Nacionālās identitātes jautājumi kļūst īpaši aktuāli ģeopolitiskās spriedzes apstākļos, kad valstīm jāstiprina saikne arī ar ārvalstīs dzīvojošajiem valstspiederīgajiem. Latvijas gadījumā diaspora ir būtiska sabiedrības daļa, kuras iesaiste kultūras, valodas un politiskās identitātes uzturēšanā ir viens no Ārlietu ministrijas stratēģiskās komunikācijas uzdevumiem.
Šajā pētījumā analizēta Latvijas stratēģiskā komunikācija ar diasporu, apvienojot politikas zinātnes teorētiskos modeļus ar tiesību zinātnes pieeju, analizējot ne tikai vēstījumu politisko saturu, bet arī pamatojumu valsts rīcībai tiesiskajā regulējumā. Analīze balstīta gan R.D. Smita stratēģisko sabiedrisko attiecību deviņu soļu modelī, gan arī Latvijas normatīvajā regulējumā – īpaši Diasporas likumā un attiecīgos politikas plānošanas dokumentos. Tādējādi tiek aplūkota valsts komunikācija ar diasporu kā instruments, ar kura palīdzību tiek īstenoti tiesiski noteikti politikas mērķi – tostarp nacionālās identitātes stiprināšana un piederības sajūtas veidošana.
Nacionālās identitātes aktualitāte ģeopolitiskās spriedzes kontekstā
Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gada februārī ir ne tikai militārs konflikts, bet arī informācijas un vērtību karš, kurā nacionālā identitāte kļūst par valsts drošības un sabiedrības saliedētības stūrakmeni. Kā norāda pētnieks Berijs Būzans (Barry Buzan) ar kolēģiem Kopenhāgenas drošības skolas ietvaros, identitātes jautājumi ir uzskatāmi par neatņemamu sabiedrības drošības dimensiju (societal security), proti, valsts spēja saglabāt savu kolektīvo identitāti mainīgā un potenciāli apdraudošā vidē.[1]
Latvijas kontekstā šī dimensija iegūst īpašu nozīmi, jo saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem 2025. gada 1. janvārī ārvalstīs dzīvoja 246 113 Latvijas Republikas pilsoņi.[2] Diaspora nav tikai kultūras vai sociāls fenomens, bet arī politiski nozīmīga sabiedrības daļa, kuras iekļaušana vienotā identitātes telpā ir būtiska nacionālās drošības un valsts ilgtspējas nodrošināšanai.
Svarīga loma šajā kontekstā ir nacionālajai izpratnei (national consciousness), ko var definēt kā sabiedrības kopējo apziņu par piederību konkrētai nācijai, tās vērtībām, simboliem, kultūras mantojumam un politiskajai kopienai. Nacionālā izpratne ietver ne tikai racionālu identificēšanos ar valsti, bet arī emocionālu saikni, solidaritāti un vēlmi piedalīties valsts attīstībā. Šī apziņa ir fundamentāla pilsoniskās līdzdalības, demokrātijas un noturības priekšnoteikums, jo tā nosaka sabiedrības spēju kolektīvi reaģēt uz krīzēm un uzturēt kopējas vērtības.[3]
Šādas kopējās vērtības ir nostiprinātas arī Latvijas Republikas Satversmes ievadā, kur uzsvērts latviešu nācijas apņēmības apliecinājums saglabāt savu identitāti, valodu un kultūras vērtības cauri gadsimtiem, kā arī atbildība pret sabiedrības saliedētību, labklājību un demokrātiju. Satversmes tiesa šīs normas interpretējusi kā valsts pienākumu veicināt pilsonisko līdzdalību un saglabāt latvisko identitāti arī diasporas kontekstā.[4]
Komunikācijas aspekts šajā procesā ir izšķirošs. Stratēģiskā komunikācija – koordinēta, mērķtiecīga un uz pierādījumiem balstīta saziņa – ir instruments, ar kura palīdzību iespējams veidot vienotu naratīvu, stiprināt sabiedrības noturību un sekmēt nacionālo vienotību, tai skaitā diasporas vidū.[5] Īpaši digitālajā vidē, kur informācija izplatās strauji un ir pakļauta dezinformācijas riskiem, valsts institūciju pārdomāti veidota komunikācija var kalpot kā uzticams avots diasporai un kā atbildes mehānisms ārējiem naratīviem.
