I. Jēdziena “vispārpieņemtā starptautiskā banku prakse” noskaidrošanas metodoloģija
II. Korespondentattiecību būtības raksturojums un īpatnības banku tiesībās
III. Vispārpieņemtās starptautiskās banku prakses izpratne un būtība starptautiskajos tiesību avotos
V. Vispārpieņemtās starptautiskās banku prakses izpratne un būtība nacionālajos tiesību avotos
Ieviešot starptautisko un reģionālo tiesību aktu un ieteikumu saturu praksē, var veidoties arī nacionālā jeb lokālā līmeņa banku prakse, ievērojot dažādas nacionālās īpatnības,[1] kas savukārt ietilpst jēdziena “starptautiskā standarta banku prakse” tvērumā tādos apstākļos, ja bankas nodibinājušas un uztur pārrobežu attiecības.
Saskaņā ar oficiālā izdevēja “Latvijas Vēstnesis” datiem un tās uzturēto informatīvo tiesību aktu vietnē likumi.lv publicēto informāciju Latvijas Republikā banku un finanšu tiesību nozari patlaban reglamentē 130 tiesību aktu – likumi, Ministru kabineta noteikumi un starpvalstu vai starpvaldību līgumi.[2] Šie tiesību akti, kā arī atsauce uz klauzulu par “vispārpieņemtās starptautiskās banku prakses” piemērojamību banku pakalpojumu sniegšanas praksē un starpbanku attiecībās, kas tiek ietverta arī citu Latvijā reģistrētu kredītiestāžu iekšējos normatīvajos aktos,[3] kopumā veido nacionālo banku darbības praksi un tiesisko ietvaru.
Autores mērķis nebūtu uzskaitīt vai sniegt izvērstu analīzi par šo regulatīvo dokumentu saturu, vienlaikus tomēr pievēršoties jautājumam, kā tieši, raugoties no nacionālās banku prakses perspektīvas un ielāgojot, ka nacionālajā banku praksē pilnībā tiek implementēta arī vispārpieņemtā starptautiskā banku prakse, ko noteic iepriekš aplūkotie starptautisko un reģionālo iestāžu materiāli un rekomendācijas, un standarti, ir saprotama korespondentattiecību būtība Latvijas Republikā.
Piemērojamā vispārpieņemtā banku prakse, vērtējot korespondentkontā esošo naudas līdzekļu tiesisko statusu un piederību
Vispārpieņemtā starptautiskā banku prakse kā paražu tiesību apkopojums[4] veidojas, ņemot vērā iepriekš aplūkotos starptautiskos, reģionālos un nacionālos tiesību avotus, skaidrojumus un materiālus. Tādējādi apstākļos, kad korespondentattiecības nodibinātas ar Latvijas Republikā reģistrētu kredītiestādi, starpbanku attiecībās ņemami vērā starptautiskie, Eiropas Savienības un Latvijas tiesību aktos un avotos nostiprinātie kritēriji un prasības, ciktāl tie attiecināmi uz šo tiesisko attiecību specifisko iedabu.
Latvijas apstākļos Kredītiestāžu likuma 60. pants paredz, ka “[k]redītiestādes un klienta attiecības regulē normatīvie akti, kā arī starp kredītiestādi un klientu noslēgtie līgumi, tostarp izmantojot distances saziņas līdzekļus”. No šīs tiesību normas, autores ieskatā, tādējādi atvasināms, ka līdztekus Latvijas Republikas normatīvajam regulējumam šādās tiesiskajās situācijās ir piemērojama arī starptautiski atzītā banku pakalpojumu prakse un to paskaidrojošie materiāli, kas vērsti uz konkrētā finanšu pakalpojuma – “loro” (vostro) korespondentkonta atvēršanu un uzturēšanu – izpratni.
No Kredītiestāžu likuma [5] 1. panta 4. punkta ir konstatējams, ka likumdevējs kredītiestādēm ir piešķīris tiesības sniegt plašu un daudzpusīgu finanšu pakalpojumu apjomu, vienlaikus uzsverot, ka katram no šo pakalpojumu veidiem piemīt sava specifika. Šī specifika saistāma ne tikai ar darījuma objektīvo sarežģītību, papildu riskiem vai norises ilguma, bet arī ar īpašumtiesību ieguves momentu uz konkrētajiem finanšu pakalpojumā iesaistītajiem naudas līdzekļiem, risku pāreju un atbildību par finanšu pakalpojuma kvalitātes nodrošināšanu. Tādējādi, kā atzīts arī tiesu praksē, atklājot tiesisko attiecību dalībnieku saistības saturu un noskaidrojot tiesiskās attiecības, kas starp līdzējiem radušās sakarā ar noslēgto līgumu un tā izpildi / neizpildi, būtiska nozīme piemīt gan līdzēju starpā panāktās vienošanās noteikumiem, gan tajā pielīgtajam finanšu pakalpojuma veidam.[6]
Latvijas Republikā nodibinātās korespondentattiecības un to definējums primāri vērtējams, ievērojot Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma [7] 1. panta 6.1 punkta saturu, tam nosakot, ka korespondentattiecības ir tāda veida civiltiesiskās “attiecības, kurās viena kredītiestāde (korespondents) sniedz citai kredītiestādei (respondentam) pakalpojumus, tostarp pakalpojumus, kuri ietver maksājumu un norēķinu veikšanu, atbilstoši savstarpēji noslēgtam līgumam. Par korespondentattiecībām uzskatāmas arī attiecības starp kredītiestādēm un finanšu iestādēm vai attiecības starp finanšu iestādēm, ja korespondentiestāde sniedz respondentiestādei šā punkta pirmajā teikumā minētajiem pakalpojumiem līdzīgus pakalpojumus atbilstoši savstarpēji noslēgtam līgumam”.
