DOMNĪCA ESEJA

“Katrs likums un tiesību norma ir pieņemta konkrētos vēsturiskos apstākļos, kuros meklējama normas pieņemšanas nepieciešamība. Likumdevēja griba izpaužas nevis detaļās, par ko katram var būt savs viedoklis, bet kopīgā tendencē. Tā izpaužas, balsojot par likumu kopumā, paļaujoties, ka teksts atbilst nospraustajiem mērķiem un ka iestādes un tiesas, kuru pienākums ir likumu piemērošana, iztulkos likumu saskaņā ar šiem mērķiem [..]”.[1]

Taču 2025. gada 14. marta Latvijas Republikas Satversmes tiesas (turpmāk – Satversmes tiesa) spriedumā lietā Nr. 2022-32-01 “Par Kriminālprocesa likuma 124. panta sestās un septītās daļas, 125. panta trešās daļas un 126. panta 3.¹daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam” pat nav minēti apsvērumi, kāpēc šajā lietā, atkāpjoties no ierastās prakses un Satversmes tiesas līdz šim izkoptās metodoloģijas, netika noskaidrota “likumdevēja griba”, lai gan uz to pieteicēji vērsa Satversmes tiesas uzmanību. Tā vietā konstatējams, ka “likumdevēja griba” aizstāta ar subjektīviem viedokļiem tādējādi, ka Satversmes tiesas sprieduma secinājumu daļā tamlīdzīgu viedokļu objektīvs un normatīvs pamatojums nav rodams. Uz nule kā minēto pamatoti uzmanību vērsa zvērināta advokāte Daiga Siliņa rakstā “Satversmes tiesas spriedums rada pārdomas par tiesiskuma un cilvēktiesību nozīmi demokrātiskā sabiedrībā”.[2]

Ņemot vērā minēto, šajā rakstā autore pievēršas “likumdevēja gribas” izzināšanai attiecība uz vienu no Satversmes tiesā lietā Nr. 2022-32-01 apstrīdētajām normām, proti, Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā paredzēto fakta legālo prezumpciju. Turklāt, lai vairītos no spekulācijām par subjektīvā viedokļa paušanu, autore, izdibinot “likumdevēja gribu”, ievēros personu paustos viedokļus, pēc iespējas atturoties no to interpretēšanas, tādējādi rakstā atspoguļots precīzs personu izsacījums, kas dokumentāri fiksēts likumdošanas procesa rezultātā tapušajos materiālos.

Kriminālprocesa likuma 125. panta “Fakta legālā prezumpcija” trešā daļa noteic, ka “ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme”.

Kriminālprocesa likuma 125. panta trešā daļa tika iekļauta Kriminālprocesa likumā ar 2019. gada 21. novembrī Latvijas Republikas Saeimā (turpmāk – Saeima) pieņemto likumu. Ar šo likumu tika ietverti grozījumi arī Kriminālprocesa likuma 356. panta piektajā daļā, kā arī Kriminālprocesa likuma 126. panta trešajā prim daļā. Ņemot vērā to, ka līdzšinējā prakse un Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2022-32-01 paustās atziņas nepārprotami norāda uz būtiskām problēmām šo normu piemērošanā praksē, turpmāk tiks analizēta likumprojekta izstrādes process, diskusijas par attiecīgajiem grozījumiem, tādējādi nonākot pie secinājuma par “likumdevēja gribu”.

2019. gada 14. februārī Kriminālprocesa likuma grozījumu izstrādes darba grupā (turpmāk – KPL darba grupa) tika skatīti iesniegtie Kriminālprocesa likuma grozījumu priekšlikumi saistībā ar Moneyval rekomendāciju izpildi, nolūkā efektivizēt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanu.[3]

Ar iesniegtajiem priekšlikumiem bija paredzēts Kriminālprocesa likuma 125. panta papildināšanu ar trešo daļu šādā redakcijā: “[..] ir uzskatāms par pierādītu, ka persona ir izdarījusi noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu vai citas mantas legalizēšanu, ja vien tā nespēj ticami izskaidrot vai pamatot finanšu līdzekļu vai mantas likumīgo izcelsmi”.[4]

Taču KPL darba grupā jau sākotnēji šādu grozījumu priekšlikums netika atbalstīts, to pamatojot ar nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu, tādējādi, ka faktiski tiek prezumēts noziedzīgā nodarījuma sastāvs. Vienlaikus KPL darba grupa minētā kopsakarā vērsa uzmanību uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) nostāju, ka, lai gan Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 2. punkta tvērums neliedz fakta legālās prezumpcijas piemērošanu, tomēr konvencija valstīm uzliek pienākumu noteikt prezumpciju piemērošanas robežas īpaši krimināltiesību jomā, lai netiktu pārkāptas personas tiesības uz aizstāvību.[5]

2019. gada 26. februārī Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē (turpmāk arī – Apakškomisija) tika uzsāktas diskusijas par Kriminālprocesa likuma 125. panta papildināšanu ar trešo daļu: “[..] ir uzskatāms par pierādītu, ka persona ir izdarījusi noziedzīgi iegūtu finanšu līdzekļu vai citas mantas legalizēšanu, ja vien tā nespēj ticami izskaidrot vai pamatot finanšu līdzekļu vai mantas likumīgo izcelsmi.”[6]

Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Laila Medina jau sākotnēji norādīja, ka “Tieslietu ministrija nonāca pie secinājuma, ka šāds priekšlikums nav atbalstāms, jo šādā veidā faktiski tiek prezumēts, ka ir pierādīts noziedzīgā nodarījuma [legalizēšanas] sastāvs. Turklāt skaidro, ka kriminālprocess gan Latvijā, gan visur citur pasaulē ir uzbūvēts uz principa, ka valstij kā apsūdzībai ir jāpierāda noziedzīga nodarījuma izdarīšana. [..] Līdz ar to pēc Tieslietu ministrijas Patstāvīgās darba grupas Kriminālprocesa likuma grozījumu izstrādei [..] paplašinātās sēdes notika vienošanās, ka darbs pie KPL 125. panta grozījumiem nav turpināms, bet gan jādiskutē par tiem pantiem, kas regulē dokumentu iesniegšanas kārtību, piemēram, termiņiem vai procesuālām sankcijām, kas būtu nosakāmas personai, kura nepilda tām likumā noteikto pienākumu. [..] [R]edakcijā ir būtisks tieši sākums, kas nosaka, ka “ir uzskatāms par pierādītu, ka persona ir izdarījusi legalizēšanu”, kas nav pieļaujams, jo legalizēšana ir noziedzīgs nodarījums, kas apsūdzībai ir jāpierāda. Iepazīstina ar citu valstu praksi, īpaši Nīderlandes praksi, kur personas pienākums izskaidrot mantas likumīgo izcelsmi ir precizējies tiktāl, ka personai ir jāsniedz tādi paskaidrojumi, kurus policija vai tiesa vēlāk var pārbaudīt, bet jāņem vērā, ka tie tāpat paliek personas paskaidrojumi, nevis pierādījumi.”[7]

L. Medina, cita starpā atbildot uz Finanšu nozares asociācijas pārstāvja Edgara Pastara jautājumu: “kā rīkoties valsts iestādēm, kad nav datu, ka persona ir izdarījusi kādu noziedzīgu nodarījumu, savukārt ir manta, kuras izcelsmi persona nevar izskaidrot. Kā piemēru nosauc Lielbritānijas praksi nenoskaidrotas labklājības izcelsmes lietās”, paskaidroja, ka šādos gadījumos, viņasprāt, būtu jāierosina krimināllieta, pieminot citu valstu praksi, proti, kad “ar netiešiem pierādījumiem tiek pierādīts, ka mantai nav izskaidrojama legāla izcelsme, līdz ar to tai, iespējams, ir saistība ar noziedzīgu nodarījumu, un tomēr gan Lielbritānijā, gan arī Nīderlandē jābūt kaut netiešai saiknei ar noziedzīgu nodarījumu”. Vienlaicīgi L. Medina uzsvēra, ka nav pieļaujams valsts pienākumu pierādīt apsūdzību atvieglot tiktāl, ka valstij vairs nekas nav jāpierāda.[8]

Arī pašreizējais ģenerālprokurors Juris Stukāns, tolaik būdams Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājs, uzsvēra, ka nevienā valstī nepastāv prezumpcija par personas vainu, turklāt norādīja, ka jau ar 2017. gadā veiktajiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā iekļauts viss regulējums.[9]

Turklāt arī 13. Saeimas deputāte Ļubova Švecova pievienojās L. Medinas un J. Stukāna viedoklim, norādot, ka “[..] piedāvātais grozījums KPL 125. pantā nevar tikt pieņemts nekādā veidā, jo tas būtiski pārkāpj cilvēktiesības. Norāda, ierēdņu nekompetence un nekvalitatīvs darbs nevar būt par iemeslu būtiskiem likuma grozījumiem, kuri pārkāpj cilvēktiesības”.

13. Saeimas deputāts Andrejs Judins vērsa uzmanību uz to, ka Kriminālprocesa likuma 125. panta definē fakta legālo prezumpciju, nevis nozieguma prezumpciju. Atzina, ka priekšlikums satur atbalstāmu mērķi, taču panta formulējumam ir jābūt citam. Piemēram, “konstatējot mantu, kuras izcelsmi persona nevar pamatot, un, izslēdzot visas iespējamās mantas legālās izcelsmes iespējas, būtu prezumējams fakts, ka manta ir iegūta nelikumīgi”.[11]

Taču uz nule kā minēto J. Stukāns vērsa uzmanību, ka Krimināllikuma 195. pantā paredzēta kriminālatbildība par noziedzīgi iegūtas manas legalizēšanu, nevis par nenoskaidrotas izcelsmes mantu, tādējādi šāda prezumpcija praksē nestrādās.[12]

Tomēr pēc minētajām diskusijām tika nobalsots par konceptuālu atbalstu turpmākam darbam pie Kriminālprocesa likuma 125. panta grozījumiem, nolūkā nostiprināt Kriminālprocesa likumā noziedzīga nodarījuma priekšmeta prezumpciju.

