DOMNĪCA ESEJA

2. Decembris 2022 / 14:06

II. Termiņu un stadiju izpratne kriminālprocesuālajā sistēmā
Par homeostāzes saglabāšanu apsūdzētā tiesību apjomam jaunajā Kriminālprocesa likuma 489. panta redakcijā
Dr. iur. cand.
Egons Rusanovs
 
Bc. iur.
Linda Lielbriede
 

Mēdz sacīt, ka problēmjautājuma definēšana jau ir pussolis ceļā uz tā risinājumu meklējumiem, tādējādi turpmākā izklāsta skaidrības labad visupirms būtu nepieciešamu konspektīvi aplūkot tiesību uz taisnīgu tiesu saturā ietilpstošās garantijas, kam sevišķa nozīme piemīt tieši Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas praktiskajā piemērošanā. Tiesa gan, nepretendējot uz tamlīdzīga izklāsta pilnīgumu, jāuzsver, ka uzmanība galvenokārt akcentējama uz tiem minētās tiesību normas defektiem, kas, ciktāl ar to praksē sastapies viens no publikācijas autoriem, pēc būtības ignorē jeb pavisam atņem viselementārākās apsūdzētajam piemītošās tiesiskuma garantijas jau iztiesāšanas sākumposmā. Tādējādi Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas defekti primāri konstatējami nepietiekamu garantiju noteikšanā procesuālo pilnvaru līdzvērtības principa kodola aizsardzībai. Šī principa būtība ir ierobežot likumdevēja ierosmes kādai no pusēm[1] piešķirt būtiskas priekšrocības salīdzinājumā ar tā procesuālo oponentu. Tāda situācija nenozīmē neko citu kā vien likumdevēja nepietiekami veiktu izvērtējumu par kriminālprocesuālo stadiju lomu un nozīmi kriminālprocesā, kas savukārt būtu ļāvis atbildēt uz jautājumu – vai 10 darba dienu termiņa atvēlēšana aizstāvībai piešķirto tiesību īstenošanai jau nav acīmredzami nesamērīga.

Autoru ieskatā, tamlīdzīgs defekts galvenokārt saistāms ar nepietiekamiem apsvērumiem likumdošanas procesa gaitā, vai kriminālprocesā jau iztiesāšanas sākumposmā varētu tikt īstenota krimināllietu diferencēšana pēc to sarežģītības, apjoma vai citiem kritērijiem, tikai tā ļaujot nonākt pie optimāla, visu pušu tiesības respektējoša procesuālā termiņa, lai aizstāvība iepazītos ar krimināllietas materiāliem un secīgi īstenotu tai piemītošās tiesības sagatavot un iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām 10 darba dienu procesuālajā termiņā. Visbeidzot – Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas visievērojamākais defekts tiesiskuma garantiju dimensijā, kas pēdējā laikā nu jau ir vērojams arī praksē, saistāms ar apstākli, ka apsūdzētajam nav piešķirtas tiesības nepiekrist kriminālprocesā agrāk nopratinātas personas liecinājumiem tā, lai šīs liecības pat pēc pārbaudes tiesas sēdē nevarētu tikt izmantotas tiesas debatēs vai tiesas nolēmuma pamatošanai.

Nav šaubu, ka kriminālprocesa mērķa sasniegšana līdzinātos “nulles summas spēlei”,[2] ja kriminālprocesa norise netiktu ierobežota likumā vai atsevišķos gadījumos procesa virzītāju noteikto procesuālo termiņu disciplinējošajos rāmjos. Tādējādi tieši kriminālprocesuālie termiņi ir tas kriminālprocesuālo tiesību institūts, kura esamības būtība ir sekmēt Krimināllikuma normu efektīvu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē.[3] Katra procesuālā termiņa saturs ir kāda konkrēta laika momenta vai perioda noteikšana, kurā personām, uz ko termiņš attiecināms, ir jāveic noteikta satura darbības vai, gluži otrādi, jāatturas no to veikšanas.

Procesuālajiem termiņiem ir tiesisks raksturs – tie var būt noteikti vai nu likumā, vai tiesību piemērošanas aktā. Termiņi, kuri noteikti likumā (proti, Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā), attiecināmi uz visiem gadījumiem, kad izveidojas attiecīgās kriminālprocesuālās attiecības jeb – momentā, kad persona nonāk šīs tiesību normas tipiskajā tvērumā. Tādējādi praksē apsūdzētais Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas tipiskajā tvērumā nonāk tajā brīdī, kad tiesa aizstāvībai nosūta paziņojumu jeb aicinājumu par tiesībām 10 darba dienu laikā iesniegt aizstāvības paziņojumu par nopratināmajām personām. Šajā aspektā būtiska loma piemīt procesuālajam momentam, kurā šis paziņojums aizstāvībai tiek paziņots, bet pie šī aspekta autori plašāk pakavēsies nedaudz vēlāk.

Līdz ar to kriminālprocesuālo termiņu ir iespējams uzskatīt par konstitucionāli atbilstīgu, tas ir, tiesisku jeb tiesības uz taisnīgu tiesu sekmējošu vienīgi tad, ja tiek ņemta vērā šāda nostādne – termiņam “[..] jābūt saprātīgam, t.i., personai, uz ko tas attiecas, jābūt reālai iespējai izpildīt attiecīgo pienākumu vai realizēt attiecīgās tiesības”.[4] Tādējādi šajā saprātīguma dimensijā ir analizējams arī Kriminālprocesa likuma 489. pants.

Izvērtējot šīs tiesību normas tiesisko sastāvu un tiesiskās sekas, tā pēc būtības ietver gan apsūdzētajam piemītošas tiesības – iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām –, gan pienākumu – ja apsūdzētais izvēlas realizēt attiecīgās tiesības, tas ir darāms 10 darba dienu laikā. Savukārt šajā dimensijā aktuāls kļūst jau iepriekš minētais procesuālo pilnvaru līdzvērtības princips, jo likumdevējs nav paredzējis iespēju šo termiņu pagarināt. Bet arī šiem jautājumiem autori pievērsīsies turpmāk.

Kriminālprocesuālo termiņu izvērtējumā jāakcentē arī doktrīnā uzsvērtais, ka tie ir obligāti ievērojami – termiņu iztecējuma tiesiskās sekas var būt dažādas atkarībā no tā, vai termiņš attiecināts uz tiesību realizācijas iespēju vai pienākumi izpildi.[5] Turklāt kriminālprocesuālie termiņi ir atzīstami par juridiskiem faktiem, kas izsauc konkrētas tiesiskās sekas – subjektīvo procesuālo tiesību un pienākumu izcelšanos vai pārtraukšanu.[6] Tomēr tieši “[..] tiesību realizācijas termiņa iztecējums izraisa šo tiesību izmantošanas iespējas izbeigšanos”.[7]

Tādējādi apsūdzētajam piemītošas tiesības iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām pēc 10 darba dienu termiņa beigām pēc būtības zūd pavisam. Savukārt, ja pieņemtu, ka tā tas gluži nav, proti, ja tiktu pieņemts, ka pēc 10 darba dienu termiņa beigām apsūdzētā tiesības sagatavot šādu paziņojumu jeb lūgumu par nopratināmo personu uzaicināšanu nebūtu zudušas (līdzīgi kā to, autoruprāt, maldīgi uzskata Satversmes tiesa),[8] tādā gadījumā Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā norādītais procesuālais termiņš pat bez jebkādas tālākas analīzes būtu uzskatāms par deklaratīvu un iluzoru mēģinājumu samazināt iztiesāšanas laiku. Iespējams, likumdevēja mērķis laikam gan tieši tāds arī bijis – uzburt mirāžu par ātru un efektīvu kriminālprocesu iztiesāšanā. Taču, autoruprāt, visdrīzāk tomēr notika kārtējais mēģinājums samazināt apsūdzētā tiesību apjomu.

