinājuma piemērošanas likumību, tika vērtēta situācija, kad tiesnesis, dodoties pieņemt nolēmumu par pieteikuma iesniedzēja apcietinājuma pagarināšanu, izmeklētājam iepriekš pieprasīja visus krimināllietas materiālus. Pieteikuma iesniedzējam bija zināmi vairāki tajos esošie dokumenti, piemēram, lēmums par apcietinājuma piemērošanu, taču tie visi viņam jau bija uzrādīti vai izsniegtie iepriekš.[21] Tomēr ar pilnīgi visiem lietas materiāliem, ko pirms lēmuma pieņemšanas bija pieprasījis tiesnesis, pieteikuma iesniedzējam gan nebija nodrošināta iespēja iepazīties.
ECT šai gadījumā uzsvēra, ka tās uzdevums neesot spekulēt par to, vai tiesnesis, lemjot par apcietinājuma pagarināšanu, bija balstījies arī uz tiem dokumentiem, kas bija lietas materiālos un attiecīgi nebija darīti zināmi pieteikuma iesniedzējam.[22] Vienlaikus gan tika uzsvērts, ka apstāklis, ka tiesnesis bija papildus pieprasījis visus lietas materiālus, ir pamats prezumpcijai, ka tiesneša lēmums tomēr cita starpā balstījies pieteikuma iesniedzējam nezināmos lietas materiālos.[23] Tādējādi, gan ievērojot šo prezumpciju, gan apstākli, ka tiesnesim bija iespēja iepazīties ar visiem lietas materiāliem, kamēr pašam iesniedzējam tādas tiesības tika liegtas, ECT atzina, ka nav ievērots pušu līdztiesīgu iespēju nodrošināšanas un sacīkstes princips.[24]
Savukārt lietā Albrehtas pret Lietuvu [25] pieteikuma iesniedzējs 2005. gadā tika apcietināts par kādas 1996. gadā izdarītas pasūtījuma slepkavības organizēšanu.[26] Arī šajā gadījumā, lemjot par apcietinājuma piemērošanas likumību, visi lietas materiāli tika darīti zināmi vienīgi tiesnesim, bet ne pašam pieteikuma iesniedzējam. Viens no iesniedzēja apsvērumiem, skaidrojot vajadzību iepazīties ar lietas materiāliem līdztekus nepieciešamībai šādā gadījumā īstenot efektīvas tiesības uz aizstāvību, bija tas, ka teju desmit gadus viņš bez slapstīšanās bija dzīvojis Lietuvā, strādājis oficiālu algotu darbu, maksājis nodokļus, mainījis personu apliecinošu dokumentu, turklāt krimināllietā par 1996. gadā izdarīto slepkavību iesniedzēja vārds bija figurējis jau kopš paša izmeklēšanas sākuma.[27] Tamdēļ gluži pamatotu neizpratni raisīja tas, kāpēc piepeši bija nepieciešama iesniedzēja apcietināšana, ja faktiski to bija iespējams izdarīt jau iepriekš.
ECT ieskatā, iesniedzēja argumentācija par nepieciešamību jau apcietinājuma piemērošanas brīdī iepazīties ar materiāliem, kas saturēja informāciju par iespējami izdarīto noziedzīgo nodarījumu, bija vērtējama kā pamatota. Proti, kopš notikuma bija aizritējuši aptuveni 10 gadu, radot leģitīmu pamatu vērtēt to, cik pamatoti un lietas notikumiem atbilstīgi ir lietā esošie pierādījumi par iesniedzēja iespējamo vainu un piepešo nepieciešamību piemērot apcietinājumu.[28] Lai gan iesniedzējam tika uzrādīts materiāls, kurā bija konspektīvi norādīts pret viņu vērsto aizdomu saturs, ECT ieskatā, tas atzīstams vienīgi kā lietā esošo materiālu atreferējums atbilstoši prokurora izpratnei par notikušo.[29] Tādā kārtā personai ir teju neiespējami atspēkot šādus argumentus vai aizdomas, ja tai nav pieejami kaut vai būtiskākie pierādījumi, tostarp policijas veiktās izmeklēšanas rezultāti. Turklāt ECT arī uzsvēra, ka šādā gadījumā personai nav pienākuma sniegt jelkādas norādes par to, vai un kā konkrētā informācija, kurai tā lūdz piekļuvi, ir nepieciešama aizstāvības realizēšanai.[30] Minētais bija pamats ECT konstatēt iesniedzēja tiesību aizskārumu.