Pasaules Banka, uzsverot ārvalstu korespondentbanku pakalpojumu ievērojamo nozīmi starptautiskās maksājumu sistēmas stabilitātē un funkcionētspējā,[8] ir paudusi viedokli par “loro” (vostro) korespondentkontā esošo (turēto) naudas līdzekļu piederību. Proti, korespondentbanku darbības pamatā ir “vienošanās, saskaņā ar kuru viena banka (korespondents) tur noguldījumus, kas pieder citām bankām (respondentiem), un nodrošina maksājumus un citus pakalpojumus šīm respondentbankām”.[9]
Tādējādi, meklējot atbildi uz jautājumu, kāda ir vispārpieņemtā banku prakse, vērtējot korespondentkontā esošo naudas līdzekļu tiesisko statusu un piederību, norādāms, ka pamatā ir nepieciešams nošķirt, vai korespondentiestādē atvērtajā kontā esošie naudas līdzekļi pēc savas kategorijas un mērķa ir nošķirami no citu šīs kredītiestāžu klientu veiktajiem noguldījumiem un tādējādi – vai ir iespējams identificēt arī konkrētu korespondentbankas īpašumtiesību esību uz šiem naudas līdzekļiem.
Kredītiestāžu likuma 1. panta pirmās daļas 6. punkts noteic, ka noguldījums ir “naudas līdzekļu glabāšana kredītiestādes kontā noteiktu vai nenoteiktu laiku ar vai bez procentiem”.
Savukārt saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 67. panta pirmo daļu praksē ir sastopami šādi noguldījumu veidi: 1) pieprasījuma noguldījums – uz nenoteiktu laiku ar pienākumu izmaksāt noguldījumu; 2) termiņnoguldījumi: a) uz noteiktu laiku; b) uz nenoteiktu laiku ar klientu iepriekšējo pieteikumu par izņemšanu. Tādējādi par noguldījumu ir uzskatāma naudas līdzekļu jeb bezskaidras naudas glabāšana bankas kontā.[10] Vienlaikus ir jāatzīmē, ka noguldījums ir kredītiestādes saistība pret nebanku subjektiem, līdz ar to, raugoties pirmšķietami, korespondentkontā esošie naudas līdzekļi per se nevar tikt uzskatīti par noguldījumu.
Jāatzīmē, ka, noguldot finanšu līdzekļus kredītiestādes kontā, klients zaudē ieskaitītos finanšu līdzekļus kā savu īpašumu un tie kļūst par kredītiestādes īpašumu. Vienlaikus kredītiestādes klients iegūst saistībtiesisku prasījumu pret kredītiestādi. Šāds darījums faktiski atbilst klienta veiktam aizdevumam. Tādējādi kredītiestāde pēc būtības akumulē personas brīvos finanšu līdzekļus un laiž tos apgrozībā, noguldītajiem finanšu līdzekļiem “sajaucoties” ar pārējiem kredītiestādei piederošajiem finanšu līdzekļiem. Diferencējot noguldījumu kā kredītiestādes īpašumā nodotus finanšu līdzekļus no kredītiestādes turējumā esošiem naudas līdzekļiem būtiski ir arī tas, ka noguldījuma veicējam nepastāv tiesiska interese no kredītiestādes saņemt atpakaļ šos finanšu līdzekļus.
Turklāt gan autoritatīvā tiesību literatūrā, gan Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (šobrīd – Latvijas Bankas) praksē ir ticis skaidrots – “pamatkritērijs, pēc kura noteic to, vai konkrētie finanšu līdzekļi ir bankas turējumā vai īpašumā, ir vienošanās jeb saistībtiesisks darījums. Kā minēts iepriekš, saskaņā ar likumdevēja sniegto definīciju noguldījums ir darbība – finanšu līdzekļu glabāšana bankas kontā. Tās pamatā ir tiesisks darījums, ar kuru noguldītājs nodod bankas īpašumā noguldītāja naudas līdzekļus, pretī saņemot prasījuma tiesības pret banku noguldīto naudas līdzekļu apjomā ar bankas pienākumu tos izmaksāt pušu noteiktajā kārtībā. Ja puses vienojas, ka finanšu līdzekļus bankai ir pienākums glabāt šķirti no pārējās kredītiestādes mantas, ir pamats runāt nevis par noguldījumu, bet gan par bankas turējumu – saskaņā ar Civillikuma 1971. pantu glabātājs ir tikai lietas turētājs, bet ne tās valdītājs”.[11]
No minētā secināms, ka pamatkritērijs, lai konstatētu to, vai bankai nodotie naudas līdzekļi ir bankas turējums vai īpašums, ir konkrēts tiesiskais darījums un tā saturā noteiktie līdzēju pienākumi un tiesības.[12]
Ja korespondentattiecības nodibinošajā līgumā paredzēts, ka respondentbankas sniegtais finanšu pakalpojums ir vērsts uz korespondentbankai piederošu naudas līdzekļu turēšanu korespondentkontā, tad šie līdzekļi pēc savas juridiskās dabas ir nošķirami no respondentbankā noguldīto līdzekļu juridiskās dabas.
Šajā kontekstā jāakcentē arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija regulas (ES) Nr. 575/2013 par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 4. panta pirmā punkta 1. apakšpunktā norādītais, proti, ““kredītiestāde” ir uzņēmums, kas pieņem noguldījumus un citus atmaksājamus līdzekļus no klientiem un savā vārdā piešķir aizdevumus” [autores izcēlumi].
