DOMNĪCA ESEJA

10. Augusts 2023 / 11:30

Kādas nodevības ģenealoģija (II)
II. Tapšana
DR. IUR. CAND.
Egons Rusanovs
 
MG. IUR.
Linda Lielbriede
 

Pētot un vērtējot vēsturiskas norises, reti kad mūsu interese aprobežojas ar šajos notikumos darbojošos figurantu dzīves nogriežņa sākuma un beigu datu noskaidrošanu, nepūloties par šo personu uzzināt ko vairāk. Cilvēka biogrāfijas izpētei piemīt ne tikai vēsturiskā izziņas komponente, kas ļauj uz pagātnes notikumiem paraudzīties no konkrēta indivīda perspektīvas, [1] bet šim procesam raksturīgs arī sevišķs valdzinājums, pavedienu pa pavedienam atjaunojot padilušo laikmeta audeklu. Literatūrkritiķe Ieva Kolmane (dz. 1965), meklējot atbildi uz jautājumi, kāpēc mūs allaž vilina un saista sveši dzīvesstāsti, savulaik atzīmēja, ka tam esot vairāki iemesli. [2] Proti, personības atrodas mūžīgā mitoloģiskajā apritē, topot mūžīgi būtiskas un radot nepieciešamību katram pašam sevi apzināties kā konkrētas kultūras vērtību. [3] Vienlaikus biogrāfija kā izpētes žanrs prasa vismaz garāmejot pievērsties indivīda psiholoģiskajam portretējumam, par kura būtiskumu krimināljustīcijas īstenotāju un tiesību normu piemērotāju atlases procesā autori jau rakstīja iepriekš. [4] 

Autoru turpmāk iecerētais izklāsts, plašāk izvēršot visnotaļ strupo publikācijas pieteikumu, būtu uztverams kā biogrāfiskas ievirzes pētījums par Rīgas apgabaltiesas prokuroru Antonu Otto Karčevski–Kalmi (1900–1941) (turpmāk – A. Karčevskis), galvenokārt pievēršoties viņa profesionālajām gaitām un straujajam karjeras kāpumam laikmetā, ko mūsdienās pazīstam kā Kārļa Ulmaņa (1877–1942) autoritāro režīmu, [5] tam savijoties ar valstiski būtiskajiem notikumiem Latvijas neatkarības pirmā perioda pēdējā desmitgadē. Jāpiekrīt apgalvojumam, ka personība var kļūt par laikmeta zīmi un savdabīgu vēstījumu par to, [6] tādējādi šis dzīvesgājums kalpos kā vēl viens no neskaitāmiem vēsturiskiem piemēriem par cilvēka iedabu un to, kā individuālo vērtību sistēma pilnīgi nemanot top pakļauta varas un ietekmes pārbaudījumiem.  

Lasītājiem piedāvāto publikāciju pamatā ir vairāku mēnešu garumā veikta izpēte, meklējot un analizējot Latvijas Valsts vēstures arhīvā atrodamos dokumentus, starpkaru Latvijas periodikā un grāmatās rodamās ziņas, okupācijas periodā tapušos materiālus. Vienlaikus jāatzīmē, ka vēsturisko izpēti apgrūtināja apstāklis, ka okupācijas sākumposmā liela daļu dokumentu tika aizvesta uz Maskavu, kur šobrīd atrodas arī Valsts drošības komitejas jeb tā dēvētās čekas darbinieku īstenoto pratināšanu pieraksti. [7] Savukārt, kas attiecas uz A. Karčevski, arhīvā bija saglabājusies tikai viņa uzskaites kartīte lietā Nr. P–42876 no represēto personu reģistra, informējot, ka 1940. gada 8. augustā viņš tika nosūtīts uz Maskavu, kur ar viņu tika veiktas visas procesuālās darbības, kas nozīmē to, ka viņa krimināllieta pat fiziski nebija pieejama Latvijas Republikas arhīvos. Laimīgas sakritības dēļ, pētot citu Latvijas Republikas valstsvīru krimināllietas, kurās izmeklēšanu veica čekas darbinieki, tajās atrodamas arī A. Karčevska liecības gan par viņiem, gan par citiem laikabiedriem. [8] 

Pētot Valsts drošības komitejas krimināllietas un tajās apkopotās ziņas, kas kalpoja par pamatu bargiem sodiem un bieži vien nāvei pakļaut tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, autori līdzīgi kā citi pētnieki sastapās ar metodoloģiska rakstura problēmām šīs informācijas analīzes procesā. [9] Proti, izmantojot šos dokumentus, ar lielu vērību ir jāveic gan čekas arhīva krimināllietās esošās informācijas iekšējo pretrunu analīze, gan vienlaikus jāīsteno salīdzinājums ar citiem attiecīgā laikposma informācijas avotiem, kā arī iespējamiem reabilitācijas dokumentiem un represēto atmiņu stāstiem. [10] Tikai šo dokumentu un materiālu satura savstarpēja konfrontācija kalpo kā vēstures avots, kas izmantojami attiecīgas ievirzes pētījumos. [11] 

Personības veidošanas process ir komplicēta dažādu faktoru savstarpēja mijiedarbība, ko ietekmē gan individuālās pašattīstīšanās spējas, gan iedzimtība un vide. [12] Ar iedzimtību ierasti saprot instinktus, nervu darbības tipu un individuālās dotības, savukārt vides ietekme uz personību iedarbojas sadzīves apstākļos ģimenē, dzīvesvietā, apkārtējo cilvēku lokā, kultūrvidē, tostarp morālē un audzināšanā. [13] Tādējādi apkopotais vēsturiskais faktu materiāls ir tikai viena no versijām par A. Karčevska mūžu un profesionālo darbību.  

Vienlaikus autori pauž cerību, ka šis pētījums klīdinās vēl vienu ēnu, kas līdz šim gūlās pār Latvijas tiesu resora attīstības vēstures līkločiem starpkaru periodā, bet jo sevišķi autoritārā režīma laikā.  

*** 

Antons Otto Karčevskis–Kalme [14] (krievu val. – Антон-Отто Иванович Карчевский– Калме) dzimis 1900. gada 8. septembrī Lazdonas “Baltiņos” rokpeļņa [15] Jāņa Karčevska un viņa sievas Lates Karčevskas (pirms laulībām – Lāce) ģimenē. No jaunākā brāļa Pētera Karčevska (1905–1941) 1940. gada 12. septembrī sniegtās arestētā anketas konstatējams, ka tēvs Jānis pēc nodarbošanās bijis amatnieks–drēbnieks. [16]  

Līdzīgā ziņā pretrunīgas ziņas saistāmas ar pieejamo informāciju par A. Karčevska brāļiem, jo atsevišķos avotos norādīts, ka Karčevsku ģimenē auga pieci bērni, taču starpkaru periodikā plašākas ziņas atrodamas tikai par piecus gadus jaunāko A. Karčevska brāli Pēteri. [17] Pēdējais kopš 1929. gada strādāja Daugavpils apgabaltiesā, 1935. gadā kļūdams par Daugavpils apgabaltiesas prokuroru. [18] Vienlaikus jāatzīmē, ka šīs ziņas vērtējamas piesardzīgi, jo P. Karčevskis pēc arestēšanas čekai skaidroja, ka viņam esot vēl arī 1892. gadā dzimis brālis Ivans Karčevskis un 1903. gadā dzimis brālis Andrejs Karčevskis, un vēl 1898. gadā dzimis brālis, iespējams, vārdā Harijs, kura vārdu čekistu rokraksta dēļ bija teju neiespējami izburtot. [19] Arhīva materiālos ir saglabājušās ziņas, ka arī šie A. Karčevska brāļi 1941. un 1945. gadā tika represēti. [20] 