Autori jau iepriekš norādīja, ka Latvijas gadījumā būtiska loma “izmeklēšanas noslēpuma” pielietošanai un personas interešu līdzsvarošanai apcietinājuma piemērošanas gadījumā piemīt ECT viedoklim, kas savulaik tika sniegts lietā Miķelsons pret Latviju.[31] Patiesībā gan vēl krietni iepriekš ECT norādīja uz tamlīdzīgiem trūkumiem Latvijas tiesu praksē, proti, par to liecina vēl 2006. gada lieta Svipsta pret Latviju,[32] kurā nepārprotami tika norādīts, ka, mēģinot nodrošināt atbilstošas cilvēktiesību garantijas, Latvija nebija ievērojusi starptautiskās saistības.
Plašāk neiztirzājot lietas Svipsta pret Latviju faktiskos apstākļos, norādāms vienīgi tas, ka pieteikuma iesniedzēja tika apcietināta, pastāvot aizdomām, ka viņa organizējusi un pasūtījusi Privatizācijas aģentūras darbinieces slepkavību. Cita starpā pieteikumā ECT tika norādīts, ka iesniedzējas aizstāvjiem tika liegts iepazīties ar lietas materiāliem, saņemot procesu tolaik veicošo amatpersonu atbildi, ka tas būs iespējams, “[..] kolīdz pirmstiesas izmeklēšana būs pabeigta”.[33]
Vērtējot šo lietu, ECT uzsvēra, ka apcietinājuma piemērošanas gadījumā procesam raksturīgais sacīkstes princips paredz to, ka personām tiek nodrošinātas tiesības iepazīties ar lietas materiāliem, kā arī nodrošināta “[..] iespēja efektīvi apstrīdēt apgalvojumus vai uzskatus, ko apsūdzība pamato ar šiem dokumentiem [tas ir, lietas materiāliem – autoru piezīme], principā paredz, ka aizstāvībai tie [tas ir, lietas materiāli – autoru piezīme], ir pieejami. Apcietinājuma nepieciešamības izvērtēšana un vēlāk sekojošā vainas izvērtēšana ir pārāk cieši saistītas, lai piekļuvi dokumentiem varētu atteikt pirmajā gadījumā, kad likums to paredz otrajā gadījumā”.[34]
ECT ieskatā, nacionālajām iestādēm, vērtējot iespējas ļaut personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, iepazīties ar lietas materiāliem, ir “[..] jāizvairās no pārmērīga formālisma”.[35] Šāda secinājuma pamatā bija pieteikuma iesniedzējas apgalvojums, ka sešas reizes aizstāvība gan mutvārdos, gan rakstveidā tika lūgusi iespēju iepazīties ar lietas materiāliem, un sešas reizes lūgums tika noraidīts, lai gan ECT iesniegtajos materiālos nebija rodams apliecinājums šādam apgalvojumam. Zīmīgi, ka arī šai gadījumā ECT vēlreiz uzsvēra nepieciešamību izmeklēšanu kriminālprocesā īstenot efektīvi, kas var nozīmēt arī to, ka “[..] daļa no tās [tas ir, izmeklēšanas – autoru piezīme] laikā savāktās informācijas ir jāglabā noslēpumā, lai nepieļautu, ka aizdomās turamās personas manipulē ar pierādījumiem un grauj procesa gaitu. Tomēr šo leģitīmo mērķi nevar sasniegt uz būtisku tiesību uz aizstāvību ierobežojumu rēķina. Tāpēc informācija, kas ir būtiska, lai novērtētu apcietināšanas tiesiskumu, būtu atbilstīgā veidā jādara pieejama aizdomās turētā advokātam”.[36]
Laikā, kad aizstāvis bija pieprasījis atļauju iepazīties ar lietas materiāliem, izmeklēšanā bija iegūtas ne tikai līdzapsūdzēto liecības, bet arī citu liecinieku liecības, lietiskie pierādījumi, ekspertīžu atzinumi un cita veida informācija, uz kuru plaši balstījās prokuratūra, lūdzot arī turpmāku apcietinājuma piemērošanu.[37] To ievērojot, ECT uzsvēra, ka ir ļoti būtiski nodrošināt aizstāvībai iespēju iepazīties ar lietas materiāliem, lai apcietinājuma piemērošanas likumības izvērtēšana būtu efektīva.[38] Šādas iespējas nenodrošināšana liedz pušu līdztiesību procesā, tādējādi radot pamatu ECT atzīt Cilvēktiesību konvencijas 5. panta ceturtās daļas pārkāpumu.[39] Kā redzams, teju desmitgadi vēlāk kas visai līdzīgs tika atzīts lietā Miķelsons pret Latviju, šķiet, pieķerot Latviju tīšā neizdarībā – ECT atziņu ignorēšanā.
