Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

DOMNĪCA BRĪVAIS MIKROFONS

29. Septembris 2021 16:49

Civillikums laikmetu griežos un politiķu dzirnās. I daļa – politiskās iniciatīvas
3 komentāri
Saeima 2021. gada 30. septembrī, visticamāk, pabeigs skatīt likumprojektu “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”” un pieņems to redakcijā, kas neatbilst ne Satversmes tiesas secinājumiem, ne arī ekspertu, tostarp pašu Saeimas Juridiskā biroja atzinumam , ne arī veselā saprāta kritērijam. Quo vadis Saeima?

Lai arī Civillikumu daudzi dēvē par apjomīgāko Latvijas likumu,[1] tas pēc būtības nav likums. Pirmkārt, tas nav pieņemts valsts pamatlikumā jeb Latvijas Republikas Satversmē noteiktajā kārtībā, otrkārt, tas pēc savas būtības ir tiesību apkopojums, nevis politisks akts vai likumdevēja tiesību jaunrades izpausme. Pēc savas būtības un izcelsmes Civillikums ir vairāk pielīdzināms Krišjāņa Barona Dainu skapim,[2] kurā ir apkopots sabiedrības un tautas vēsturiskais mantojums un paražas, nevis valsts suverēna gribas izpausmei normatīvā akta formā.

Civillikuma grozīšana un tā normu pareiza izpratne un piemērošana nav iespējama bez zināšanām par civiltiesību institūtu un Civillikuma normu vēsturi, kura savukārt nav iespējama bez Latvijas tiesību vēstures un likumdošanas civiltiesību jomā vēstures izzināšanas.[3] Vērtējot civilo tiesību likumdošanas vēsturi, ir secināms, ka civiltiesības faktiski nekad cilvēces vēsturē nav tikušas regulētas politiski jeb ar suverēna gribas autoritāru diktātu. Civilo tiesību kodifikāciju jeb apkopošanu parasti ir veikuši atzīti tiesībzinātnieki, suverēnam vien šos kodeksus parakstot jeb izsludinot, par ko vairāk raksta otrajā daļā “Apkopojums kā likums”.

Tieslietu ministrijas iniciētā un tās darbinieku izstrādātā likumprojekta “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”” [A] [4] (turpmāk – Likumprojekts) iniciatori, teksta autori un virzītāji ir rīkojušies diametrāli pretēji. Likumprojekts nebalstās ne dabiskajās tiesībās, ne arī paražu tiesībās. Tā teksts, visticamāk apzināti, nav skaņots ar to sabiedrības daļu, kuru ar jauno likumu ir paredzēts ietekmēt, proti, ne ar zemes, uz kuras atrodas citām personām piederošas ēkas vai dārzi, īpašniekiem, ne ar šo būvju vai dārzu īpašniekiem. Jo vairāk, Likumprojekta izstrādē nav ņemti vērā ne Satversmes tiesas secinājumi dalīto īpašumu sakarā [B], ne arī ekspertu atzinumi [5].

Kuriozi, ka likumprojekta “Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā) ir norādīts, ka tiesību akta projekta izstrādes nepieciešamība [6] ir ne vien jau pieminētā Tieslietu ministrijas iniciatīva (sic), bet arī Valdības rīcības plāna “Deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību” (turpmāk – Valdības deklarācija) 175.1. punkts un Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedums lietā Nr. 2017-17-01.

Valdības deklarācijas 175.1. punkts, kas atrodas sadaļā “Valsts drošība un ārlietas. Bezkompromisu tiesiskums un likuma vara”, nosaka uzdevumu “Nostiprināt cilvēka pamattiesību ievērošanu un nodrošināšanu atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei un no Satversmes izrietošiem tiesību principiem, balstoties uz Latvijas valstiskuma pamatiem un konstitucionālām vērtībām.” Turpat norādītais pasākums šī uzdevuma izpildīšanai ir “virzīties uz vienotu īpašumu (zemes un ēkas vienotības princips), turpinot uz piespiedu dalītā īpašuma sakārtošanu vērstu pasākumu īstenošanu.” Piebilstams, ka Likumprojekts vien attālina virzību uz vienotu īpašumu, kā arī pasliktina un nekādi neveicina zemes un būvju īpašnieku attiecību sakārtošanu.

Savukārt Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2017-17-01 ir secināts, ka

1. Saeima, īstenojot likumdošanas tiesības, bauda rīcības brīvību tiktāl, ciktāl netiek pārkāpti vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.2. punktu). Likumu galvenais mērķis ir taisnīguma nodrošināšana. Par taisnīgu nevar tikt uzskatīts tāds likums, kas nesamērīgi ierobežo personas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 20.1. punktu).

2. Saeimai ir pienākums izvēlēties piemērotāko risinājumu, kas nodrošinās tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmei, un, izpildot šo pienākumu, Saeimai ir jāņem vērā Satversmes tiesas spriedumos paustās atziņas (sal.sk. Satversmes tiesas 2014. gada 24. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2013-12-01 21.1. punktu).

3. Demokrātiskā tiesiskā valstī procesam, kurā tiek pieņems tāds normatīvais tiesību akts, kas ierobežo personas pamattiesības, vajadzētu sabiedrībā viest pārliecību, ka pieņemtais akts ir tiesisks.

4. Sabiedrībā jāveidojas pārliecībai par to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot Satversmē noteiktās pamattiesības bija rūpīgi izsvērta (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009- 08-01 17.2. punktu). Proti, likumdošanas procesam jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām formālajām prasībām, kā arī jāveicina personu uzticēšanās valstij un tiesībām.