Tādējādi noguldījumi nav vienīgais līdzekļu aprites veids, kādu savā saimnieciskajā darbībā var izraudzīties kredītiestāde. Tas savukārt tieši ietekmē to, kuram tiesisko attiecību subjektam piemīt īpašumtiesības uz konkrētajiem naudas līdzekļiem.
Skaidrojot starptautiskās finanšu sistēmas darbības specifiku un dažādo finanšu pakalpojumu raksturu, īpaši ticis norādīts, ka, “[j]a līdzekļi tiek pārskaitīti starp iekšzemes un ārvalstu bankām, kurām nav tiešas attiecības, korespondentbanka darbojas kā finanšu starpnieks darījumā. Lai atvieglotu pārskaitījumu, pārveduma veicējs nosūta pārskaitījuma summu un piemērojamās maksas uz vostro kontu, ko tā vārdā tur korespondentbanka. Korespondentbanka ietur maksu un pārskaitījuma summu no vostro konta un veic iekšzemes pārskaitījumu saņēmējbankai”[13] [autores izcēlumi].
Arī jau minētā Volfsberga grupa, īpaši ir uzsvērusi korespondentbankas starpnieka lomu naudas pārvedumos, to darbību definējot kā “norēķinu vai citu saistību konta un ar to saistīto pakalpojumu sniegšanu citai finanšu iestādei, tai skaitā saistītajiem uzņēmumiem, kas tiek izmantoti trešo personu maksājumu veikšanai un tirdzniecības finansēšanai, kā arī kā savas skaidras naudas klīringa, likviditātes pārvaldības un īstermiņa aizņēmumu vai investīciju vajadzības noteiktā valūtā”.[14]
Tādējādi, ja tiesisko attiecību ietvaros korespondentbanka funkcionē kā starpnieks vai aģents, atvieglojot naudas pārskaitījumu veikšanu, veicot biznesa darījumus un apkopojot dokumentus citas bankas – korespondentbankas – vārdā, šādas attiecības būtībā raksturo korespondentattiecību esenci.[15]
Nav arī šaubu, ka kredītiestādes darbības mērķis, sniedzot šāda rakstura finanšu pakalpojumu, ir gūt ekonomisku labumu peļņas formā. Ierasts, ka korespondentattiecības regulējošais līgums paredz korespondentbankas tiesības ieturēt atbilstošu komisijas maksu jeb ekonomisko labumu no “loro” (vostro) konta turēšanas respondentbankas interesēs.[16]
Tādējādi “vostro konti arī piešķir attiecīgajām bankām starpnieka funkcijas, kas ļauj iekšzemes bankai veikt pārskaitījumus starp ārvalstu banku un citu iekšzemes banku, ar kuru tām nav tiešas attiecības. Ja vietējās bankas un otrādi rīkojas šādā statusā, no pārskaitītās naudas tiek ieturēta noteikta maksa”[17] [autores izcēlumi].
Korespondentattiecību praktiskās izpratnes nolūkā uzmanība vēršama uz grāmatvedības un finanšu uzskaites tiesiskajā regulējumā juridisko jēdzienu “nauda ceļā”[18] (“naudas līdzekļi ceļā”) jeb “nauda tranzītā” (money in transit; funds in transit).
Minētā jēdziena satura izpratnei piemīt būtiska nozīme, pamatojot to, kāpēc korespondentbankas turējumā esošie respondentbankai piederošie finanšu līdzekļi nemaz nebūtu iekļaujami korespondentbankas aktīvu un mantas apjomā.
Savulaik, definējot jēdzienu “naudas līdzekļi ceļā”, nacionālais likumdevējs bija noteicis, ka ar šādas kategorijas līdzekļiem ir jāsaprot “naudas pārvedumi uz uzņēmuma kontiem bankās, inkasēti skaidrās naudas ieņēmumi u.tml.”[19]
Minētais jēdziens šobrīd tiek izmantots arī Latvijas Bankas 2022. gada 12. septembra noteikumos Nr. 218 “Statistisko datu par kredītiestāžu un citu monetāro finanšu iestāžu finansiālo stāvokli (MBP) sagatavošanas un iesniegšanas noteikumi”[20] (turpmāk – Noteikumi Nr. 218). Proti, Noteikumu Nr. 218 46. punktā ir noteikts – “[p]ozīcijā “Pārējās saistības” uzrāda visas pārējās saistības, kuru saturs neatbilst šo noteikumu 41.–45. un 47.–54. punkta prasībām. Ja attiecīgajā periodā pārējo saistību vērtība pārsniedz 5 % no pasīvu kopsummas, statistisko datu sniedzējs sagatavo Pārējo saistību izvērsumu, atklājot pārējo saistību sastāvdaļu konkrēto saturu un summu. Kā naudu ceļā uzrāda tās saistības pret MFI, kuras radušās nepabeigtu starpbanku norēķinu rezultātā, un tās saistības pret klientiem, kuras izriet no nepabeigtiem maksājumiem klientu uzdevumā. Šajā pozīcijā uzrāda arī mājsaimniecību neto kapitālu pensiju fondu rezervēs, kas atspoguļo statistisko datu sniedzēja pensiju saistības pret tā pašreizējiem un bijušajiem darbiniekiem, t.sk. tiešās saistības (nav izmantoti pensiju fonda ārpakalpojumi) un netiešās saistības (statistisko datu sniedzējs slēdz līgumu ar trešo personu par savu darbinieku pensiju fondu uzraudzīšanu un saglabā atbildību par jebkādu finansējuma deficītu)” [autores izcēlumi].