Domājams, ka preses materiālos rodamais apgalvojums, ka A. Karčevskim bijuši vairāki brāļi un māsas, [21] kas gan vēlāk negūst apstiprinājumu paša A. Karčevska sniegtajā dzīvesgājuma aprakstā, [22] drīzāk saistāms ar attiecīgajam laikposmam raksturīgo augsto zīdaiņu un bērnu mirstību. Centrālā statistikas pārvalde apkopojusi datus, kas liecina – 1920. gadā pirmajā dzīves gadā nomira 13 no 100 dzīvi dzimušajiem bērniem; [23] šķiet, ka uz gadsimta sākumu šie rādītāji varēja būt vēl augstāki. Iespējams, tieši augstie saslimstības rādītāji varēja būt viens no iemesliem, kas izskaidro Karčevsku ģimenes, iespējams, māņticīgo izvēli abus dēlus kristīt dažādās konfesijās: A. Karčevskis vismaz līdz 1919. gadam sevi dēvēja par pareizticīgo, [24] savukārt P. Karčevskis bija luterticīgais. [25] 

Karčevsku ģimenes materiālais stāvoklis nebija sevišķi labs, tāpēc jau no agras bērnības gan Antons, gan viņa brālis Pēteris tika radināti pie darba, savukārt no 6 gadu vecuma vecākais brālis gāja ganos. [26] Ziemas mēnešos A. Karčevskis apmeklēja vietējo pagastskolu, bet vēlāk – draudzes skolu. Jau krietni vēlāk K. Ulmaņa režīma ideoloģiskais rupors – laikraksts “Rīts” – ziņoja, ka 1915. gadā A. Karčevskis uzsāka mācības Gorķu mērnieku-agronomu skolā [27] (tagadējā Baltkrievijas teritorija), taču tās pārtrauca 1917. gada pavasarī pēc revolūcijas Krievijā. [28] Savā dzīvesgājuma aprakstā, lūdzot tapt uzņemtam Latvijas Augstskolas Juridiski-ekonomiskās fakultātes Juridiskajā nodaļā, A. Karčevskis gan rakstīja, ka Gorķu skolā esot iestājies 1916. gadā, kur mācības turpinājis vēl divus gadus. [29] Šai hronoloģiskajai nekonsekvencei, kā pārliecināsimies turpmāk, piemīt sevišķa nozīme, vērtējot A. Karčevska biogrāfiju un laikabiedru apgalvojumus par pēdējā “komunistisko pagātni”. [30]  

Šobrīd nešķetinot jautājumu par to, ko A. Karčevskis darīja laikposmā no 1917. gada pavasara līdz 1918. gada rudenim (kā mēdza teikt padomju laikos, šeit ir saskatāms “baltais” plankums), objektīvu apstiprinājumu gūst apgalvojums, ka 1918. gadā A. Karčevskis iestājās Rīgas tehnikuma mērnieku-agronomu nodaļā, [31] kuru absolvēja 1919. gadā. [32] Tā paša gada vasarā A. Karčevskis tika atzīts par nederīgu karaklausībai. [33] Iemesls – it kā iedzimta sirdskaite, [34] par ko gan, ievērojot citas ziņas, varētu rasties šaubas.  

Ievērojot iegūtās izglītības virzienu, 1919. gada 16. novembrī A. Karčevskis iesniedza lūgumu tikt uzņemtam kā hospitantam [35] Latvijas Augstskolas Lauksaimniecības fakultātē. [36] Latvijas Universitātes studentu personas lietā gan nav ziņu, ka šis lūgums būtu ticis apmierināts.  

Pilngadības slieksni A. Karčevskis sasniedza laikā, kas sakrita ar ievērojamiem vēsturiskiem griežiem, faktiski kļūdams par vienu no lieciniekiem Latvijas dibināšanas procesam, tomēr zīmīgi, ka vēlāk tapušajās publikācijās vai viedokļu izklāstos A. Karčevskim nebija raksturīgs sentiments, kas nereti sastopams daudzu citu attiecīgā perioda laikabiedru atmiņās par 1918. gada novembra notikumiem. Jaunas valsts izveidošana apstākļos, kad turpat blakus atrodas naidīgas, pusizjukušas lielvalstis, bija drosmīgs solis tik mazai tautai kā latvieši; šo drosmi vajadzēja likt lietā, aizstāvoties pret vācu, krievu un lielinieku bruņoto spēku tīkojumiem. [37] Daudzējādā ziņā sekmīgus rezultātus sīvajās kaujās Brīvības cīņās jeb Neatkarības karā ļāva izcīnīt obligātās karaklausības noteikšana. Beidzot kara apstākļiem un jaundibinātās valsts dzīvi pielāgojot miera laikiem, obligātais karadienests tika saglabāts. Proti, 1923. gadā pieņemtais Kara klausības likums noteica, ka “[v]isiem vīriešu kārtas Latvijas pilsoņiem no pilna 17. līdz 50. dzīvības gadam, bet virsniekiem un kara ierēdņiem līdz 55. dzīvības gadam, jāņem dalība valsts aizsardzībā.” [38]  

Lai gan Latvijas Universitātes studenta personlietā ierasti jābūt arī ziņām un dokumentiem no darba vai dienesta vietām, tostarp par militārā dienesta gaitām, [39] A. Karčevska matrikulā šādu ziņu nav, turklāt arī krietni vēlāk izdotā Zemessarga karaklausības apliecība neatspoguļo pat vienīgi hipotētiskas dalības faktu Brīvības cīņās. [40] Jāšaubās, ka mācību dēļ A. Karčevskis būtu ticis atbrīvots no aktīvajām karadienesta gaitām, kas tādējādi neatbildētu atstāj jautājumu par viņa darbību kara laikā, tas ir, laika posmā no 1918. gada 18. novembra līdz 1920. gada vasarai.  

Iespējams, daļēju atbildi sniedz Latvijas Pagaidu Valdības Jūras daļas Tehniskās nodaļas priekšnieka 1919. gada 11. decembrī Latvijas Augstskolai adresētais apliecinājums, ka “Jūras daļas kara ierēdnis Antons Jāņa d. Karčevskis” no dienesta pienākumiem brīvajā laikā varot apmeklēt studijas. [41] Par kara ierēdņiem tolaik dēvēja vēlākos “administratīvos virsniekus” [42] jeb personas, kas iesaistījās armijas daļu materiāltehniskajā pārvaldībā, tostarp pildot grāmatvežu vai darbvežu pienākumus, [43] bet ne aktīvajā dienestā. [44] Arī hierarhiskā ziņā kara ierēdņi nekotējās tik augstu kā, piemēram, kareivji. [45] Iespējams, ka dienests Jūras daļā attaisno plašāku ziņu trūkumu par A. Karčevska darba gaitām šajā laika posmā.  

