DOMNĪCA ESEJA

Satversmes tiesas raidieraksta 13. marta “Tversme” epizodē priekšsēdētāja Irēna Kucina aicina uz dialogu bijušo Islandes Republikas prezidentu un Islandes Universitātes profesoru Gudni T. Johannesonu (Guðni Th. Jóhannesson). Intervija notika 2025. gada 7. februārī Satversmes tiesas darba gada svinīgajā atklāšanas pasākumā, kur profesors G. T. Johannesons dalījās savās pārdomās par iespējām stiprināt demokrātiju, mazu valstu lomu globālajā politikā, kā arī sabiedrības noturību krīzes situācijās. 

 G. T. Johannesons, kurš astoņus gadus pildīja Islandes prezidenta pienākumus, sniedz unikālu ieskatu ne tikai savā pieredzē kā valsts līderim, bet arī kā vēsturniekam, kurš spēj saskatīt plašākas likumsakarības. Intervijā viņš dalās savās pārdomās par lielākajiem izaicinājumiem, ar kuriem demokrātiskas valstis šobrīd saskaras – sākot no tehnoloģiju ietekmes un sociālo mediju spēka līdz pat starptautiskajām attiecībām un karadarbības ietekmei Eiropā. Sarunas laikā tiek aplūkotas arī tādas tēmas kā sabiedrības saliedētība, tiesiskums un individuālā atbildība. 

Intervijā atradīsiet atziņas par demokrātiskas tiesiskas valsts nākotni, kā arī iedvesmojošu skatījumu uz to, kā mazās nācijas var ietekmēt globālās norises, saglabājot savas pamatvērtības. 

Tulkojums no angļu valodas latviešu valodā 

I. Kucina: Profesor Johanneson, priecājamies, ka jūs pievienojāties mums, lai dalītos savās atziņās par demokrātiju, neatkarību, nākotni, tiesiskumu un daudziem izaicinājumiem, ar kuriem mēs saskaramies, sargājot savas pamatvērtības. Jūsu izcilā karjera, sākot no akadēmiskā darba līdz pat Islandes prezidenta amatam, ir palīdzējusi jums izkristalizēt unikālu skatījumu uz vadību, vēsturi un kompleksajām grūtībām, ar kādām mēs šobrīd saskaramies. Mums ir vairāki jautājumi, un pirmais būs saistīts ar laiku, kad bijāt Islandes prezidenta amatā. Vai jūs varētu mums pastāstīt, kāda bijusi jūsu kā prezidenta vislieliskākā vai pārsteidzošākā pieredze? Kādas atziņas ir veidojušas jūsu viedokli par skaitliski nelielu nāciju, tādu kā Islande, lomu demokrātijas un taisnīguma veicināšanā globālajā arēnā? 

