DOMNĪCA ESEJA

2. Jūnijs 2022 / 14:04

Apsūdzētā piedalīšanās tiesas sēdē obligātums kā akmenī cirsta dogma mūsdienu Latvijas kriminālprocesā
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
ZAB “Rusanovs & Partneri”  
Bc. iur.
Linda Lielbriede
ZAB “Rusanovs & Partneri”  

Dogmatiskā jurisprudence, tās piekritējiem nereti nekritiski pieņemot un par nemainīgu patiesību atzīstot kādu tēzi,[1] reti kad spēj patstāvīgi risināt kolīzijas starp likuma normas formālo juridisko ietvaru un kādas tiesības patieso tvērumu un būtību. Taču prasme tiesiski un drosmīgi abstrahēties no tiesībpolitiskām vai sociālām finesēm, kas caurvij to vai citu personai piemītošo tiesību juridisko audeklu, ir vienīgais veids, kā godprātīgi atšķetināt ilgstošu juridisku problēmu kamolu, tostarp nevairoties atbrīvoties no arhaiskiem vai pašmērķīgiem procesuāliem institūtiem. Viens no tādiem – pēc kritiskas pārskatīšanas jau burtiski kliedzošiem kriminālprocesuāliem jautājumiem – ir vērtējums par apsūdzētā lomu krimināllietas iztiesāšanā pirmās un apelācijas instances tiesā, tajā skaitā, obligātas piedalīšanās krimināllietas iztiesāšanā nepieciešamību un iespēju paust savu pozīciju procesa laikā vai aktīvi piedalīties pierādījumu pārbaudē.

Autoru nolūks, paužot šo viedokli, ir konspektīvi uzrādīt par dogmām kļuvušās apsūdzētā obligātas dalības krimināllietas iztiesāšanā un ar to saistīto pienākumu un procesuālo seku uzkrītošo problemātiku. Taču, lai kādam šī nešķistu kārtējā bezmaz vai Jeremijas[2] raudu dziesma par pamatoti kritizēto kriminālprocesuālo noregulējumu, autori piedāvā konkrētus un praktiskos apsvērumos balstītus priekšlikumus Kriminālprocesa likuma normu papildināšanai. Konkrētāk – šobrīd acīmredzami savstarpēji kolidē akmenī iecirstais apsūdzētā piedalīšanās tiesas sēdē obligātums un viņa reālās iespējas aktīvi piedalīties tiesas izmeklēšanā, sniedzot paskaidrojumus par katru lietā pārbaudāmo pierādījumu.

Priekšlikums grozījumiem Kriminālprocesa likuma 498. un 503. pantā[3]

Nereti, piedaloties tiesas izmeklēšanā pirmās vai otrās instances tiesā, nākas saskarties ar situāciju, kad pierādījumu pārbaudes gaitā, jo sevišķi tas konstatējams liecinieku nopratināšanas laikā, apsūdzētais cenšas celt iebildumus par dzirdētajiem liecinieka apgalvojumiem, tādējādi vēršot uzmanību uz aplamībām un pat meliem. Šādos gadījumos, mēģinot apturēt apsūdzētā “pašdarbību”, atskan strups tiesas aprādījums, ka, lūk, šobrīd apsūdzētais neesot tiesīgs liecināt, taču, ja viņš vēlēsies, šīs tiesības varēs baudīt, ievērojot Kriminālprocesa likuma 500. un 503. panta procesuālo jēgu. Proti, apsūdzētais tiek nopratināts tikai pēc prokurora un apsūdzētā vai viņa aizstāvja norādīto pierādījumu pārbaudes.

Taču formāli, ievērojot Kriminālprocesa likuma 500. un 503. panta būtību, kā to praksē arī dara tiesas, vienlaikus būtiski tiek ierobežotas Kriminālprocesa likuma 455. pantā paredzētās tiesības pilnvērtīgi piedalīties pierādījumu pārbaudē. Proti, apsūdzētajam nav iespējams izteikt savus apsvērumus, iebildumus vai precizējumus saistībā ar pārbaudāmajiem pierādījumiem vēl līdz viņa likumā paredzētajam nopratināšanas brīdim. Pašsaprotami, ka pilnvērtīga un vispusīga pārbaude iespējama vien tad, ja apsūdzētais par tiem izsaka savus komentārus, kas tādējādi arī veido viņa liecību būtisku sastāvdaļu. Taču līdzšinējā procesuālā kārtība neļauj jēgpilni īstenot taisnīga tiesas procesa garantijas. Šo apsvērumu dēļ būtu nepieciešami papildinoši grozījumi Kriminālprocesa likuma attiecīgo normu regulējumā. Turklāt par šiem jautājumiem jau iepriekš ticis izteikts visnotaļ apjomīgs vērtējums.[4]

Risinot šo problēmu, Kriminālprocesa likuma grozījumiem vajadzētu vēl tiesas izmeklēšanas sākumā apsūdzētajam vai viņa aizstāvim paredzēt tiesības izklāstīt aizstāvības pozīcijas būtību. Proti, iezīmēt aizstāvības pozīcijas ietvarus, galvenos iebildumus pret izvirzīto apsūdzību un vismaz īsi paust apsvērumus par prokurora iesniegtajiem pierādījumiem. Anglosakšu tiesībās kriminālprocesā ko līdzīgu dēvē par aizstāvības paziņojumu (no angļu val. – statement of defense), kas seko pēc valsts apsūdzības paziņojuma (no angļu val. – prosecution opening statement).