2019. gada 5. marta Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē turpinājās diskusijas par krimināltiesību normu efektivitāti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanā. Šajā sēdē darba kārtībā, ņemot vērā, ka iepriekšējā sēdē nolēma turpināt darbu pie Kriminālprocesa likuma 125. panta grozījumiem, notika diskusijas par iniciētajiem grozījumu priekšlikumiem Kriminālprocesa likuma 126. pantā un 356. pantā.[13]

Būtiski uzsvērt, ka šajā sēdē notika diskusijas arī par jēdzienu “pierādīt” un “norādīt” saturu, proti, vai personai ir pienākums “pierādīt” mantas likumīgo izcelsmi, vai tomēr “norādīt” ticamu un pārbaudāmu informāciju par mantas likumīgo izcelsmi.

Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktora vietniece Inga Godmane norādīja, ka “šis jautājums tika plaši diskutēts [KPL darba grupā]], nonākot pie slēdziena, ka nav iespējams likumā iekļaut precīzu un konkrētu formulējumu, proti, šim jēdzienam ir jābūt piepildāmam”.[14]

Jāuzsver, ka uz 13. Saeimas deputāta Jura Rancāna jautājumu: “vai personas pierādīšanas pienākums nozīmē, ka persona iesniedz informāciju, bet procesa virzītājs to pārbaudot, izdara secinājumus par mantas likumīgo izcelsmi?”, E. Siliņa atbildēja apstiprinoši, ka tieši procesa virzītājam ir pienākums pārbaudīt saņemto informāciju par mantas likumīgo izcelsmi, proti, personai nav viss pašai jāizdara.[15]

Tieši tādēļ, lai varētu pārbaudīt sniegto ziņu par mantas likumīgo izcelsmi patiesumu, tika diskutēts par nepieciešamību noteikt termiņu, kurā personai ir jāsniedz ziņas. Proti, kā norādīja ģenerālprokuratūras pārstāvis Igors Gerasimins, “termiņš ir nepieciešams, jo priekšlikuma ideja ir nevis ierobežot personu pierādīšanā, bet gan disciplinēt. [..] Darba grupā neviens no praktiķiem konceptuāli neiebilda pret termiņa noteikšanu, jo tas ir nepieciešams, lai novērstu situācijas, kad pirmstiesas procesa laikā persona neiesniedz nekādus dokumentus, bet izdara to iztiesāšanas stadijā, kad ir ierobežotas iespējas pārbaudīt pierādījumus”.[16]

Apkopojot sēdē diskutēto 13. Saeimas deputāte Juta Strīķe norādīja, ka “ar šiem grozījumiem tiks aizsargāta šaura joma, proti, tiks veicināta sadarbība ar tiesībsargājošajām iestādēm, lai izslēgtu situācijas, kad persona, nedarot neko, lai pierādītu mantas likumīgo izcelsmi, pēc vairākiem gadiem pieprasa zaudējumu atlīdzību, jo līdzekļi tika [arestēti] nepamatoti”.[17]

Pēc minētajām diskusijām tika nobalsots par konceptuālu atbalstu termiņa, kurā persona pirmstiesas procesā var iesniegt informāciju par mantas izcelsmi, noteikšanu Kriminālprocesa likumā.

2019. gada 19. marta Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē turpinājās diskusijas par krimināltiesību normu efektivitāti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanā, taču saistībā par iniciēto priekšlikumu grozījumiem Kriminālprocesa likuma 125. pantā diskusija šajā sēdē bija vienīgi par piedāvāto 4. variantu: “Ja persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta par KL 195. pantā vai 314. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ir uzskatāms par pierādītu, ka finanšu līdzekļi vai cita manta ir noziedzīgi iegūta, ja vien persona nespēj ticami izskaidrot vai pamatot finanšu līdzekļu vai mantas likumīgo izcelsmi.”[18]

Kā norādīja J. Baumanis, “KPL 125. panta grozījumi ir konceptuāli izlemjams jautājums, jo tādā veidā prezumētā manta kļūst par noziedzīga nodarījuma sastāva elementā ietilpstoši pazīmi. Runājot par 4. variantu, [..], ka, lai prezumētu mantu kā noziedzīgi iegūtu, ir nepieciešamas divas pazīmes: persona nevar izskaidrot mantas izcelsmi, un manta nav samērīga ar personas likumīgajiem ienākumiem. [..] tādā gadījumā veidosies situācija, ka priekšmets kļūst par noziedzīga nodarījuma sastāva elementa pazīmi ar vienkāršākiem nosacījumiem, nekā mantu varēs konfiscēt saskaņā ar Krimināllikumu”.[19]

Savukārt J. Stukāns norādīja, ka “4. variants ir atbalstāms, jo satur norādi uz “aizdomās turēto vai apsūdzēto”, proti, jau ir pierādījumu bāze, kas liecina par izdarītu noziedzīgu nodarījumu, un tad var prezumēt mantas noziedzīgo izcelsmi”.[20]

Par citiem piedāvātajiem variantiem Kriminālprocesa likuma 125. panta grozījumiem diskusijas nemaz nenotika, proti, 1.–3. variants pat netika apspriests, vien pamatoti nolemjot turpmāk 2. un 3. variantu neapskatīt un darba tabulā neiekļaut. Pēc šīm diskusijām A. Judins (sēdes vadītājs) uzdeva apkopot visus sēdes laikā izskanējušos un izdiskutētos priekšlikumus vienā tabulā.[21]

2019. gada 2. aprīļa Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē turpinājās diskusijas par krimināltiesību normu efektivitāti noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas novēršanā, taču šoreiz jau tika diskutēts par konkrēta satura priekšlikumiem Kriminālprocesa likuma grozījumos.[22]

Šajā sēdē tika apspriests Kriminālprocesa likuma 125. panta grozījumu Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšlikums Nr. 1: “Ir uzskatāms par pierādītu, ka finanšu līdzekļi vai cita manta iegūta nelikumīgi, ja vien persona nespēj ticami izskaidrot vai pamatot finanšu līdzekļu vai mantas nelikumīgo izcelsmi”, un prokuratūras piedāvātais priekšlikums Nr. 2: “Ja persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta par KL 195. pantā vai 314. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu, ir uzskatāms par pierādītu, ka finanšu līdzekļi vai cita manta ir noziedzīgi iegūta, ja vien persona (tā) nespēj ticami izskaidrot vai pamatot finanšu līdzekļu vai mantas likumīgo izcelsmi”.[23]

Saistībā par 1. priekšlikumu kā pirmais izteicās A. Judins, kurš uzsvēra , ka šajā priekšlikumā apzināti netika lietots jēdziens “noziedzīga”, jo manta nelikumīgi var tikt iegūta arī administratīvā pārkāpuma rezultātā. Šāds priekšlikums tika izstrādāts nolūkā izdarīt secinājumu par mantas atzīšanu par nelikumīgi iegūtu, proti, personai pieder manta, taču nav pierādījumu par tās likumīgo izcelsmi, citiem vārdiem sakot, ja manta nav samērīga ar personas ienākumiem, izdarāms secinājums par tās nelikumību. Savukārt priekšlikums Nr. 2 ir attiecināms uz noziedzīgi iegūtu mantu, tādējādi, A. Judina ieskatā, abi priekšlikumi var tikt atbalstīti vienlaicīgi, proti, paredzot prezumpciju gan par noziedzīgi iegūtu mantu, gan par nelikumīgi iegūtu mantu.[24]

Šī brīža Satversmes tiesas tiesnesis, tolaik prokurors Juris Juriss turklāt norādīja, ka “[Apakškomisijas piedāvājums pēc būtības ir pieņemams, jo uz to varētu attiecināt otro kriminālprocesa uzsākšanas pamatu (nav iespējams pārbaudīt savādāk, kā tikai ar kriminālprocesa līdzekļiem un metodēm). [..] pastāvot situācijai, ka persona nespēj izskaidrot līdzekļu likumīgu izcelsmi, tiek uzsākts kriminālprocess, lai ar kriminālprocesa līdzekļiem un metodēm pārbaudīt[u], vai ir konstatējams noziedzīgā nodarījuma sastāvs”.[25]

Nule kā minētajam priekšlikumam piekrita arī J. Strīķe, paužot viedokli, ka šāds regulējums padarīs saprotamāku un skaidrāku kriminālprocesa uzsākšanu gadījumos, kad, piemēram, transportlīdzeklī tiek atrasts miljons.[26]

Savukārt, J. Stukāns šādu priekšlikumu par “nelikumīgi iegūtas mantas” prezumpciju neatbalstīja. Proti, J. Stukāns uzsvēra, ka kriminālatbildība ir paredzēta tikai par noziedzīgi iegūtas mantas legalizēšanu, nevis par nelikumīgi iegūtas mantas legalizēšanu. Turklāt saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 361. panta pirmo daļu šādai “nelikumīgi iegūtai mantai” nevar arī uzlikt arestu, tādējādi bez tiesiska pamata tiktu ierobežotas personas tiesības rīkoties ar mantu. Cita starpā arī Kriminālprocesa likumā nav paredzēta rīcība ar nelikumīgi iegūtu mantu.[27] Arī Gunārs Kūtris neatbalstīja šādu priekšlikumu.[28]

Tomēr pēc diskusijām tika nobalsots par konceptuālu atbalstu priekšlikumam Nr. 1, proti, par nelikumīgi iegūtas mantas prezumpcijas paredzēšanu Kriminālprocesa likumā.

Sēdē notika diskusijas arī par prokuratūras piedāvāto priekšlikumu Nr. 2. Kā skaidroja J. Juriss, iepazīstinot ar iespējamo Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas redakciju, “ir nodrošināti minimālie, sākotnējie pierādījumi no valsts puses, kas ir pietiekams pamats, lai turētu personu aizdomās vai apsūdzētu (konstatē Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likuma 5. panta 1., 2., 3. punktā paredzētās darbības), un tikai tad personai var rasties pienākums skaidrot mantas izcelsmi”.[29]

Prokuratūras piedāvātā Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas redakcija nepārprotami tika attiecināta tieši uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas gadījumiem, citiem vārdiem sakot, izmeklējot Krimināllikuma 195. pantā un 314. pantā paredzētos noziedzīgos nodarījumus.