Profesore Dr. iur. Ārija Meikališa īpaši akcentējusi, ka kriminālprocesuālajiem termiņiem piemīt ne tikai būtiska, bet pat kardināla nozīme kriminālās tiesvedības jomā, tamdēļ nedrīkst neatzīt un nenovērtēt to lomu likumības un personas tiesību garantiju nodrošināšanā.[9] Citiem vārdiem, procesuālie termiņi nedrīkst būt pašmērķīgi vai “sodoši”, ar to saprotot likumdevēja mēģinājumu “disciplinēt” kādu no kriminālprocesa dalībniekiem. Tomēr tādā gadījumā nākas atzīt, ka Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas gadījumā centieni disciplinēt aizstāvību kļuvuši pārāk uzkrītoši.

Šo apsvērumu gaismā jāatzīst, ka kriminālprocesuālos termiņus var saprast divējādi atkarībā no tā, vai tas nosaka 1) subjektīvo procesuālo tiesību realizāciju vai 2) procesuālo pienākumu izpildi. Nosakot subjektīvo procesuālo tiesību realizācijas termiņu, likumdevējs definē konkrētas tiesiskās attiecības laika robežas, tādējādi saīsinot vai pagarinot tiesisko attiecību eksistences laiku. Tiesisko attiecību eksistences laika samazināšana notiek uz tiesisko attiecību statiskā stāvokļa ierobežošanas rēķina.[10] Citiem vārdiem sakot, konkrētajos apstākļos likumdevēja mērķis – ierobežot iztiesāšanas laiku – tiek īstenots uz aizstāvības tiesību iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām saprātīgā termiņā rēķina.

Profesors Arturs Liede (1905–1981) un profesors Mihails Strogovičs (Михаил Соломонович Строгович, 1894–1984), vērtējot kriminālprocesuālo termiņu saturu, savulaik norādīja, ka tie kalpo kā procesuālo garantiju daļa.[11] Tādējādi nedrīkstētu ignorēt tiesību doktrīnā kriminālprocesuālajiem termiņiem piedēvētos tīri funkcionālos mērķus, no kuriem uzsverama procesa dalībnieku tiesību un likumisko interešu aizsardzības nepieciešamība.[12] Vēl citviet krimināltiesībām veltītajā doktrīnā kriminālprocesuālajiem termiņiem tiek piešķirti četrējādi mērķi:

  1. termiņi, kas paredzēti vienīgi un tikai noteiktu tiesvedības tempu nodrošināšanai, piemēram, termiņi, kas nosaka noziegumu pieteikumu un iesniegumu izlemšanu, prokurora atsevišķo uzdevumu izpildi u.tml.,
  2. termiņi, kas nodrošina tiesvedības tempus un prokurora uzraudzības realizāciju, piemēram, termiņi, kas nosaka procesuālo dokumentu norakstu nosūtīšanu prokuroram;
  3. termiņi, kas nodrošina tiesvedības tempus un procesa dalībnieku tiesību un likumisko interešu aizsardzību, piemēram, aizturēšanas, apcietinājuma vai apsūdzības celšanas u.c. termiņi;
  4. termiņi, kas nodrošina tiesvedības tempus un procesa dalībnieku un prokurora uzraudzības intereses.[13]

Tādējādi, lemjot par Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas pieņemšanu, likumdevējam bija jāizvērtē, vai vismaz vienā no iepriekš aplūkotajiem aspektiem 10 darba dienu termiņš patiesi kalpo kādam no funkcionālajiem mērķiem. Pretējā gadījumā konstatējums, ka šis procesuālais termiņš vērsts vienīgi uz pašmērķīgu aizstāvības disciplinēšanu, šķiet esam vēl jo pamatotāks.

Procesuālie termiņi savu funkcionalitāti var pilnvērtīgi manifestēt vienīgi apstākļos, ja tie atbilst “saprātīguma” kritērijam. Ar jēdzienu “saprātīgs termiņš”, kas juridiskā novērtējuma ziņā ir ģenerāklauzula, saprotama darbība, kura tiek īstenota bez neattaisnotas novilcināšanas.[14] Kriminālprocesa ilguma saprātīgums ir vērtējams, ņemot vērā katras konkrētas lietas apstākļus un balstoties uz kritērijiem, kuri atvasināti tiesību doktrīnā: lietas sarežģītība, iesaistīto personu (procesa virzītāju, paša indivīda u.c.) rīcība, aizskartās intereses.[15] Arī Dr. iur. Jānis Rozenbergs norādījis, ka “[..] pie sarežģītām lietām var pieskaitīt lietas, kuras tiek izmeklētas vai iztiesātas par sarežģītiem ekonomiska rakstura noziedzīgiem nodarījumiem, kuros apsūdzēto vai cietušo statusos iesaistīts liels personu skaits, lietas par noziedzīgiem nodarījumiem pret valsti. Tāpat par sarežģītām pamatoti var uzskatīt lietas, kurās parādās starptautiskie elementi, piemēram, tiesiskās palīdzības lūgumi vai personu izdošana”.[16]

Tādējādi konstatējams, ka likumdevēja pienākums, vērtējot Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas pieņemšanas nepieciešamību, bija noteikt saprātīgu termiņu procesuālo tiesību jēgpilnai izmantošanai. Ar tiesību uz taisnīgu tiesu būtību un tādējādi ar Satversmes 92. panta pirmā teikuma saturu nav saskanīga tāda tiesību norma, kas patvaļīgi, bez racionāla pamata un izsvērta apdoma nosaka procesuālo termiņu kādu tiesību realizēšanai, vienlaikus ignorējot faktu, ka jēgpilna šo tiesību – konkrētās normas apstākļos tās ir tiesības sagatavot un iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām – tik īsā laikposmā faktiski un reāli nav samērīga un iespējama.

Nav šaubu, ka kriminālprocesuālie termiņi palīdz organizēt procesa norisi, nosakot un norādot konkrētu laika periodu, kurā procesā iesaistītajai personai ir jāveic kāda darbība vai jāīsteno kāda tai piemītošā tiesība, tādējādi disciplinējot kriminālprocesa dalībnieku, lai tas rīkotos un būtu aktīvs, nevis pārietu pasīvā fāzē, kas novestu pie tā, ka procesa virzība uz priekšu nenotiktu, proti, process tiktu novilcināts. Tomēr ne visi termiņi kriminālprocesā ir atzīstami par kriminālprocesuāliem termiņiem šī institūta teorētiski doktrinārajā izpratnē. Proti, kriminālprocesā ir sastopami arī dēvējamie darba organizācijas termiņi. Par darba organizācijas termiņiem uzskatāmi tie Kriminālprocesa likumā paredzētie termiņi, kas konkrētu, nereti procesu virzošu darbību veikšanai ir paredzēti kriminālprocesu veicošajām amatpersonām.[17]

No Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas būtības top skaidrs, norma ietver kriminālprocesuālu termiņu – nosaka 10 darba dienu termiņu periodu, kurā aizstāvībai būtu jārealizē būtisks tiesību uz aizstāvību elements – ar vislielāko kriminālistisko rūpību jāizpēta krimināllietas materiālus, līdzīgi jāanalizē materiālos nostiprinātos pierādījumus, liecinieku liecības un jāsagatavo paziņojumu par nopratināmajām personām. Vienlaikus šis kriminālprocesuālais termiņš ir pakārtots gan darba organizācijas termiņam, gan no šī 10 darba dienu termiņa ievērošanas ir atkarīgs cits darba organizācijas termiņš tiesai. Turklāt arī pats aizstāvības paziņojums ir sagatavojams atbilstoši vispārpieņemtajām juridisko tekstu rakstu kultūras prasībām.