Latvijas Bankas speciālists Vilnis Purviņš arī norādījis, ka “nauda ceļā” apzīmē procesu, kura laikā tiek izmantots kāds no bezskaidras naudas maksājumu instrumentiem.[21] Korespondentattiecībās minētais process ir saprotams kā naudas līdzekļu elektronisks pārvedums.
Atbilstoši Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2020. gada 29. septembra noteikumu Nr. 183 “Pārskata par kredītiestāžu klientu veiktajiem maksājumiem, izmantojot korespondentiestāžu tīklu, sagatavošanas normatīvie noteikumi”[22] (turpmāk – Noteikumi Nr. 183) saturam korespondentattiecībās esošie subjekti veic korespondentkontos esošo finanšu līdzekļu uzskaiti specifiskā kārtībā, tādējādi identificējot maksājumu plūsmas virzienu, maksājumu skaitu, maksājuma iniciatoru un maksājuma saņēmēju. Tādējādi Noteikumu Nr. 183 6.14. punkta, kā arī 1. un 2. pielikuma izpratnē “loro” korespondentkonta esības gadījumā naudas līdzekļu pārvedums tiek īstenots tā dēvētajā “maksājumu ķēdē”.
Citiem vārdiem sakot, izmantojot “loro” korespondentkontu, tiek īstenota maksājumu ķēde starp vismaz trim subjektiem: maksājuma iniciatoru (originator bank) – “loro” korespondentiestādi – saņēmēja banku (subjekts, kurš atbilstoši respondentbankas dotajam rīkojumam jeb uzdevumam saņems naudas līdzekļu pārvedumu; beneficiary bank). Tādējādi ir konstatējams, ka korespondentattiecību būtība ir naudas pārveduma izpilde atbilstoši “nauda ceļā” jeb “nauda tranzītā” modelim, pārvedamos naudas līdzekļus neuzskatot par noguldījumu kredītiestādē, bet gan konkrētu iniciatorbankai piederošu naudas līdzekļu apjomu, kas pārvedams uz subjekta-saņēmēja kontu.
Šajā kontekstā uzmanība vēršama arī uz prasībām, kādas nacionālais un Eiropas Savienības likumdevējs noteicis kredītiestādēm, sagatavojot bilances posteņus gada un perioda pārskatiem. Tā, piemēram, Eiropas Centrālās Bankas Regula (ES) 2021/379 par kredītiestāžu un monetāro finanšu iestāžu sektora bilances posteņiem (pārstrādāta redakcija) (ECB/2021/2) (turpmāk – Regula Nr. ECB/2021/2) nepārprotami diferencē “nauda ceļā” esošus finanšu līdzekļus no pārējo noguldītāju finanšu līdzekļiem.
Regulas Nr. ECB/2021/2 II pielikuma 2. daļā, definējot finanšu instrumentu kategorijas, ir uzsvērts, ka bilances postenī “Pārējie aktīvi”, kas savukārt ir definējams kā atlikuma postenis bilances aktīvu pusē jeb “citur neiekļauti aktīvi”, ir ietverami arī “bruto debitoru parādi attiecībā uz tranzīta posteņiem”. Regulā Nr. ECB/2021/2 “bruto debitoru parādi attiecībā uz tranzīta posteņiem”, kas ir ekvivalents jēdzienam “nauda ceļā”, skaidrots, ka – “[t]ranzīta posteņi ir līdzekļi, kas parasti pieder klientiem, un tiek pārvesti no viena pārskatu sniedzēja otram pārskatu sniedzējam. Šie posteņi ietver čekus un citas maksājumu formas, kas līdzekļu saņemšanai nosūtītas uz citu pārskatu sniedzēju”.
Šādu ieskatu pamato arī apstāklis, ka Regulas Nr. ECB/2021/2 II pielikuma 2. daļā, nosakot pasīvu kategorijas, noteikts – pārējo pasīvu postenī ir norādāmi bruto kreditoru parādi attiecībā uz tranzīta posteņiem. Definējot minēto kategoriju, Regulas Nr. ECB/2021/2 II pielikuma 2. daļā skaidrots – “[t]ranzīta posteņi ir līdzekļi, kas parasti pieder klientiem, un tiek pārvesti no viena pārskatu sniedzēja otram pārskatu sniedzējam. Posteņos iekļauj kredīta pārvedumus, ko debetē no klientu kontiem, un citus posteņus, par ko pārskatu sniedzējs vēl nav veicis atbilstošu maksājumu” [autores izcēlumi].
Tādējādi kredītiestāžu darbības un aktīvu / pasīvu uzskaites regulējums ir nepārprotami vērsts arī uz to, lai diferencētu dažādas kredītiestādes turējumā vai valdījumā esošus finanšu līdzekļu kategorijas. Līdz ar to kategorijā “nauda ceļā” jeb finanšu līdzekļi tranzītā esošie finanšu līdzekļi, neatkarīgi no fakta, vai kredītiestāde uzskatāma par kreditoru vai debitoru, gada pārskatā tiek diferencēta un tādējādi ir nošķirama no pārējiem finanšu līdzekļiem, kas kredītiestādes sniegto pakalpojumu ietvaros ir atradušies tās turējumā vai valdījumā.
Minētais norādījums atspoguļo korespondentattiecību esenci – nodrošināt aktuālu, pieejamu un reāli eksistējošu finanšu līdzekļu apjomu korespondentkontā ar mērķi veikt naudas pārvedumu no iniciatora bankas uz saņēmēja banku maksājumu ķēdes ietvaros.