G. T. Johannesons: Vispirms ļaujiet man izteikt pateicību par laipno uzaicinājumu piedalīties svinīgajā Satversmes tiesas gada atklāšanas ceremonijā. Tas man ir gan gods, gan liels prieks. Vēlos izteikt pateicību jums personīgi, jūsu kolēģiem un darbiniekiem par laipno uzņemšanu šeit, kā arī pateikties visiem Latvijas iedzīvotājiem. Šī ir pēdējo gadu laikā jau trešā reize, kad viesojos Latvijā, un katru reizi esmu uzņemts ar vislielāko viesmīlību un laipnību. Taču jūs man uzdevāt nopietnu jautājumu. Es biju Islandes prezidents astoņus gadus, divus četru gadu termiņus pēc kārtas. Katru dienu es apzinājos, ka šis mans statuss ir liels pagodinājums un, protams, uzliek lielu atbildību. Daudz pienākumu. Dažkārt dienas bija ļoti spraigas, dažkārt – pārāk noslogotas. Taču vienmēr esmu izjutis un joprojām izjūtu lielu pateicību un uz saviem pleciem – lielu atbildību. Paturu atmiņā tādus notikumus kā Latvijas neatkarības 100. gadadiena, pasākumus šeit, Rīgā, un citviet Latvijā, kur man bija tas gods ierasties kā savas valsts pārstāvim, arī citus tādus pasākumus kā šis. Bet, ja jūs jautājat, kas man pirmais nāk prātā, atskatoties uz savas prezidentūras gadiem, tad man patiešām jābūt atklātam un jāsaka – tas, kas man visvairāk patika vai ko es visvairāk novērtēju, bija unikālā iespēja iepazīt savu valsti, savu tautu un sabiedrību visos dažādajos tās aspektos. Protams, dažkārt ir bijuši grūti laiki cilvēkiem, kuri cieta mūsu kā sabiedrības labā tad, kad Islande piedzīvoja nelaimes gadījumus vai dabas katastrofas. Mēs, islandieši, dzīvojam uz akmeņainas salas Ziemeļatlantijas vidū. Šoreiz man nācās reisu uz Latviju pārcelt, jo tajā vienīgajā dienā, kad bija paredzēts izlidot, lidosta bija slēgta viesuļvētru dēļ. Tas gan nav nekāds īpašais notikums, bet tikai daļa no dzīves, kāda tā ir Islandē. Arī citi dabas spēki patiešām ir parādījuši, uz ko tie ir spējīgi. Manas prezidentūras laikā Islandē bija vairāki vulkānu izvirdumi, lavīnas, zemestrīces. Visiespaidīgākais, manuprāt, bija gadījums, kad mums pēc vairākām zemestrīcēm un nenovēršamiem vulkāna izvirdumiem nācās evakuēt plaukstošu zvejnieku ciemu. Es zinu, ka tur dzīvoja arī vairāki latvieši. Tad mēs, islandieši, sapratām, ka vienotība ir būtiska un ka savu mazumu varam pārvērst spēkā. Vienas nakts laikā mums izdevās atrast patvērumu četriem tūkstošiem cilvēku. Protams, mēs šajā ziņā nebūt neesam unikāli, taču, manuprāt, mazā valstī, kur visi cits citu pazīst un visi ir gatavi cits citam palīdzēt, dzīvot ir vieglāk. Līdzīgi kā mani tautieši islandieši, arī es tad sapratu, ka mēs gan nevaram pilnībā kontrolēt dabas spēkus, bet varam kontrolēt to, kā paši uz tiem reaģējam. Tādās reizēs mēs esam apliecinājuši savu vienotību, līdzjūtību, izturību un cenšamies darīt visu, ko spējam. Tātad šīs ir tās lietas, kas nāk prātā. Tikšanās ar cilvēkiem gan prezidenta rezidencē, gan citviet Islandē un ārzemēs, tikšanās ar tautiešiem, ar islandiešiem ārzemēs, tostarp Rīgā un citur Latvijā. Tāpēc, jā, kā jau teicu, šī iespēja iepazīt savu sabiedrību šajā unikālajā un cienījamā veidā – tas ir kaut kas tāds, ko es nekad neaizmirsīšu. Protams, tikšanās ar citu valstu vadītājiem arī ir kas tāds, kas ļoti jālolo. Šī sajūta, ka tu kalpo savai tautai, ir saistīta ar lielu atbildību. Dažreiz uzviļņo emocijas, un tas ir jāatzīst. Vai es pildu prezidenta pienākumus pietiekami labi? Vai kāds cits tos nepildītu labāk? Kāpēc es pieteicos uz šo amatu? Vai tā nebija iedomība? Un vai es patiešām esmu labākais šim amatam? Atbildība, kas saistīta ar prezidenta amatu, ir milzīga. Bet tikpat lielas ir arī iespējas. Man bija tā laime kalpot un aiziet tad, kad pats vēlējos. Tagad varu atskatīties, dalīties pieredzē un, cerams, arī turpmāk palīdzēt citiem. Tas ir kas tāds, ko arī jūs sevī lolojat. 

I. Kucina: Mūsdienu strauji mainīgajā pasaulē demokrātija un brīvība saskaras ar daudzām grūtībām un pat draudiem. Jūs bieži gan akadēmiskajā darbā, gan prezidentūras laikā esat runājis par nepieciešamību aizsargāt pamatvērtības. Kādi, jūsuprāt, patlaban ir nopietnākie demokrātijas un brīvības apdraudējumi? Kā sabiedrība varētu labāk sagatavoties jauno risku novēršanai un mazināšanai? 