Ārlietu ministrijas loma šajā procesā ir unikāla – kā atbildīgā iestāde par diasporas politiku (saskaņā ar Diasporas likuma 6. pantu)[6] tā kalpo kā galvenais valsts komunikators ar ārzemēs dzīvojošajiem valstspiederīgajiem. Stratēģiskā komunikācija ar diasporu kļūst par daļu no plašāka publiskās diplomātijas rīku kopuma, kura mērķis ir ne tikai stiprināt nacionālo identitāti, bet arī veicināt Latvijas atpazīstamību, reputāciju un ietekmi starptautiskajā vidē.
Stratēģiskā komunikācija kā instruments diasporas politikas īstenošanā
Pierādījumus neprasa apgalvojums, ka diasporas identitāte ir daudzveidīga un nereti sadrumstalota – tajā ietilpst gan ilgstoši ārvalstīs dzīvojošie pilsoņi, gan nesenie emigranti, kā arī jaunā paaudze, kas dzimusi ārpus Latvijas. Tomēr diasporas iesaiste politiskajos procesos, piemēram, vēlēšanās un Valsts aizsardzības dienestā, saglabājas zema. Tas apstiprina arī akadēmiskajā literatūrā paustās atziņas, ka simboliska piederība ne vienmēr pārtop institucionālā līdzdalībā.[7] Izaicinājums ir nodrošināt, lai ārvalstīs dzīvojošie Latvijas pilsoņi nebūtu saistīti ar Latviju tikai formāli – caur pilsonību –, bet būtu arī faktiski lojāli un ieinteresēti valsts norisēs.
Lai šo mērķi sasniegtu, normatīvais ietvars nosaka valsts pienākumu stiprināt diasporas pārstāvju saikni ar Latviju. Saskaņā ar Diasporas likumu valsts veicina diasporas pilsonisko, politisko, kultūras un ekonomisko saikni ar Latviju, kā arī nacionālās identitātes saglabāšanu. Savukārt “Plānā darbam ar diasporu 2024.–2026. gadam” kā viens no rīcības virzieniem uzsvērta nepieciešamība veidot mērķētu, efektīvu un saistošu komunikāciju, īpaši akcentējot dažādu paaudžu un pieredzes diasporas grupu uzrunāšanu.[8]
Stratēģiskā komunikācija ir mērķtiecīgs, koordinēts un ilgtermiņā plānots valsts rīcībpolitikas instruments, kura uzdevums ir ne tikai informēt, bet arī ietekmēt mērķauditorijas izpratni, attieksmi un rīcību, veidojot uzticību un atbalstu valsts mērķiem.[9] Lai uzturētu nacionālo identitāti diasporā, valstis pielieto stratēģisku un mērķtiecīgu komunikāciju, kas atbilst valsts interesēm un stiprina sabiedrisko saikni ar tautiešiem ārvalstīs. Stratēģiskā komunikācija ir apzināta, uz rezultātu vērsta saziņa, ko bieži uzskata par vienu no sabiedrisko attiecību pamatinstrumentiem. Akadēmiskajā literatūrā tā nereti tiek raksturota kā “lietussarga” jēdziens – plašs un ietilpīgs termins, kas aptver jebkura subjekta komunikāciju, ja tās mērķis ir veicināt noteiktas grupas intereses vai rīcību.[10]
Ārlietu ministrijas stratēģiskās komunikācijas galvenie mērķi diasporas politikā ir latviskās identitātes stiprināšana un piederības sajūtas veidošana, kā arī uzticamas informācijas plūsmas nodrošināšana par Latvijas notikumiem un politikām; vēstījumu veidošana, kuros dominē vienotība, kultūras mantojums, valoda un patriotisms; digitālo un publiskās diplomātijas kanālu izmantošana, lai efektīvi uzrunātu dažādas diasporas grupas; valsts tēla uzturēšana starptautiskajā vidē, kas atbilst Satversmē formulētajām konstitucionālajām vērtībām – latviešu nācijas pastāvēšanai, valodas saglabāšanai un nacionālās identitātes uzturēšanai.