Bez īpašām diskusijām tika nolemts atbalstīt prokuratūras izstrādāto priekšlikumu Nr. 2 un turpināt darbu pie attiecīgajiem grozījumiem, apkopojot un precizējot priekšlikumus uz nākošo sēdi, kas notika 2019. gada 30. aprīlī.

2019. gada 30. aprīlī Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē notika plašas diskusijas par precizētajiem un apkopotajiem priekšlikumiem Kriminālprocesa likuma grozījumos.[30]

Par jau iepriekš aplūkoto priekšlikumu, proti, par nelikumīgi iegūtas mantas prezumpcijas iekļaušanu Kriminālprocesa likuma 125. pantā,[31] izteicās A. Judins, atgādinot, ka par minēto priekšlikumu tika izteikta kritika. Acīmredzams, pamatota, jo Apakškomisija neiebilda nevirzīt tālāk priekšlikumu izskatīšanai pat nediskutējot sīkāk par to.[32]

Minētā kopsakarā izteicās arī J. Baumanis, kurš vērsa uzmanību uz to, ka “[visos] priekšlikumos ir formulēts noziedzīga nodarījuma priekšmets, kas [..] ir materiāla norma, līdz ar to, iekļaujot normu KPL, tiks prezumēts, ka tā ir procesuāla norma un tai tiks piemērots atpakaļejošs spēks. [..] ANO Pretkorupcijas konvencijas [..] 20. pants definē noziedzīga nodarījuma priekšmetu un ir materiāla norma, līdz ar to tai nevajadzētu būt atpakaļejošam spēkam. [..] atbalstot priekšlikumu KPL 125. pantā, ir jāiekļauj norāde, ka tā ir materiāla norma”.[33]

Saistībā par prokuratūras un Tieslietu ministrijas piedāvātajiem saturiski līdzīgajiem priekšlikumiem: “[p]apildināt Kriminālprocesa likuma 125. panta pirmo daļu ar jaunu 7. punktu šādā redakcijā: “7) ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu konstatēts fakts, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu”, jānorāda, ka, lai gan priekšlikums bez īpašām diskusijām tika atbalstīts,[34] J. Stukāns vērsa uzmanību uz būtisku apstākli, proti, praksē pastāvošu problēmjautājumu, kas spilgti iezīmējas arī pašlaik: “KPL 125. panta pirmajā daļā ir piebilde “ja vien kriminālprocesa gaitā netiek pierādīts pretējais”, un mantas noziedzīgās izcelsmes konstatēšana 59. nodaļas kārtībā ir izņēmums, kad kriminālprocess netiek izmeklēts līdz galam, iztekot termiņiem mantas arestam, procesa virzītājs izdala procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, lūdzot tiesu to apstiprināt. Savukārt, citu kriminālprocesa apstākļu izmeklēšana tiek turpināta, līdz ar to kriminālprocesa iznākums nav zināms. Līdz ar to kriminālprocess var tikt izbeigts ar konstatējumu, ka noziedzīgs nodarījums nav noticis, bet manta jau būs konfiscēta [..]. Turklāt arī šobrīd kriminālprocesā nepastāv regulējums gadījumiem, ja pamata kriminālprocess tiek izbeigts uz attaisnojoša pamata [..], piemēram, izbeidzot kriminālprocesu, jo nav noticis noziedzīgs nodarījums (attaisnojoši pamati ir dažādi un pie viena manta var tikt konfiscēta, pie cita nē), 59. nodaļas kārtībā konfiscētā manta būs konfiscēta nelikumīgi, jo ir kļūdains sākotnējais pieņēmums par nozieguma esamību. [..] Latvijā konfiskācijas tiek veiktas efektīvi, bet pamata kriminālprocesa izmeklēšana līdz ar to kļūst neaktuāla līdz noilguma iestāšanās brīdi, ņemot vērā, ka noilgums personu nereabilitējošs kriminālprocesa izbeigšanas pamats, galu galā manta būs konfiscēta likumīgi.”[35]

Ņemot vērā minēto, A. Judins vērsa uzmanību uz to, ka šim jautājumam ir jāpievērš uzmanība anotācijā un Saieimā.[36]

Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2022-32-01 kopsakarā īpaši jāuzsver turpmākā diskusija, kas attiecas uz predikatīvā noziedzīgā nodarījuma esības konstatēšanu, izmeklējot noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju.

Kā norādīja I. Gise, Ekonomisko noziegumu izmeklēšanas pārvalde praksē bieži izmanto Kriminālprocesa likuma 59. nodaļu, izdalot procesus par mantu: “[..] izmeklējot KL 195. pantā [paredzēto] noziedzīgo nodarījumu [..], būtu tikai loģiski, ka tiktu uzskatīta par pierādītu mantas noziedzīgā izcelsme, kas ir konstatēta ar tiesas lēmumu 59. nodaļas kārtībā”.[37]

Uz nule kā minēto, 13. Saeimas deputāts Juris Rancāns i norādīja, ka viņš “[..] nesaskata problēmu, jo predikatīvā noziedzīgā nodarījuma pierādīšana mantas konfiskācijai nav obligāta”.[38]

Taču iebildumus minētā kopsakarā izteica J. Stukāns, akcentējot kļūdu iepriekš nule kā minētajos viedokļos tādējādi, ka “nav jābūt notiesājošam spriedumam par predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, bet jābūt pierādītam nozieguma faktam, no kura izriet legalizācija, jo nevar legalizēt legāli iegūtus līdzekļus”.[39]

Arī pēc šīm diskusijām tika nobalsots atbalstīt prokuratūras un Tieslietu ministrijas priekšlikumus, turpinot diskusijas likumprojekta lasījumos.

Savukārt pēc tam notika diskusijas par prokuratūras priekšlikumu Nr. 6: “Papildināt Kriminālprocesa likuma 125. pantu ar trešo daļu šādā redakcijā: (3) Ja persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta (ja vien persona iepriekš nebija atzīta par aizdomās turēto) par Krimināllikuma 195. pantā vai 314. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu (variants – par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu), ir uzskatāms par pierādītu, ka finanšu līdzekļiem citai mantai visticamāk ir noziedzīga izcelsme, ja vien persona ticami neizskaidro vai nepamato finanšu līdzekļu vai citas mantas likumīgo izcelsmi” un Tieslietu ministrijas priekšlikumu Nr. 7 – “Papildināt Kriminālprocesa likuma 125. pantu ar trešo daļu šādā redakcijā: (3) Ja persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, ir uzskatāms par pierādītu, ka finanšu līdzekļiem citai mantai ir noziedzīga izcelsme, ja ir izslēgta mantas likumīgā izcelsme vai ir pierādīta mantas visticamāk noziedzīgā izcelsme”.[40]

Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore Indra Gratkovska norādīja, ka nav nepieciešams Kriminālprocesa likuma 125. pantu papildināt ar trešo daļu piedāvātajās redakcijās, jo Apakškomisija jau nobalsoja par Kriminālprocesa likuma 124. panta sestās daļas precizēšanu, izsakot to šādā redakcijā: “Papildināt Kriminālprocesa likuma 124. panta sesto daļu pirms vārdiem “pierādīšanas priekšmetā” ar vārdiem “Kriminālprocesā un procesā par noziedzīgi iegūtu mantu”.[41]

Par nule kā minēto iebildumus izteica J. Juriss, norādot, ka “priekšlikuma Nr. 6 mērķis ir efektīva mehānisma iestrādāšana likumā, lai izmeklēšanas procesā personas līdzdarbotos ar izmeklēšanu [..]. [P]riekšlikumā Nr. 6 ietvert[ā] piebild[e] “ja vien persona ticami neizskaidro vai nepamato finanšu līdzekļu vai citas mantas likumīgo izcelsmi”, [..] ir būtiskākais pienesums, lai izmeklēšanas un kriminālvajāšanas iestādēm būtu papildu efektīvi līdzekļi legalizācijas pierādīšanai. [..] pirms personai tiek lūgts līdzdarboties, jau ir jābūt savāktiem sākotnējiem pierādījumiem, par ko liecina normas sākumā ietvertie vārdi “ja persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta”. [..] fakta legālā prezumpcija nav absolūta, līdz ar to ir ņemami vērā apstākļi, kas var šīs ziņas apšaubīt. [..] neparedzot regulējumā personas līdzdarbību, visiem grozījumiem būs vairāk deklaratīvs raksturs”.[42]

Izsakoties par priekšlikumu Nr. 6 un Nr. 7., J. Stukāns norādīja, ka priekšroka dodama Tieslietu ministrijas priekšlikumam Nr. 7, jo, viņaprāt, priekšlikums Nr. 6 varētu tikt atzīts par Satversmei neatbilstošu saistībā ar priekšlikumā ietverto apgriezto pierādīšanas pienākumu attiecbā uz noziedzīgā nodarījuma sastāva elementu.[43]

Arī A. Judins piedāvāja turpmākajam darbam atbalstīt tieši Tieslietu ministrijas priekšlikumu Nr. 7.[44]

Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes 1. nodaļas priekšniece I. Gise izteica iebildumus minētā kopsakarā, paskaidrojot, kad persona tiek atzīta par aizdomās turēto, mantas noziedzīgā izcelsme parasti jau ir pierādīta. Tādējādi tieši personas līdzdarbošanās pienākums ir centrālais jautājums šajos priekšlikumos.[45]

Arī E. Siliņa pavienojās nule kā minētajam viedoklim, norādot, ka diskusijas šajos jautājumos tika rosinātas ar mērķi veicināt personas sadarbību izmeklēšanas laikā.[46]

Šajā sēdē kvoruma neesamības dēļ jautājums par Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas redakciju netika izlemts.[47] Tomēr 2019. gada 30. aprīlī tika nobalsots atbalstīt likumprojektu un nodot to izskatīšanai Juridiskajai komisijai pirmajam lasījumam.[48]

Tādējādi pēc iepriekš minētajām diskusijām 2019. gada 15. maijā Juridiskā komisija iesniedza Saeimai izskatīšanai izstrādāto likumprojektu “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”.[49] Ar šo likumprojektu tika ierosināts izdarīt grozījumus Kriminālprocesa likuma: “125. pantā: papildināt pirmo daļu ar jaunu 7. punktu šādā redakcijā: “7) ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu konstatēts fakts, ka manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu.”; papildināt pantu ar trešo daļu šādā redakcijā: “(3) Ja persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, ir uzskatāms par pierādītu, ka finanšu līdzekļiem vai citai mantai visticamāk ir noziedzīga izcelsme, ja vien persona ticami neizskaidro vai nepamato finanšu līdzekļu vai citas mantas likumīgo izcelsmi.”