Tiesību doktrīnā skaidrots, ka “[p]ersonai, kurai gan pieder faktiskā vara pār lietu, bet nav gribas paturēt šo lietu sev, ir nevis valdījums uz šo lietu, bet turējums jeb faktisks valdījums (arī vietnieka valdījums). Respektīvi, nav nekāda pamata pieņēmumam, ka šī persona ir lietas īpašniece”.[23] Tādējādi, nodibinot korespondentattiecības un sniedzot korespondentkonta uzturēšanas pakalpojumu, starp korespondentbanku un respondentbanku nenotiek īpašumtiesību pāreja uz naudas līdzekļiem. Citiem vārdiem – naudas līdzekļi, kas tiek iemaksāti korespondentbankas “loro” kontā korespondentbankā, neieplūst korespondentbankas kopējos resursos un tiek individualizēta ar mērķi izpildīt noteiktu rīkojumu. Tādējādi tā arī netiek atspoguļota korespondentbankas bilancē.
Tādās tiesiskajās attiecībās korespondentbankai rodas prasījuma tiesības pret banku par turējumā nodoto līdzekļu atdošanu. Tādējādi nav konstatējams nedz korespondentbankas nolūks šos naudas līdzekļus atzīt par saviem un rīkoties ar tiem kā īpašniekam, nedz tiesisks pamats, kas šādu tiesību pāreju konstituētu.
Rezumējot augstāk minēto, korespondentbankā atvērtajā korespondentkontā turētie naudas līdzekļi pieder respondentbankai un šajā kontā tiek turēti ar mērķi izpildīt turpmākās saistības starp respondentbanku un tās sadarbības partneriem, savukārt korespondentbanka šajā tiesiskajās attiecībās funkcionē kā starpnieks, tātad – nedz kā šo naudas līdzekļu īpašnieks, nedz valdītājs.
Turklāt no iepriekš minētā var arī secināt būtisku šādas tiesiskās attiecības raksturojošu elementu, proti, par nošķiršanas kritēriju kredītiestādes mantas sarakstā iekļaujamajai un neiekļaujamajai (trešās personas) mantai.[24] Proti, ievērojot konstatējumu, ka naudas līdzekļi pieder respondentbankai un tie nav tikuši aizstāti ar prasījuma tiesībām ekvivalentā vērtībā, kā tas būtu noguldījuma gadījumā, konkrētie finanšu līdzekļi ir atzīstami par trešajām personām piederošo mantu.[25] Tādējādi šie naudas līdzekļi nedrīkst tikt ieskaitīti kredītiestādes mantā kā tās valdījumā esoša manta.[26]
Turklāt, izejot arī no pretējās pozīcijas loģikas un pamatojot to, ka korespondentkontos esošo līdzekļu tiesiskais statuss ir būtiski atšķirīgs no pārējiem naudas līdzekļiem, kas, piemēram, atrodas kredītiestādes īpašumā vai valdījumā, uzmanība vēršama uz speciālo regulējumu, kas ietverts Noguldījumu garantiju likumā. Proti, minētā normatīvā akta 25. panta otrā daļa paredz – “[j]a saskaņā ar šā panta pirmās daļas 2. punktu garantētās atlīdzības izmaksas nodrošināšanai noguldījumu piesaistītāja nodotie segtie noguldījumi nav segti ar ekvivalentā apmērā nodotiem noguldījumu piesaistītāja aktīviem, Latvijas Banka var lemt par garantētās atlīdzības izmaksai trūkstošo līdzekļu piešķiršanu segto noguldījumu ieguvējam no noguldījumu garantiju fonda. Garantētās atlīdzības izmaksai nododamo noguldījumu piesaistītāja aktīvu vērtību (ja līdzekļi nav korespondentbankas kontos) nosaka Latvijas Bankas piesaistīts neatkarīgs vērtētājs” [autores izcēlumi].
Citiem vārdiem – nosakot kredītiestādes aktīvu vērtību, kas izmaksājama tās kreditoriem, šajā apjomā tiek nošķirts korespondentkontos esošais naudas līdzekļu tiesiskais statuss.
Ārvalstu prakses materiālos, aplūkojot piemērus, kad korespondentbanka zaudējusi maksātnespēju un uzsākusi bankrota procedūru, ticis atzīmēts, ka kredītiestādei, kura iemaksājusi naudas līdzekļus korespondentkontā, ir tiesības tos saņemt atpakaļ vai nu tieša maksājuma formā, vai, piemēram, akreditīva formā arī tad, ja korespondentiestāde kļuvusi maksātnespējīga.[27] Šādos gadījumos, vērtējot piemērojamos tiesību aktus, tikuši izmantoti gan valsts tiesību akti, gan vispārējie tiesību principi kā saistošas tiesību normas.[28] Arī Latvijas ekonomikas un finanšu nozares pētnieki skaidrojuši, ka vienas bankas kredītlīdzekļi, kas atrodas citā bankā esošā vostro (nostro) korespondentkontā, rada atprasījuma tiesības uz tiem.[29]
Norādāms, ka Kredītiestāžu likumā nav konkrētas rakstītās normas, kas reglamentētu tiesiskās sekas šādu situāciju tiešai reglamentācijai, tomēr, ievērojot juridiskās obstrukcijas aizlieguma principu, uzmanība vēršama arī uz Satversmes tiesas praksē konstatēto, ka, lai gan likumā nav iespējams noregulēt katras personas konkrēto situāciju, tomēr likumam būtu jānodrošina pietiekami diferencēta attieksme, lai tā normas atšķirīgā tiesiskā un faktiskā situācijā neizraisītu neatbilstību Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.[30] Savukārt likums, to saprotot jēdziena plašākajā nozīmē, nevis tikai kā pozitīvi tiesisko priekšrakstu kopumu, konkrētajā situācijā ir pakļaujams iztulkošanai un tālākveidošanai,[31] piešķirot nozīmi gan vispārpieņemtajai starptautiskajai banku praksei un komerciālajām paražām, gan tiesību avotiem, kuros sniegts šī jēdziena būtības izklāsts.