G. T. Johannesons: Jā, daudz grūtību. Es kā vēsturnieks un pagātnē dziļi ieskatījies cilvēks teiktu, ka pieredze ir ieguvums. Jā, tas ir fakts, ka pašreiz esam nonākuši unikālā situācijā, taču pasaule jau ir pārdzīvojusi daudzas grūtības arī pagātnē, pēdējos gados, gadu desmitos, gadsimtos, gadu tūkstošos. Tā ka saskarsme ar grūtībām mums, cilvēkiem, sabiedrībām, tautām, nav nekas jauns. Mūsdienu izaicinājumi ir lielā mērā saistīti, piemēram, ar tehnoloģiju attīstību, sociālajiem medijiem, savstarpējās uzticības mazināšanos sabiedrībā. Mēs esam svētīti tādā ziņā, ka gandrīz ikviens var izteikt savu viedokli. Mēs visi varam būt paši sev plašsaziņas līdzekļi. Mēs visi varam pateikt, kas mums patīk vai – vēl jo svarīgāk – kas mums nepatīk. Tas ir cilvēktiesību vai vārda brīvības aspekts, kas mums jālolo. Jūs varat sadzirdēt ikviena balsi, bet rokrokā ar šo spēku, ar šo brīvību nāk arī atbildība. Kā jūs vēlaties izmantot savu balsi, kad jums tāda iespēja ir? Vai vēlaties, lai tas būtu labiem mērķiem izmantojams spēks, un, ja jā, tad kā vislabāk rīkoties ar šo brīvību, kas jums ir? Es pa jokam mēdzu sacīt, ka, būdams prezidents, esmu domājis par viena īpaša dekrēta vai likuma izdošanu. Es jokoju, tas man jāuzsver jau pašā sākumā. Likumā, par ko es domāju, būtu teikts, ka sociālajos tīklos jūs varat izteikt tikai vienu vai divus komentārus dienā un varat izdarīt tikai trīs atzīmes “Patīk” un varbūt divas “Nepatīk”. Un ne vairāk. Tad pasaule kļūtu labāka. Jo, ja jau mēs vienmēr tiešsaistē strīdamies, kašķējamies, tad, iespējams, neizmantojam savu potenciālu, savu brīvību labiem mērķiem. Vēlreiz atkārtoju, ka es to teicu puspajokam, lai palīdzētu saprast, ka svarīgs ir nevis skaits, bet gan tas, ko jūs katrā konkrētajā gadījumā sakāt. Turklāt mēs redzam, ka līdz ar tādu pārnacionālu vai starptautisku konglomerātu un uzņēmumu parādīšanos, kuri var kontrolēt sociālos tīklus, tātad var regulēt, kādu informāciju mēs saņemsim un kādu ne, mēs saskaramies ar jauniem izaicinājumiem demokrātijai un cilvēktiesībām. Mākslīgais intelekts un citas inovācijas. Visi šie tehnoloģiskie sasniegumi, kam vajadzētu un kas var padarīt mūsu dzīvi vieglāku, laimīgāku un labāku. Varam minēt kaut vai šādu piemēru: tagad es, lai gan esmu Latvijā, varu skatīties Islandes ziņas un sarunāties ar draugiem, kuri ir Islandē, un tā tālāk, un tā joprojām. Attālumi ir sarukuši, bet vienlaikus tieši tie pārbauda mūsu demokrātijas, brīvības un daudzveidības pamatus. Vai mēs visi vēlamies izklausīties vienādi, skatīties vienus un tos pašus medijus, filmas, klausīties vienu un to pašu mūziku, ļaut, lai mūs pabaro kāds, kurš kontrolē to, ko mēs lasām, ko redzam, ko domājam? Nē, mēs to negribam. Tāpēc mums jābūt nomodā, mums jābūt šo jauno mediju saimniekiem, lai nepieļautu, ka tie kļūst par mūsu saimniekiem. 