5. Pieņemot tiesisko regulējumu piespiedu dalītā īpašuma, citstarp piespiedu nomas jomā, likumdevējam jāsamēro personu pretējās intereses un jānodrošina taisnīgums, ievērojot Satversmes tiesas spriedumos norādīto. Likumdevējam iespēju robežās ir jāseko līdzi tam, lai visā šo tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā tajās pastāvētu samērīgs līdzsvars, un jāizvairās no tāda regulējuma pieņemšanas, kas vērsts uz vienas šo attiecību puses interešu aizsardzību. It sevišķi gadījumos, kad šādas tiesiskās attiecības regulējošo normu satversmību jau ir vērtējusi Satversmes tiesa, likumdevējam jānodrošina tāds likumdošanas process, kas veicina uzticēšanos valstij un tiesībām, proti, vieš pārliecību, ka izraudzītais risinājums ir taisnīgs.

6. Atkārtoti nosakot zemes īpašnieku īpašuma tiesību ierobežojumu piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās, likumdevēja rīcībā vajadzēja būt šāda lēmuma pieņemšanai nepieciešamajai informācijai, kurai, ievērojot Satversmes tiesas judikatūru, bija jāietver pienācīgs izvērtējums par iecerētā likumprojekta atbilstību Satversmei.

7. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka citu institūciju veiktais izvērtējums neatbrīvo Saeimu no pienākuma pašai izvērtēt attiecīgo jautājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr.2009-01-01 11.3. punktu). Ja tiesību normas pieņemšanas procesā ir norādīti argumenti par tās iespējamo neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām vai Satversmes tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā, tad likumdevējam šie argumenti ir jāizvērtē. Turklāt konkrētajā gadījumā atbilstoši tiesas judikatūrai likumdevējam, lemjot par piespiedu nomas maksas ierobežojumiem, bija pienākums apsvērt, kā šāds ierobežojums ietekmēs zemes īpašnieku stāvokli (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.1. punktu).

8. Ja likumdevējs atkārtoti iecerējis noteikt tādu pamattiesību ierobežojumu, kura satversmību jau ir vērtējusi Satversmes tiesa, tad šim ierobežojumam jābūt paša likumdevēja pienācīgi izvērtētam un pamatotam.

Secināms, ka Likumprojekts un tā izstrādāšanas un pieņemšanas procedūras neatbilst ne Valdības deklarācijas 175.1. punktam, ne arī Satversmes tiesas spriedumos lietās Nr. 2008-34-01, 2008-36-01, 2010-22-01, un, jo sevišķi, Nr. 2017-17-01 izteiktajiem secinājumiem.

Likumprojekts paredz ar likumu noteikt zemes lietošanas tiesības to būvju, kas ir patstāvīgs īpašuma objekts saskaņā ar šā likuma 14. panta pirmās daļas 1., 2., 3. vai 4. punktu, īpašniekiem līdz būves (ar ko domāti arī augļu dārzi) apvienošanai vienā īpašumā ar zemi, ciktāl tās nepieciešamas īpašuma tiesības īstenošanai pār būvi (un augļu dārzu). Vienlaikus Likumprojektā paredzēts, ka “šāds likumisko lietošanas tiesību aprobežojums ir reālservitūts par labu būvei, kas ir patstāvīgs īpašuma tiesību objekts, un tām ir piemērojami Civillikuma noteikumi par reālservitūtu, ciktāl šis likums nenosaka citādi.”

Secināms, ka ar Likumprojektu ir paredzēts Civillikumu (visticamāk uz laiku) papildināt ar jaunu lietu tiesības institūtu – “likumisko lietošanas tiesību”, nenosakot šādas tiesības saturu, vien norādot, ka tās saturs ir pielīdzināms reālservitūtam. Tāpat ar Likumprojektu ir paredzēts noteikt vienotu atlīdzību zemes īpašniekam par jebkāda (?) veida īpašuma apgrūtinājumu 4% apmērā no zemes kadastrālās vērtības dalītā īpašuma gadījumā, atlīdzības apmēru Tieslietu ministrijas juristiem pamatojot ar nederīgiem vai pat pilnīgi absurdiem secinājumiem no ekonomikas un cenu teorijas ieskata, turklāt neattaisnojami un nekompetenti jaucot jēdzienus “ieņēmums”, “ienākums”, “atdeve no kapitāla” un “peļņa”. Tai pat laikā šā atlīdzības apmēra samērīgums pilnībā nav objektīvi izvērtējams, jo Likumprojektā nav skaidrots kāds ir zemes īpašnieka tiesību aprobežojuma apmērs un kādas tiesības iegūst ēku, būvju, dzīvokļu un augļu dārzu īpašnieki.

Nedz Civillikums, ne arī likums “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”, ar ko Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma mantojuma tiesību un lietu tiesību daļa, ievada 1.10., 16.18., 22.25. pants un Civillikuma I, II un III pielikums stājas spēkā ar 1992. gada 1. septembri, neparedz tādu lietu tiesību vai īpašuma tiesību aprobežojumu kā “likumiskās zemes lietošanas tiesības”. Proti, Civillikums neparedz lietošanas tiesības ne kā lietu tiesību, ne arī kā saistību tiesību. Tieši otrādi, lietošanas tiesības (ekskluzīvas vai kopējas jeb komplementāras) ir konkrētas lietu vai saistību tiesību sekas. Jo vairāk, Civillikumā jau šobrīd ir konstatējami robi, kas ir radušies iepriekšējos tiesību normu tulkojumos un apkopojumos, tostarp, piemēram, Civillikuma 2115. pantā jēdziena “lietojuma tiesība” vietā kļūdaini ir(?) ierakstīta “lietošanas tiesība”.