Jebkura civiltiesiska darījuma, bet jo sevišķi kredītiestāžu darbības jomā, mērķis ir noteikta ekonomiskā rezultātā sasniegšana, tādējādi kā pamata garantija līdzēju interešu aizsardzībai civiltiesiskajā apgrozībā tikusi attīstīta paļāvības koncepcija uz otra līdzēja spēju un pienākumu izpildīt apsolījumu.[32] Šīs koncepcijas būtība paredz to, ka pienākums izpildīt saistību ir uzskatāms par absolūtu, ja vien nepastāv apstākļi, kuru dēļ ir pieļaujamas atkāpes no līguma saistošā spēka. Šādas atkāpes ir jātulko šauri un pēc iespējas respektējot kreditora intereses, kas ietver arī tiesības pēc iespējas pilnīgāk gūt pielīgtās saistības izpildījumu. Tiesību doktrīnā skaidrots, ka par attaisnojošiem šķēršļiem atkāpju pieļaušanai no saistības izpildes ir uzskatāmi vienīgi tādi notikumi, kas atrodas ārpus saprātīgas kontroles.[33]
VI. Kopsavilkums
Latvijas tiesiskajā sistēmā līdztekus rakstītajās tiesību normās ietvertajam regulējumam, spēkā esošas un ar praktisku nozīmi regulatīvajā praksē pastāv arī paražas, tādējādi nostiprinot izpratni par paražām kā par vispārīgu un komerctiesībās pazīstamu institūtu, kas komerctiesiskajās attiecībās ir saistošs līdzējiem. Tādējādi civiltiesiskajā, tātad – arī komerctiesiskajā –, apgrozībā pastāvošās paražas ir uzskatāmas par tiesību subjektu akceptētiem tiesiskās rīcības noteikumiem.
Izmantojot jēdzienu “vispārpieņemtā starptautiskā banku prakse”, ar to tiek saprasts, ka līdzēji – kredītiestādes – kā savstarpēji saistošas atzīst dažādas globāli atzītās un īstenotās prakses, darbības un ieražas, kas saistītas ar banku darbības praktiskajiem, regulatīvajiem un tiesiskajiem procesiem. Līdz ar to termins “vispārpieņemtā starptautiskā banku prakse” ir uzskatāms par apzīmējumu starptautiskām, reģionālajām vai nacionālām paražām, kam piemīt saistošs juridisks spēks, reglamentējot līdzēju tiesiskās attiecības kā līgumisko, tā ārpuslīgumisko attiecību ietvaros.
Korespondentattiecībās esošo banku praksē lietotie termini “nostro” (no itāļu val. – mūsu) un “loro” (vostro; latīņu – jūsu) tiek izmantoti, lai raksturotu viena un tā paša konta būtību no dažādām perspektīvām un lai atšķirtu divas viena un tā paša bilances un darījumu kopas ierakstu pozīcijas.
Korespondentbanku darbība un līdz ar to korespondentbanku attiecības definējamas kā ar banku darbību saistītu pakalpojumu sniegšana, ko viena banka sniedz citai bankai, lai veiktu trešo pušu maksājumus, tirdzniecības darījumus un apstrādātu čeku un vērstpapīru klīringu. Korespondentbanka dod iespēju saviem klientiem – respondentiem – sniegt savukārt saviem klientiem pārrobežu produktus un pakalpojumus. Korespondentbanka faktiski darbojas kā respondenta aģents vai starpnieks, veicot maksājumus vai citus darījumus respondenta klientiem. Korespondentattiecības raksturo to pastāvīgais, atkārtotais raksturs, un tās parasti nepastāv vienreizēju darījumu kontekstā.
Vispārpieņemtās starptautiskās banku prakses izziņas avoti ir starptautiskie, reģionālie un nacionālie tiesību avoti un prakse, kas tiek veidota, balstoties uz šiem avotiem.
Starptautiskās finanšu tiesības, kas reglamentē kredītiestāžu darbību, iedalāmas kā starptautiskajās publiskajās finanšu tiesībās, tā starptautiskajās privātajās finanšu tiesībās. Šis iedalījums variē atbilstoši tam, kurš ir attiecīgo tiesību avotu izdevējs. Starptautisko finanšu tiesību avotu loku veido arī tie materiāli, kas attiecas uz starpvalstu finanšu darījumiem, kurus parasti regulē divpusēji nolīgumi.
Kā viens no ietekmīgākajiem starptautiskajiem forumiem finanšu nozares regulēšanai globālā mērogā tiek uzskatīta Bāzeles Banku uzraudzības komiteja un Starptautisko norēķinu banka, kas veido tā dēvēto Bāzeles regulējuma kopu jeb Bāzeles procesu. Bāzeles regulējums ir pasaules mēroga standartu kopums, par kuru ieviešanu un īstenošanu savās jurisdikcijās ir vienojušies šīs organizācijas dalībnieki.
Vienlaikus teju lielāko daļu starptautisko publisko finanšu tiesību normu starptautisko finanšu standartu veidā, kuru mērķis ir, izmantojot starptautisko sadarbību, sasniegt politikas mērķus saistībā ar regulatīvo iejaukšanos finanšu sistēmā, pieņem starptautiskie forumi, kuriem nav starptautiskas organizācijas statusa. Šie forumi nav izveidoti, pamatojoties uz starptautisku līgumu, bet, kā jau ieskicēts iepriekš, parasti tiek izveidoti ad hoc kā starptautiskās sabiedrības reakcija uz starptautiska mēroga finanšu krīzēm. Starptautisko regulatīvo iestāžu vidū ierasts minēt arī Volfsberga grupas izstrādātos standartus un ieteikumus un Starptautiskās Tirdzniecības palātas publicētos pētījumus un labās prakses apkopojumus. Papildus minētajiem avotiem un vadlīnijām bankām jāseko līdzi arī reģionālo un vietējo regulatoru, kas atbild par lielāko korespondentbanku regulatīvo uzraudzību, ieteikumiem.