I. Kucina: Ņemot vērā savu personīgo pieredzi, kādās galvenajās vērtībās, mācībās vai atziņās jūs vēlētos dalīties ar nākamajām paaudzēm? Kā mēs varam nodrošināt jauniešu iesaistīšanos pastāvīgā mūsu demokrātijas attīstīšanā un stiprināšanā? 

G. T. Johannesons: Viens no patīkamākajiem aspektiem valsts galvas, prezidenta amatā tādā valstī kā Islande un, manuprāt, arī Latvija ir iespēja satikt jauniešus, satikt jauno paaudzi. Protams, bija patīkami satikt arī tos, kuri būvēja mūsu sabiedrību. Nepārprotiet! Domājot par jauno paaudzi, kas iet skolā, aplūkosim piemēru. Jūs apmeklējat skolu kādā attālā Islandes vietā. Jūs laipni uzņem. Ir bērni, kuri vicina Islandes karodziņus, kad jūs ienākat, ir kāds, kurš iepazīstina ar sevi, varbūt meitene un zēns, un viņi teiks: mēs jums parādīsim, ko esam paveikuši. Un tur būs gleznas un mākslas darbi. Skanēs mūzika, ko talantīgi skolēni izpilda ar vijoli, klavierēm un ģitāru. Būs prezentācijas, un jūs redzēsiet šos izcilos bērnus, un jūs sev teiksiet: es viņu vecumā nekad nebūtu varējis to sasniegt! Bet tad paskatieties apkārt. Varbūt fonā redzēsiet kādu, kurš nepiedalās, kurš nav izcils pie klavierēm, kurš nav pietiekami pārliecināts, lai uzstātos, kurš nav spilgts, kurš nepiesaista sev uzmanību, kurš ir mazliet kautrīgs. Mums jāskatās arī uz šādiem bērniem. Varbūt viņiem nemaz nav vajadzīga prezidenta uzmanība. Varbūt viņiem ir vajadzīga palīdzība. Viņiem ir vajadzīgs kaut vai neliels atbalsts, lai viņi saprastu, uz ko ir spējīgi. Mums jānodrošina tas, lai skolā un sabiedrībā būtu vieta ikvienam. Skolā var būt stingra kārtība. Viens noteikums ir piemērojams visiem, un klase ir šeit. Un tu sēdi un mācies! Tas tā nedarbojas attiecībā uz visiem. Attiecībā uz daudziem darbojas. Es biju labs skolēns, nepārprotiet. Taču bija arī citi, kuriem bija tik daudz labu īpašību, ka klases sienas bija gluži vienkārši par šaurām, lai viņi tās varētu izpaust. Attīstot savu sabiedrību, mēs pārliecināsimies, ka tajā mums katram ir vieta. Es nesaku, ka ikviens var darīt visu, ko vēlas. Nē, tā tas nedarbojas. Ļaujiet ikvienam atrast to, kas viņam padodas, jo katrs kaut kādā jomā ir labs. Neviens, kā jau zināt, nav labs pilnīgi visās jomās, bet katram kaut kas padodas. Tātad, ja tavs sapnis ir kļūt, es nezinu, par automehāniķi vai par ārstu, profesionālu sportistu vai skolotāju, vienalga par ko, atrodi veidu, kā šo sapni īstenot. Ja ļausiet ikvienam parādīt, uz ko viņš ir spējīgs, tas nāks par labu ne tikai katram indivīdam, bet arī visai sabiedrībai. Ieguvēji būs visi. Tiesa gan, tas ir grūti un tas ne vienmēr darbosies attiecībā uz visiem. Mēs vienmēr saskarsimies ar cilvēkiem, kuri mūsu vidē, mūsu sabiedrībā nejūtas droši, aizsargāti vai laimīgi. Tātad mūsu uzdevums ir panākt, lai ikviens justos drošs un pasargāts, un gādāt, lai mums būtu rīki, ar ko palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams. Es pēc dabas esmu optimists. Zinu, ka, atverot avīzi vai lasot ziņas tiešsaistē, vienmēr atradīsiet satraucošus jaunumus. Pašlaik situācija pasaulē ir tāda, ka jūs redzat un dzirdat šausmīgas ziņas: karš, bads, vēl nabadzība un nelaimes gadījumi, dažāda veida noziegumi. Bet, ja uz pašreizējo situāciju pasaulē paskatīsieties objektīvi un to salīdzināsiet ar, es nezinu, izvēlieties jebkuru gadu, izvēlieties kaut vai Latviju 1944. gadā, tad varēsiet sev pateikt vismaz, lūk, ko: mēs virzāmies lēnām, bet pārliecinoši, ar izņēmumiem, taču uz priekšu un kopumā pareizajā virzienā. Šobrīd pasaulē ir mazāk nabadzības nekā agrāk. Mazāk bada. Vairāk demokrātijas. Lielāka brīvība. Turpināsim strādāt šajā virzienā! Nepadosimies! Jo, tiklīdz mēs padodamies, tā kļūstam pārāk lieli pesimisti un tad mums kļūst vēl daudz, daudz grūtāk. Tomēr mūsu optimismam ir jābūt nevis aklam, bet balstītam uz saprātu. Jo vairāk mēs, līdzīgi domājošas tautas un cilvēki, piemēram, Islande un Latvija, strādājam kopīgi, jo lielāka ir iespēja, ka mēs turēsimies kopā un uzvarēsim pāridarītājus. Tas ir tieši tas, kas mums jādara. 