Tā, piemēram, lai arī 1937. gada Civillikuma saistību tiesību sadaļā iekļautajā 2115. pantā ir lietots termins “lietošanas tiesība”, taču tas visticamāk ir noticis sistēmiskas kļūdas rezultātā, par ko liecina acīmredzamās pretrunas starp panta pirmo un otro teikumu. Par to liecina arī Vietējo Civillikumu Kopojuma III daļas 4024. pants, kas ir Civillikuma 2115. panta avots. Tajā noteikts, ka “Lietas iznomātajam nav jābūt tas īpašniekam; iznomāšanas tiesība ir, turpretim, katram, kam pieder lietošanas tiesība, kā: personai, kurai ir lietošanas tiesība šaurākā nozīmē (1199. p.), dzimtsnomniekam, zemes obroka turētājam, personai, kura valda tai ieķīlāto augļus nesošu lietu (1493. p.). Ari pats nomnieks vai īrnieks var savu nomāto vai īrēto lietu nodot citam, tomēr ne citādi, kā ārlietās iznomātāja vai izīrētāja no­teiktu piekrišanu.

Ir pašsaprotami, ka iznomāt mantu var mantas īpašnieks (valdītājs), vai arī persona, kurai manta ir vai nu lietojumā (personālservitūts) vai ekskluzīvā lietošanā (noma, īre, patapinājums). Piebilstams, ka Vietējo Civillikumu Kopojuma III daļas 1199. pants, kas ir Civillikuma 1195. panta avots, nosaka, ka “Ar vārdu lietošana (ususfructus) jāsaprot kādam piešķirta tiesība saņemt labumus no svešas lietas, lietojot un dabūjot no tās augļus.” Civillikuma 1199. pantam analogais 1208. pants Baltijas Civillikumā nosaka, ka “Lietotājam (usufructuarius) ir tiesība uz visiem augļiem, ie­nākumiem un labumiem, kādus lietošanā nodotā lieta var dot. Šī tie­sība neaprobežojas ar lietotāja tiešo vajadzību aploku; turpretim viņš var izlietot lietu ari sev par prieku un par pelņu. Savukārt Civillikuma 1190. pants nosakot, ka lietojums ir kādam piešķirta tiesība saņemt labumu no svešas lietas, to lietojot un dabūjot no tās augļus. Piebilstams, ka Civillikuma 1190. pants ievada likuma apakšnodaļu, kas nosaka personālservitūtus, aprakstot lietojuma tiesības saturu. Savukārt reālservitūts ne lietojuma tiesību, ne arī ekskluzīvu apgrūtinātā īpašuma lietošanas tiesību tā izlietotājam neparedz.

Ir secināms, ka Likumprojekts nenosaka jēdziena “zemes lietošanas tiesības” jēgu, būtību un tvērumu, kā arī šo tiesību un īpašuma tiesību aprobežojumu apjomu. No Likumprojekta anotācijas ir secināms, ka zemes īpašnieks saglabā visas tiesības, kuras nav tieši norādītas Civillikumā un likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību”. Vienlaikus no Likumprojekta anotācijas ir secināms, ka īpašuma tiesību aprobežojums “zemes lietošanas tiesības” zemes lietotājam nepiešķir tiesības uz augļiem no zemes lietojuma: “..tomēr būtiski, ka šī tiesību norma atšķirībā no Civillikuma 1199. panta neietver norādi uz nekustamā īpašuma augļiem. Minētais izriet no tā, ka dalītā īpašumā likumisko lietošanas tiesību mērķis nav iegūt augļus no zemes, bet gan nodrošināt iespēju īstenot īpašuma tiesību pār patstāvīgo būvi. Tādējādi zemes platībā, kas atrodas patstāvīgās būves īpašnieka lietošanā, nebūtu jābūt iekļautiem mežiem vai ūdeņiem, vai derīgo izrakteņu vietām..

Atkārtoti norādāms, ka Civillikumā jēdziens “lietošanas tiesība” ir minēts kā citas tiesības izmantošanas saturs un veids, nevis kā pastāvīgs lietu vai saistību tiesību institūts. Lai arī 1937. gada Civillikuma galvenajā avotā - Baltijas Civillikumā{C}[7] - šķietami bija paredzēts noteikt “lietošanas tiesības”, tomēr šādu iespaidu, visticamāk, radīja nesistēmiskais un neformālais apkopojuma tulkojums latviešu valodā. Piemēram, Civillikuma 1190. pants nosaka, ka “Lietojums ir kādam piešķirta tiesība saņemt labumu no svešas lietas, to lietojot un dabūjot no tās augļus”, savukārt 1195. pants šīs tiesības precizē, nosakot, ka “Lietotājam ir tiesība uz visiem augļiem, ienākumiem un labumiem, kādus var dot lietojumā nodotā lieta. Šās tiesības apmērs nav noteicams pēc lietotāja vajadzībām, bet viņš var izlietot lietu arī peļņai.