Viens vai vairāki starptautisko institūciju un organizāciju izdotie avoti nevar noteikt visu praksi un paražas, kas piemērojamas starpbanku attiecībām. Tādējādi līdzēju pienākumi, tiesības un tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir atkarīgi no to saistību satura un to pamatā esošā darījuma izpildes un iebildumu savlaicīguma saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem un praksi.
Reģionālā līmenī par būtiskāko vispārpieņemtās starptautiskās banku prakses izziņas avotu uzskatāmi Eiropas Savienības tiesību akti un materiāli, kurus sagatavo Eiropas Centrālā Banka, Eiropas Banku institūts un Eiropas Banku iestāde, kā arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūra. Šīs pārnacionālās tiesas vērtējumā banku prakse ir vispārīgs paražu tiesību normām pielīdzināms tiesisko priekšrakstu kopums, kas funkcionē vienā vai vairākās valstīs.
Latvijas Republikā saskaņā ar oficiālā izdevēja “Latvijas Vēstnesis” datiem banku un finanšu tiesību nozari patlaban reglamentē 130 tiesību aktu – likumi, Ministru kabineta noteikumi un starpvalstu vai starpvaldību līgumi. Šie tiesību akti, kā arī atsauce uz klauzulu par “vispārpieņemtās starptautiskās banku prakses” piemērojamību banku pakalpojumu sniegšanas praksē un starpbanku attiecībās, kas tiek ietverta arī citu Latvijā reģistrētu kredītiestāžu iekšējos normatīvajos aktos, kopumā veido nacionālo banku darbības praksi un tiesisko ietvaru.
Vispārpieņemtā banku prakse, vērtējot korespondentkontā esošo naudas līdzekļu tiesisko statusu un piederību, saistāma ar nošķīrumu starp to, vai korespondentiestādē atvērtajā kontā esošie naudas līdzekļi pēc savas kategorijas un mērķa ir nošķirami no citu šīs kredītiestāžu klientu veiktajiem noguldījumiem un tādējādi – vai ir iespējams identificēt arī konkrētu korespondentbankas īpašumtiesību esību uz šiem naudas līdzekļiem. Pamatkritērijs, lai konstatētu to, vai bankai nodotie naudas līdzekļi ir bankas turējums vai īpašums, ir konkrēts tiesiskais darījums un tā saturā noteiktie līdzēju pienākumi un tiesības.
Ja korespondentattiecības nodibinošajā līgumā paredzēts, ka respondentbankas sniegtais finanšu pakalpojums ir vērsts uz korespondentbankai piederošu naudas līdzekļu turēšanu korespondentkontā, tad šie līdzekļi pēc savas juridiskās dabas ir nošķirami no noguldītu līdzekļu tiesiskā rakstura. Tādās tiesiskajās attiecībās korespondentbankai rodas prasījuma tiesības pret banku par turējumā nodoto līdzekļu atdošanu. Tādējādi nav konstatējams nedz korespondentbankas nolūks šos naudas līdzekļus atzīt par saviem un rīkoties ar tiem kā īpašniekam, nedz tiesisks pamats, kas šādu tiesību pāreju konstituētu.
Korespondentbankā atvērtajā korespondentkontā turētie naudas līdzekļi pieder respondentbankai un šajā kontā tiek turēti ar mērķi izpildīt turpmākās saistības starp respondentbanku un tās sadarbības partneriem, savukārt korespondentbanka šajā tiesiskajās attiecībās funkcionē kā starpnieks, tātad – nedz kā šo naudas līdzekļu īpašnieks, nedz valdītājs.
Jebkura civiltiesiska darījuma, bet jo sevišķi kredītiestāžu darbības jomā, mērķis ir noteikta ekonomiskā rezultātā sasniegšana, tādējādi kā pamata garantija līdzēju interešu aizsardzībai civiltiesiskajā apgrozībā tikusi attīstīta paļāvības koncepcija uz otra līdzēja spēju un pienākumu izpildīt apsolījumu.
Vispārpieņemtā starptautiskā banku prakse kā paražu tiesību apkopojums veidojas, ņemot vērā starptautiskos, reģionālos un nacionālos tiesību avotus, skaidrojumus un materiālus. Tādējādi apstākļos, kad korespondentattiecības nodibinātas ar Latvijas Republikā reģistrētu kredītiestādi, noteikt to, kas ir “vispārpieņemtā starptautiskā banku prakse”, ir tiesību jautājums, kas atbilstoši civilprocesuālajam principam jura novit curia (latīņu – tiesa zina tiesības) jāizlemj tiesai katrā individuālā situācijai pēc tam, kad pusēm ir dota saprātīga iespēja iesniegt pierādījumus.
[1] Sk. Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2016. gada 12. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietā Nr. 2015-11-03. Pieejams: https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2015/04/2015-11-03_Stenogramma.pdf [aplūkots 03.07.2024.].
[2] Bankas, finanses, budžets. Pieejams: https://likumi.lv/ta/tema/bankas-finanses-budzets [aplūkots 11.07.2024.].
