Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA BRĪVAIS MIKROFONS

22. Marts 2021 16:44

Par Krimināllikuma 219. (un 217.) panta jēgu, mērķi un piemērošanas aspektiem
2 komentāri
Sabiedrību ir pamatoti saviļņojusi un sadusmojusi ziņa, ka 2017. gadā Ventspils peldbaseinā noslīkušā zēna vecākiem ir uzrādīta apsūdzība par saņemtās kompensācijas nenorādīšanu abu vecāku 2019. gadā VID iesniegtajās kārtējās gada deklarācijās par 2018. gadu. Kompensācija tika saņemta par zēna nonāvēšanu aiz neuzmanības

Kriminālprocesu, saņemot informāciju no izmeklētājas, kurai savlaicīgi (domājams – jau 2017. gada beigās, vēlākais – 2018. gada sākumā) bija jānoskaidro notikušās traģēdijas apstākļi un jāsauc pie atbildības par to atbildīgās personas, ir ierosinājis Valsts ieņēmumu dienests, pēcāk lietu nododot prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai.[1]

Latvijas Republikas Prokuratūra šodien, 2021. gada 22. martā ir nākusi klajā ar publisku paziņojumu,[2] ka 2020. gada 20. oktobrī Valsts policijas Kurzemes reģiona pārvaldes Kriminālpolicijas biroja Ventspils reģionālā nodaļā tika pieņemts lēmums no kāda kriminālprocesa izdalīt materiālu attiecībā pret divām personām par iespējamu naudas summas lielā apmērā nedeklarēšanu Valsts ieņēmumu dienestā (VID). Šai sakarā 2020. gada 20. novembrī VID Nodokļu un muitas policijas pārvaldē tika uzsākti divi kriminālprocesi pret divām personām pēc Krimināllikuma 219. panta otrās daļas par nepatiesu ziņu norādīšanu ienākumu deklarācijā par ienākumiem lielā apmērā.

Prokuratūra šajā paziņojumā arī norāda, ka saskaņā ar Iedzīvotāju ienākumu nodokļa likuma 19. panta otro punktu deklarācijā tiek uzrādīti visi maksātāja taksācijas periodā (kalendāra gadā) gūtie ienākumi, arī ar nodokli neapliekamie ienākumi, ja to kopējā summa pārsniedz 10 000 eiro gadā. Prokuratūras ieskatā Krimināllikuma 219. panta otrās daļa pēc noziedzīga nodarījuma sastāva konstrukcijas ir ar formālu sastāvu, kas nozīmē, ka kriminālatbildība par konkrēto noziedzīgo nodarījumu ir paredzēta neatkarīgi no kaitīgo seku iestāšanos, t. i., noziedzīgs nodarījums ir pabeigts ar brīdi, kad persona, kurai bija pienākums iesniegt [iedzīvotāju ienākuma nodokļa] deklarāciju, ar nepatiesām ziņām iesniedz to VID.[3]

2021. gada 23. februārī abi kriminālprocesi nosūtīti Ziemeļkurzemes prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai, un 2021. gada 5. martā prokurore pieņēmusi lēmumu par abu personu saukšanu pie kriminālatbildības pēc Krimināllikuma 219. panta otrās daļas. 2021. gada 10. martā abām personām tika uzrādīti un izsniegti lēmumi par personu saukšanu pie kriminālatbildības jeb apsūdzības.[4]

Prokuratūras paziņojumā ir norādīts, ka pēc iepazīšanās ar apsūdzībām apsūdzētie savu vainu atzina un pauda piekrišanu, ka kriminālprocesi tiek izbeigti prokuratūras iestādē, nosacīti atbrīvojot personas no kriminālatbildības, pēc kā 2021. gada 11. martā prokurore pieņēma lēmumus par abu kriminālprocesu izbeigšanu, nosacīti atbrīvojot personas no kriminālatbildības, ko apstiprinājis amatā augstāks prokurors, par ko noslīkušā zēna vecākiem likumā noteiktajā kārtībā ir paredzēts paziņot 2021. gada 29. martā.