Likumprojekta anotācijā Saeimas Juridiskā komisija rezumējot visu būtisko, kas tika apspriests Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdēs: “[..] nolūkā radīt efektīvu mehānismu legalizēšanas fakta (KL 195. pantā un 314. pantā ietvertais nozieguma sastāvs), tostarp “stand alone” gadījumos pierādīšanai, likumprojekts paredz KPL 125. panta (Legālā prezumpcija) papildināšanu ar trešo daļu, kas definē jaunu fakta legālo prezumpciju. Proti, izpildoties būtiskiem priekšnosacījumiem – procesa virzītājs ir savācis pierādījumus (“sākuma” pierādījumus (prima facie)), kas ir pietiekami aizdomu izvirzīšanai vai arī personas saukšanai pie kriminālatbildības par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu (KL 195. pants un KL 314. pants) un vienlaikus ir pierādījis visticamāk mantas (tostarp noziedzīgi iegūtu līdzekļu) noziedzīgo izcelsmi, un ja vien persona ticami neizskaidro vai nepamato finanšu līdzekļu vai citas mantas likumīgo izcelsmi, tiek uzskatīts (prezumēts) par pierādītu, ka finanšu līdzekļiem vai citai mantai visticamāk ir noziedzīga izcelsme. Jaunā fakta legālā prezumpcija ir attiecināma vien uz personām, kuras tiek turētas aizdomās un turpmāk sauktas pie kriminālatbildības par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Turklāt likumprojekta mērķis ir arī piemērot šo prezumpciju gadījumos, ja persona sākotnēji netika atzīta par aizdomās turēto, bet kriminālvajāšanas laikā procesa virzītājs (prokurors) ir savācis pietiekamus pierādījumus šādas personas saukšanai pie kriminālatbildības – “Ja persona tiek turēta aizdomās vai apsūdzēta [..]”. Likumprojektā ietvertā norma (KPL 125. panta trešā daļa) personas pierādīšanas pienākumu attiecina tikai uz mantu – skaidrot mantas likumīgo izcelsmi, proti, kādā veidā persona ir bijusi pārliecināta, ka tā saņēma valdījumā likumīgi iegūtu mantu, turklāt kā pienākums no valsts puses (izmeklētāja, prokurora) ir paredzēta arī sākotnējo pierādījumu esamība, lai nodrošinātu aizdomu vai apsūdzības izvirzīšanu. Tiek paredzēts, ka persona, kura pakļauta šās normas iedarbībai pilnā mērā var realizēt savas tiesības uz aizstāvību, tā zina par izvirzītājām aizdomām vai apsūdzības apjomu. [..]”.

2019. gada 23. maija Saeimas sēdē Juridiskās komisijas vārdā J. Strīķe skaidroja, ka “Kriminālprocesa likuma grozījumu būtība ir nodrošināt iespēju atbildīgajām iestādēm rezultatīvi veikt izmeklēšanu procesos par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. [..] Runājot par fakta legālo prezumpciju (saistībā ar Kriminālprocesa likuma 125. panta papildināšanu ar trešo daļu), vēlos papildus uzsvērt, ka tā ir attiecināma tikai uz mantu, uzliekot personai pienākumu skaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi. Turklāt tas nebūs pienākums jebkurai personai, bet gan tādai, kura atzīta par aizdomās turamo vai ir apsūdzēta par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Tātad procesa virzītājam jābūt jau savāktiem sākotnējiem pierādījumiem kriminālprocesā, lai viņš varētu pierādījumu nastu par mantas likumīgu izcelsmi pārlikt uz personas pleciem. Personas tiesības uz aizstāvību nekādā veidā netiek ierobežotas. Vēlos vēl uzsvērt, ka attiecībā uz pārējām noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm saglabājas nevainīguma prezumpcijas princips”.[50]

2019. gada 23. maija Saeimas sēdē likumprojekts tika atbalstīts 1. lasījumā, nosakot termiņu priekšlikumu iesniegšanai līdz 2019. gada 7. jūnijam.

Turpinot darbu pie likumprojekta izskatīšanas laikā Saeimā pēc pirmā lasījuma, 2019. gada 22. jūnija Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē[51] tika izskatīti trīs priekšlikumi, taču tie neattiecās uz Kriminālprocesa likuma 125. panta papildināšanu ar trešo daļu.[52] Juridiskā komisija bez diskusijām atbalstīja Juridiskā biroja priekšlikumus, virzot likumprojektu Saeimai uz otro lasījumu.[53]

Arī Saeima otrajā lasījumā bez diskusijām atbalstīja likumprojektu.[54] Tādējādi Saeima atbalstīja sākotnēji jau uz pirmo lasījumu iesniegto priekšlikumu par Kriminālprocesa likuma 125. panta papildināšanu ar trešo daļu nemainītā redakcijā.

2019. gada 1. oktobrī notika Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēde pirms likumprojekta trešā lasījuma.[55] Sēdes laikā notika diskusijas par iesniegtajiem priekšlikumiem. Ņemot vērā to, ka pirmais priekšlikums netika atbalstīts, autore to neaplūkos, pievēršoties otrajam priekšlikumam, kuru iesniedza 13. Saeimas deputāts Armands Krauze: “[i]zslēgt likumprojekta 2. panta otro daļu (par likuma 125. panta papildināšanu ar trešo daļu)”.[56]

A. Krauze skaidroja, ka “no piedāvātās normas redakcijas izriet, ka personas klusēšana dod pamatu secinājumam par finanšu līdzekļu noziedzīgo izcelsmi, un līdz ar to personu var saukt pie kriminālatbildības par šādu līdzekļu legalizāciju. Tas ir rupjš nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpums. Pirmkārt, personai nav jāpierāda savs nevainīgums (tā ir klasiska šī principa sastāvdaļa). Otrkārt, par tiesībām klusēt īpaši ir uzsvērts Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvā (ES) 2016/343 (2016. gada 9. marts) par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā. Direktīva aicina dalībvalstīm savos likumos iestrādāt vairākas prasības, piemēram. 7. panta piektajā daļā teikts: “Tas, ka aizdomās turētie un apsūdzētie izmanto tiesības klusēt vai tiesības neliecināt pret sevi, netiek vērsts pret tiem, un šo faktu neuzskata par pierādījumu tam, ka tie ir izdarījuši konkrēto noziedzīgo nodarījumu.”[57]

Minētā kopsakarā A. Judins atgādināja, ka diskutējot iepriekšējās sēdēs, pat netika izteikta tāda domā, ka personas klusēšana tiktu uzskatīta kā pierādījums par mantas noziedzīgo izcelsmi. Uzsvēra, ka tas tā nevar notikt.[58]

I. Gratkovska arī vērsa uzmanību uz Saeimas otrajā lasījumā atbalstīto Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas redakciju, proti, “[..] no piedāvātās redakcijas satura nav skaidri saprotams, vai procesa virzītājam būs jāsavāc pierādījumi par mantas likumīgo izcelsmi, kā to paredz KPL 124. panta sestā daļa, pirms šīs prezumpcijas piemērošanas, jeb šo prezumpciju varēs piemērot, kad persona tiks atzīta par aizdomās turēto vai apsūdzēto par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju bez papildu pierādījumiem. Otrkārt, [..] šī prezumpcija strādās tikai pie KL 195. panta lietā, [bet] tie nav vienīgie gadījumi, kad manta ir atzīstama par noziedzīgi iegūtu. [..] ir ļoti daudz lietu, kur legalizācijas nav, vai to nevar pierādīt, bet ir manta, piemēram, krāpšana vai zādzība, līdz ar to veidosies situācija, ka attiecībā uz legalizāciju veidosies viens standarts, bet uz citiem – cits. Treškārt, [..] šeit nav aptverti visi subjekti, kas varētu būt saistīti ar noziedzīgi iegūtas mantas legalizāciju un pie kuriem var glabāties šī manta”.[59]

Šajā dienā diskusijas tika pārtrauktas saistībā ar plānoto Juridiskās komisijas sēdi.