Šie mērķi izriet no Diasporas likuma un diasporas politikas plānošanas dokumentiem, kur uzsvērta nepieciešamība veidot uzticamu informācijas plūsmu, uzrunāt dažādas paaudzes un veicināt latviskās izcelsmes cilvēku saikni ar Latviju. Naratīvu struktūrā dominē vēstījumi par vienotību, kultūras mantojumu, valodu un patriotismu, tādējādi atbalstot Satversmē formulētās pamatvērtības par latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem un valodas saglabāšanu.[11]
Stratēģijas pārtapšana rīcībā: komunikācijas taktikas un to piemērošana diasporai
Lai sasniegtu stratēģiskās komunikācijas mērķus, Ārlietu ministrija izmanto dažādus kanālus, tostarp savu oficiālo mājaslapu, sociālos tīklus (īpaši Facebook un Instagram), kā arī sadarbību ar diasporas medijiem un organizācijām. Šo kanālu kombinācija ļauj nodrošināt gan plašu informācijas izplatīšanu, gan mērķētu komunikāciju ar dažādām diasporas grupām. Īpaši nozīmīga ir kontrolēto kanālu (piemēram, sociālo tīklu kontu un mājaslapas) loma, jo tie ļauj Ārlietu ministrijai uzturēt konsekventu vēstījumu struktūru, veidot vienotu naratīvu un ātri reaģēt uz dezinformācijas gadījumiem. Vienlaikus jānorāda, ka diasporas reakcija uz Ārlietu ministrijas vēstījumiem atklāj vajadzību pēc segmentētas komunikācijas – īpaši jaunākajām paaudzēm, piemēram, izmantojot tādas platformas kā TikTok, jo novērota arī tendence, ka jaunieši diasporas esošajās aktivitātēs iesaistās mazāk un, lai uzturētu nacionālo identitāti, nepieciešami jauni rīki, īpaši dažādas platformas internetā,[12] kas jauniešu vidū ir populārs saziņas rīks. Lai gan Ārlietu ministrijas darbiniekiem ir liegts lejupielādēt TikTok aplikāciju darba viedierīcēs,[13] tas joprojām ir saziņas kanāls, kur sasniedzams plašs diasporas jaunākās paaudzes loks.
Saskaņā ar Diasporas rīcības plānu 2024.–2026. gadam Ārlietu ministrijas uzdevums ir nodrošināt mērķētu un regulāru komunikāciju ar diasporu, izmantojot mūsdienīgus informācijas kanālus un digitālos risinājumus. Šī prasība atspoguļo mūsdienu sabiedrisko attiecību pieeju, kas orientēta ne tikai uz informatīvu, bet arī emocionāli saistošu komunikāciju.
Svarīgu vietu komunikācijas taktikā ieņem arī vizuālie materiāli un mērķētas kampaņas valsts svētku vai nozīmīgu notikumu kontekstā, piemēram, 4. maija un 18. novembra svinībās. Tajās diasporai tiek piedāvāti vienojoši simboli (karogs, valoda, kultūras mantojums), kas kalpo kā identitāti stiprinoši elementi. Šī pieeja saskan ar publiskās diplomātijas un sabiedrisko attiecību teorijām, kuras uzsver emocionālās saiknes un kultūras tuvuma nozīmi starp valsti un mērķauditoriju.[14]
Akadēmiskajā literatūrā uzsvērts, ka efektīva publiskā diplomātija mūsdienās ietver arī t.s. maigās varas (soft power) elementus, kuri tiek īstenoti caur kultūras vērtību un identitātes komunikāciju.[15] Šāda prakse ir īpaši būtiska diasporas kontekstā, kur lojalitāte un saikne ar valsti veidojas ne tikai institucionāli, bet arī simboliski – caur piederības izjūtu, valodu, kultūru un atpazīstamām zīmēm. Pievilcīgs valsts tēls sekmē ne tikai ārzemju tautiešu piederību Latvijai, bet identitātes uzturēšana ārpus valsts robežām, piemēram, dažādu kultūras pasākumu rīkošana, veicina arī valsts atpazīstamību mītnes valsts sabiedrībā.
Piederība bez attāluma: komunikācijas spēks diasporas politikā
Diasporas piederības izjūta nereti veidojas nevis politiskās aktivitātes, bet gan identitātes prakses līmenī – tur, kur kopīga dziedāšana, latviešu valodas uzturēšana ģimenē vai piedalīšanās diasporas skolas pasākumā kļūst par ikdienas saiknes izpausmi ar Latviju. Tieši šajās vietās rodas emocionālais resurss, ko valsts var stiprināt ar pārdomātu, atbalstošu un cieņpilnu komunikāciju.[16]
Ārlietu ministrijas stratēģiskā komunikācija šajā kontekstā kļūst par valsts balsi, kas ir dzirdama arī tālumā. Tai jābūt ne vien informējošai, bet arī iedrošinošai, vienojošai un identitāti stiprinošai. Tā nav tikai valsts politikas formāla izpausme, bet arī simboliska klātbūtne – veids, kā apliecināt, ka Latvija redz savus cilvēkus arī ārpus savām robežām.[17]
Turklāt šāda komunikācija kalpo ne vien diasporas uzticības uzturēšanai, bet arī kā instruments valsts konstitucionālo vērtību īstenošanā. Kā jau iepriekš minēts, Satversme uzsver pienākumu nodrošināt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu cauri gadsimtiem. Tādējādi stratēģiskā komunikācija nav tikai praktisks instruments, bet arī vērtību pārvadītāja, kas palīdz īstenot valsts identitātes politiku.