Piebilstams, ka arī nomas vai īres tiesība visus augļus, ienākumus un labumus, kādus var dot iznomātā vai izīrētā lieta, noteica par nomnieka vai īrnieka īpašumu (Civillikuma 2130., 2131. pants). Ne Civillikumā noteiktais reālservitūts, ne arī Likumprojektā paredzētā “likumiskā lietošanas tiesība” to neparedz (Civillikuma 1130., 1131., 1139. un 1148. pants).

Secināms, ka Likumprojektā iecerētais reālservitūts pēc tiesību izlietojuma apmēra nav piemērots, mazākais, savrupmāju īpašniekiem un brīvostām, jo neparedz, ka būves īpašniekam ir piekritīgi visi augļi, ko minētais zemes gabals nes (sal., Civillikuma 1195.–1224. pants). Dalītā īpašuma piemājas dārzā augošie koki, krūmi un to augļi piederēs zemes īpašniekam. Lai ar likuma “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” 14. pantā minētie augļu dārzi ir uzskatāmi par zināmu arhaismu, formāli arī to īpašnieka tiesības reālservitūta gadījumā ir nekonkrētas jeb iluzoras. Tāpat ir jānorāda, ka šobrīd brīvostās ar likumu nodibinātais personālservitūts uz zemi nevar tikt aizstāts ar reālservitūtu, jo tas neatbildīs brīvostas būtībai, tostarp tāpēc, ka zemi, kas ir kalpojošais īpašums valdošajam īpašumam, pēdējā īpašnieks nav tiesīgs izīrēt vai iznomāt. Reālservitūts nav derīgs arī, piemēram, Valsts akciju sabiedrībai “Starptautiskā lidosta “Rīga””, kam esot paredzēts veidot speciālu regulējumu.

Tādējādi reālservitūts ir daļēji piemērots vien daudzdzīvokļu māju apbūves gadījumā, kur augļu gūšana no zemes nav zemes būtiskais zemes lietošanas mērķis. Taču arī daudzdzīvokļu māju apbūves gadījumā problēmas radīs koku un krūmu piederība, kā arī šobrīd jau esošo ceļu piekritība jeb īpašuma tiesības. Ir secināms, ka atšķirīgu būvju īpašniekiem ir dažādas intereses un objektīvi atšķirīgs tiesību izlietošanas apjoms, kas nepakļaujas vienotam regulējumam jeb tiesiskajam mehānismam, tādējādi ne vienots regulējums reālservitūta veidā, ne arī vienveidīgs atlīdzinājuma apmērs zemes īpašniekam par viņa tiesību aprobežojumu nav samērīgs. Tāpēc Likumprojektā ir precizējams zemes un būves īpašnieka tiesību un pienākumu saturs, kā arī likumiskā lietošanas maksa, kas būtu jānosaka samērīga un atbilstoša šīm tiesībām, tostarp diferencēti un ņemot vērā būvju īpašnieku intereses un zemes īpašnieka aprobežojuma apmēru.

Arī Likumprojekta anotācijā ir atzīts, ka tajā aprakstītais ekonomiskais pamatojums (kas šī raksta autora ieskatā turklāt ir aplams) ir nederīgs, kamēr netiks precizēti pušu pienākumi un tiesības, izvērtējot visus aspektus un iekļaujot maksas apmēra noteikšanas metodiku. Secināms, ka Likumprojekta izstrādes gaitā ministrijā nav bijuši pieaicināti kompetenti speciālisti cenu noteikšanas jomā, piemēram, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija un tās speciālisti. Likumprojekta anotācija[8] ir balstīta vien uz atsevišķu Latvijas Bankas konsultantu, kuriem turklāt nav atbilstošas kompetences[9] un ekonomista kvalifikācijas, aplamajām atziņām, tostarp par kapitāla atdevi, investīciju drošību, riskiem un zemes īpašnieku, tostarp publisko personu, objektīvajiem izdevumiem.

Likumprojekta anotācija ir faktiski vienīgais dokuments, kas Saeimas deputātiem ir bijis pieejams kā pamats ekonomiski pamatotas atlīdzības par zemes lietošanu (lietojumu?) noteikšanai. Tai pat laikā Likumprojekta anotācijā bez kāda saprātīga skaidrojuma un tiesiska pamata kā pamatojums zemes īpašnieku ieņēmumiem ir norādīta, piemēram, “aizņemtā kapitāla atdeves likme” lielajiem uzņēmumiem. Norādāms, ka zemes īpašnieki lieto savu, nevis aizņemto kapitālu, tostarp ir pielīdzināmi mikrouzņēmumiem vai mazajiem uzņēmumiem. Zemes īpašnieku īpašumu atdeve no kapitāla ir ienākums, nevis ieņēmumi, proti, nedrīkst saturēt nekādus citus izdevumus. Tāpat investīcijas nekustamajos īpašumos, pretēji Latvijas Bankas nelikumīgo konsultantu un Tieslietu ministrijas darbinieku personīgajam ieskatam, ir uzskatāmas par augsta riska investīcijām, kas nekādi nav salīdzināmas ar ieguldījumiem valstu obligācijās, arī šādu investīciju jeb ieguldījumu administratīvie izdevumi ir absolūti nesalīdzināmi. Likumdevējs to arī nav darījis. Arī Eiropas Savienības tiesību akti, pretēji anotācijā norādītajam, nenosaka atdevi no investīcijām nekustamajos īpašumos, it sevišķi vien 2,5 % apmērā no īpašuma vērtības.