2019. gada 22. oktobrī tika turpināts skatīt Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē likumprojektu pirms trešā lasījuma.[60]

Kā pirmais jautājums tika izskatīts jau iepriekš minētais A. Krauzes priekšlikums. To neatbalstīja ar balsu vairākumu. Savukārt, saistībā ar grozījumiem Kriminālprocesa likuma 125. pantā diskusijas turpinājās. Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktora vietnieks Uldis Zemzars norādīja: “pēc iepriekšējās apakškomisijas sēdes tika rīkotas vairākas tikšanās ar ģenerālprokuratūras pārstāvjiem, [..] kā rezultātā tika izstrādātas divas jaunas [redakcijas] KPL 125.panta trešajai daļai, proti, Ģenerālprokuratūras atbalstītā redakcija un Tieslietu ministrijas atbalstītā redakcija. [..] abās redakcijās ir kopīga daļa, par kuru vairs nav domstarpību, proti, par to, ka procesa virzītājam saskaņā ar šīm redakcijām ir tomēr jāiegūst pierādījumi par to, ka mantai visdrīzāk ir noziedzīga izcelsme, un nepietiek ar apsūdzētā vai aizdomās turētā statusa noteikšanu personai. Līdz ar to par mantu ir jābūt savāktam noteiktam pierādījumu kopumam. [..] abas redakcijas ir attiecināmas [..] uz jebkuru kriminālprocesā iesaistīto personu, kā jau tas šobrīd ir noteikts KPL 126. panta trešajā prim daļā. Attiecībā uz Ģenerālprokuratūras redakciju [..] Tieslietu ministrija iebilst pret vārdiem “ar kuru veiktas legalizēšanas darbības”, jo Tieslietu ministrijas ieskatā, prezumpcijai ir jāattiecas uz jebkādu mantu, kas ir iegūta noziedzīga nodarījuma rezultātā, neatkarīgi, vai ar to ir veiktas legalizēšanas darbības. [..] Ģenerālprokuratūras piedāvātā redakcija būs attiecināma tikai uz gadījumiem, kad būs izdarītas Krimināllikuma (turpmāk – KL) 195. pantā paredzētais noziedzīgais nodarījums [..]. [P]raksē var rasties nošķiršanas problēmas, proti, kurā gadījumā ir piemērojama šī prezumpcija un kurā gadījumā manta ir atzīstama par noziedzīgi iegūtu saskaņā ar KPL 124. panta sesto daļu un KPL 126. panta trešo prim daļu. Līdz ar to Tieslietu ministrijas piedāvātais variants aptver jebkādus noziedzīgus nodarījumus, kuru ietvaros ir jāpierāda mantas noziedzīgā izcelsme”[61] [autores izcēlumi].

J. Juriss minētā kopsakarā skaidroja, ka “[..] prezumpcija paredz tos gadījumus, kad tiek uzskatīts, ka tieši manta ir noziedzīgi iegūta [..]. [P]irmkārt; noteikts pierādījumu kopums, kas procesa virzītājam dod pieņēmumu par pamatu, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme; otrkārt, kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot mantas likumīgo izcelsmi. [..] neviens spēkā esošais regulējums [..], izņemot KPL 125. pantu, neregulē situāciju attiecībā uz gadījumiem, kad personas rīcībā mantas nav. Līdz ar to profesionālas naudas atmazgāšanas gadījumā, kriminālprocesā joprojām ir robs, ko Ģenerālprokuratūra piedāvā aizpildīt ar piedāvāto redakciju. [..] KPL 125. panta trešās daļas tvēruma konteksts ir apskatāms trijos virzienos.

Pirmkārt, pēc subjektu loka, proti, uz kurām personām pienākums ir attiecināms. [..] [O]trā lasījuma redakcijā tika iezīmēts divu personu subjektu loks, proti, aizdomās turētais un apsūdzētais jeb tādas personas, kurām ir skaidras tiesības uz aizstāvību KPL 20. panta izpratnē. Jo ar to brīdi, kad tiek izteikts pieņēmums par personas iespējamā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu, persona spēj skaidrot savu rīcību, ja viņai šāda vēlme ir. Savukārt, kad šāda pieņēmuma nav, piemēram, lieciniekam vai personai, pret kuru uzsākts kriminālprocess, kur lēmums ir izteikts vienā vai divās rindiņās, personai var vispār nebūt skaidra priekšstata pret ko aizstāvēties un kas ir jāskaidro.

Otrkārt, pēc noziedzīgu nodarījumu loka, proti, uz kādiem noziedzīgiem nodarījumem norma ir attiecināma. [..] [Š]ajā jautājumā Ģenerālprokuratūras un Tieslietu ministrijas viedokļi atšķiras, jo Tieslietu ministrija uzskata, ka regulējumu varētu attiecināt uz jebkuru noziedzīgu nodarījumu, savukārt Ģenerālprokuratūra uzskata, ka tikai uz konvenciāla rakstura noziedzīgiem nodarījumiem. [..] [R]unājot par naudas atmazgāšanu, tad sākums vienmēr ir manta, proti, manta tiek legalizēta noziedzīga nodarījuma rezultātā. Citu noziedzīgu nodarījumu gadījumā ir pretēja situācija, proti, sākotnēji ir noziedzīga darbība, kā rezultātā parādās manta. Līdz ar to tas, ko piedāvā Tieslietu ministrija, ir zaglim uzreiz prasīt, vai viņš ir izdarījis zādzību, jo sākotnēji ir zināma tikai pati šī darbība. Savukārt legalizācijas ietvaros ir otrādāk – no mantas uz legalizācijas sastāvu, līdz ar to, kad procesa virzītājam ir pietiekams pierādījumu kopums par to, ka persona ir veikusi legalizācijas darbības, kuru ietvaros jau figurē manta, kas nozīmē, ka pierādījumu kopums ir attiecināms arī uz mantu, tikai tad procesa virzītājs vēršas pie personas un lūdz skaidrojumu par konkrētu mantu, kura ir pierādījumu kopuma sastāvdaļa. [..] [N]av pieņemami, ka procesa virzītājam nekas nav zināms par noziedzīgu darbību, bet viņš vēršas pie personas ar lūgumu skaidrot, jo tā ir acīmredzami nesamērīga iejaukšanās konstitucionālajās tiesībās, tostarp tiesībās uz aizstāvību, kuras šajā situācijā persona faktiski nevar realizēt.

Treškārt, pēc pienākuma iestāšanās sākuma brīža, proti, ar kuru brīdi personai iestājas pienākums skaidrot mantas izcelsmi. [..] [P]amatpierādījumu esamība un pienākumu izpildes priekšnosacījums. [..] [T]ikai tad, kad persona saprot tai izvirzīto aizdomu apjomu, persona spēj skaidrot, kāda ir bijusi mantas izcelsme, lai gan uz to brīdi manta vairs nav personas rīcībā”.[62] [autores izcēlumi].

Minētā kopsakarā autore vērš uzmanību J. Stukāna sacītajam, kas sekoja uzreiz pēc J. Jurisa iepriekš plaši izklāstītā skaidrojuma: “[V]ai prezumpcija nebūs attiecināma uz KPL 59. nodaļu, kad legalizācijas lietā nebūs aizdomās turētā. Pēc Ģenerālprokuratūras skaidrojuma saprot, ka nē, kas ir pareizi un atbalstāmi. Aicina pievērst uzmanību otrajā lasījumā atbalstītajai redakcijai KPL 124. pantā sestajā daļā, kas attiecas uz abiem procesiem, turklāt tur nav nekādu ierobežojumu par noziedzīga nodarījuma veidu, jo runa ir par mantas izcelsmi. Par personas tiesībām uz aizstāvību: aicina pievērst uzmanību KPL 356. pantam, kur pēc Ģenerālprokuratūras lūguma tiek iestrādāts pienākums jebkurai personai 45 dienu laikā iesniegt mantas likumīgās izcelsmes pierādījumus, regulējums netiek ierobežots ar atsevišķiem noziedzīgiem nodarījumiem. Skaidro, ka kompromiss ir visu otrajā lasījumā jau atbalstīto grozījumu (124., 125., 126., 356. pants) apkopojums. Kā aizstāvības momentu uzsver, ka procesa virzītājs ar pierādījumiem pierādīs apgalvojumu, ka manta, visticamāk, ir noziedzīgi iegūta. Runājot par procesā iesaistīto personu, piemin KPL 111.¹pantu, kas nosaka, ka gadījumā, ja procesuālo darbību rezultātā ir ierobežotas vai atņemtas īpašnieka vai likumīgā valdītāja tiesības rīkoties ar mantu un ja šai personai nav šajā likumā noteikto tiesību uz aizstāvību, tad aizskartās mantas īpašniekam ir tiesības iesniegt dokumentus, pierādījumus, sūdzības par amatpersonu rīcību vai lēmumiem, turklāt ir tiesības iesniegt gan apelācijas, gan kasācijas sūdzību. Līdz ar to saistība tikai ar aizdomās turēto nav nepieciešama.”[63]

Taču J. Juriss, oponējot J. Stukānam, norādīja, ka “[..] nav korekti salīdzināt ar citām grozītajām KPL normām, jo KPL 126. panta trešās prim daļas redakcijā vārdi “rīkoties ar mantu” nozīmē, ka personas rīcībā ir manta. Līdz ar ko neviena norma neregulē gadījumus, kad caur bankām plūst miljoniem “netīrās” naudas, jo norma attiecas tikai uz gadījumu, kad pie personas faktiski atrodas manta. Par prezumpciju: pie kādiem apstākļiem ir prezumējums, ka personas rīcībā esoša manta (uzsvars uz personas rīcību ar mantu) ir noziedzīgi iegūta”.[64]

Minētā kopsakarā arī deputāts J. Iesalnieks vērsa uzmanību uz apstākli, ka Saeima otrajā lasījumā atbalstīja Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas redakciju, kas bija attiecināta tikai uz aizdomās turēto un apsūdzēti kriminālprocesā, tādējādi nav izprotamas diskusijas par nepieciešamību paplašināt subjektu loku.[65]

Uz nule kā paustajiem apsvērumiem J. Juriss atbildēja, skaidrojot, ka “būtu jābūt skaidram izejas punktam, vismaz runājot par personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību, proti, par kurām jau ir izteikts noteikts pieņēmums. Uzsver, ka Tieslietu ministrija kategoriski uzstāj uz visaptverošu normas tvērumu attiecībā uz subjektiem (arī liecinieki), un kompromisa rezultātā nonāca pie redakcijas, kur vienīgais ierobežojums, kas norāda atpakaļ uz personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību, ir vārdi “pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme”. [..] [P]ieņēmumi kriminālprocesā tiek iedalīti vairākos līmeņos: uzsākot procesu, izvirzot aizdomas un apsūdzot”.[66]

Tādējādi Ģenerālprokuratūras priekšlikums par Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas regulējumam pakļauto subjektu loku tika paplašināts tiktāl, ciktāl tas tomēr attiecas uz subjektiem, kuriem ir tiesības uz aizstāvību, neaprobežojoties vien ar aizdomās turētā un apsūdzētā statusu.