Vēlreiz pievēršoties autoru iepriekš paustajai hipotēzei, ka “izmeklēšanas noslēpuma” piemērošanai ir visai maza saistība ar kriminālprocesuālo regulējumu, bet gan drīzāk šī vārdkopa skatāma tiesību uz informāciju plašākā nozīmē dimensijā,[40] aplūkojamas arī atsevišķas tieši šim aspektam veltītās ECT atziņas.
Lietas Bedā pret Šveici [41] pamatā ir situācija, kur žurnālists Arno Bedā (Arnaud Bédat) publicēja rakstu par ceļu satiksmes negadījumu uz Lozannas tilta, kur bojā gāja trīs, bet miesas bojājumus guva astoņas personas. Rakstā tika publiskotas apsūdzētā fotogrāfijas, kā arī citi izmeklēšanas materiāli, tostarp liecības.
Krimināllieta pret žurnālistu par “izmeklēšanas noslēpuma” izpaušanu tika ierosināta uz prokurora iniciatīvas pamata. Izmeklēšanas laikā tika noskaidrots, ka viens no Lozannas tilta avārijā cietušajiem bija nokopējis lietas materiālus un tos pazaudējis lielveikalā. Nenoskaidrota persona atrastos materiālus nogādāja žurnāla redakcijā, kas savukārt uzticēja A. Bedā sagatavot par to rakstu.
Jāpaskaidro, ka, piemēram, Vo kantona (Canton de Vaud) Kriminālprocesa kodekss, līdzīgi kā Latvijā, noslēpuma statusu piešķir visiem izmeklēšanā iegūtajiem pierādījumiem, nepubliskojamiem lēmumiem un izmeklēšanas darbību saturam, vienlaikus paredzot tiesības informāciju zināmos gadījumos, piemēram, žurnālistikas vajadzībām, izpaust.[42]
Lietā Bedā pret Šveici ECT lūkoja rast cilvēktiesību būtībai atbilstošu līdzsvaru starp žurnālista tiesībām informēt sabiedrību un sabiedrības tiesībām saņemt informāciju un privātās dzīves interesēm, ko aizsargā aizliegums izplatīt informāciju, kā arī taisnīgas tiesas interesēm, ko “[..] aizsargā izmeklēšanas noslēpums”.[43]
Formulējot kritērijus, kas ļautu nostatīt tiesības pārkāpt “izmeklēšanas noslēpumu” pāri tā aizsardzības nepieciešamībai, ECT cita starpā atzina – “[..] izmeklēšanas noslēpuma aizsardzība, no vienas puses, ir vērsta uz kriminālprocesa interešu aizsardzību, paredzot un novēršot riskus slēpt, iznīcināt vai viltot potenciālus pierādījumus, kā arī novēršot slepenu norunu (piemēram, apsūdzēto starpā) risku, bet, no otras puses, izmeklēšanas noslēpuma aizsardzība ir vērsta uz aizdomās turētā interesēm, īpaši no nevainīguma prezumpcijas aspekta un, vispārīgāk, viņa vai viņas personiskās attieksmes un interešu aizsardzības konkrētajā kriminālprocesā. Tāpat izmeklēšanas noslēpums ir attaisnojams ar nepieciešamību aizsargāt brīva (neatkarīga) viedokļa veidošanu un lēmuma pieņemšanu tiesvedības ietvaros”.[44]
Skaidrojot šo viedokli, ECT norādīja, ka “izmeklēšanas noslēpumu” izpaudošā publikācija tādā vai citādā veidā varējusi ietekmēt kriminālprocesu attiecībā uz izmeklēšanas tiesneša attieksmi, apsūdzēto aizstāvju vai cietušo rīcību, kā arī uz tiesnešu objektivitāti.[45] Neatzīstot iesniedzēja cilvēktiesību pārkāpumu šajā lietā, ECT vērsa uzmanību uz apstākli, ka atbildības iestāšanās par “izmeklēšanas noslēpuma” izpaušanu mērķis šajā lietā bijis aizsargāt atbilstošu tiesību sistēmas darbību un apsūdzētā tiesības uz taisnīgu tiesu un privātās dzīves aizsardzību.