[3] BlueOr Bank Vispārēji darījumu noteikumi. Pieejams: https://www.bluorbank.lv/api/file/15872 [aplūkots 03.07.2024.]; Bankas politikas ētikas standarts. INDUSTRA. Pieejams: https://industra.finance/banka/bankas-politikas/etikas-standarts [aplūkots 03.07.2024.].
[4] Pēteris Strautiņš intervijā: Reirs pret bankām: nošāva greizi vai uzkāpa uz varžacīm? Pieejams: https://zinas.tv3.lv/latvija/sabiedriba/reirs-pret-bankam-nosava-greizi-vai-uzkapa-uz-varzacim/ [aplūkots 03.07.2024.].
[5] 1995. gada 5. oktobra Kredītiestāžu likums. Latvijas Vēstnesis, 24.10.1995., Nr. 163.
[6] Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 22. februāra spriedums lietā SKC-1/2019, 11. punkts.
[7] 2008. gada 17. jūlija Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likums. Latvijas Vēstnesis, 30.07.2008., Nr. 116.
[8] Sk. arī: The Oxford Handbook of Banking. Third edition. Ed. by A. Berger, P. Molyneux, J. Wilson. New York: Oxford University Press, 2019, p. 699.
[9] Withdrawal from Correspondent Banking; Where, Why, and What to Do About It. Washington DC: The World Bank Group, 2015, p. 9. Pieejams: https://documents1.worldbank.org/curated/en/113021467990964789/pdf/101098-revised-PUBLIC-CBR-Report-November-2015.pdf [skatīts 14.07.2024.].
[10] Kārkliņš J., Rozenbergs J. Bezskaidras naudas līdzekļu juridiskais statuss, civiltiesiskie un kriminālprocesuālie aspekti. Jurista Vārds, 21.02.2017., Nr. 8 (962), 8.–17. lpp.
[11] Ibid.
[12] Ibid.
[13] Vostro Account: Definition, Purpose, Services, and Example. Pieejams: https://www.investopedia.com/terms/v/vostroaccount.asp [skatīts 14.07.2024.].
[14] Withdrawal from Correspondent Banking; Where, Why, and What to Do About It. Washington DC: The World Bank Group, 2015, p. 9. Pieejams: https://documents1.worldbank.org/curated/en/113021467990964789/pdf/101098-revised-PUBLIC-CBR-Report-November-2015.pdf [skatīts 14.07.2024.].
[15] Correspondent Bank: Definition and How It Works. Pieejams: https://www.investopedia.com/terms/c/correspondent-bank.asp [skatīts 14.07.2024.].
[16] Vostro Account – Explained. Pieejams: https://thebusinessprofessor.com/en_US/banking-lending-credit-industry/vostro-account-definition [skatīts 14.07.2024.].
[17] Ibid.
[18] Skat. Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumu Nr. 652 “Gada pārskata sagatavošanas kārtība” 115.17. punktu. Skat. arī Ministru kabineta 2018. gada 13. februāra noteikumu Nr. 87 “Grāmatvedības uzskaites kārtība budžeta iestādēs” 197. un 198. punktu.
[19] Ministru kabineta 1995. gada 7. novembra noteikumi Nr. 339 “Noteikumi par uzņēmumu grāmatvedības kārtošanu un organizāciju”. Latvijas Vēstnesis, 17.11.1995., Nr. 179.
[20] Latvijas Bankas 2022. gada 12. septembra noteikumi Nr. 218 “Statistisko datu par kredītiestāžu un citu monetāro finanšu iestāžu finansiālo stāvokli (MBP) sagatavošanas un iesniegšanas noteikumi”. Latvijas Vēstnesis, 15.09.2022., Nr. 179.
[21] Purviņš V. Bezskaidrā nauda un centrālās bankas monetārā politika. Pieejams: https://www.bank.lv/komentari/403-publikacijas/averss-un-reverss/4638-bezskaidra-nauda-un-centralas-bankas-monetara-politika [skatīts 14.07.2024.].
[22] Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2020. gada 29. septembra noteikumi Nr. 183 “Pārskata par kredītiestāžu klientu veiktajiem maksājumiem, izmantojot korespondentbanku tīklu, sagatavošanas normatīvie noteikumi. Precizējot iepriekš publicēto”. Latvijas Vēstnesis, 23.10.2020., Nr. 206.
[23] Rozenfelds J. Lietu tiesības. 4. labotais un papildinātais izdevums. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, 30. lpp.
[24] Kārkliņš J., Rozenbergs J. Bezskaidras naudas līdzekļu juridiskais statuss, civiltiesiskie un kriminālprocesuālie aspekti. Jurista Vārds, 21.02.2017., Nr. 8 (962), 8.–17. lpp.
[25] Ibid.
[26] Senāta Civillietu departamenta 2019. gada 22. februāra spriedums lietā SKC-1/2019, 11. punkts.
[27] Schroeder R. M. Bank officers handbook of Commercial banking law within the United States. Sixth edition. [B.v.]: Warren, Gorham & Lamont, 1988, pp. 10–14.
[28] Ibid.
[29] Kasparāns Ā. Banku nozares attīstība Latvijā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2009, 14. lpp.
[30] Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra spriedums lietā Nr. 2016-14-01 “Par Solidaritātes nodokļa likuma 3., 5., 6., 7. un 9. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam”, 27.3. punkts. Latvijas Vēstnesis, 20.10.2017., Nr. 209.
[31] Rezevska D. Vispārējo tiesību principu nozīme un piemērošana. 2. izd. Rīga: Daigas Rezevskas izdevums, 2015, 127.–137. lpp.
[32] Sal. Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 56. lpp.
[33] Torgāns K. Saistību tiesības. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 69. lpp.