Savukārt E. Siliņa vērsa uzmanību uz aspektu, ka būtiski ar Krimināllikuma 125. panta trešās daļas regulējumu ir aptvert gadījumus, kad manta ir pie trešajām personām, tādējādi nepieciešams paplašināt to subjektu loku, uz kuriem būtu attiecināma prezumpcija.[67] Saeima pirmajā un otrajā lasījumā atbalstīja Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas redakciju, kas attiecināma vien uz aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem, savukārt praksē, kā norādīja R. Siliņa, problēmas sagādā pierādīšanas aspekti, kad manta atrodas pie trešās personas.

Taču E. Siliņas priekšlikums netika atbalstīts turpmāk minēto apsvērumu dēļ. J. Stukāns, izsakoties uzreiz pēc E. Siliņas, norādīja: “ka otrajā lasījumā atbalstītā redakcija nav pieņemama. Aicina izslēgt šobrīd panta trešo daļu un pēc diskusijām iesniegt attiecīgo priekšlikumu likumprojektam “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” (Nr. 427/Lp13), kas šobrīd ir pieņemts pirmajā lasījumā un vēl būs skatāms divos lasījumos”.[68] Arī L. Millere un A. Judins uzsvēra, ka Saeimas otrajā lasījumā atbalstītā redakcija nav virzāma uz trešo lasījumu. Turklāt A. Judins nepārprotami un tieši norādīja, pirms aicināšanas balsot: “[..] otrajā lasījumā atbalstītā redakcija nav atstājama, bet ir jāizvēlas viena no piedāvātajām redakcijām (Ģenerālprokuratūras vai Tieslietu ministrijas redakcija). Atgādina, ka ir divi turpmākās darbības virzieni: saglabāt otrā lasījuma tvērumu vai paplašināt normas tvērumu. Uzskata, ka diskusija par paplašinājumu šobrīd [uz trešo lasījumu] nav iespējama, tas būtu diskutējams cita likumprojekta ietvaros, līdz ar to atbalsta prokuratūras piedāvāto redakciju”.[69]

A. Judins, pēc tam, kad bija nocitējis Ģenerālprokuratūras piedāvāto Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas redakciju, aicināja Apakškomisiju balsot par Ģenerālprokuratūras piedāvāto versiju, ko ar piecām balsīm “par” Apakškomisija arī atbalstīja iesniegšanai Saeimai uz trešo lasījumu.[70]

Tādējādi, autores ieskatā, no sākotnēji Saeimā atbalstītās Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas redakcijas, kas bija attiecināta vienīgi uz aizdomās turēto un apsūdzēto, Ģenerālprokuratūras jaunā piedāvātā Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas redakcija aptver visus Kriminālprocesa likumā paredzētos subjektus, kuriem ir tiesības uz aizstāvību, tādējādi nepārkāpjot tās robežas attiecībā uz subjektu loku, ko Saeima bija atbalstījusi pirmajā un otrajā lasījumā.

Šajā sēdē tika atbalstīta tieši Ģenerālprokuratūras piedāvātā Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas redakcija: “Ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot mantas likumīgo izcelsmi un, ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme”.

Pēc balsojuma veikšanas Apakškomisijas sēdē, apkopojot diskutēto, tika uzsvērts:

“G. Daudze [..]: lai piemērotu atbalstīto KPL 125. panta trešo daļu, ir jāizpildās diviem nosacījumiem kumulatīvi, proti, persona nespēj ticami izskaidrot mantas izcelsmi, un pierādījumu kopums dod pamatu procesa virzītājam pamatu atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme.

J. Strīķe piekrīt, bet papildina, ka ir arī svarīgs trešais nosacījums, proti, tā ir manta, ar kuru ir veiktas legalizēšanas darbības.

J. Stukāns uzsver, ka šo prezumpciju nevar attiecināt uz KPL 59. nodaļu, tā darbosies, tikai izskatot lietu pēc būtības, par ko liecina vārdi “ar kuru veiktas legalizēšanas darbības”, kas ir jāpierāda, un to pierādīt var, tikai izskatot lietu pēc būtības”.[71] [autores izcēlumi].

Tādējādi, nevienam nevajadzētu būt jebkādām šaubām par to, ka, lai piemērotu Kriminālprocesa likuma 125. panta trešo daļu atbalstītajā redakcijā, nepieciešams kumulatīvi konstatēt:

1. persona nespēj ticami izskaidrot mantas izcelsmi;
2. iegūts pierādījumu kopums par manas noziedzīgo izcelsmi;
3. ar mantu ir veiktas legalizēšanas darbības

Būtiski minēt, ka šajā sēdē nepārprotami tika arī noteikts, ka Ģenerālprokuratūras piedāvātā Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas redakcija viennozīmīgi nav attiecināma uz Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā izskatāmajām lietām. Turklāt no diskusijām konstatējams, ka Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā paredzētā fakta legālā prezumpcija attiecināma vienīgi uz tiem subjektiem, kuriem ir tiesības uz aizstāvību.

2019. gada 6. novembrī notika Juridiskās komisijas sēde,[72] kuras darba kārtībā bija arī likumprojekta “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” izskatīšana pirms trešā lasījuma.

A. Judins, referējot Juridiskajā komisijā par paveikto darbu Apakškomisijā, aicināja atbalstīt Apakškomisijas priekšlikumu, veidojot to kā Juridiskās komisijas priekšlikumu.[73]

Pēc diskusijām, kas noslēdzās ar aicinājumu iepazīties ar Apakškomisijas protokolos izklāstītajiem apsvērumiem par Ģenerālprokuratūras redakcijas atbalstīšanu kā kompromisa variantu, Juridiskā komisija vienbalsīgi nolēma virzīt Apakškomisijā atbalstīto Ģenerālprokuratūras piedāvāto Kriminālprocesa likuma 125. panta trešās daļas redakciju likumprojektā “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” (Nr. 315/Lp13) nodošanu Saeimai trešajam lasījumam.[74]

2019. gada 21. novembrī Saeima bez jebkādām diskusijām pieņēma likumprojektu “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”.[75]

Ņemot vērā likumdevēja skaidri izteikto gribu, nevar piekrist 2025. gada 14. marta Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2022-32-01 paustajam secinājumam, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas ietvaros uzsāktā procesā par mantu ir piemērojama Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā ietvertā prezumpcija par mantas noziedzīgo izcelsmi.

Būtiski uzsvērt, ka spēkā esošais Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā ietvertais regulējums ir Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras izstrādātais priekšlikums. Turklāt Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē tika skaidrots ne tikai tas, ka šī tiesību norma nav piemērojama Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā izskatāmajās lietās, bet arī tas, ka jebkurā gadījumā procesa virzītājam ir pienākums iegūt pierādījumu kopumu, kas liecina par mantas noziedzīgo izcelsmi. Turklāt, autores ieskatā, Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā paredzētā fakta legālā prezumpcija attiecināma vien uz tiem subjektiem, kuriem ir tiesības uz aizstāvību, bet ne citiem. Par minēto liecina

Cita starpā jānorāda, ka neviens no Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2022-32-01 norādītajiem nacionālajiem un starptautiskajiem normatīvajiem aktiem neparedz mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu vienīgi tamdēļ, ka ar to pirmšķietami veiktas legalizēšanas darbības.

Piemēram, nule kā minētajā spriedumā vairākkārt ietvertas atsauces uz 2005. gada 16. maija Eiropas Padomes konvencijas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu, kā arī šo līdzekļu meklēšanu, izņemšanu un konfiskāciju (turpmāk – Varšavas konvencija). Varšavas konvencijas preambulā nepārprotami norādīts, ka krimināltiesību politikas mērķis ir aizsargāt sabiedrību un viena no metodēm ir “atņemt noziedzniekiem noziedzīgi iegūtos līdzekļus un nozieguma rīkus”.

Varšavas konvencijas 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā skaidrots, ka ar terminu “noziedzīgi iegūti līdzekļi” saprot jebkāda veida ekonomisku ieguvumu, kas tieši vai netieši rodas vai ir iegūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu. Saskaņā ar šā paša panta 1. punkta b) apakšpunktā norādīto, noziedzīgi iegūti līdzekļi var būt jebkāda veida īpašums. Savukārt termins “predikatīvais nodarījums” e) apakšpunktā skaidrots, kā jebkāds noziedzīgais nodarījums, kura rezultātā tiek iegūts legalizēšanas priekšmets, kas pakļaujas konfiskācijai atbilstoši Varšavas konvencijas 9. pantam.

Lai gan saskaņā ar Varšavas konvencijas 9. panta 5. punkta nosacījumiem vienlaicīga vai iepriekšēja notiesāšana par predikatīvā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu nav priekšnoteikums, lai personu varētu notiesāt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, taču saskaņā ar Varšavas konvencijas 9. panta 6. punkta prasībām, noteikti ir jāpierāda, ka īpašums iegūts, izdarot predikatīvu nodarījumu. Lai arī valstīm nav izvirzīta prasība precīzi pierādīt, ar kuru noziegumu ir saistīta legalizētā manta, taču viennozīmīgi valstis nav atbrīvotas no pienākuma vispār pierādīt faktu, ka legalizācijas priekšmets iegūts, izdarot predikatīvo noziedzīgo nodarījumu.

Vēl jo vairāk, Varšavas konvencijas 9. panta septītais punkts noteic pienākumu ikvienai dalībvalstij nodrošināt to, “ka predikatīvie nodarījumi saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju attiecas arī uz tādām darbībām, kuras veiktas citā valstī, kuras šajā citā valstī ir uzskatāmas par nodarījumu un kuras būtu uzskatāmas par predikatīvu nodarījumu, ja tās būtu veiktas pirmajā minētajā valstī. Ikviena dalībvalsts kā vienīgo priekšnoteikumu var noteikt to, ka attiecīgās darbības būtu uzskatāmas par predikatīvu nodarījumu tad, ja tās būtu veiktas šajā valstī”.