Skaidrs, ka minētais institūts nebūs gluži tas pats, kas abu uzrunas zvērinātajiem minētajā tiesību sistēmā, bet katrā ziņā doktrināri tas atrod savu nozīmi arī kontinentālajā kriminālprocesā. It īpaši tādēļ, ka tradicionālais Eiropas kriminālprocess sākas ar apsūdzētā liecībām. Turklāt apsūdzētais iepriekš saskaņā ar kontinentālo tradīciju ir saņēmis apsūdzības rakstu (šobrīd tā vāja parodija ir lēmums par lietas nodošanu tiesai), kurā prokurors bez apsūdzības formulas un faktisko apstākļu izklāsta ir norādījis apsūdzības pierādījumu juridisko analīzi, tajā skaitā, netiešo pierādījumu loģisku savirknējumu, kas ļauj izprast turpmākās tiesvedības konstruktu. Šobrīd uz tiesu tiek nosūtīts “kaķis maisā”, un tas, kā prokurors ir nolēmis pierādīt apsūdzētā vainu, labākajā gadījumā ir zināms vienīgi viņam pašam. Tad seko mēnešiem vai pat gadiem ilga taustīšanās cerībā, ka tiesas debatēs prokurors nu “klās kārtis galdā”. Taču diemžēl arī tas nereti nemaz nenotiek, acīmredzot paģērējot, ka tiesai pašai būtu jārakņājas bieži visnotaļ apjomīgos lietas materiālos. Taču tas būtu jau cita raksta temats. Turklāt vērā ņemams arī tas, ka likumdevējs arvien vairāk mazina valsts apsūdzības procesuālos pienākumus, bet asimetriski tos palielina aizstāvības virzienā. Piemēram, saņemot desmitiem sējumu apjomīgu lietu, aizstāvībai ir jābūt spējīgai desmit dienu laikā pēc tiesas pieprasījuma iepazīties ar visiem lietas materiāliem un nosaukt visas uz tiesu aicināmās personas, turklāt vēl pamatojot šo nepieciešamību gadījumos, ja tās nav norādītas lēmumā par lietas nodošanu tiesai. Šobrīd jau tiek gatavoti grozījumi, ka aizstāvībai ne vēlāk kā 10 darbdienas pirms lietas iztiesāšanas uzsākšanas būtu jāiesniedz tiesai visi iesniegumi, pieteikumi un lūgumi.[5] Nepārdomātas un pārsteidzīgas likumdošanas iniciatīvas naivā cerībā paātrināt tiesvedības gaitu uz acīmredzami mazākām kapacitātēm apveltītu procesa dalībnieku rēķina liecina vienīgi vai nu par tendenciozu vienpusību problēmas redzējumā, vai par nespēju orientēties viselementārākajos tiesību doktrīnas jautājumos. Visa šī samākslotā māžošanās ar kaut kādiem juridiskiem eksperimentiem taptu atrisināta kā ar burvja mājienu gadījumā, ja likumdevējs izdarītu (pareizāk sakot, labotu savas iepriekšējās kļūdas) un liktu prokuroram izdarīt to, kas viņam ir jādara saskaņā ar kriminālprocesa būtību. Proti, pabeidzot pirmstiesas kriminālprocesu, sastādītu šī institūta būtībai atbilstošu apsūdzības rakstu. Iespējams, ne velti šis kontinentālajā kriminālprocesā esenciāli būtiskais juridiskais dokuments Latvijā šobrīd ir pārdēvēts par semantiski tukšu ikdienišķu procesuālu lēmumu – lēmumu par lietas nodošanu tiesai.

Un tādēļ vienlaicīgi ir pilnīgi nepieļaujami liegt apsūdzētajam vai viņa aizstāvim jebkurā tiesas izmeklēšanas posmā, tas ir, katra pierādījuma pārbaudīšanas laikā konfrontēt to ar apsūdzētā pozīciju. Taču patlaban tas nav iespējams, jo Kriminālprocesa likumā šīs pozīcijas uzklausīšana nav paredzēta, jo šobrīd aplami nepateicīgā un nepiemērotā augsnē ticis implementēts visiem tik pazīstamais (vismaz no Holivudas filmām) anglosakšu kriminālprocesam raksturīgais sacīkstes princips, no kura cita starpā konstatējams, ka apsūdzētā liecināšana drīzāk ir izņēmums. Proti, aizstāvība var apsūdzēto izsaukt kā liecinieku ar visām no tā izrietošajām juridiskajām sekām pašam apsūdzētajam. Citiem vārdiem, apsūdzētais drīkst klusēt un neliecināt, nevis melot kā liecinieks. Šī tradīcija nekad nav bijusi un diez vai arī tiks iedzīvināta Latvijas kriminālprocesā, jo, lai tā notiktu, būtu nepieciešams pilnvērtīgi īstenot arī visus pārējos anglosakšu kriminālprocesam raksturīgos principus, tajā skaitā, arī zvērināto tiesas, taču tas drīzāk līdzinās ceļam ar traktoru līdz Mēnesim… Taču šobrīd daudzmaz jēdzīgas izpratnes iegūšana par aizstāvības pozīciju, uzsākot tiesas izmeklēšanu, tiek aizstāta vienīgi ar formālu vainas atzīšanas, neatzīšanas vai daļējas atzīšanas procedūru, kas nespēj procesa dalībniekiem sniegt nepieciešamo izpratni par būtiskiem strīdus apstākļiem, kas būtu pārbaudāmi turpmāk tiesas izmeklēšanā. Vienīgi vainas atzīšana, neatzīšana vai tās daļēja atzīšana nespēj sniegt procesa dalībniekiem nepieciešamo izpratni par būtiskiem apstākļiem, kas būtu pārbaudāmi tiesas izmeklēšanā. No tā secināms, ka apsūdzētajam ir arī jāparedz procesuālās tiesības sniegt liecības visas tiesas izmeklēšanas laikā, ja tas nepieciešams lietai nozīmīgu apstākļu noskaidrošanai.

Šo rosinājumu īstenojot praksē, autoru ieskatā, Kriminālprocesa likuma 498. pants būtu papildināms ar trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja apsūdzētais savu vainu atzīst daļēji vai to neatzīst, viņš vai viņa aizstāvis ir tiesīgs sniegt paskaidrojumus par apsūdzību, īsi izklāstot aizstāvības pozīcijas būtību. Paskaidrojumu sniegšanas gadījumā apsūdzētajam ir tiesības sniegt liecības un viņa aizstāvim ir tiesības sniegt paskaidrojumus visā tiesas izmeklēšanas gaitā.”

Ievērojot nepieciešamību dažādot procesuālās situācijas atkarībā no apsūdzētā izvēles jau tiesas izmeklēšanas sākumā sniegt liecības, redakcionāli grozījumi veicami arī Kriminālprocesa likuma 503. panta pirmajā daļā, paredzot, ka:

“(1) Pēc šā likuma 500. pantā minētās pierādījumu pārbaudes, ja apsūdzētais iepriekš tiesas izmeklēšanas laikā nav izmantojis tiesības sniegt liecību, tiesas sēdes priekšsēdētājs jautā apsūdzētajam, vai viņš vēlas sniegt liecību.”