1919. gada rudenī studijas tā arī neuzsācis, A. Karčevskis apmeklēja Izglītības ministrijas Skolu departamenta rīkotos demobilizēto karavīru kursus un 1920. gadā ieguva vidusskolas izglītību ar labām sekmēm. [46] Šādus kursus Izglītības ministrija rīkoja 1920. gada vasarā, ņemot vērā apstākli, ka daļa skolu jaunatnes, it sevišķi vidusskolu pēdējo klašu skolēni, bija piedalījušies Brīvības cīņās un tādējādi nebija ieguvuši apliecinājumu par vidējās izglītības kursa apguvi. [47]  

Šis apstāklis saistīja autoru uzmanību tālab, ka, ievērojot jau iepriekš konstatēto faktu, ka Brīvības cīņas A. Karčevskis ar vislielāko varbūtību neiesaistījās aktīvajā dienestā, augstākās izglītības ieguves turpināšanai bija nepieciešams apliecinājums par vidējās izglītības kursu apguvi. Lai gan 1919. gada augustā Rīgas Būvtehniskās Sabiedrības tehnikums izdeva apliecību, ka A. Karčevska pabeigtā mērnieku-agronomu nodaļas “otrā klase” “līdzinājās attiecīgo priekšmetu vidusskolu kursam” [48], hospitanta vietu Lauksaimniecības fakultātē A. Karčevskis neieguva. Tādējādi notikumu virknējumā loģisku izskaidrojumu iegūst arī A. Karčevska izvēle apmeklēt demobilizēto karavīru kursus – galu galā, bija nepieciešams iegūt apliecinājumu par nepieciešamās izglītības ieguvi.  

Uzreiz pēc vidējās izglītības apguvi apliecinošu dokumentu ieguves 1920. gada oktobrī A. Karčevskis iesniedza lūgumu tikt uzņemtam Latvijas Augstskolas Juridiski-ekonomiskās fakultātes Juridiskajā nodaļā. [49] Aktuāls kļuva jautājums par studiju jeb lekciju maksas segšanu, jo pirms tam izglītību A. Karčevskis bija ieguvis, kļūdams par stipendiātu: “Līdz 1918. gadam Krievijā ar valsts (“kroņa”) stipendiju. Pēdējo klasi (1920. g.) karavīru kursos ar saviem.” [50] Jāpiezīmē gan, ka atvaļināto un demobilizēto karavīru kursi tika organizēti bez papildu samaksas. [51] Autoriem neizdevās atrast ziņas, ka kādām demobilizēto karavīru kategorijām par šīm mācībām būtu bijis jāmaksā. 

Savā lūgumā tapt atbrīvotam no lekciju maksas pilnā apjomā, kas tolaik svārstījās no 2,50 latiem līdz aptuveni 10 vai 20 latiem par semestri, [52] A. Karčevskis uzsvēra, ka ģimene viņu materiāli nevarēs atbalstīt, jo vecāki “kā algādži iet pie zemkopjiem uz “nedēļām” un “dienām”, cik vecums atļauj” [53], savukārt brālim Pēterim tolaik bija tikai 15 gadu, tāpēc arī viņš sevišķi nevarēja palīdzēt finansiāli. Šo lūgumu fakultāte apmierināja, un, kā fiksējams matrikulā, turpmākajos semestros A. Karčevskis no lekciju maksas bija atsvabināts. [54]  

Ziņas par A. Karčevska jaunāko brāli Pēteri informācijas avotos figurējušas vienīgi reizumis; šī radniecība pārlieku neinteresēja arī starpkaru perioda žurnālistus-biogrāfus, kuri mēdza aprobežoties ar informatīvas piebildes publicēšanu, ka P. Karčevskis, lūk, esot A. Karčevska brālis. [55] Arī jaunākais brālis sekoja A. Karčevska pēdās un 1923. gada 16. jūlijā iesniedza lūgumu tapt uzņemtam Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļā. [56] Līdzīgi kā vecākais brālis, arī P. Karčevskis saņēma stipendiju, kas sedza pilnu lekciju maksu. [57] Lielāku skaidrību par P. Karčevska likteni sniedz viņa arhīva lieta, kurā apkopoti čekistu izmeklēšanas materiāli, kam autori plašāk pievērsīsies turpmāk. [58] 

Studiju periodā A. Karčevskis ar lielu dedzību iesaistījās studentu organizāciju darbā, laikposmā no 1923. gada līdz 1927. gadam būdams arī Latvijas Studentu padomes priekšsēdētaja biedrs. [59] Periodikas materiālos rodams kāds atgadījums no 1925. gada pavasara, kad Latvijas Studentu padomē notika Grāmatnīcas komisijas priekšsēdētāja amata vēlēšanas. [60] Starp studējošajiem radās domstarpības par to, kādā formā jānotiek vēlēšanām, lielam vairumam paužot uzskatu, ka tam jānotiek aizklāti. Tas izraisīja viedokļu vētru, vairākiem studentu pārstāvjiem pat atstājot vēlēšanu norises telpu. [61] Lai nu kā, Grāmatnīcas komisijas priekšsēdētājs tomēr tika ievelēts atklātā procesā, tomēr autoriem neizdevās noskaidrot, vai amatā tika apstiprināts A. Karčevskis.  

Aktīvā dalība studentu dzīves organizatorisko jautājumu risināšanā pašsaprotamā kārtā raisīja interesi par studentu korporāciju darbību, tāpēc 1926. gadā A. Karčevskis kļuva par korporācijas “Latvia” filistru, [62] bet vēl pēc laika – par filistru biedrības priekšsēdētāju. [63] 

Nevarēdams cerēt uz ģimenes atbalstu iztikas nodrošinājuma ziņā, A. Karčevskim bija nepieciešams meklēt darbu. Lai gan lūgumrakstā par atbrīvošanu no lekciju maksas šīs ziņas students A. Karčevskis nebija precīzi norādījis, jau vēlākā periodā avīžrakstos tika publicētas ziņas, ka laikposmā no 1919. gada līdz 1921. gadam viņš esot veicis darbveža un noliktavas priekšnieka amata pienākumus Latvijas armijas Virspavēlnieka štāba Jūras daļā. [64] Acīmredzami aktīvāk pievērsdamies studiju dzīves norisēm, darbu Latvijas armijā A. Karčevskis jau nākamajā gadā pēc studiju uzsākšanas pameta un darbojās Studentu padomē. 

Kopš Apgaismības laikmeta tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka augstākās izglītības apguve ne tikai sekmē progresīvo ideju pēctecību un attīstīšanu, bet rada augsni ne tikai jaunu pētījumu un inovatīvu priekšlikumu radīšanai, [65] bet arī ļauj attīstīties dažādām marginālām ierosmēm un idejiskiem strāvojumiem. [66] Tādējādi gluži pašsaprotamā kārtā studiju gadi bija tas dzīves periods, kas veidoja pamatu arī A. Karčevska dzīves uzskatiem: politiskajai pārliecībai, vērtībām, izpratnei par sabiedriskās dzīves konstrukcijas fundamentiem.  