Turpretim visos regulētajos tirgos, kuros cenu kontrole ir uzticēta regulatoram, atdeve no sava kapitāla (faktiski – pakalpojuma sniedzēja prognozētā jeb garantētā peļņa pēc nodokļiem) 2020. gadā bija noteikta ne mazāka par 6,16 %. Visi nodokļi un administratīvie izdevumi, tāpat iekasēšanas izdevumi un neiekasēšanas risks pakalpojuma cenā tiek iekļauti papildus. Piemēram, atdeve no sava kapitāla jeb prognozētā un attiecīgā sabiedriskā pakalpojuma cenā iekļautā peļņa pat monopoluzņēmumiem, tostarp valstij vai pašvaldībai piederošajiem, tiek noteikta 7,34 % [10] – dabasgāzes pārvadei, 6,16 % [11] – ūdenssaimniecības pakalpojumiem, 8,67 % [12] – pasta pakalpojumiem, 7,34 %[13] – elektroenerģijas pārvadei, 6,75 %[14] – siltumenerģijas pakalpojumiem.

Likumprojektā paredzētais zemes gabala likumiskās lietošanas maksas apmērs 4 % no zemes gabala kadastrālās vērtības gadā ir būtiski mazāks salīdzinājumā pat ar regulētajos (monopola) tirgos noteikto atdevi no sava kapitāla, kas sastāda vairāk nekā 6 % gadā maziem un vidējiem uzņēmumiem. Papildus ir norādāms, ka regulētajos tirgos minētie atdeves no pašu kapitāla procenti ir “ienākumi” nevis “ieņēmumi”, proti, tie neietver sevī nekādus pakalpojuma sniedzēja izdevumus. Turpretim Likumprojektā ir paredzēts noteikt zemes īpašnieka “ieņēmumus” nevis “ienākumu”, neparedzot cenā iekļaut zemes īpašnieka objektīvos izdevumus. Secīgi, zemes īpašnieku ienākumi ir aptuveni trīsreiz mazāki par ieņēmumiem, jo ir jāsedz visi nodokļi un citas objektīvās izmaksas.

Atgādināms, ka jau Likumprojekta sākotnējās izvērtēšanas laikā tika secināts, ka iekasēšanas izdevumi vien pat publiskām personām var sastādīt 1,5–2 % no zemes kadastrālās vērtības, nonākot pie secinājuma, ka nomas maksa atsevišķos gadījumos nesedz pat zemes īpašnieka objektīvos izdevumus. Ne atlīdzības, ne arī kompensācijas funkciju šāda atlīdzība nepilda.[15] Šai sakarā Likumprojekta anotācijā ir norādīts, ka ir nepieciešams izstrādāt regulējumu, kas radītu tiesisku mehānismu dalītā īpašuma izbeigšanai tajos gadījumos, kad likumiskās maksas apmērs ir mazāks par dalītā īpašuma tiesisko attiecību administrēšanas izdevumiem, kas līdz šim tā arī nav izdarīts.

Zemes īpašnieka ieņēmumus veido naudas līdzekļi, kas paliek viņa rīcībā pēc nepieciešamo izdevumu, tajā skaitā nodokļu un nodevu nomaksas. Zemes īpašnieku ieņēmumi, ja likumiskā lietošanas maksa tiks noteikta 4 % apmērā no zemes kadastrālās vērtības, samazināsies vismaz divas līdz piecas reizes (divreiz attiecībā uz zemi brīvostās, vismaz divreiz daudzdzīvokļu māju apbūves zemei, vismaz trīreiz savrupmāju apbūves gadījumos un vismaz piecreiz komercapbūves gadījumā). Šāds personas ienākumu samazinājums atbilstoši Satversmes tiesas atziņām ir uzskatāms par ļoti būtisku.

Likumprojektā paredzētā atlīdzība būtiski samazina ieņēmumus, ko zemes īpašnieks gūst no sev piederošās lietas, būtiski samazinot vai pat pilnībā izslēdzot jebkādu peļņu no īpašuma. Šāds tiesību aprobežojums ietilpst Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertā jēdziena “īpašums” tvērumā. Satversmes tiesa 2010. gada 22. jūnija spriedumā lietā Nr. 2009-111-01 konstatēja, ka ienākumu samazinājums pat par 15% ir uzskatāms par būtisku un nesamērīgu, tādējādi divkāršs, trīskāršs vai pat pieckāršs ienākuma samazinājums ir uzskatāms par ļoti būtisku un acīmredzami nesamērīgu zemes īpašnieku pamattiesību aizskārumu. Tas arī neatbilst Latvijas Republikas uzņemtajām starptautiskajām saistībām[16] un starpvalstu līgumiem[17].[18]

2009. gada 15. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 Satversmes tiesa norādīja, ka pat nomas maksu 5% apmērā no zemes gabala kadastrālās vērtības gadā, ievērojot zemes īpašnieka izdevumus par zemes uzturēšanu un apsaimniekošanu, kā arī zemes īpašnieka pienākumu maksāt nekustamā īpašuma nodokli, nevar uzskatīt par tādu, kas pildītu atlīdzības funkciju (sprieduma 15.3. punkts). 2011. gada 27. janvāra spriedumā lietā Nr. 2010-22-01 Satversmes tiesa uzsvēra, ka arī dalīto īpašumu gadījumā ir nepieciešams ievērot adekvātu attiecību pret brīvā tirgus apstākļos saņemamo atlīdzību. Satversmes tiesa norādīja, ka normālā ekonomiskajā situācijā nekustamā īpašuma tirgus vērtība atbilst aptuveni piecu līdz desmit gadu nomas maksai par šo nekustamo īpašumu, bet brīvā tirgus ekonomikas situācijā kapitāla atdeve atkarībā no ieguldījuma riska pakāpes parasti īstenojas septiņu līdz trīsdesmit gadu laikā (sprieduma 13.4. punkts). Vienlaikus Satversmes tiesa secināja [13.3 secinājums], ka no likumprojektu anotācijām secināms, ka nomas maksas apmērs 6 procenti gadā no kadastrālās vērtības (papildus kompensējot nekustamā īpašuma nodokļa maksājumus) tika plānots tā, lai zemesgabala nomas maksa tā vērtību atlīdzinātu 16 gadu laikā. Šāds laika posms aptuveni atbilstot termiņam, uz kādu tiekot ņemts hipotekārais kredīts nekustamo īpašumu iegādei.