Šāda priekšlikuma praktiska īstenošana ievērojami stiprinātu apsūdzētā tiesības, vienlaikus paverot perspektīvu daudz efektīvāk un ātrāk nodrošināt krimināllietas iztiesāšanu. Turklāt tamlīdzīga priekšlikuma ieviešana risinātu vēl kādu, nu jau – mūžvecu kriminālprocesa problēmu –, proti, apsūdzētā centienus vairīties no ierašanās uz tiesas sēdi. Citiem vārdiem, iepriekš aprakstītā kārtība varētu pozitīvi korelēt ar citiem iespējamiem grozījumiem Kriminālprocesa likuma 463. pantā.

Priekšlikums grozījumiem Kriminālprocesa likuma 463. pantā[6]

Praksē nereti vērojamas situācijas, kad tiesas sēdes sākumā tiek saņemtas ziņas, ka apsūdzētais (vai arī – kāds no līdzapsūdzētajiem) piepeši sasirdzis un uz tiesas sēdi tamdēļ neieradīsies, solot, ka attiecīgie medicīniskie dokumenti, attaisnojot prombūtni, vēlāk tikšot iesniegti tiesai. Tādējādi, neraugoties uz to, ka uz tiesas sēdi bijuši izsaukti un ieradušies vairāki liecinieki, lietas turpmāka iztiesāšana nav iespējama, ievērojot gluži kā akmenī iecirsto dogmu, ka apsūdzētā piedalīšanās ir obligāta.

Tā ir Kriminālprocesa likuma 463. panta pamatnostādne, ka apsūdzētā piedalīšanās krimināllietas iztiesāšanā ir obligāta, savukārt neierašanās gadījumā krimināllietas iztiesāšana atliekama. Ja par neierašanās iemesliem tiesa nav tikusi informēta vai tas noticis neattaisnojošu iemeslu dēļ, tiesai ir tiesības (tiesību normas gramatiskais tvērums liedz to saukt par pienākumu) izmantot Kriminālprocesa likuma 463. panta trešajā daļā paredzētos piespiedu mehānismus apsūdzētā obligātas piedalīšanās tiesas sēdē nodrošināšanai. Šeit visnotaļ pamatoti ir vaicāt, vai tamlīdzīgs regulējums, pieprasot apsūdzētajam obligāti ierasties uz tiesas sēdi un, piemēram, sarežģītās vai apjomīgās lietās (turklāt ar vairākiem līdzapsūdzētajiem) šo pienākumu vēršot par ko līdzīgu, piemēram, ne pārāk tīkamas darbavietas apmeklēšanai vai – gluži pretēji – padarot to par teju vai gadiem ieilguša soda izciešanu, piedaloties garlaicīgās un nereti uz apsūdzēto neattiecināmās tiesas sēdēs, atbilst mūsdienu realitātes prasībām?

Nedaudz ielūkojoties kriminālprocesa vēsturē, top skaidrs, ka prasība par apsūdzētā obligātu piedalīšanos krimināllietas iztiesāšanā, protams, nav nejaušība. Tradicionāli līdz pat 19. gadsimta beigām tiklab iepriekšējā izmeklēšana, kā lietas iztiesāšana bija saistāma ar slepenību un rakstveida (gan ne visos gadījumos) procesu, kurā apsūdzētajam piemita visai maza procesuāla teikšana, nemaz nerunājot par tiesībām uz profesionālu juridisko palīdzību. Tolaik visaptverošās kriminālprocesa reformās, līdzsvarojot šo acīmredzamo trūkumu, pakāpeniski nostiprinājās prasība valstij jeb publiskās varas nesējiem nodrošināt tādu procesuālo kārtību, kurā apsūdzētajam ne tikai personiski būtu iespēja piedalīties pret viņu vērstās apsūdzības izskatīšanā, bet arī pieprasīt minimālo taisnīguma un tiesiskuma garantiju nodrošināšanu, tajā skaitā, tiesību uz profesionāli veiktu aizstāvību. Savukārt tas sekmēja apsūdzētā vai viņa aizstāvja aktīvu iesaisti pierādījumu apšaubīšanā, apgalvojumu atspēkošanā, veicinot kriminālprocesa atklātumu un patiesības noskaidrošanu. Tādējādi daudz drīzāk šeit būtu rodams tostarp doktrināri pamatots izskaidrojums tam, kāpēc tieši ar 19. gadsimta jauninājumiem kriminālprocesuālajos modeļos saistāma prasība nodrošināt apsūdzētā dalību krimināllietas iztiesāšanā. Taču mūsdienās, kad apsūdzētajam reāli ir nodrošinātas iepriekš norādītās garantijas un virkne citu Kriminālprocesa likuma 60.2 pantā, 71. un 72. pantā paredzēto tiesību, īsti vairs nav skaidrs, vai Kriminālprocesa likuma 463. panta pirmajā daļā lasāmais “obligātums” ir kļuvis par pašmērķi vai tā ir vēl kāda papildu garantija apsūdzētā tiesībām. Visdrīzāk tomēr pirmais.

Turklāt jāņem vērā, ka divu gadsimtu garumā, kopš iepriekš minētajām nozīmīgākajām kriminālprocesa reformām ir notikusi grandioza tiesību uz aizstāvību transformācija ar subsidiāru paradigmu profesionāla jurista-aizstāvja virzienā. Citiem vārdiem sakot, reālo aizstāvības funkciju šobrīd nepārprotami lielākoties realizē tieši aizstāvis, Latvijas gadījumā – zvērināts advokāts. Un šis faktors ir nevis ignorējams, bet gan pastiprināms, attiecīgi to pozitivizējot Kriminālprocesa likumā.