Būdams atzīts par nederīgu karadienestam, A. Karčevskis no paramilitārajām struktūrām tomēr neatsvabinājās pavisam. Sākotnēji, ap 1923. gadu viņš iesaistījās Latvijas Aizsardzības biedrības darbībā, piedāvājot lekciju ciklus par šādiem tematiem: “Pilsoņu nacionālās apziņas audzināšana”; “Tiesiskās apziņas stiprināšana”; “Tautiskās atmodas laikmeta nozīme Latvijas valsts tapšanā”, [67] savukārt 1924. gadā, ņemot vērā darba apjoma pieaugumu Latvijas Aizsardzības biedrībā, kļuva par algotu darbvedi. [68]  

Vēsturiskam ieskatam vērts atzīmēt, ka Latvijas Aizsardzības biedrība kā viena no starpkaru periodā funkcionējošajām paramilitārās ievirzes kustībām ir nošķirama no Aizsargu organizācijas,[69] kas tika izveidota 1919. gada 20. martā. [70] Tolaik aizsargu pienākumus uzticēja “[..] uzticamākiem un krietnākiem pagasta pilsoņiem” [71], kuri nebija pakļauti iesaukšanai armijā. [72] Sākotnēji aizsargiem nebija nedz kvalitatīva bruņojuma, tiem izlīdzoties ar pašu krājumos esošo bruņojumu, tostarp medību bisēm un vienstobrenēm. [73] Savukārt jau no 1920. gada aprīļa līdz pat 1921. gada nogalei saskaņā ar Iekšlietu ministra rīkojumu aizsargu pienākumus bija jāpilda visiem “ieročus nest spējīgiem vīriešiem” līdz 60 gadu vecumam. Par šī pienākuma nepildīšanu draudēja sods līdz pat 10 000 rubļiem vai sešu mēnešu brīvības atņemšanas sods. Savukārt pēc 1921. gada augusta aizsargu organizācija ieguva brīvprātīgas dalības raksturu.  

Savukārt Latvijas Aizsardzības biedrība tika dibināta 1921. gada 18. novembrī ar mērķi vienādot jēdzienus “tauta” un “armija”, to panākot ar sabiedrības ziedojumiem nodrošinot valsts aizsardzību un ar plašāku “[..] valsts aizsardzības idejas propagand[u] tautā” [74]. 

Līdztekus pakāpeniskas atpazīstamības gūšanai sabiedriskās dzīves jomā šis laiks atnesa arī nozīmīgas pārmaiņas A. Karčevska privātajā dzīvē. 1924./1925. mācību gadā Studentu padomes birojā viņš iepazinās ar Mildu Matisoni (1902–1934), kura Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē studēja vēsturi un pedagoģiju. [75] Paralēli studijām viņa bija viena no studenšu korporācijas “Gundega” dibinātājām, vēlāk arī Studentu padomes darbvede. [76] Milda, dzimusi Aizputes bankas direktora un baptistu mācītāja ģimenē un arī bērnības gadus pavadījusi Aizputes pusē, bija divus gadus jaunāka par A. Karčevski. Lai gan Karčevsku ģimene materiālās situētības ziņā acīmredzami nevarēja līdzināties Matisonu ģimenes labklājībai, tas nebija šķērslis, lai 1925. gada vasarā A. Karčevskis apprecētos ar Mildu, kura pēc kāzām pārgāja vīra uzvārdā. [77] 

Laikabiedri M. Karčevsku bija raksturojuši kā čaklu, laipnu un sirsnīgu cilvēku, kuras nesavtīgais darbs un uzņēmība ne tikai kalpoja par iedvesmas avotu, bet arī sekmēja korporācijas “Gundega” attīstīšanos. [78] Rakstniece Elza Ābele (1904–2002), būdama korporācijas “Gundega” biedre, M. Karčevsku raksturoja šādi: “Nepazīdama godkāres, nenovīdības, naida, viņa ar savu skaidro personību cēla vadāmās organizācijas garīgo līmeni, nesa tās iekšējā dzīvē bērnišķīgu dvēselīgumu” [79]. 

Lai uzturētu jauno ģimeni, bija nepieciešami lielāki līdzekļi, turklāt pieauga arī ikdienas izdevumi, kam ar Latvijas Aizsardzības biedrības darbveža algu vairs nebija pietiekami. Visnotaļ loģisks karjeras turpinājums bija piemērotākas vietas meklējumi turpat paramilitārajās organizācijās. Tā, 1925. gada 1. aprīlī A. Karčevskis tika apstiprināts par Iekšlietu ministrijas Aizsargu štāba instruktoru, [80] saņemot atlīdzību – 210 latu mēnesī. [81]  

Mūsdienu acīm raugoties uz šo summu, visnotaļ sarežģīti būtu apjaust tās vērtību, tādējādi šeit lieti noder ieskats starpkaru periodikas materiālos. Tā, piemēram, izdevums “Darba Tiesības” 1926. gada sākumā ziņoja, ka tādās nozarēs kā būvniecība vai metālapstrāde nedēļas darba alga bijusi vidēji no 18 līdz 22 latiem, proti, līdz 100 latiem mēnesī. [82] Kā skaidroja laikraksta autori, rīdzinieka pārtikas izdevumi mēnesī esot vidēji ap 32 latiem. [83] Tamlīdzīgs ieskats apstiprina, ka Aizsargu štāba instruktora amata alga A. Karčevskim pakāpeniski ļāva uzlabot līdzšinējo dzīves līmeni. 

Kā jau atzīmēts, līdz studiju pirmajiem gadiem periodikā un arhīva materiālos atrodamās ziņas par A. Karčevska karjeras pirmsākumiem bija visai skopas, tomēr, aktīvāk iesaistoties sabiedriski politiskajā dzīvē un Aizsargu organizācijas darbībā, pieauga arī A. Karčevska sabiedriskā atpazīstamība [84] un reizē ar to – arī draugu un ienaidnieku loks. To, nenoliedzami sekmēja arī fakts, ka A. Karčevska vārds parādījās iepretim dažādiem referātiem [85] un publikācijām, [86] turklāt viņš strādāja arī izdevumā “Aizsargs” [87], kas arvien skaidrāk demonstrēja jaunā censoņa simpātijas par Latviešu Zemnieku savienības idejām un politisko kursu. Plašāk šo uzskatu atspoguļojumam autori pievērsīsies publikācijas ietvaros citviet.  

Šai ziņā ievērību pelna 1925. gada 15. maijā notikusī Saeimas sēde, kurā ar ziņojumu uzstājās Iekšlietu ministrs Eduards Laimiņš (1882–1982), cita starpā sniedzot atskatu par Aizsargu organizācijas darbību un tās lietderīgumu. Kā noprotams no ziņojuma satura, tolaik bija uzvirmojušas diskusijas, ka Aizsargu organizācija un ar tās funkcijām saistīto ierēdņu darbs esot nelietderīgs, turklāt nedrīkstētu būt tā, ka paramilitāru organizācijas darbību nodrošina persona, kas nemaz neesot karavīrs. Šī kritika, kā noprotams no stenogrammas konteksta, acīmredzami tika attiecināta uz A. Karčevski, tādējādi sevišķi zīmīgs ir kāds E. Laimiņa runas fragments: “Karčevskis ilgāku laiku darbojas Aizsardzības biedrībā, kura stāv tuvu aizsargiem. Daudzreiz izbraucis uz laukiem, lasīdams lekcijas aizsargu nodaļās, citādi piedalījies aizsargu dzīvē un tādēļ ar pēdējo labi pazīstams. Viņš ņēmis dalību arī pie žurnāla “Aizsargs” kā līdzstrādnieks. Tie bija iemesli, kamdēļ Karčevskis, kaut gan nav karavīrs, iecelts par instruktoru. (Saucieni pa kreisi: “Bet viņa pagātne!”)” [88].  