I. Kucina: Par karu Ukrainā. Kā jūs jau teicāt, tās ir šausmīgas lietas, kas notiek Eiropā, un karš, kas notiek Ukrainā, pārbauda starptautiskās sabiedrības solidaritāti. Jūsu skatījums, ņemot vērā jūsu pieredzi līdera amatā globālās krīzes laikā, ir atzīstams par unikālu. Kā jūs vērtējat starptautiskās sabiedrības sniegto atbalstu Ukrainai? 

G. T. Johannesons: Jau no pirmās Krievijas iebrukuma dienas Eiropas tautas ir vairāk vai mazāk turējušās kopā pilnīgā solidaritātē ar Ukrainu. Es skatos, piemēram, uz Ziemeļvalstu reģionu un Ziemeļvalstu-Baltijas reģionu, kur esam bijuši vienoti, pilnībā nosodot Krievijas agresiju un apliecinot savu apņēmību atbalstīt Ukrainu. Mēs Islandē atvērām durvis bēgļiem no Ukrainas. Daudzi nāca, daži jau devušies prom. Citi ir laipni aicināti palikt tik ilgi, cik vēlas, un viņiem ir izdevies, uzturoties Islandē, saglabāt savas cerības un sapņus. Mēs esam snieguši humāno palīdzību. Ir pieņemti arī pretrunīgi lēmumi. Iepriekšējā valdība nolēma finansēt ieroču iegādi, un daļa islandiešu uzskatīja, ka Islandei, valstij, kurai nav militārpersonu un kurai ir tradīcija censties, cik vien tas iespējams, palikt ārpus militāriem konfliktiem, tas nebūtu jādara, bet mēs varētu nosūtīt Ukrainai humāno palīdzību. Taču mēs zinām, ka no humānās palīdzības nebūs nekādas jēgas, kamēr nebūs nodrošināta arī militārā palīdzība. Nevar ekipēt karavīrus tikai ar cimdiem, kas darināti no Islandes aitu vilnas. Viņiem taču jānēsā arī ieroči! Tātad, vai tā nav pretruna, ja sakām, ka sniegsim tikai humāno palīdzību un ļausim, lai citi dara netīro darbu? Tāds arguments arī tika pausts, taču kopumā islandieši ir apliecinājuši nelokāmu atbalstu Ukrainas tautai. Zinām arī to, ka tad, ja mēs agresijai nepretojamies, agresora spēks un apņēmība tikai pieaug. Tāpēc, lai gan man nav atbildes uz jautājumu, kā karš varētu beigties ar Ukrainai pieņemamiem nosacījumiem – tas ir Ukrainas iedzīvotāju ziņā –, es zinu to, ka mēs nevaram piekāpties agresoram cerībā, ka gan jau pēc tam viss būs labi. Tā tas nedarbojas. Ja jūs neturaties pie valsts suverenitātes, brīvības un cilvēktiesību principiem, jūs kaitējat paši sev. Savā runā uzsvēru, ka Islande ir pienācīgi pārvaldīta valsts, bet nebūt nav ideāla. Tas pats, protams, attiecas arī uz Ukrainu. Pirms kara Ukrainā daudz kas notika ne tā, kā vajadzētu. Tomēr tas nenozīmē, ka mums būtu gluži vienkārši jāpasaka: nu, viņiem pašiem jātiek galā ar savām problēmām. Tā tas nedarbojas. Mums ir jāpretojas agresoram, jo… kurš varētu būt nākamais? 