Citiem vārdiem, apsūdzētais nonāk Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas tvērumā tikai pēc tam, kad tiesa Kriminālprocesa likuma 486. pantā tai noteiktajā darba organizācijas termiņā – trīs darba dienu laikā – ir izvērtējusi četrus formālos kritērijus, pieņemot lietu savā tiesvedībā. Savukārt Kriminālprocesa likuma 489. panta trešā daļa paredz jau nākamo tiesas darba organizācijas termiņu tam momentam, kad aizstāvība jau ir iesniegusi paziņojumu par nopratināmajām personām, – tiesas pienākumu nozīmēt pirmo tiesas sēdi jeb – pieņemt lēmumu par krimināllietas iztiesāšanas vietu un laiku.

Šim vērtējumam piemīt nozīme tajā Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas analīzes aspektā, kas vērsts uz šī procesuālā termiņa faktisko nozīmi. Proti, ir konstatējams, ka likumdevējs, nosakot 10 darba dienu termiņu-periodu starp diviem tiesas darba organizācijas termiņiem, ir izslēdzis jebkādu varbūtēju iespēju nodrošināt personas tiesību aizsardzību apstākļos, kad šī termiņa ievērošana objektīvi nav iespējama vai tā tikusi kavēta objektīvu apstākļu dēļ. Tas liek pievērsties nākamā svarīgā elementa izvērtējumam attiecībā uz procesuālajiem termiņiem, kas, galvenokārt skar nevis procesa virzītājus, bet citas procesā iesaistītās personas, proti, iespēju ar likumu noteiktos procesuālos termiņu pagarināt vai atjaunot. Šai aspektā jāuzsver, ka Kriminālprocesa likuma 316. panta pirmā daļa noteic: “(1) Pagarināmi ir tikai tie procesuālie termiņi, attiecībā uz kuriem šajā likumā ir īpaša atruna par to pagarināšanas iespējamību.”

Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā šāda atruna nav ietverta, kas vērtējams kā absolūts ierobežojums apsūdzētajam panākt pagarinājumu 10 darba dienu procesuālajam termiņam, lai pilnvērtīgi un skrupulozi iepazītos ar visiem krimināllietas materiāliem (autori atgādina, ka šeit ir runa par sarežģītām un apjomīgām lietām) un sagatavotu paziņojumu par nopratināmajām personām. Likumdevējs, neparedzot tiesības lūgt šī termiņa pagarinājumu, ir radījis tādu kriminālprocesuālo kārtību, kurā, neatkarīgi no krimināllietas sarežģītības, apjoma, apsūdzēto skaita un citām īpatnībām, nav iespējama kriminālprocesu diferenciācija konkrēto tiesību jēgpilnai un reālai izmantošanai.

Tādējādi šīs tiesību normas esamības problemātika saistāma ar apstākli, ka, lai aizstāvība tiesai iesniedzamajā paziņojumā par nopratināmajām personām varētu norādīt tikai tos lieciniekus, kuru nopratināšana patiesi nepieciešama krimināllietas iztiesāšanai, advokātam ir nepieciešams skrupulozi iepazīties ar visiem krimināllietas materiāliem. Turpretim, ja likumdevēja patiesā mērķa jābūtība Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas kontekstā nav aizstāvības disciplinēšana, bet gan jēgpilnu tiesību nodrošināšana norādīt uz tiesu izsaucamās personas, tad tas vienlaikus arī paģērē rūpīgu lietas materiālu izpēti un nosaka aizstāvības pienākumu tiesai nodoto krimināllietu pārzināt. Tādējādi advokātam, kas nopietni izturas pret likumdevēja izteikto jābūtību sekmēt ātrāku krimināllietas izskatīšanu tiesā, sarežģītās un apjomīgos kriminālprocesos tas fiziski nav iespējams 10 darba dienu termiņā. Taču kontekstā ar apsūdzības pamatošanas (apsūdzības pierādījumu analīzi) slēpto algoritmu, proti, tās objektīvo nesaprotamību, nododot krimināllietu tiesai (tālāk uzskaitīto defektu dēļ), Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmā daļa aizstāvim patlaban prasa 10 darba dienu laikā pēc iepazīšanās ar procesuāli nepilnvērtīgo lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai veikt retrospektīvu prognozi par aizstāvības turpmāko taktiku iztiesāšanas gaitā, turklāt – ievērojot likumdevēja vēlmi neaicināt liekus lieciniekus. Un tam, kā zināms, ir nepieciešams pietiekams laiks. Iespējams, tieši šo aspektu Satversmes tiesa līdz galam tā arī neizprata. Proti, ja lēmumā par lietas nodošanu tiesai (apsūdzības rakstā) būtu norādīta pilna pierādījumu analīze, iespējams, šis uzdevums aizstāvībai būtu pa spēkam.

Viena no autoru praktiskie novērojumi liecina, ka advokāti šo “problēmu” risina ļoti vienkārši: pavirši pāršķirstot krimināllietu, paziņojumā par nopratināmajām personām lūdz uz tiesu izsaukt teju visas krimināllietas materiālos norādītas personas bez kādas izšķirības. Grūti gan iedomāties, ka tiesa šādus pavirši pieteiktus lieciniekus varētu atklāti noraidīt, tādējādi tikpat atklāti faktiski pārkāpjot aizstāvības tiesības uz taisnīgu tiesu šī jēdziena formālā izpratnē. Tamlīdzīgas prakses īpatnības Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas hipotētiski varbūt pat labi nodomāto mērķi padara deklaratīvu un tukšu, vēl jo vairāk – šī norma tiek pavērsta pilnīgi pretējā virzienā nekā to varbūt bija iecerējis likumdevējs.

Nav šaubu, ka liegums (faktiski – neiespējamība) pagarināt Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā paredzēto procesuālo termiņu aizstāvības tiesību jēgpilnai un faktiskai realizācijai patiešām ļauj sasniegt likumdevēja noteikto leģitīmo mērķi. Proti, neatkarīgi no krimināllietas apjoma un sarežģītības aizstāvībai tiek piešķirts konkrēts periods, kurā tai jāizvērtē krimināllietas materiāli, jāanalizē to savstarpējā sakarība un nozīme iepretim apsūdzībai un lēmumam par krimināllietas nodošanu tiesai, taču šīs visas darbības likumdevējs ierobežojis laikā, paredzot – šīs tiesības aizstāvība var realizēt ne ilgāk kā 10 darba dienas. Citiem vārdiem, likumdevējs, nosakot 10 darba dienu procesuālo termiņu, nav uzskatījis par vajadzīgu vērtēt šo aizstāvības tiesību īstenošanas rezultātu – vai tas būs jēgpilns un efektīvs un vai tas sasniegs tiesību uz taisnīgu tiesu faktisko mērķi. Tā vietā Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā ir radīts procesuāls institūts, kas formāli piešķir aizstāvībai tiesības norādīt, kuras nopratināmās personas būtu vai nebūtu izsaucamas uz tiesas sēdi, vienlaikus neparedzot šo termiņu objektīvu apsvērumu dēļ lūgt pagarināt. Savukārt tiesai, ievērojot strikto, pagarināšanai nepakļaujamo Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā paredzēto procesuālo termiņu, tiek piešķirta kompetence krimināllietas sagatavošanai iztiesāšanai starpstadijā faktiski noteikt pirmo tiesas sēdi, tādējādi it kā radot šķietamību, ka krimināllietas iztiesāšana būs raita, ātra un ekonomiska.  