Līdzīgu viedokli ECT pauda arī lietā Craxi pret Itāliju.[46] Proti, valsts pienākums ir nodrošināt to, ka tiek aizsargātas personas, tostarp apsūdzētā, tiesības uz privāto dzīvi un korespondences neaizskaramību, savukārt kriminālprocesa laikā to varot aizsargāt ar “izmeklēšanas noslēpumu”.[47] Latvijas gadījumā šāds viedoklis laikam gan līdzinātos “revolucionāram” apvērsumam, jo līdzšinējā “izmeklēšanas noslēpuma” pielietošanas prakse nepārprotami liecina par diametrāli pretējiem šīs vārdkopas piemērošanas mērķiem.
Minētās lietas pamatā bija situācija, kurā apsūdzētā sarunu ieraksti, kas gan nebija izmantojami pierādīšanā procesuālu defektu dēļ, tika publiskoti laikrakstā, tādējādi negatīvi ietekmējot personas publisko tēlu.[48] Būtiski, ka daļa no publicētajām sarunām, kas iegūta izmeklēšanas laikā, vispār nebija attiecināmas uz celto apsūdzību saturu, turklāt, ECT ieskatā, tās bija atzīstamas par īpaši personiskām.[49]
Minētais ieskats dod pamatu izvirzīt hipotēzi, ka “izmeklēšanas noslēpuma” aizsardzības vajadzība būtu aplūkojama ciešā saistībā ar žurnālistu darbību un sabiedrības informēšanu par notikumiem, tostarp iedzīvotāju vērību saistījušiem kriminālprocesiem. Turklāt ar “izmeklēšanas noslēpumu” iepriekš aplūkotajā ECT judikatūrā rodamajā izpratnē tiek aizsargāts tieši cilvēks, kas iesaistīts kriminālprocesā, nevis kādas neidentificētas kriminālprocesa “intereses”. Tādējādi atsaukšanās uz “izmeklēšanas noslēpumu” un tiesību uz informāciju kriminālprocesā saturs būtu vērtējams pēc tā, kurš subjekts lūdzis piekļuvi lietas materiāliem.
Šim tiesību uz informāciju aspekta vērtējumam ECT pievērsusies arī lietā Dipuī un citi pret Franciju.[50] Divi no iesniedzējiem, būdami žurnālisti, 1996. gadā publicēja grāmatu “Les Oreilles du Président” (no franču val. – “Prezidenta ausis”) par to, kā pēc toreizējā Francijas prezidenta Fransuā Miterāna (François Maurice Adrien Marie Mitterrand, 1916–1996) rīkojuma tika noklausītas atsevišķu žurnālistu un juristu telefonsarunas.