Piederība bez attāluma kļūst par ideālu, uz kuru komunikācija var tiekties – nojaucot simboliskās robežas starp “šeit” un “tur” un aizvietojot tās ar stāstiem, attiecībām un simboliem, kas vieno. Šāda piederība netiek uzspiesta – tā tiek kopta un uzturēta ar tiešu valsts atbalstu.
Turpmākie virzieni diasporas komunikācijas attīstībā
Stratēģiskā komunikācija diasporas politikā nav statisks rīks, bet process, kas pakļauts ārējiem apstākļiem, tehnoloģiju attīstībai un sabiedrības paradumu maiņai. Līdz ar to arī Ārlietu ministrijas pieeja saziņai ar ārvalstīs dzīvojošajiem valstspiederīgajiem ir pastāvīgi attīstāma.
Viens no galvenajiem izaicinājumiem turpmāk ir noturēt komunikācijas atbilstību dažādajām diasporas grupām, kuras atšķiras gan pēc paaudžu, gan pēc emigrācijas viļņu vēsturiskā fona, gan pēc saiknes intensitātes ar Latviju. Personalizēti vēstījumi, valodas pielāgošana, komunikācijas regularitāte un cieņpilna toni izvēle var būt būtiski faktori piederības izjūtas uzturēšanā.
Tāpat nepieciešams apzināties, ka diaspora nereti neuzskata sevi par vienotu “politikas adresātu”, un tieši tāpēc komunikācijai jābūt iekļaujošai un daudzslāņainai. Tas nozīmē: uzrunāt ne tikai ar valsts aktualitātēm, bet arī ar saturu, kas iedrošina emocionālu sasaisti – kultūru, valodu, kopīgiem stāstiem un pieredzēm.
Digitālie rīki paver plašas iespējas, taču ar tiem vien nepietiek. Klātienes tikšanās, atbalsts sabiedriskajām iniciatīvām un simboliskas līdzdalības formas (piemēram, kopīgas svētku svinēšanas platformas) veido telpu, kur komunikācija pārtop attiecībās. Tieši šajās attiecībās iespējams panākt to, ko ne vienmēr nodrošina tiesiska saikne – ilgstošu, iekšēji motivētu piederību.
Valsts stratēģiskās komunikācijas uzdevums nav tikai runāt – tas ir arī ieklausīties, atzīt diasporu kā sabiedrības daļu ar savām pieredzēm, spējām un pienesumu Latvijai. Šī savstarpējā atzīšana ir nākotnes atslēga saiknei, kas turas pāri attālumam, laikam un paaudzēm.
Lai arī tiesiskais regulējums diasporas jautājumos pēdējos gados ir būtiski attīstījies, stratēģiskās komunikācijas aspekti tajā joprojām ir tikai daļēji integrēti. Lai nostiprinātu valsts apņemšanos nodrošināt piederības sajūtu ārvalstīs dzīvojošajiem Latvijas pilsoņiem, iespējami vairāki virzieni:
1) tiesiskais pamats stratēģiskajai komunikācijai būtu precīzāk nostiprināms Diasporas likumā, kurā būtu jāprecizē mērķtiecīgu, sistemātisku un segmentētu komunikāciju kā valsts funkciju;
2) diasporas politikas īstenošanas plānos ieteicams noteikt komunikāciju kā atsevišķu prioritāru rīcības virzienu nevis tikai kā atbalstošu instrumentu. Šobrīd komunikācija tiek aplūkota kā horizontāls princips, taču tas apgrūtina mērķu, rezultātu un atbildības izvērtēšanu. Atsevišķs virziens nodrošinātu lielāku pārskatāmību un efektivitāti;
3) nepieciešama regulāra komunikācijas rezultātu izvērtēšana. Politikas dokumentos būtu ieteicams iekļaut kvalitatīvus un kvantitatīvus rādītājus, piemēram, auditorijas sasniedzamību, diasporas atgriezeniskās saites mehānismus, līdzdalības formu daudzveidību un simboliskās piederības apliecinājumus;
4) sadarbības mehānismi ar diasporas organizācijām jānostiprina institucionāli. Šobrīd šis darbs tiek darīts Diasporas konsultatīvās padomes ietvaros, taču iezīmējas problēma ar diasporas mediju pieejamību digitālajā vidē. Būtu nepieciešams aktualizēt sadarbību komunikācijas kanālu kontekstā, precīzāk, veicinot pārrorientēšanos uz sociālajiem tīkliem uz internetu. Iespējams, ka ciešāka sadarbība ar kādu Latvijas iestādi, kurai ir kompetence digitālajā vai stratēģiskās komunikācijas jomā (piemēram, Valsts kanceleju), sekmētu centienus modernizēties, tostarp arī sasniedzot vienu no diasporas trauslākajām, bet būtiskākajām daļām – jauniešus.