Tādējādi konstatējams, ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ātram kriminālprocesam izslēdz apsūdzētā tiesības lūgt šī termiņa pagarinājumu pat tad, ja objektīvi ir konstatējami apstākļi, kas 10 darba dienu laikā liegs sagatavot aizstāvības taktikai atbilstošu paziņojumu par nopratināmajām personām. Vēl vairāk – nosakot tamlīdzīgu procesuālo termiņu, likumdevējs ir ignorējis faktu, ka pirmās tiesas sēdes nozīmēšana vienmēr ir atkarīga no daudziem faktoriem, tajā skaitā tiesu un aizstāvju noslodzes kalendāra, tādējādi praksē pirmās tiesas sēdes vairumā gadījumu netiek nozīmētas pat tuvāko kalendāro nedēļu laikā no krimināllietas saņemšanas tiesā. Autoru rīcībā gan nav precīzu datu par šo faktu, kas būtu iegūstami no Tiesu administrācijas, tomēr šis prakses novērojumos balstītais secinājums apliecina, ka Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā noteiktajam termiņam ir formāls, nevis faktiski un reāli iztiesāšanas ātrumu sekmējošs raksturs.

Patlaban, pieņemot Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu, kriminālprocesuālajā noregulējumā “[..] “iestrādāts” mehānisms, kurā izšķiroša loma liecību pārbaudes formas noteikšanā piešķirta aizstāvībai. Tieši aizstāvība ir tā, no kuras turpmāk atkarīgs, vai liecības tiks vai netiks pārbaudītas (t.sk. uzklausītas) iztiesāšanas laikā.”[18] Šis norādījums, kas balstīts šīs tiesību normas izstrādes laikā paustajā Dr. iur. Jura Stukāna apgalvojumā, faktiski paredz to, ka paziņojumam par nopratināmajām personām piemīt ievērojama procesuālā loma. Proti, tas ir aizstāvības lūgums, kas vērsts uz to, lai noteiktu – kuru personu liecības tiks vai netiks pārbaudītas iztiesāšanā.

Vienlaikus tiesību doktrīnā uzsvērts, ka ar jauno Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas redakciju “[..] nepamatoti ir ierobežotas citu t.s. “aktīvo” jeb ieinteresēto procesa dalībnieku tiesības noteikt, kuras liecības ir nepieciešams pārbaudīt iztiesāšanas laikā. Tas ir gan sistēmiski nesaskaņoti, gan, kas vēl svarīgāk, būtiski ierobežo šo personu tiesību realizācijas iespēju un pārkāpj iztiesāšanas dalībnieku procesuālo pilnvaru vienlīdzīgumu. Tā, kā redzams, iespēja izšķiroši noteikt, kuru pirmstiesas procesā liecinošo personu liecības tiks un kuras netiks pārbaudītas tiesas izmeklēšanas laikā, piešķirta aizstāvības realizētājiem. Rodas jautājums – kāpēc aizmirsts cietušais, tā pārstāvis, kā arī kriminālprocesā aizskartais mantas īpašnieks? Tie ir ignorēti, it kā pilnībā aizmirstot, ka tiem ir gan valstiski nodrošināma tiesiska interese piedalīties pierādījumu, tai skaitā liecību, pārbaudē, gan arī pat KPL tekstā tieši pieminētas vienādas pilnvaras ar apsūdzēto”.[19]

Šie apsvērumi prasa vērtēt likumdevēja rīcības pamatotību kriminālprocesuālās likumdošanas jomā, proti, tā vietā, “[..] lai arvien vairāk domātu par to, ko varētu iztiesāšanā nepārbaudīt u.tml., apsverama iespēja aizstāvībai piešķirt plašākas iespējas iesaistīties pirmstiesas procesā, tai skaitā piedalīties pratināšanās u.tml., ciktāl to iespējams pieļaut, netraucējot kriminālprocesa mērķu sasniegšanai. Izmeklēšanas noslēpuma “izplatības” mazināšana varētu tikai veicināt gan ārpustiesas, gan iztiesāšanas vienkāršotu formu piemērošanu”.[20]

Tādējādi, pārkāpjot apsūdzētā tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesību uz aizstāvību esenci, to ierobežojot 10 darba dienu termiņā, vienlaikus nedz  Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā, nedz arī kur citur kriminālprocesuālā noregulējuma sistēmā likumdevējs nav varējis tādus procesuālus piespiedu mehānismus, kas nodrošinātu krimināllietas raitu, ātru un ekonomisku iztiesāšanu. Proti, tie procesuālie jautājumi, kas kļūst aktuāli katrā individuālā krimināllietā, nepakļaujas universāla tiesiskā regulējuma kārtībai un vai unificētiem procesuālajiem termiņiem. Nosakot šo 10 darba dienu termiņu aizstāvības tiesību realizēšanai, vienlaikus nevērtējot, vai tas būs jēgpilni un sasniegs šo tiesību mērķi, likumdevējs ir vadījies no premisas, ka raita un terminēta krimināllietas sagatavošanas iztiesāšanai starpstadija a priori nozīmēs ātru iztiesāšanas stadijas gaitu. Šāds optimsitisks pieņēmums ir, mazākais, aplams.

Kriminālprocesuālie termiņi savu būtisko nozīmi cita starpā tieši iegūst dažādās kriminālprocesa stadijās un posmos, tādējādi, kā solīts, būtu jāpievēršas arī jautājumam par to momentu kriminālprocesa norisē, kurā apsūdzētajam rodas tiesības 10 darba dienu termiņā iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām. Sistēmiska ielūkošanās Kriminālprocesa likuma normās apliecina, ka Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas regulējums attiecināms uz kriminālprocesuālajām attiecībām, kas risināmas, sagatavojot krimināllietu iztiesāšanai. Līdz ar to apsūdzētajam piemītošo tiesiskuma garantiju pietiekamība ir vērtējama ciešā kopsakarā ar apstākli, ka aizstāvības paziņojums tiesai ir iesniedzams tajā procesuālajā stadijā (faktiski to tomēr būtu pareizi dēvēt par procesuālo starpstadiju), kas pati par sevi ir striktiem procesuālajiem termiņiem pakļauts kriminālprocesa posms.

Kriminālprocesa likumā normatīvi nostiprināto stadiju sistēmu, ciktāl tai piemīt nozīme, vērtējot apsvērumus par ierobežoto termiņu aizstāvības paziņojuma par nopratināmajām personām iesniegšanai, iespējams raksturot šādi:[21]

  1. Pirmstiesas kriminālprocess:
    1. Izmeklēšana;
    2. Kriminālvajāšana;
  2. Lietas izskatīšana pirmās instances tiesā
    1. Lietas sagatavošana iztiesāšanai;
    2. Iztiesāšana;
    3. Sprieduma taisīšana, pasludināšana, kopijas izsniegšana;
  3. Nolēmumu spēkā stāšanās un ar tiem saistīto jautājumu izskatīšana:
    1. Nodošana izpildei;
    2. Izpildes laikā radušos jautājumu izskatīšana.

Pirmstiesas izmeklēšanu vēsturiski un atbilstoši kontinentālajā Eiropā sastopamajai tradicionālajai izpratnei var iedalīt trijos posmos: vispārējā izmeklēšana (lat. val. – inquisitio generalis), summārā tiesvedība (lat. val. – inquisitio summaria) un speciālā tiesvedība (lat. val. – inquisitio specialis).