Gluži iespējams, ka šī Saeimas sēde kļuva par pirmo, bet, kā redzēsim, nebūt ne pēdējo reizi, kad plašais paziņu loks un darbība studentu pašpārvaldes struktūrās un organizācijās A. Karčevskim lieti noderēja. Proti, E. Laimiņš un A. Karčevskis bija vienas korporācijas filistri, turklāt – labi paziņas. [89] 

Debašu turpinājumā runu sacīja arī sociāldemokrāts Bruno Kalniņš (1899–1990), asi kritizējot gan Iekšlietu ministra nostāju, gan atsedzot neglaimojošas ziņas par A. Karčevski. Kā norādīja B. Kalniņš, Aizsargu organizācijas vadītājs, tolaik vēl pulkvedis Ludvigs Bolšteins (1888–1940) esot informējis, ka A. Karčevskis instruktora amatā apstiprināts pēc tieša Iekšlietu ministra norādījuma. Turklāt, apstiprinot viņu amatā, esot pilnīgi ignorēts apstāklis, ka A. Karčevskim “[..] ir komunistiska pagātne un kurš ir piedalījies publiskos skandālos un žīdu grautiņos. Tas ir tas, ka ministra kungs sacīja, ka, lai gan neesot militāra izglītība, bet viņš tomēr būšot derīgs pie mūsu aizsargu “iekšējās dzīves izveidošanas”. Kā viņš izveidos šo dzīvi, vai nu pēc savas komunistiskās pagātnes, vai pēc savas grautiņu un skandālista pagātnes?” [90] Tādējādi B. Kalniņš retoriski vaicāja – “[..] vai iekšlietu resora vadītājs uzskata par iespējamu nostādīt mūsu aizsargu institūta priekšgalā par instruktoru cilvēku, kurš bijis komunists un dažus gadus atpakaļ piedalījies publiskās nekārtībās kā viens šo nekārtību organizētājs?” [91]  

Aizsteidzoties par priekšu turpmākajam A. Karčevska biogrāfijas izklāstam, ir būtiski apjaust kopējo politisko kontekstu, kāds pagājušā gadsimta 20. gadu beigās valdīja ne tikai Eiropā, bet arī Latvijā – tas bija laiks, kad demokrātiskie režīmi, kas daudzviet mēģināja nostiprināties pēc 1918. gada, izpelnījās asāku kritiku par to neefektivitāti un stingrības trūkumu valsts organizācijas jautājumos un tādējādi arvien lielākas simpātijas ieguva dažādu nedemokrātisku režīmu modalitātes. Runas par valsts apvērsumu un atsevišķi, tiesa, nesekmīgi mēģinājumi bija vērojami jau krietni pirms 1934. gada 15. maija. [92]  

Aizsargu organizācijai kā paramilitārai struktūrai piemita būtiska loma K. Ulmaņa īstenotās ieceres realizēšanā, tomēr tas nebūtu bijis iespējams bez vērienīgiem priekšdarbiem, kuru galvenais fokuss bija vērsts uz stratēģiski svarīgo amata vietu izpildītāju lojalitātes un bezierunu uzticības ieguvi. Pašsaprotamā kārtā šie procesi nevarēja norisināties dažu mēnešu vai pat gadu laikā – lai kliedētu jebkādu bažu ēnas, šobrīd, raugoties uz 20.–30. gadu miju retrospektīvi, iespējams apgalvot, ka svarīgākajos amatos esošo personāliju maiņa un uzticamības testi tika īstenoti jau laikposmā ap 1927. gadu vai pat vēl agrāk. K. Ulmaņa filozofija, kā to trāpīgi norādījis vēsturnieks Aivars Stranga (dz. 1954), bija šāda: “[..] ierēdņa vieta latvietim apmaiņā pret lojalitāti režīmam.” [93] Neraugoties uz tamlīdzīgas pieejas šķietamo primitīvismu, praksē tā apliecināja savu funkcionālo derīgumu.  

Savā sociālajā struktūrā un domāšanas pamatkonceptos būdama agrāra un zemnieciska tauta, [94] godkārīgākie latviešu censoņi šajā pieejā saskatīja abpusēju izdevīgumu – strauju un noteiktu karjeras kāpumu, kas līdzi nesa arī materiālā ziņā novērtējamus labumus, apmaiņā pret uzticības, padevības un lojalitātes apliecinājumiem tam, kas amata iespēju izgādājis. Tādējādi jau 20. gadu nogalē bija izveidojies “nacionālās” birokrātijas slānis, ierēdniecības aparātu ierindojot starp pirmajām vietām Eiropā [95], kas galvenokārt bija izskaidrojams kā latviešu zemniecības neprasme pielāgoties kapitālistiskai sabiedrībai. [96] 

“Birokrātiskā karjera kļuva par sociālā prestiža ziņā augsti vērtētu nodarbošanos; ierēdniecības izvēlē dominēja nacionālais kritērijs – latvietis – ierēdnis, paverot ceļu uz ierēdniecību profesionāli mazkvalificētiem slāņiem [..]” [97], kas savukārt bruģēja ceļu uz stabilu, galēji nacionālistiski organizēta režīma izveidošanos. Ierēdniecības aparāts, tam sasniedzot milzīgus apmērus, veicināja administratīvās izpildu varas hipertrofiju, radot disbalansu likumdevējvaras un tiesu varas praktiskajā realizācijā. Arī tas deformēja liberālo un demokrātisko vērtību skalu, noraidot idejas par liberālu demokrātiju, kas balstīta “[..] likuma varā, nacionālā un sociālā kompromisā, kapitālismā un individuālismā” [98], politisko derīgumu.  

Uzskatāms apliecinājums šāda ierēdniecības izveidei, kas visa pamatā nostatīja prasību saņemt ievērojamus valsts līdzekļu piešķīrumus, ir arī A. Karčevska uzruna Nacionālajā operā, 1924. gadā piedaloties Studentu dienu aktā kā Studentu padomes pārstāvim. Pasākuma laikā, sniedzot pārskatu par padomes darbību, “[p]ēdējais nepiemirsa uzbrukt arī valdībai, kura nav devusi līdzekļus braukšanai uz studējošo [..] konferenci [..].” [99] 

“Nacionālās” birokrātijas slānis, faktiski būdams cilvēku kopums, kas mūsdienās dažviet tiek dēvēts par kopprodukta pārdalītājiem, jau saknē apcirta ideju par valsts modernizāciju, kas bija iespējama “[..] tikai dabiskas konkurences ceļā” [100]. Ierēdniecība jēdzienu “konkurence” uzlūkoja ļoti kroplā perspektīvā, to saprotot kā sacīksti par labāku vietu un atalgojumu, kas bija realizējams, demonstrējot iztapību, ideoloģiski atbalstošu vienprātību un lojalitātes izpaudumus pret augstākstāvošiem varas nesējiem, tādējādi jau tamlīdzīgas izrīcības pamatbūtībā iezīmējot pretstatu individuālisma realizēšanai.  