Iepretim 19. gadsimta kriminālprocesam, nav šaubu, ka, piemēram, Kriminālprocesa likuma 60.2 pants, 71. un 72. pants patlaban paredz ievērojamu uz apsūdzētajiem attiecināmo tiesību loku, vienlaikus nosakot arī izsmeļošu pienākumu apjomu. Tā, Kriminālprocesa likuma 74. pantā nostiprināts, ka apsūdzētajam visās kriminālprocesa stadijās ir tādi paši pienākumi kā aizdomās turētajam. Aplūkojot aizdomās turētajam noteikto pienākumu loku, uzmanība vēršama uz Kriminālprocesa likuma 67. panta pirmās daļas 1. punktu, proti, pienākumu noteiktajā laikā ierasties procesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas norādītajā vietā, ja uzaicinājums izdarīts likumā noteiktajā kārtībā. Citiem vārdiem sakot, nav šaubu, ka šis pienākums attiecas arī uz iztiesāšanas stadiju, tajā skaitā, tiesas izmeklēšanas posmu, kad, saņemot procesuāli korekti nosūtītu pavēsti, apsūdzētajam ir pienākums ierasties tiesas sēdē. Veicot nelielu atkāpi, šeit vērts aplūkot arī Kriminālprocesa likuma 103. panta pirmās daļas pirmo teikumu, kas attiecībā uz cietušo noteic analoģisku pienākumu kā apsūdzētajam, proti, ierasties kriminālprocesa veikšanai pilnvarotas amatpersonas norādītajā laikā un vietā un piedalīties izmeklēšanas darbībā.

Tādējādi, ievērojot, ka apsūdzētajam noteikto kriminālprocesuālo pienākumu loks ir izsmeļošs, nebūtu pamata apgalvojumam, ka arī apsūdzētā obligāta piedalīšanās visā krimināllietas iztiesāšanā būtu pienākums. Gluži pretēji – obligātums nav jautājums par to, vai tas ir apsūdzētā pienākums vai tiesības (visdrīzāk gan – tiesības), bet gan par to, vai valsts pilnvērtīgi nodrošina tiesības apsūdzētajam būt klātesošam viņa lietas izskatīšanā, sniedzot paskaidrojumus par apsūdzību, konfrontējot lieciniekus un pārbaudot pierādījumus. Taču tādā gadījumā pamatoti vaicāt, vai apsūdzētā piedalīšanās iztiesāšanā obligātums nav arhaiska procesuāla kategorija, kas ne tikai zaudējusi savu funkcionalitāti, bet – pat kļuvusi ceremoniāli pašmērķīga?

Atbilde uz šiem vaicājumiem nav meklējama pārāk tālu, proti, Kriminālprocesa likuma 464. pants nosaka virkni izņēmumu no “obligātuma” prasības, tiesību normas pirmajā nodaļā faktiski nostiprinot formulu, ka obligāta ir apsūdzētā piedalīšanās vienīgi tādā krimināllietā, kur apsūdzība celta par smagu noziegumu, par kuru paredzētai brīvības atņemšanas sods pārsniedz piecus gadus, vai sevišķi smagu noziegumu. Tehniski un procesuāli raugoties, starp apsūdzēto, kas saskaņā ar apsūdzībā norādīto it kā izdarījis kriminālpārkāpumu, vai apsūdzēto, kas it kā izdarījis sevišķi smagu noziedzīgu nodarījumu, atšķirības nav nekādas. Un tieši tāpēc netop skaidrs, kādu apsvērumu vadīts likumdevējs izraudzījās regulējumu, kas personai, kuras nodarījumam maksimāli piemērojamais brīvības atņemšanas soda mērs nepārsniedz piecus gadus, ir tiesības lūgt krimināllietas iztiesāšanu bez viņa piedalīšanās, kurpretim, piemēram, tā dēvētajos “ekonomiskos noziegumos”, kur, ievērojot sankcijas smagumu, visbiežāk ir sevišķi smagi noziegumi, apsūdzētajam šādu tiesību pēkšņi vairs nav.

Galu galā – vai tas ir kāds likumdevēja izraudzīts īpatnējs (reizēm pat šķiet – sadistisks) sodīšanas mehānisms vēl pirms notiesājoša sprieduma taisīšanas par to, ka apsūdzētais, lūk, pamanījies mest valsts apsūdzības uzturētāja aizdomu ēnu pār sevi par dalību kādā smagā vai sevišķi smagā noziedzīgā nodarījumā? Patlaban, ja personai izvirzīta šāda apsūdzība, viņa ir spiesta gadiem ilgi doties uz tiesas sēdēm, kuras regulāri visdažādāko iemeslu dēļ tiek atliktas, jo nepastāv līdzvērtīgs regulējums un līdzvērtīga iespēja lūgt turpināt krimināllietas iztiesāšanu bez viņa piedalīšanās. Un vienīgi smaga slimība, kas izslēdz iespēju piedalīties krimināllietas iztiesāšanā, vai apstāklis, ka tiesas sēdē tiks izskatīta apsūdzība daļā, kas celta pret citiem apsūdzētajiem, var būt attaisnojums apsūdzētajam uz tiesas sēdi neierasties. Turklāt nereti vēl tiesas sēdē izceļas diskusijas, vai šī apsūdzības daļa attiecas vai neattiecas uz konkrēto apsūdzēto, jo skaidrs, ka nedz prokurors, nedz tiesa nevēlas riskēt ar atceltu spriedumu, ja gadījumā tiktu pieļauta šāda (nepiedodama) “kļūda”.

Domājams, ka padarīt personas tiesības piedalīties vai nepiedalīties lietas iztiesāšanā tiesas sēdē atkarīgas no tai celtās apsūdzības smaguma būtu visnotaļ pārsteidzīgi. Galu galā, secinājumu par noziedzīgā nodarījuma galīgo kvalifikāciju izdara tiesa, taisot notiesājošu vai attaisnojošu spriedumu. Savukārt tas nozīmē, ka valsts apsūdzētāja sākotnēji pozicionētā juridiskā kvalifikācija var būt kļūdaina, jo tiesā notiekošais disputs par to var kalpot par pamatu citādai – vieglākai – nodarījuma krimināltiesiskā kaitīguma novērtēšanai. Tādos gadījumos praksē nereti atgadās arī tā, ka persona piecus vai vairāk gadus cītīgi apmeklējusi tiesas sēdes, lai gan iztiesāšanas apstākļos no tā īsti nekāda labuma Kriminālprocesa likuma 1. panta īstenošanā nav bijis tik vai tā. Tādējādi formālu Kriminālprocesa likuma 643. panta prasību izpilde apēnojusi vēl kādu citu – patlaban tik aktuālu – prasību īstenošanu, proti, procesuālo efektivitāti un ekonomiju. Domājams, ka tas varētu atrisināt arī ļaunprātīgu ar lietas novilcināšanu saistītu manipulāciju problemātiku.