Vispārējā izmeklēšana tiek veikta nevis pret konkrētu personu, bet sakarā ar notikuma, kas satur nozieguma pazīmes, konstatācijas faktu. Izmeklēšana tiek vērsta pret nenoteiktu (vispārējo) personu loku. Ja pastāv aizdomas par konkrētās personas saistību ar noziegumu, to uzskata par nevainīgu pat no valsts iestāžu, kas veic kriminālvajāšanu, puses, jo apsūdzība pret personu tobrīd nav izvirzīta. Vispārējās izmeklēšanas mērķi ir: noteikt nozieguma notikuma esamību vai neesamību, noskaidrot personu, kas vainīga nozieguma izdarīšanā vai atspēkot aizdomas. Šajā posmā notiek sagatavošanās sākotnējās apsūdzības izvirzīšanai.[22]

Otrais pirmstiesas izmeklēšanas posms ir tā sauktais summārās tiesvedības posms. Noskaidrojot noziedznieka personību, nepieciešams noteikt un novērtēt savākto pierādījumu kopumu, it kā summēt tos, uzrādīt personai apsūdzību un noskaidrot argumentus, ko persona izmanto savai aizstāvībai. Summārās tiesvedības posms domāts iepriekšējās apsūdzības izvirzīšanai un aizstāvības puses pozīcijas konkretizācijai. Latvijas kriminālprocesā tas atbilst kriminālvajāšanai – persona tiek saukta pie atbildības, tai tiek uzrādīta apsūdzība, apsūdzētais tiek nopratināts un izlemts jautājums par drošības līdzekļa piemērošanu/pagarināšanu.[23]

Trešais pirmstiesas izmeklēšanas posms – speciālā izmeklēšana, kas notiek pret konkrētu apsūdzēto personu. Šeit, ievērojot aizstāvības argumentus, kas tika izteikti iepriekšējā summārās tiesvedības posmā, vēlreiz tiek pārbaudīta apsūdzošu pierādījumu pamatotība un tiek noteikta galīgā apsūdzība. Latvijas kriminālprocesā šis posms līdz 2005. gadam beidzās, prokuroram sastādot apsūdzības rakstu un nosūtot lietu tiesai. Patlaban Latvijas kriminālprocesā par galīgo apsūdzību ir jāuzskata tieši lēmums par krimināllietas nodošanu tiesai, kas ir pirmstiesas kriminālprocesu noslēdzošais lēmums Kriminālprocesa likuma 411. panta izpratnē. Autoru ieskatā, faktiski par galīgo apsūdzību Latvijas kriminālprocesā būtu jāuzskata lēmums par lietas nodošanu tiesai. Turklāt – tikai tāds lēmums, kurā būtu analizēti pierādījumi, ar kuriem šī apsūdzība ir pamatota.[24]

Tādējādi doktrīnā nostiprinājies viedoklis, ka Latvijā konkrēti pirmstiesas izmeklēšanas stadiju raksturo divi posmi, kas gan neveido atsevišķu pirmstiesas izmeklēšanas veidu, proti, pirmais posms ir no “[..] krimināllietas ierosināšanas brīža līdz laikpunktam, kad tiek noskaidrota persona, kas saucama pie kriminālatbildības, un ir iegūti pietiekami pierādījumi apsūdzības celšanai, vai līdz brīdim, kad iestājas kriminālatbildības noilgums”.[25]

Savukārt otrais posms pirmstiesas izmeklēšanā ir kriminālvajāšana, kas sākas brīdī, kad prokurors pieņem lēmumu par personas saukšanu pie kriminālatbildības (proti – apsūdzību). Autori gan šeit plašāk neanalizēs šo visnotaļ mākslīgo kontrukciju, par kādu patlaban padarīta kriminālvajāšanas stadija.[26] Ar šo brīdi izmeklēšanas gaita ievirzās citā gultnē, kas nosaka turpmāko izmeklēšanas gaitu. Pēc krimināllietas ierosināšanas izmeklēšanas iestādes galveno uzmanību veltī tam, lai ar procesuālām darbībām noskaidrotu personu, kas noziedzīgo nodarījumu izdarījusi, un savāktu pierādījumus personas saukšanai pie kriminālatbildības.[27] Savukārt pēc kriminālvajāšanas sākšanas tieši prokurora kā procesa virzītāja uzdevums ir veikt un vadīt pirmstiesas izmeklēšanu.[28] Pēc saukšanas pie kriminālatbildības, respektīvi, pēc kriminālvajāšanas sākšanas, lietas izmeklēšana tiek turpināta pret noteiktu personu – apsūdzēto, lai precizētu gan pašu noziedzīgo nodarījumu, gan tā izdarītāja vainu, kā arī lai procesuāli nostiprinātu un pārbaudītu papildu pierādījumus.[29] Būtiska ir agrīno postpadomju perioda kriminālprocesu (tas ir, līdz 2005. gada 1. oktobra kriminālprocesa reformai) raksturojošā norāde, ka “[k]riminālvajāšanas posms atšķirībā no pirmstiesas izmeklēšanas posma līdz kriminālvajāšanas sākšanai ir pakļauts kriminālprocesuāliem termiņiem, kas savukārt ir personu tiesību un interešu ievērošanas garants”.[30]

Atbildot uz jautājumu, kas uzskatāms par kriminālvajāšanas uzsākšanas brīdi, komentējošā literatūrā skaidrots, ka mūsdienās “[k]riminālvajāšanas sākums ir konkrēts brīdis kriminālprocesā, kad attiecībā uz personu tiek pieņemts lēmums par tās saukšanu pie kriminālatbildības. Šis brīdis var būt būtiski attālināts no paša kriminālprocesa sākšanas brīža”.[31] Tādējādi konstatējams, ka likumdevējs, radot kriminālvajāšanas procesuālo posmu, ir atteicies no šī posma terminēšanas noteiktos laika rāmjos, kas, ievērojot doktrīnā pausto, var tikt uzskatīts par personas tiesību un interešu apdraudējumu kriminālprocesā.

Līdz ar to kriminālvajāšanas procesuālā posma izpratne iegūst atsevišķu un visai būtisku lomu arī Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas satura izpratnē, jo atbilstoši mūsdienu kriminālprocesa īpatnībām kriminālvajāšana sākas vien tajā brīdī (vai pamatoti?), kad prokurors ceļ apsūdzību, pēc kā persona kļūst par apsūdzēto. Savukārt pēc apsūdzības celšanas neterminētu laika posmu, tas ir, bez likumā noteiktiem ierobežojumiem prokurors kā procesa virzītājs gatavo lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai (jeb apsūdzības rakstu, par kura problemātiku autori ir izteikušies iepriekš).[32] Tādējādi likumdevējs ir radījis kārtību, kas kriminālprocesu veicošajai amatpersonai bez termiņa ierobežojuma ļauj apkopot un analizēt krimināllietā esošos materiālus, līdz prokurors sasniedz to subjektīvās pārliecības pakāpi, kas noteikta Kriminālprocesa likuma 412. panta pirmajā daļā, proti, atzinis pierādījumu pietiekamību apsūdzības uzturēšanai tiesā. Jāpiebilst, ka šajā neterminētajā laikposmā prokurors sagatavo arī Kriminālprocesa likuma 413. panta otrajā daļā paredzēto sarakstu ar personām, kuru liecības iekļautas tiesā izmantojamo pierādījumu uzskaitījumā. Turpretim pēc visu šo dokumentu saņemšanas tiesā likumdevējs apsūdzētajam ir noteicis prasību 10 darba dienu termiņā iepazīties ar visiem krimināllietas materiāliem, lai izmantotu procesuālās tiesības iesniegt paziņojumu par nopratināmajām personām atbilstoši visām iepriekš minētajām rūpības prasībām. Šis konstatējums nepārprotami apliecina, ka jau kriminālvajāšanas posmā ir vērojams likumdevēja radīts procesuālo tiesību disbalanss, kuru Latvijas mūsdienu kriminālprocesa noregulējuma apstākļos iztiesāšanā novērst nav iespējams, ievērojot vismaz formāli doktrināri tiesai piešķirto pasīvā novērotāja lomu.