Neskarot morāles un ētikas apsvērumus, tas raisa pārdomas arī par Krimināllikuma 219. panta jēgu un mērķi jeb ratio legis, tostarp kopsakarā ar ikvienas personas tiesībām zināt savas tiesības, kas ir vienas no Satversmē nostiprinātajām cilvēka pamattiesībām. Proti, vai vispār ir pieļaujams kriminālprocess par tādas mantas apzinātu vai nejaušu nenorādīšanu Iedzīvotāju ienākuma nodokļa deklarācijā, kas nodokļu samaksas apjomu neietekmē, jo sevišķi, ja deklarāciju vēl drīkst labot.

Augstākā tiesa savā 2013. gada tiesu prakses apkopojumā[5] (tostarp par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas) norāda, ka izvairīšanās no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas ir vienots process, kas ietver sevī:

1. manipulācijas ar grāmatvedības datiem, iegrāmatojot nepatiesas ziņas,

2. šīs nepatiesās informācijas pārnešanu uz nodokļu deklarācijām un to pielikumiem, un

3. to iesniegšanu nodokļu administrācijai.

Visas šīs darbības, kas citos gadījumos veidotu patstāvīgus noziedzīgus nodarījumus, aptveras ar personas vienotu mērķi – izvairīties no nodokļu nomaksas, un apdraud vienas un tās pašas intereses – tautsaimniecības intereses un valsts intereses nodokļu ieņēmumu jomā.[6] Piebilstams, ka “izvairīšanās no nodokļu vai nodevu maksāšanas” likuma „Par nodokļiem un nodevām” 1. panta 14. punkta izpratnē ir apzināta nepatiesas informācijas sniegšana nodokļu deklarācijās, nodokļu deklarāciju, informatīvo deklarāciju vai nodokļu administrēšanai un kontrolei nepieciešamās pieprasītās informācijas neiesniegšana, nelikumīga nodokļu atvieglojumu, priekšrocību un atlaižu piemērošana vai jebkura cita apzināta darbība vai bezdarbība, kuras dēļ nodokļi vai nodevas nav samaksātas pilnā apmērā vai daļēji.

Secināms, ka Krimināllikuma 218. pants ir pašpietiekams, lai aizstāvētu un nodrošinātu tautsaimniecības un valsts intereses nodokļu ieņēmumu jomā. Tāpēc Krimināllikuma 217. un 219. panta piemērošana kopā ar 218. pantu ir aplama, jo visas uz izvairīšanās no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas izdarīšanu virzītās darbības veido atsevišķu (vienotu) noziedzīgu nodarījumu, kas arī atbilst Krimināllikuma 23. panta pirmajā daļā noteiktajam, ka atsevišķu (vienotu) noziedzīgu nodarījumu var veidot vairāki savstarpēji saistīti noziedzīgi nodarījumi, kurus aptver vainīgās personas vienots nodoms un kuri atbilst tikai viena noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmēm (skat., pētījuma 16. secinājumu).

Tāpēc nav saskatāms leģitīmais mērķis Krimināllikuma 217. un 219. pantiem kā tādiem, vai arī, mazākais, to vietai Krimināllikuma 19. nodaļā (Noziedzīgi nodarījumi tautsaimniecībā). Tā, piemēram, Krimināllikuma 217. pants, kas paredz atbildību “par uzņēmumam (uzņēmējsabiedrībai), iestādei vai organizācijai likumos noteikto grāmatvedības dokumentu, gada pārskatu, statistikas pārskatu vai statistiskās informācijas slēpšanu vai viltošanu” faktiski ir bezjēdzīgs, jo, ja tādējādi notiek izvairīšanās no nodokļu nomaksas, tad atbildība par to jau ir paredzēta 218. pantā,[7] savukārt, ja ar to tiek apkrāpti darījuma partneri vai maldinātas citas personas – Krimināllikuma 275. pantā.