Apgalvojumu par apsūdzētā piedalīšanās obligātuma deklaratīvo raksturu vēl jo uzskatāmāk pamato Kriminālprocesa likuma 296. panta procesuālais saturs, proti, apsūdzētā uzvedība vai rīcība, traucējot tiesas darbu un kārtību sēdē, var būt pamats tiesai pieņemt lēmumu izraidīt apsūdzēto no tiesas sēžu zāles. Kas būtiski, tiesai šādā situācija ir prerogatīva vērtēt, vai apsūdzētā piedalīšanās tiesas sēdē nav obligāti nepieciešama, tādējādi pamatojot izraidīšanas nepieciešamību. Taču svarīgākais šādas procesuālās kārtības īstenošanā ir tas, ka apsūdzētā izraidīšana nav šķērslis tiesas sēdi turpināt. Un tas arī ir pašsaprotami, jo, pirmkārt, advokātam izraidīšanu no tiesas sēžu zāles piemērot nevar, tādējādi nerodas šaubas, ka aizstāvamā intereses procesā tiek nodrošinātas arī turpmāk, un, otrkārt, Kriminālprocesa likuma 83. panta trešā daļa jau patlaban paredz obligātu aizstāvja piedalīšanos iztiesāšanā, ja aizstāvamais tajā nepiedalās.

Tamdēļ arī šeit retoriski vaicājams, vai, likumdevēja ieskatā, apsūdzētais, kurš tiesas zālē sarīkojis ļembastu, tā kā gluži vairs nebūtu pelnījis turpināt savu procesuālo tiesību īstenošanu, kurpretim apsūdzētais, kas formālu (izdomātu?) veselības problēmu dēļ pat nav pagodinājis tiesu ar savu klātbūtni, pelna tiesības uz lietas izskatīšanas atlikšanu līdz brīdim, kad viņam labpatiks tiesā ierasties. Nav šaubu, ka reizēm arī personas attieksme un izrīcība pasaka vairāk nekā vārdi, kuros šīs neverbālās izpausmes būtu ietērptas, tāpēc, autoru ieskatā, procesuālo principu pamatnostādnes un šī brīža kriminālprocesa attīstības stadija prasa apsūdzētā obligātas dalības iztiesāšanā kā apsūdzētā formāla pienākuma revīziju.

Būtiski, ka vērtējums par apsūdzētā piedalīšanās obligātumu krimināllietas iztiesāšanā vairākkārt guvis atspoguļojumu arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Tā, piemēram, lietā Frolovs pret Latviju savulaik tika uzsvērts, ka taisnīga kriminālprocesa interesēs ārkārtīgi svarīgi ir panākt, ka apsūdzētais ierodas uz tiesas sēdi gan viņa tiesību piedalīties tiesas sēdē dēļ, gan arī tādēļ, ka ir nepieciešams pārbaudīt viņa apgalvojumu patiesumu un salīdzināt tos ar liecinieku un cietušo paskaidrojumiem, kuru intereses nepieciešams aizsargāt, taču kriminālās justīcijas sistēmas taisnīguma interesēs ārkārtīgi svarīgi ir nodrošināt arī to, ka apsūdzētais tiek pienācīgi aizstāvēts gan pirmās instances, gan apelācijas instances tiesā. Eiropas Cilvēktiesību tiesas ieskatā – pēdējā no šīm interesēm prevalē.

Citiem vārdiem sakot, aizstāvamā tiesību nodrošināšanai nepieciešamo taisnīguma līmeni kriminālprocesā uz ordera pamata procesuāli pilnvērtīgi ir spējīgs īstenot apsūdzētā aizstāvis, tajā skaitā, nopratinot lieciniekus, sniedzot paskaidrojumus un izsakoties par jebkuru nozīmīgu jautājumu. Tas viss ir īstenojams, apsūdzētajam arī izraugoties tiesas sēdē nepiedalīties, savukārt, ja vienošanās ar aizstāvi nav noslēgta, kā arī nav valsts nodrošināta aizstāvja, nav šaubu, ka lietas iztiesāšana būtu atliekama.

Līdzīgi Eiropas Cilvēktiesību tiesas ieskatā nedz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta burts, nedz gars apsūdzētajam neliedz, tieši izteicot vai arī klusējot, atteikties no tiesībām piedalīties krimināllietas iztiesāšanā, vienlaikus nosakot pienākumu likumdevējam paredzēt tādu pārliecināšanās mehānismu, kas ļauj apgalvot, ka apsūdzētais apzinās savas rīcības sekas. Tādējādi, ja apsūdzētais ir ticis pienācīgā kārtā aicināts uz tiesas sēdi, uz kuru viņš apzināti nav ieradies, un apsūdzēto tiesā ir aizstāvējis aizstāvis, kas savas funkcijas ir īstenojis, apsūdzētā krimināllietu var iztiesāt viņa prombūtnē un apsūdzētajam nav nepieciešams nodrošināt tiesības uz lietas atkārtotu izskatīšanu viņa klātbūtnē.

Sava daļa patiesības ir apgalvojumā, ka nereti kriminālprocesuālā noregulējuma grozījumi saistīti ar valsts ekonomiskajiem apsvērumiem par tā vai cita procesuālā institūta lietderību. Autoru ieskatā, piedāvātais priekšlikums ne vien respektētu apsūdzētā tiesības pašam atteikties no dalības savas lietas izskatīšanā, bet arī mazinātu administratīvo izdevumu slogu, kas nenovēršami rodas, pildot prasību, piemēram, formalitāšu izpildei personu konvojēt uz tiesas sēdi vai nodrošināt videokonferenci Rīgas Centrālcietuma vai citu ieslodzījuma vietu telpās.