Jebkurā gadījumā – tiesību zinātnē jau vairākkārt ticis pausts uzskats, ka, runājot par pirmstiesas procesa termiņu, šis institūts pašreizējā tiesiskajā reglamentācijā ir neizdevies un tas ir kardināli jāmaina. Ieviesušos kļūdu nevar labot daļēji, ieliekot mazu ielāpiņu, tā ir jānovērš pašā “saknē”.[33] Turklāt jāatgādina, ka jau 2015. gadā tiesību zinātnieki vērsa likumdevēja uzmanību uz apstākli, ka kriminālvajāšanas ilgumam ir jābūt terminētam, proti, jāparedz konkrēts likumisks tā norises termiņš.[34]

Proti, problēma Kriminālprocesa likuma 389. pantā “Personas tiesību ierobežošanas termiņi pirmstiesas kriminālprocesā” slēpjas apstāklī, ka tajā pēc būtības reglamentētas divas kopā nereglamentējamas lietas, apvienotas divas neapvienojamas pieejas. Tā, panta nosaukums un pirmās daļas sākums liecina par kāda procesa termiņa noteikšanu, kas ir viens un vienots visam procesam kā tādam, savukārt otra normas daļa padara to individuālu, jo saista ar piespiedu līdzekļu un ierobežojumu rīcībai ar mantu piemērošanas ilgumu.[35] Šie līdzekļi ir individuāli, piemērojami cilvēkam vai mantai, nevis procesam. Savukārt process var būt viens, bet cilvēki, kas tajā iesaistīti, var būt dažādi – tie var iesaistīties kriminālprocesā dažādos laika posmos, to nodarījumu juridiskā kvalifikācija un dalības forma noziedzīgā nodarījumā var būt dažāda. Līdz ar to praktiski var veidoties neatrisināmas situācijas, piemēram, ko darīt, ja lietā vienlaikus iesaistās vairākas personas, kurām inkriminēti dažāda smaguma noziedzīgi nodarījumi; kā rīkoties, ja lietā personas iesaistās dažādos laika posmos u.tml.[36]

Situāciju, kā norāda Dr. iur. Kristīne Strada-Rozenberga, var atrisināt, tikai atbildot uz fundamentālu jautājumu – kam iecerēts un domāts pirmstiesas procesa termiņš? Autoru ieskatā, atbilde uz šo jautājumu ir likumdevēja rīcības brīvības rezultāts, vienlaikus atminoties, ka pirmstiesas kriminālprocesam jābūt terminētam kaut vai tāpēc, lai sekmētu personas tiesību un interešu aizsardzību. vienlaikus, izvēloties noteikt jebkāda veida procesuālos termiņus, tostarp pirmstiesas kriminālprocesā, ir jāvērtē, vai un kādā mērā tas ietekmē apsūdzētā tiesību līdzvērtīgu īstenošanas iespēju.

Piemēram, nenosakot termiņu tam, kādā pēc apsūdzības pieņemšanas prokuroram ir pienākums pieņemt nākamo procesuāli loģisko, uz kriminālprocesa mērķa sasniegšanu vērsto lēmumu – lēmumu par krimināllietas nodošanu tiesai –, procesa dalībnieku tiesību īstenošanas disbalanss “atbalsojas” jau nākamajā kriminālprocesa posmā – krimināllietas sagatavošanā iztiesāšanai. Nepietiekami pievērošoties krimināllietas sagatavošanas iztiesāšanas analīzei kā atsevišķam kriminālprocesa posmam, likumdevējs faktiski nemaz nevarēja pieņemt konstitucionāli iederīgu Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmo daļu.

Atgādināms, ka, jo vienkāršāk un primitīvāk ir organizēta lietas nodošanas tiesai stadija jeb krimināllietas sagatavošana iztiesāšanai, “[..] jo nevajadzīgāka viņa ir vispār un jo kaitīgāka tā ir apsūdzētā interesēm”.[37] Citiem vārdiem sakot, likumdevēja rīcības brīvība, nosakot kriminālprocesa stadiju sistēmu, nedrīkstētu tikt racionalizēta vienīgi pēc kriminālprocesa norises ātruma, pat nepievēršoties apsūdzētā tiesību un interešu nodrošināšanas nepieciešamībai. Tikpat lielā mērā minētais ir attiecināms uz dažādiem procesuālās kārtības nosacījumiem, kas īstenojami individuālajā procesuālajā posmā.

Tādējādi šī kriminālprocesa posma vēsturiskās modifikācijas mudina atminēties profesora A. Liedes atziņu, ka “[..] prasība, lai starp pirmstiesas izmeklēšanu un lietas iztiesāšanu atrastos tiesvedības posms, kurā tiek efektīvi pārbaudīta pietiekama lietas sagatavotība izskatīšanai tiesā tā, lai būtu iespējams pareizi izšķirt apsūdzētā vainas jautājumu; prasība, lai pirms iztiesāšanas uzsākšanas vēlreiz tiktu pārbaudīta likumības ievērošana pirmstiesas izmeklēšanā; prasība, lai šis tiesvedības posms būtu iespējami vienkāršs un ātrs, un prasība lai, nododot apsūdzēto tiesai, būtu ievērotas arī viņa procesuālās garantijas.”[38] Šis konstatējums, bez šaubām, ir universāli piemērojams un attiecināms uz likumdevēja rīcības brīvības robežām tiklab starpkaru un padomju perioda kriminālprocesā, kā mūsdienu Latvijas kriminālprocesā, ievērojot nostādni, ka Latvijas kriminālprocesam vismaz teorētiski jātiecas piederēt kontinentālās Eiropas kriminālprocesa doktrīnai. Tādējādi jābūtības formā norādāms, ka krimināllietas sagatavošanas iztiesāšanai starpstadijā likumdevēja rīcības brīvības rezultātam būtu jānosaka, ka tiesas uzdevums pirms pirmās tiesas sēdes nozīmēšanas būtu pārliecināties, vai vispār ievērota likumība pirmstiesas izmeklēšanā. Tādējādi iztiesāšanā nenonāktu procesuāli nepilnvērtīgas apsūdzības vai lēmumi par krimināllietas nodošanu tiesai, kuru nekonkrētība, neskaidrība un juridiskā nepamatotība būtiski ierobežo apsūdzētajam piemītošās tiesības uz taisnīgu tiesu, kas it sevišķi atspoguļojas Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā paredzēto tiesību jēgpilnā izmantošanā.