Lai arī piespiedu nomas tiesiskās attiecības ir atšķirīgs nomas attiecību veids, kas pilda īpašas funkcijas, tomēr arī šādos gadījumos ir nepieciešams ievērot adekvātu attiecību pret nomas maksu brīvā tirgus apstākļos. Secināms, ka Satversmes tiesas spriedumi ietvēra juridisku vērtējumu, secinot, ka 5% no zemes kadastrālās vērtības ir ienākuma apmērs, ka nepilda adekvātas atlīdzības funkciju. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta otrajai daļai Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta visām valsts un pašvaldību institūcijām (arī tiesām) un citām valsts amatpersonām.

Nav apšaubāms, ka likumdevējs (politiķi), sekojot savu vēlētāju gribai, kuru vairums ir dzīvokļu īpašnieki, maksu dalītā īpašuma gadījumā labprāt noteiktu vien sekojot politiskiem apsvērumiem, tomēr Satversmes kā valsts pamatlikuma 8. nodaļas mērķis un galvenais uzdevums ir sargāt mazākuma tiesības, tāpēc atlīdzībai par tiesību ierobežojumu ir jāatbilst samērīguma kritērijam. Demokrātiskas valsts uzbūves principi liek maksu noteikt atbilstoši ekonomiskiem kritērijiem, t.i., taisnīgai atlīdzībai no īpašuma. Tomēr ir jāņem vērā, ka zemes īpašnieka īpašuma tiesības aizskāruma apmērs ir identisks būves īpašnieka tiesībai, proti, zemes īpašniekam vairs praktiski nav nekādu tiesību attiecībā uz savu īpašumu. Lai aprēķinātu tiesību aizskāruma mantisko vērtību, jāņem vērā, vai šis ienākums ir vienīgais veids, kā zemes īpašnieks var izmantot savu īpašumu, proti, vai būves īpašniekam ir piešķirta ekskluzīva vai kopējā jeb komplementāra lietošanas tiesība, tādējādi tam jāgarantē samērīgs ienesīgums no īpašuma.

Satversmes tiesa uzsvēra, ka likumdevējam bija pienācīgi jāizvērtē, kā vienas iedzīvotāju grupas – dzīvokļu īpašnieku – tiesību aizsardzība ietekmēs citas grupas – zemes īpašnieku – tiesības uz īpašumu. Satversmes tiesa uzsvēra likumdevēja pienākumu normu pieņemšanas procesā taisnīgi līdzsvarot zemes īpašnieku un būvju īpašnieku intereses. Izstrādātais Likumprojekts šo uzdevumu nepilda. Tāpēc ir secināms, ka Likumprojekts ir izstrādāts pretēji Satversmes tiesas atziņām šai sakarā, tādējādi ne vien pārkāpjot Satversmes tiesas likuma 32. panta prasības, bet ir arī pretējs labai likumdošanas praksei, turklāt ignorējot Civillikuma vēsturisko mantojumu un civilo tiesību kodifikācijas paražas.

Par civillikumu ģenēzi un kodifikācijas īpatnībām vairāk nākamajā raksta daļā “Apkopojums kā likums”.

[A] https://titania.saeima.lv/LIVS13/SaeimaLIVS2_DK.nsf/DK?ReadForm, aplūkots 29.09.2021.

[B]Satversmes tiesas spriedumi lietās Nr. 2008-34-01, 2008-36-01, 2010-22-01 un 2017-17-01

[1] Brikmane E., Latvijas Republikas Civillikumam 80, LV Portāls, https://lvportals.lv/norises/284830-latvijas-republikas-civillikumam-80-2017, aplūkots 29.09.2021.

[2] Latvijas Folkloras krātuve, Dainu skapis, http://lfk.lv/krajums/dainu-skapis, aplūkots 29.09.2021.

[3]Filips Švarcs (Philipp Schwartz). Latvijas 1937. gada 28. janvāra Civillikums un tā rašanās vēsture. Tulkojuma zinātniskais redaktors prof. J. Lazdiņš. – Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2011, IX

[4] http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40492345, aplūkots 29.09.2021.