I. Kucina: Juristiem patīk statistika. Kā tas var būt, ka jūs par spīti visam esat ļoti laimīgi cilvēki? Mēs zinām, ka pie jums ir stiprs vējš. Jums ir daudz sniega, varbūt par daudz tumsas, bet tik un tā cilvēki ir smaidīgi, priecīgi un lepni. 

G. T. Johannesons: Es zinu, ka valsts vadītāja un droši vien arī bijušā valsts vadītāja amata aprakstā ir gandrīz vai ierakstīts tas, ka jābūt optimistam un pozitīvi jāizsakās par savu nāciju, tautu un sabiedrību. Un es ar prieku to daru. Varu pilnīgi objektīvi pateikt, ka ir daudz tādu kritēriju, pēc kuriem var izmērīt kādas sabiedrības īpašības un pēc kuriem Islandes vieta būs tuvu virsotnei vai pat pašā augšā. Dzīves ilguma palielināšanās, zīdaiņu mirstības samazināšanās, dzīves līmenis, laimes līmenis, uz ko jūs norādījāt. Man gan jāpiebilst, ka, pēc iedzīvotāju aptauju rezultātiem, mūsu labie draugi somi vienmēr ieņem pirmo vietu laimes reitingā. Viņi tur ir numur viens. Taču man patīk šāda anekdote – kad somiem kāds pastāstīs, cik viņi ir laimīgi, tad viņi savā spēcīgajā somu balsī atbildēs: “Nu, tas daudz ko pasaka par pārējās mūsdienu pasaules stāvokli.” Tomēr mēs esam viņiem līdzās, kad runa ir par aptaujām. Šķiet, tieši laime ir Islandes sabiedrības pamata aspekts. Jau atkal es neapgalvoju, ka visi visu laiku būtu laimīgi, tā noteikti nav. Taču, ja salīdzina situāciju Islandē un daudzās citās valstīs, mēs varam būt samērā priecīgi. Varbūt viens aspekts būtu mūsu sabiedrības mazskaitlīgums. Neapgalvoju, ka tas katrā ziņā ir labums. Tam var būt arī sava negatīvā puse – visi par visiem zina visu, un pastāv klientelisma, tā sakot, sava veida sīkas korupcijas risks. “Ak, es pieņemšu darbā to cilvēku. Es gāju skolā kopā ar viņa vai viņas mammu,” un tamlīdzīgi. Taču mūsu sabiedrība ir balstīta uz principiem un likumiem un mēs ejam pareizajā virzienā. Es domāju, ka mazais iedzīvotāju skaits var būt mūsu priekšrocība. Piemēram, es ļoti labi atceros nesen notikušo Grindavīkas iedzīvotāju evakuāciju, kas notika vakarā, cilvēkiem gluži vienkārši bija jādodas prom, un pēkšņi Facebook un citos sociālajos tīklos parādījās ziņas: man ir vieta četrām personām; man ir dzīvoklis, kas tagad ir brīvs; man ir vasarnīca, kur var dzīvot 12 cilvēki. Un tā darīja visi. Sarkanais Krusts gan izveidoja ārkārtas patversmes, bet gandrīz nevienam tās nebija vajadzīgas. Šādos gadījumos pierādās sabiedrības iekšējais tuvums un tas kļūst par mūsu spēku. Varbūt viens no mūsu vispārējo laimes līmeni skaidrojošajiem faktoriem ir arī laikapstākļi, tumsa. Jau atkal pa jokam – pie mums mēdz sacīt: gadsimtu pēc gadsimta cilvēki šajā salā ir dzīvojuši nu jau nedaudz vairāk kā divus tūkstošus gadu, un tie, kas paaudžu gaitā nav spējuši pietiekami labi sadzīvot ar tumsu, gluži vienkārši pazuda. Turklāt tumsa var būt jauka. Esmu pārliecināts, ka arī jūs Latvijā esat to piedzīvojuši. Aukstā ziemas naktī tu aizdedz sveci, lasi labu grāmatu un jūti siltumu sevī. Tā kā tumšās ziemas naktis var būt ļoti romantiskas un burvīgas. Varbūt arī tas ir viens no mūsu laimes pamatiem. Islandes vasara, ja tā to var saukt, ir īsa. Dažkārt mēs sakām: šopavasar rudens iestājās agri. Gadās jau arī dažas saulainas dienas, un tieši šīs dienas mēs patiešām novērtējam un lolojam kā dārgumu. Kad esmu jums to visu izstāstījis, tad galu galā man tomēr jāatzīst, ka puse Islandes iedzīvotāju pa ziemu ir Tenerifē. Tādā veidā mēs risinām šo problēmu. 