Grāmatas pielikumā tika publicētas sešas ierakstīto telefonsarunu atreferējumu faksimilkopijas, kas bija iegūtas no krimināllietas materiāliem, kuras ietvaros tika izmeklēta konstatētā sarunu noklausīšanās.[51] Arī citviet grāmatā bija atspoguļoti vai pārfrāzēti krimināllietas materiālos esošie dokumenti. Abus žurnālistus, grāmatas autorus, Francijas tiesa bija atzinusi par vainīgiem prettiesiski iegūtas informācijas publiskošanā, jo “[..] gan faksimili, gan ierakstu izraksti atradās izmeklēšanas lietas materiālos, kas bija pieejami tikai personām, kurām ir saistošs tiesas izmeklēšanas noslēpums vai profesionālās konfidencialitātes pienākums”.[52]
Līdztekus Francijas regulējuma vērtēšanai par konfidenciālas informācijas izpaušanas ierobežojumiem, ECT vērsa uzmanību uz Eiropas Padomes Ministru komitejas 2003. gada 10. jūlija Rekomendācijā dalībvalstīm Nr. Rec(2003)13 par informācijas sniegšanu ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību saistībā ar kriminālprocesu [53] noteiktajiem principiem. Piemēram, Rekomendācijas Nr. Rec(2003)13 pielikumā norādītais 1. princips paredz, ka “[s]abiedrībai ir jāspēj ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību saņemt informāciju par tiesu iestāžu un policijas dienestu darbību. Tāpēc jānodrošina, ka žurnālisti var brīvi ziņot un komentēt kriminālās tiesvedības sistēmas darbību, ievērojot tikai ierobežojumus saskaņā ar turpmāk izklāstītajiem principiem”.[54] Savukārt 2. princips nosaka, ka “[n]evainīguma prezumpcijas principa ievērošana ir daļa no tiesībām uz taisnīgu tiesu. Attiecīgi viedokļi un informācija par notiekošajām tiesvedībām krimināllietās ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību jāpaziņo vai jāizplata vienīgi tādā gadījumā, ja tas nekaitē aizdomās turētās vai apsūdzētās personas nevainīguma prezumpcijai”.[55]
ECT jo īpaši izcēla Rekomendācijas Nr. Rec(2003)13 6. principu, kas nosaka, ka “[s]aistībā ar kriminālprocesiem, kas notiek sabiedrības interesēs, vai citiem kriminālprocesiem, kas ir izpelnījušies īpašu sabiedrības uzmanību, tiesu iestādēm un policijas dienestiem būtu jāinformē plašsaziņas līdzekļi par savām būtiskām darbībām, ja vien tas neskar izmeklēšanas un policijas noslēpumu [56] un neaizkavē vai nekavē procesa iznākumu. Kriminālprocesos, kas turpinās ilgstoši, šī informācija būtu jāsniedz regulāri”.[57]
Iepriekš sacīto neuzlūkojot sistēmiski, varētu šķist, ka ar šādu rekomendāciju Eiropas Padome it kā dotu “zaļo gaismu” “izmeklēšanas noslēpuma klauzulas” iedarbināšanai kriminālprocesā, tomēr šāds secinājums būtu ne vien pārsteidzīgs, bet pat aplams. Proti, Rekomendācijas Nr. Rec(2003)13 8. princips nosaka, ka, “[s]niedzot informāciju par aizdomās turētajām, apsūdzētajām vai notiesātajām personām vai citiem kriminālprocesa dalībniekiem, būtu jāievēro viņu tiesības uz privātuma aizsardzību. [..] Visos gadījumos īpaša uzmanība būtu jāpievērš kaitīgajai ietekmei, ko šajā principā minētajām personām var radīt informācijas izpaušana, kas ļauj viņus identificēt.”[58]
Tādējādi nepārprotami kļūst skaidrs, ka Eiropas Padomes ieteikuma rakstura dokumentā vārdkopa “izmeklēšanas noslēpums” tikusi izmantota tā, lai pēc iespējas aizsargātu procesā iesaistītās personas no negatīvas publicitātes un žurnālistu vai sabiedrības uzmācības, tomēr nekādā ziņā šīs vārdkopas saturu nepavēršot kā daļu no lieguma pašām procesā iesaistītajām personām piekļūt konkrētajiem materiāliem. Tādēļ varētu piekrist kādam savulaik paustam viedoklim, ka tiesības uz informāciju, no vienas puses, un ierobežojumi tās patvaļīgai izpaušanai, no otras puses, ir divas personas tiesību aizsardzības formas pret metaforiskajam Leviatāna [59] tēlam pielīdzināmas valsts pārvaldes sistēmas uzkundzēšanos.[60]
To lietā Dipuī un citi pret Franciju uzsvēra arī ECT, norādot, ka nacionālo tiesu nolēmumos konstatētais žurnālistu noziedzīgais nodarījums ir krimināllietā esošās informācijas izpaušana jeb “[..] profesionālās konfidencialitātes pienākum[a] un tiesas izmeklēšanas noslēpuma”[61] pārkāpums. Tādējādi informācijas izpaušanas ierobežojuma “[..] mērķis, cita starpā, bija garantēt personas tiesību ievērošanu, kura vēl nebija stājusies tiesas priekšā, tikt uzskatītai par nevainīgu. Tās mērķis bija arī nodrošināt atbilstošu tiesvedību, novēršot jebkādu ārēju ietekmi [..]. Šie mērķi atbilst “citu personu reputācijas vai tiesību” aizsardzībai un “tiesu varas autoritātes un objektivitātes” saglabāšanai, ciktāl pēdējais aizsardzības līdzeklis ir interpretēts kā tāds, kas aptver tiesības, kuras kopumā bauda personas kā procesa dalībnieki”.[62] Izskatās, ka šajā ziņā Latvijā tiek jo īpaši grēkots.