Jāakcentē, ka Latvijas gadījumā pēc neatkarības atjaunošanas likumdevējs atsacījās no tāda posma kriminālprocesā kā rīcības sēde, tā vietā nosakot, ka krimināllietas sagatavošana iztiesāšanai notiek bez lietas dalībnieku klātbūtnes. Citiem vārdiem sakot, nodošanas tiesai starpstadija mūsdienu izpratnē ir mazfunkcionāls rudiments tam, kas ar to bija saprotams pat vēl padomju kriminālprocesā, tomēr tieši uz šo posmu, kas, tēlaini izsakoties, var kalpot kā tilts starp pirmstiesas kriminālprocesu un lietas iztiesāšanu pēc būtības īstenībā gulstas visievērojamākā slodze, lai tiesā nenonāktu neskaidri formulētas un nesaprotamas apsūdzības, ievērojams krimināllietas materiālu apjoms un lēmums par krimināllietas nodošanu tiesai, kurā neviens no krimināllietas materiālos esošajiem pierādījumiem nav ticis saturiski analizēts, lai pamatotu prokurora apgalvojumus.[39]

Tomēr Augstākās tiesas izveidotā darba grupa 2020. gadā pauda viedokli, ka “[..] tiesvedības sākuma posms, kurā tiek pieteikti un izlemti dažādi lūgumi, ir tā procesa stadija, kurā meklējami iespējamie tiesvedības procesa optimizēšanas risinājumi. Piemēram, lūgumu pieteikšana uzreiz pēc iepazīšanās ar krimināllietas materiāliem vai lūgumu pieteikšana noteiktā termiņā pēc lietas nosūtīšanas uz tiesu. Kā iespējams papildu risinājums būtu daļu šādu lūgumu izlemt, nerīkojot tiesas sēdi vai rīkojot sagatavošanās tiesas sēdi tieši šādu lūgumu izlemšanai.”[40] Citiem vārdiem, arī mūsdienu kriminālprocesa teorētiskajā diskursā jautājums par likumdevēja rīcības brīvības pareizu izlietošanu, nosakot krimināllietas sagatavošanas iztiesāšanai procesuālās robežas, ir aktuāls.

Sagatavojot lietu iztiesāšanai, procesa virzītājs ir tiesnesis. Viņa kompetence noteikta Kriminālprocesa likuma 47. pantā, saskaņā ar kuru tiesnesim šai stadijā ne tikai nav tiesību vērtēt pierādījumus, bet arī juridisko kvalifikāciju, taču, kā uz to savulaik norādījuši krimināltiesību praktiķi, Kriminālprocesa kodekss pieļāva.[41] Tādējādi ar 2005. gada kriminālprocesa reformu likumdevējs īstenoja izvēli atteikties no būtiska šīs procesuālās starpstadijas elementa, jo tajā tiesnesis vairs “nepieņem arī lēmumu par apsūdzētā nodošanu tiesai, bet lemj par iztiesāšanas iespējamību un citus jautājumus, kas jāizlemj, lai iztiesāšana varētu notikt.”[42]

Citiem vārdiem, tiesnesis procesuālajā starpstadijā – sagatavošana iztiesāšanai – mūsdienās vairs neīsteno būtisku darbību, kura iepriekšējā kriminālprocesuālā noregulējuma modelī kalpoja diviem mērķiem: 1) apsūdzības raksta jeb Lēmuma par krimināllietas nodošanu tiesai pamatotības pārbaudei un 2) tiesu sistēmas noslodzes kontrolei, novēršot nepamatotu un nepierādītu, bez pierādījumu analīzes sagatavotu apsūdzības rakstu nonākšanu iztiesāšanā. Šāda kārtība līdz 2005. gada 1. oktobra kriminālprocesa reformai veidoja tiesas kontroles pār prokurora darbībām kriminālprocesā institūtu, kas izpaudās gan tādējādi, ka tiesa kriminālprocesa pirmstiesas stadijās dod piekrišanu procesuālām darbībām, kas saistītas ar pamattiesību ierobežošanu, gan tādējādi, ka lieta pēc būtības tiek iztiesāta īpašā kriminālprocesa stadijā – iztiesāšanas stadijā.[43]

Demokrātiskas tiesiskas valsts vispārēja eksistence nebūtu iespējama bez vienotas tiesiskās kārtības. Par “tiesiskās kārtības” koncepta autoru ir uzskatāms austriešu/amerikāņu jurists un tiesību filozofs Hanss Kelzens (Hans Kelsen, 1881–1973). 1968. gadā, raksturojot šo jēdzienu, H. Kelzens uzsvēra: “Tiesiskā kārtība ir vispārīgu un individuālu normu kopums, kas regulē cilvēka uzvedību un kas nosaka, citiem vārdiem sakot, kā vajadzētu uzvesties. Tas, ka uzvedība ir noteikta tiesību normā, nozīmē, ka vajadzētu rīkoties konkrēti noteiktā veidā. Normas jēdziens un jēdziens “vajadzētu” savstarpēji sakrīt. Normā noteikt to, kā jāuzvedas, šeit jāsaprot ne tikai kā pavēle, bet arī kā pozitīva atļauja vai pilnvarojums.”[44] Tiesiskās kārtības prasība ir atvasināma no konstitūcijas satura, radot nepieciešamību pēc juridiski loģiska materiālā un procesuālā ietvara šīs tiesiskās kārtības praktiskai, nevis teorētiskai īstenojamībai.[45]

Tādējādi, apkopojot nule kā paustos apsvērumus, jāatzīst, ka no Satversmes 92. panta pirmā teikuma ir atvasināma izpratne par personas tiesībām uz viņa lietas izskatīšanu taisnīgā tiesā, ar to saprotot, ka taisnīga tiesa var būt tikai tāda, kurai piešķirts nepārprotams, efektīvs un uz personas tiesību un interešu aizsardzību vērstas darbības juridiskais ietvars. Šie apsvērumi iezīmē arī likumdevēja rīcības brīvības robežas, jo nav pieļaujama situācija, kurā tiek ierobežotas apsūdzētā tiesības paļauties uz to, ka iztiesāšanā var nonākt tikai procesuāli pilnvērtīga apsūdzība vai juridiski pamatots un argumentēts lēmums par krimināllietas nodošanu tiesai. Nenodrošinot tiesisko ietvaru tamlīdzīgas paļaušanās stiprināšanai, likumdevējs Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmajā daļā noteikto aizstāvības tiesību paziņojuma par nopratināmajām personām iesniegšanai ir iegrožojis acīmredzami nesamērīgā un nepietiekamā termiņā – 10 darba dienās – iepretim tam faktiski neterminētajam laikposmam, kas lēmuma par krimināllietas nodošanu tiesai ir piešķirts prokuroram. Protams, kāds šeit varētu pamatoti iebilst, ka Kriminālprocesa likuma 14. pantā kriminālprocesa pamatprincipu līmenī ir nostiprinātas apsūdzētajam piemītošās tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, tas ir, bez neattaisnotas novilcināšanas. Autoriem šajā kontekstā tomēr gribētos akcentēt, ka arī vairāki citi procesuālie aspekti, kas analizēti Kriminālprocesa likuma 489. panta pirmās daļas trūkumu kontekstā, ir atzīti par kriminālprocesuālajiem pamatprincipiem. Taču likumdevējs, lemjot šo normu grozīt 2020. gada novembrī, neuzskatīja par nepieciešamu pievērsties šīs normas saskaņotības ar citiem kriminālprocesa pamatprincipiem izvērtējumam.[46]

Tādējādi plašāku ievērību pelna ieskats likumdevēja apsvērumos pirms šīs tiesību normas pieņemšanas, kam autori pievērsīsies turpmāk, iespējams, tādā kārtā arī rodot atbildi uz jautājumu, kāpēc šāds aizstāvībai piemītošo tiesību izmantošanas ierobežojums laikā tika noteikts.