Tas, jo vairāk, ir attiecināms uz Krimināllikuma 219. pantu, kura otrā daļa nosaka atbildību par “nepatiesu ziņu norādīšanu likumā noteiktajā ienākumu, īpašuma, darījumu vai cita mantiska rakstura deklarācijā, ja nepatiesas ziņas norādītas par mantu vai citiem ienākumiem lielā apmērā”, bet trešā daļa – par “likumā noteiktās deklarējamās mantas vai citu ienākumu izcelsmes avota nenorādīšanu vai par nepatiesu ziņu sniegšanu par deklarējamās mantas vai citu ienākumu izcelsmes avotu, ja šādas ziņas likumā noteiktajā kārtībā pieprasījusi attiecīgi pilnvarota valsts institūcija un, ja nepatiesas ziņas norādītas par mantu vai citiem ienākumiem lielā apmērā”. Piebilstams, ka panta trešā daļa turklāt arī formulēta ir divdomīgi, vārdiski vien neatklājot likumdevēja īsteno nodomu, ko vēl vairāk apgrūtina līdzīgo saikļu lietojums un pakārtoto palīgteikumu konstrukcijas.

Augstākās tiesas Senāts, savā judikatūras nolēmumā 2019. gada 15. februāra lēmumā lietā Nr. 15830011414, SKK-95/2019,[8] norāda, ka “Krimināllikuma 219. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma subjekts ir persona, kurai saskaņā ar likumu „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” uzlikts pienākums iesniegt mantiska rakstura deklarāciju [..] Krimināllikuma 219. panta otrās daļas dispozīcijā ietvertais jēdziens „manta vai citi ienākumi” ir tulkojams saistībā ar likumu „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” un saskaņā ar 2002. gada 22. oktobra Ministru Kabineta noteikumiem Nr. 478 „Kārtība, kādā aizpildāmas, iesniedzamas, reģistrējamas un glabājamas valsts amatpersonu deklarācijas un aizpildāmi un iesniedzami valsts amatpersonu saraksti” (turpmāk – Ministru kabineta noteikumi Nr. 478).

Tādējādi Krimināllikuma 219. panta otrajā daļā ietvertais jēdziens „manta vai citi ienākumi” attiecas uz visu veidu valsts amatpersonas deklarācijā norādāmajiem pārskata periodā gūtajiem ienākumiem – ziņām par īpašumiem, naudas uzkrājumiem, darījumiem, parādsaistībām, aizdevumiem (Augstākās tiesas 2008. gada 21. februāra lēmums lietā Nr. SKK-5/2008 (lieta Nr. 15830607606).”

 Secināms, ka Krimināllikuma 219. pants būtu attiecināms galvenokārt uz valsts amatpersonu deklarācijām un tiem pielīdzināmām mantiskajām deklarācijām, kas nav nodokļu deklarācijas. Taču šobrīd par to tiesikās paļāvības nav un nevar būt.

 Viena no svarīgākajām cilvēka tiesībām ir savu tiesību, tostarp indivīda pienākumu pret sabiedrību, zināšana. Tas mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā tiek uzskatīts arī par vienu no svarīgākajiem tiesiskas valsts principiem, kas sekmē gan Satversmē ietverto, gan starptautiskajos līgumos noteikto cilvēka tiesību un brīvību izmantošanu.[9] Satversmes 90. pants, kas ievada Satversmē ietverto pamattiesību katalogu un norāda uz nozīmi, kādu šīs pamattiesības nostiprināšanai valsts pamatlikumā piešķīris likumdevējs,[10] noteic ka “Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.”

Satversmes tiesa pamatoti ir norādījusi, ka tikai persona, kas zina savas tiesības, spēj tās efektīvi īstenot un nepamatota aizskāruma gadījumā aizstāvēt taisnīgā tiesā.[11] Līdz ar to pati Satversme paredz personas subjektīvās publiskās tiesības tikt informētai par tās tiesībām un pienākumiem, kas ir valsts, tātad visu valsts varas atzaru, pienākums. Tādējādi Satversmes 90. pantā ietvertās tiesības ir citu pamattiesību nodrošināšanas pamats, kā arī tiesību efektivitātes principa būtiska un nepieciešama sastāvdaļa. Turklāt šīs pamattiesību normas saturs un tvērums tieši ietekmē citu pamattiesību normu, tostarp Satversmes 1., 89. un 92. panta, saturu un tvērumu (skat., Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 61. un 62. lpp.[12]) un sistēmisku izpratni. To ietekmē arī vairāki vispārējie tiesību principi, piemēram, tiesiskās drošības, tiesiskās noteiktības un likumības princips, kas nodrošina to, ka personas tiesības netiek ierobežotas patvaļīgi.[13]