Nav noliedzama nedz preses loma demokrātiskā sabiedrībā, nedz tiesību uz vārda brīvību nozīme,[63] tomēr, publicējot ziņas par kādu vēl izmeklēšanā esošu krimināllietu, otros svaru kausos atrodas aizdomās turētā vai apsūdzētā gods, cieņa, reputācija un, galu galā, tiesības tikt uzskatīt par nevainīgu. ECT ir vairākkārt norādījusi, ka “[..] žurnālistiem, komentējot vēl izmeklēšanā esošu kriminālprocesu, jāielāgo – pieļaujamo izteikumu robežas nesniedzas tiktāl, ka tie tīši vai netīši var aizskart personas iespējas saņemt taisnīgu tiesu vai graut sabiedrības uzticību tiesu lomai”.[64]
Vērtējot to, vai “tiesas izmeklēšanas noslēpuma” izpaušana attaisnojama ar žurnālistu tiesībām paust uzskatus par sabiedriski būtisku jautājumu, kādu grāmata “Les Oreilles du Président” nenoliedzami atspoguļoja, ECT uzsvēra, ka tas ir “[..] leģitīmi, ka tiesas izmeklēšanas noslēpumam tiek piešķirta īpaša aizsardzība, ņemot vērā kriminālprocesa intereses gan attiecībā uz tiesvedību, gan uz personu tiesībām tikt uzskatītām par nevainīgām”.[65] Tomēr konkrētajā gadījumā tā dēvētā “Elizejas noklausīšanās lieta” [66] bija izraisījusi sabiedrības ažiotāžu, tostarp plaši atspoguļota medijos, kā arī bija izskanējušas ziņas par personu, kas, iespējams, šo noziedzīgo darbību bija veikusi. Tādējādi, pēc ECT domām, “[..] informācijas aizsardzība tās konfidencialitātes dēļ nebija primāra prasība”.[67]
ECT arī uzsvēra, ka “[..] ir jāievēro vislielākā rūpība, izvērtējot nepieciešamību demokrātiskā sabiedrībā sodīt žurnālistus par informācijas izmantošanu, kas iegūta, pārkāpjot izmeklēšanas noslēpumu vai pārkāpjot profesionālo konfidencialitāti, šiem žurnālistiem sniedzot savu ieguldījumu tik nozīmīgās publiskās debatēs un tādējādi pildot savu lomu kā demokrātijas “sargsuņiem””.[68] Tādējādi, atzīstot pieteikuma iesniedzēju cilvēktiesību aizskārumu, ECT pauda viedokli, ka, “tiesas izmeklēšanas noslēpuma” aizsardzības prasība nav absolūta – pat ne attiecībā uz žurnālistu pieeju informācijai.
Šāds viedoklis savukārt mudina domāt, ka vēl jo mazākā mērā šādam izmeklēšanas materiālu pieejamības liegumam būtu jābūt attiecināmam uz procesā iesaistītajām personām, tostarp personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību.
[1] Skat. 2000. gada 16. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Jasper v. the United Kingdom, para. 51. Skat. arī: 2018. gada 18. decembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Murtazaliyeva v. Russia, para. 91.