Apkopojot nule kā izteiktos apsvērumus, iespējams ekstrapolēt, ka mūsdienīgs kriminālprocess apsūdzētā obligātu piedalīšanos lietas iztiesāšanā var pieprasīt vienīgi tiktāl, ciktāl tas nepieciešams apsūdzētā Kriminālprocesa likuma 498. pantā paredzēto tiesību īstenošanai. Proti, ievērojot jau iepriekš izteikto priekšlikumu pilnveidot šīs tiesību normas saturu, apsūdzētajam jau tiesas izmeklēšanas sākumā būtu piešķirams jau pienākumam pielīdzināmas tiesības vismaz īsi iezīmēt aizstāvības pozīcijas ietvarus, galvenos iebildumus pret izvirzīto apsūdzību un vismaz īsi paust apsvērumus par prokurora iesniegtajiem pierādījumiem.[7] Te vēlreiz gan ir jābilst, ka tikpat skaidrai būtu jābūt arī prokurora pozīcijai un apsūdzības pierādījumu analīzei, kas uz šo brīdi lietas iztiesāšanas sākumā pilnīgi iztrūkst, jo to neaizstāj un pat nevar aizstāt šī brīža lēmumā par lietas nodošanu tiesai formāts. Proti, lēmumā par lietas nodošanu tiesai uzskaitīto pierādījumu klāsts nedod ne mazāko priekšstatu par to, ko ar tiem prokurors grasās pierādīt. Tādējādi šeit, kā jau minēts, nobriedis vēl viens svarīgs jautājums par nepieciešamību atgriezties kontinentālā kriminālprocesa tradīcijā, paģērot, ka uz tiesu nosūtāmajā apsūdzības rakstā (lēmuma par lietas nodošanu tiesai vietā) vismaz īsi būtu analizēti lietā iegūtie pierādījumi sasaistē ar celto apsūdzību. Nenoliedzami, ka arī šāda jau sen zināma “novitāte”, kuras atcelšanu savulaik izlobēja nenoliedzami izcilais un harizmātiskais kādreizējais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš (1949–2021), taču kas, visdrīzāk, tika piemirsta cilvēciskā slinkumā sakņotas žēlošanās prokuroru vidē dēļ, neapšaubāmi dzītu procesu uz priekšu. Taču – sīkāk par šiem aspektiem citā rakstā.

Turklāt krimināllietas iztiesāšanas bez apsūdzētā piedalīšanās regulējuma pilnveides kontekstā apsūdzētajam jau pirmajā tiesas sēdē būtu nosakāms pienākums formulēt savu attieksmi par turpmāko dalību tiesas sēdēs. Šāda kārtība arī ļauj loģiski pamatot nepieciešamību veikt apsūdzētā sākotnējo nopratināšanu tiesas izmeklēšanas sākumposmā. Savukārt tas sniegtu ievērojamu atspaidu tiesai kā procesa virzītājai izraudzīties optimālo lietas iztiesāšanas turpmāko virzību.

Tādējādi, autoru ieskatā, Kriminālprocesa likuma 463. pants būtu grozāms, mainot līdzšinējo izpratni par apsūdzētā piedalīšanās krimināllietas iztiesāšanā obligātumu, tiesību normu izsakot šādā redakcijā:

“(1) Apsūdzētā piedalīšanās krimināllietas iztiesāšanā ir obligāta šā likuma 498. pantā paredzēto pienākumu izpildei.

(2) Ja apsūdzētais nav ieradies uz tiesas sēdi, krimināllietas iztiesāšanu var turpināt, ja apsūdzētajam par tiesas sēdi paziņots šajā likumā noteiktajā kārtībā, ja šā apsūdzētā piedalīšanās tiesas sēdē nav nepieciešama un ja ir ieradies apsūdzētā aizstāvis.

(3) Ja apsūdzētais nav ieradies uz tiesas sēdi, kurā pēc procesa virzītāja ieskata bijusi obligāti nepieciešama apsūdzētā dalība procesuālo darbību veikšanā, neattaisnojoša iemesla dēļ vai nav paziņojis par neierašanās iemesliem, tiesa var lemt par piespiedu naudas piemērošanu un par viņa atvešanu uz tiesu piespiedu kārtā, par drošības līdzekļa grozīšanu vai piemērošanu.”

Izsakot Kriminālprocesa likuma 463. pantu šādā redakcijā, savu procesuālo nozīmi zaudētu Kriminālprocesa likuma 464. panta regulējums, proti, apsūdzētie vairs netiktu diferencēti pēc celtās apsūdzības smaguma, bet gan procesa optimālai virzībai tiktu ņemts vērā apsūdzētā viedoklis par tā turpmāko dalību iztiesāšanā, tādējādi ierobežojot iespējas teju neprognozējami (un dažkārt ar tīšu ļaunprātību) novilcināt kriminālprocesu. Secīgi, Kriminālprocesa likuma 464. pants būtu izslēdzams.

Savukārt, atbildot uz jautājumu, kā kriminālprocess virzāms tālāk, ja tiesas centieni nodrošināt apsūdzētā ierašanos uz procesuālo darbību veikšanu bijuši nesekmīgi, tas ir, tikuši izsmelti visi Kriminālprocesa likumā paredzētie līdzekļi, kas saistīti ar procesa virzību, tajā skaitā, piespiedu līdzekļi un sankcijas, tehniskie līdzekļi, iestātos pamats Kriminālprocesa likuma 465. panta regulējuma piemērošanai, iztiesājot lietu in absentia – apsūdzētā prombūtnē.

Tādējādi jebkuram apsūdzētajam tiesas izmeklēšanas laikā būtu tiesības personīgi piedalīties krimināllietas iztiesāšanā, savukārt šāds pienākums – obligāti ierasties uz tiesas sēdi – iestātos gadījumos, kad procesa virzītājs – tiesa – to uzaicinājusi uz procesuālo darbību veikšanu, lai nepieciešamības gadījumā noskaidrotu konkrētas lietas faktiskos apstākļus. Savukārt aizstāvja piedalīšanās obligātums atspēkotu tos iespējamos iebildumus, ka šāda kārtība liegtu apsūdzētā tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu, jo šīs procesuālās tiesības vienlīdz efektīvi spēj īstenot arī aizstāvis.

Līdzīga procesuālā regulējuma izpratnes maiņa, autoru ieskatā, būtu īstenojama arī apelācijas instances tiesā.