Tāpēc likumu normām ir jābūt formulētām tā, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu rīcību (sal., Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16. punktu un 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu).[14] Secināms, ka likumiem un citiem normatīvajiem aktiem jābūt pietiekami skaidriem un saprotamiem.[15] Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka likumiem un tiesību normām jābūt gan pienācīgi saprotamiem, gan paredzamiem, tas ir, formulētiem ar pietiekamu precizitāti, lai indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties, varētu regulēt savu uzvedību (skat., piemēram, The Sunday Times v. The United Kingdom, judgment of 26 April 1979, Series A no. 30, p. 31, para 49; Kokkinakis v. Greece, judgment of 25 May 1993, Series A no. 260-A, p.19, para 40).[16]

Secināms, ka valstij ir pienākums ne vien pieņemt normatīvos aktus, kas regulē personu uzvedību visdažādākajās tiesiskajās attiecībās, bet arī radīt mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesiskā regulējuma izmaiņām un to saturu.[17] Nedz Krimināllikuma 219. pants, jo sevišķi tā trešā daļa, nedz arī tiesu prakse un izpildvaras skaidrojums neliecina, ka valsts šo savu pienākumu attiecībā uz Krimināllikuma 219. pantu ir pienācīgi izpildījusi.

Gadījums ar 2017. gadā Ventspils peldbaseinā noslīkušā zēna vecākiem, kuriem ir uzrādīta apsūdzība par zēna nonāvēšanas aiz neuzmanības sakarā saņemtās kompensācijas nenorādīšanu abu vecāku 2019. gadā VID iesniegtajās kārtējās gada deklarācijās par 2018. gadu, vien aktualizē un izceļ aplamības likumdošanas procesā un problemātiku tiesību normu vienveidīgā piemērošanā. Tostarp tā absurduma, ētikas principu, humānisma apsvērumu un morāles normu klajas ignorances dēļ.

Vai noslīkušā zēna vecāki varēja paredzēt, ka kompensācijas tīša vai nejauša nenorādīšana gada ienākumu deklarācijā var tikt krimināli sodīta? Vai viņiem bija iespējams, konsultējoties ar speciālistiem, to paredzēt? Vai tāda rīcība vispār ir sodāma, proti, vai pati [turklāt ar nodokli neapliekama] ienākuma nenorādīšana jau ir pabeigts noziegums per se (proti, vai pat, piemēram, pēc minūtes deklarāciju labojot, tas kļūdainās deklarācijas iesniedzēju neatbrīvo no atbildības)? Noteikti – nē, mirušā zēna vecāki to paredzēt nevarēja.

Ir saprotama mirušā zēna vecāku vēlme ātrāk izbeigt šo procesu, formāli atzīstot savu vainu un, pamatojoties uz to, vienojoties ar prokuratūru par viņu nosacītu atbrīvošanu no kriminālatbildības. Droši vien tas ir pareizākais risinājums jau tā daudz cietušajai ģimenei. Taču tas viennozīmīgi nav taisnīgi, tostarp tas juridiski nereabilitē mirušā zēna vecākus. Vienlaikus tas rada arī zināmas bažas par saņemtās kompensācijas tālāko likteni.

Autors informāciju ir ieguvis vien no masu informācijas līdzekļos publiski paustajām ziņām, secīgi, par deklarācijas, kuras sakarā sākts kriminālprocess pret noslīkušā zēna vecākiem,  veidu un noslīkušā zēna vecākiem uzrādītās apsūdzības pamatu, tostarp likuma pantu un tā daļu. Secinājumi ir izdarīti uz publiskajā telpā esošās informācijas pamata.

[1] https://www.delfi.lv/news/national/politics/tv3-tiesas-vecakus-kuri-nedeklareja-kompensaciju-par-peldesanas-nodarbiba-noslikusu-bernu.d?id=53039669

[2] Prokuratūras paziņojums par Ventspils peldbaseinā noslīkušā zēna vecāku saukšanas pie kriminālatbildības par kompensācijas nedeklarēšanu VID, JV, 22.03.2021.