[2] 2001. gada 13. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Schöps v. Germany, para. 44.
[3] 2019. gada 4. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Sigurður Einarsson and Others v. Iceland, para. 85. Skat. arī šajā paragrāfā citēto ECT judikatūru, tostarp 2000. gada 16. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Rowe and Davis v. the United Kingdom, para. 63.; skat. 2000. gada 16. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Jasper v. the United Kingdom, para. 52.
[4] 2019. gada 4. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Sigurður Einarsson and Others v. Iceland, para. 91.
[5] Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Latvijas Vēstnesis, 1997. gada 13. jūnijs, Nr. 132/144 (858/859).
[6] 1989. gada 30. marta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Lamy v. Belgium. Par personvārdu atveidi skat. Bankava. B. Franču īpašvārdu atveide latviešu valodā. Zin. red. A. Bankavs. Rīga: Zinātne, 2004, 139. lpp.
[7] 1989. gada 30. marta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Lamy v. Belgium, para. 27.
[8] Turpat, para. 27.
[9] Turpat, para. 28.
[10] Turpat, para. 28.
[11] Turpat, para. 28.
[12] Turpat, para. 28.
[13] Turpat, para. 29.
[14] Sal. 1989. gada 30. marta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Lamy v. Belgium, para. 29.
[15] 2003. gada 30. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Nikolov v. Bulgaria, para. 97.; skat. arī: 2006. gada 1. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Fodale v. Italy, para. 42.
[16] 1999. gada 25. marta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Nikolova v. Bulgaria, para. 58.; 2001. gada 13. februāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Schöps v. Germany, para. 45.
[17] Sal. 2003. gada 30. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Nikolov v. Bulgaria, para. 97.; skat. arī 2000. gada 10. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Graužinis v. Lithuania, para. 31.
[18] Sal. 1999. gada 25. marta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Nikolova v. Bulgaria, para. 58.; 2003. gada 30. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Nikolov v. Bulgaria, para. 97. Ar atsauci uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru lietās: 2001. gada 13. februāra lieta Garcia Alva v. Germany, para. 39-43; 2003. gada 9. janvāra lieta Shishkov v. Bulgaria. Šādu izpratni ECT jau iepriekš postulēja arī lietā Shiskov v. Bulgaria, sal. 2003. gada 9. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Shiskov v. Bulgaria, para. 77.; 2007. gada 25. oktobra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Lebedev v. Russia, para. 77.; 2009. gada 9. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Mooren v. Germany, para. 124.
[19] 2003. gada 9. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Shiskov v. Bulgaria, para. 77.
[20] 2012. gada 26. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Piruzyan v. Armenia.
[21] Turpat, para. 117.
[22] Turpat, para. 118.
[23] Turpat.
[24] Turpat.
[25] 2016. gada 19. janvāra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Albrechtas v. Lithuania.
[26] Turpat, para. 5.–18.
[27] Turpat, para. 64.
[28] Turpat, para. 76.
[29] Turpat, para. 78.
[30] Turpat, para. 78.
[31]2015. gada 3. novembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Miķelsons pret Latviju.
Skat. plašāk: Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. X. “Izmeklēšanas noslēpuma” saprātīgas izmantošanas kontrole. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280256-turpinajums-x-izmeklesanas-noslepuma-sapratigas-izmantosanas-kontrole/ [aplūkots 2021. gada 23. decembrī].
[32] 2006. gada 9. marta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Svipsta v. Latvia.
[33] Turpat, para. 31.
[34] Turpat, para. 129.
[35] Turpat, para. 136.
[36] Turpat, para. 137.
Līdzīgi šī tēze vēlāk pausta arī 2013. gada 26. novembra Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā lietā Emilian-George Igna v. Romania, para. 27.–34.
[37] 2006. gada 9. marta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Svipsta v. Latvia, para. 138.
[38] Turpat.
[39] Turpat., para. 139.
[40] Rusanovs E., Gorina D., Lielbriede L. “Izmeklēšanas noslēpums” kā Latvijas postpadomju perioda kriminālprocesa mantra. XIII. “Izmeklēšanas noslēpums” mūsdienās – kā starpdisciplināru nozaru strīdus priekšmets? Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/280352-xiiiizmeklesanas-noslepums-musdienas-ka-starpdisciplinaru-nozaru-stridus-prieksmets/ [aplūkots 2022. gada 10. janvārī].