Priekšlikums grozīt Kriminālprocesa likuma 560. panta trešo daļu[8]

Tiesvedība apelācijas instances tiesā ir fakultatīva kriminālprocesa stadija, kuras ietvaros tiklab faktisku, kā arī juridisku apsvērumu dēļ vēlreiz tiek vērtēti jautājumi gan par faktiem – pierādījumiem, gan arī par materiālo un procesuālo tiesību normu iztulkošanas un piemērošanas jautājumiem. Tādējādi šajā tiesvedības stadijā Kriminālprocesa likums apsūdzētajam piešķīris plašas tiesības īstenot savu tiesību un interešu aizsardzību, piemēram, piesakot dažādus lūgumus, un gluži pamatoti arī būtu sagaidāma apsūdzēto aktīva interese par savu procesuālo tiesību pilnvērtīgu izmantošanu, tajā skaitā, ja nepieciešams, izmantojot advokāta sniegto juridisko palīdzību.

Praktiskajā darbā nereti gan nākas sastapties ar gadījumiem, kad kāds vai pat vairāki apsūdzētie neierodas uz apelācijas instances tiesas sēdēm, acīmredzami tīši novilcinot lietas izskatīšanu. Savukārt vairumā gadījumu neierašanās patieso iemeslu ir grūti pierādīt, jo parasti, kā jau minēts iepriekš, tam ir arī dokumentārs apstiprinājums, piemēram, ģimenes ārsta izsniegts izraksts no pacienta ambulatorās slimības vēstures, kur norādīta nepieciešamība ārstēšanās laikā atrasties mājas režīmā. Vairumā gadījumu tiesas nepārbauda izsniegtās medicīniskās dokumentācijas atbilstību faktiskajiem apstākļiem. Turklāt, ja tamlīdzīgas pārbaudes tiek veiktas, vēršoties Veselības inspekcijā, tiesvedības ilgums kļūst vēl garāks.

Dažādos juridiskās prakses materiālos visai bieži akcentēta tiesvedības gausuma problēma – no lietas nonākšanas tiesā līdz galīgā nolēmuma spēkā stāšanās brīdim dažādu iemeslu dēļ nereti aizrit ievērojams laika periods. Apzinoties tiesvedības norises atšķirības, kas apelācijas instances tiesas kompetenci nošķir no pirmās instances tiesas pilnvarām, apsverams tas, vai efektīva tiesvedības norise apelācijas instances tiesā katrā ziņā pieprasa, lai uz tiesas sēdi ierastos apsūdzētais, ja tiesas sēdē tomēr piedalās tā aizstāvis.

Pēc autoru domām, risinājums iztiesāšanas gausuma problemātikai apelācijas instancē būtu grozījumi Kriminālprocesa likuma 560. panta trešajā daļā, izsakot to šādā redakcijā:

“Apsūdzētā, cietušā vai viņa pārstāvja, kā arī kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka, kura mantai uzlikts arests, neierašanās, ja viņiem paziņots par apelācijas instances tiesas sēdes laiku un vietu, nav šķērslis lietas izskatīšanai bez šo personu klātbūtnes. Ja apsūdzētais neierodas uz tiesas sēdi, viņa sūdzības un lūgumus izskata, ja apsūdzētā aizstāvis ir ieradies uz tiesas sēdi. Ja apsūdzētajam nav noslēgta vienošanās par aizstāvību, tiesa uz nākamo tiesas sēdi uzaicina advokātu atbilstoši attiecīgās tiesas darbības teritorijas zvērinātu advokātu vecākā sastādītajam advokātu dežūru grafikam.”

Tādējādi nepārprotami ir skaidrs, ka gan valsts apsūdzības uzturētāja, gan apsūdzētā aizstāvja dalība tiesas sēdē apelācijas instances tiesā būtu obligāta, taču iztiesāšanas turpināšana iespējama arī bez, piemēram, apsūdzētā personiskas klātbūtnes. Savukārt iztiesāšanas atlikšana būtu iespējama tikai vienu reizi, proti, gadījumos, ja izrādītos, ka apsūdzētajam nemaz nav aizstāvja. Tas veicinātu procesa raitāku norisi. Turklāt tamlīdzīga kārtība sekmētu, ka uz nākamo tiesas sēdi apsūdzētais ierastos personīgi, ja kādu objektīvu iemeslu dēļ viņš iepriekš nebija ieradies, vai arī viņa aizstāvību īstenotu valsts nodrošināts aizstāvis vai arī paša apsūdzētā izraudzīts aizstāvis, ar kuru šai laikā būtu pagūts noslēgt vienošanos.

Tamlīdzīgi grozījumi veicinātu pilnvērtīgu apsūdzētā tiesību un interešu garantēšanu jebkurā tiesvedības procesa stadijā, turklāt nekādā veidā neietekmētu Kriminālprocesa likuma 72. panta otrajā daļā apsūdzētajam piešķirto tiesību apjomu. Citiem vārdiem, apsūdzētajam tomēr izlemjot piedalīties apelācijas instances tiesas sēdē, viņš baudīs visas tās tiesības, ko likums garantē lietas iztiesāšanas laikā pirmās instances tiesā.

Priekšlikums grozījumiem Kriminālprocesa likuma 566. pantā[9]

Turpinot diskusiju par procesuālo efektivitāti tiesvedībā apelācijas instances tiesā, uzmanība pievēršama arī tiem gadījumiem, kad lietā konstatējams acīmredzams būtisks Kriminālprocesa likuma pārkāpums, kuru apelācijas instances tiesa pati nevar novērst, nepārkāpjot cita apsūdzētā tiesības uz aizstāvību, kurš savukārt, piemēram, regulāri ierodas uz nozīmētajām tiesas sēdēm, taču, gaidot, kamēr uz tiesas sēdi ieradīsies pārējie apsūdzētie, tiek kavēta ātra un efektīva lietas izskatīšana.

Ielāgojot, ka tamlīdzīgs Kriminālprocesa likumu pārkāpjošs pirmās instances spriedums katrā ziņā būs atceļams, šeit vairs nav nozīmes arī atsevišķu procesa dalībnieku viedoklim. Tamdēļ no Kriminālprocesa likuma 566. panta ir svītrojama apelācijas instances tiesai noteiktā prasība uzklausīt visu lietas dalībnieku viedokļus pirms lēmuma pieņemšanas par pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā un lietas nosūtīšanu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai.