Un – vai šeit mēs nesalūkojam kādas līdzības? 

Retrospektīvi paraugoties uz publikācijā ieskicēto laikposmu, kuras birokrātiskajā sistēmā soli pa solim jau kopš 18 gadu vecuma augšup kāpās arī A. Karčevskis, nekļūdīgi iespējams apgalvot, ka uzspēlēta lojalitāte, nepastāvot nelokāmu un stingru morālisko vērtību segumam, ir nestabila valūta ar ļoti svārstīgu kursu. Par to jo sevišķi liecina A. Karčevska turpmākā biogrāfija, ar kuras turpinājumu lasītāji jau vistuvākajā laikā, cerams, varēs iepazīties atsevišķā izdevumā grāmatas versijā.  

Publikāciju sērijas turpināšanas apturējums saistīts ar to, ka patlaban pie apvāršņa ir parādījušas aktuālas problēmas, kas ietekmē kriminālprocesa norises praktiskos aspektus, un jaunas ieceres par Kriminālprocesa likuma grozījumiem, tādējādi paģērot koncentrēšanos uz akūtākām kaitēm.  

 

[1] Salvatore N. Biography and Social History: An Intimate Relationship. Labour History, Nov. 2004, No. 87, p. 191.  

[2] Kolmane I. Biogrāfijas un blakus žanru filosofiskie aspekti. Karogs, 1994. gada 1. septembris, Nr. 9, 137. lpp. 

[3] Kolmane I. Biogrāfijas un blakus žanru filosofiskie aspekti. Karogs, 1994. gada 1. septembris, Nr. 9, 137. lpp. 

[4] Rusanovs E., Lielbriede L. Kādas nodevības ģenealoģija I. Ievads. Pieejams: https://juristavards.lv/eseja/283668-kadas-nodevibas-genealogija/ [aplūkots 2023. gada 27. jūlijā].  

[5] Sils K. Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms Latvijā 1934.–1940. gadā. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/62580 [aplūkots 2023. gada 27. jūlijā].  

[6] Kaprāns M., Zelče V. Vēsturiskie cilvēki un viņu biogrāfijas. Latvijas Arhīvi, Nr. 3, 2009, 166.–193. lpp. 

[7] Ronis I. Leģendas par Latvijas valstsvīru nodevību. Laiks, 1994. gada 1. jūnijs, Nr. 44, 8. lpp. 

[8] LVVA 1986. f., 1. apr., 37194. lieta, 1. un 2. sēj.  

[9] Bambals A. Latvijas PSR represīvo iestāžu dokumenti kā vēstures avots. 1940–1941; 1944–1991. Rīga: Latvijas Universitāte, 2012, 31. lpp. 

[10] Bambals A. Latvijas PSR represīvo iestāžu dokumenti kā vēstures avots. 1940–1941; 1944–1991. Rīga: Latvijas Universitāte, 2012, 31. lpp. 

[11] Bambals A. Latvijas PSR represīvo iestāžu dokumenti kā vēstures avots. 1940–1941; 1944–1991. Rīga: Latvijas Universitāte, 2012, 31. lpp. 

[12] Svence G. Attīstības psiholoģija. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 14. lpp.  

[13] Svence G. Attīstības psiholoģija. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999, 14. lpp. 

[14] Līdz 1940. gadam uzvārds “Karčevskis”. 1940. gada martā mainīja uzvārdu uz “Kalme”. Galvaspilsētā. Rīts, 1940. gada 4. marts, Nr. 63, 13. lpp. Par to plašāk – turpinājumā. 

[15] Cilvēks, kas iztiku pelna, salīgstot veikt kādu ar rokām darāmu, parasti mazatalgotu, darbu (zemkopībā, mežkopībā u. tml.). Latviešu literārās valodas vārdnīca. 6.2. sējums. Rīga: Zinātne, 1987, 686. lpp.  

[16] LVVA 1986. f., 1. apr., 9308. lieta, 1. lpp. no otras puses.  

[17] Birzniece M. Divi pretmeti, divas Saules meitas: Milda Karčevska un Alīde Grīna. Gundegas dibinātāju un goda filistru dzīves stāsti. Rīga: Gundega, 2013, 15. lpp. 

[18] Tieslietu ministrijas un tiesu vēsture. 1918−1938. Sast. K. Veitmanis, A. Menģelsons. Rīgā: Valsts dzelzceļu tipogrāfija, 1939, 401. lpp.  

[19] LVVA 1986. f., 1. apr., 9308. lieta, 2. lpp. 

[20] No NKV līdz KGB politiskās prāvas Latvijā. 1940–1986. Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1999.  

[21] Sk. Miris prokurora Karčevska tēvs. Rīts, 1935. gada 23. marts, Nr. 82, 7. lpp.  

[22] LVVA 7427. f., 1. apr., 2484. lieta, 8. lpp. no otras puses. 

[23] Pārskats par Latvijas iedzīvotāju veselību 100 gadu periodā. Rīga: Slimību profilakses un kontroles centrs, 2018, 17. lpp. Pieejams: https://www.spkc.gov.lv/lv/sabiedribas-veselibas-datu-analize/parskats-par-latvijas-iedzivotaju-veselibu-100-gadu-perioda.pdf [aplūkots 2023. gada 27. jūlijā].  

[24] LVVA 7427. f., 1. apr., 2484. lieta, 3. lpp.  

[25] LVVA 7427. f., 1. apr., 7702. lieta, 3. lpp. 

[26] Sk. Miris prokurora Karčevska tēvs. Rīts, 1935. gada 23. marts, Nr. 82, 7. lpp.  

[27] Arī – Gorķu zemkopības vidusskola. Dibināta 1836. gadā, atrodas Mogiļevas apgabalā mūsdienu Baltkrievijas teritorijā. Uzskatāma par Gorigoreckas Lauksaimniecības institūta priekšteci, līdz ar to – vecāko un lielāko agrārā virziena augstākās izglītības iestādi Eiropā. Mācības Gorķu skolā sniedza iespēju turpināt studijas dažādās tehniskas ievirzes studiju programmā, kā arī šīs izglītības iestādes diploms bija garants labi atalgota darba iespējām. Mācības vidusskolā bija par maksu, tādējādi ne visiem latviešiem tās tolaik bija pieejamas, par ko liecina biogrāfiskais darbs par ievērojamā latviešu diplomāta Kārļa Zariņa (1879–1963) izvēlēm par izglītības ieguvi jaunības gados. Sk. Bērziņš A. Kārlis Zariņš dzīvē un darbā. Londona: Rūja, 1959, 98.–99. lpp.; Prokurors A. Karčevskis 35 gados. Rīts, 1935. gada 7. septembris, Nr. 246, 8. lpp. 