[5] Piem., Abāšins J., Par likumprojektu nr. 843/Lp13, https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/D5C3CD672281DD6CC225864600307B6D?OpenDocument

[6] Turpat, I,1

[7] Vietējo Civillikumu Kopojums. III. Daļa. Tulkojums ar pārgrozījumiem un papildinājumiem, kas izdoti līdz 1927. g. 31. decembrim, un ar dažiem paskaidrojumiem. Tieslietu ministrijas sevišķas komisijas sagatavojumā. R., 1928

[8] Skat. anotācijas 2.3.4. punktu

[9] Likuma “Par Latvijas Banku” 6. panta pirmā daļa nosaka, ka Latvijas Banka ir Saeimas un Ministru kabineta konsultante naudas politikas un citos ar Latvijas Bankas uzdevumu veikšanu saistītos jautājumos. Pakalpojumu cenu noteikšana nav ne naudas politikas jautājums, ne arī cits ar Latvijas Bankas uzdevumu veikšanu saistīts jautājums

[10] Par kapitāla atdeves likmi dabasgāzes pārvades sistēmas, dabasgāzes sadales sistēmas un dabasgāzes uzglabāšanas pakalpojumu tarifu projekta aprēķināšanai (likumi.lv)

[11]https://likumi.lv/ta/id/316931-par-kapitala-atdeves-likmi-udenssaimniecibas-pakalpojumu-tarifu-projekta-aprekinasanai

[12]Par kapitāla atdeves likmi universālā pasta pakalpojuma tarifu projekta aprēķināšanai (likumi.lv)

[13] Par kapitāla atdeves likmi elektroenerģijas pārvades sistēmas un elektroenerģijas sadales sistēmas pakalpojumu tarifu projekta aprēķināšanai (likumi.lv)

[14] https://likumi.lv/ta/id/325628-par-kapitala-atdeves-likmi-siltumapgades-pakalpojumu-tarifu-projekta-aprekinasanai

[15] Skat. likumprojektam pievienotā MK 2020. gada 20. oktobra protokola Nr. 62 23$ 7. punktu, ar kuru Tieslietu ministrijai sadarbībā ar Finanšu ministriju un Latvijas Pašvaldību savienību uzdots izstrādāt risinājumus, kā izbeigt dalīto īpašumu, ja likumiskās lietošanas maksas apmērs nesedz tās iekasēšanas izdevumus

[16] Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pants

[17] Glikman E., Par starpvaldību līguma ievērošanu. https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/0/B93D532F0F3F0C14C2258645003DD5D0?OpenDocument

[18] Piemēram, līguma “Par Latvijas Republikas valdības un Izraēlas Valsts valdības līgumu par ieguldījumu veicināšanu un savstarpējo aizsardzību” 5. pantam

12
komentāri (3)
3 KOMENTĀRI
 
Normunds Šlitke
1. Oktobris 2021 / 10:45
2
ATBILDĒT
2. Par ekspertu likumību jeb pieļaujamību:
Likuma “Par Latvijas Banku” 6. panta pirmā daļa nosaka, ka Latvijas Banka ir Saeimas un Ministru kabineta konsultante naudas politikas un citos ar Latvijas Bankas uzdevumu veikšanu saistītos jautājumos. Pakalpojumu cenu noteikšana nav ne naudas politikas jautājums, ne arī cits ar Latvijas Bankas uzdevumu veikšanu saistīts jautājums.
Rakstā ar atsauci uz šo tiesību normu norādīju:
"Likumprojekta anotācija ir balstīta vien uz atsevišķu Latvijas Bankas konsultantu, kuriem turklāt nav atbilstošas kompetences[9] un ekonomista kvalifikācijas, aplamajām atziņām, tostarp par kapitāla atdevi, investīciju drošību, riskiem un zemes īpašnieku, tostarp publisko personu, objektīvajiem izdevumiem."
Atbilstoši juridiskai tehnikai nākamajā rinkopā tāpēc nepaskaidroju, kāpēc publiskas personas, kurai nav kompetences attiecīgajā jautājumā, rīcība ir uzskatāma par nelikumīgu.
Ar šo precizēju, publiskajās tiesībās valda princips "atļauts tikai tas, kas noteikts tiesību normās". Secīgi Latvijas Bankas konsultācijas valdībai un likumdevējam mikroekonomikas jomā, tostarp, cenu teorijā, manuprāt, ir tik par nelikumīgas kā, piemēram, bērnu tiesību aizsardzībā, pandēmijas apkarošanā vai kosmosa izpētē.
Toms Dreika
30. Septembris 2021 / 20:40
4
ATBILDĒT
Jūs aizmirsāt izlasīt valdības rīcības plāna uzdevumus - labajā pusē pēdējām ailēm, ko izlasījāt, bija vēl ailes ar konkrētiem plāna uzdevumiem :)

Šī laikam ir vislabākā pērle - "Tāpat investīcijas nekustamajos īpašumos, pretēji Latvijas Bankas nelikumīgo konsultantu [..] personīgajam ieskatam, ir uzskatāmas par augsta riska investīcijām [..]" Man liekas, kas šis būtu jāieraksta kādā likumā, ka mums ir arī "nelikumīgie" konsultanti. Citādi var gadīties, ka praktiķi nespēs šo uztvert, kā neapgāžamu doktrīnas patiesību :D

Vēl joprojām nesaprotu to empīrisko veidu, kā tie īstie eksperti tiek noteikti. Autora pieaicinātas personas skaitās (pats par sevi saprotams), bet visi, kuru pozīcija neatbilst autora, kaut kādā veidā ir bez tiesībām būt ar pozīciju vai argumentiem. Ja personām nav šīs vai tās kvalifikācijas - tad nevar būt ideju, ja ir kvalifikācija - tad vajag to atņemt, jo tā ir "nelikumīga". Argumentiem nav nozīmes, galvenais, ka ir "īstais" eksperts pateicis, kā lietām būtu jābūt.

