Senāta nolēmums lietā Nr. SKC-1181/2019 ir pārliecinošs ar tajā ietverto argumentāciju un spriedumu pieņemšanai piemēroto juridisko metodi. Nolēmuma motīvu daļā nav tādu vispārējo frāžu kā "tiesas ieskatā", "tiesa atzīst" vai "tiesa uzskata", kas ir visnotaļ apsveicami. Arī visi tiesas secinājumi ir balstīti uz likumiem, starptautiskajiem līgumiem vai tiesību doktrīnu. Tostarp secinājumi, kuriem nevar nepievienoties:
1. Gadījumos, ja šķīrējtiesas jurisdikcija tiek apstrīdēta, valsts tiesai pieder galīgais vārds šā jautājuma izlemšanā. Proti, jautājumus par to, vai pastāv spēkā esošs šķīrējtiesas līgums un vai ir notikusi labprātīga atteikšanās no strīda skatīšanas valsts tiesā, „nevar atstāt nedz šķīrējtiesnešu, nedz arī citu privātu personu ziņā” (sk. Sanders P. Arbitration. In: Cappelletti M. (Ed.) International Encyclopedia of Comparative Law. Vol. XVI: Civil Procedure. Mohr Siebeck, Nijhoff: Tübingen, Leiden, 2014, pp. 63, 126).
2. Latvijai saistošā Eiropas Konvencija par Starptautisko komercšķīrējtiesu paredz, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa pirms tam, kad šķīrējtiesa lietu izlēmusi pēc būtības, lemj par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību tikai noteiktos gadījumos, proti, ja pastāv dibināti un būtiski iemesli. Turklāt arī šādā gadījumā vispārējās jurisdikcijas tiesa var veikt vienīgi pirmšķietamu izpēti par šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Savukārt pēc tam, kad šķīrējtiesa jau pieņēmusi savu nolēmumu, vispārējās jurisdikcijas tiesai ir tiesības pilnībā izvērtēt šķīrējtiesas līgumu (sk. Fouchard Gaillard Goldman On International Commercial Arbitration. Gaillard E., Savage J. (Eds.) The Hague: Kluwer Law International, 1999, p. 408).
3. Šķīrējtiesa nepieder pie tiesu varas sistēmas, kas noteikta Satversmē un likumā „Par tiesu varu”. Arī Satversmes 92. panta pirmajā teikumā lietotais termins „tiesa” nav attiecināms uz šķīrējtiesu. Personas tiesības piekrist šķīrējtiesas līguma noslēgšanai izriet no dispozitivitātes principa. Šķīrējtiesas līguma noslēgšanas gadījumā personas brīvi paustā griba tiek izteikta tiesiska darījuma formā, un tas ir piemērots labprātīga pamattiesību ierobežojuma pieļaujamības kritērijs.
Piebilstams, ka, izšķirot konkrēto strīdu, Senātam nebija obligāti jāpievēršas atsevišķam jautājumam par prasības tiesību pastāvēšanu, ieinteresētajai personai tiesā apstrīdot kāda dokumenta spēku, neesot nevienai citai aktīvai tiesvedībai, kurā šis dokuments var kalpot kā pierādījums. Uzskatu, ka šobrīd pastāvošā tiesu prakse jeb judikatūra, no kuras izriet, ka jebkura dokumenta ("pierādījuma") apstrīdēšana ir pieļaujama vien tad, ja jebkādas (Latvijas?) tiesas (šķīrējtiesas?) izskatīšanā atrodas civillieta, kuras ietvaros šis pierādījums tiek vērtēts, izskatot lietu pēc būtības, ir aplama. Taču, šis aspekts jeb arguments konkrētā Senāta nolēmuma taisīšanai nebija nepieciešams, tāpēc pamatoti izpalika.