I. Kucina: Tuvojoties intervijas noslēgumam, mums vienmēr patīk uzdot savu pēdējo jautājumu, kas mudina uz pārdomām, liek domāt par nākotni. Mēs vienmēr pajautājam: ko jūs novēlētu Latvijas Satversmes tiesai? 

G. T. Johannesons: Novēlu Latvijas Satversmes tiesai veiksmi tās vērtīgajā darbā. Man bija tas prieks un gods šodien būt kopā ar jums un jūsu kolēģiem tiesnešiem. Sajutu, cik uzticīgi jūs esat savam darbam. Novēlu jums turpināt šo ceļu. Mums islandiešu valodā ir teiciens, kurā sasaucas divi jēdzieni: likums un sabiedrība jeb valsts. Með lögum skal land byggja, tas nozīmē – zeme ir jābūvē saskaņā ar likumu. Likumiem ir jābūt taisnīgiem. Likumi ir pilsoniskās sabiedrības pamats. Likumi, kas ir taisnīgi, un likumi, kas tiek piemēroti saprātīgi. Nav jēgas izveidot smalku likumu klāstu un labu konstitūciju, ja tas viss netiek ievērots praksē. Šķiet, to vislabāk varēja redzēt Padomju Savienībā. Savā ziņā izcila konstitūcija, bet praksē – pilnīgi šausmīga. Tātad zeme ir jābūvē saskaņā ar likumu. Un, kā norādījis Islandes senā parlamenta Altinga likumu teicējs ap 999. vai 1000. gadu, ar savu argumentu novēršot pilsoņu karu: “Ja mēs laužam likumu, mēs laužam arī mieru.” Cieņa pret likumu ir sabiedrības pamata aspekts. Likumam ir jābūt taisnīgam, kā es jau teicu, un tas ir saprātīgi jāpiemēro. Tāpēc mans novēlējums ir šāds: lai jūs turpinātu savu vērtīgo darbu visu Latvijā dzīvojošo cilvēku interesēs ar apņēmību, ka likumam jābūt taisnīgam un likumam jāattīstās. Jo likums, kas stagnē, nevienam nepalīdzēs. Jo, kaut arī gribas, lai pamats būtu stingrs un strukturēts, arī likumam ir jāattīstās. Novēlu jums visu to labāko turpmākajos centienos. 

I. Kucina: Paldies jums, profesor, ka dalījāties ar mums savās domās un pieredzē. Jūsu atziņas par vadību, demokrātiju un mazāku valstu vietu globālajā ainavā patiesi ir vērtīgas. Ceru, ka jūsu šodien teiktie vārdi atbalsosies arī turpmāko Islandes un Latvijas vadītāju sirdīs un prātos, palīdzot viņiem darīt pasauli taisnīgāku un demokrātiskāku. 

G. T. Johannesons: Liels paldies! Þakka þér kærlega fyrir!