Tātad, anotācijā nepareizi runāts par ienākumu, jo tas nesatur izmaksas (sanāk, ka tie ir ieņēmumi). 2 rindkopas tālāk ir runa par "ieņēmumiem", kas nedrīkst saturēt izmaksas. Kāds te mazliet jauc terminus..

Kaut kur laikam pazudāt likumprojekta izskatīšanas gaitā, jo tajā ir atbalstīti priekšlikumi, kas atrisina visus gadījumus, kur procentuāla vai minimālā maksa nesegtu ar maksas iekasēšanu saistītus izdevumus.

Ja šo ir paredzēts iegrāmatot un atzīt par neapstrīdamo doktrīnas diktātu, būtu labi pašam nopublicēt savus viedokļus sabiedrības līdzdalības ietvaros. Citiem tiesību jomā strādājošajiem noderētu zināšanas, kā ar viedokļa maiņu 180 grādos vienā solī var nonākt pie apgaismības par patieso lietu būtību. Vai arī šis ir tikai tāds starposms, jo īstā doktrīna būs vēlāk, vēl pavisam citā virzienā? Ja gala hipotēzes vēl ir tikai izstrādes procesā, tad jau it kā varētu visus pārējos nemocīt ar maldinošām publikācijām, kurās apgalvots: "ir tā". Vajadzētu norādīt, ka šīs ir hipotēzes un idejas, kas vēl ir radošā un zinātniskā darba procesā, kura gala rezultāts būs kaut kad nākotnē.
Normunds Šlitke > Toms Dreika
1. Oktobris 2021 / 10:36
1
ATBILDĒT
1. Par valdības deklarāciju:
175. valdībai pašai sev 2019. gada 7. maijā dotais uzdevums bija "Nostiprināsim cilvēka pamattiesību ievērošanu un nodrošināšanu atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei un no Satversmes izrietošiem tiesību principiem, balstoties uz Latvijas valstiskuma pamatiem un konstitucionālām vērtībām."
Šī uzdevuma izpildes rīcības plāna pasākums Nr. 175.1 bija "Virzīties uz vienotu īpašumu (zemes un ēkas vienotības princips), turpinot uz piespiedu dalītā īpašuma sakārtošanu vērstu pasākumu īstenošanu."
Iecerētie rezultāti pēc šī pasākuma veikšanas dotā uzdevuma robežās ir:
1) Pieņemts piespiedu dalītā īpašuma izbeigšanas regulējums, pirmkārt, dodot iespēju personām daudzdzīvokļu dzīvojamās mājās vienkāršotā kārtībā iziet no dalītā īpašuma attiecībām (31.12.2020.), kas nav paveikts.
2) Novērsta regulējuma sadrumstalotība un neskaidrības piespiedu nomas attiecībās, ar vienotu regulējumu dodot pamatu nostiprināt vienotu praksi personu savstarpējās attiecībās un izšķirot strīdus tiesā (01.07.2020.), kas nav uzskatāms ne par pasākumu, ne uzdevumu, ne arī par mērķi, jo vairāk, ja šobrīd adrumstalotība un neskaidrības vien būtiski pieaug.

Rakstā norādīju valdības objektīvos uzdevumus un mērķus, nevis abstrakto vīziju.
Atgādinu, ka arī Saeimas juridiskais birojs ir netieši atzinis, ka likumprojekts 175. uzdevuma un 175.1 pasākuma realizācijai nav derīgs:
1. Likumprojektā ietvertais likumiskās maksas apmērs - 4 procenti gadā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā, nav uzskatāms par pietiekami izvērtētu un pamatotu, lai pamatotu tā atbilstību atlīdzībai par nekustamā īpašuma lietošanu. Tajā skaitā kā nesamērīgs un nepamatots uzskatāms noteiktais 50 eu.ro minimālais slieksnis neatkarīgi no zemes gabala lieluma, kas būtiski aizskar zemes īpašnieka tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību par sava īpašuma lietošanu. Šāds regulējums aizskar zemes īpašnieka Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības saņemt taisnīgu atlīdzību no sava īpašuma lietošanas un nerada līdzsvaru starp zemes īpašnieka un būves īpašnieka tiesībām.
2. ...pašlaik Saeimā turpinās darbs pie piespiedu dalītā īpašuma daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas likuma, kurā ietvertais regulējums tiek izstrādāts, lai izbeigtu nomas tiesisko attiecību pastāvēšanu starp zemes īpašnieku un daudzdzīvokļu mājas kopīpašniekiem.
Pašlaik nav rodama skaidrība par to, kā jaunās likumiskās lietošanas tiesības ietekmēs dalīto īpašumu izbeigšanu un apvienošanu vienā nekustamā īpašumā.
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
jaunākie ieraksti
Normunds Šlitke
Mikrofons
Ārkārtējās situācijas izsludināšanas rīkojuma tiesiskā daba un tā tiesiskuma kontrole
Normunds Šlitke
Mikrofons
Civillikums laikmetu griežos un politiķu dzirnās. III daļa. Tiesību jaunrades sekas
Normunds Šlitke
Mikrofons
Civillikums laikmetu griežos un politiķu dzirnās. II daļa. Apkopojums kā likums
1 komentāri
Normunds Šlitke
Mikrofons
Civillikums laikmetu griežos un politiķu dzirnās. I daļa – politiskās iniciatīvas
3 komentāri
Latvijas Vācu savienība
Mikrofons
„Nav viegli būt vēlētājam” jeb refleksijas par telefonakciju un virtuālu rīku, veltītu izglītošanai par pašvaldību vēlēšanām
AUTORU KATALOGS