[28] Prokurors A. Karčevskis 35 gados. Rīts, 1935. gada 7. septembris, Nr. 246, 8. lpp. 

[29] LVVA 7427. f., 1. apr., 2484. lieta, 13. lpp. 

[30] Saeimas VIII. sesijas 16. sēde 1925. gada 15. maijā. Latvijas Republikas Saeimas stenogrammu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 1925. gada 21. aprīlis, Nr. 2, 605. sleja.  

[31] Latvijas vadošie darbinieki. Rīga: Latviju kultūrvēsturiskā apgāde, 1935, 214. lpp. 

[32] LVVA 7427. f., 1. apr., 2484. lieta, 6. lpp. 

[33] LVVA 7427. f., 1. apr., 2484. lieta, 1. lpp. 

[34] LVVA 7427. f., 1. apr., 2484. lieta, 8. lpp. 

[35] Hospitants – persona, kas hospitē stundā, resp. lekcijā vai seminārā. Pieejams: https://tezaurs.lv/hospitants [aplūkots 2023. gada 27. jūlijā]. 

[36] LVVA 7427. f., 1. apr., 2484. lieta, 1. lpp. 

[37] Jēkabsons Ē. Latvijas Neatkarības karš. Pieejams: https://enciklopedija.lv/skirklis/22216 [aplūkots 2023. gada  

[38] Kara klausības likums. Likumu un Ministru Kabineta Noteikumu Krājums, 1923. gada 28. jūlijs, Nr. 13, 1. lpp.  

[39] Kaprāns M., Zelče V. Vēsturiskie cilvēki un viņu biogrāfijas. Latvijas Arhīvi, Nr. 3, 2009, 166.–193. lpp. 

[40] LVVA 7427. f., 1. apr., 2484. lieta, 9. lpp.  

[41] LVVA 7427. f., 1. apr., 2484. lieta, 2. lpp.  

[42] Lejiņš J. Mana dzimtene. Atmiņu un pārdomu atspulgā. Vesterāsa: Ziemeļblāzma, 1971, 175.–176. lpp.  

[43] Vai kara ierēdņi iegūs virsnieku dienesta pakāpes? Valsts Darbinieks, 1930. gada 19. jūnijs, Nr. 6, 165.–166. lpp. 

[44] Sk. arī: Kā notika pārdēvēšana par administratīvajiem virsniekiem. Latvijas Kareivis, 1932. gada 1. marts, Nr. 48., 1. lpp.  

[45] Ugrjumovs A. Kara krimināltiesību atsevišķās daļas lekciju konspekts. Latvijas Kareivja Militārais pielikums, 1922. gada 9. maijs, Nr. 25, 396.–398. lpp.  

[46] LVVA 7427. f., 1. apr., 2484. lieta, 4. lpp. 

[47] Zeemel M. Pārskats par Izglītības ministrijas Skolu departamenta sarīkotiem karavīru kursiem. Izglītības Ministrijas Vēstnesis, 1920. gada 1. decembris, Nr. 12, 566. lpp.  

[48] LVVA 7427. f., 1. apr., 2484. lieta, 6. lpp.  

[49] LVVA 7427. f., 1. apr., 2484. lieta, 5. lpp. 

[50] LVVA 7427. f., 1. apr., 2484. lieta, 8. lpp. no otras puses. 

[51] Zeemel M. Pārskats par Izglītības ministrijas Skolu departamenta sarīkotiem karavīru kursiem. Izglītības Ministrijas Vēstnesis, 1920. gada 1. decembris, Nr. 12, 566. lpp.  

[52] Akmentiņš R. Latvijas tautas universitāte. Ārpusskolas Izglītība, 1926. gada 1. marts, Nr. 3, 101.–104. lpp.  

[53] LVVA 7427. f., 1. apr., 2484. lieta, 8. lpp. 

[54] LVVA 7427. f., 1. apr., 2484. lieta, 8. lpp. 

[55] Sk. Daugavpils apgabaltiesas 20 darba gadu atcere. Latvijas Kareivis, 1939. gada 17. septembris, Nr. 211, 2. lpp.  

[56] LVVA 7427. f., 1. apr., 7702. lieta, 1. lpp. 

[57] LVVA 7427. f., 1. apr., 7702. lieta, 13. lpp. 

[58] LVVA 1986. f., 1. apr., 9308. lieta.  

[59] Prokurors A. Karčevskis 35 gados. Rīts, 1935. gada 7. septembris, Nr. 246, 8. lpp.; Gatavošanās uz Stud. pad. Vēlēšanām. Students, 1923. gada 23. novembris, Nr. 11, 3. lpp.; Karčevskis A. O. Par vēlēšanu aģitāciju Universitātē. Students, 1923. gada 19. oktobris, Nr. 6, 2. lpp.; Studentu padome. Students, 1926. gada 28. janvāris, Nr. 15, 3. lpp.; Universitātes Ziņas. Students, 1928. gada 8. marts, Nr. 135, 4. lpp. 

[60] Studentu organizācijas. Students, 1925. gada 6. februāris, Nr. 18, 4. lpp.  

[61] Studentu organizācijas. Students, 1925. gada 6. februāris, Nr. 18, 4. lpp.  

[62] Birzniece M. Divi pretmeti, divas Saules meitas: Milda Karčevska un Alīde Grīna. Gundegas dibinātāju un goda filistru dzīves stāsti. Rīga: Gundega, 2013, 16. lpp.; “Latvia”. Students, 1926. gada 3. novembris, Nr. 115, 2. lpp.; Uzticīgi draugam. Latvijas studējošo slēgtās mūža organizācijas. Sast. Dr. hist. Valters Ščerbinskis. Rīga: Prezidiju konvents, 2010, 49. lpp. 

[63] Es viņu pazīstu. Latviešu biogrāfiskā vārdnīca. Mičigana: Raven Printing, 1975, 244. lpp.  

[64] Prokurors A. Karčevskis 35 gados. Rīts, 1935. gada 7. septembris, Nr. 246, 8. lpp. 

[65] Ellis H. Beyond the university higher education institutions across time and space. In: Fitzgerald, T., (ed.) Handbook of Historical Studies in Education: Debates, Tensions, and Directions. Singapore: Springer International Handbooks of Education, p. 1-17. 

[66] Sk. Werfhorst van de H. Are universities left-wing bastions? The political orientation of professors, professionals, and managers in Europe.  

[67] Latvijas Aizsardzības biedrības lektori. Aizsargs, 1924, Nr. 3, 35. lpp.  

[68] Iekšējā darbība. Aizsargs, 1924. gada 1. janvāris, Nr. 1, 22. lpp. 

[69] Dažādos vēstures avotos tiek izmantoti dažādi apzīmējumi, proti, gan Aizsargu organizācija, gan organizācija “Aizsargi”. Starpkaru periodikā un publicētajos materiālos plašāk lietots vārdu savienojums Aizsargu organizācija, ko atļausies izmantot arī autori.  

[70] 16. Jelgavas aizsargu pulks. 1919–1929. Jelgava: J. Kroņa un biedru grāmatu iespiestuve, 1930, 16. lpp.  

[71] 16. Jelgavas aizsargu pulks. 1919–1929. Jelgava: J. Kroņa un biedru grāmatu iespiestuve, 1930, 20. lpp.  