Lai valsts vēstījumi būtu efektīvi, tie jāsaskaņo ar diasporas vides realitāti. Normatīvajā regulējumā vai vismaz politikas īstenošanas līmenī būtu veicināma strukturēta sadarbība ar diasporas medijiem un kopienu līderiem kā komunikācijas starpniekiem. Šo priekšlikumu īstenošana ne tikai uzlabotu valsts spēju veidot uzticamu un jēgpilnu komunikāciju, bet arī nostiprinātu Satversmes ievadā noteikto valsts pienākumu uzturēt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu, arī ārpus valsts robežām.
[1] Buzan B., Wæver O., de Wilde J. Security: A New Framework for Analysis. Boulder: Lynne Rienner Publishers, 1998.
[2] Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Iedzīvotāju reģistra dati. Pieejams: https://www.pmlp.gov.lv/lv/media/12642/download?attachment [aplūkots 10.06.2025.].
[3] Smith A. D. National Identity. Reno: University of Nevada Press, 1991.
[4] Latvijas Republikas Satversme. Latvijas Vēstnesis, 01.07.1993., Nr. 43. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme
[5] Paul C., Clarke C.P., Schaefer A.G., York E. Strategic Communication: Origins, Concepts, and Current Debates. RAND Corporation, 2018.
[6] Diasporas likums. Latvijas Vēstnesis, 14.11.2018., Nr. 225. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/302998-diasporas-likums
[7] Scheffer G. Diaspora Politics: At Home Abroad. Cambridge University Press, 2006.
[8] Diasporas rīcības plāns 2024.–2026. gadam. Apstiprināts ar Ministru kabineta 2024. gada 25. janvāra rīkojumu Nr. 70. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/349324-plans-darbam-ar-diasporu-2024-2026-gadam
[9] Hallahan K., Holtzhausen D., van Ruler B., Verčič D., Sriramesh K. Defining Strategic Communication. International Journal of Strategic Communication, 2007, Vol. 1 (1), pp. 3–35.
[10] Zerfass A. et al. Strategic Communication: Defining the Field and its Contribution to Research and Practice. International Journal of Strategic Communication, 2018, Vol. 12 (4), p. 490. Pieejams: https://biopen.bi.no/bi-xmlui/bitstream/handle/11250/2976136/Zerfass_2018.pdf?sequence=4
[11] SkAT. Latvijas Republikas Satversmi un Diasporas rīcības plānu 2024.–2026. gadam. Sal.: Melissen J. (ed.). The New Public Diplomacy: Soft Power in International Relations. Palgrave Macmillan, 2005.
[12] Bela B., Mieriņa I. Diasporas organizāciju kapacitātes un vajadzību pētījums: pētījuma rezultāti. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta Diasporas un migrācijas pētījumu centrs. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2023, 10. lpp. Pieejams: https://doi.org/10.22364/dop.23
[13] Freidenfelds D. Arī Latvijas Ārlietu ministrija aizliedz “TikTok” darba telefonos. LSM.lv, 01.03.2023. Pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/ari-latvijas-arlietu-ministrija-aizliedz-tiktok-darba-telefonos.a498851/
[14] Melissen J. (ed.) The New Public Diplomacy: Soft Power in International Relations. Palgrave Macmillan, 2005.
[15] Nye J.S. The Future of Power. PublicAffairs, 2011; arī: Zaharna R.S. Battles to Bridges: U.S. Strategic Communication and Public Diplomacy after 9/11. Palgrave Macmillan, 2010.
[16] Zaharna R.S. Battles to Bridges: U.S. Strategic Communication and Public Diplomacy after 9/11. Palgrave Macmillan, 2010.
[17] Melissen J. (ed.) The New Public Diplomacy: Soft Power in International Relations. Palgrave Macmillan, 2005.