[1] Lai gan Kriminālprocesa likums, raksturojot kriminālprocesa dalībniekus, neizmanto jēdzienu “puses”, tiklab Eiropas Cilvēktiesību tiesas, Satversmes tiesas judikatūrā, kā arī plašā skaitā nacionālo un ārvalstu tiesību doktrīnas avotu tiek izmantots jēdziens “puses”. Tādējādi arī publikāciju sērijas ietvaros autori nesaskata šķēršļus izmantot jēdzienu “puses” šajā nozīmē.

[2] Nulles summas spēle ir process, kurā visu dalībnieku uzkrātie laimesti ir vienādi ar zaudējumu summu.

[3] Meikališa Ā. 312. pants. Grāmatā: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniskā monogrāfija prof. K. Stradas-Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 834. lpp.

[4] Turpat.

[5] Turpat, 835. lpp.

[6] Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 310. lpp.

[7] Meikališa Ā. 312. pants. Grāmatā: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniskā monogrāfija prof. K. Stradas-Rozenbergas zinātniskā redakcijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 835. lpp.

[8] 2022. gada 1. novembra Satversmes tiesas 1. kolēģijas lēmums par atteikšanos ierosināt lietu, 6.1. punkts. [nepublicēts materiāls].

[9] Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 310. lpp.

[10] Turpat, 313. lpp.

[11] Turpat, 319. lpp.

[12] Turpat.

[13] Meikališa Ā. Termiņi kriminālprocesā. Rīga: LPA izdevums, 1997, 13.–20. lpp.

[14] Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess. Raksti. 2005–2010. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2010, 53. lpp.

[15] Rozenbergs J. Tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Jurista Vārds, 05.07.2011., Nr. 27 (674).

[16] Rozenbergs J. Tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Jurista Vārds, 05.07.2011., Nr. 27 (674).

[17] Meikališa Ā. Termiņi kriminālprocesā. Rīga: LPA izdevums, 1997, 9. lpp.

[18] Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Jaunākie grozījumi Kriminālprocesa likumā: apskats un komentāri. Jurista Vārds, 05.01.2021., Nr. 1 (1163), 12.-23. lpp.

[19] Turpat.

[20] Turpat.

[21] Meikališa Ā. Kriminālprocesa stadiju sistēmas raksturojums un pilnveides nepieciešamība. Grāmatā: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess. Raksti. 2010–2015. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2015, 570. lpp.

[22] Bulgakova I. Policijas izmeklēšana Latvijas un ārvalstu kriminālprocesos. Jurista Vārds, 07.12.2005., Nr. 47 (352). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/97485-policijas-izmeklesana-latvijas-un-arvalstu-kriminalprocesos/ [skatīts 10.08.2022.].

[23] Turpat.

[24] Rusanovs E., Lielbriede L. “Kriminālvajāšanas jēdziena (ne)izpratne kā sistēmisks Latvijas kriminālprocesa trūkums un disfunkcijas iemesls”. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news-category/kriminalvajasanas-jedziena-neizpratne-ka-sistemisks-latvijas-kriminalprocesa-trukums-un-disfunkcijas-iemesls/ [aplūkots 2022. gada 15. novembrī].

[25] Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 21.–22. lpp.

[26] Rusanovs E., Lielbriede L. “Kriminālvajāšanas jēdziena (ne)izpratne kā sistēmisks Latvijas kriminālprocesa trūkums un disfunkcijas iemesls”. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news-category/kriminalvajasanas-jedziena-neizpratne-ka-sistemisks-latvijas-kriminalprocesa-trukums-un-disfunkcijas-iemesls/ [aplūkots 2022. gada 15. novembrī].

[27] Meikališa Ā. Kriminālprocesa tiesības. Rīga: RaKa, 2000, 22. lpp.

[28] Turpat, 198. lpp.

[29] Turpat, 22. lpp.

[30] Turpat, 22. lpp.

[31] Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K., Bebers K. Satversmes 29., 30. pants. Latvijas Republikas Satvermes komentāri. II nodaļa. Saeima. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2020, 502. lpp.

[32] Rusanovs E., Lielbriede L. Kriminālvajāšanas jēdziena (ne)izpratne kā sistēmisks Latvijas kriminālprocesa trūkums un disfunkcijas iemesls. Pieejams: https://www.rusanovs.lv/news-category/kriminalvajasanas-jedziena-neizpratne-ka-sistemisks-latvijas-kriminalprocesa-trukums-un-disfunkcijas-iemesls/ [aplūkots 22.08.2022.].

[33] Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess teorijā un praksē: ieguvumi un zaudējumi. Jurista Vārds, 31.03.2015., Nr. 13 (556). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/189766-kriminalprocess-teorija-un-prakse-ieguvumi-un-zaudejumi/ [aplūkots 08.08.2022.].

[34] Meikališa Ā. Kriminālprocesa stadiju sistēmas raksturojums un pilnveides nepieciešamība. Grāmatā: Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess. Raksti. 2010–2015. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2015, 584. lpp.

[35] Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess teorijā un praksē: ieguvumi un zaudējumi. Jurista Vārds, 31.03.2015., Nr. 13 (556). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/189766-kriminalprocess-teorija-un-prakse-ieguvumi-un-zaudejumi/ [skatīts 08.08.2022.].

[36] Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess teorijā un praksē: ieguvumi un zaudējumi. Jurista Vārds, 31.03.2015., Nr. 13 (556). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/189766-kriminalprocess-teorija-un-prakse-ieguvumi-un-zaudejumi/ [skatīts 08.08.2022.].

[37] Balodis K. Nodošana tiesai. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1936, Nr. 1, 80. lpp.

[38] Liede A. Latvijas PSR kriminālprocess. Sevišķā daļa. Tiesvedības norise krimināllietās. Rīga: Zvaigzne, 1973, 118.–119. lpp.

[39] Skat. arī Rusanovs E., Lielbriede L. Kriminālvajāšanas jēdziena (ne)izpratne kā sistēmisks Latvijas kriminālprocesa trūkums un disfunkcijas iemesls. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/281838-kriminalvajasanas-jedziena-neizpratne-ka-sistemisks-latvijas-kriminalprocesa-trukums-un-disfunkcijas/ [skatīts 30.11.2022.].

[40] Apspriež tiesvedību ilgumu ietekmējošos faktorus. Pieejams: https://juristavards.lv/doc/276833-apspriez-tiesvedibu-ilgumu-ietekmejosos-faktorus/ [skatīts 11.08.2022.].

[41] Eilande V. Kriminālprocesa likums: jauninājumi tiesvedībā. Jurista Vārds, 2006. gada 16. maijs, Nr. 19 (442). Pieejams: https://juristavards.lv/doc/134992-kriminalprocesa-likums-jauninajumi-tiesvediba/  [skatīts 08.08.2022.].

[42] Turpat.

[43] Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra spriedums lietā Nr. 2004-06-01 “Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 220. un 222. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam”, 20. punkts.

[44] Kelsen H. The Concept of the Legal Order. The American Journal of Jurisprudence, Vol. 27, 1982, p. 64.–84.

[45] Turpat.

[46] 2020. gada 19. novembra likums “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”. Latvijas Vēstnesis, 01.12.2020., Nr. 232.

4
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
V. Tiesību uz aizstāvību realizācijas korelācija ar paziņojuma par nopratināmajām personām sagatavošanu (turpinājums)
Olavs Cers
Eseja
Plūdu postījumi: vai vienmēr palīdzēs apdrošinātājs?
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
IV. Tiesību uz aizstāvību realizācijas korelācija ar paziņojuma par nopratināmajām personām sagatavošanu
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
III. Paziņošanas par tiesas sēdi procesuāli tiesiskā evolūcija
Egons Rusanovs
Eseja
Daži sekulārisma aspekti Latvijas Republikā starpkaru periodā
AUTORU KATALOGS