[72] Jurka E. Ģenerālis Ludvigs Bolšteins. Brisbena: Sauleskrasts, 1962, 37. lpp.  

[73] Jurka E. Ģenerālis Ludvigs Bolšteins. Brisbena: Sauleskrasts, 1962, 37. lpp.  

[74] Bāns A. Latvijas Aizsardzības biedrības darbība. Aizsargs, 1928. gada 1. oktobris, Nr. 10.–11., 367. lpp.  

[75] Mirusi prokurora Karčevska dzīvesbiedre. Rīts, 1934. gada 25. novembris, Nr. 91, 12. lpp. 

[76] Mirusi prokurora Karčevska dzīvesbiedre. Rīts, 1934. gada 25. novembris, Nr. 91, 12. lpp. 

[77] Birzniece M. Divi pretmeti, divas Saules meitas: Milda Karčevska un Alīde Grīna. Gundegas dibinātāju un goda filistru dzīves stāsti. Rīga: Gundega, 2013, 15. lpp. 

[78] Birzniece M. Divi pretmeti, divas Saules meitas: Milda Karčevska un Alīde Grīna. Gundegas dibinātāju un goda filistru dzīves stāsti. Rīga: Gundega, 2013, 14. lpp. 

[79] Sk. Birzniece M. Divi pretmeti, divas Saules meitas: Milda Karčevska un Alīde Grīna. Gundegas dibinātāju un goda filistru dzīves stāsti. Rīga: Gundega, 2013, 12. lpp. 

[80] Prokurors A. Karčevskis 35 gados. Rīts, 1935. gada 7. septembris, Nr. 246, 8. lpp.; Sk. Aizsargu organizācijas rezolūcijas. Policijas Vēstnesis, 1925. gada 1. septembris, Nr. 67, 1. lpp. 

[81] LVVA 7427. f., 1. apr., 2484. lieta, 20. lpp. 

[82] Rīgas un ārzemju darba algas salīdzinājums. Darba Tiesības, 1926. gada 1. janvāris, Nr. 1, 32. lpp.  

[83] Rīgas un ārzemju darba algas salīdzinājums. Darba Tiesības, 1926. gada 1. janvāris, Nr. 1, 32. lpp.  

[84] Ar Latvijas Aizsardzības Biedrības medaļu apbalvotie. Aizsargs, 1930. gada 1. jūnijs, Nr. 6, 200.–201. lpp.; Aizsardžu pulciņa atklāšana. Latvijas Kareivis, 1926. gada 6. maijs, Nr. 99, 2. lpp.; Chronika. Aizsargs, 1936. gada 15. novembris, Nr. 11, 769. lpp. 

[85] Apskats. Izglītības Ministrijas Vēstnesis, 1923. gada 1. novembris, Nr. 11, 1287. lpp.; Stud. padomes vēlēšanas. Students, 1924. gada 21. novembris, Nr. 11, 3. lpp. 

[86] Dreiliņu pag. Aizsargs, 1925. gada 1. februāris, Nr. 2, 60. lpp.  

[87] Žurnāls “Aizsargs”. Latvijas Sargs, 1925. gada 24. decembris, Nr. 290, 4. lpp.  

[88] Saeimas VIII. sesijas 16. sēde 1925. gada 15. maijā. Latvijas Republikas Saeimas stenogrammu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 1925. gada 21. aprīlis, Nr. 2, 585. sleja.  

[89] Zinātnei un tēvzemei. Latvija, 1967. gada 11. februāris, Nr. 6, 7. lpp.  

[90] Saeimas VIII. sesijas 16. sēde 1925. gada 15. maijā. Latvijas Republikas Saeimas stenogrammu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 1925. gada 21. aprīlis, Nr. 2, 605. sleja.  

[91] Saeimas VIII. sesijas 16. sēde 1925. gada 15. maijā. Latvijas Republikas Saeimas stenogrammu satura rādītājs. Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 1925. gada 21. aprīlis, Nr. 2, 605. sleja.  

[92] Sk. Zeibolts P. Fašisma garīgā tēva A. Berga apkampienos. Latvijas Dzelzceļnieku Vēstnesis, 1932. gada 1. maijs, Nr. 165, 4. lpp.; Bērziņš R. Fašisma oikonomiskie pamati. Burtnieks, 1933. gada 1. augusts, Nr. 8, 570.–582. lpp.; Latvijas fašistiskā valdība darbā. Sibīrijas Cīņa, 1931. gada 15. aprīlis, Nr. 35 (638), 3. lpp.; Radeks par fašisma kustību Baltijas valstīs. Latvijas Kareivis, 1933. gada 19. decembris, Nr. 286 (4057), 1. lpp. 

[93] Stranga A. Ebreji un diktatūras Baltijā (1926.–1940. gads). Rīga: N.I.M.S., 1997, 87. lpp.  

[94] Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā. Rīga: Autora izdevums, 1998, 7. lpp. 

[95] Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā. Rīga: Autora izdevums, 1998, 96. lpp. 

[96] Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā. Rīga: Autora izdevums, 1998, 96. lpp. 

[97] Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā. Rīga: Autora izdevums, 1998, 96. lpp. 

[98] Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā. Rīga: Autora izdevums, 1998, 8. lpp. 

[99] Latvijas Universitātes 5. g. svētki un studentu dienas. Studentu Dzīve, 1924. gada 1. oktobris, Nr. 2, 19. lpp.  

[100] Stranga A. LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā. Rīga: Autora izdevums, 1998, 98. lpp. 

komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākās esejas
Elīna Dupate, Normunds Šlitke
Eseja
Bezgalīgā maldīšanās dalīto īpašumu trijstūrī
2009. gada 15. aprīlī Latvijas Republikas Satversmes tiesa pirmo reizi vērtēja atlīdzības apmēru zemes īpašniekiem tā sauktajos dalītajos īpašumos. 2011. gadā 3. martā Tieslietu ministrijas organizētajā diskusijā “Zeme un ...
2 komentāri
Daneks Hmeļņickis
Eseja
Pārdomas par atjaunojošā taisnīguma ideju administratīvā pārkāpuma procesos
Andris Tauriņš
Eseja
Vadītāja reputācija “tvitertiesas” un “atcelšanas kultūras” laikmetā
Uzņēmums nav tikai logo, sauklis un tā pārdotie pakalpojumi un produkti. Uzņēmums ir arī cilvēki un šo cilvēku radītais uzņēmuma tēls, kā arī paša vadītāja tēls jeb reputācija. Tā ir daļa no nemateriāla, bet ļoti vērtīga ...
1 komentāri
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
II. Būt vai nebūt nosacītas notiesāšanas institūtam Latvijas krimināltiesībās
Kopš neatkarības atjaunošanas materiālo krimināltiesību joma Latvijas tiesību sistēmā piedzīvojusi vismaz divas būtiskas reformas, kas cita starpā ievērojami mainīja kriminālsodu politiku: vienu – 1999. gadā, spēkā ...
Egons Rusanovs, Linda Lielbriede
Eseja
Būt vai nebūt nosacītas notiesāšanas institūtam Latvijas krimināltiesībās
AUTORU KATALOGS