Būtiski, ka Kriminālprocesa likuma 561.1 panta pirmā daļa apelācijas instances tiesai piešķir tiesības izskatīt lietu rakstveida procesā, ievērojot apelācijas instances tiesai noteikto kompetenci. Šai kompetencē nepārprotami ietilpst arī Kriminālprocesa likuma 566. pantā paredzētais pienākums apelācijas instances tiesai atcelt pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā, ja tā nevar novērst lietā pieļauto Kriminālprocesa likuma pārkāpumu. Tādējādi, saņemot lietu un konstatējot tajā Kriminālprocesa likuma pārkāpumu, kas katrā ziņā izraisa sprieduma atcelšanu, vai kādu citu būtisku likuma pārkāpumu, apelācijas instances tiesai arī rakstveida procesā ir tiesības nekavējoties atcelt pirmās instances tiesas spriedumu pilnībā vai kādā tā daļā.

Autoru ieskatā, rosinājums no Kriminālprocesa likuma 566. panta svītrot pienākumu uzklausīt lietas dalībnieku viedokļus būtiski atslogotu apelācijas instances tiesas darbību, saīsinātu iztiesāšanas laiku un kalpotu procesuālās efektivitātes principa veiksmīgai īstenošanai praksē.

Tādējādi Kriminālprocesa likuma 566. pants būtu izsakāms šādā redakcijā:

“Ja apelācijas instances tiesa, izskatot lietu, konstatē šā likuma pārkāpumu, kas katrā ziņā izraisa sprieduma atcelšanu vai kādu citu būtisku šā likuma pārkāpumu, kuru tā pati nevar novērst, nepārkāpjot apsūdzētā tiesības uz aizstāvību, tā jebkurā lietas iztiesāšanas brīdī pieņem lēmumu par pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanu pilnībā vai kādā tā daļā un lietas nosūtīšanu jaunai izskatīšanai pirmās instances tiesai.”

Noslēdzot šo, iespējams, vēl līdz galam nenoslīpēto priekšlikumu būtības izklāstu, autori patiesi cer, ka personiskas līdzšinējo likumdošanas iniciatoru ambīcijas vai pat nepatika pret svešām ierosmēm nekavētu racionālu izvērtējumu šeit teiktajam. Jebkurā gadījumā – autori arī turpmāk centīsies dalīties ar savām pārdomām un redzējumu par visnotaļ kaitinošiem un patiesi normālu kriminālprocesa norisi traucējošiem iedibinājumiem mūsdienu Latvijas krimināltiesisko attiecību saprātīgā noregulējumā.

 

[1] Dogma [grieķu val. dogma uzskats] – nekritiska pieņemta un par nemainīgu atzīta tēze. Sal. Ilustrētā svešvārdu vārdnīca. I. Andersone, I. Čerņevska, I. Kalniņa u. c. Rīga: Izdevniecība Avots, 2019, 182. lpp.

[2] Pravietis Jeremija jūdaismā un kristietībā zināms kā sāpju un ciešanu pravietis, kurš, neraugoties uz pārciesto, nestājās sludināt un aicināt novērsties no grēka. Jeremija bija izstumtais, nesaprastais, kuru Ēģiptē nomētāja ar akmeņiem, kad viņš pravietoja, ka Nebukadnecars ieņems Ēģipti un izpostīs Jeruzalemi. Raudu dziesmas ietvertas Vecajā Derībā.

[3] Pirmpublikācija: Priekšlikums grozījumiem Kriminālprocesa likuma 498. un 503. pantā. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/priekslikums-grozijumiem-kriminalprocesa-likuma-498-un-503-panta/ [aplūkots 2022. gada 30. maijā].

[4] Skat. plašāk: Rusanovs E., Zvonareva M. Apsūdzētā liecināšanas brīdis tiesā. Jurista Vārds, 14.09.2021., Nr. 37 (1199), 18.-21. lpp.; kā arī E. Rusanova un M. Zvonarevas publikāciju sēriju “Apsūdzētā uzklausīšanas brīdis tiesā”. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news-category/apsudzeta-uzklausisanas-bridis-tiesa/ [aplūkots 2022. gada 23. maijā].

[5] Likumprojekts Nr. 1323/Lp13 “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/1493B4CCDCBD851EC22587DB0029DF4D?OpenDocument [aplūkots 2022. gada 1. jūnijā].

[6] Pirmpublikācija: Priekšlikums grozījumiem Kriminālprocesa likuma 463. pantā. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/priekslikums-grozijumiem-kriminalprocesa-likuma-463-panta/ [aplūkots 2022. gada 1. jūnijā].

[7] Par šo priekšlikumu plašāk: Priekšlikums grozījumiem Kriminālprocesa likuma 498. un 503. pantā. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/priekslikums-grozijumiem-kriminalprocesa-likuma-498-un-503-panta/ [aplūkots 2022. gada 30. maijā].

[8] Pirmpublikācija: Priekšlikums grozīt Kriminālprocesa likuma 560. panta trešo daļu. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/priekslikums-grozit-kriminalprocesa-likuma-560-panta-treso-dalu/ [aplūkots 2022. gada 30. maijā].

[9] Pirmpublikācija: Priekšlikums grozījumiem Kriminālprocesa likuma 566. pantā. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news/priekslikums-grozijumiem-kriminalprocesa-likuma-566-panta/ [aplūkots 2022. gada 31. maijā].

8
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
Apsūdzētā piedalīšanās tiesas sēdē obligātums kā akmenī cirsta dogma mūsdienu Latvijas kriminālprocesā
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
Rašisma murgu terapija demokrātiskā sabiedrībā
Jūlija Jerņeva
Eseja
Par nāvi nerunā. Parunāsim par nāvi?
Sākoties karam Ukrainā, medijos lasījām daudzus aizkustinošus stāstus par to, kā pāri pirmajās dienās steidzās apprecēties. Protams, karš liek aizdomāties par to, ka neviens no mums nedzīvos mūžīgi, un romantika ir neatņemama tā ...
1 komentāri
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
Sievietes un vīrieša līdztiesība melu un dezinformācijas kultūrā. IV. Vai procesa virzītāji nekad nemelo?
Egons Rusanovs, Dana Gorina, Linda Lielbriede
Eseja
Sievietes un vīrieša līdztiesība melu un dezinformācijas kultūrā. III. Vai meliem vienmēr ir “īsas kājas”?
1 komentāri
AUTORU KATALOGS