Taču šobrīd, pēc Varšavas konvencijā ietverto valstīm uzlikto pienākumu ieviešanas nacionālajā tiesiskajā regulējumā, tiek postulēts viedoklis, turklāt to pamatojot ar Varšavas konvencijas 9. pantu, ka vispār nav nepieciešams iegūt jebkādas ziņas par predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, tā esību, lai varētu izteikt apgalvojumu, ka ar predikatīvā noziedzīgā nodarījuma rezultātā iegūto mantu veiktas legalizēšanas darbības.

Krimināllikuma 195. pantā (arī Krimināllikuma 314. pantā) paredzēto noziedzīgo nodarījumu var izdarīt tikai un vienīgi ar noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, proti, tādiem, kas tieši vai netieši radušies vai iegūti predikatīvā noziedzīgā nodarījuma rezultātā. Tādējādi rīcība ar mantu vien nevar kalpot par pamatu konstatējumam par tās noziedzīgo izcelsmi, turklāt nav pat iespējams identificēt to, vai manta ir tieši vai netieši iegūta noziedzīgā nodarījuma rezultātā (piem. izkrāpta), vai tā ir tieši vai netieši radusies noziedzīgā nodarījuma rezultātā (piem., finanšu līdzekļi iegūti cilvēku tirdzniecības rezultātā).

Varšavas konvencijas 1. panta a) apakšpunktā skaidrots, ka “ar terminu “noziedzīgi iegūti līdzekļi” saprot jebkāda veida ekonomisku ieguvumu, kas tieši vai netieši rodas vai ir iegūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu”.

Tādējādi Varšavas konvencijā noteikts, ka par noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem atzīstami tādi, kas:

• tieši radušies, izdarot noziedzīgu nodarījumu;
• netieši radušies, izdarot noziedzīgu nodarījumu;
• tieši iegūti, izdarot noziedzīgu nodarījumu vai
• netieši iegūti, izdarot noziedzīgu nodarījumu.

Savukārt Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmā daļa noteic, ka “[n]oziedzīgi iegūta manta ir jebkāds ekonomisks labums, kas personas īpašumā vai valdījumā tieši vai netieši nonācis noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rezultātā”. Tādējādi netiek izšķirts noziedzīgi iegūtas mantas izcelsmes veids, bet gan vien tas, kā noziedzīgi iegūtā manta nonākusi personas īpašumā vai valdījumā – tieši vai netieši. Jānorāda, ka tas ir būtisks aspekts, jo tikai tāda manta, kas iegūta noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas rezultātā saskaņā ar Krimināllikuma 70.¹¹ panta ceturto daļu būtu jāatdod tās īpašniekam vai likumīgajam valdītājam, savukārt manta, kas radusies noziedzīgā darbībā, būtu pakļaujama konfiskācijai.

Lai gan loģiski būtu Krimināllikuma turpmākajos pantos vai tā daļās sagaidīt likumdevēja skaidrojumu jēdzieniem “tieši nonācis” un “netieši nonācis”, taču Krimināllikuma 70.¹¹ panta pirmajā prim daļā skaidrots kas cits. Proti, “netieša noziedzīgi iegūta manta”, ar ko saprot tādu ekonomisko labumu, kas radies būtībā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas rezultātā, kā to paredz arī Varšavas konvencijas 5. panta 1. punkta a) apakšpunkts.

Atzīstot mantu par noziedzīgi iegūtu, nepieciešams norādīt Krimināllikumā paredzētu materiāltiesisko pamatojumu, taču to nav iespējams juridiski konstatēt, ja mantas noziedzīgā izcelsme tiek pamatota vien ar Krimināllikuma 195. panta paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva objektīvās puses pazīmēm.

Nedz Varšavas konvencijā, nedz arī Krimināllikumā nav ietvertas tādas tiesību normas, kas paredzētu mantu atzīt par noziedzīgu tikai tamdēļ vien, ka formāli konstatējamas legalizēšanas darbības.

Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2022-32-01 ietverta atsauce uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra regulu 2018/1805 par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpējo atzīšanu (turpmāk – Regula Nr. 2018/1805).

Jāuzsver, ka Regulas Nr. 2018/1805 2. panta 4. apakšpunktā ietvertā “noziedzīgi iegūtu līdzekļu” definīcija skaidri un nepārprotami norāda uz līdzekļu saistību ar noziedzīgu nodarījumu –““noziedzīgi iegūti līdzekļi” ir jebkāds saimniecisks ieguvums, kas tieši vai netieši gūts, izdarot noziedzīgu nodarījumu, to veido jebkāda veida īpašums un tas ietver tiešu noziedzīgi iegūtu līdzekļu turpmāku atkārtotu ieguldīšanu vai pārveidošanu un jebkādus vērtīgus labumu”.

Vēl jo vairāk jāuzsver, ka tiesa, izskatot procesu par mantu Kriminālprocesa likuma 59. nodaļas kārtībā nav gluži procesa virzītājs saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 27. panta tvērumu. Minēto nereti apstiprina pati tiesa, norādot, ka tā nav procesa virzītājs, kura kompetencē būtu tiesības lemt jautājumus par izmeklēšanas darbību nepieciešamību un to veikšanu kā tādu. Šādai nostājai pievienojusies arī Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija, piemēram, izskatot pieteikto lūgumu par rokraksta ekspertīzes noteikšanu, norādot, ka “[..] Kriminālprocesa likuma 193. pants nosaka procesa virzītāja tiesības noteikt ekspertīzi – apgabaltiesa, iztiesājot procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, nav atzīstama par procesa virzītāju, pie tam šāda kompetence neizriet no Kriminālprocesa likuma 629. panta”.[76]

Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā norādīts, ka prezumpcija par mantas noziedzīgo izcelsmi ir vienīgi procesa virzītāja prerogatīva, ko ar īpašu nolūku piešķīra likumdevējs, procesa virzītājam izskatot kriminālprocesu pēc būtības un pieņemot galējo nolēmumu lietā. Un nav izšķirošas nozīmes, vai tiek pieņemts prokurora priekšraksts par sodu, tiek noslēgta vienošanās par sodu, kuras tiesiskumu pārbauda tiesa, vai tiesai pašai iztiesājot krimināllietu pēc būtības ar vai bez pierādījumu pārbaudes.

Ja visu apstākļu objektīvas izvērtēšanas gaitā procesa virzītājs konstatē, ka kumulatīvi ir izpildījušies Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā ietvertie obligāti konstatējamie priekšnoteikumi, būtu pirmšķietami tiesisks pamats procesa virzītāja prezumpcijai par mantas noziedzīgo izcelsmi. Taču likumdevējs ar tamlīdzīgām tiesībām nav apveltījis tiesu, kuras kompetencei piekritīgs Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā regulētais process par noziedzīgi iegūtu mantu.

Taču izskatītajā lietā Nr. 2022-32-01, kas rezultējās ar 2025. gada 14. marta Satversmes tiesas spriedumu, vērojamas būtiskas atkāpes no līdz šim ierastās Satversmes tiesas izstrādātās metodoloģijas, kādā tiek vērtēta apstrīdēto tiesību normu konstitucionalitāte, tostarp, noskaidrojot “likumdevēja gribu” un tiesību normas tvērumu. Arī krimināltiesiskas sekas radošas prezumpcijas tiesisko aspektu konstitucionalitātes tvēruma vērtējums spriedumā nav rodams, lai gan arī tamlīdzīgs vērtējums būtu bijis dibināti sagaidāms.

Šobrīd secināms, ka Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2022-32-01 būtībā veikusi tiesību normu tālākveidošanu contra legem, kas atbilstoši tiesību doktrīnā paustajam uzskatam piemērojama netaisnīgu vai konkrētajiem apstākļiem neatbilstošu – neprecīzu – tiesību normu gadījumos.[77] Neraugoties uz to, tiesību doktrīnā nepastāv vienprātība par tiesas rīcības brīvības ietvariem pielietot contra legem metodi vai šīs juridiskās metodes piemērošanas robežām. Tādējādi tiesību piemērotāja nolēmums jebkurā gadījumā nedrīkstētu pārsniegt tiesību interpretācijas metožu izmantošanas robežās noskaidrotās jeb iztulkotās tiesību normas saturu.[78]

Termins contra legem tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “likumam pretējs”, “pret likumu vērsts”, “likumu pārkāpjošs”. No juridiskās terminoloģijas viedokļa ar jēdzienu contra legem tiek saprasta juridiskā metode, ko lieto gadījumos, pirmkārt, kad, ņemot vērā konkrētā dzīves gadījuma īpašos faktiskos apstākļus, likumam ir jāatkāpjas taisnīguma priekšā, jo likuma piedāvātais dzīves gadījuma risinājums ir netaisnīgs, un, otrkārt, kad vispār nav likumiska regulējuma konkrētā dzīves gadījuma izšķiršanai.[79] Citiem vārdiem sakot, pamatprasība minētās juridiskās metodes pielietošanai ir konkrētas tiesiskās un faktiskās situācijas esība, kuras taisnīgai noregulēšanai piemērojamā tiesību norma neatbilst tiesību sistēmā iedibinātajām tiesību garantijām. Līdz ar to visnotaļ diskutabla ir contra legem metodes vispārināta pielietošana, tādējādi mēģinot “notušēt” attiecīgā regulējuma acīmredzamos tiesiskuma defektus.

Šajā ziņā jāmin arī juridiskajā periodikā atzīmētais, ka tādā gadījumā runa ir “nevis vienkārši” par nesamērīgu rezultātu, jo domas par to parasti dalīsies, bet gan par “klaji” nesamērīgu rezultātu, ar to uzsverot, ka likuma noregulējums no taisnīguma viedokļa nav vienkārši uzskatāms tikai par (pamatoti) apšaubāmu, bet gan tas ir pretrunā ar sabiedrības vairuma taisnīguma izjūtu, kā rezultātā par likumā noteiktā risinājuma nesamērīgumu konkrētajā gadījumā pastāvētu – protams, tikai hipotētiski prezumējama – plaša vienprātība gan sabiedrībā, gan ekspertu aprindās”.[80] Aplūkotie tiesībteorētiskie apsvērumi Satversmes tiesas nolēmuma lietā Nr. 2022-32-01 kontekstā izvirza virkni plašākai polemikai pakļaujamu jautājumu, tajā skaitā – ciktāl pieļaujami ir tiesu varas institūciju mēģinājumi ar tiesību tālākveidošanas metožu pielietojumu būtībā “iestāties” likumdevēja vietā, tādējādi piedāvājot tādu tiesību normu iztulkošanas rezultātu un praktiskos paņēmienus, kas, vismaz pirmšķietami, gluži neatbilst likumdevēja iecerei šo normu izstrādes procesā.