[41] 2016. gada 29. marta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Bédat v. Switzerland.
[42] Turpat, para. 16.
[43] Janums J. ECT: par izmeklēšanas noslēpumā ietilpstošo ziņu publicēšanu presē noteiktos gadījumos ir pieļaujama kriminālatbildība. Jurista Vārds, 2016. gada 5. jūlijs, Nr. 27 (930), 27.-31. lpp.
[44] 2016. gada 29. marta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Bédat v. Switzerland, para. 68.
[45] Turpat, para. 69.
[46] 2003. gada 17. jūlija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Craxi pret Itāliju.
[47] Turpat, para. 74.
[48] Turpat, para. 23.–37; para. 66.
[49] Turpat, para. 66.–67.
[50] 2007. gada 7. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Dupuis and Others v. France.
[51] Turpat, para. 3.–8.
[52] Turpat, para. 10.
[53] Eiropas Padomes Ministru komitejas 2003. gada 10. jūlija Rekomendācija Nr. Rec(2003)13 dalībvalstīm par informācijas sniegšanu ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību saistībā ar kriminālprocesu. Pieejams: https://search.coe.int/cm/Pages/result_details.aspx?ObjectId=09000016805df617 [aplūkots 2021. gada 12. decembrī].
[54] Eiropas Padomes Ministru komitejas 2003. gada 10. jūlija Rekomendācija Nr. Rec(2003)13 dalībvalstīm par informācijas sniegšanu ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību saistībā ar kriminālprocesu. Pieejams: https://search.coe.int/cm/Pages/result_details.aspx?ObjectId=09000016805df617 [aplūkots 2021. gada 12. decembrī].
[55] Turpat.
[56] Lietots termins “secrecy of investigations and police inquiries”.
[57] Eiropas Padomes Ministru komitejas 2003. gada 10. jūlija Rekomendācija Nr. Rec(2003)13 dalībvalstīm par informācijas sniegšanu ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību saistībā ar kriminālprocesu. Pieejams: https://search.coe.int/cm/Pages/result_details.aspx?ObjectId=09000016805df617 [aplūkots 2021. gada 12. decembrī].
[58] Turpat.
[59] Leviatāns – Vecajā derībā minēts jūras nezvērs, kas attēlots čūskas vai krokodila veidā. Angļu filozofs Tomass Hobss (Thomas Hobbes, 1588–1679) savā pazīstamajā darbā “Leviatāns” (oriģ. – “Leviathan”) (1651) šo nezvēru salīdzināja ar valsti, kas aprij katra atsevišķā cilvēka tiesības un pret kuras varu tās pavalstnieki ir bezspēcīgi. Skat. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Avots, 2019, 461. lpp.
[60] Gentot M. La protection des données personnelles à la croisée des chemins. Groupe d’études Société d’information et vie privée. In: In La protection de la vie privée dans la société de l'information: Tome 3. Ed. Pierre Tabatoni. Paris: Presses Universitates de France, 1999, 24–46. Pieejams: https://academiesciencesmoralesetpolitiques.fr/wp-content/uploads/1999/01/tome3.pdf [aplūkots 2022. gada 5. janvārī].
[61] 2007. gada 7. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Dupuis and Others v. France, para. 32.
[62] Turpat.
[63] Skat. turpat, para. 33.–34., kā arī paragrāfos norādīto ECT judikatūru.
[64] 2007. gada 7. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Dupuis and Others v. France, para. 35.
[65] Turpat, para. 44.
[66] Minētais noklausīšanās skandāls tika dēvēts par “Elizejas noklausīšanās lietu” (oriģ. – The “Elysée eavesdropping” case).
Skat arī: Bugging scandal lands Mitterrand allies in court. Pieejams: https://www.theguardian.com/world/2002/aug/09/france.jonhenley [aplūkots 2021. gada 12. decembrī].
[67] 2007. gada 7. jūnija Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Dupuis and Others v. France, para. 44.
[68] Turpat, para. 46.