[3] Autors šim prokuratūras apgalvojumam nepiekrīt

[4] Prokuratūras paziņojums par Ventspils peldbaseinā noslīkušā zēna vecāku saukšanas pie kriminālatbildības par kompensācijas nedeklarēšanu VID, JV, 22.03.2021.

[5] http://at.gov.lv/files/uploads/files/Nodokkli%20legalizacija_anonim.doc

[6] Ibid.

[7] Sal., Vidzemes apgabaltiesas 2014. gada 2014. gada 11. novembra spriedums lietā Nr. 12130000512, ar ko autora klients pilnībā attaisnots par Krimināllikuma 217. pantā norādītā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu

[8] ECLI:LV:AT:2019:0215.15830011414.2.L, [7.] secinājums

[9] Satversmes tiesas tiesnešu Inetas Ziemeles un Sanitas Osipovas atsevišķās domas lietā Nr. 2018-10-0103

[10] Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 16. secinājums

[11] Ibid.

[12] Satversmes tiesas tiesnešu Inetas Ziemeles un Sanitas Osipovas atsevišķās domas lietā Nr. 2018-10-0103

[13] Ibid.

[14] Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 7.2 secinājums

[15] Ibid.

[16] Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-12-01 23. secinājums

[17] Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 7.2 secinājums

19
komentāri (2)
2 KOMENTĀRI
 
brīdinu
4. Jūlijs 2021 / 23:20
0
ATBILDĒT
2021.g. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs sodīja Normundu Šlitki ar 120 000 euro naudassodu par nogodīgas komercprakses īstenošanu zemes piespiedu nomas attiecībās, sūdzības iesniedza lielā skaitā, vairāki simti cietušo personu.
brīdinājums visai sabiedrībai
10. Aprīlis 2021 / 08:35
1
ATBILDĒT
Normunds Šlitke ir sabiedrībai ārkārtīgi bīstama persona, jo slepeni, slēpti un maskēti lieto elektromagnētiskos masveida iznīcināšanas ieročus lai ietekmētu dzīvokļu īpašniekus zemes nomas piespiedu attiecībās tikai it kā uz likuma pamata, jo patiesībā, šādu zemes nomas pispiedu attiecību nemaz nav, jo zemes nekustama īpašuma un prasījuma tiesības viņšnemaz nespēj apliecināt.
Šlitkem piederošie uzņēmumi ir bruņotas bandītu bandas rūpals !!
Šlitke ir iesaistījis organizētajā noziedzībā Jāni Bergu, Normundu Bergu un Jāni Bordānu, Arti Pabriku un SEB banku u.c. , ir aizdomas, ka viņi izraisīja mantkărīgā nolūkā Covid pandēmiju, lai kļūtu par miljonāriem, lietoja un lieto ieročus, izdarīja un izdara kibernoziegumus, krāpšanu, slepeni cilvēkus selektīvi iznīcina, slepeni noslepkavojot tā, lai no malas vērotājam nerastos aizdomas par notiekošo, ir izdarījuši genocīdu un marodēšanu...,
kā arī,
ir cieši sastīti ar noziedzīgu oligarhu grupējumu, viņi visi ir pārņemti ar elektroniskās verdzības ieviešanu Latvijā ikdienā, profesionāli atmazgā naudu lielā apmērā, ir radikulizējušies un globalizējušies, ir izdarījuši kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci.
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākie ieraksti
Latvijas Vācu savienība
Mikrofons
„Nav viegli būt vēlētājam” jeb refleksijas par telefonakciju un virtuālu rīku, veltītu izglītošanai par pašvaldību vēlēšanām
Martins Pančenko
Mikrofons
Vai zemes piespiedu nomas institūta korekcijas veicinās dalīto īpašumu izbeigšanos?
3 komentāri
Normunds Šlitke
Mikrofons
Par Krimināllikuma 219. (un 217.) panta jēgu, mērķi un piemērošanas aspektiem
2 komentāri
cilveks
Mikrofons
nodoklis un deklarācija pret labu pārvaldību
Normunds Šlitke
Mikrofons
Prasībās par kopīpašuma dalīšanu prasītājam savs sadales variants obligāti nav jānorāda
4 komentāri
AUTORU KATALOGS