Par daļu no minētajiem un citiem būtiskiem tiesību normu konstitucionalitātes vērtēšanas jābūtības aspektiem lasītāju uzmanībai jau drīzumā būs pieejami arī citu kolēģu raksti, kas šobrīd iesniegti publicēšanai izdevumam “Jurista Vārds”, šiem elementiem pievēršoties gan no aktuālās prakses novērtējuma prizmas, gan ieskicējot atsevišķas Eiropas Savienības tiesību mijiedarbības nianses. Autore cer, ka kolēģu publikācijās izvirzītie apsvērumi rosinās diskusiju gan tiesību zinātnieku lokā, gan eventuāli saistīs likumdevēja uzmanību, pievēršoties tiesiskuma un taisnīguma jēgpilnai, nevis iluzorai īstenošanai procesos par noziedzīgi iegūtu mantu. Jāuzsver, ka arī tiesības uz īpašumu ir vienas no Satversmē un starptautiskajos cilvēktiesības garantējošajos tiesību aktos nostiprinātajām fundamentālajām vērtībām, kas līdzvērtīgi pelna efektīvu valsts aizsardzību pret šo tiesību nepamatotiem un patvaļīgiem aizskārumiem vai pat to liegšanas pēc būtības.

[1] Satversmes tiesas 2020. gada 24. septembra spriedums “Par Krimināllikuma 316. panta pirmās daļas redakcijā, kas bija spēkā no 2004. gada 2. janvāra līdz 2013. gada 31. martam, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta otrajam teikumam”. 22. paragrāfs. Latvijas Vēstnesis, 28.09.2020., Nr. 187. Pieejams: https://www.vestnesis.lv/op/2020/187.9 [skatīts 16.03.2025.]

[2] Siliņa D. Satversmes tiesas spriedums rada pārdomas par tiesiskuma un cilvēktiesību nozīmi demokrātiskā sabiedrībā. Pieejams: https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/satversmes-tiesas-spriedums-rada-pardomas-par-tiesiskuma-un-cilvektiesibu-nozimi-demokratiska-sabiedriba-14333536

[3] 2019. gada 26. februāra Latvijas Republikas 13. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību apakškomisijas sēdes protokols Nr. 9, 6. lpp. Pieejams: http://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/4f09b9d91d560baac22583a800341ce7/$FILE/2019_02_26_8_30_JKKPA.pdf  

[4] Turpat, trešā rindkopa.

[5] Turpat, trešā rindkopa no apakšas.

[6] 2019. gada 26. februāra Latvijas Republikas 13. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību apakškomisijas sēdes protokols Nr. 9. 

[7] 2019. gada 26. februāra Latvijas Republikas 13. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību apakškomisijas sēdes protokols Nr. 9, 2. lpp.

[8] Turpat.

[9] Turpat.

[10] Turpat.

[11] Turpat.

[12] Turpat.

[13] 2019. gada 5. marta Latvijas Republikas 13. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību apakškomisijas sēdes protokols Nr. 10. Pieejams: http://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/4f7057c2b7579513c22583af0033e710/$FILE/2019_03_05_8_30_JKKPA.pdf  

[14] Turpat, 2. lpp.

[15] Turpat.

[16] Turpat, 3. lpp.

[17] Turpat, 4. lpp.

[18] 2019. gada 19. marta Latvijas Republikas 13. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību apakškomisijas sēdes protokols Nr. 13, 6. lpp. Pieejams: http://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/480ca49080227306c22583bd00285c36/$FILE/2019_03_19_8_30_JKKPA.pdf

[19] Turpat, 4. lpp.

[20] Turpat.

[21] Turpat.

[22] 2019. gada 2. aprīļa Latvijas Republikas 13. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību apakškomisijas sēdes protokols Nr. 15. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/555576bdd4d83d86c22583ca00343a28/$FILE/2019_04_02_8_30_JKKPA.pdf

[1] [23] Tabula pēc Krimināltiesību apakškomisijas sēdes par iespējamiem grozījumiem KPL. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/555576bdd4d83d86c22583ca00343a28/$FILE/pielikums.2019_04_02_8_30_JKKPA.pdf

[24] 2019. gada 2. aprīļa Latvijas Republikas 13. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību apakškomisijas sēdes protokols Nr. 15, 2. lpp.

[25] Turpat, 4. lpp.

[26] Turpat, 4.–5. lpp.

[27] Turpat, 2. lpp.

[28] Turpat, 3. lpp.

[29] Turpat, 4. lpp.

[30] 2019. gada 30. aprīļa Latvijas Republikas 13. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību apakškomisijas sēdes protokols Nr. 16. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/3b6c6f345ba52741c22583e60045609d/$FILE/2019_04_30_8_30_JKKPA.pdf

[1] Tabula pēc Krimināltiesību apakškomisijas sēdes par iespējamiem grozījumiem KPL (sēdei 30.04.2019.). Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/3b6c6f345ba52741c22583e60045609d/$FILE/pielikums.2019_04_30_8_30_JKKPA.pdf

[32] 2019. gada 30. aprīļa Latvijas Republikas 13. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību apakškomisijas sēdes protokols Nr. 16, 3. lpp. 

[33] Turpat, 3. lpp.

[34] Turpat.

[35] Turpat, 4. lpp.

[35] Turpat.

[37] Turpat, 4. lpp.

[38] Turpat.

[39] Turpat.

[40] Tabula pēc Krimināltiesību apakškomisijas sēdes par iespējamiem grozījumiem KPL (sēdei 30.04.2019.), 2. lpp.

[41] 2019. gada 30. aprīļa Latvijas Republikas 13. Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību apakškomisijas sēdes protokols Nr. 16, 5. lpp. 

[42] Turpat.

[43] Turpat.

[44] Turpat.

[45] Turpat, 6. lpp.

[46] Turpat.

[47] Turpat, 7. lpp.

[48] Turpat, 8. lpp.

[49] 2019. gada 15. maijā Juridiskā komisija iesniedza Saeimai izskatīšanai komisijas izstrādāto likumprojektu “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/975546D70032A290C22583FB00490334?OpenDocument

[50] 2019. gada 23. maija Saeimas sēdes stenogramma: Nodošana komisijām1. lasījums. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/94BDCD233CA9FB6EC2258855002422D6?OpenDocument

[51] 2019. gada 12. jūnija Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdes protokols Nr. 22. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/93d8bba737dc8aecc225841100488926/$FILE/2019_06_12_8_30_JKKPA.pdf

[52] Grozījumi Kriminālprocesa (Nr. 315/Lp13). Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/C9ADFFFA28D51462C2258416004CBC77?OpenDocument

[53] 2019. gada 18. jūnija Saeimas Juridiskās komisijas sēdes protokols Nr. 53. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/e1bce4aeb6fa530ac22584180024a5f2/$FILE/2019_06_18_1000_JK.pdf  

[54] 2019.gada 8. jūlija Saeimas sēdes stenogramma. Likumprojekts “Grozījumi Kriminālprocesa likumā”, otrais lasījums. Pieejams: http://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/F31277A2BE37038AC225843C00302F30?OpenDocument  

[55] 2019. gada 1. oktobra Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijās sēdes protokols Nr. 26. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/7b5ccc35067fc4b5c2258481002c82b6/$FILE/2019_10_01_8_30_JKKPA.pdf

[56] 2019. gada 2. septembra Saeimas deputāta A. Krauzes priekšlikums likumprojektā (Nr. 315/Lp13) “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” trešajam lasījumam. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS13.nsf/0/1722983401BA2D1EC225846A002175EF?OpenDocument

[57] Turpat.

[58] 2019. gada 1. oktobra Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijās sēdes protokols Nr. 26, 7. lpp.

[59] Turpat.

[60] 2019. gada 22. oktobra Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijās sēdes protokols Nr. 28. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/6642319057B1276AC2258496002F8200?OpenDocument&srcv=dt

[61] Turpat, 2. lpp.

[62] Turpat, 3. lpp.

[63] Turpat.

[64] Turpat.

[65] Turpat, 5. lpp.

[66] Turpat.

[67] Turpat.

[68] Turpat.

[69] Turpat, 5. lpp.

[70] Turpat.

[71] Turpat. 6. lpp.

[72] 2019. gada 6. novembra Juridiskās komisijas sēdes protokols Nr. 79. Pieejams: https://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/21c6200dabee17d2c22584a400334202/$FILE/PR_2019_11_06_10_00_JK.pdf

[73] Turpat, 8. lpp.

[74] Turpat, 10. lpp.

[75] 2019. gada 21. novembra Saeimas sēdes stenogramma. Pieejams: https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/2D65AFACFBA3BD07C22584FE004A9AAE?OpenDocument

[76] Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2025. gada 16. maija tiesas sēdes protokols procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa [..]. Publiski nepieejams materiāls. Autora personiskais arhīvs.

[77] Turpat, 84. lpp.

[78] Skat., piemēram: Lorenzmeier S. The Legal Effect of Framework Decisions – A Case-Note on the Pupino Decision1 of the European Court of Justice. Pieejams: https://www.zis-online.com/dat/artikel/2006_12_97.pdf [skatīts 10.03.2022.]; Miettinen S. Constitutional limits of European Community criminal law. Pieejams: http://aei.pitt.edu/7977/1/miettinen-s-01c.pdf [skatīts 10.03.2022.].

[79] Gailītis K. Contra legem jēdziens un tā vieta tiesību piemērošanas metožu sistēmā. Jurista Vārds, 30.03.2010., Nr. 13 (608).

[80] Turpat.